Lidma?ina lidz menesim un gandriz normala dzive
Edgars Auzin?
Toms ir iedzimts burvis un sapnu glabatajs. Ernijs ir vina adoptetais dels, kur? palidz Tomam vakt un saglabat sapnus. Protams, magija nav vinu galvena nodarbo?anas. Tikai tuvakie gimenes locekli zina par Toma magijas meistaribu un slepeno "pasaules glab?anu". Tomam ir darbs, bet Ernijs macas vidusskola un nopietni nodarbojas ar muziku, gustot lielus panakumus lutslepes spele. Reizem magija un parasta dzive negaiditi krustojas, un Toms un Ernijs noklust piedzivojumos un saskaras ar magiskas pasaules parstavjiem. Ta notika ari ?oreiz, kad Toms pek?ni uzzinaja, ka no druidiem mantojis dargumu ladi, ko sarga rukis.
Edgars Auzin?
Lidma?ina lidz menesim un gandriz normala dzive
1.NODALA. Pirmais pilots, otrais pilots
Ernijs ar brivo roku tureja lautas futraliti, kas turpinaja slidet no vina pleca, jo to izspieda lidz malam piebazta liela celojo?a mugursoma. Ar otru roku Ernijs satvera Toma elkoni, kur? kaut kur lidoja uz savam vieglajam, gandriz parmerigi garajam kajam. Nina un solfedzo skolotajs bija iestregu?i pie galvenas ieejas, meginot paredzet Toma trajektoriju. Pamaniju?i, ka vin? kadam pamaj ar sveicienu un kaut ko kliedz, leka aug?a un leja, vini piezemejas tuvakajos tuk?ajos kreslos.
?kietami loti jauns virietis, gerbies lidostas darbinieka uniforma, starojo?i smaidot, ari priecigi sasveicinajas ar Tomu, nevilcinoties vicinot abas rokas. Registraturas darbinieks, kur? tagad atbildeja uz, ?kiet, svarigu telefona zvanu, noraido?i paskatijas uz viniem abiem.
– Rej, sveiks, sen neredzets! – Toms apgrieza Reju ap savu asi, vinu apskaudams.
– Anray un tikai Anray, zini. Protams, uz ilgu laiku: neatkarigi no ta, cik reizes mes jus aicinatu uz grilu, jus vienmer esat navejo?i aiznemts! Starp citu, uz kurieni jus dodaties ar lidma?inu? Vai varat man pateikt?
«Spanija ir lietas, ko darit,» Toms mierigi atbildeja ikdieni?ka toni.
«Tas nozime, ka jus nenoklusit Irija, bet jus gatavojaties doties uz Spaniju!» – Rejs-Unrejs turpinaja uzbrukumu. ?kita, ka vinam loti pietruka Toma, lai gan Ernijs nezinaja, kas vinus saista. Tomer Rejs, iespejams, ari nezinaja, ka Ernijs ir Toma adoptetais dels.
Rejs bija apmeram vienu galvu garaks par Erniju un apmeram vienu galvu isaks par Tomu, vinam bija biezi mati sarkana vara un gai?a nokrasa, spilgti zili ar tirkiza nokrasu, atras acis, kas kustigi griezas zem nedaudz smagiem plakstiniem.
– Vai vin? ka tevs joprojam reti iziet lielaja pasaule? – Toms beidzot atbrivoja Reju no apskavieniem.
– Savas setas karalis, zini, pilsetas burzma nav vina stihija.
«Vina stihija ir udens plavas, kalnu takas, kas vinam vienam pa?am zinamas, un draudzigi labi barotu aitu ganampulki,» Toms smejas. – Ak, man tik loti pietrukst ?i visa un vina brini?kigas pipes, vin? laikam izgrieza kaudzi jaunu?
– Protams, vinam tas ir visur, pat tualete.
Toms atkal iesmejas.
