Read online book «Maģa kara līgava» author Edgars Auziņš

Maga kara ligava
Edgars Auzin?
Ja esat izdzivojis aviokatastrofa, nesteidzieties priecaties par to, ka esat izdzivojis. Galu gala ne visi sapno par to, ka noklus cita pasaule. Vasilisa nemaz nav bijusi fantazijas gramatu cienitaja, tacu tagad vina ir spiesta atrast savu vietu ziemelu kalnu cietoksni uz nezinamas pasaules malas. Silts ?aja skarbaja apvidu izradas teja un garnizona priek?nieks, kur? uz vinu ir skatijies tik mili un maigi kop? briza, kad ieraudzija vinu sniegotaja nebrive.

Edgars Auzin?
Maga kara ligava

1. nodala
Zini, ir dienas, kad tu gaidi, nezini ko? ?i druma sajuta nelauj atpusties. Jus sakat tirit, tad pek?ni skrienat uz veikalu, tad atceraties, ka jums ir gada abonements fitnesa centram, bet jus nekad neesat tur bijis.
Tu atsakies no vienas lietas, uznemies citu un ta visu dienu. Tas ir tas, kas ar mani notika ?odien.
Bet es sak?u no sakuma. Reiz dzivoja maza meitene, kuru pilseta visi sauca par Vasju, jo vinas tevs loti gribeja delu, bet tas nebija liktenis. Mak?kereju, cinijos, piedalijos kautinos pagalma, zinaju, ka rikoties ar amuru un urbi. Tetis priecajas, bet mamma tikai noputas, ka Vasilisa ir meitene.
Zinaju, ka esmu meitene, tacu kleitu ?u?ana lellem un tejas dzer?ana ar plastmasas tejas komplektu mani nekad nav uzrunajusi. Nu, es nevaru runat ar lellem vai iemalkot kruzi, izbolot acis, it ka es dzeru dievi?ko nektaru. Tas ir tik karikaturiski un nedabiski!
Vareju stundam sedet un skatities uz udens virsmu, gaidot, kad zivs beidzot paliks izsalcis. Ar sajusmu klausijos sava teva un vina draugu stastus, lai gan sapratu, ka musu Zatopka valu nav.
Jus saprotat, ka man gandriz nebija draugu, iznemot Lenku, manu kaiminieni nolai?anas laukuma. Mes bijam draugi, varetu teikt, piespiedu karta, jo musu vecaki biezi organizeja kopigas brivdienas.
Biju ar pui?iem uz karate, bet uzreiz teik?u, ka nebiju vieniga meitene, lai citas meitenes ta nedoma. Es stradaju ar azartu un piedalijos konkursos.
“Mana meita dosies uz sportu,” priecajas tetis un mekleja, kur es varetu attistit savu potencialu un atrast kaut ko dzive.
Tika nolemts mani sutit uz galvaspilsetu, jo esmu tik gudra meitene.
Veselu gadu macijos Olimpiskas rezerves skola, bet viena man jauka diena mus aizveda uz kartejo arpusskolas pasakumu. Man bija jaapmekle makslinieciskas kal?anas meistarklase.
Tagad pat neatceros, ka tas bija saistits ar sportu, bet ta saka griezties mana liktena rats. ?is nodarbibas laika es vienkar?i “saslimu” ar ?o reto profesiju.
Mani vecaki bija ?oketi, kad es teicu, ka sapnoju par metala kal?anu, lai viena eksemplara raditu ar rokam darinatus ?edevrus.
– Ka ta, berns? – mamma nesaprata. – Tik daudz gatavoties, tik loti censties, iet uz treninu bezdieviga stunda un atteikties no visa?
Beigas tika nolemts, pareizak sakot, zvereju, ka sanem?u metala makslinieciskas apstrades diplomu.
Lai gan mani vecaki nesaprata izmainas, vini mani atbalstija, ka vienmer. Es centos vairak neka jebkur? cits. Grupa bijam divi: es un Katja. Diezgan mazas miesas buves meitene vinu vareja notriekt ar skatienu vai ar duri uzreiz nosutit uz traumatologijas nodalu.
Mes ar vinu apmeklejam visus izveles priek?metus un bijam kalve lidz tumsai. Augsta temperatura mani neuztrauca, un ari vina netrauceja; es butu varejis stradat vairakas dienas, ja tas nebutu piespiedu?as gulet. Ta kluva par manu dzivi un aizrau?anos. Visu savu izteli veltiju darbam.
Diplomdarbam uztaisiju balkonu, kas noklats ar rozem, kas laikus bija sasalis. Tagad vin? iekarto manu vecaku dzivokli, lai vini saprastu, kapec es pametu sportu.
Pec studiju beig?anas nodibinajam savu biznesu, kas diezgan atri attistijas. Klienti mus ieteica, tapec mutiska reklama bija labaka reklama neka internets. Pedejo desmit gadu laika divas reizes esam papla?inaju?i savu skaistuma razo?anas teritoriju, ka savu darbu saucam sava starpa.
Es jau sen saku griezt isu matu griezumu, lai mati netraucetu, zilas acis un tum?ie mati radija patikamu kontrastu, tapec virie?i no manis nevairijas, bet es nevelejos appreceties vispar. Luk, vel viena lieta – noverst uzmanibu no ta, ko mili!
Katja izradijas intelektuale, tieva ka laternas stabs un valkaja brilles. Vini izveidoja krasainu pari, kas viniem netrauceja iztureties vienam pret otru ar cienu. Nesen vini ieveda Ma?u darza, un es jutos labak, jo mans partneris devas uz darbu.
Vecaki pek?ni piezvanija un kategoriska toni pazinoja, ka ved mani uz kalnu kurortu slepot un negrib neko dzirdet.
"Tu esi pilnigi traka ar savu darbu," mana mate stingri sacija. "Mes ar teti neklustam jaunaki, bet es gribu tevi redzet, bet vai tu atbrauksi pie mums ciemos?"
"Meitin, nepretojies," tevs pasmineja, "tur ir loti labi." Nogazes labas, daba skaista, kalnu gaiss tirs. Brauksim kopa un paplapasim.
Atteikt viniem nebija mans spekos, viniem ir taisniba, mes reti redzam viens otru. Ta nu es saku kramet koferi atvalinajumam.
– Un kas? – Katja smejoties teica: “Tu turpini trenet rokas ar amuru, un tad izstiepsi kajas!” Uz priek?u, es varu tikt gala. Toliks palidzes, ja kas.
– Ka? – ES smejos. – Moralais atbalsts?
– Un kas? Ari ?i ir palidziba, jus vienkar?i neesat to izmeginajis.
– Es pienem?u tavu vardu.
Un nu ir pienakusi izbrauk?anas diena. Un ?i nemiera un nemiera sajuta nelava man mierigi gaidit lidz vakaram, kad pacelas musu lidojums.
Esmu jau iztirijusi visu dzivokli, divas reizes parkartojusi lietas, velreiz izmazgajusi matus, laistijusi pukes, izslegusi ledusskapi.
Lidosta pastastiju vecakiem par savu stavokli.
"Es nezinaju, ka jums ir bail no lido?anas," tevs sarauca pieri.
"Es nekad neesmu lidojusi," vina paraustija plecus.
"Bet tas ir pareizi," sacija mana mate, "tas ir labi, tas ir tikai ta, jus iedzerat tableti." Ja jus nebaidaties sildit metalu, jus ari ?eit izturesit.
Vini vairs nekavejas pie ?is temas, jo tika pazinots par musu lidojumu. Mes visi apsedamies, lidma?ina pacelas, un es pat aizmigu, bet man nebija lemts ?aja pasaule mosties.
Es vairs nezinu, kas notika ar navigacijas instrumentiem, no kurienes radas migla un ka mums izdevas ietriekties kalna, bet es uzzinaju, ka ir ari citas pasaules, gramatas nemeloja.

2. nodala
Asilisa
Lenam atguvu samanu, dzirdeju kaut kadas skanas, kaut kas ciksteja, cauksteja, pat isti nevareju saprast. Likas, ka mans kermenis vairs nepiederetu man. Gravitacija ir milziga. Nav iespejams elpot.
Slimaja balsi brieda doma, ka man varetu but uzkritis kaut kas smags, tapec ari sajuta. Jums vajadzetu justies pa?am, ka vini maca, sniedzot pirmo palidzibu. ?kiet, ka man nav neviena, kas to nodro?inatu. Jums bus japalidz sev.
Tacu ?is gudras domas nevelejas korelet ar darbibam, jo ari rokas tik tikko nejutu, tapec pagaidam pa sniegu paspeju parvietoties ar pirkstu galiem.
Paradijas slikts pienemums, ka es salstu. Bet kads kauns! Izdzivo lidma?inas avarija un sasalst sniega! ?ada netaisniba man sasauca asaras. Tie sakrajas acu kaktinos un ?kita karsti, salidzinot ar auksto adu.
Bet berniba domaju, ka nodzivo?u ilgu un laimigu muzu. ?i sajuta mani nekad nav atstajusi. Es nekad neesmu bijusi nomakta, nekad neesmu cietusi no nelaimigas milestibas, nekad neesmu cietusi no nezinas, ko darit dzive. Izradas, ka viss bija velti?
Man nebija laika piedzivot nekadas spilgtas emocijas, pat loti nebiju iemilejies, nekadas emocionalas svarstibas, nespeja vina klatbutne pateikt neko sakarigu, asaras nakti un tamlidzigi.
?i nenoteiktibas un nepabeigto lietu sajuta nogulsnejas kaut kur iek?a, tas bija ka karsts kamols, kas metajas un griezas iek?a, izple?oties un nelaujot man iekrist tumsa. Man saka ?kist, ka esmu pat iesildijusies, jutigums saka atgriezties manas kajas un rokas.
Ne, beidz melot un ciest. Mums ir jasavelkas kopa. Ar ?o domu es atveru acis, bet godigi sakot, labak to nedarit.
Visapkart bija tum?s, un es guleju kaut kada bedre!
Mana sirds saka sisties kakla, es izdvesu ?ausmu cikste?anu, man nepietika, ko darit vairak. Vina pacela rokas pie sejas, piespieda trico?os pirkstus pie vaigiem, tad lenam pieskaras ?is ieplakas arkai, kas izradijas sniegs.
Esmu zem sniega! Vina viegli atviegloti noputa. Tagad es gribetu noskaidrot, cik dzili. Un drudzaina tempa saku rakt bedri kru?u limeni, lai sniegs nekristu uz sejas.
Mana galva ka putns slazda dauzijas doma, ka jabut seklam, citadi bu?u gala. Cik ilgi es te guleju? ?kiet, ka ir skabeklis!
Raku un raku, cerot, ka grasi?os ieraudzit debesis, bet nekas tads nenotika. Es jau staveju pilna auguma, un sniegs joprojam bija virs manis.
Es vairs nevaru aizsniegties augstak – ?is ir beigas.
Bet tad beidzot ie?avas prata doma, ka neesmu viena, kas nozime, ka kads jau vareja tikt ara, tapec nacas saukt paliga, lai kads palidz tikt virsu.
"Palidziet," es nocuksteju.
Klusums.
– Palidziet! – Es iztiriju rikli, mans kakls likas sauss un sapeja no kliedzieniem. Labi, tad padoma?u par arste?anu. – Vai aug?a ir kads? Cau!
Izmisums jau bija manams balsi.
– Cilveki! Vai kads mani dzird?!
Vai es esmu vienigais, kur? nenomira? Es nezinu, kas mani biedeja vairak, ka es biju vienigais, kur? izdzivoja, vai ka vini mani neatradis?
"Vismaz kads," es iesaucos, apsezoties aukstaja sniega. "Es piekritu jebkuram dzivam cilvekam, ja vien es ?eit neesmu viens."
Dazus mirklus iestajas klusums, un tad es aug?a dzirdeju kaut kadas skanas, it ka caur vati, tacu pastav iespeja, ka tas nebija halucinacijas.
– Hei, aug?a ir kads?! Cilveki! Es esmu ?eit zem sniega! – atkal pieleca kajas.
Es butu lekusi, ja man nebutu bail no sniega sabruk?anas virs manis vai ari no ta, ka tas nokrit dzilak neka es jau esmu.
– Kur tu esi? – dzirdeju skaidri virie?a balsi. – Kur?
"?eit, es esmu ?eit zem sniega," es atkartoju atkal un atkal un nevareju apstaties.
Atskaneja ?alkona, likas, ka mans nezinamais glabejs ir sacis rakt sniegu. Es nezinu, cik ilgi ?i ?alkona ilga, bet man ta ?kita ka muziba. Beidzot man uz sejas uzsniga sniegs un paradijas bedre. Man pietruka tikai pusmetra lidz brivibai.
Virie?a seja pazibeja un pazuda.
– Es tagad iemeti?u tev virvi, lai paceltu tevi virspuse! – vin? iekliedzas, un pec paris minutem manas rokas tie?am iekrita virve, kuru es priecigi satveru.
Kapiens bija lens, ta ka man nebija uz ko atpusties, sniegs sniga cauri, bet es centos palidzet glabejam, cik vien vareju.
Patiesiba tas, iespejams, bija tikai paris minutes, bet es to loti gaidiju, un ?kita, ka katra sekunde ievilkas muzigi.
Kad virie?a roka mani satvera un izvilka ka burkanu no darza dobes, es tikai steneju.
Kad es iztaisnojos, lai pateiktos glabejam, es mazliet sastingu ?oka.
Virietis bija neticami skaists. ?aja drumaja realitate, budams saules stars, bet ne tas mani parsteidza lidz sirds dzilumiem, bet gan tas, ka vin? bija gerbies. Zam?adas jaka un bikses, adas zabaki, lietusmetelis ar kazokadu! Uz jostas duncis, dekorets ar akmeniem.
Vin? paskatijas uz mani ar nesaprotamu mantkarigo maniaka sejas izteiksmi.
Mate! Kas tas ir? Un kapec vin? ta uz mani skatas?
Un tad es dabuju liftu. Mamma un tetis! Es saku skatities apkart. Nav ne lidma?inas vraku, ne nolauztu koku, ne ugunsgreka vai vismaz neka, kas liecinatu par avariju.
Visapkart bija kluss. Sniega klata kalna nogaze, eglu mezs, peleki makoni debesis, kas grasijas uzspragt sniega, uz matiem jau saka nosesties tas pirmie parstavji – sniegparslas.
Es sekoju viena no viniem lidojumam. Gludi taisot aplus, sniegbalta skaistule nolaidas uz mana pleca, un es apmulsis skatijos uz vinas gaisa deju, un, kad vina beidzot piezemejas man uz pleca, vina pat pasmaidija par kontrastu starp vinas sniegbalto virsmu un manam gai?ajam vara ?kipsnam. .
Smaids izgaisa uz manam lupam. Es esmu brunete.
Lenam pacelu roku, nopetiju to, tad pacelu matu ?kipsnu un parskreju tai pari, jutot, ka ta ir gandriz lidz viduklim, un nemaz ne matu griezumu, ko apgriezu aizvakar, pirms lidojuma.
Paskatijos uz virieti, kur? mani piesardzigi veroja. Tagad vina skatiens pauda bazas.
Es jutos slikti, tas ari viss, es meginaju elpot, bet es nevareju, es sapratu tikai to, ka cilveki gatavojas nogibt.
es zina?u.

