Read online book «Gultā ar zvēru» author Edgars Auziņš

Gulta ar zveru
Edgars Auzin?
Ja atsakat virietim, kur? ir pieradis sanemt visu, ko velas, esiet gatavi, ka vin? klus par zveru......

Edgars Auzin?
Gulta ar zveru

Prologs
Es pamaniju Vina skatienu no talienes.
Sakuma vienkar?i jutos neerti, tad ?kita, ka pakausi saka degt. Ta ir divaina sajuta: no vienkar?a skatiena but nevieta, bet taja pa?a laika baidities apgriezties.
Tas ir ta, it ka jus magiski parceltu atpakal tala berniba, atkal klustot par mazu meiteni, kas stav tum?a gaiteni un baidas atskatities, jo tur ir briesmonis.
Kas ar mani notiek?
Man jau ir divdesmit viens, apkart skan trok?naina muzika un daudz cilveku.
No ka baidities?!
Es pat domaju, ka tas ir halucinacijas un neviens uz mani neskatas, un mana mezoniga iztele, ko atbalstija divi alkoholiskie kokteili, vienkar?i izspele nezeligu joku. Tacu situacijas absurduma apzina?anas nepadarija to vieglaku, tapec es tomer neticami centos un pagriezos.
Vin? skatijas tie?i uz mani.
Neskatoties uz aug?u un pilnigi neinteresejoties, ko es par to domaju.
Gar?, pat liels.
armenu, varbut gruzinu?
To nebija iespejams noteikt ar aci, tacu viens bija skaidrs: vina melnas acis burtiski urbas un sadedzinaja mani caurumu.
Vai ir iespejams tik atklati skatities uz meiteni, kas tev patik?
Acumirkli noversusies, nespejot izturet vizualo cinu, vina centas noverst uzmanibu, nesabalanseta no ?is intensivas un biedejo?as uzmanibas, un tad pilniba ieslideja ?auraja tum?aja kluba gaiteni, kur paslepas damu istaba. Ta ir tikai sava veida panikas lekme, un jums kadu laiku japaliek vienam. Mazliet auksta udens uz rokam un sejas, un tagad no atspulga uz mani skatijas dzivs cilveks, nevis izbiedeta ena.
Tomer, tiklidz es nedaudz nomierinajos un saku atjegties, draugs ielauzas tualete un burtiski uzbruka man:
– Leriks aizgaja, tu aizskreji uz tualeti, un Mi?a devas pie kluba ipa?nieka! Jus visi mani pametat! Man ir garlaicigi, Sonja!
– Es grasijos doties prom.
Galu gala, vai man nevajadzetu ?eit sedet muzigi?
Protams, manas prombutnes laika virietis, kur? uz mani blenza, bija aizgajis. Kapec vinam vispar esmu vajadziga? Rave. Vina nobijas kada nezinama iemesla del un izdomaja sev stastus. Skaisti – zinu, nu, skatijos un skatijos… Kapec man zel?
Pagajusi garam tum?ajam koridoram, pie izejas uz zali es apstajos miris.
Atkal.
Vin? atkal paskatijas uz mani.
Punkts tuk?s.
Tikai tagad ?is veselais, neskuvetais virietis staveja kopa ar mana drauga puisi tie?i pie musu galda. Es gaju ka uz Golgatu, samulsusi un kaut kadas nesaprotamas trisas parnemta, cinoties ar acimredzamo velmi atkal steigties prom un paslepties tualete.
– Meitenes, vai es jus jau iepazistinaju ar Deividu? Vin? ir ?i kluba un daudzu citu musu pilsetas iestazu ipa?nieks.
– Protams, tava dzim?anas diena! Mes loti gaidam kadas iestades atver?anu grieku stila, Mi?a teica, ka tu esi griekis,” Daria pasmaidija vienu no saviem burvigakajiem smaidiem, neparprotami interesejoties par vinu.
Brini?kigi! Vin? ir ari Mi?as pazina.
Jutot neveiklu un neizprotamu satraukumu, es meginaju nemanot attalinaties, bet melno acu skatiens burtiski piespieda mani pie vietas.
"Davids," virietis no sava auguma paskatijas uz mani un pastiepa roku.
“Sofija,” atbilde tika sniegta ar lielam grutibam, jo mele kluva koka un tik tikko vareja kusteties sausaja mute.
Tikmer liela roka panema manu mazo plaukstu un viegli to saspieda. Taja bridi ?kita, ka caur kermeni izskreja elektriska strava, un es pat parsteiguma noelsos, cen?oties nonemt aukstos pirkstus no dego?a rokasspiediena.
Mans apmulsums un daleji gib?anas stavoklis neslepas no melnajam, caururbjo?ajam acim, un virie?a seja izstiepas laiska smaida.
Sakuma vin? izskatijas pec traka maniaka, un tagad vin? nirgajas! Kads dupsis! Es biju mazdu?iga un mezonigi dusmiga uz ?o skaisto, augstpratigo puisi, uz savu draugu Da?u, kas ar vinu flirteja, un pat uz Mi?u, kas mierigi smaidija, redzot visu ?o kluso attelu, tapec es atravu roku un atravos.
"Uz visu," pakerusi savu maku un negaidot atbildi, vina izleca naktskluba foaje un tad apstajas, lai atvilktu elpu un izsauktu taksometru.
Pasteidzies un brauc prom no ?ejienes! Un galvenais ir atcereties saimnieka vardu un nekad neatgriezties ?aja pretenciozaja un dargaja kluba, kas man pek?ni kluvis nepatikams.
Pek?ni sajutu kada roku uz mana elkona, un, kad pagriezos, sastingu pilniga ?oka un situacijas neizpratne.
Tas bija vin?.
Ko ?is slepkava no manis velas?
"Nesteidzies, man ?odien ir lieli plani ar tevi," virietis ievilka zema, samtaina baritona ar vieglu aizsmakumu, ieskaujot jus savu smarzu aromata.
– Atstaj mani vienu! Tu mani biede! Es izsauk?u apsardzi!
Mans sa?utusi un izbiedetais sauciens bija noslicis kluba trok?nos, un mani meginajumi atbrivoties, ?kiet, vinu tikai uzjautrinaja, jo virmojo?ie virie?u smiekli pat apslapeja no zales basos skano?o muziku un nobiedeja mani vel vairak par jebkuru ?ausmu filmu. . ?i skana parklaja manu stivo kermeni ar milzigam zosadam, un es atkal bailigi ieskatijos tum?ajas acis. Man priek?a viena sekunde paradijas plesiga, skaista seja ar taisnu degunu, asiem vaigu kauliem un melniem rugajiem. ?is zvers petija un, ?kiet, iespieda atmina katru manis iezimi, izsalku?am acim parmekledams manu seju.
– Sen nebiju tos redzejis. Tu esi tas, ko es gribeju. "Rets eksemplars," vin? aizsmacis cuksteja tie?i man ausi.
Sajuta bija tada, it ka man virsu butu uzliets vannin? ar aukstu udeni, jo alkohola paliekas momentani pazuda, un man triceja rokas no kaut kadam savvalas dzivnieku bailem no vina un ?is briesmigas situacijas.
Meginajumi izlauzties ne pie ka nenaca, un milzigas rokas mani satvera un nesa aug?a pa kapnem ka lupatu lelli.
Protams, es saku spardit un kliegt, bet tas viss bija bezjedzigi, jo vin? mani saspieda ka netikums, un mana cikste?ana pazuda kadas dziesmas ritma. Ja pirms tam vel bija kadas iluzijas, tad tagad ir kluvis arkartigi skaidrs: ?is maniaks mani velk pie sevis, acimredzot nedzert teju un runat par laikapstakliem. Pilnigi iespejams, ka tagad mani izvaros, lai ari izskatigs, bet pilnigi sve?s un nevelams virietis, tacu es neuzvedos bezkaunigi un nedevu ne mazako iemeslu domat, ka esmu no tiem, kas piekrit ?adam lieta.
Manu acu priek?a pavideja koridors, durvis un aiz tam liels ar koku apgriezts birojs.
Vin? ir ipa?nieks. Tapec vin? mani vilka pie sevis.
Asaras sapigi dedzinaja manus vaigus, un es garigi noladeju savu izskatu, kas iepriek? bija mana lepnuma avots, jo tie?i ta del es tagad nokluvu tik bezceriga situacija. Tas nepavisam nebija tas, ka es sapnoju par nevainibas zaude?anu, tapec es tikai gribeju gaudot no bezspecibas un ?ausmam. Bija laiks nogibt, bet nav skaidrs, no kurienes mani pek?ni radas stulba drosme, un es nolemu nepadoties, pat ja vin? mani nogalinas.
Viena kustiba un mans kermenis jau atrodas uz liela adas divana. Vienu bridi galva ie?avas doma, ka, ja tikai pakluse?u, izture?u, tad varbut viss atri beigsies un griekis mani atlaidis? Es pat kadu laiku sastingu, par to domajot. Tomer mani no stupora izveda atslegas pagrie?anas skana. Durvis aizveras no iek?puses, un Zvers saka sapigi lenam tuvoties. Vin? izskatijas pec dzivnieka, kas bija sajutis laupijumu un gatavojas mesties.
"Es dasni maksa?u par visu, kas ?odien notiek."
– Atlaid mani, tas ir nelikumigi!
Atkal smiekli. Biedejo?s, vess un ieklust sirdi.
Kad vin? piegaja loti tuvu, vin? bez ceremonijam piespieda savas lupas manejas ar skupstu, kas bija parsteidzo?i at?kirigs no tiem, ko es sanemu no sava vecuma drosmigakajiem cienitajiem. ?is virietis neskupstija, vin? mocija un paklava ar katru specigo meles kustibu, dedzinadams mani ar melniem rugajiem un ar stipram rokam cie?i turot manu pakausi.
Es pretojos no visa speka. Vina sakoda un saplesa vina seju, pec ka vinu uzreiz nobiedeja vina asinu skats uz vinas rokam un iespejamais sods par to.
Bet likas, ka mana pretestiba ?aja cilveka tikai iededzina nevis dusmas, bet kaut kadu ?ausmigu uguni.
Ne, vin? mani neiesita.
Bet vai vin? mani sapinaja?
Ja.
Bluzes pogas, kas nolidoja, un atsegtas krutis plana apak?vela, un pec tam paceltie svarki, atsedzot mezginu zekes, kas parklatas ar krokam – tas viss bija biedejo?i un izskatijas nozelojami, tacu ?kita, ka pretejais virietis vel vairak izbauda notieko?o. , ka skaidri liecinaja vina satrauktas melnas acis un mu?u zona izspiedies uztraukums.
Man ?kita, ka bija pagajusi vesela muziba, kamer ilga musu duelis, no kura es neparprotami iznacu ka zaudetajs. Vin? vareja mani salauzt ar vienu roku un darit visu, ko gribeja.
Bet Zvers vilcinajas.
Vin? to izbaudija.
Vina drebes bija saplestas, lupa asinoja, rokas un krutis dega no kodumiem un rupjiem pieskarieniem, vina speki izsika, un vin? bija vairakas reizes lielaks par mani pec svara un izmera, tapec vin? nemaz ne?kita noguris. .
Beidzot, gandriz atnemta ceriba uz pesti?anu, neiztureju un keros pie pedeja trumpja, kas man bija: saku kliegt pirmo, kas ienaca prata:
– Lieciet mani miera, es esmu slima ar nopietnu venerisku slimibu!
Tas izdevas.
Vin? apstajas, bet turpinaja uzmanigi uz mani skatities.
Un es?
Es satveru ?os melus, it ka tas butu vienigais glabjo?ais salmin?, un saku burtiski aizrities ar asaram, kas sajauktas ar vardiem:
– Draugs mani inficeja desmitaja klase, protams, ka arstejos, bet zini, ka tas ir uz visiem laikiem.
"Tu melo," melnas acis mekleja mani, meklejot melus, bet es nepadevos.
Tikai ne?kiries, tikai neatdod sevi!
"Es zveru," maza un trausla, manas galvas aug?dala tikko sasniedza vina zodu, es staveju un triceju, sakrustoju pirkstus aiz muguras un drosmigi centos izturet teraudo skatienu.
sekunde.