«Ja, es atceros…» Vin? pusminuti klusi smaidija, atceredamies. – Es jus neiepazistinaju viens ar otru, atvainojiet. Ernij, ?is ir Anrej, mana veca drauga vecakais dels, ja ne draugs no smil?u kastes, Anrej, tas ir Ernijs, mans adoptetais dels, vin? tika uzaicinats uzstaties stigu muzikas festivala, tapec mes visi lidojam. uz Spaniju.
– Oho! Labi darits, Ernij! – Anrejs pastiepa roku, lai paspiestu rokas.
– Prieks iepazities. – Ernijs draudzigi saspieda Anreja graciozo miksto roku ar savu veso plaukstu.
– Paradi man biletes, man liekas, ka tev ir jauns modelis… tie?i ta! Lidz nolai?anas bridim vel ir pusstunda. Vai velaties, lai es jus paraditu pilota kabine, kamer vin? ir prom? – Anrejs cukstus teica pedejo frazi.
– Tu jauta! – Toms un Ernijs entuziastiski, bet tikko dzirdami atbildeja.
– Nac man lidzi, klusi, pie tam durvim. «Anejs, satveris Tomu un Erniju aiz elkoniem, veda vinus pie durvim ar uzrakstu «Tikai personals».
Ernijs atri ierakstija zinu Ninai: «Mes driz atgriezisimies, neesiet garlaicigi.» «Labi,» vina atbildeja, acimredzot isti nesaprotot, kas notiek.
Anejs, Toms un Ernijs spiedas garam rampam, iekravejiem, daziem konteineriem, milzigam kastem, ?ad un tad kaut kur pagriezas, un beidzot atradas netalu no lidma?inas, no skrejcela puses.
Lidma?ina patie?am izskatijas pilnigi jauna, tas stiligais sudraba korpuss dzirkstija saule ka starpplanetu raketes korpuss no zinatniskas fantastikas multfilmas.
Biezi toneti spilgti zili stikli paslepa vadibas paneli un pilota sedeklus.
Anrejs kaut kur skreja un zestikuleja: «Pagaidi ?eit.» Pec minutes vin? jau novietoja uzbrauktuvi uz vadibas kabines durvim. Vin? iznema no kru?u kabatas elektronisko atslegu un atvera durvis.
– Kapt iek?a un apsoliet neko neaiztikt ar rokam. Jums ir piecas lidz septinas minutes, es palik?u ?eit sardze.
Unrejs nokapa leja, un Toms un Ernijs uzlidoja pa rampu un ieleca pilota kreslos.
?kita, ka kresls apskava Erniju no aizmugures, iztaisnoja vina lapstinas, maseja muguras lejasdalu un nedaudz ?upoja uz priek?u un atpakal.
Vin? nejau?i ar elkoni trapija pa kreiso sviru, un vinu skara vesa, svaiga, ozonizeta gaisa vilnis.
Toms un Ernijs elpoja ar prieku un trok?naini, uz bridi aizmirstot par visu parejo.
Pek?ni Ernija kreisaja puse kaut kas «uzspraga» – Toms skali un specigi ?kaudija. Tagad Tomam kaut kas uzspraga seja – vin? bija noslicis milziga gaisa spilvena. Sasitot ar durem abas spilvena puses, Toms to atri izlaida gaisu, atstajot to ka pek?ni tuk?u atkritumu maisu karajoties zem vadibas panela, kura iespiedas vina asie celi.
Toms atkal dzili, trok?naini ievilka elpu: gaiss tagad bija kluvis mitrs un diezgan silts, ka tvaiki virs karsta ezera. Rezultata abi «piloti» saka vardarbigi zavaties, viniem bija gruti noturet galvas uz pleciem – Ernija zods bija pievilkts pie krutim, vina plakstini kluva smagi un salipa kopa, un vin? velejas iebazt acis serkocinus.
Toms maigi ielika Ernijam ar elkoni sanos un atkal iesledza ozone?anu, ka iepriek?, nejau?i – Ernijs.
Toms, uzmundrinats, iedarbinaja savu burvju speku pie dro?ibas spilvena, saspiezot to atpakal, tas ir, iespiezot to kada sprauga starp skarienpaneliem un miniaturajam sviram.