3. nodala
Crispin
Izgaju ara pastaigaties pa apkartni. ?is ir mans jau tre?ais norikojums uz imperijas kalnainajiem regioniem. Paldies ledijas Necilijas Flistovas draugiem, kuri palidz manos tulkojumos.
Nav ta, ka es sapnoju par ?adu paaugstinajumu, bet tas man dod ceribu, ka es varu atrast savu vienigo, ko zilniece man paradija. ?im nolukam vajadzibas gadijuma esmu gatavs apcelot visu imperijas kalnu gredu aug?up un lejup.
Kads var teikt, ka esmu traks, bet burvim, kuram jau ir trissimt viens gads, tas ir svarigs jautajums. Tagad, kad zinu, ka izskatas man lemta meitene, tas ir kluvis par galveno uzdevumu.
Zel, ka gai?rega redzejuma nebija noradita preciza tik?anas vieta. Redzeti kalni, egle un sniegs ziemelu kalnos nav tik reti sastopami.
Parmekleju pirmos divus garnizonus, kur mani nosutija, un visus apkartejos rajonus, bet neatradu pat vizijai lidzigu meiteni, tapec piekritu nakamajam.
?is garnizons-cietoksnis atradas uz pa?as robezas ar savvalas zemem. Loti skarbs regions. Sniegs ?eit nekusa visu gadu. Man bija gruti noticet, ka mans saderinatais varetu but ?eit, bet es stingri nolemu, ka savos meklejumos nepalaidi?u garam nevienu metru no ?iem kalniem.
Pirms man bija laiks nomest mantas un satikt vietnieku, atskaneja skana, ka es pat nevareju noteikt, kas tas ir? Kaut kada dukona.
"Lavina," mierigi paskaidroja mans vietnieks Tomass Tritovs. – Reizem gadas, lai gan nav sezona, bet ir sniegots gads.
Es gudri pamaju ar galvu un devos ara. Godigi sakot, bija neerti atrasties telpas, kad no kalniem naca nezinamas briesmas.
Klusi vin? ar magiju sniedzas savai dzimtajai stihijai – zemei. Vina atbildeja, bet kaut ka negribigi, it ka es butu vinu iztraucejusi nelaika.
Zemes trice?ana, lusto?u koku krak?ke?ana, akmenu slipe?ana, kas tika parvietoti vai izraujami no majam, tika parnestas uz mani, kas mani nemaz nenomierinaja.
– Vai bus nepiecie?ams nosutit atsleg?anu, lai parbauditu teritoriju? – Tritu precizeja.
– Par ko? Neviens tur nedzivo. Tikai tuk?a nogaze,” vin? paraustija plecus.
"Es saprotu," es atbildeju, lai gan es nevareju atbrivoties no sajutas, ka ir verts apmeklet ?o nogazi. – Pastastiet par visparejo situaciju cietoksni.
– Tagad ir mierigi, Rir Marlov, bet mes neesam talu no imperijas robezas, tapec ik pa laikam atvairam robezas otra puse dzivojo?o savvalas cil?u uzbrukumus. Vini uzskata, ka partiku no mums ir vieglak panemt, neka pa?iem izaudzet.
"Ka es saprotu, lauksaimnieciba ?eit ir sarezgita," es pacelu ironisku uzaci.
– Pareizi. Piegades mums tiek piegadatas no lidzenumiem, kas atrodas imperijas centralaja dala. Kalnos var dabut tikai medijumu.
– Cik ilgi jus ?eit stradajat?
– Jau septinus gadus.
– Patik?
Tas, ka militarpersona vilcinajas ar savu atbildi, runaja daudz.
"Ka lai saka," vin? iesaka, "es pats esmu no dienvidiem, un man ne ipa?i patik ?is muzigais aukstums, mirstiga garlaiciba, tuvuma nav pat pilsetas, ej paelpojiet, visur ir balta krasa. , kur vien skaties.” Man pietrukst zalumu.
"Es tam ticu, es jums noorganize?u atvalinajumu," es pamaju.
Labi, ka Treetovs neslepa savu stavokli. Septini gadi ir ilgs laiks ?ada izolacija. Ir pienacis laiks nedaudz atjauninat kontingentu un dot vietejiem atputu. Cilveki ?eit ir tik bali visur, ka tas ir pat biedejo?i no ieraduma.
– Paldies, Rir Marlow, tas butu loti noderigi.
– Tatad, ja neskaita musu mezonigos kaiminus, neviena tuvuma nav?
“Ir ari apdzivota cilts, kas uz ?o kalnu pusi parcelas apmeram pirms septinsimt gadiem. Vini negribeja cinities, bet vienkar?i ludza dzivot un audzet majlopus. Vinu vieta atrodas zemak un uz austrumiem gar kalna nogazi. Vini pat vienojas ar musu konvoju, ka vini nesis partiku un apmainis savus amatniecibas izstradajumus, kaulu rotallietas, krelles, adas pret partiku un ierociem. Nevienam neuzbruk un neapzog. Savdabigi pui?i. Mes paris reizes iztirijam musu jauno karaviru sejas, kad vini meginaja sist savam meitenem, bet ne vairak.
– Vai vini nak uz garnizonu?
– Bija paris reizes, jaunie?i interesejas, ka dzivojam, tacu vinu vieso?anas nevar nosaukt par biezam.
– Labi, paldies. Tad esiet brivs, es gribu pats apskatit apkartni, un tad es redze?u pa?u garnizonu.
– Vai tu iesi viena? Bez celveza? Vai tas nav parak bistami?
"Ne," es atcirtu.
Sve?inieki mani trauces. Es gribu pats redzet, kas ?eit ir un ka.
Tapec, tiklidz Treetovs aizgaja, es sakrameju nelielu maisu ar proviantu un panemu virvi.
Magija, protams, ir lieliska, tacu labak ir pilniba sagatavoties. Kalniem nepatik neuzmanigi apmekletaji.
Karaviri skatijas uz mani ar ?aubam, bet neuzdro?inajas iebilst, jo garnizona galva ?aja tuksnesi ir gandriz dievs.
Es gaju, ne parak steiga, cie?i skatoties un ieklausoties apkarteja realitate. Es loti gribeju noklut lavinas vieta. Es nezinu, kapec, bet es tie?am gribeju to apskatit.
Tas bija redzams no talienes, it ka sniegota upe sadalitu kalnu nogazes. Vin? uzmanigi gaja pa to, klausidamies ?alkonas skanas, mekledams pedas. Ko es te mekleju? Vini man uzreiz teica, ka ?eit neviens nedzivo, bet es spitigi gaju un tad pat saku ?kersot to. ?eit es dzirdeju balsi. Loti klusi, bet vin? sauca pec palidzibas. Esmu gatavs. Tatad man ir taisniba, kadam ir problemas.
Devos uz izsaukumu, lidz nevareju noteikt gandriz precizu sievietes stavokli, kas pats par sevi ir divaini. Vienatne kalnos?
Es to izraku, cik atri vien vareju, nolaidu virvi, lai izvilktu to virspuse, un beidzot vareju uz to paskatities, kas lika manai sirdij parspet pukstet. Vina! Kludu nevar but.
Tira sajusma izlija asinis. Vina izskatijas tie?i tapat ka gai?rega vizija: taisni rudi mati, bet daudz gai?aks tonis neka man, bala seja, debeszilas acis, skaistas pilnas lupas, loti tieva.
ES to atradu! Mans! No laimes es pat nevareju pateikt neko saprotamu.
Pati meitene neizskatijas laimiga, vina aizdomigi skatijas uz mani, un tad saka vispar skatities apkart, it ka kaut ko mekletu. Varbut vina nebija viena? ?i doma mani nomierinaja. Mums jasavelkas, vina nezina, ka esam lemti viens otram, tapec nebiede vinu ar ?adiem izteikumiem no pirmas minutes.
Vina pek?ni sastinga, verojot sniegparslinu, kas nokrita no debesim un virpuloja gaisa. Vina apsedas uz savas sarkanas matu ?kipsnas, liekot sve?iniekam vaji pasmaidit, bet tad vinas smaids izgaisa, it ka neticiba vina parbrauca ar roku par sarkano matu ?kipsnu, kluva vel baltaka, gribeja nopusties vai kaut ko teikt, bet tikai sabruka, neizrunajot ne varda.
Es metos pie vinas, pieskaros vinas aukstajam rokam un sejai. Mums vina javed prom no ?ejienes. Vina bija pilnigi auksta, iespejams, dezorienteta. Es neredzu nevienas atvertas bruces, bet jus nekad zinat…
Vin? pacela vinu un aiznesa uz garnizonu. Cel? priek?a bija gar?, bet es biju gatavs to darit ar savu dargo nastu rokas.