Vel viens…
Visbeidzot, ka atlidziba par manam mokam, vina skaistaja, augstpratigaja seja paradijas vil?anas.
"Ejiet ara," zvers noguris sacija.
Es negaidiju atkartotu uzaicinajumu, un, pirms vin? pardomaja, es uzreiz atrados pie izejas, neveikli pagriezu atslegu un izlecu ka lode pa atvertajam durvim.


1. nodala
Atslegas pagrie?anas skana melnas koka durvis.
Es atkal esmu ?aja istaba.
Murgs atkartojas.
Skaists un labi gerbies briesmonis skatas tie?i uz mani.
Briesmas, kas izplust no vina, piepilda visu apkartejo un vienkar?i fiziski paralize mani.
Vin? zina.
Vin? zina, ka es meloju, un par to mani sodis.
Mana mugura ir pilnigi slapja no aukstiem sviedriem, un manas rokas un kajas tric tik loti, ka es gandriz nevaru notureties stavus.
Nav nekas cits ka ?is briesmigais virietis un zemiskas, lipigas bailes, kas sasaldeja visu manu butibu.
Kapec es atkal esmu ?eit? Ka vin? mani atrada?
Tum?ais skatiens deg cauri, un aukstas, vienaldzigas acis lasa mani ka atvertu gramatu…
Plesonigs smaids atklaj vina baltos zobus, kad es atspiezu muguru pret sienu, meginot atkapties.
"Es tevi sapratu, melis," cukst aizsmakusi balss.
?kiet, ka telpa saruk, un Zvers klust arvien lielaks… Man nav neviena, kas palidzetu un nav kur begt.
Zvers tuvojas, vina rokas stiepjas pret mani.
Neviens nenaks. Neviens mani neglabs.
?ausmiga ?ausmu un bezceribas sajuta iespiezas lidz pa?iem kauliem. Gribu izsaukt palidzibu, bet nevaru. Ta vieta man no rikles izplust tikko dzirdama sek?ana.
Ne!
Es pamodos no sava moko?a kliedziena pika tumsa. T-krekls burtiski pielipa pie mana auguma, aukstiem sviedriem klats, un sirds dauzijas ta, it ka es butu noskrejusi simts metrus. Asaras teceja par maniem vaigiem, un plau?as nebija pietiekami daudz gaisa, jo saprotot, ka tas ir tikai sapnis, es saku ?nukstet ar jaunu sparu – tikai tagad no atvieglojuma.
?kiet, ka miega mani atkal parnema panikas lekme, un es atkal nevareju ar to tikt gala. Jau gandriz tris mene?us gandriz katru nakti mani mocija murgs ar vienu un to pa?u sizetu, kura ka sods par meliem es to nakti pardzivoju atkal un atkal, ar vienigo at?kiribu, ka tagad VIN? zinaja par maniem meliem, kas nozime, ka pesti?anas nebija.
Vai tie?am ?is mokas ilgs muzigi un vai es tur atgriezi?os katru vakaru?
Es nodrebeju uzvilku savas roza aditas zekes, atmetu silto segu un izlidu no gultas. Man loti negribejas tumsa celties un iet uz virtuvi, bet vajadzeja iedzert nomierino?u lidzekli, jo bez ta es noteikti nebutu gulejusi ne aci lidz ritam. Man, kam nekad nav paticis lietot tabletes, miegazales tagad ir kluvu?as vitali svarigas gandriz katru vakaru. It ka pec izvaro?anas meginajuma noladetais Deivids Zafirovs parvertas par Fredija Krugera ekvivalentu grieku valoda un gandriz katru vakaru apciemoja manu gandriz histerisko cilveku ar merki mani pilniba padarit traku.
Es metos uz virtuvi, raknajos pa zalu skapi un beidzot atradu to, ko mekleju. ?ie ir dzivibas glab?anas sapnu sledzi. Es noriju divas veselas tabletes, lai parliecinatos, un nomazgaju tas ar glazi ledus udens. Ka cilveki medza izdzivot bez tiem? Galu gala, ja ir problemas ar miegu, tad nomoda nebus apmierinajuma. Un miegazales, iespejams, izgudroja kads, kuru mocija bezmiegs vai murgi, jo tas vienkar?i ir gadsimta izgudrojums.
Atcela uz gulamistabu es apstajos pie spogula un uzmanigi paskatijos uz meiteni atspulga. Mani zeltaini mati bija sapinu?ies, zem manam lielajam zili zilajam acim bija enas, un mana seja izskatijas nogurusi un nedaudz izsmelta. Ja mani universitates fani mani redzetu tagad, vini noteikti beigtu mani saukt par skaistu.
Neapmierinata ar savu izskatu, es atkal atgriezos gulta. Es nevareju aizmigt, tapec vareju tikai gaidit, kad zales iedarbosies. Man ?is lekmes nav biju?as jau paris nedelas, tapec pamazam saku par tam aizmirst un dazreiz pat jutos gandriz pabeigta. Tacu ?odiena bija ipa?i speciga un pat kaut ka parak reala, tapec pret pa?as gribu mani uzpluda atminas par pedejiem trim dzives mene?iem. Un mana dzive tagad noteikti ir sadalita “pirms” un “pec”. Manas domas turpinaja atgriezties taja ceturta marta nakti, kuru tagad es vienkar?i nevareju aizmirst.
Reiz dro?a attaluma es slaveju debesis, priecajoties, ka viegli tiku vala no ?i briesmiga cilveka. Pirmajas minutes pec atbrivo?anas es nespeju noticet savai laimei, tad vel nesapratu, ka mana nervu sistema ir acimredzami pievilusi. Vina vienkar?i nespeja tikt gala ar stresu, kas bija paklauts vinai. Divaini, bet pagaja tris mene?i, un es atcerejos katru sikumu ta, it ka tas butu vakar. Tacu it ka kads butu izpalidzigi izdzesis notikumus pec atbrivo?anas no manas atminas: nav skaidrs, ka atgriezos majas un ka pavadiju atliku?o nakti. Tomer nakamaja diena man bija pirma panikas lekme, kam sekoja augsts drudzis, drebuli un stipras galvassapes.
?aja nozelojamaja stavokli mani atrada mana masa Lera, kura sastridejas ar savu ligavaini un atgriezas majas, lai dzivotu. Iegrimusi savas problemas, vina nepamanija mani acimredzamas izmainas un visu attiecinaja uz saaukste?anos.
Bet es sapratu, ka ar mani kaut kas nav kartiba. ?is cilveks salauza dalu no manis vai atnema dalinu no manas dveseles, ka kada sena lasta, kur upuris doma, ka ir izglabts, bet no attaluma vinam klust tikai sliktak.
Un tas, kas ar mani notika, tie?am izskatijas pec kaut kadas burvestibas vai vajprata.
Nakamo nedelu pec ?is nakts es tik tikko guleju un saraujos no kadas asas skanas. Es jutos tik slikti, ka nopietni gribeju tikt pie psihologa. Tieva, nemieriga un loti nervoza – es baidijos no savas enas un saskatiju draudus burtiski katra garaja, melnadainaja un tum?matainaja virieti, kur? kaut nedaudz lidzinajas Vinam. Kopuma es saku baidities no visiem cilveces specigakas puses parstavjiem. Izie?ana arpus majas kluva minimala: tikai nodarbibu apmekle?ana, un retas tik?anas ar draugu un masu, kas bija noslegu?i mieru ar savu ligavaini un aktivi gatavojas savam kazam.
Daria un Lera, kaut ari neko nenojauta, bija nopietni noraizeju?as par to, cik divaina es esmu kluvusi. Bet es nevareju un negribeju viniem neko paskaidrot, un es nebiju parliecinats, ka vini varetu mani saprast.
Cetras dienas pec incidenta draudzene pulceja kompaniju pie vinas par godu Starptautiskajai sievie?u dienai, un es diez vai vareju piespiest sevi tur sedet paris stundas, kas izraisija lielu Da?kas aizvainojumu. Daudzas reizes es atcerejos to vakaru un atcerejos sarunu, kuras del es gandriz atdevos. Da?ka meginaja mus iepazistinat ar sava pui?a Mi?as draugiem, kuri bija klat vakara:
"Ne, es ?obrid nemaz neesmu gatava tikties ar virie?iem," Lera atcirta ka kakis, kas iemilejies sava kapteini, ar kuru vina stridejas.
– Tu, Sofija, ari nesedi, preteja gadijuma abi brali cinisies par tevi! Starp citu, tur nav bagataka ligavaina, Deivids ir arzemes, lai gan Mi?a, protams, ari vinam piezvanija,” kircinaja Da?ka.
Pieminot ta cilveka vardu, kur? mani gandriz izvaroja tikai pirms cetram dienam, manas acis satumsa. Manas rokas nodevigi triceja, un veders sagriezas no spazmas. Nosarkusi lidz matu saknem, es burtiski izlidoju koridora, baididamas, ka masa un draudzene nepamanis manu apjukumu.
Tomer, budams pazistams ari ar manas masas ligavaini, ?is ?ausmigais virietis turpinaja paradities sarunas.
Maija Lera, kura nesen uzzinaja, ka ir stavokli un sudzejas, ka netiek gala ar gatavo?anos kazam, saka runat par svinibam un sarunai uzreiz pievienojas Da?a:
– Starp citu, kur bus svetki?
"Es nezinu, laujiet Gromovam izlemt," Lera, ka vienmer, paklausija savam ligavainim.
"Dro?i vien kada no Deivida restoraniem," sapnaini sacija Da?ka, "ja nebutu Mi?as, es noteikti vina iemiletu." Vin? ir tikai grieku dievs.
Kaut mans draugs zinatu, ko ?is grieku dievs dara no darba un morales principiem brivaja laika!
Aiz sa?utuma, bailem un aizvainojuma es pek?ni izteicu:
– Un man ?kiet, ka vin? ir loti nepatikams puisis!
Taja pa?a sekunde mans draugs un masa izpluda smieklos:
– Sof, ar tadu attieksmi pret izskatigiem virie?iem tu busi jaunava visu muzu!
Pec ?is nepatikamas sarunas ari es uz kadu laiku samazinaju sazinu ar savu draugu un masu lidz minimumam.
Kapec es negaju uz policiju un neteicu savai gimenei?
Es pats nezinaju atbildi uz ?o jautajumu.
Izvaro?anas nebija, un dazi zilumi un nobrazumi ir pilnigs absurds, salidzinot ar autoritati un naudu, kas ?im virietim bija.
Varbut man vajadzeja sudzeties manas masas viram, tacu vin? pats neizcelas ar priek?zimigu izture?anos pret Leru, tapec diez vai vin? to butu uztveris nopietni.
Tikmer es pilniba distancejos no saviem tuvakajiem radiniekiem, ar kuriem komunikacija iepriek? bija sagadajusi lielu prieku: ?o tris mene?u laika mammu un vecmaminu gandriz nemaz neredzeju. Vini ieradas, lai saskanotu viesu sarakstu un citus manas masas kazu aspektus, tacu sakuma es isti nepalidzeju ar gatavo?anos, un man bija maz jegas. Saprotot, ka mana uzvediba izskatas divaina, atsaucos uz studijam un lidz minimumam piedalijos gimenes dzive.
Ta tas bija, lidz mana dzive paradijas Sergejs.


2. nodala
Tie?i menesi pec tik?anas ar Zveru mana dzive paradijas Sergejs.
Es pazinu Emeljanovu paris gadus, jo vin? bija Ekonomikas fakultates absolvents, kur tagad macijos ceturtaja kursa. Musu lielas grupas pirmais izskatigais virietis ir gara auguma blondine ar neticami gai?i brunam acim un ?iku, sportisku augumu. Visam meitenem bez iznemuma vin? patika, tacu vin? nekad ne ar vienu neveidoja attiecibas. Un pec absolve?anas vin? pilniba uzsaka karjeru un tikai reizem paradijas visparejas tik?anas, bet es ari tajas biju rets viesis, tapec es vinu praktiski nekad nesatiku. Vina skatienus sava virziena biju pamanijusi jau iepriek?, tacu nekad tiem nepie?kiru lielu nozimi, jo draugu kompanija biju pazistama ka diezgan mieriga un noslegta meitene. Ka teica Da?ka, es esmu tas gadijums, kad mana parak kautriga rakstura del cie? mans skaistais izskats.