«Mes solijam neko neaiztikt, bet virie?i vienmer pilda savus solijumus.» – Toms sazvernieciski piemiedza aci, vina gara bieza barda viegli ?upojas, pieskaroties skarienpaliktnim.
Virs panela paradijas hologramma – apjomiga caurspidiga meitene ar violetam acim un sudrabainiem matiem, skaidri ieveidots noslipetu augsto vaigu kaulu limeni. Perfektas formas tum?i purpursarkanas lupas paveras un sveicinaja Erniju un Tomu: «Pirmais pilots, otrais pilots, atjauninata Sputnik Three Thousand navigacijas sistema ir gandarita sveicot jus supernovas pasazieru lidma?ina…»
Toms un vina barda lika Sputnik Tris tuksto?iem tikpat pek?ni apklust un pazust: Toms atkal skali ?kaudija un atkal cinijas ar nemierigo gaisa spilvenu.
Tikmer Enrijs, aktivi zestikulejot, deva Tomam zimes, ka laiks ir beidzies.
Ernijs grasijas pastiepties pec sviras pie kajites durvim, tacu tad notika kaut kas divains. Ar acs kaktinu Ernijs pamanija kaut kadu mirdzumu, Anrija seja bija divaini izkroplota, tagad vin? intensivi vicinaja paceltas rokas, lecot vieta. Ernijs juta, ka kaut kas loti tuvu skraida, skrapejot korpusa sanu malu, vin? juta kustibu – lidma?ina ripoja uz priek?u pa skrejcelu, paatrinadama, baltsejainais Enejs tagad skreja aiz muguras, it ka ceredams vinus panakt.
Bet divainakais notika nevis ar lidma?inu un ne ar Unreju: Toms vairs nesedeja kresla un necinijas ar gaisa spilvenu – vin? guleja, leviteja. Vina ?auro dzinsu kabata kaut kas mirgoja.
Paklausot instinktam (jums ir jacen?as vismaz kaut kas izdarit), Ernijs iebaza lokanos pirkstus Toma kabata un izvilka kaut ko ovalu, dedzino?as aukstumu.
Toma «letargiskais miegs» nekavejoties apstajas, vin? iekrita pirmaja pilota sedekli. Kresls maigi ?upojas uz priek?u un atpakal un ietina Toma kermeni elastigas dro?ibas jostas, kas atgadinaja zibenigi augo?os tropiskos vinogulajus no pagaju?a gadsimta beigu zinatniskas fantastikas piedzivojumu filmam.
Ernijs juta, ka vina kermeni apskauj ari vinogulaju jostas. Tikmer lidma?ina uznema atrumu.
Noslepumainais akmens Ernija plauksta vairs ne?kita ledains, bet turpinaja mirdzet, tagad to ieskauj gai?i zils mirdzums.
Toms klusedams sedeja kresla un berzeja acis. Likas, ka vin? vel nebija lidz galam nacis pie prata.
«Ta, ohm…» Ernijs kautrigi iesaka, «mes atri kaut kur ejam…» Ernijam izdevas pamanit, ka lidma?inas deguns ienira kaut kada virpulojo?a viela, kas pek?ni paradijas tie?i vina cela.
Ernijam par parsteigumu Toms cie?i satvera pusapalo sturi un pagrieza to pa labi, noliecoties par roku balstu. Lidma?ina uzreiz paklausigi nogulas uz laba sana, strauji plosidamies cauri kaut kadai spidigai zarnai.
«Vai mes veicam lecienu pa hipertelpu?» – Ernijs, patiesiba atdzisis no bailem, meginaja jokot.
Toms tagad ar vienu roku nejau?i grieza sturi, ar otru roku vin? atspiedas uz roku balsta, lidz pusei gulot kresla.
– Vai tu ta tie?am doma? – Turpinot tikpat graciozi vadit lidma?inu, Toms mieriga toni jautaja.
«Es domaju, ka es vispar nesaprotu, kas notiek un kura mes esam iekluvu?i,» Ernijs godigi atzina. – Starp citu, kur jus macijaties… lidma?inu navigaciju, drikst jautat?