4. nodala
Asilisa
Es pamodos, jo ?upojos, bet ne vienmerigi, bet kaut ka saraustiti, uz aug?u un uz leju. Es nevareju saprast, kas ar mani bija nepareizi. Sajutas atgriezas pavisam negribigi, it ka kermenis nesaprastu, ka esmu pamodusies, un tam pienacis laiks mani ieklausities.
Es meginaju kusteties, bet lidz ?im vareju izmantot tikai pirkstu galus un dzili elpot.
Kustiba apstajas, un es varetu zveret, ka jutu kada elpu uz savas sejas.
To saprotot, es pek?ni atveru acis, lai ieraudzitu to pa?u virieti, kur? mani izvilka no sniega apak?as. Vin? noteikti mani nesa rokas, jo virs sevis redzeju drumas debesis.
Vietas, kur musu kermeni pieskaras, bija patikams siltums. Labprat palistu zem kazoka ka sve?inieks.
– Cau ka tev iet? – vin? jautaja patikama dzila balsi. – Tu juties slikti?
"Labi," es cuksteju atpakal, "pacel mani uz kajam, ludzu."
"Tu esi vaj? ka kakens, varbut tev vajadzetu aizturet, lai klutu neatkarigs?"
"Ne, jums ir jastav pa?am," vina uzstaja atbilde, lai gan vina isti nejuta speku kaut ko parvietot.
Vin? uzmanigi nolaida manas kajas zeme, bet piespieda manas rokas pie krutim, tapec mes bijam deguns pie deguna.
Ar prieku skatijos uz vina skaistajiem sejas vaibstiem un tum?ajam vara lokam. Es nekad dzive neesmu redzejis ?o matu krasu. Acis bija kaut kada pelecigi zala nokrasa, tacu tas to nesabojaja. Gai?ie sarini ?kita miksti manai acij divainas krasas del.
Nespedama izturet nenoteiktibu, es viegli parbraucu ar roku par vaigu, vin? pasmaidija un mans skatiens pieauga lidz vina lupam. Kur? pek?ni saka man tuvoties, tapec es nezinaju, ko darit, bet vin? viegli noskupstija mani uz deguna gala.
Es no parsteiguma nodrebeju, un karsts vilnis parnema mani no galvas lidz kajam, it ka es sajustu uguns smaku. Es neko nesaprotu. Kas notika ar mani?
"Un tu esi meitene ar noslepumu," sve?inieks domigi sacija. – Mani sauc Krispins, ka tevi sauc?
Un tad es ?ausmas sapratu, ka nesaprotu, kas es esmu un ka mani sauc. Iek?a es joprojam esmu Vasilisa Solnceva, bet kas ir arpuse? Ne manas rokas, ne mati, ne kermenis, ka parliecinajos, man nepieder, tad rodas jautajums, kas ir ?i sieviete, kuru vina maigi tur, lai nekristu, ?is virietis?
Vina neizpratne skatijas vinam acis un nezinaja, ka atbildet uz pamatjautajumu.
"Es nezinu," es beidzot teicu ar trico?am lupam. “Es atceros, ka dzirdeju kadu troksni, meginaju aizbegt no lavinas, bet ta joprojam mani apnema, tumsa, un tad es saku saukt pec palidzibas.
Tas ir dramatiski, ka no amnezijas izrades, bet es nezinu, ko vel teikt. Kaut es varetu vismaz dabut spoguli!
"Pek?ni," vin? teica, "vina rokas maigi pievirzijas manai galvai, vina pirksti gaja pari adai, maigi petot to.
Bija jauki, es pat aizveru acis.
– Ko tu dari?
"Es mekleju savainojumus, jo es neredzu tevi nekadu burvibu."
– No magijas? – Es pla?i atveru acis.
"Nu ja, magija," vin? apstajas un uzmanigi paskatijas uz mani.
Jasaka, ka nebiju domajusi, ka dzirde?u ko tadu, bet, ja ta padoma, tas varetu daudz ko izskaidrot.
– Mums tev kaut ka jasasauc.
– Nu, sauc mani par Lun“sa,” es ierosinaju, jo mana varda pirmas puses saisinajums ?eit var nebut saprotams. Musu pasaule bija smiekligi saukt par Vasju, bet ?eit vispar ir biedejo?i saukt sevi par kaut ko.
– Kapec ir ta, ka?
"Tas ienaca prata," es paraustiju plecus. – Ko darit, ja tas tie?am ir mans vards?
– Labi, tas tev tie?am piestav.
Kaut mans vards man deretu!
"Klausieties, mums jaiet lenam, preteja gadijuma driz uzsnigs biezs sniegs, makoni karajas loti zemu," sacija Krispins.
Es meginaju staigat. Butiba manas kajas kustejas, kas nozime, ka man bija jaiet pa?am. Citadi tevi nems par invalidu.
Krispins satvera manu roku un es samulsusi paskatijos uz vinu. Ticiet vai ne, es nekad neesmu staigajis roku roka ar pui?iem, bet tas ir tik jauki.
"Es tevi ture?u, lai nepazaudetu," vin? teica, redzot, ka es skatos uz musu saliktajam rokam.
–Kur mes ejam? – Es nolemu but zinkarigs.
– Uz cietoksni, kur esmu norikots par komandieri.
– Kas tas par cietoksni?
– Sargs, mes esam uz robezas ar savvalas zemem.
– Ja? Kas tur dzivo? Demoni?
– PVO? – militarists iesmejas. – Tur dzivo savvalas nomadu ciltis. Nedaudz agresivs pret mums.
"Oho," es nomurminaju.
Kur es esmu nokluvis? Viduslaikos? Savvalas nomadi! Vai man bus jacinas ar zobenu roka? Lai gan zinu, ka kalt ierocus, neesmu apmacijis tos lietot. Ta nu gadijas, ka mes ar Katerinu viniem pamajam, it ka cinitos preti, lai nolaistu tvaiku, tacu ta nav ista cinas makslas meistariba.
– Kas man tur jadara? – Es biju parsteigts.
– Es nezinu, vienkar?i dzivojiet.
"Bet parejie dro?i vien kaut ko dara, un es tur bu?u brivs." Uz ka rekina vini mani uztures? – Es izteicu savas ?aubas, citadi jus velak nevaresit atmaksat vietejo laipnibu.
– Neuztraucies. Mes ari izdomasim, ko darit jusu laba. Neraizejies par naudu, tu busi mans viesis, neviens tev neteiks ne varda.
“But viesim ir labi, es velos uzzinat, no kurienes esmu nacis pie tevis ciemos,” es skumji noputos.
– Ar laiku viss klus skaidrs, tikai ticiet man.
– Par ko? – te sievie?u zinatkare pacela galvu.
Es vinu pazistu ne vairak ka cetrdesmit minutes, un vin? man jau ir piedavajis aizbildnibu un pajumti un sazinas ta, it ka mes butu pazistami jau ilgu laiku. Vai ir kaut kas, ko es nezinu vai nesaprotu? No kurienes rodas ?i emocionala pieker?anas?
– Katram cilvekam un vel jo vairak meitenei vajadzetu but kadam, kam vina uzticas. Ta dzivot ir mierigak un vieglak.
Jus nevarat strideties ar to, bet tas joprojam ir savadi.
–Vai tu nenosalsti? – vin? pek?ni jautaja. "Es tev piedavatu apmetni, bet baidos, ka bus gruti staigat."
Es klausijos sevi, bet ne, man nemaz nebija auksti. Bija labi, bet visapkart bija ziema. Vel viena divainiba, ko pievienot jau eso?ajam.
– Ne, tas nav nepiecie?ams, es parvietojos un man nemaz nav auksti.
„Ja, tagad tev ir skaists sartums un tava plauksta ir silta,” vin? ar ik?ki noglastija rokas iek?pusi. – Tu mani pat sasildi.
Es uzreiz jutu, ka mani vaigi vel vairak piesarkst. Vin? prot pateikt ta, ka es visa degu ka serkocin?, bet tas nemaz nekaitinaja, lai gan iepriek? majieni un joki man nemaz nepatika, pat draudzigi.
Talak gajam klusedami. Katrs domaja par savu. Es joprojam nevareju izlemt, ko darit? Ka es varu uzzinat, kur es esmu un kas ar mani notiek? Ja ?i ir cita pasaule, tad mums kaut ka japielagojas, bet ja nu es vienkar?i esmu traks? Es sezu kaut kur krekla starp mikstajam sienam un sligstu. Bet es nevaru saprast, ka tas var notikt. Man vienmer ir bijusi speciga psihe.
Apkart eso?as sajutas ir loti realas. Es vienkar?i nevaru iedomaties, ka zemapzina varetu pastavet tik spilgtas sajutas. Tatad, ta joprojam ir cita pasaule. Ko es par to zinaju? Ja, gandriz neko, iznemot to, ko Katja man dazreiz parstastija no lasitajam gramatam. Es atcerejos tikai vienu: ja esmu ?eit, tad esmu tur iestredzis, kas nozime, ka nevaru ceret satikt savus vecakus.
Gribetos ticet, ka ari vini atradas kaut kada pasaule, velams kopa un ne tik auksta.
–Tu raudi? – Krispins pek?ni klusi jautaja.
"Ne," es atbildeju un pek?ni sajutu, ka par manu seju rit asaras. – Vairs ne.
Vina tas noslaucija ar brivo roku. Kapec tagad ciest? Viss jau ir noticis. Mes spelejam ar kartim, kuras liktenis ir izdalijis.

5. nodala
Crispin
Meitene manas rokas pamodas diezgan atri, izskatoties pec izbiedeta dzelona, kas ?ados apstaklos laikam neparsteidz.
Tomer priek?a bija visnepatikamakas zinas – vina neko neatcerejas. Vina aplukoja apkartni un pat sevi ka cilveks, kur? sevi nekad nebija redzejis. Tas vinu nobiedeja. Es redzeju, ka vinas lupas un pirksti triceja. Vina nezinaja, ko darit, bet vina bija uzmanigi, lai nepienemtu manis piedavato palidzibu. Bet tas ir labi, es lenam vinu pieradina?u pie savas sabiedribas. Vina ?obrid ir parak apjukusi.
Vina gribeja kaut ko darit, lai butu pilntiesiga sabiedribas locekle, nevis slogs. Divaina velme pec meitenes.
Mani uztrauca ari jautajums: no kurienes vina naca? Visapkart kalni un mezi, un vina ir viena.
Ceru, ka garnizons man palidzes noskaidrot, kas tas ir. Mes pa?i varejam vien piekrist saukt vinu par Lapsu. Nevaru noliegt, ka ?is vards vinai loti piestaveja. Satrieco?a matu krasa un acu tiriba mani apbura. Es vareju vinu apbrinot stundam ilgi, bet negribeju vinu samulsinat. Es baidos palikt par traku. Es nestasti?u visiem apkartejiem savu stastu.
Lielakais, ko vin? vareja darit, bija panemt vinas roku. Vina atkal samulsa, bet neizvilka plaukstu. Pek?ni sapratu, ka meitenei nemaz nav auksti. Vina nav ipa?i silti gerbusies. Kazokadas zabaki, adas bikses, kazokadas veste virs jakas. Nav lietusmetela vai jakas.
Kad es virzijos uz priek?u, mana saderinata pirksti kluva siltaki.
Es nevareju izskaidrot ?o divainibu. Vina nav ugunsblazma. Vina nemaz nav burvis ?i varda visparpienemtaja nozime. Tas nozime, ka, logiski runajot, vinai ir jabut davanai, bet vina acimredzot ari to neatceras.
Pat vards "magija" vinu parsteidza. Vina ir ka berns burvju pasaule: vina neko neatceras un nezina, tapec vinai viss bus japaskaidro no sakuma, bet man tas nav nekas preti.
Kad garnizons kluva skaidri redzams, meitene apstajas, saknojas lidz vietai un ilgu laiku petija to kopa ar apkartni.
Bija daudz ko redzet, jo istais nocietinajums tika uzcelts ta, lai tas kalpotu. Augstas sienas izstiepa savus stienus aug?up pret drumajiem makoniem, sargtornis pacelas virs visas konstrukcijas. Pelekais akmens tagad izskatijas tikpat blavi ka visa apkarteja ainava.
– Kads skats? – uzmanigi jautaju.
"Monotoni," vina stingri atbildeja. – Krasaini laukumi butu jauki, un tur nav pietiekami daudz zalumu.
– Ja, ziemelu teritorijas neiepriecina ar daudzveidibu, bet ko darit? – paraustiju plecus. -Iek?a ir mazliet labak. Mes iesim? Sniegs klust stipraks.
Lapsa paskatijas apkart ta, it ka sniegparslinu vel nebutu redzejusi, un pamaja.
Iespejams, ka vina to neredzeja, vina bija tik loti iegrimusi sevi. Es atdotu jebko, lai uzzinatu, par ko vina tik smagi doma? Varbut vina megina atcereties, kas vina ir?
Apsargi pie vartiem parsteigti skatijas uz musu pieeju. Vini pat nemeginaja to slept.
Vai jus bijat parsteigts, ka es satiku kadu ?aja tuksnesi, vai uz kurieni mes ejam? Protams, vini neko skali neteica, un es neredzeju jegu zinot saviem padotajiem, tapec mes iegajam klusuma.
Pla?ais pagalms bija izslaucits un attirits no sniega, kazarmas viena puse un saimniecibas ekas otra puse. Citu atrakciju ?eit nebija.
Es aizvedu meiteni uz savu kabinetu. Es domaju, ka mes tur pusdienosim, lai nesamulsinatu vinu ar visu uzmanibu. Pats esmu tur bijis tikai vienu reizi, tapec pieradi?u taja pa?a laika.
Mes uzkapam uz otro stavu, kur atradas mans dzivoklis, kas sastaveja no biroja un gulamistabas ar vannas istabu. Ta ir visa grezniba.
Vin? ieteica vinai sedet kresla galda priek?a vai divana pie sienas, kur vien vinai patik.
Vina paskatijas visapkart ar divainu sejas izteiksmi un tad apsedas kresla, saliecot zem sevis abas kajas, kas mani loti parsteidza. Nekad neesmu redzejis damas ta sezam, un tad sapratu, ka svarkos to darit butu problematiski, bet mans kompanjons bija bikses.
Velreiz paskatoties pa istabu, vina sarauca pieri.
– Kapec ?eit ir tik tum?s un neerti? – pajautaja man. – Vai jums patik ?adi dzivot?
– Ne, es ierados vakar vakara, tapec tas ir mana priek?gajeja stils.
"?kiet, ka vin? nedomaja ?eit ilgi palikt," vina domigi sacija. – Iekursim kamina uguni, lai butu labak.
– Magiski?
– Kas? Parasta ar koku, tur vini ir!
Vina noradija ar pirkstu uz atvilktni aiz milziga kamina, kas nebija redzams no mana stura.
"Tagad, ja velaties," vin? uzsmaidija vinai.
"Es pati," vina pek?ni teica un, vienota kustiba uzlekusi, devas uz turieni.
"Tad es ie?u paest pusdienas," vin? teica vinai, pakardams apmetni uz naglas siena. ?eit vinai ir taisniba, ertibas ir problema.
"Labi," Lapsa atbildeja, skraididamas ar koku un nepagriezdama galvu mana virziena.
Es vinu netrauceju, ta ka vina pati gribeja, tad tas ir vinas tiesibas, taja pa?a laika vina ir aiznemta, lai gan tas burvju jau butu nodedzis, bet tas nedeva balku smaku, malkas sprak?ke?anu un dego?as malkas un sveku smarza.
Ejot uz virtuvi, es satiku savu vietnieku, kur? ar norupetu sejas izteiksmi steidzas man preti. Vin? naca tie?i pie manis. Cik slikts laiks.
– Ak, Marlov kungs! Es braucu pie tevis! – vin? iesaucas, tiklidz mani ieraudzija.
– Kaut kas notika?
– Sargi man stastija, ka jus uz cietoksni atvedat meiteni no Kalnu bernu cilts! Ta ir patiesiba?
"Man nav ne jausmas," es paraustiju plecus.
– Tatad tu atnaci viens, un vini man meloja? – vin? sarauca pieri.
– Ne, es izraku meiteni no lavinas, bet vina neatceras, kas vina ir, acimredzot vinu smagi sasita. Man nevajadzeja vinu tur atstat.
– Patiesiba vin? neko neatceras?
– Ja.
– Aizmugurejais Marlov, ?is apmeklejums ir pilns ar problemam. Es tev teicu, ka cilts virie?i savas meitenes nevienam neatdod, tapec var prasit vinu atpakal.
– Kad naks prasit, piezvani man. Mes visu izlemsim, bet pagaidam mums vina japabaro, tapec, ludzu, piedod man, es pati esmu izsalcis.
Vin? atri apstaigaja savu vietnieku un turpinaja celu, lai atkal netiktu apturets. Es jutu vina noraido?o skatienu pa visu muguru.
Mana iera?anas izraisija nelielu izbili virtuve, bet man iedeva divas blodas zupas ar maizi, piragu ?kivi, karstu uzlejumu un divus abolus.
Ar savu laupijumu es atgriezos istaba, kur kamina jau dega uguns, un tas priek?a Lapsa sedeja uz paklaja un skatijas uz vinu, pat nepamirk?kinot.
– Liza, varbut vari pariet pie galda? Citadi est zupu uz gridas ir neerti.
Vina pagrieza skatienu man aiz muguras, kura ?kita, ka dejo liesmas. Tas bija rapojo?i un skaisti vienlaikus.
"Ja, es naku," pat mans veders saka gaudot, jo nokaveju brokastis.
Meitene panema maizes gabalu, pielika to pie deguna gala un dzili ieelpoja smarzu.
"Ak, tas smarzo gar?igi," vina teica. – Ista maize!
– Vai vin? ir savadaks? – Mani parsteidza ?ada fraze.
Vina tikai neskaidri paraustija plecus un iekoda. Es to rupigi sako?laju un ar tadu baudu, ko nesapratu, tad apedu zupu.
Es vinu klusiba veroju. Vina neizskatijas pec mezonigas meitenes, ar rokam nezvejoja galu zupa, neplusoja, bet ari neizradija augstas sabiedribas manieres. Vina eda uzmanigi un mierigi, bet ar acimredzamu baudu.
Mans personigais noslepums jaatrisina, bet tas mani nemaz nebiede!