Un, ja agrak es nekad nebutu pieversusi uzmanibu vina ieinteresetajam skatienam, tad tagad musu tik?anas, neskatoties uz parsteigumu, man ?kita likteniga.
Aprila sakuma beidzot nolemu iegadaties piparu gazi, jo bailes negribeja norimt un saskatiju draudus visur un visa. Man likas, ka tad, ja vin? ir, es varetu sevi pasargat no Zafirova, begot kluba gaiteni. Ar grutibam atrast vajadzigo veikalu, es atveru cie?i noslegtas durvis un iespiedos iek?a. Man par parsteigumu, pardeveja bija meitene.
– Labdien! Vai jums ir kaut kas pa?aizsardzibai?
– Piemeram? – pec vinas skatiena un augstpratiga tona es uzreiz sapratu, ka es vinai nepatiku.
– Piemeram, piparu smidzinatajs? – es atbildeju tada pa?a toni.
“Meitene, izdari izveli un tad nac,” dama pie kases nobolija acis, pek?ni pagriezas un pakratija savus ko?i sarkanos matus, ar ?o zestu laujot man saprast, ka saruna ir beigusies.
Es sastingu uz sliek?na, pat nezinot, ko darit: atstat vai pieprasit sudzibu un ieteikumu gramatu. Ne, es zinaju, ka daudzam meitenem es nepatiku no pirma acu uzmetiena, redzot draudus mana parak skaistaja izskata, bet tie?i ta uzreiz… Pek?ni durvis nocikstejas, liekot man nodrebet no visa, un uz ekrana paradijas Sergejs. veikala slieksnis. Es neticeju savam acim, jo nebiju vinu redzejis vairak neka gadu, un musu sazina vienmer bija izvertusies draudziga piecu minu?u terze?ana universitates gaitenos.
– Sofija! Kada tik?anas! Ka tev iet?
– Sveiks, Sergej! – Es biju sajusma un steidzos atbildet uz jautajumu, – Es meginu nopirkt piparu gazi pa?aizsardzibai.
– Cik interesanti! Vai jaunais virietis nesarga jusu dro?ibu?
"Tiklidz vin? paradisies, es tulit tik?u vala no aizsarglidzekliem, bet pagaidam man loti nepiecie?ams aerosols," es iesmejos, tacu pek?ni samulsu un pat nedaudz nosarku par vina jautajumu.
Tikmer rudmataina pardeveja, metot izsalku?us skatienus uz Sergeju, atri atrada, pec ka atnacu, un pat laipni noveleja labu celojumu, bet ta nebija. Likas, ka Emeljanovs bija aizmirsis, kapec vin? ieradas veikala, un brivpratigi pieteicas mani pavadit.
– Un tu, jaunais cilvek? Kapec tu neko neperc? – Vina neatteicas no meginajuma aizturet Sergeju.
"Ne, paldies," vin? uz bridi vienaldzigi paskatijas uz vinu un atkal pieversa uzmanibu man.
Sarkanmates neapmierinatas noputas mes izgajam no veikala un kop? ta laika nekad neesam biju?i ?kirti. Apmainiju?ies ar numuriem, mes vispirms sazvanijamies, pusi nakts plapajam par visu pasaule, un tad sakam satikties katru dienu.
Pateicoties Sergejam, es saku lenam attapties un aizmirst to briesmigo nakti, ja kaut ko tadu vispar var aizmirst. Sakuma vin? vienkar?i kluva par manu draugu, kur? at?kiriba no parejiem neinteresejas par mani pek?nu parmainu celoniem, bet vienkar?i izradija bazas, kas mani tie?am uzpirka. Galu gala es nevienai dzivai dveselei vai pat vinam nestasti?u, kapec esmu kluvis citadaks. Vin? neizdarija uz mani spiedienu, tuvojoties man loti maigi un klusi un ar katru dienu klustot tuvaks un milaks, un es ka maza aizvainota meitene, kas beidzot bija atradusi aizsargu, gandriz pilniba palavas uz vina cieto virie?a plecu.
Dazkart man pat ?kita, ka vin? priecajas redzet mani nesabiedrisku un parak majigu. Galu gala tagad man cela nestaveja draudzenu un kaitino?u fanu bars, kas pastavigi brivpratigi pieteicas mani pavadit. Tagad bija tikai vin?. Sergejs zvanija un rakstija katru dienu, tacu musu komunikacija nebija saspringta un nesaisto?a. Jau pec paris nedelam musu nesen aizsaktas draudzibas es pek?ni jutos labak, un murgi saka sabojat manu miegu retak.
Es biju tik loti pieradis, ka vin? ir mans pastavigais pavadonis, ka uzticams suns, kas sarga mieru, ka, kad es pametu universitati un neatradu vinu ar acim, es sanemos loti satraukts un parnemu panikas lekmi.
Tad viss notika atri.
Kada maija vakara Emeljanovs atkal veda mani majas un pek?ni, mana pilniga ?oka, nometas uz viena cela un atvera sarkanu samta kastiti, kuras iek?puse bija zelta gredzens.
– Sofija, mes esam pazistami jau ilgu laiku, un es gribu atzities, ka esmu pret tevi daleja! Lai ari cie?i sazinamies tikai menesi, esmu priecigs, ka satiku jus toreiz, ceturtaja aprili. Es nekad neaizmirsi?u ?o dienu. Esmu iemilejusies un gribu jautat: vai tu mani precesi?
Pec vina ugunigas un loti sirsnigas runas es sastingu, un likas, ka gandriz aizmirsu, ka elpot.
Tas ir sapnis? ?is, iespejams, ir laimigakais sapnis pec divu mene?u murga!
Man nepratigi patika Emeljanovs, ar vinu es jutos ka aiz akmens sienas. Sergeja rokas es saku atkust un beidzot sajutu dzives gar?u. Varbut es sajaucu bailes no nedro?ibas un draudzigu pieker?anos ar iemile?anos, bet vai tad tas tie?am bija svarigi? Galvenais ir tas, ka murgi un depresija pamazam atkapas, un es saku dzivot no jauna un neeksistet, pateicoties Sergeja aprupei.
Sakuma vin? saspringti veroja manu reakciju un gaidija atbildi, bet tad, nepareizi interpretejot manu kluse?anu, Sergejs piecelas un pec briza tureja manu roku.
– Sofija, es tev neko neuzlieku! Es tikai ludzu: neatsaki man uzreiz! Padomajiet par mums, es esmu gatavs gaidit un pienem?u jebkuru jusu lemumu!
– Sergej, es neredzu jegu gaidit…
"Man jau sen ?kita, ka jus kaut kas trauce, bet jus varat man uzticeties!" Vai jums bija kads? Varbut pagatnes sajutas nelaus jums aiziet…
– Ne, man nebija neviena! Seryozha, piekritu!
Emeljanova seja paradijas priecigs smaids, un vin? atri panema mani rokas, apgrieza tie?i uz ielas, tad uzmanigi nolika uz zemes un ar lupam maigi pieskaras manam lupam. Pirmaja bridi es nodrebeju, kas lika vinam atrauties:
–Tu neesi gatavs? Vai es parak steidzos?
Negativi pakratiju galvu, liekot saprast, ka nemaz neesmu pret skupstiem. Vin? man nebija pretigs, tacu pec Zvera pieskarieniem es it visa saskatiju draudus un nevilus salidzinaju Zafirova cietas, paklavigas lupas ar Emeljanova maigajiem un apstiprinajuma meklejo?ajiem skupstiem.
Tagad es paskatijos uz Sergeju no jauna un nez kapec atgriezos taja pa?a vakara. Abi virie?i, kas mani skupstija pedejos divos mene?os, bija pilnigi at?kirigi: viens bija tum?matains un melnadains, nezeligs ka vina sirds, bet otrs bija gandriz blonds ar zilam acim un gai?u dveseli, kas bija pievilkta pie manis.
Tas ir vel labak… Galvenais, ka man nekas neatgadina tas ?ausmas, es nodomaju, un es, nedaudz parspejis sevi, noskupstiju Emeljanovu, viegli pieskaroties vina jutekliskas mutes kaktinam.
– Es priecajos, Sofija! Es milu Tevi! – vina seja spelejas priecigs smaids, un vin? atkal pacela mani, iebazdams degunu manos matos.
– Es ari priecajos!
Ta bija pilniga taisniba. Taja bridi es biju patiesi laimiga. Manu sirdi un dveseli, ko ievainoja nezeligs, divains virietis, piesaistija laipnais Sergejs, kur? isa laika kluva par gimeni. Es gribeju atbrivot sevi no pagatnes nastas, cerot, ka driz pilniba aizmirsi?u savas dzives briesmigako epizodi.
Protams, bija skaidrs, ka ari Sergejam agri vai velu vajadzes vairak, tacu vin? bija gatavs gaidit. Lidz ?im musu attiecibas nebija tiku?as talak par skupstiem un apskavieniem, tacu es jutu, ka vina pieskarieni pamazam sak mani iedegt siltumu.
Kas nozime “vairak” ir laika jautajums.


3. nodala
Es jau divas stundas sedeju uz milziga divana, ko ieskauj mana draudzene Da?a, tante Lena un vecmamina. Apbrinojam Leroju, kur? griezas uz ipa?a pjedestala balta tilla makoni.
Mana masica ir vienkar?i skaista. Nav parsteidzo?i, ka kapteinis Gromovs vina iemileja un pec iespejas isaka laika radija bernu.
Tagad mes esam talu viens no otra, bet pirms tam bijam loti tuvu. Mes esam kopa kop? bernibas, iestajamies viena augstskola un kopa ievacamies vecmaminas vecaja, majigaja dzivokli, no kura vina mums laipni atteicas, kad parcelas pie manas mammas. Ar katru zinu dalijas, par katru noslepumu dalijas divi. Tagad viss ir mainijies, jo vina saka jaunu gimenes dzivi sava ligavaina dzivokli, un es pat nevareju ar vinu dalities taja, kas notika pavasari. Radnieciba un draudziba saglabajas, tacu celi ?kiras.
Lera deva priek?roku piegulo?ai kleitai, jo agrina grutnieciba to lava, un vinas figura joprojam bija nevainojama. Mezgines izcela visus izdevigos aspektus un labi saskaneja ar tum?ajiem matiem, kas sakraju?ies pakausi neveriga mezgla.
"Tas ir tik labi, ka vel nav vedera, visas kleitas ir laika," vecmamina, ka vienmer, bija skarba un parak atklata. Es gribeju kaut ka pieklusinat neveiklibu, kas radas pec vinas vardiem, bet, laimejas, nekas nenaca prata.
– Dargais, tu esi vienkar?i skaista! – iesaucas tante Lena, kura atklati apbrinoja savu meitu, neskatoties uz musu diktatores vecmaminas kodigajiem izteikumiem.
– Tas ir viss, ko jus velaties, es noteikti esmu nakamais! Citadi Leriks ir gandriz klat, un pat Sofija ir pazinojusi, ka vinai ir ligavainis, bet es joprojam nevaru! Ja vajadzes, es izspiedi?u Mi?as piedavajumu,” Da?ka to automatiski teica, noveloti uzmetot skatienu man uz saniem.
Sasodits vinu panemtu!
Tados brizos es vienkar?i ienidu savu labako draudzeni, jo ?i nebija pirma reize, kad vinas gara mele ar mani izspele nezeligu joku.
Te nu mes atkal esam. Ir paragri runat par Sergeju, mes ilgi neesam biju?i kopa.
Meginaju iek?eji satverties un pacelu skatienu uz vecmaminu, kura, tapat ka mana tante un Lera, sastinga un izbrinita skatijas uz mani.
– Sofijai ir ligavainis?! – vecmamina kliedza. Biju gatava izkrist cauri zemei, jo tuvakaja laika nebiju planojis ar gimeni dalities personigas dzives detalas.