– Ak… tas ir… ja, es speleju ar pulti.
– Ta tas ir. ES redzu. Nu ka ar… hipertelpu galu gala?
– Man ir viens minejums.
Noslepumaina bieza viela pluda ap kajites logiem, mirdzot visas varaviksnes krasas, it ka taja butu dasni sajaukti dzirksti.
«Varbut tam ir kads sakars ar manu mantojumu.»
– Ar ko?! Kas jums atstaja lidma?inu ka mantojumu – Druidi?!
– Nu, kur? teica, ka ta ir lidma?ina?
– Pagaju garam. Ej, vairs nekadu miklu, man jau galva griezas.
– Ta ir patiesiba?! Tad viena maza cilpa tev nekaites.
– To-o-o-o-om!
Bet bija jau par velu: Ernija kajas un galva apmainijas vietam cetras reizes pec kartas, vinam zvanija ausis, vedera kaut kas griezas, mugura un krutis kustejas dazados virzienos, mati kustejas, grasijas nokrist…
– Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms pek?ni iekliedzas, it ka Ernijs nezeligi grozitu lidma?inu, kulenojot noslepumaini spidiga telpa.
Ernija kajas un galva beidzot atgriezas savas dabiskajas vietas.
Lidma?inas deguns ienira spidiga, virpulojo?a piltuve. Taja pa?a laika Toms atspiedas uz stures, noliekot lidma?inu uz tas labas puses. Vina garie mati skara Ernija plaukstu.
Varaviksnes panoramu nomainija divaina ainava, kas atgadinaja tikai tuksnesi nakti. Navigi bali akmenaina augsne, kas bija izraibinata ar bedrem, mistiski mirgoja.
Lidma?ina maigi nolaidas, augstu lecot. Aprakstijis loku virs virsmas, vin? izdarija vel vairakus lecienus, tad ilgi ripoja un beidzot maigi samazinaja atrumu, it ka butu paklupis. ?asija kaut kam ietriecas.
2.NODALA. Pilna Zeme un kaut kas no pazemes
– Un kur mes esam? – Ernijs berzeja deninus un grozija galvu, lai izstieptu kaklu.
«Apvienotie Arabu Emirati,» Toms teica, ne bez sarkasma.
– Ta ir patiesiba? – Ernijs tagad micija sastindzis rokas, krak?keja pirkstus.
Toms jegpilni kluseja, berzedams ar pirkstiem par akmeni, ko Ernijs bija iznemis no kabatas, kad bija noguris.
– Ko jus teicat par mantojumu? – Ernijs meginaja ienakt no otras puses.
Tikmer vinogulaju jostas atslabinaja satverienu, pec tam spontani pazuda otra pilota sedekla dzilumos. Ari Toms tika «atbrivots no savam saitem».
«?kiet, ka ?i mehaniska vieda sistema aicina mus pastaigaties.» ko tu saki? – Toms atkal ignoreja Ernija jautajumu un mainija temu.
– Nemot vera, ka man nav ne jausmas, kur mes atrodamies…
Toms atvera durvis un bez vilcina?anas noleca. Divaina augsne ka batuts vinu atgruda. Vin? uzlidoja nedaudz augstak par salonu, atkal atgruda, ?oreiz Ernijs pamanija tikai galvas aug?dalu, un pazuda kaut kur zemak – pavisam. Erniju nedaudz parsteidza fakts, ka vin? nedzirdeja nevienu skanu.
Tomer Toms atkal paradijas, lekadams un radidams Ernijam. Ernijs izliecas no kabines un paskatijas uz leju. Toms joprojam atleca no zemes ka mazs lecejs. Intensivi zestikulejot, vin? aicinaja lekt ari Erniju.
Pamanijis, ka Tomam viss ir kartiba, Ernijs beidzot uzdro?inajas lekt nezinamaja.
Ka vin? gaidija, elastiga augsne vinu atgruda; beidzot vin? vareja nolaisties tikai pec vairakiem lidojumiem aug?up un lejup. Toms veroja vinu ka kakis skatas bumbu, pacelot un nolaizot galvu.