6. nodala
Crispin
Es gribeju uzzinat visu par ?o meiteni. Es loti priecatos uzzinat, par ko vina tagad doma un par ko skumst, bet es baidijos vinu atbaidit ar savu verigo uzmanibu. Vina pat gribeja pati iekurt kaminu, lai gan man bija nepieklajigi piespiest kadu damu stradat pie manis, bet es nolemu uz vinu neizdarit spiedienu, jo vina izskatijas pilnigi apmaldijusies.
Es nezinu, kas ar vinu notika, bet es noteikti uzzina?u. Man tikai jabut pacietigam, un tad vina man visu izstastis pati. Es zinu, ka pacietiba ir tikums, bet diemzel man tas nepieder, tapec man ir japieliek titaniskas pules pret sevi.
Tomer ?adas meitenes del ir verts meginat.
Kad vina atstuma paplati, es zinaju, ka ir pienacis laiks atrast istabu, kur vina dzivotu.
"Lapsa, ja tu esi paedis, tad es iesaku atrast tev vietu, kur tu vari gulet," vin? pieklajigi ieteica vinai.
– Tikai vieta? – vina izsmejo?i pasmaidija. – Vai viesmilibas istabai nepietiek? Es neesmu lepns, es varu gulet uz paklaja blakus durvim.
– Es nepavisam ne to domaju! Kas tu?! – Mani parsteidza ?ads pienemums.
Man nekad nebutu ienacis prata, ka manus vardus var ta uztvert, jo es biju gatava vinai atdot visu! Viss ?is garnizons, es, mana gulta un viss, kas man ir papildus, tikai maigi paskaties uz manu pusi, un ?eit, ludzu, ir paklajs pie durvim.
– Nenoslogojiet sevi, es jokoju.
“Ah-ah, labi, ka ?ados apstaklos tava humora izjuta nepievila,” es saskrapeju pakausi ka ciema kipars.
Mes piecelamies no galda un izgajam koridora. Es pats, protams, zinaju, ka parvietoties garnizona ne labak ka vina, tapec vienkar?i nolemu pastaigaties pa gaiteni un paskatities, kas tur ir.
Aiz pirmajam durvim bija kaut kads skapis, aiz otrajam bija mantu noliktava, bet aiz tre?ajam bija gulamistaba, turklat tuk?a.
– Klausies, Krispin, vai tu kadreiz esi bijis ?aja cietoksni?
"Ne, es tev teicu, ka tikko ierados, man vel nav bijis laika iekartoties," es paraustiju plecus.
"Tie?i ta, piedod, es tie?am to teicu, vienkar?i aizmirsu," vina noversa acis uz saniem.
– Tas ir labi, ta notiek ar visiem. Jus uz minuti nover?at uzmanibu un aizmirstat.
– Paldies par atbalstu, bet es pats saprotu, ka esmu nedaudz izklaidigs.
Es atveru durvis pla?ak, lai paraditu vinai savas nakotnes majas. Tas ari, godigi sakot, nebija ipa?i erts: gulta, peleks valdibas izdots gultas parklajs, galds pie kamina, logs, rakstamgalds ar atzveltnes kreslu, drebju skapis, tas ari viss.
– Atvainojiet, ka istaba nav loti skaista, bet ta nav talu no manis. Ja kaut kas notiek, vienmer var piezvanit, es dzirde?u.
– Vai jus domajat, ka kaut kas notiks? – vina bija parsteigta.
– Ka es varu zinat, kas var notikt ?aja dzive, labak ir iepriek? sagatavoties.
– Lieliska dzives pozicija. Es jau sen pamaniju, ka ?eit viss ir kaut ka blavs. Ka cilveki nejutas traki tada vienkrasaina krasa?
– Ko, par ko vini neprato?
– Melna, balta un peleka krasa. Vai tas ir skaidrak?
– Kur? teica, ka vini neiet? Ikviens velas ko?as krasas, tapec militarpersonas tiek sutitas atpakal uz dzimtajam zemem atvalinajuma, lai apskatitu zalumus, zilo udeni un citas krasainas lietas.
– Tatad jus atgriezaties ?eit no atvalinajuma?
– Ne, tas ir mans jaunais uzdevums.
– Un ko tu izdariji nepareizi, ka tiki aizsutits uz tadu tuksnesi? Pavedinaja kada sievu?
– Kapec tu izlemi?
– Tava seja ir skaista.
– Paldies, protams, bet es neko tadu nedariju, mani paaugstinaja amata, padarot mani par garnizona vaditaju.
– Nu, es nezinu, ?kiet, ka vini tika paaugstinati par kaut ko sliktu. Lai gan tu neizskaties pec burvja, kas kaite citiem.
– Katra zina paldies. Un uz ko ir balstiti secinajumi?
"Tu man palidzeji, tapec es noteikti uzskatu, ka slikts cilveks nerisketu ar savu dzivibu."
– Protams, es nevaru atbildet par visiem, bet kopuma lielaka dala virie?u naktu paliga tiem, kas nonaku?i grutibas.
“Manuprat, tu parak labi doma par cilvekiem,” meitene klusi atbildeja, “dzive var satikt dazadus nelie?us, pat ja areji vini izskatas pec kartigiem cilvekiem, smaida tev un varbut pat ir skaisti ka dievi, bet vinu dveseles trud.
"Tu neesi parak jauns, lai butu laiks satikt tadus cilvekus," es parsteigta paskatijos uz Lapsu.
"Jums nav jadzivo simts gadi, lai satiktu zemisku cilveku."
– Principa es jums piekritu, man tikai zel, ka jus saskaraties ar sliktiem cilvekiem. Bet, ta ka jus atceraties, ka satikat ?adus cilvekus, tas nozime, ka atcerejaties kaut ko no savas dzives.
Meitene izklaidigi pamirk?kinaja acis, skatoties ara pa logu, it ka nesaprastu jautajumu, un tad pieversa skatienu sienai, gultai, gridai un tad man.
– Ne, es tikai zinaju, pareizak sakot, es zinu, ka esmu saticis ?adus cilvekus, bet, kad jus man tagad jautajat, es sapratu, ka nevaru minet nevienu piemeru.
Vina sakrustoja rokas uz krutim aizsargajo?a zesta un atkal saka skatities ara pa logu. Es neiztureju, piegaju vinai tuvak un loti uzmanigi apliku roku ap vinas pleciem, lai tas neizskatas parak uzmacigi, bet tikai draudzigi.
– Liza, es tevi ludzu, nebeda. Tu salauzi manu sirdi, jo es nevaru tev palidzet atcereties to, ko tu aizmirsi.
Vina atkal parsteigta paskatijas uz mani.
"Jus parak cie?i uztverat citu cilveku problemas," vina teica.
– Es esmu atbildigs par tevi, jo es tevi izglabu. Kapec es tev neesmu tuvs cilveks?
– Varbut tev taisniba, bet man ir gruti piekerties cilvekiem, kad esam pazistami tikai dazas stundas.
–Galvenais ir neuztraucies, neuztraucies un nemegini visu laiku domat par pagatni. Jadzivo tagadne un nakotne, varbut pec dienas, pec divam vai pec mene?a, visu par sevi uzzinasim. Kads atceresies, ka redzeja tevi.
– Varbut, bet ir gruti dzivot, kad es pat nezinu, ko darit. Varbut mani kaut kas interese, es varu kaut ko darit, bet es nezinu, ”vina vilcinajas.
– Jus noteikti atradisiet kaut ko sev tikamu. Rit dosim jums ekskursiju pa cietoksni, es ari ar to neesmu ipa?i pazistams. Apskatisim, kas ?eit ir un ko jus varetu darit, iepazisimies ar cilvekiem.
– Paldies par ?o priek?likumu, iespejams, jums ir taisniba. Man vajadzetu tikai sakt no nulles. Tatad jus atnacat uz darbu, un ir ta, it ka es butu ieradies jauna pilseta, es do?os meklet darbu.
– Es to nedomaju, bet, ja jums ir vieglak, tad kapec ne? Es ari praktiski nevienu ?eit nepazistu, un lielaka dala no ?iem cilvekiem ir mani padotie, tapec es neceru uz loti cie?am draudzigam attiecibam, bet mes varetu ar jums sadraudzeties, jo jus neesat garnizona dala. Ka jums patik ?is priek?likums?
– Vai tu tici, ka mes varam klut par draugiem? – vina jautaja.
– Esmu par to pilnigi parliecinats.
Es nepiebildu, ka esmu pilnigi parliecinats, ka mes varam klut daudz vairak neka draugi, tacu draudziba ir labs sakums stipram attiecibam. Meitene pieradis pie manis, uzticesies man, un varbut kadu dienu es vare?u vinai pastastit par pravietojumu, kas mani atveda uz ?ejieni. Galvenais, lai lidz tam laikam vina man uzticas, nebaidas un neuzskata mani par traku. Galu gala ne visi pasaule tic zilniekiem, un, nemot vera to, ka ?arlatanu ir daudz, vina var man neticet. Un tad ir daudz labak, ja vina vienkar?i iemilas mani un tikai tad uzzina, ka ta bija vinas izvele. Es nevelos but liktena spiests.
–Vai es varu aiznemties no jums malku kaminam? – Liza noversa mani no savam domam. – Dziva uguns paspilgtinas vietejo atmosferu.
– Protams, es jums to tagad atnesi?u, un tas bus siltaks un ne tikai skaists.
– Paldies, klausieties, paskatisimies, vai ?eit ir vismaz kada gramata. "Ir agri iet gulet, es meginatu lasit pirms guletie?anas," vina vilcinajas.
– Ak, tu maki lasit! – ES biju laimigs.
– Es nezinu, es to parbauditu.
– Mana biroja ir vairakas gramatas, bet es nezinu, vai tas jums bus interesantas. Tie ir romani, kas iznaca pirms neilga laika, iespejams, jus tos vel neesat lasijis.
"Tagad visas gramatas man ir jaunas," vina atgadinaja, "tapec es noteikti neesmu tas lasijusi."
Gandriz iesitu sev ar plaukstu pa pieri. Kas tas ir! Tas ir ta, it ka vin? butu bezsamana!