Bet tagad no atklatas sarunas nevar izvairities, pateicoties manam labakajam draugam, kur?, negribot, mani uzrunaja. Dzili ieelpojot un nosarkusi lidz matu saknem, es drosmigi teicu:
– Ja! Vinu sauc Sergejs! Vin? ir manas nodalas absolvents! Un es esmu vina lidz galam iemilejusies!
Maniem vardiem bija spradziena bumba, un mani radinieki, pek?ni izkluvu?i no apdullina?anas, saka mani apbert ar jautajumiem:
– Sofija, es ceru, ka saglabasi savu nevainibu un nekluvi izlaidiga ka Lera? Es nelau?u jums to ienest apak?mala! – vecmamina satrakojas. Vinas gara seja un dusmu pilnas acis lika manai sirdij pukstet ar divkar?u speku. Vina vel nebija pilniba samierinajusies ar masas kazam, un tad jaunas ?okejo?as zinas par manu gaidamo laulibu vinu pilniba satrauca.
– Vai Tanja zina? – tante loti nevieta atcerejas mammu, kurai es, protams, ari neko neteicu.
"Tapec jus pedeja laika esat bijis tik nesabiedrisks!" Un es savas problemas pat nenojautu! Esmu tik prieciga, masin! “Lera, ?kiet, bija aizmirsusi par savam kazam, noleca no pjedestala un steidzas mani apskaut.
Stop!
Vel mazliet, un mana galva butu parplisusi no ?is jautajumu un minejumu straumes!
– Izvelamies Leras kazu kleitu! Par Sergeju pastasti?u velak!
Divaini, bet pec mana kliedziena visi paklausija un neko vairak nejautaja. Vienigi vecmamina nenomierinajas, lidz nesanema no manis solijumu, ka grutniece neprece?os, jo vinas sirds noteikti neiztureja kaunu par otru mazmeitu.
No neobjektivitates nopratina?anas nevar izvairities, tacu atelpa prieceja un lika ceret, ka vini nomierinasies, kas nozime, ka saruna rites mierigaka toni.
Praktiski aizbegu no kazu salona, ar galvu, kam sekoja manas vecmaminas bargais skatiens, kas mani gandriz iededzinaja caurumu.
Likas, ka vetra ir rimusies, bet tas pa?as dienas vakara man piezvanija satraukta Lera:
"Masa, cik talu es esmu kluvis no tevis!" Man ir tik kauns! Bet mes bijam loti tuvu! Izradas, ka Da?a zinaja vairak neka es!
– Nomierinies, Lerik! Jus nevarat uztraukties! Mes esam kopa tikai pusotru menesi, lai gan mes esam pazistami loti ilgu laiku. Es negribeju apgrutinat jus ar savas personigas dzives detalam, jo jums nav laika man pareizi tagad.
– Vai tev jau viss ir bijis?
– Ne, es vel neesmu gatavs.
– Ta es domaju! ?is Sergejs patiesi ir bruninieks, gatavs pagaidit lidz kazam un panemt tavu nevainibu sava kazu nakti? – masa iesmejas un pek?ni es izdzirdu Gromova balsi
– Ler, vai jus to visu apspriezat Vadima Andrejevica priek?a? Paldies, masin, par privato sarunu!
Vispirms Da?a un tagad Lera! Biju gatava nolikt klausuli vai uzmest masai dusmu lekmi par vinas garo meli, bet atceroties, ka esmu stavokli, savaldijos.
"Vin? vienkar?i ienaca un neko nedzirdeja," vinas attaisnojumi vairs neglaba sabojato garastavokli, un es steidzos izslegties.
– Ata, redzesimies velak.
– Beidz, Divan! Es tikai gribeju jautat, vai man vinu ieklaut kazu viesu saraksta?
– Vin? tikko pabeidza praksi kada no liela arzemju uznemuma filialem, kas tika atverta musu pilseta, tapec 10. junija vin? bus komandejuma.
– Tas ir skaidrs. Zel, ta butu bijusi lieliska iespeja iepazistinat vinu ar visiem vina radiniekiem. Labi, cau, maza masin, kapteinis Gromovs jau skatas uz mani loti bargi, tapec es skrienu!
– Cau, Lerik.
Mani pa?ai sarugtinaja tas, ka Sergejs bija aiznemts manas masas kazu diena, tacu sapratu, ka mums vel visa dzive priek?a, lai satiktos ar gimeni, jo ipa?i tapec, ka man vajadzeja but ligavas masai, kas nozime, ka visa mana uzmaniba joprojam bus versta uz Leroju. Un es negribeju atstat vinu vienu starp daudziem nepazistamiem viesiem. Kapjot zem siltas segas, es nosutiju Sergejam iszinu:
"Esmu majas. Atvainojiet, ka neatbildeju. Visa diena pagaja, gatavojoties kazam un tiekoties ar gimeni."
"Es visu saprotu, dargais, ceru, ka pirms komandejuma jus atradisit man laiku, jo es dodos prom uz visu nedelu."
"Protams, es tevi atradi?u. Es tevi noskupsti?u."
"Un es jus dzili skupstu! Driz jus gatavojaties musu kazam."
Pec pedejas zinas izlasi?anas es saku smaidit ka pedejais idiots.
Cik neprognozejams ir liktenis, tikai pirms paris mene?iem es jutos ka visnelaimigakais cilveks uz ?is planetas, bet tagad es biju ceribu pilna un iemilejusies visjutigakaja un izskatigakaja puita, kur? mani patiesi darija laimigu.
Nakamaja diena parka, zem junija saules stariem, es sedeju un gaido?i skatijos uz saraukta Sergeja seju. Vin? jau desmit minutes petija fotografiju, kura es pozeju ?ika, piegulo?a, lidz gridai gara be?a kleita ar milzigu ?kelumu:
– Kur? vispar naca klaja ar ideju uzvilkt ?adus terpus ligavas masam?
– Vai tev tas nepatik?
"Man tas loti patik, bet es negribetu, ka tur pulcesies lielvardie?u un biznesmenu bars, kas skatas uz jums!"
– Serjoza, es visu laiku bu?u kopa ar Leru! Un ir par velu mainit dizainu, jo tas ir apstiprinats. Un tad, kleitas tiek izgatavotas pec musu merijumiem, un kazas jau pec nedelas!
"Es jau simts reizes esmu nozelojis, ka aizgaju iepriek?eja diena, mila, esmu greizsirdibas noguris," vin? mani asi pagrieza pret sevi un, paklavies impulsam, apskava, iebazis degunu mana. mati.
– Nomierinies, mana vecmamina bus tur, tapec es bu?u stingra uzraudziba!
– Visa ceriba slepjas vina!
Pec maniem vardiem abi smejamies, jo Sergejs jau bija daudz dzirdejis par manu milo vecmaminu, kura jau divas nedelas dzivoja pie manis un aktivi palidzeja gatavoties kazam, pareizak sakot, aktivi trauceja tie?i ?ai gatavo?anai.
Ja es toreiz butu zinajis, ka manas masas kazas bus sakumpunkts visiem turpmakajiem notikumiem, es to butu palaidis garam, aci nepamirk?kinot, atsaucoties uz slimibu, tacu biju loti naiva un ceribu pilna par kopigu nakotni ar Sergeju, tapec kritu. milestiba notrulina manu piesardzibu. Tas ir tas, ko es velak loti nozeloju.


4. nodala
Desmitaja junija musu gimenei pienaca viena no svarigakajam dienam: masas Leras kazas.
Jau no pa?a rita vecmaminas dzivoklis lenam, bet noteikti piepildijas ar elegantiem viesiem. Mes ar Da?u gandriz negulejam, jo darbi, kas tika atstati lidz pedejam bridim, aiznema gandriz visu nakti. Tacu izskatijamies lieliski, jo tik nozimiga gadijuma kosmetiku un matus uztaisija pie stilista un uzvilka tie?i tas kleitas, kuras Sergejam tik loti nepatika.
– Nu, skaistule! – draudzene griezas spogula priek?a, atklati apbrinodama sevi, un es centos pedejo neratno balonu piestiprinat pie durvim.
– Ko tu esi verts? Iepriecinasim tavu Seryogu! Izsludinu fotosesiju!
Nolemusi, ka ?adam skaistumam nevajadzetu iet velti, Da?a lika man fotografet no dazadiem lenkiem un pec tam pieprasija, lai es vienu no fotografijam nosuta ligavainim. Padomajis, nestridejos un izvelejos paris labas fotografijas, kuras uzreiz aizlidoja pie vina.
Nepagaja ilgs laiks, lidz tika sanemta atbilde:
"Vel viena fotografija, un es tulit atgriezi?os un nozag?u tevi!"
Da?a, kurai izdevas izlasit zinojumu, apstiprino?i pamaja ar galvu:
– Iemilejies ka zens! Bet man jau sen bija aizdomas, ka tu vinam patic, pat tad, kad universitate, budams vecako kla?u students, vin? pastavigi viesojas pie mums!
Tas ir divaini, jo es personigi no vina nepamaniju neko citu ka tikai draudzigus smaidus. Vai Da?ai ir taisniba, un es, iegrimis savas problemas un macibas, neredzu neko talak par savu degunu?
– Meitin, tu esi vienkar?i lieliska! Es ceru, ka tavs tetis debesis redzes, cik skaista tu esi kluvusi! – Mamma noslaucija asaras no acim un apskava mani.
– Pietiek maminas, ?odien visa uzmaniba tiek pieversta musu Lerai!
Es noradiju uz tanti Lenu un onkuli Kolu, kuri deva Lerai vecaku svetibu, un metos preti viesiem, kuri slejas apkart.
Masa, kas jau bija skaista, tagad bija vienkar?i skaista: gai?ais grims uzsvera vinas lidzibu ar slaveno Andzelinu Dzoliju, un vinas mati, salikti zema kucina, atklaja asus vaigu kaulus un piesaistija uzmanibu vinas kuplajam lupam.
Piegulo?a balta mezginu kleita uzsvera visus vinas trauslas figuras valdzinajumu. Es atklati apbrinoju savu masu un pilniba nepiekritu tiem, kas teica, ka vinai ir paveicies ar savu ligavaini. Neskatoties uz savu stavokli un izskatu, vinam ar musu Leru paveicas ne mazak! Vienkar?i atcerieties vinu attiecibu sakumu, kam vina pretojas ar visu savu speku, un vin? vajaja vinu ka traks un pat atklati piespieda. Godigi sakot, Gromovs mani vienmer mazliet biedeja ar saviem diktatoriskajiem veidiem un acimredzamo velmi piesavinaties manu masu. At?kiriba no vairuma virie?u, kuri izvairas no laulibam, vin? velejas, lai Lera vinu apprecetu pec iespejas atrak, un ari grutnieciba bija viens no vina planiem.
Kad visi atvadi?anas vardi bija izrunati un viesi jaunlaulata vadiba nolika glazes un metas uz izeju, pilnigi nelaika paradijas mana vecmamina, kura, ka vienmer, sabojaja visu ?i briza skaistumu:
– Kamer tavs Vadiks pats neatnaks pec tevis, es tevi nekur nelaidi?u! Eesh, ko tu domaji! Kur ir redzets, ka ligava pati iet pie ligavaina? Lai vin? nak ?urp, mes izpildisim izpirkuma maksu, un tad vin? tevi appreces!
– Vecmamin, vai tu konkreti gribi sabojat manas kazas? “Lera, nobijusies, ka svinibas varetu tikt izjauktas, saka ?nukstet un raustit rokas, bet vecmamina bija nelokama. Likas, ka runa nav pat par izpirkuma maksu, bet gan, ka vina beidzot atradusi veidu, ka nokaitinat savu topo?o znotu un atriebties par to, ka vin?, ka vina pati izteicas, pirms tam “nogaza” vinas mazmeitu. kazas.
Atmosfera karstas, bet spitigo vecmaminu ietekmet nevareja, tapec mes varejam tikai nomierinat vinas masu, lai vina nesabojatu savu kra?no kosmetiku ar asaram.
Konflikts ievilkas un ilga vairak neka stundu, mes kavejamies uz dzimtsarakstu nodalu, un Vadima, kur? Da?kas talruni vienkar?i noruca “Es visu atrisina?u”, joprojam nebija.