Kad Ernijs beidzot piezemejas, Toms pienaca vinam tuvu un atlaida roku. Divainais akmens vina plauksta kveloja ko?i zila krasa, un ap to izveidojas mirgojo?s lauks ka kupols, kas aizveras par Erniju un Tomu.
– Lieliski. Tagad mes varam ne tikai elpot, bet ari dzirdet viens otru.
– Kapec tikai tagad?
«Iepriek? jus izelpojat savu gaisa dalu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mes stavam tuvu viens otram, musu «gaisa kameras» saplust viena kopiga. Vispar, lai kas ari notiktu, apsoli no manis talu neiet.
«Es megina?u,» Ernijs atbildeja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?
– Druidi to sauca par Meness akmeni, bet es tam nepie?kiru lielu nozimi. Ka izradijas, velti.
– Tatad mes sakam…
Toms nelava Ernijam pabeigt jautajumu un, satveris vinu aiz pleciem, pagrieza vinu par simt astondesmit gradiem.
Ernijs klusa izbrina pavera muti: milziga, spoza Zeme, ko ieskauj zils oreols, karajas melnajas debesis.
«Mums paveicas, mes nonacam uz pilnas zemes,» Toms komenteja diezgan mierigi.
Ernijs paskatijas uz makoniem un kontinentiem. Nakts pilsetu gaismas ka Ziemassvetku egli?u vitne rotaja gulo?os kontinentus. Planetas otra puse tirkizzilie okeana udeni, ko paspilgtinaja pecpusdienas saule, apskava krastu izliektas malas.
«Man jau vinas pietrukst,» Toms maigi sacija.
– Tatad, varbut varam atgriezties? – Ernijs ar kautrigu ceribu balsi ierosinaja. – Starp citu, ka mes lidosim atpakal?
– Labs jautajums. – Toms ar vienu roku kasija pakausi, bet ar otru iznema no kabatas telefonu. – Ak, es varu nokert internetu. Vin? saka, ka mes esam uz Meness, cik vin? ir gudrs.
Ernijs dzirdeja solus, un tad skanas apklusa.
– So-o-om?!
Nav atbildes. Skaidrs, ka gaisa burbuli atkal ir atdaliju?ies.
«Kur tu esi aizgajis?» – Ernijs izmantoja zinnesi, ari vina viedtalrunis atrada internetu.
«Kur tu esi aizgajis?» – uzreiz paradijas zina no Ninas.
«Viens no Toma vecajiem pazinam mums sarikoja nelielu ekskursiju, mes driz busim tur,» Ernijs klaji meloja. – Vai tev viss kartiba?»
«Apmeklejiet lidma?inu,» Toms atbildeja.
«Es domaju, ka ja, bet nac atri, ?eit klust parpildits,» likas, ka Nina kaut ko nojau?.
«Es atgriezi?os, tiklidz vare?u, skupsti,» Ernijs meginaja vinu nomierinat.
«Kad tu to saki, tas nozime, ka esat ierauts cita piedzivojuma,» Nina nolema vinu piespiest pie sienas.
«Tas ir labi, tie?am, neuztraucieties.»
«Tu staiga?! «Nac atri,» Toms steidzinaja Erniju.
Apstaigajot lidma?inas spidigo asti, Ernijs pamanija zilganu sferu, kas tagad atrodas ?asijas zona.
Pienacis tuvak, vin? ieraudzija Tomu tupus un uz kaut ko skatijas, saraucis pieri.
Ernijs ari apsedas blakus Tomam, lai vini atkal dzirdetu viens otru.
Ernijs beidzot ieraudzija, uz ka balstas ?asija – milzigu, antika izskata kaltas dzelzs ladi, kas bija klata ar svaigas zemes gabaliem, it ka ta tikko butu izrakta no ?is pa?as zemes.
– Oho! «Es nekad neko tadu neesmu redzejis neviena muzeja,» Ernijs bija parsteigts.
– Un jus to neredzesit. ?adas lades sarga profesionali ruki, un vini zina, ka to izdarit, pienem manu vardu.