7. nodala
Asilisa
Viss apkart bija sve?s: debesis, gaiss, ediens, cilveki.
Ja esmu traks, tas ir loti kvalitativs, lidz pat skanam un smarzam. Ne, jus varat dzivot tikai tik spilgti jauna pasaule, kas mani nobiedeja lidz sirds dzilumiem.
?is garnizona cietoksnis, ka pagaju?o laikmetu rekonstrukcija, beidzot man apliecinaja, ka es par to visu nesapnoju. Es pats to nebutu izdomajis pat sapni vai patiesiba. Vareju iedomaties skaistu virieti, varoni, kur? mani izglaba, bet viss ap mani bija maz ticams.
Sargi divaini paskatijas uz mums, kaut ari neko neteica, bet es nesapratu vinu apjukumu. Vai es esmu tik mazs aksts, ka vini nevar saprast, kur vinu priek?nieks mani atrada?
Es loti gribeju iegut spoguli pilna auguma, lai redzetu sevi. Manas rokas un mati noteikti nav mani, bet nebija skaidrs, ka es vispar izskatos. Varu dro?i teikt, ka esmu neparprotami parak slaida, lai gan agrak nebiju resna, tacu kaut kas nav kartiba ar kermena trukumu.
Krispins bija loti uzmanigs un galants, centas visu paredzet un palidzet, bet man loti gribejas kaut ko darit pa?ai. No dikdienibas mana galva dzima domas, kas nedeva mieru. Ja godigi, man gribejas gaudot no kaut kadas dzivnieciskas melanholijas un vientulibas.
It ka es butu pamests uz Marsa un esmu ?eit viens, lai gan apkart ir cilveki. Ko vini man dod? Es nevienu nepazistu un neko nesaprotu, baidos pateikt parak daudz. Ir gruti runat, kad skataties uz katru jusu teikto vardu. Vieglak ir kluset. Dro?ak.
Pusdienas, ar kuram Krispins mani cienaja, bija loti gar?igas, un maize smarzoja absoluti parsteidzo?i. Ta aromats lika man asarot mute, un es pat needu ne kumosu.
Virietis paskatijas uz mani, lai gan vin? meginaja izlikties, ka neskatas, bet katru reizi, kad vina skatiens nostajas uz mani, it ka statiska elektriba man skreja cauri. Interesanti, bet satrauco?i.
Runajot par burvjiem un magiju, es sajutos slims un apmaldijies. Nu, kada veida magija? Kads man ar to sakars! Es dzivoju bez vinas trisdesmit gadus, un ?eit mes esam.
Ja godigi, man loti gribejas but klusuma, vienatne, padomat, miera raudat. Ja es atkal rauda?u, Krispins steigsies mani mierinat, un es nevelos to dzirdet.
Kad vin? beidzot devas meklet man istabu, tas bija pat smiekligi, jo vin? pats nezinaja, kur kas atrodas, un tikai skatijas pa visam durvim pec kartas.
Vin? atrada sev tuvako gulamistabu, lai es varetu vinam piezvanit, ja kaut kas notiek. Likas, ka vin? nemaz nelaus man iet talu no sevis, bet tas dro?i vien butu nepieklajigi. Lai gan es neko nezinu par ?is pasaules manierem un noteikumiem. Kas ?eit ir pareizi un kas nepareizi?
Kaut es varetu iegut kadu informaciju… Es smalki devu majienu uz gramatam, kuras varetu izlasit pirms guletie?anas. Es gribeju iegut kaut ko noderigu, bet Krispins ieteica romanus. Butu nepieklajigi teikt, ka man ?obrid viniem nav laika. Man bija japiekrit vina piedavatajam. Lai nu ka, es neesmu lasijis nevienu gramatu no ?is pasaules, man kaut kur jasak.
Kad aizveru durvis, gandriz virie?a deguna priek?a, kur? joprojam nevareja piespiest mani atstat vienu, noliku gramatas uz galda.
Es paskatijos apkart, meklejot vannas istabu. Kaut ka neiedomajos uzreiz pajautat par ertibam. Istabas sturi tika atrastas ?auras durvis. Ar lielu interesi un aizturetu elpu paskatijos aiz ta, jo nezinaju, kas mani sagaida.
Izradijas, ka te tek udens, un mazgaties var apala koka vanna, iespejams, ar augstiem saniem. Viss apkart ir klats ar koku, ka pirti vai tvaika pirti. Toreiz es satiku lielu spoguli. Lai gan tas nebija cilveka augums, tas bija diezgan liels, izgatavots no puletas metala loksnes.
Ar satraukumu es nostajos vinam priek?a, pirmo reizi pilniba paskatijos uz sevi. Protams, tas nebiju es. ?i meitene bija pavisam citada neka es, it ka kads butu apzinati izvelejies man preteju izskatu. Gari gai?i sarkani miksti mati, maigas kuplas lupas, sniegbalta ada, kas nekad nav iedegusi. Vienigais, kas no manis ir palicis, ir manas zilas, mirdzo?as acis, lai gan ta var but tikai nejau?iba.
Lenam pagriezos uz visam pusem, lai paskatitos uz sevi, bet ne, ta noteikti nebiju es.
Esam ieradu?ies.
Pec ?is domas vina pieversas vannai. Sedet karsta udeni, vai ka? Sildiet kaulus, meditejiet, nomieriniet nervus.
Es nevareju palauties uz putam, jo neatradu nevienu pudeli vai ziepju gabalu, kas kaut attali atgadinatu mazga?anas lidzekli. Labi, jus varat ?adi “atdoties”. Viss ?aja pasaule nevar but ideals.
Atgriezos istaba, domadams, ka vajadzetu iekurt kaminu, citadi pec vannas izeju vesaja telpa, un tas var but bistami veselibai, tapec notupos un saku buvet budu no balkiem. Atsevi?ks kvests ir vietejas ?kiltavas, ko tik tikko izdomaju izmantot, bet, kad uguns beidzot saka uzliesmot, es sedeju un sajusminati skatijos uz to, aizmirstot, ka vajag mirk?kinat, ka nevaru paskatities. uguns tik ilgi un tuvu. ?kita, ka laiks apstajas, un gaisma kaut ko cuksteja, it ka runatu ar mani, un es meginaju saprast vardus.
Kads gaja pa gaiteni, pareizak sakot, gaja drosmigi, kas lika man saraustities un izkapt no transa. Istaba smarzoja pec koka, siltums izplatijas apkart, tapec es piecelos un devos uz gultu.
Uzmanigi novilku drebes un salociju tas, jo man nebija rezerves. Pec du?as es vienmer uzvelku tiras drebes, bet ?eit man bus jaaizmirst visi mani ieradumi.
Skapi atradu tikai palagu, dvielu nebija.
Visvairak mani parsteidza apak?vela. Es nezinu, no ka tas bija izgatavots, bet tas noteikti nebija kokvilna, piemeram, planas zam?adas, ka biksites ar auklinam, ka tops. Kas tas ir: ziemas variants?
Nolemu vismaz nomazgat. Tam vajadzetu nozut visu nakti. Pakar?u kamina priek?a.
Nacas ari kerties pie vannasistabas. Izradas, ka no kruzes bija vienkar?i jaieliek udeni akmentin?, tad tas saka sasilt, es to noskaidroju eksperimentali, kad ?o blodu nometu udeni un tas gandriz parvertas par geizeru. Pats interesantakais, ka nemaz nebiju applaucejusies. Lai gan teoretiski vajadzeja applaucet rokas. Vai ari ir kads dro?inatajs burvestibam?
Kopuma es pavadiju daudz laika, meginot uznemt ?o vannu. Bet vina lidz ausim iegrima karsta udeni.
Vina nolika galvu uz saniem un aizvera acis. Jus pat varat noticet, ka esmu atkal majas, vienkar?i atpu?os pec smagas darba dienas.
Man ?kiet, ka es pat aizsnaudu, atverot acis, sapratu, ka udens ir atdzisis. Man bija japartrauc pelde?ana, jo es jau biju sabojajis visus olus. Vina izskaloja matus un piecelas kajas, gaidot, kad udens noteces. Vina tos noslaucija un pec tam noslaucija sevi.
Vina izgaja pie ugunskura, nokara palagu, kas bija vairak slapja neka izmazgata vela, un apsedas izzavet matus. Siltums no kamina uzputa mani un tas mani nomierinaja. Kad mati bija izzuvu?i, es ietinos palaga no gultas ka sari un apsedos kresla ar gramatu. Ta ka visas lietas ir partaisitas, varat to izlasit.

8. nodala
Asilisa
Lenam atveru gramatas pirmo lappusi. Spriezot pec vaka, tas bija romantisks romans.
Interesanti, vai ?aja pasaule gramatas ir tadi pa?i aizkustino?i likteni un stasti ka museja? Varoni parvar visu, lai atrastu savu milestibu.
Ar zinamu nostalgiju es parbraucu ar pirkstiem pa lapu. Sava pasaule man patika lasit, un brivas dienas ?ai nodarbei noteikti veltu vairakas stundas. Es nevaru teikt, ka es parspileti lasitu romantiskos romanus, bet man patika piedzivojumi un detektivstasti.
Bet pietiek atcereties, paskatisimies, ko ?i pasaule man piedava!
Vina atvera pirmo nodalu un ar interesi aplukoja lapu, aizvera acis, noskaitija lidz tris, atvera velreiz un vel rupigak aplukoja to pa?u lapu. Nekas nebija mainijies, es absoluti nesapratu ne varda no ta, kas tur bija rakstits.
Ka ta? Galu gala es zinaju, ka lasit majas, tapec teoretiski man vajadzetu but iespejai lasit ari ?eit! Galu gala es saprotu, ko vini saka man apkart, un es pats runaju viena valoda! Tad kapec es nelasu?
Man acis sariesas asaras, es vienkar?i nezinu, ko ar to darit. Man bus jamacas lasit no jauna, kad man bus trisdesmit! Bac!
"Lai tu varetu nomierinaties pirms guletie?anas…" es nocuksteju.
?ads atklajums aizskara pat vinu rokas. Es sava milotaja ne tikai neatradu nekadas noderigas prasmes, bet ari esmu analfabets.
Uzmanigi aizveru gramatu un noliku to uz galda. Man pat nebija speka raudat, es vienkar?i jutu, ka iestajas kaut kads morals trulums. Visvairak velejos majas pie vecakiem, lai mamma mani, ka berniba, loti, loti cie?i apskauj, un sapratu, ka tas ir tik sikums: padoma, es atkal iemaci?os lasit! Ta ka es to vareju darit agrak, es to varu darit tagad.
Man nav mainas drebju, tapec vai man jauztraucas par zaudetam prasmem?
Pirms es paspeju par to padomat, pie durvim pieklauveja. Es parsteigti paskatijos uz vinu: kur? gan varetu pie manis atnakt tada laika? Lai gan, iespejams, vel ir vakars un nav loti vels, man vienkar?i nav pulkstena. Es nezinu, cik precizi ir pulkstenis, bet ara atri kluva tum?s.
Vina uzmanigi, aizturejusi elpu, piegaja pie durvim. Tikai ko tas man dos?
– Kas tur ir? – Es nolemu precizet.
– Lapsa, tas esmu es, Krispin! "Es domaju, ka tev nav drebju, un atnesu kreklu, lai tev butu, kura gulet," vin? atbildeja.
Dro?i vien ir nepieklajigi runat pa durvim, tapec es tas nedaudz atveru un pa spraugu paskatijos uz Krispinu.
– Es ?eit esmu nedaudz gerbies, jo jums ir taisniba, man nav ko pargerbties.
Vin? paskatijas uz mani, vismaz to dalu, kas bija redzama. Vin? pasmaidija.
– Vai es izskatos smiekligi?
– Nebut ne, tu izskaties loti mili. It ka vina dotos ciemos. ?eit ir sviniga kleita.
– Ak, ja, kungs, es vienmer valkaju tikai elegantas kleitas, ja kads piestas un es neesmu parade! Ienaksi?
– Ja dama tevi uzaicina, tad ir nepieklajigi atteikties. Driz bus vakarinas. Vai pievienosies man?
– Kapec ne? Tik un ta nav redzama neviena cita izklaide,” es noputos.
– Tev nepatika gramatas? – Vin? uzmeta gaisto?u skatienu uz galdu.
– Gruti pateikt, bet izradijas, ka es neprotu lasit.
Krispins izbrina pacela uzacis.
– Pilnigi viss, kas tur ir rakstits, man ir pilniga mulkiba, jo es nezinu nevienu burtu.
"Tu esi sarugtinats," virietis klusi atzimeja.
"Tur ir ?i lieta," es atbildot pamaju, "kaut ka biju parliecinats, ka protu lasit." Es nezinu, kapec. Tas, protams, nav pasaules gals, bet lasi?anas izklaide pagaidam ir jaatliek.
Bija skaidrs, ka virietis nedaudz vilcinajas. Vin? bailigi paskatijas mana virziena, tad uguni, tad atkal uz mani.
– Ja velies, varu iemacit lasit. Tas nav gruti, patiesiba. Iespejams, macibu procesa laika jus atceresities, ka to izdarit.
Es stipri ?aubos, vai tas ir iespejams, nemot vera to, ka pirms noklu?anas es acimredzami nezinaju vietejo alfabetu, tacu ta bija lieliska iespeja iegut nepiecie?amas zina?anas ?aja pasaule. Tikai tapec bija verts piekrist. Macibu procesa var uzzinat daudz interesanta par ?o pasauli. Tagad esmu ka berns: neko nezinu, neko nesaprotu. Esmu parliecinats, ka lasitprasme man naks par labu.
"Ak, tas butu lieliski, Krispin, paldies," es atbildeju. – Es loti veletos izlasit ?is gramatas.
– Ja? Vini ir loti labi. Es pati, kad tos lasiju pirmo reizi, nevareju nolikt. Es visu nakti sedeju pie gramatas un no rita tik tikko piecelos uz darbu.
"Tagad jus noteikti mani ieinteresejat."
– Kapec ne? – burvis man mili uzsmaidija. – Lai tas ir stimuls, kas palidzes atrak atcereties burtus. Tatad, vai es edi?u vakarinas?
– Protams, ej, es pat esmu izsalcis no tava entuziasma.
Krispins aizgaja, un es paskatijos uz vina atnesto kreklu. Tas skaidri bija no vina pleca, un es ar to butu izslidejis pa vartiem. Labi, ka bija saites, kas nelautu man izkrist no ?i zida brinuma. Acimredzot ?eit nav sievie?u apgerbu, jo garnizona priek?niekam bija jaizkida drebju skapis.
Nemot vera, ka man tapat neka cita nav, apmierina?os ar mazo. Lai gan musu pasaule virie?u drebju nesa?ana parasti ir to meitenu prerogativa, kuram pieder ?ie krekli, tapec es sajutu kaut kadu sarezgitu sajutu, it ka es meginatu but sve?inieka draudzene. Nemot vera, ka vin? pats man atnesa kreklu, nejautajot, varbut vin? cen?as but mans puisis? Vai varbut es vienkar?i esmu parak aizdomigs ?ai pasaulei. Lai gan ar tik izskatigu puisi var tikai lepoties. Vin? ir tik mil?, vienmer cen?as palidzet un but noderigs! Agrak sava mar?ruta nebiju sastapies tik galantiem pui?iem, tapec ?i ir patikama parmaina.
Krispins atri atgriezas. Vin? nevareja noturet divas paplates, tapec vinam par paligu iecela karaviru, kuru vin? istaba neielaida. Vin? staveja aiz durvim, lidz priek?nieks panema no vina nastu, un tikai tad aizgaja.
Vietas nebija daudz, tapec apsedos uz gultas ar savu paplati, atdodot mazo galdinu pie kamina virietim.
"Es esmu samulsis, ka es jus izcelu uz gultas," vin? teica. – Jus varetu doties uz manu biroju, bet ?ada forma jums japienem, ka tas bus neerti.
"Es vienkar?i negribu nekur iet," es paraustiju plecus. – Es jutos diezgan erti.
Sakuma edam klusejot. Vakarinas bija biezputra ar galu un darzeniem, sagriezta gabalinos. Nav restorans, bet diezgan gar?igs. Pie silta dzeriena tika pasniegts gabalin? piraga.
Jau pie deserta Krispins saka stastit par savu iepriek?ejo dienesta vietu. Es nezinu, varbut vinam bija apnicis sedet klusuma, un es nevareju neko pateikt, jo "es neko neatceros."
Kad vairs nebija ko teikt, vin? apklusa. Es domaju, ka vin? tagad aizies un es palik?u viena klusuma.
"Krispin, izlasi man vismaz vienu no ?im gramatam," es pek?ni jautaju. Es nezinu, ka ?ie vardi iznaca. Es negrasijos neko lugt. – Ja tev tas nav gruti.
– Nepavisam. Es pat priecajos, ka jus nekaitina mans uznemums. Kopuma ?eit ir diezgan garlaicigi.
"Luk, es atradu jums kadu izklaidi," vina vaji pasmaidija, atbildot.
Krispins atvera gramatu, iztirija rikli un saka lasit milas stasta pirmo nodalu, tik vienkar?u un taja pa?a laika sarezgitu. Es uzmanigi klausijos, iegrimstot sizeta arvien dzilak. Es tie?i redzeju ?o pari iemileju?os, vinu radinieku un sabiedribas neatzitu.
Stasta laika es apsedos ar segas sturi, it ka maja butu paslepies gliemezis, un aizmigu, burvja patikamas baritona balss iemidzinata. ?i ?ausmigi gara diena ir beigusies!