– Veca kundze spelejas ar uguni. "Gromovs ir nevaldams psihopats visa, kas attiecas uz Lerku," rezumeja Da?ka, un es kluseju, bet mans nemiers pieauga, jo mana drauga vardi bija tira patiesiba.
Mes visi apzinajamies vina gruto raksturu, kas kluva vienkar?i nepanesams, kad runa bija par manu masu. Turklat mums bija tikai divdesmit viens gads, un vinam jau bija trisdesmit divi, un tapec vinam bija pavisam cita attieksme pret daudziem briziem, kas mums ?kita mulkigi.
Viss notieko?ais izskatijas pec tragikomedijas: tante Lena asaras centas pieradit vecmaminai, ka kludas, Lera pat bez saspringtas stigas bija gatava gibt, un es, paredzot nepatik?anas, visvairak uztrauca, ka Vadims. Andrejevics naktu un pusi dzivokla iznicinas.
Bet beigas bija tuvu.
Pek?ni kapnu telpu piepildija troksnis un kaju stute?ana, un skalas virie?u balsis aiz durvim lika visiem klateso?ajiem sastingt:
– Visi uz gridas! Seja uz leju! Es teicu apgulies!
Durvis pek?ni atveras, un telpu piepildija cilveki maskas.
Policija.
Lieliski, vecmamina sasniedza savu – Vadims ir ieradies. Sava tipiskaja maniere, nebudams pieradis spelet pec kada cita noteikumiem, vin? uzradas maska un nesaja automatu, nevis smokingu un pu?ki.
Es vienmer esmu piederejis pie cilveku kategorijas, kas baidas no formas terpiem. ?kiet, ka neko nelikumigu neesi izdarijusi, bet, ieraugot lielus pui?us formas, tu saraujies, it ka butu pie kaut ka vainigs.
Un tagad mani parnema kada neizskaidrojama panikas sajuta un es ka ligava gandriz nokritu bezsamana. Paldies Dievam, priek?nesums bija iss un, preteji bazam, mus neparmekleja, bet vienkar?i rupigi noguldija uz parketa gridas.
– Vecmamina gribeja izpirkuma maksu, vina to sanema. Labak nedusmot Vadimu,” Da?ai bija pilniga taisniba.
Vecmamina, kas palika stavam, pek?ni uzspraga neticama tirade:
– Mans topo?ais znots strada policija! Liels virs! Vin? jums to noorganizes!
– Kop? kura laika vina iemileja Gromovu? – atkal atskaneja mana blakus gulo?a drauga ?nak?ana, un pec mirkla lielas rokas uzmanigi palidzeja mums piecelties un pec vienas policistu komandas visi mazdu?igie viesi saka skali skandet “Rugts!”
Viens no dro?ibas spekiem, kur? izradijas ligavainis, pacela masku un saka skupstit Leru, un pec tam pacela vinu rokas musu aplausiem un saucieniem “Ura!” iznesa to ara.
"Tomer vini ir brini?kigs paris," vecmamina pasmaidija un pirmo reizi apstiprino?i pamaja ar galvu, un es piekeru sevi pie domas, ka pilniba piekritu vinai.
Ja virietis ar tadu pa?u krasu ka Vadims Gromovs izvelejas manu masu, tad vina vienkar?i ir lemta klut laimigai. Reizem vin? var but nezeligs un greizsirdigs, tacu vina neatlaidibu merka sasnieg?ana var apskaust, un veids, ka vin? godbijigi izturejas pret Leru, izsvitroja visus vina trukumus.
Plusto?ais ?ampanietis palidzeja man un parejiem parbiedetajiem viesiem atjegties, tapec pavisam driz kazas saka uznemt apgriezienus.
Fotosesija, pastaiga, dzimtsarakstu nodala – viss paskreja laimiga jautribas un milestibas kaleidoskopa. ?kita, ka visa diena riteja labi, jo rita spriedze bija izkliedejusies, bet, kad ieradamies restorana, es atkal jutos neomuligi.
Lai ka es centos nedomat par to, ka svetki notiek tie?i ta cilveka dibina?ana, kur? bija manas divus mene?us ilgas depresijas celonis, manas domas turpinaja atgriezties pie vina.
Laikam ejot, tu sac savadak skatities uz nozimigiem dzives notikumiem, tacu tris mene?i, manuprat, bija parak iss laiks, lai nomierinatos un justos parliecinati starp sienam, kas piedereja Zafirovam.
Meginot kaut ka noverst uzmanibu, es saku aplukot grezno apkartni un viesus. Zale un visa eka bija gai?as krasas ar augstam zelta kolonnam un marmora gridam. Stils un gaume bija redzami katra detala: nebija nekadas pretenciozitates, bet viss vienkar?i elpoja ar diskretu greznibu. Jaunatnaku?ie viesi ari piestaveja iestadei. Vairak neka tris simti cilveku un visi, iznemot musu radiniekus, bija no varas vai biznesa parstavjiem.
Ari pa?as svinibas neizskatijas pec parastam kazam. Programma atgadinaja koncertu, kura kaleidoskopa viens otru nomainija numuri un apsveiceji. Nebija ierastu konkursu, nebija diskotekas, bet vijole, saksofons, akademiskais vokals un klavieres, kas viens otru aizstaja, man atgadinaja Filharmoniju. Pamazam es, sezot pie jaunlaulato galda, pilniba atslabinajos un pat izdzeru veselu glazi sausa baltvina, nododot savus pratigos ieradumus.
Likas, ka viss norit pec plana un ir pienacis laiks priecaties un baudit banketu, tacu kaut kas mulsinaja un kaut kada neskaidra priek?nojauta mani nepameta visu laiku jau no pa?a briza, kad atradamies restorana.
Vel viena glaze vina. Un tad vel viens.
Es dzeru, meginot apslapet signalus, ko deva mana apzina, sajaucot tos ar sajusmu un vieglu panikas lekmi.
Atmosfera mainijas pa nakti. ?kita, ka bieza migla, kas piepildija zali, pek?ni noskaidrojas un kaut kas uzspraga. Es jutos neerti, un manas krutis izplatijas kada nomaco?a sajuta. Sakuma es kritu lidz alkoholam un, garigi radot sevi, meginaju piecelties.
Bet lieta bija cita.
Es jutu acis uz sevi.
Man nevajadzeja pacelt acis un nemaz nebrinities, jo manas iek?as tikai kliedza: Vin? ir ?eit.
Es gribeju to piedevet vinam, manai iztelei vai kaut kam vispar, tikai ne patiesibai. Meginot atsaukt atmina pirms mene?a sarunu, es sastingu: tad kazu salona Lera teica, ka Deivids Zafirovs tika svitrots no viesu saraksta, jo vin? atradas arzemes.
Tas nevar but vin?.
Manas rokas triceja, un mana sirds puksteja ka traka, atsitot manas ribas, cik vien smagi speju. "Panika," es nojautu, bet nevaredams aizsniegties pec nomierino?as tabletes, kas guleja mana soma, es vienkar?i sedeju, jutos pec iespejas neaizsargataka un kaila.
Likas, ka ?ie tris mene?i nekad nebutu notiku?i, it ka Sergejs un viss parejais neeksistetu, un es atkal biju maza meitene, kurai bija bail skatities zem gultas.
Vienreiz.
Divas.
Tris.
Pacelu acis un satiku aukstu skatienu, kas lika man justies tik slikti, ka mana acu priek?a dubultojas mana skaista, nezeliga seja.
Mans murgs ir piepildijies.
Zvers skatijas tie?i uz mani.


5. nodala
Laikam jau veselu muzibu skatijos viena punkta uz galda, lidz navei parbijusies atkal satikt auksto melno skatienu.
Bija sajuta, ka vairs nav trissimt cilveku, un ?aja telpa bijam tikai mes divi.
Murgs atkal ir kluvis par realitati.
Manas iek?puses apgriezas no bailem, un manas rokas un kakls, pec iespejas atsegti atsedzo?a kleita lidz zemei, neizturami dega.
Likas, ka tas nekad nebeigsies. Bet pec kada laika es pek?ni jutos mazliet labak: mana sirds parstaja mezonigi pukstet un manas rokas saka tricet mazak.
Vai vin? tie?am ir aizgajis?
Ka atbilde uz manu jautajumu pek?ni man blakus atskaneja zema, aizsmakusi balss, kuru es vienkar?i nespeju aizmirst:
– Apsveicu jaunlaulatajiem.
Es vinu atpazitu no tuksto?. Galu gala tie?i ?is zemais baritons pirms trim mene?iem lika man izgerbties un piedavaja naudu par seksu. Domas pazuda, trissimt viesu muzika un troksnis kluva pavisam nedzirdami, un galva pulseja tikai viens: Vin? ir blakus, Vin? skatas.
Nesatiec vina skatienu, nepiever? sev uzmanibu. Vin? nevareja mani atcereties. Ta ir tikai paranoja.
Leru parnema pateiciba, un vinas virs piecelas no galda un, man par neticamo atvieglojumu, aizveda Zafirovu uz sarunu. Vin? vairs uz mani neskatijas. Juzdamas mezonigi vaja, vina paskatijas uz aug?u un paskatijas apkart istaba. Likas, ka neviens neko nemanija un svetki pagaja ka parasti. Nevilcinoties pielecu no vietas un skreju uz damu istabu, jo pek?ni milzigaja banketu zale vairs nebija gaisa.
Iesledzusies tualete un apstajusies pie gigantiska spogula zelta rami, vina rupigi nopetija savu seju. No atspulga uz mani paskatijas skaista, bet neticami parbijusies meitene:
"Visas sievietes baidas, ka vinas var aizmirst un pazust, bet es baidos, ka vinas varetu mani atcereties un atrast," mana piezime lika man histeriski smieties un raudat vienlaikus.
?i tik?anas ir eksamens, kuram gatavojos tris mene?us. Nekas nenotiks. Viss bus labi.
Ne, vin? nevareja mani atpazit. Uzreiz pec ?iem notikumiem es nokrasoju savus balinatos matus sava dabiskaja zeltaini bruna krasa, un tapec manas zilas acis vairs neizcelas tik loti ka agrak. Pec pieciem stresa del zaudetajiem kilogramiem mana seja vel vairak kluva redzami gimenes asie vaigu kauli, un ?kita, ka profesionalais grims un mati ir nedaudz mainiju?i manu izskatu.
Vin? noteikti mani nepazina!
Nedaudz nomierinajusies, izgaju koridora un aiz stura praktiski uzduros Vadimam un tam, ar kuru uz pasaules vismazak gribetu saskriet.
Noladet vinus!
Paldies Dievam, ka viniem bija pagrieztas muguras, un es biju pietiekami gudrs, lai pasleptos aiz aizkara. Mana sirds puksteja ka putns buri, mana elpo?ana bija satraukta, bet es zinaju, ka sevis atdo?ana ir ka nave, tapec sastingu un parvertos par dzirdi:
"Apsveicu ar pirkumu, skaista kumelite," atskaneja Davida zema balss, kas atvesinaja lidz kaulam.
"Paldies," Vadims pasmineja.
Vai vin? runa par manu masu? Dzeltenis! Cik nepieklajigi vinu saukt par ieguvumu, it ka vina patie?am butu matite!
Un Vadims iesmejas, vai vin? piekrit ?ai definicijai?! Labs ligavainis iemilejies! Tomer vin? ir briesmigs cilveks!
– Un otra?
Otrais?
Vin? jautaja par mani?!
Vai tu to vel uzzinaji? Vai ne?
Man ?kita, ka mana sirds sitas pa visu restoranu un tagad mani atdos. Es sastingu, baididamas atvilkt elpu un gandriz noslideju pa sienu no kada nesaprotama pek?na vajuma.
– Vinas masa. Skaista, bet neparprotami fanatika jaunaviba. Nesabiedrisks, izdradzis. Vina teica, ka pirms kazam nevienu neizdrazis.
– Interesanti.
?is vards tika teikts apzinati leni, un intonacija ar sarkasma notim lika man justies karsti.
VIN? MANI ATCELAS.
Tagad vin? zina, ka es meloju.
Mulkibas!
Vadims ir nelietis!