– ES tev ticu. Vai vin? naca mums lidzi? Uz ta ir svaiga augsne.
«Tas nemaz nav svaigs, tikai primitiva iluzija.» – Toms pamaja ar pirkstiem un nogaza «zemes kamolu», kas izradijas tikai puteklu receklis, kas uzlidoja un uzreiz pazuda bez pedam. «Tas ir bijis ?eit, kop? mans vecvectevs to man noveleja.»
– Divaini, ka pirmie astronauti vai kads meness roveris tam nav paklupis…
«Galvenais ir tas, ka musu lidma?ina tam saskaras.» Un ?is lades turetajs spej to pasargat no nejau?am sadursmem ar astronautiem un Meness roveriem, tapec esiet mierigs.
Toms ar klik?kiem turpinaja gazt netirumus no krutim.
Vaka mala bija inkrusteta ar lieliem dargakmeniem, Ernijs nezinaja visus vardus: sarkanais, iespejams, bija rubins, zalganais bija tirkizzils un sikas «zvaigznites» gar malu, no kuram atspideja zilgana gaisma. visos virzienos, iespejams, bija dimanti. Savukart pa?a centra, kur savijas metala jostas, bija tuk?s ovalas formas dobums, no iek?puses nokrasots zila krasa.
Toms ielika meness akmeni dobuma, un no vaka pluda zila migla. Vaks nedaudz paveras un bija vairak miglas. Ernijs taja noslika, neko neredzedams.
Tomer vin? skaidri dzirdeja dazas biedejo?as skanas, kas radija vibraciju. Vin? jau gatavojas kartejai teleportacijai, bet pek?ni Toms smagi no?kaudija un migla kaut kur pazuda.
Lades vaks tagad bija atmests atpakal.
Puse no lades bija piepildita ar dargakmeniem, sarezgitam rotaslietam un senam zelta monetam, otra puse bija piepildita ar gramatam, kas sakrautas divas kaudzes.
Dargumu kalna saritinajies guleja rukis.
Vin? kraca tik skali un skali, ka Ernijam ?kita, ka no ?is krak?anas dreb ne tikai krutis un lidma?ina, bet viss Meness.
«Mums vin? steidzami japamodina, preteja gadijuma musu dabiskais satelits, kas pie velna, pametis orbitu.» – Toms acimredzot piekrita Ernija viedoklim.
Toms satvera ruki aiz pleca un maigi pakratija. Nekas nav noticis. Toms kratijas stiprak – krak?ana tikai pastiprinajas. «Celies!» – Nevaredams to izturet, Ernijs iesaucas rukitim tie?i ausi, bet, diemzel, krak?ana neapstajas.
– Pagaidi, es domaju, ka ?i ir dienasgramata. – Toms panema gramatu ar lentes gramatzimi virsu.
– PAR! Es atpazistu sava vecvecteva rokrakstu! – Toma seja staroja. Vin? priecajas ka berns, kur? darza atradis «dargumu», ko ka bernu parsteigumu paslepis vectevs.
Ernijs paskatijas dienasgramata. Tievas, nodzelteju?as lapas bija pa diagonali uzskribeletas ar daziem skribelem, kas neskaidri atgadinaja runas.
Toms tos bez grutibam at?ifreja.
«?eit teikts: lai pamodinatu ruki, izraujiet no vina bardas garakos matus.»
– Ka es varu saprast, kur? no tiem ir garakais: vini visi saritinas.
Ernijs domigi aptaustija ruka bardas matinus, kamer vin? turpinaja krakt, kratidams visu apkart.
– Ka butu, ja vienu paturetu un parejo saisinatu? – Ernijs ierosinaja.
– Tu esi genijs. Ko mes darisim, lai to saisinatu?
– Te ir kaut kads nazis. – Ernijs pamanija videja izmera lades apak?a nazi ar zeltitu, ar safiriem rotatu rokturi.
«Mums vienkar?i jaatgriez ta, ka tas bija: mes vel neesam noslegu?i mantojumu.»
– Mes?
– Tu ari esi mantiniece. Vismaz ?is akmens ta doma.