9. nodala
Crispin
Mani ka pusaudzi mocija ?aubas, un tas ar mani nav noticis ilgu laiku. Es gribeju but tuvu, bet neiejaukties. ?kiet, ka tas neizdevas loti labi. Meitene mani burtiski izspieda no savas istabas, jo es staveju durvis, un vina gribeja but viena.
Durvis aizcirtas, un es paliku stavam un skatijos uz koka virsmu, tad izelpoju un atbalstiju pieri pret tam. Ja tikai tagad neviens nenaktu mani nokert tik divaina poza. Es esmu ka suns pie saimnieka durvim, kuru vini nevelas laist majas, tapec es tikai skumji skatos ceriba, ka vin? pardomas un ielaidis atpakal. Tas ir nozelojams skats, kad uz to skatas, bet man ir vienalga.
Beidzot, savacot savu gribu dure, es atravos no durvim un devos uz savu istabu. Vin? bezmerkigi klida pa biroju, domadams, ko Liza tagad varetu darit. Ko darit, ja vina raud?
Nolemu noverst uzmanibu no sapiga stavokla, uzrakstot vestuli. Varbut man vajadzetu pastastit saviem draugiem Bri un Nes, ka es atradu meiteni no pravietojuma. Mans apraksts izradijas loti detalizets un emocionals. Bet loti gribejas izmest tas emocijas, kas mani parnema, vismaz uz papira! Esmu parliecinats, ka vini mani sapratis, jo pa?i ir iemileju?ies ka gulbji. Es vinus neapskauzu, es priecajos, ka vini atrada viens otru. Es vienkar?i tik ilgi gaidiju savu laimi, un nebija neviena, ar ko dalities prieka un ?aubas. Es paliku viena tik iz?kiriga dzives bridi!
Aizzimogojot vestuli, es to nosutiju caur kastiti. Labi, ka garnizona komandierim ir ?is loti specigais artefakts, preteja gadijuma jus pat varetu meginat nosutit svarigu zinu no ?ada tuksne?a!
Aiz durvim atskaneja soli, kam sekoja klauvejiens.
– Nac iek?a! – es iekliedzos.
Mans vietnieks paradijas uz sliek?na.
"Ak, tas esi tu, Tritu," es vinam pamaju. – Kaut kas notika?
– Ne, Marlov kungs, nekas. Mes tikai gatavojamies parbaudit garnizonu, ja esat brivs.
"Jau klust tum?s," es paskatijos ara pa logu, "mes parcelsim parbaudi uz ritdienu." ?odien varu parupeties par papiriem, kas man ir.
– Ka paveli! – vin? atbildeja un vilcinajas.
"Runa," es vinam teicu, "mes neesam saviesiga pasakuma."
– Es atvainojos, bet es domaju par meiteni, kuru tu atradi.
– Tatad. Ko jus domajat?
– Galu gala apkartne cilveku nav. Vienigie, kas dzivo relativi tuvu, ir Kalnu berni. Tas var but tikai no turienes. Vinai nav citur, no kurienes nakt. Ja mes nevelamies no viniem nepatik?anas, tad ir verts pajautat, vai kads nav pazudis? Es jau teicu, ka vini nepadodas no savam meitenem. Nebutu nepatik?anas.
"Es saprotu, par ko jus runajat," es lenam atbildeju.
– Ir verts vinu paradit ciltij. Vini ?eit ierodas reti.
– Meitene ir zaudejusi atminu, bet es vinai piedava?u doties uz cilti, varbut tas vinai palidzes atcereties.
– Iespejams, bet jums jabut uzmanigam. Vini var jus nepienemt tik laipni, ka jus veletos. Mezoni. Tu saproti.
– Es to izdoma?u. Ka tad ar papiriem?
– Vini visi ir uz galda. Atveriet videjo atvilktni labaja puse. Es neatveru zinas, kas bija adresetas garnizona priek?niekam.
– Tad tas ?odienai. Es ker?os pie darba, un jus parbaudisiet zinas un ari atputieties.
"Es kalpoju imperijai," vin? sveicinaja un aizgaja.
Es apsedos kresla, iznemu vestules un papirus, bet neatveru nevienu no tiem.
Manas domas atkal virzijas uz viesi. Logiski runajot, manam vietniekam ir taisniba. No kurienes gan citur naktu vientula meitene, ja ne no cilts? Varbut kads no vinas radiniekiem tur gaja boja lavina, vina vienkar?i to neatceras.
Es saprotu, ka cilts var nebut prieciga par manu izskatu, bet es netaisos atkapties. Esmu parliecinats, ka ari tur bus gudri cilveki. Jebkura gadijuma jums bus javienojas, jo meiteni nebus iespejams slept uz visiem laikiem.
Aiz ?im domam es jutu, ka esmu izsalcis un paskatijos pulksteni. Oho! Ir jau laiks vakarinam!
Vai man vajadzetu mainities uz vakarinam? No otras puses, ?eit nav sekularas sabiedribas, un Liza vispar neatceras etiketi.
Toreiz man ienaca prata doma, ka, pat ja vina gribetu, vinai nebus par ko pargerbties. Cietoksni var nebut papildu sievie?u apgerba. Es ?eit vel neesmu redzejusi nevienu sievie?u parstavi, tapec meitenei pat nebus ko gerbt gulta.
Iegaju gulamistaba un atveru skapi. Ko es gribeju tur atrast, es pats nezinu. Izpetijusi savus pieticigos apgerbu krajumus, sapratu, ka Lapsai visas manas mantas bus nekitri lielas, bet tomer pakeru zida kreklu. Ieteik?u ka naktskreklu. Tas ir iemesls vinu apmeklet. Es tie?am gribu parbaudit, vai viss ir kartiba. Kad vini ?kiras, vina neizskatijas laimiga.
Es pieklauveju pie dargajam durvim, aizturejusi elpu. Ko darit, ja vin? nevelas to atvert? Bet Liza paradijas durvis loti divaina terpa. Uzreiz pat nenojautu, ka vina kaut kada viltiga veida ietita palaga, lai ?is taisnsturveida auduma gabals iegutu kadu eleganci.
Vina pienema kreklu, lai gan bija skaidrs, ka taja var ietit tris reizes.
Vina pat piekrita vakarinam, kas mani neap?aubami iepriecinaja, tacu pats kopejais garastavoklis ipa?i neuzlabojas.
Es rupigi noskaidroju, kas vinu satrauc, iznemot atminas zudumu. Es nekad nebutu domajis, bet vina bija apbedinata, ka vina neprot lasit. Sarunas gaisma ar deputatu taja nebija neka divaina. ?aubos, ka kads no cilts vispar prot lasit, bet, kad vina ludza gramatas, likas, ka meitene ir parliecinata, ka prot tas lasit. Taja bija zinama nekonsekvence, bet mana galva bija piepildita ar kaut ko citu.
?auboties, es piedavaju iemacit vinai lasit, ko Liza pienema ar entuziasmu un pateicibu. Tas ir kopigs pamats.
Lugums lasit vinai bija pilnigs parsteigums. Man likas, ka vina pati bija parsteigta, ka to pateica skali, bet es tikai priecajos. Tas nozimeja, ka nebija jamekle attaisnojums, lai paliktu. Es meginaju lasit ar izteiksmi, lai vinai tas patiktu, un, acimredzot, izdevas. Manas balss iemidzinata, Liza klusi aizmiga, ar rokam apskavusi celgalus.
Es noliku gramatu, piegaju pie gultas un uzmanigi izlaidu to vinai cauri matiem. Likas, ka tie uzspraga dzirksti, atbildot. Apbrinojami skaista paradiba, kaut ari nesaprotama. Es nekad neesmu jutis vina burvibu, kas nozime, ka ir davana. Atliek tikai noskaidrot, kura.
Vin? apsedza meiteni ar segu, pielika malku kaminam un devas uz savu istabu. Mums jaizdoma, ka vinai pastastit par cilti. Ko darit, ja vina nevelas tur iet? Vai ari es nevelos, lai vina iet? Es biju apjukusi savas domas un jutas. Man laiks iet gulet!

10. nodala
Asilisa
Es pamodos agri. Tas pat ir parsteidzo?i, es cereju gulet ilgak.
Pirmais, ko ieraudziju, bija krekls, ko Krispins vakar atnesa. Man nebija laika pargerbties, jo es aizmigu, romana iemidzinata. Cik vinam patikama balss! Es negaidiju, ka vare?u aizmigt blakus sve?iniekam, bet tie?i ta notika.
Kadu laiku vina vienkar?i guleja, cen?oties ne par ko nedomat, tad piecelas un iemeta malku kamina, jo gandriz viss tur bija izdedzis. Vina atkal apgulas un skatijas, ka liesmas lenam uzliesmoja. Tik fascinejo?s skats… Var ilgi skatities.
Tomer es neplanoju visu dienu pavadit gulta. Tada laika pavadi?ana man bija galigi arpus rakstura, tapec, kad istaba kluva gai?s, nomazgajos un sagerbos. Izradijas, ka nav ar ko kemmet matus, tikai izkemmeju matus ar pirkstiem, lai tie neklutu parak pinkaini, un paskatijos ara pa durvim.
Koridora neviena nebija, un es pilniba izgaju ara, aizverot aiz sevis durvis.
Krispins neienaca, un tam ir daudz iemeslu. Es sliecos domat, ka vin? negribeja mani pamodinat, lai es varetu nedaudz pagulet, bet es vienkar?i biju izsalcis, tapec man vajadzeja paskatities uz vinu, lai uzzinatu par brokastim. Diez vai pats to dabu?u.
Es izlemigi piegaju pie vina kambariem un pieklauveju. Pec paris sekundem durvis atveras, it ka virietis tikai gaiditu, kad es atnak?u.
"Labrit," es nolemu but pieklajigs, jo burvis neteica ne varda.
"Un jus," vin? pek?ni pasmaidija tik atklati, ka nevilus uz manam lupam paradijas smaids. "Nac iek?a," vin? pagaja mala.
Uzmanigi parkapu pari slieksnim, lai gan te biju tikai vakar. Rita gaisma viss nebija tik drums, lai gan joprojam bija skumji.
– Ka tu guleji?
"Parsteidzo?i specigs," es atbildeju uz vina jautajumu. – Es neko nesapnoju, tikai agri pamodos.
– Specigs ir labi, bet ko tu dariji, kad pamodies?
– Pilnigi nekas, es vienkar?i guleju, iekuru kaminu, apbrinoju uguni. Ar pieredzi uzzinaju, ka man nav kemmes.
"Es varu piedavat izmantot savu," burvis nekavejoties ieteica. – Vel nav kur citur dabut citu.
"Varbut es pienem?u ?o piedavajumu," vina atbildeja labveligi, jo vinai nebija lielas vele?anas staigat ar pinkainiem matiem.
Krispins no gulamistabas atnesa kemmi, pareizak sakot, otu ar dabigiem sariem. ?o es redzeju veikala, bet nolemu neteret naudu saviem isajiem matiem, bet ?eit, domajams, viss ir dabiski. Es neredzeju nevienu plastmasas vai sintetikas gabalu.
– Kapec tu uz vinu ta skaties? – burvis pek?ni jautaja. – Tas ir tirs. Es to kopju un regulari mazgaju.
– Ak, es tikai domaju, tas ari viss. "Man nav tadu aizdomu," es samulsu.
Es pats prasiju kemmi, un tagad skatos uz to gandriz zem mikroskopa! Es jaucu Krispinu ar savu neuzticibu.
Vina apsedas uz kresla un saka kemmet matus, bet cik tie bija! Vai ari man ta ?kiet pec frizuras? Man nacas to mest par plecu, lai izkemmetu galus.
Reiz lasiju, ka meitenes devinpadsmitaja gadsimta izmantoja ?o otu, lai pat simts reizu izbrauktu cauri saviem matiem, lai tie spidetu. Nav daudz ko darit, kapec gan nepameginat?
– Lapsa, driz atnesis brokastis.
"Tas ir brini?kigi, preteja gadijuma es esmu loti izsalcis," es pagriezos pret vinu.
"Es uzreiz pasutiju to mums diviem, es domaju, ka parbaudi?u, vai jus gulejat, kad tas atnaks."
– Vai iesim ?odien apskatit cietoksni? – Es nolemu nekavejoties precizet. – Vai jusu plani ir mainiju?ies?
– Ne, viss ir speka. Man pa?am jaiepazistas ar uzticeto mantu.
Brokastis, ko vini mums atnesa, bija diezgan satigas. Divi drosmigi biedri ienesa paplates biroja, nolika tas uz galda un devas prom, cen?oties parak neskatities uz mani. Joprojam butu! ?ajas dalas jauns cilveks un sieviete. Esmu parliecinats, ka klu?u par vietejo slavenibu.
Ar lielu prieku edu putru ar ievarijumu, man loti iepatikas kads interesants dzeriens, ar ko mani cienaja no rita: karsta ka teja, bet ar citrusauglu notim.
Krispins deva priek?roku galas karbonadei, nevis putrai, un ievarijumu eda ar bulcinu. Kopigas brokastis bija kaut kas ipa?i salds. Pedejos gados no ritiem edu reti, biezak tikai kafiju, un pusdienas jau bija satiga maltite, tacu berniba mamma vienmer piespieda neaizmirst par pirmas edienreizes nozimi.
Kad ediens bija beidzies, Krispins man iedeva savu vakardienas apmetni ar kazokadu, iznema vel vienu, cik varu spriest, ar vilka kazokadu, un devamies ara salnaja gaisa, kas uzreiz saka knibinat musu seju. un paklut zem musu drebem.
"Vel viena skaista diena kalnos," sacija burvis.
Es nesaprotu, vai tas ir joks? Vai ari vin? ir nopietni? Man bija slinkums jautat, tapec kluseju.
Nebijam speru?i pat tris solus dzilak pagalma, kad pie mums pienaca militarpersona, kuru iepazistinaja ka garnizona priek?nieka vietnieku.
"Tagad es jums visu paradi?u," vin? dedzigi sacija, kas tik vienkar?am darbam ka teritorijas izzina?ana bija nedaudz parlieku, bet acimredzot ?eit nebija ko darit, tapec ari ?ada izklaide tika uztverta ar entuziasmu.
Mus ar burvi aizveda pa cietok?na sienu, lai varetu novertet ta platumu un augstumu, ka ari skatu no aug?as, ta teikt.
Japiebilst, ka platums patie?am bija iespaidigs. Mes tris mierigi gajam pa to, un tas nemaz nebija parpildits. Tas bija no pelekiem brugakmeniem, loti kvalitativs darbs, ka saka, lai kalpotu gadsimtiem ilgi.
Pec tam pa loti staviem kapnem atkal devamies leja pagalma, ta ka nevareju vien nodomat, ka te nebutu verts lauzt kaklu.
"Tagad apskatisim pieejamas telpas," sacija Rirs Tritu. – Mums ir viss, kas dzivei nepiecie?ams!
"Es neredzeju nevienu sievieti," es nevareju to izturet. – Vai jums ir sievietes?
"Ir viss, kas jums nepiecie?ams dzivei, iznemot sievietes," vin? samulsa. – Iepriek?ejais garnizona priek?nieks nevareja izturet visu sievie?u rasi. Vin? ieradas ?aja cietoksni pasaules gala pirms divsimt gadiem. Vini saka, ka velak vin? dazados veidos "izdzivoja" pat tas dazas damas, kuras ?eit bija, un kop? ta laika kontingents ir bijis tikai virietis.
– Ja. Ta cilveki paliek traki,” es nomurminaju zem deguna, bet vin? acimredzot dzirdeja, jo tik zeligi noputas, ka es jutos neomuligi.
Divsimt gadu vientulibas! Nezinu, kas notika ar iepriek?ejo priek?nieku, bet acimredzot nekas labs. Varbut vinu pameta milota vai nodeva sieva, tacu vin? visus apkartejos nolemja savai brivpratigai noslegtibai.
– Man ?kiet, ka virtuve nav pietiekami daudz sievie?u? – ES jautaju.
– Ne tikai tur. "Mes ari neesam ipa?i labas ?uvejas," vin? paraustija plecus. – Ja, un vakaros ir garlaicigi. Vini ?eit ir ilgi. Jus pat nevarat noorganizet deju, jus nevarat sarunaties, un, nu, vispar…
Es saprotu, kas viniem “vispar” ?eit pietrukst. Es paskatijos uz Krispinu uz saniem. Vin? ari izskatijas nedaudz apmulsis. Es nezinaju, ka ?eit ir tads klosteris…
– Paskaties, ?is ir kadreizejais au?anas cehs. Ma?inas ir saglabaju?as, jo tas ir apburtas, bet mes nezinam, ka tas izmantot.
Es paskatijos apkart. Patie?am, ma?inas. Es to redzeju televizora, tas pazibeja mana galva. Es atceros kaut ko par pavedienu, kas ir jaizlaiz, tad kaut kas cits, isi sakot, man tas ir jaizdoma.
"Mums tas vel nebus vajadzigs," ari Krispins paskatijas apkart, "bet mums ir kaut kas jamaina vieteja dzivesveida."
Nakama telpa, kuru sasniedzam, izradijas inventara noliktava. Saimnieciba bija viss nepiecie?amais: no spainiem lidz kamanam.
"Mes ?eit neveicam daudz uzkop?anas," Rirs Treetovs bija nedaudz kautrigs, "bet viss, kas mums nepiecie?ams, ir pienaciga stavokli."
"Ja, es redzu," burvis atbildeja.
Talak sekoja stalli. ?eit staveja divaina izskata zirgi. Diezgan iss, ar platiem nagiem, biezam krepem un astem. Kopuma vini bija pinkaini, tas ir vards, kas ienaca prata.
"Ak, kalnu skaistules," Krispins pasmaidija, ieejot iek?a. – Laba ?kirne.
Vin? staigaja no stenda uz stendu, glastidams zirgu sejas, kaklus un muguru. Vini klusi pienema pieker?anos.
"Tie ir loti mierigi un izturigi zirgi," vin? pagriezas pret mani. – Ej samilot, nav no ka baidities.
Es netaisijos pieskarties mazajiem dzivnieciniem, jo skaidri zinaju, ka nekad iepriek? nebiju tiem gajusi klat, bet pec uzaicinajuma bija neerti palikt stavam.
Kautrigi piegaju pie tuvaka zirga un uzliku roku uz kakla, uzmanigi izbraucu cauri krepem un ta atkal un atkal. Nomierino?a nodarbe, jaatzist.
Pietiekami parunaju?i ar dzivniekiem, izgajam uz kadu zoga ielenktu vietu. Ar interesi paskatijos apkart, jo nesapratu, kam tas domats.
– Musu treninu lauks. Vini to nozogoja, lai varetu mest nazus un ?aut no loka,” skaidroja deputats. – Nu, praktize burvju panemienus.
?i milziga teritorija ir treninu laukums? Manuprat, tas ir neliela stadiona lieluma.
Virie?i apsprieda dazas ipa?ibas, es par tam neko nesapratu, tapec vienkar?i neklausijos, bet vienkar?i staigaju ?urpu turpu, atstajot pedas sniega.
"Fox, tev ir garlaicigi," pek?ni sacija Krispins. – Ejam talak.
Es neattaisnojos, jo tas tie?am nebija parak jautri.
"Un visbeidzot biju?a kaluma eka," vin? atvera durvis uz pedejo eku, kas atradas zem viena no stura torniem. – Ta jau sen stavejusi tuk?a, jo meistari jau sen prom. Mes domajam to parveidot par kaut ko noderigaku, bet lidz ?im neesam izdomaju?i neko noderigu.
Izpetiju, kas ir iek?a un ko var atpazit blava gaisma, kas naca no durvim. Vienkar?s pavards, amuri, lakta, mucas, acimredzot udenim, kazokadas – tas man bija tik mili pie sirds. Es pieskaros priek?metiem, jutot radniecibu. Luk, vini te gul ka bareni. Neviens par tiem nerup, vini velas tos nonemt. Par ko vini vainigi? Jums nav amatnieka, tapec atrodiet tadu! Mana dvesele viss sacelas pret ?is vietas iznicina?anu.
"Man ?eit patik," es pek?ni teicu, un Rirs Treetovs apstajas teikuma vidu, jo vin? atkal kaut ko stastija Krispinam. -Vai es varu nakt ?eit?
Es ar nepacietibu paskatijos uz burvi, un vin? bija neparprotami parsteigts, bet neiebilda.
– Nac, protams, ja tev patik. Tikai ko tu te darisi?
"Es sakarto?u ?o vietu," es vinam stingri teicu. "Tas ir dzivs, tas tikai gul."
Ir bail teikt to, ko es saku. ?ie vardi naca no iek?puses, bet es nekad nebiju tos tik divaini izteicis pat sev.
Aizmugures vietnieks Marlovs paskatijas uz mani ta, it ka es butu slims, bet neko neteica.
"Labi," burvis pamaja, "ja tu ta saki, tad es tev ticu."
– Palikusi tikai galvena kazarmu eka, – Tritovs uzreiz turpinaja, – tur ir virtuve, noliktavas, macibu telpas un dzivojamas istabas.
"Tad paskatisimies, kas atliek," burvis pamaja, un mes atgriezamies galvenaja eka.