Vin? mani atdeva tikai viena sekunde. Lai gan ari Lera uzvedas ka cuka, vina priek?a pa telefonu ar mani parrunajot jaunavibas temu.
Sakuma vini smejas, un tad balsis saka attalinaties, bet vini nemaz negribeja pamest patversmi. Atliku?o vakaru es Vinu vairs neredzeju, bet garastavoklis bija sabojats un es sedeju ka izbijies trusis, drebedams no katras pek?nas kustibas.
Bija gandriz pusnakts, kad beidzot beidzas galvena programma, svarigakie cilveki devas prom, un atliku?ajiem viesiem sakas diskoteka. Galva dauzijas no emocijam, ko piedzivoju loti notikumiem bagataja diena, un nedaudz reiba galva no iepriek?eja diena izdzerta alkohola, tapec nolemusi, ka mana klatbutne vairs nav nepiecie?ama, izmantoju mirkli un izlidu ara. koridora. Cen?oties neapgriezties, es rik?u uz izejas pusi tik atri, cik mana gara kleita lava. Lidz durvim bija paliku?i tikai paris metri, kad pakausi sajutu dedzino?u sajutu.
Ne ?is!
Vin? ir ?eit.
Vin? skatas uz mani.
Mans veders sarava krampjus, kajas triceja, un mana atra elpo?ana bija pilniba zaudeta. Vai vin? mani gaidija, vai tas bija nelaimes gadijums?
Cen?oties nekrist panika, es gandriz saku skriet, tacu tie?i uz marmora sliek?na mana kaja augstpapezu pumpas sagriezas un visi mani se?desmit pieci metri nokrita uz gridas.
Saraujoties no asajam sapem potite, es pat uz bridi aizmirsu par to, no ka begu, bet nakamaja sekunde pacelu skatienu un sastingu, jo mans murgs pacelas tie?i virs manis.
Ne, Vin? nesteidzas mani celt un nepiedavaja savu palidzibu, bet vienkar?i nostajas man blakus un vina melnas, aukstas acis bezkaisligi slideja par manu kermeni.
Man likas, ka vini mani lasa ka atvertu gramatu, lai gan no vina vienaldzigas sejas neko nevareja saprast. Es vienkar?i vairs nevareju paskatities uz vinu un nolaidu acis. "Ka vergs," pazibeja man galva.
Zafirovs nekustejas un klusi skatijas, nedarot pilnigi neko. Pec manam sajutam pagaja vel kada minute, lidz vin? pek?ni paspera asu soli un vieglu ka spalvu pacela mani rokas un tad uzmeta sev par plecu. No vina pieskariena kermenis ?kita apliets ar verdo?u udeni, un man gribejas aiz bailem cikstet.
Man deguna trapija ta pati smaka, kas vareja padarit traku jebkuru sievieti, bet ne mani. Es atcerejos ?is dargas smarzas, kas sajauktas ar Vina personigo smarzu no pirmas tik?anas reizes. Tart, ar tabakas un citrusauglu nokrasu – dargi un ?iki, man tas asociejas ar sapem, bailem un to briesmigo nakti.
Varbut no sapem kaja vai no nervu spriedzes man acu priek?a saka paradities tum?i loki, un es gandriz zaudeju samanu, kas neizbega no vina caururbjo?a skatiena. Zafirovs mani asi kratija un es atjedzos. Tapat ka ?aja briesmigaja atmina, skala muzika apslapeja manus kliedzienus, un lielas rokas mani cie?i tureja un nesa aug?a pa kapnem.
Murgs atkal ir kluvis par realitati.
Aiz vienam no lielajam durvim atradas kabinets, kura Vin? mani piecela un atbalstija manu seju pret sienu, un tad ar vienu asu kustibu vin? attaisija manas kleitas aizmugure eso?o garo ravejsledzeju. Parsteiguma es kliedzu un satveru sevi ar rokam, nelaujot kleitai nokrist.
Vesture atkartojas. Atkal.
Es vairs nejutu vina rokas pie sevis, bet man bija bail apgriezties, jo zinaju, ka vin? skatas uz mani.
"Tatad, vina ir jaunava," lenam atskaneja zema virie?a balss, atskaneja ?kiltavas klik?kis, un istaba pek?ni piepildijas ar cigare?u dumiem. Nebija jegas to noliegt, tapec es savacu savu gribu dure, strauji pagriezos un neatradu neko labaku ka atkal melot:
– Tad ja! Bet vairs ne! Esmu stavokli un precejos!
Melnas acis uz mirkli pakavejas pie gredzena uz mana zeltne?a, kuru es izaicino?i izbazu, pacelot trico?o roku.
Nezeliga seja neizteica nevienu emociju. Vin? tikai skatijas uz mani, petot mani ka mednieks uz retu dzivnieku.
Vai vin? tam tices otrreiz? Es to nezinaju, bet cereju; galu gala saderina?anas gredzens runaja man par labu.
Es paskatijos uz vinu, baididamies noverst skatienu, it ka vina lemums butu atkarigs no ?i acu kontakta. Izskatigs, ar gai?i melniem rugajiem un cigaru zobos, vin? vareja iet par italieti un vareja panemt jebkuru meiteni. Bet vin? gribeja mani. Es to jutu.
– Sofija! – tie?i laika gaiteni atskaneja drauga kliedzieni.
Da?ka!
Tas ir mans glabin?!
Zafirovam nekas nevareja likt zaudet savaldibu. Vin? lenam nodzesa cigareti, paspera soli un izelpoja dumus tie?i man seja, un tad mierigi izgaja no kabineta, atstajot durvis vala.
– Sofija! Kas notika? "Es tevi mekleju visur," uz biroja sliek?na paradijas Da?a.
"Es domaju, ka es sastiepu savu potiti." Es priecajos redzet savu draugu, kur?, nezinot, mani izglaba.
– ?ausmigi! Tu ari saplesi savu kleitu! Uz kurieni tu lidoji? Vai varat iet? Mums jabrauc uz slimnicu! Privataja klinika, kura tiek redzeta Lera, ir lieliski arsti! Mi?a mus aizvedis!
Es saviebos un tik tikko vareju aizturet stene?anu, bet lenam devos uz izeju. Pek?ni Daria apstajas, un vinas seja pazibeja parsteigums un apjukums:
– Ko Deivids te darija?
"Vin? man palidzeja," es slikti meloju, bet no vinas sejas sapratu, ka vina man tic.
– Tad varbut man vinam piezvanit, lai vin? tevi aiznes uz ma?inu?
– NE! – es iekliedzos tik asi un izbazu rokas uz priek?u, ka pat zaudeju lidzsvaru, sabrukot virsu draugam.
– Kapec ne? Cik aizkustino?s tu esi! – Da?a neapstajas, bet es vina neklausijos.
Manas smadzenes pulseja tikai viena doma: es atkal tiku izglabts, bet Vin? to ta neatstas.
Kaut kas man teica, ka ?oreiz Zafirovs man neticeja. Vina seja, parak mierigas un nesteidzigas bendes pa?parliecinatas kustibas – viss vestija, ka nevis es, bet vin? kontroleja situaciju un mani ?odienas meli neko neietekmeja, bet tikai saasinaja neizbegamo izpildi.


6. nodala
Sakuma atteicos apmeklet arstu, bet pec ?ausmigas nakts biju pavisam pargurusi, tapec, kad nakamaja rita sapo?as sapes potite pastiprinajas, tika nolemts doties uz slimnicu.
– Sofija Aleksejevna, tev loti paveicies, jo nav luzuma, tev ir vienkar?s sastiepums. Pec nedelas tu busi ka jauns. Tagad panemsim tavas asinis, un tu vari but brivs
– Kapec asinis? – Es biju parsteigts.
"Ta tam vajadzetu but," arsts sarauca pieri, liekot saprast, ka ar vinu nav jastridas.
Majas bija daudz lekciju no manas vecmaminas un mammas. Es klausijos morales macibas par to, ka es nekopju sevi un valkaju ?ausmigas kurpes, bet pati domaju par to, cik labi, ka pec kazam visi brauc prom un neviens mani vairs nevadis. Tad zvanija Lera, kura, parliecinoties, ka varu staigat, pieprasija, lai es atnaku uz kazu otrajai dienai veltito banketu. Protams, gribejas aizraidit vinas savtigo dabu, bet, atceroties, ka vina ir stavokli, piekapos. Man bija jasanemas un jaiet uz restoranu. Par laimi, ?i iestade piedereja citam Vadima Andrejevica draugam, un tapec es jutos vairak vai mazak mierigs.
Biju spiesta atteikties no iepriek? ?im gadijumam iegadatas kokteilkleitas un tagad sedeju gai?a bik?kostima un baltas kedas, kas elastiga saite neierobezoja sapo?as kajas kustibu.
Pie ingvera tejas tases es domaju par to, kapec liktenis mani otrreiz saveda kopa ar ?o briesmigo virieti. Vin? gribeja mani – tas ir skaidrs. Principa jau pieradu, ka virie?iem loti patiku, bet visi parasti atpalika pec vienkar?a “ne”. Un ?i bija pirma reize, kad sastapos ar tik necaurredzamu, biedejo?u un nezeligu cilveku. Ir taisniba, ko vini saka, ka karstasinigi virie?i, piemeram, neandertalie?i un barbari, ir pat gatavi nozagt sievieti, kas viniem patik, un viniem piespiedu sekss ir normala prakse. Par to domajot, es nodrebeju. Kaut kada mezoniba. Vin? jau mani nobiedeja ar savu izskatu vien, un tagad Zafirovs man jau divas reizes ir uzbrucis.
Kapec es neteicu savai gimenei un negaju uz policiju?
Pateicoties kopigiem draugiem, man bija zinams priek?stats par to, kas ir Deivids Zafirovs. Trisdesmit piecus gadus vecs virietis, pusgriekis, pasakaini bagata teva un liela uznemeja dels, kur? slavens ar savu nezelibu un gruto raksturu. Tapec ne tikai policijai, es nevareju pateikt pat tuvakajiem, ka vin? mani vaja, jo es biju viena lieta, un mani radinieki bija pavisam kas cits, kuriem es noteikti negribeju problemas. Patiesibu sakot, ir verts teikt, ka otro tik?anos es iztureju vieglak neka pirmo, un attapiba mani ?oreiz atkal izglaba.
Tas nozime, ka, neskatoties uz manam dzivnieciskajam bailem, briesmas uznemeja Davida Zafirova persona ir gandriz pargaju?as. Vai ari tas driz paries, ja es atkal zemu gule?u un vin? par mani laimigi aizmirsis.
Pec pusdienam mana vecmamina, mana mate un Leras vecaki atvadijas no visiem un devas tie?i majas no banketa uz kaiminpilsetu. Man nepratigi pietruka gimenes un bija gruti ?kirties, bet tagad priecajos, ka atkal bu?u viena vecmaminas dzivokli. Vakarnakt man bija kartejais murgs, tikai tagad tas bija daudz spilgtaks un istaks ka jebkad. Es pamodos un nobiedeju visu maju ar saviem kliedzieniem. Man bija jasaka, ka tas viss bija manas sliktas kajas del, jo manas patiesas problemas bija vieglak noslept no klateso?ajiem radiniekiem, un es tie?am negribeju viniem traucet.
Pek?ni saksofons saka atskanot skaistu skumju melodiju, un es pagriezos uz skatuvi, nevilus apbrinojot muziki un klausoties skandarbu, kas mani raisija drumas domas.
Man pietruka sava ligavaina, kuram bija jaatgriezas tikai pec piecam dienam. Sergejs bija aiznemts un nesutija neko, iznemot paris iszinas, man bija skumji un gribejas atri atrasties vina rokas, kam vajadzeja padzit visas manas bedas.
Mana mobila telefona trice noversa manu uzmanibu, un, kad es ieraudziju zinojumu par ienako?ajam asins analizem, es ievadiju savu e-pastu. Tika veikta detalizeta asins analize, kas, cik sapratu, bija normala, un vel viens tests ar nosaukumu hCG, kura rezultati ari tika sniegti zemak.