«Es saprotu,» Ernijs neiedzilinajas detalas. Tikmer vina telefons aktivi vibreja.
«Kapec es nevaru jums piezvanit?» – Nina atkal kluva noraizejusies.
«Mes atrodamies lidojumu vadibas nodala, ?eit ir sarezgita radioiekarta,» Ernijs teica pirmo daleji sakarigo mulkibu, kas ienaca prata, labi, ka meitenes reti saprot tehnologijas. «Mes driz busim tur, neuztraucieties.»
«ES cen?os. Starp citu, nose?anas aizkavejas, ka mums teica, tehnisku iemeslu del.
«Redziet, nav par ko uztraukties.»
Ar vienu roku Ernijs drukaja zinas, ar otru vin? turpinaja turet krako?a ruki?a bardu, kuru Toms nikni zageja ar nazi.
– Lauj man iet. «Ernijs bija izcils koka kluci?os skaistu figuru grebejs, un vina roka bija lieliska ar nazi.
– Nu, viens, divi, tris, fuck-tibidoh! – Toms izrava garakos matus, aizverot acis.
Krak?ana un trice?ana apstajas.
Rukis izstaipijas un zavadamies piecelas sedus. Spozas acis verigi paskatijas uz Erniju, tad uz Tomu.
Vina veders noruca. Ernijs saprata, ka krak?ana nemaz nav tik slikta – dardona atgadinaja liela plesiga dinozaura recienu no iespaidigas filmas.
– Esmu izsalcis! – dargumu glabatajs teica aizsmaku?a basa balsi.
– «Rukis pamodisies izsalcis. Pabaro vinu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druidu skrecelejumus no dienasgramatas. – Vai jums ir lidzi ediens? – Toms jautaja tada toni, it ka Ernijs butu tikai tads cilveks, kur? vienmer glaba desu sai?ki jakas kru?u kabata.
– Tas izskatijas pec piparmetru konfektes. – Ernijs patiesiba atrada konfekti kabatas apak?a.
Ernijs pasniedza konfekti rukim. Vin? to satvera un norija, neko?lajot, kopa ar iesainojumu. Toms tikmer zimeja dazas zimes uz zemes un kaut ko murminaja velsie?u valoda. Isi pazudis magiskas miglas makoni, vin? atkal paradijas rokas turot paplati ar karstu picu un ceptiem kartupeliem. Rukis atri aprija visu bez pedam, nebaidoties apdedzinaties. Skali atraugas, vin? noglastija savu biezo vederu un aizvera acis. Vin? likas apmierinats.
«Es nezinaju, ka jus varat uzburt edienu no zila gaisa,» Ernijs slaveja Toma magiskos darbus.
– Es ari nezinaju. Patiesiba vin? neburveja, bet gan teleportejas.
– No kurienes, atvainojiet?
– No skolas kafejnicas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dazreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliska izolacija… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainit… iera?anas punktu. Protams, ne bez ?i kra?na akmens palidzibas.
Tikmer rukis saka skali zavaties un apgulas uz saniem, laiski ?upodams kaju. ?kita, ka vin? ir gatavs atkal aizmigt.
Toms velreiz ?kirstija uzskriceleto dienasgramatu.
– «Lai uzvaretu rukiti, izklaidejiet vinu – vinam patik miklas. Ja vinam patik ar tevi speleties, vin? tev palidzes izmantot savu magisko speku.
«Nu, luk, meklesim interneta…» Toms pastiepa kabata pec telefona un uzreiz to nometa, pu?ot pa apdegu?o pirkstu.
– Krap?ana! Es to necie?u! – Uzmundrinatais rukitis sajusminajas un saka dusmoties.
«Labi, labi,» iejaucas Ernijs. «Tagad es jums kaut ko pastasti?u pats.» Tagad pastastiet man, uz ko jus vienmer skataties, bet nekad neredzat?
– Neredzama cepure!
– Ne, parasto cilveku pasaule. Mes ikdiena neizmantojam burvju lietas, vai zinat?
Rukis atkal nodomaja.