11. nodala
Asilisa
Parbaude neaiznema daudz laika. Es paskatijos uz virtuvi, klases nebija ko redzet, iznemot galdus, un es nemaz negaju uz viesistabam. Kapec man klist pa virie?u midzeniem? Ko es tur neredzeju? Netiras zekes zem gultas?
"Ejiet," vina teica virie?iem, "un es atkal do?os uz kalti." Es tur labak paskati?os.
Krispins neparprotami nevelejas mani pamest, bet es stingri paskatijos vinam acis, neradot mazakas ?aubas, ka varu tikt gala, un vin? padevas.
– Labi, uz priek?u, es nak?u pie tevis velak.
Es pamaju ar galvu un devos atpakal pagalma.
Sargi veroja manas kustibas. Es jutu vinu skatienus ar visu savas adas virsmu. Ta ir divaina sajuta. Nekad agrak ta nebiju jutusies, precizi atceros, ka uz mani nebija nekadas uzraudzibas. Lai gan laikam vini to darija aiz garlaicibas. Viniem jau sen ir apnicis skatities uz bezgaligiem baltiem pla?umiem un retiem skujkoku meziem, un te nu es esmu, neidentificeta matite.
Es iegaju kalve ar satraukumu. Vin? nekur negaja, tapec es pat aiztureju elpu, lai sajustu mirkli.
Durvis atstaju vala, lai tumsa nenolauztu degunu. Sals gaiss izkliedes dubumu un puteklus.
Kurtuve bija sakrauta pie pretejas sienas. Pa kreisi no vina atradas liela kaste ar rudas un kazokadas paliekam. Starp vinu un durvim atradas lakta, pa labi no tas bija divas mucas, kuras tagad bija tuk?as. Amuri un knaibles guleja uz vienkar?a koka galda pie rietumu sienas, un lielas naglas tika iedurtas austrumu siena. Es piegaju viniem tuvak. Japienem, ka meistars ?eit izkara savus izstradajumus.
Sturi, tuvak ieejai, atradas asinamais akmens, bet otra puse – vienkar?s kresls pie slipma?inas. Ta ir visa ?is vietas bagatiba. Tomer man tas nekluva mazak skaists. Es nemaz negribeju iet prom.
?eit nav pietiekami daudz dzivas uguns. Es velreiz paskatijos apkart, bet neatradu malku.
Jadoma, ka tas neviens ?eit nenes, jo telpas ir pamestas. Smiekligi. Jums bus jagaida Crispin, lai uzzinatu, kur jus varat tos iegut. Un es gribetu dabut teraudu. Tomer mums ir janoskaidro: vai tas jau tiek razots ?eit? Tuvu ieroci neredzeju. Visticamak, tu pats nevaresi to smirdet. Nav skaidrs, kur ?aja pasaule kaut ko meklet, un ir biedejo?i jautat. Divaini jautajumi cilvekam, kur? neko neatceras vai nezina.
– Ko jus domajat par? – Man aiz muguras atskaneja Krispina balss, un es parsteiguma saraujos.
Tapec, ka es pazaudeju sevi, es nedzirdeju vina solus!
"Par teraudu," es uzdro?inajos. -Tu to perc? Vai ari vini nes gatavus ierocus?
"Oho, jums ir jautajumi," burvis pasmineja. “Ieroci tiek atvesti, bet terauds, iespejams, ir iegadats agrak, jo ir kalve, bet tagad tas ir maz ticams. Bet kapec tev to vajag?
"Es gribu meginat atdzivinat arodu," es godigi atzinu.
– Vai velaties stradat par kaleju? – virietis bija parsteigts.
– Loti daudz, bet es nezinu, kapec? – es noputos.
"Iespejams, jus to esat darijis agrak, lai gan nevarat pateikt." Un vispar neesmu dzirdejis, ka sievietes interesetos par kaut ko tadu, bet ja grib…
?i fraze karajas gaisa, ka jebkura kaprize, ja velaties, pat ja ta ir divaina.
"Mums vajadzetu demontet noliktavu," Krispins domigi paskatijas ?aja virziena, "jus nekad nezinat, ko jus tur atradisit." Man likas, ka mans deputats pats isti nezina, kas tur dziluma ir. Vini nolika visnepiecie?amakas lietas pie ieejas, un viss.
– Ja, tas ir haoss, es ari to pamaniju.
– Sakartosim.
– Darisim pa?i? Tu esi boss. Reputacija un tas viss,” es neskaidri pamaju ar roku.
"Mes piesaistisim paliga ari karavirus," vin? man uzsmaidija, "mes pasargasim manu reputaciju no iznicina?anas."
– Tas ir labi. Ko mes tagad darisim?
Jums kaut kas ir jadara, jo vel nav iespejas nodoties tam, kas jums patik.
– Ka jus jutaties, sakot macities lasit? – burvis jautaja.
"Kopuma tas ir pozitivi," vina pasmaidija atbilde.
Man loti gribejas apgut vietejo alfabetu, lai nejustos bezpalidzigs jaunaja pasaule. Nu, izglitiba ir speks, kad atrodaties nepazistama vide.
Mes atgriezamies Krispina biroja un apsedamies kreslos netalu no rakstamgalda.
"Es raksti?u alfabetu, izrunajot burtus, un jus meginat atkartot pec manis," burvis paveleja.
Es jutos ka pirmklasnieks, gaidot pirmo stundu: man bija bail un sajusma, un es gribeju to uzzinat.
Krispins uzrakstija pirmo vestuli, un es beidzot noticeju, ka esmu cita pasaule. Es nekad nebiju redzejis ?o keburu, un tas pat ne tuvu nelidzinajas burtam “a”. Visvairak tas atgadinaja vistu veikalu ar nagiem uz aug?u. Problemas…
Es uzmanigi atkartoju pec burvja visu, ko vin? teica. Bija divdesmit tris vestules. Viniem bus jaiemaca rakstit no nulles, bet ?kiet, ka neko nevar izdarit.
Kad man apnika atkartot, es panemu tuk?u papira lapu un apsedos, lai iemacitos rakstit ?os burtus, un es tos tik labi atcerejos.
Burvis skatijas uz mani ar tadu maigumu un prieku, it ka es butu atklajis jaunu Visuma likumu. Vai tie?am ?eit ir tik gruti iemacities lasit, ka es daru neiespejamo?
"Tev iet tik labi, ka es jebkad vareju ceret," vin? beidzot neiztureja, "tik daudz neatlaidibas."
– Es jau esmu pieaugu?ais, ir kauns, ka nemaku lasit ka berns.
"Ta nav jusu vaina, ?eit nav neka ipa?i apkaunojo?a, un jus visu uztverat tik atri, ka es nebrinitos, ja pec nedelas jus jau lasisit savu pirmo romanu."
"Es ta ceru," es optimistiski teicu, atgriezoties pie vestulem.
Ta nu macijos lidz vakaram, pauze tikai pusdienam.
Tagad burvis jau bazigi skatijas mana virziena.
"Lapsa," vin? nespeja pretoties, "?odien pietiek." Vai grasaties labot smaga darba rekordu? Tapec es ticu, ka jus meginat! Vajag ari atpusties.
– Ko mes darisim? – Es biju parsteigts. "Ir vienkar?i garlaicigi sedet, bet man ir ko darit."
– Mes varam paplapat, spelet galda speles, es varu jums skali lasit, bet kas zina, ko darit? Es varu iemacit jums spelet kartis. Jus varat spelet pasjansu.
Es nezinu, ka mana seja neizstiepas. Vai ?eit ir kartis un solitars speles? Vai pasaules nav tik at?kirigas, vai ari pastav kada saistiba?
– Labi, noversisim uzmanibu no spelem. Kas ir solitars?
Varbut es kaut ko parpratu ar ?o vardu?
Manas nodarbibas tika atstumtas mala, un Krispins atnesa kar?u kavu. Vina bija sapigi pazistama, ja ne zimejumi, kas atbilda vietejai modei, jadoma.
"Ir vienkar?s izkartojums," iesaka Krispins, "to sauc par "?autu".
Izklajot kartis, es sapratu, ka ?i ir parasta “Klondaika”, kas pazistama no bernibas.
Ik pa laikam uzdevu jautajumus, lai parliecinatos un ar burvju makslinieka palidzibu speli apguvu.
Man vairs nebija vajadziga palidziba. Es iegrimu pazistama pasjansa spele, lai gan nebiju to spelejis loti ilgu laiku, un tad nostalgija mani vienkar?i mocija.
– Tev iet lieliski! Ta ir atmina un atjautiba! – burvis apbrinoja.
Bija neerti pienemt ?o nepelnito uzslavu, tapec es tikai neveikli paraustiju plecus un turpinaju spelet, kamer Krispins lasija dazus papirus.
Kluss vakars, ja ne domas: no kurienes kartis?