Es sazvaniju tas klinikas numuru, uz kuru Da?ka un vinas draugs Mi?a mani no rita aizveda:
– Labdien! Sofija Aleksejevna Kirsanova jums trauce. Es sanemu testus, kas man tika nemti no rita.
– Ja, ja, vai kaut kas nav kartiba?
"Es tikai nesaprotu, kapec ir nepiecie?ams otrais hCG tests?"
– ?i ir cilveka horiona gonadotropina analize.
"Es jus nesaprotu," es nespeju apvaldit aizkaitinajumu sava balsi, pec kura klinikas parstavis pargaja no terminiem uz parastu runu:
– Vienkar?iem vardiem sakot, precizaks grutniecibas tests. Jus ?orit to pasutijat pats! Mums pat brivdiena nacas izsaukt laborantu.
– Kas? Es neko tadu nepasutiju!
– Jebkura gadijuma tests ir gatavs, pec ta rezultatiem grutniecibas iesta?anas iespejamiba ir nulle.
Man galva pazibeja neskaidrs minejums un pek?ni paradijas nesaprotama priek?nojauta. Es trok?naini noriju noriju un, nespedama strideties, vienkar?i nospiedu galu un skatijos viedtalruna ekrana.
Tad telefons atkal atdzivojas un es ieraudziju bridinajumu.
Ienako?a zina:
"MELIS"
Tava mate!
Es nezinaju numuru, no kura tas nak. Bet es precizi zinaju, no ka bija ?i zina.
Mana elpo?ana pek?ni iekrita kakla, un asaras dzela acis, mani pirksti neveikli saspieda melno korpusu, tas izslideja no manam rokam un skali atsitas pret akmens gridu, pec ka pari ekranam uzreiz parmekleja ?kelto stiklu tikls. viedtalrunis vairs neradija dzivibas pazimes.
Bet man bija vienalga. Manas domas bija talu.
Bilde ieguva formu un kluva skaidrs, ka esmu piekerta.
Tre?as reizes nebus.
Intelektuali es sapratu, ka sakotneji Davida nebiju izraisijusi neko citu ka vien dzivniecisku velmi, un pedejo tris mene?u laika vin?, visticamak, par mani gandriz aizmirsa. Ja vin? toreiz butu dabujis to, ko gribeja, diez vai vin? mani atceretos, un es paliktu vina dzive ka vel viena skaista seja, bet tagad viss bija savadak.
Vin? atkal mani ieraudzija un atcerejas. Galvena loma jaundzimu?a interese vispirms bija Vadima komentariem, kas atklaja manu maldina?anu, un pec tam maniem jaunajiem meliem…
Es bez jegas par vinu izraisiju nopietnu interesi.
Kads virietis lautu meitenei pateikt dubultus melus?
Ne gluzi Zafirovs.
Vin? ir viens no tiem cilvekiem, kas nelaus sevi apmanit. Un ikviens, kur? meginas to izdarit, tiks bargi sodits. Dzivnieks, kur? smarzo laupijumu, neapstasies, kamer nesasniegs savu merki, un jo grutak tas bus, jo vairak alks uzvaras.
Vina merkis biju es.
Ja es neizdoma?u, ka sevi glabt, agri vai velu noklu?u gulta ar zveru. Tagad es nozeloju, ka devos uz ?im kazam un iekritu vina acis, jo vareju atsaukties uz slimibu un neiet uz ?o sasodito restoranu. Varbut vin? bija dusmigs un vel vairak iekaisis par to, ka tagad man jau bija ligavainis, kas nozime, ka Zafirovs nolema, ka es vairs neesmu jaunava.
Sergej, mans milais, kur tu esi, kad man blakus ir vajadzigs stipra virie?a plecs?
Ja vin? tagad butu majas, es nekavetos vinu apprecet bez kadam kazam, lai tikai Zvers atstatu mani miera. Lai gan, ja vinu aptureja meli par grutniecibu, tas nenozime, ka kazas ar kadu citu butu ?kerslis. Beigas vin? gribeja mani spidzinat un izdrazt, nevis aizvest pa eju.
Jebkura gadijuma tagad Zafirovs zinaja manu numuru un to, ka esmu melojis, ka esmu slims un stavokli… Tas nozimeja tikai vienu: man vajadzeja slepties un meginat nogaidit maksimali daudz laika, lai sevi pasargatu.


7. nodala
Es jau desmito reizi pacelu kleitu pie sejas un ieelpoju aromatu.
Tartiga, gar?iga ar izteiktu tabakas noti. Bagati virie?i valka ?is smarzas. Tadi cilveki ka Deivids Zafirovs. Tomer smarza ir lieliska, lai gan man ar to ir briesmiga asociacija.
Nez kapec es atcerejos, ka taja pa?a ceturta marta nakti es ilgu laiku berzu savu kermeni ar mazga?anas lupatinu, lai nomazgatu Vina smarzu, kas, ?kiet, ir iespiedusies mana ada. Vin? man toreiz likas visur, biedejo?s un izraisot bailes. Ka es raksturotu ?o dargo smarzu? Man tas asociejas ar paniku. Ne, vin? nebija ?kebino?s, bet vin? mani izbiedeja.
Kad es atgriezos majas pec Leras kazam, es atkal sajutu vina smarzu ka matiti, kuru iezimejis dzivnieks. Mana vieniga velme bija izmest ?iko vakarkleitu pa logu un ar velas lupatinu noberzt adu lidz kaulam, lai tikai atbrivotos no vina neredzamas klatbutnes, bet sapo?a kaja un pilna maja ar radiem nelava man palikt iek?a. vannas istaba uz ilgu laiku. Varbut tapec nakti es redzeju tik realistisku murgu, ko atbalstija patiesais Vina smarzu aromats, kas lidinajas pa istabu? Mani tuvinieki, ko pamodinaja mans kliedziens nakts vidu, nolema, ka tie?i sapes kaja lika man ik pa bridim raudat un elpot. Vecmamina vaimanaja, ka izmetis visas manas augstpapezu kurpes, un mamma meginaja izsaukt atro palidzibu, tacu slepus iedzertas tabletes visu atrisinaja un es aizmigu.
Tagad negribeju par to domat, tapec iemetu kleitu velasma?ina un pieversos vibrejo?ajam telefonam – zvanija Sergejs. Es smaidot skatijos uz pazistamo numuru un domaju, cik man ir paveicies ar to. Mans ligavainis un mans dro?ais patverums, labakais, mierigakais un uzticamakais. Tadam ir jabut virietim.
– Sveika darga!
– Sveika maza! Beidzot es tiku lidz jums! Es biju pilniba izsmelts ?ajas tris dienas, kuru laika tu biji nepieejama!
"Es salauzu savu talruni Leras kazas un tikai ?odien atguvu to no remonta." Ka iet ar darbu?
– Tiklidz es ieradi?os, mes jums tulit nopirksim jaunu viedtalruni! Darbs ir daudz grutaks neka biju gaidijis, liela finansiala atbildiba, bet atalgojums atbilsto?s. Tapec man patik viss lidz ?im. Ka gaja kazas?
– Tev nekas man nav japerk! Nac pats atri! Kazas noriteja labi, iznemot to, ka nokritu un stipri sastiepu kaju, tapec visu ?o nedelu sede?u majas, tikai eju uz vienu parbaudi.
Mes ar Sergeju runajam vel cetrdesmit minutes, negribedami ?kirties, un tad es, mieriga, cie?i aizmigu. Nakts vidu es atkal kliedzu, jo man bija jauns murgs. Mana sapni bija mans ligavainis Sergejs, vina seja bija asinaina, un vin? skali smejas un kliedza man: "Melis! Melis! Melis!"
Auksti sviedri, asaru un ?nukstu straume un pec tam nomierino?ie lidzekli pec vecas shemas atgrieza mani adekvatu cilveku pasaule un jau trijos nakti guleju ka mazulis. Lieta tada, ka tad, kad tu pats zini savas problemas un pierodi pie tam, tad parastie risinajumi parbaudita ricibas plana veida vairs nav biedejo?i. Vienkar?i katrs murgs ir ka atgrie?anas majas pie sevis, un jus noteikti nevarat paslepties no sevis.
Atliku?o nedelu pavadiju majas, pildot macibu gramatas. Sliktas kajas del man uzlika automatisko ieskaiti, jo biju viens no obligatakajiem studentiem. Piektdien bija saplanota visa diena: pabeidzu pedejo kursa darbu un savedu sevi kartiba, gatavojos ritdienas tik?anas reizei ar Sergeju.
Iepriek?eja vienatne pavadita nedela lava velreiz pardomat pa?reizejo situaciju. Sakuma baidijos, ka Deivida zinai sekos talakas darbibas, bet vin? acimredzot par mani aizmirsa. Tas bija parliecino?i un parliecino?i, ka tagad esmu brivs no vaja?anam.
Tiklidz Sergejs ieradisies, es uzaicina?u vinu palikt pie manis, ar visiem no ta izrieto?ajiem apstakliem, es nolemu. Joprojam nejutos gatavs vairak, es negribeju gaidit ilgak, jo ipa?i nemot vera nesenos notikumus. Galu gala, es esmu iemilejusies sava ligavaini, tad kapec gan mums beidzot neizguleties kopa?
Es nevareju izteloties Sergeja ?oku, ja vin? uzzinatu, ka mani uzmaca viens no lielajiem uznemejiem, kur? uzvedas ka ists psihopats un maniaks.
Gribeju fantazet un meginaju izteloties, ka Sergejs paker ieroci un aukstasinigi nogalina Zafirovu mana vieta, tacu bilde kaut ka nepielipeja. Blondmatainais Emeljanovs, kaut ari vinam bija liela, atletiska uzbuve, tomer neparprotami zaudeja ?im zveram. Kungs, ka es varetu vinam pretoties?
Atskaneja durvju zvans, kas lika man saraustities un uzlekt uz vietas. Sakuma galva pazibeja doma, ka ?is varetu but tas, par ko es tikko domaju, tacu es to uzreiz atlaidu. No ka man butu jabaidas? Briesmonis nenaks tie?i mana maja, manas vecas vecmaminas dzivokli? Rave.
Dro?i vien piegade.
Tomer caur skata caurumu es ieraudziju savu labako draudzeni Da?u, kura no durvim saka uz mani kliegt:
– Laujiet man paskatities uz ?o cuku ar sapo?u kaju!
– Sveiks ari tev, draugs! – Es biju apmulsusi no vinas tirades, tapec atbildeju attiecigi.
– Draudzene? Draugi neaizmirst par dzim?anas dienam! Un tu, Sofija, esi cuka!
Mulkibas!
Kads ?odien datums? Kazas bija pagaju?aja sestdiena, desmitaja junija, ?odien ir piektdiena, se?padsmita – Da?as dzim?anas diena!
– Mans milais draugs, piedod! Es tie?am aizmirsu, bet vel nav vakars? Apsveicu jus no visas sirds un novelu vienmer mirdzet prieka un but vislaimigakajam! – Man bija neticami kauns, jo savu bailu un problemu del es pilniba aizmirsu par savu labako draudzeni un vinas dienu.
– Un ari zelsirdigs un ne atriebigs, jo es piedodu, ka aizmirsi par manu dienu, bet tikai ar vienu nosacijumu: tu atri sagatavojies un mes dodamies prom.
– Kur? Par ko? Kapec tu man nepateici agrak?
– Sofija, uz restoranu nosvinet manu dzim?anas dienu! Es nevaru jums sazvanit tris dienas! – No draudzenes tona sapratu, ka vina ir loti nokaitinata un tas bija manis del.
Tikai tagad pamaniju, ka vina izskatas satrieco?i: apspilets uzvalks, kurpes ar milzigiem planiem papeziem, ?iki ieveidoti un vilnveidigi uz vienu pusi krito?i mati, spilgts grims un asinssarkanas lupas. Tada vampu meitene.
Vina pagrieza manam degunam priek?a jaunako iPhone modeli un apsedas uz divana:
– Mi?a man to iedeva. Un apmaksaja ari dzim?anas dienas vecpui?u balliti, jo dezureja ka vienmer.
– Nestasti man, ka mes braucam uz Getsbiju!
– Ne, vispirms ejam uz japanu restoranu, un tad pec situacijas. Kapec jums nepatika jaunais greznais klubs?
"Es nevaru ciest Deividu Zafirovu," es pek?ni godigi atzinu.
– Sofija, mana dvesele, Seryoga, protams, vin? ir glits un jauks, bet ka gan var nepatikt bagats, pumpains, divus metrus gar? virietis, kur? izskatas pec visiem brutalakajiem turku aktieriem uzreiz? "Da?a izpluda smieklos un piebilda: "Turklat puse no pilsetas iestadem pieder vinam, tapec maz ticams, ka mes vinu satiksim, par ko ir zel…
Apmierinata ar vinas atbildi, es saku gerbties: tum?a bordo kleita ar planam lencitem, diezgan isa, bet ideali piegulo?a manai isajai, slaidajai figurai, un galvenais, kas slepj gurnus, kas, manuprat, neskatoties uz manu tievumu, bija pla?aks neka nepiecie?ams. Es atstaju savus gai?i brunos matus valigus un vienkar?i uzklaju uz acim skropstu tu?u un izcelu uzacis. Pieticigi, bet mili.
– Esmu gatavs!
Mans draugs kritiski paskatijas uz mani un teica:
–Vai tu esi traks? Kad tu nokriti uz kajas, vai nesasita galvu? Kur ir tavs stils, kuram seko visa fakultate? Es nepasutiju vinas dzim?anas diena neglitu draugu! Nomainiet baleta kurpes pret papeziem tulit, un nevajag gausties par savam kajam, nemsim lidzi savus mainus! Uzkrasojiet lupas ar savu raksturigo sarkano lupu krasu un atri uzzimejiet bultinas!
Es, nokaunejusies un joprojam jutoties vainiga, ka aizmirsu apsveikt savu draugu, paklausiju. Un pec piecpadsmit minutem uz mani no atspulga paskatijas pavisam cita meitene. Labi, ?odien ir vinas diena, tapec laujiet vinai piezvanit. Galu gala driz ieradisies Sergejs, un man vispar neatliks laika saviem draugiem. Tad kapec gan ?odien neiziet pastaigaties?
Ieradu?ies junija nakts pilsetas vesuma, iesedamies taksi un devamies svinet.
Ka velak izradijas, ta bija ne tikai mana drauga dzim?anas diena, bet ari manas jaunas dzives sakums.


8. nodala
Kada japanu restorana pie musu galda pulcejas septini cilveki: dzim?anas dienas meitene, es, Lera un vel cetri klasesbiedri. Mes visi bijam pazistami jau ilgu laiku un bijam draugi, tapec atmosfera bija loti nepiespiesta.
Par spiti smiekliem, visi baza mute rulli?us un su?i, ka ari izmeginaja sake, kas vienbalsigi tika atzits par nejauku gar?u. Es nekad nebiju bijis japanu virtuves cienitajs, tapec es edu gandriz neko un saraujos, ieraugot manu draugu smiekligas sejas, kas izmegina divainas edienu kombinacijas.
Pirmo reizi nedelas laika spriedze, kas mani aiztureja, pazuda. Tuvo draugu loka radas dro?ibas un miera sajuta, un notikumi pirms nedelas vairs nebija biedejo?i un ?kita teju triviali.
Ar vieglu skaudibu klausijos telefona sarunu starp Leru un Vadimu, kur? pieprasija, lai vina need jelas zivis, un jautaja, vai kads mus nemica. Es nevareju nedomat, ka, ja Sergejs mani aizsargatu pat uz pusi tik daudz, cik Gromovs aizsargaja savu sievu, es butu pilnigi laimigs.
Protams, Lerina virs nebut nav tikumibas paraugs, un ?ada pratina?ana varetu parsteigt un nobiedet, bet ne tos, kuri nezinaja Gromovu. Visa, kas attiecas uz vina masu, vin? bija loti stingrs un parlieku aizsargajo?s, un, lai gan vina bija atklati kapriza, vina bija neparprotami apmierinata, gozejas ka princese vina nedalita uzmanibas loka. Es vinai nestastiju par sarunu, ko noklausijos kazas, tacu biju parliecinata, ka kapteinis bija lidz galam iemilejies Leru, tapec meginaju aizmirst taja vakara dzirdetos vardus. Virie?i var but skarbi sarunas, kas nav paredzetas sievie?u ausim. Galu gala, vai mums nevajadzetu pateikt ?im Zafirovam, Vadimam, ka vin? burtiski nesa Leru rokas?
Pulkstenis jau bija desmit vakara, kad gatavojos doties majas.
– Ka lai iet majas?! – dzim?anas dienas meitene kliedza, – tu joprojam esi vainiga pie manis, jo ipa?i tapec, ka tu esi mana labaka draudzene! Pat Leriks paliek, un jus saplustat!
"Es apsoliju Sergejam, ka nekave?os!" Vin? rit naks majas!
– Sergejs vel nav tavs virs! "Da?a noskaldijas un noversas, ar ?o zestu skaidri noradot, ka vina ir aizvainota, un parejie saka lugt, lai es palieku.
Man pa?ai gribejas ilgak pasedet musu kompanija, jo jautriba tikai sakas, tapec pec nelielas pieruna?anas piekritu. Divaini, bet ?eit, starp cilvekiem, es jutos dro?ak neka majas.
Pec japanu restorana tika nolemts parcelties uz jaunu un pretenciozu vietu ar nosaukumu “Sea Restaurant”. Pelekzilos tonos veidotais iestades dekors parsteidza sava grezniba, un vairaki akvariji ar zales centra izvietotajiem juras rapuliem, kas tika nokerti un gatavoti tepat atvertaja virtuve, nobiedeja un piesaistija uzmanibu plkst. taja pa?a laika. No visas musu kompanijas ?aja vieta iepriek? bija biju?i tikai Da?ka un Lera un vinu virie?i, tapec vini pasutija zivis un vinu un saka mums degustet. Mes dzeram Lerai un vinas mazulim, Da?kai un vinas laimei izmekletaja Mihaila Strelkova persona, ka ari man un manam ligavainim Sergejam.
Sausais baltvins darija savu, un lidz pusnaktij es biju maksimali atslabinajies, kaut ari nedzeris. Leru panema Vadims, vel tris musu klasesbiedri ari devas majas. Palikam tikai es, Da?ka un musu priek?niece Vika. Mes negribejam iet majas, un Da?a mus mudinaja sarunat banketa turpinajumu, tapec tika nolemts doties uz naktsklubu.
Atceroties, ka negribeju iet uz “Getsbiju”, dzim?anas dienas meitene man piedavaja dargo un pretenciozo “Platinu”. Parasti mes uz turieni nedevamies augstas cenas del, bet ?odien mums bija vienalga, jo Da?as ligavainis teica, lai mes neko sev neliegtu.
Face control izgajam bez problemam un desmit minu?u laika atradamies nakts iestades apak?eja stava. Neko citu darit, ar interesi skatijos uz interjeru, nospiedo?u un, manuprat, parak drumu. Neskatoties uz augstajam izmaksam, ?i vieta man asociejas ar kaut kadu superfor?u, bet tomer angaru pilnu ar bagatiem cilvekiem un elitaru alkoholu. Virs mums atradas VIP stavs, uz kuru nepartraukti naca viesmili, kas ienesa arvien jaunas alkohola porcijas. Mes nevarejam redzet, kas tur sedeja, bet deju grida bija pilniba redzama, un no aug?as mes skaidri redzejam, kas atrodas zemak.
Divains risinajums telpai. It ka aug?gala eso?ajiem tika speciali dota iespeja petit parastos apmekletajus un no deju gridas izveleties sev tikamo. Dzim?anas dienas meitene, at?kiriba no manis, skumju domu neapgrutinata, sedeja preti ar udenspipes pipi un entuziastiski izlaida dumu rinkus, kas ?kiras virs mums un pie?kira patikamu citrusauglu aromatu. Biju pret vinu vienaldziga, tapec malkoju baltvinu no augstas glazes.
"Mana milaka dziesma," Da?a iesaucas un vilka mani uz deju gridu.
Skanot "Ainsi bas la vida" skanam, sakam ?kobities muzikas ritma. Uz apala balkona, kas veda ara no VIP kabinem, pamaniju vairakus virie?us, kas mus vero. ?i uzmaniba mani neiepriecinaja, tapec es steidzos atpakal pie musu galdina. Iepriek? es biju piekapiga pret virie?u uzmanibu, bet tagad tas mani nobiedeja un iedzina stupora. Es nezinaju, ka reaget uz drosmigiem virie?u skatieniem, un baidijos no tiem.
"Kur jus dodaties," mans draugs iesaucas, "paskatieties uz virie?iem, kas skatas uz mums!"
Da?a vienmer mileja virie?u uzmanibu, un, neskatoties uz to, ka vinai nebija nodoma krapt Mi?u, vina vienmer nebija pret flirtu. Vina to sauca par parbaudes formu.
– Ja es neredzu virie?u apbrinas pilnus skatienus, ka gan citadi es uzzina?u, ka joprojam esmu tas pats rudmatainais zvers? – draugs iesmejas
– Ne, man vini nepatik, butu labak, ja mes paliktu restorana.
"Starp citu, ari Sea Restaurant, kura bijam, pieder Deividam," vina pek?ni teica, liekot man vienkar?i aizrities no sa?utuma.
Brini?kigi!
Vai vin? izpirka visas iestades musu pilseta? Man vairs nav kur iet! Tagad nebrini?os, ja ?is sasoditais "Platins" bus ari vina! Galu gala, lai kur es dotos, uznirst ?i briesmona vards! Pat nebudams personigi klat, vin? turpina padarit manu dzivi nozelojamu!
Pek?ni manas alkohola miglotajas smadzenes pazibeja traka doma. Kapec gan vinam neizstastit visu, ko es par vinu domaju? Man ir talruna numurs, bet vin? joprojam nezina manu atra?anas vietu. Atvainojusies Da?ai, es izgaju vasaras veranda un, dzili ieelpojot svaigu gaisu, beidzot apnemos. Un, lai gan vesela saprata paliekas joprojam turpinaja raidit briesmu signalus, smadzenes kluva nopietni drosmigas.
Kad, ja ne tagad?
Atradu ienako?o zinu ar tekstu "LIAR" un nospiedu pogu "atbildet". Pa?i pirksti ierakstija tekstu, kas ilgi griezas manas smadzenes, bet tris garus mene?us nebija atradis izeju:
"Labak but melim neka aiznemtam maniakam, izvarotajam un pilnigs psiho! Es esmu gatavs ne tikai melot, es esmu gatavs darit JEBKO, tikai nekad neiet ar tevi gulet! Tu man riebj! ”
Velreiz parlasot dusmigas zinas saturu, es jutos gandarits un pat pasmaidiju, domajot par to, kadu izteiksmi uznems ?i grieka nezeliga seja, kad vin? to izlasis.
– Sveiks kur tu esi? Mes ar Da?u velreiz pasutijam ?o for?o dziesmu! – musu priek?nieka Vikija sauciens tie?i virs manas auss lika man saraustities un es nejau?i nospiedu “sutit”.
Mana pirma doma bija mezoniga nozela un bailes, ka naksies maksat par izdarito, bet pec minutes pec drosmes iedzeru vel baltvinu un ?aubas kliedeja alkohola tvaiki. Galu gala man nacas izteikties par murgu, kura vin? mani iegruda ?os garos tris mene?us. Ir divdesmit pirmais gadsimts – feminisma un vienlidzibas laikmets! Nevienam virietim nav tiesibu panemt sievieti tikai tapec, ka vin? to velas. Barbaru un neandertalie?u laiks jau sen ir pagajis!
Skanot musu vakara dziesmai, kas jau bija kluvusi par ?odienu, es devos uz deju gridas ar vina glazi un pacelu to augstu, it ka saskandinot glazes ar sevi, tad aizveru acis un iedzeru lielu malku vesa, skaba ?kidruma. .
Man un manai drosmei!
Tacu ?oreiz vinam bija cits efekts.
?kita, ka gar?a kluva sasmakusi un pretiga, un uz meles palika kaut kada netiruma sajuta. Es jutos nepatikami un man bija gruti to norit.

Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70551592) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.