12. nodala
Asilisa
Vakars pagaja klusa, gandriz majiga gaisotne. Pietruka tikai sturi breco?ais televizors.
No visam pusem apbrinojams klusums. Aiz loga reizem bija dzirdama tikai veja gaudo?ana. Man ari likas, ka reizem dzirdu gaudo?anu, bet varbut tas ir tikai manas izteles. Nekadas ma?inas signaltaures, kaiminu lama?anas, cikste?ana un bernu smiekli. Bija vientulibas sajuta. Tas mani biedeja un satrauca. Es neesmu pieradis ta dzivot, kaut kur pasaules mala, kur neviens nezinas, vai tu pazudisi.
Kad saku pamanit, ka nesamerigi ilgi skatos karte, atvadijos no Krispina un devos gulet. Es jutu vina skatienu, kas bija versts starp manam lapstinam, bet tas mani nekaitinaja, es tikai zinaju, ka vin? skatas.
?odien beidzot pargerbos burvju davataja krekla. Ka jau gaidiju, taja vareja ietities cetras reizes. Tapec es biju ka zvans.
"Ding-ding," es pati pasmaidiju, skatoties uz sevi spoguli.
Audums uz manas adas ?kita patikami vess, un, loznajot zem segas, nodomaju, ka man atkal nav auksti, bet biju aizmirsusi iekurt kaminu. Bet man nebija laika pardomat ?o domu, jo es aizmigu.
Es atkal neko nesapnoju, tikai tintes tumsu, kas pazuda, kad no rita atveru acis.
Jau bija pienakusi ritausma un pa logiem spideja saule. Mana pirma patiesi saulaina diena ?aja pasaule.
Ka telpa tika parveidota ar ?adu apgaismojumu! Viss vairs nelikas tik drums un garlaicigs, lai gan krasas nepalielinajas, bet zelta stari visam pie?kira maigumu un komfortu.
Izkapu no segas apak?as un sapratu, ka istaba ir loti svaiga, ja ne auksta, tapec saku kurt uguni, lai gan man nebija auksti. Mani trauceja tas, ka es ilgu laiku atrados zem sniega. Iespejams, ka kaut kas mana kermeni ir bojats un tapec slikti jutu temperaturu, bet tas nenozime, ka nevaru saslimt. Jasaudze sevi un nenosalst lidz kaulam.
Uguns kamina nostiprinajas, pa istabu saka izplatities darvas smaka, radot vele?anos dzili ieelpot, lai butu ar to piesatinats. Labprat ieliktu istaba priezu vai eglu zarus, lai apkartne gar?igi smarzo.
Neviens man neliedz to darit. Visapkart mezs. Nedaudz piepules un mana velme piepildisies.
Kamer mazgajos un gerbos, domaju par ?o ideju.
Interesanti, vai neesmu par agru? Pulkstenis joprojam nav mana istaba.
Un es priecigi pieklauveju pie Krispina durvim. Pagaidiju paris minutes atbildi, vin? man atbildeja galigi miegains un sapuvis. Burvis izskatijas tik mili un taja pa?a laika brutali, ka mana sirds nevilus saznaudzas un asinis skreja atrak pa venam. Ak, sievie?u libido.
– Lapsa? Kaut kas notika? – Vin? paskatijas uz mani ar satrauktu skatienu.
"Ne, es atnacu brokastis," es samulsusi teicu. – Un kas? Vai ir par agru?
Burvis paskatijas kaut kur aiz durvim.
– Pusseptinos no rita. Nu butiba rits jau ir pienacis.
– Ak, piedod, ludzu. Man nav pulkstena, tapec es nezinu, kad nakt. Es ie?u uz savu istabu, un tu ej gulet.
– Pagaidi, tev bus garlaicigi.
– Vai es varu panemt savus palagus un kartites istaba? – Nolemu atrast, ko darit. "Tu nac pie manis, kad pienacis laiks est."
"Lieliska ideja," vin? pamaja.
Es ieslideju biroja, atri panemu visu uzskaitito un devos atpakal uz savu istabu. Tas izradijas neerti. Bet saule mani mulsinaja. ?kita, ka ir jau pieklajigs laiks ciemo?anai.
Es noliku savu “laupijumu” uz galda. Es saku ar alfabeta atkarto?anu. Es vairakas reizes pierakstiju burtus un meginaju tos nosaukt, bet joprojam nevareju atcereties, ka izrunat paris. Bet tas ir labi. Es macos tikai otro dienu, jus nevarat gaidit, ka es visu uzreiz apgu?u. Tomer es necietu no genija.
Pec trenina es nolemu zilet, ka berniba: sirzu karalis un klubu karaliene. Izradijas, ka karalis jau bija tuvuma un neviens vinu pat neapskauz.
"Tikai visi laimes nosacijumi," es nomurminaju. – Panemiet to, kamer tas ir silts.
Speleju vairakas pasjansa speles, tikai pec tam pieklauveja pie durvim.
Es to atri atveru, lai Krispins nedoma, ka es vinu negaidu, un pasmejos. Es nezinu, kapec, bet burvis ar pulksteni vina riciba lika man ?ausmigi smieties.
– Oho, ka es tevi apbedinaju ar tik agru cel?anos! Kur tu dabuji tos lielos?
Burvis nesa savu nastu un uzlika to uz kamina dzegas. Pulkstenis bija gandriz metru plats un aiznema gandriz visu telpu. Japienem, ka tie kalpoja ari ka dekoracija, jo tajas bija attelots mezs ar dzivniekiem, un ciparnica atteloja sauli virs horizonta. Jauki.
"Es gaju cauri tuk?ajam istabam, tas ir skaistakas, kas tika atrastas," vin? zinoja. – Brokastis tiks atnestas pec kadam divdesmit minutem.
"Nu, apsedieties," es ierosinaju. – Atkartosim to, ko esam apskatiju?i, kamer gaidisim. ?orit es nevareju atcereties divus burtus, tapec jums ir jaatgadina man to skanas.
– Tikai divas? Tas ir vienkar?i parsteidzo?s rezultats!
"Es baidos, ka ?eit nav neviena, kas vinus satricinatu, iznemot jus."
– Tev pietrukst kompanijas? – burvis uzmanigi jautaja.
– Es pat nezinu, man ?kiet, ka pirms tam es dzivoju trok?naina atmosfera, bet tas var ?kist tikai man.
Tad atkal skali atkartojam alfabetu un pat izdevas iemacities paris zilbes es ar lepnumu izlasiju vardus mamma, tetis, mezs, sieva. Izvele mani uzjautrinaja, ja runajat par psihologisko fonu, par kuru vini ?eit, ?kiet, nezina.
Vispar man bija gruti saprast, kapec ?is apbrinojamais virietis ir viens. Vai sievietes ?eit ir aklas vai citas ir vel skaistakas? Karaviri ?kiet parasti. Vai ari ?eit visi priek?nieki bez sievam? Iepriek?ejais padzina visu sievie?u dzimumu.
Pec brokastim saku runat par pastaigu.
–Varam doties pastaiga pa mezu? – ES jautaju. – Laiks ir tik brini?kigs, ka man nav speka sedet majas.
– Kapec ne? Mes varam doties zirga mugura.
– Meza? Ka klajas zirgiem?
– Tatad mums ir ipa?a klin?u ?kirne, vini nebaidas no meza.
"Ir vel viena lieta: es neesmu parliecinata, ka protu ar tiem braukt," vina atgadinaja.
– Parbaudisim to. Ar mani tu nepazudisi. Jus varat braukt loti leni.
– Labi, ta ka tu ta saki, tad es tev ticu, pat ja tas ir mazliet biedejo?i.
– Viss bus labi, vari man uzticeties! ?ie zirgi ir tik mierigi, ka uz tiem var atpusties pat berns.
– Tas ir labi, jo es neesmu labaks par jebkuru bernu, tikpat nezinot apkartejo pasauli.
Mes devamies leja uz stalliem, kur vini pavadija ilgu laiku un rupigi izvelejas man zirgu. Galu gala vini vienojas par peleku kumelu ar baltam krepem un maigi pelekam acim. Vina bija tik laba, ka es pat apskavu vinas kaklu, izbraucu ar pirkstiem cauri vinas krepem un saku kaut ko cukstet, bet jocigakais ir tas, ka es nezinaju, ko saku. Vardi vienkar?i izpluda no manis, bet es nezinaju to nozimi. Likas, ka tas piedereja iepriek?ejam kermena ipa?niekam, un man ienaca prata, kad saku apskaut zirgu.
Vina dro?i vien prata sedet zirga mugura. Ta ka ?eit nav automa?inu vai lidma?inu, lielakajai dalai pasaules iedzivotaju vajadzetu apgut zirgu transportu.
Krispins partrauca manas domas, atnesot pie manis savu zirgu, kur? bija neparprotami lielaks un specigaks, bet ari loti skaists: ?okolades krasa, vienmerigas krepes, samtaini brunas acis.
– Viss, mes esam gatavi jusu pirmajam izjadei ar zirgu! – vin? teica. – Nekas sarezgits. Tu met kaju par zirga muguru un turies…
Vinam nebija laika pabeigt. Kermenis saka rikoties, man neprasot. Es uzliku roku uz kucites muguras un pek?ni uzlidoju vinai uz muguras, apsedos ta, it ka es ?eit butu sedejusi ilgu laiku un loti erti.
"…pec seglu stiena," burvis pabeidza. "Mums japienem, ka, ta ka jus iztikat bez segliem, jus zinat, ka braukt."
– Es nezinu, ka tas notika. Tu saki runat, un es to izdariju.
– Ja, man sak rasties aizdomas, ka lielais mentors mani ir miris, ka es neuznem?os macit, tu visu satver lidojuma!
Vin? ari uzkapa zirga, bet seglos, un mes devamies mana pirmaja piegajiena.

13. nodala
Crispin
Man bija interesanti skatities Lunsojas. Vina bija loti atklati prieciga vai skumja. Vina nemaz neinteresejas par materialiem labumiem un pat nejautaja man tie?i vai majienos par finan?u stavokli. Vina nesedeja un neskatijas uz mani ar koketu skatienu. Visbiezak vina sastinga, piever?ot skatienu apvarsnim, kur lidinajas vinas domas, man nezinamas un neparastas.
Es neesmu pieradis, ka pret mani izturas tapat ka pret citiem man apkart. Lepnums? Vairak ka ieradums. Es zinu, ka izskatos. Kop? se?padsmit gadu vecuma vinam nav atnemta sievietes uzmaniba, pat drizak ta ir apnikusi. Un tad beidzot uzrodas man vajadziga meitene un uz mani vispar nereage. Vai Visums man atriebjas? Vai ari jums ir jaiegust vinas milestiba? Ta ir butiba.
Katru reizi sev atgadinu, ka vina mani nepazist, ari par pravietojumu nezina un pat neko neatceras, bet ka es gribu meiteni apskaut, cie?i turet un pateikt, ka nesape?u vinai vairs nav no ka baidities.
Cietok?na apvedcel? mums visiem bija pilnigs parsteigums. Mans vietnieks noteikti negaidija nekadas reakcijas uz vina ekskursiju, bet mes vinu parsteidzam. Saimniecibas telpu gruve?u ?kiro?ana, ko ieplanoju parit, iepriecinaja, iespejams, vienigi Lapsu. Bet vin? uztvera musu parsteigumu par sievie?u neesamibu cietoksni ka labu zimi.
Principa neesmu pret sievie?u personalu, ja ir tadas, kas piekrit dzivot ?ados apstaklos, citadi kontingents ilgi neuzturas. Neviens negrib gadiem ilgi sedet viens, jo daudzi ?eit nav burvji un nesmaida, ka savu jaunibu pavada robezas sarga?ana, un tas ari viss!
Es pats biju loti parsteigts, cik aizravies Lapsa ar veco kalti. Vinai bija tada sejas izteiksme, ka bija laiks sakt but greizsirdigai. Cik maigi vina parbrauca ar roku par darbarikiem, maigi pasmaidija pie pavarda, un man, skatoties uz tadu Lapsu, uzmetas zosada visa kermeni. Es gribu, lai vina ta skatas uz mani, nevis uz kaut kadu miskasti!
Kad vina ?odien naca pie manis isi pirms ritausmas, mana lielaka velme bija panemt vinu rokas, apskaut ar rokam un kajam, iebazt degunu vinas kakla un turpinat gulet vai negulet, ka tas notiek, un nerunat par pulksteni, kura vinai nav. Es priecajos redzet Lizu jebkura laika.
Pec vinas aizie?anas es guleju vel stundu, bet sapratu, ka vairs neaizmig?u, tapec saku meklet vinai pulksteni, nevis tapec, ka vina ieradas parak agri, bet gan tapec, lai iepriecinatu un neliktu vinai neerti.
Brini?kigs rits kopa. Vareja klut labak tikai ar skupstu, bet es savaldijos, lai ari ar grutibam. Meitene visu satvera lidojuma. Cik atri vina iemacijas burtus! Varetu domat, ka no ta ir atkariga vinas dziviba!
Bet dazreiz vina pek?ni kluva tik skumja un domiga, ka es jutos neomuligi. Kas manu meiteni tik loti uztrauc? Kapec vina par to neruna? Ko darit, ja es varetu palidzet?

Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70611175) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.