– Stikls!
«Mu?a neredz stiklu, bet cilveks redz.»
«Gaiss,» rukis velreiz ierosinaja, sakdams klut aizkaitinats.
– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es velejos. Turklat mes joprojam spejam saskatit gaisu – dazas ta izpausmes.
Rukis vel mazliet padomaja.
«Tu to panemi, pasaki man atbildi,» vin? drumi sacija, gandriz lemts.
– Atoms!
– Kas ta par gaisotni?! – Rukis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinadams pratu.
– Atoms ir mazaka vielas dalina, no kuras veidojas molekula. – Ernijs saka saprast, ka rukitim ir maz zina?anu par musdienu fiziku.
– Tatad jus esat alkimikis? Bet ta neizskatas.
– Ne, es esmu muzikis. Vienkar?i zinat, zinatne kaut kas ir mainijies kop? viduslaikiem.
Rukis sarauca pieri, kasidams pakausi.
Ernijs meginaja izdomat kaut ko, kas vinam varetu patikt. Tas, iespejams, ir apmeram tas pats, kas meginat izklaidet musdienu, apmeram se?us gadus vecu bernu.
– Kas paliek uz karotes pec tam, kad no tas viss ir apests? – Ernijs tika atrasts.
Rukis atkal sarauca pieri.
– Atkal bankomats? – vin? kautrigi ierosinaja.
– Ne, ?ai «vielai» jums vajadzetu but pazistamai.
Rukis kadu bridi kasija pakausi un noglastija saisinato bardu. Vin? ?kita nopietni satraukts.
«Es nezinu,» vin? beidzot klusi teica.
– Saleja!
Rukis iesmejas, ripinadams no vienas puses uz otru.
«Siela, sela…» vin? atkartoja zagas.
Toms piemiedza Ernijam, pacelot vinam ik?ki.
– Ka ar pedejo miklu? – Ernijs ierosinaja. «Esmu parliecinats, ka ?oreiz jus to sapratisit.»
«Nac,» sacija tagad apmierinatais rukis, noslaucidams asaras, kas bija paradiju?as.
– Kas vienmer pariet, bet nekad neatgriezas?
– Laiks! – nu jau absoluti laimigais rukitis bez vilcina?anas izplapajas.
Toms apskava Erniju un noskupstija vina pakausi.
– Mans dels ir genijs. Tu ari! – Toms maigi noglastija rukitim pa galvu, vin? izskatijas pec apmierinata kakena.
Izlecot no krutim, vin? no smiekligo bik?u kabatas iznema apzeltitu stropu ar kedi un riteniem, kas atgadinaja hronometru. Atveris to, vin? saka griezt mehanismu – it ka iedarbinatu modinataju.
– Kas tas ir? – Toms jautaja.
– Laika partverejs!
Toms un Ernijs kaut kur krita, griezoties ka dailslidotaju paris, kas dejo ledus deju.
3.NODALA. Andaluzijas rozes un riekstu rullitis
Ernijs atsitas ar kajam pret flizem un ar pieri Toma virziena. Vinu pagatnes figuru caurspidigie silueti, nedaudz viniem priek?a, iz?kida. Nina sarauca pieri un pagriezas. Vinai izdevas kaut ko pamanit, bet vinai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzeja acis un deninus.
– Kas tur notika?
– Nekas. «Neka pardabiska,» Ernijs klaji meloja.
– Ta ir patiesiba? – Nina joprojam sarauca pieri.
«Ta ir taisniba,» Toms atbalstija Erniju. – Atri iesim uz zali, citadi kavesimies iekap?ana. – Toms nekavejoties mainija temu. Aplicis roku ap abiem, vin? piesteidzas pie bidamajam caurspidigajam durvim.
Ieraudzijis Anreju, kur? joprojam staveja pie letes ar pakausi pret viniem, Toms apsedas, paslepies aiz Ernija.
Anrejs, vinu isti nemanot, driz vien devas uz durvim ar uzrakstu «Tikai darbinieki» lieliska izolacija.
Visi apsedas kreslos un gaidija, kad saksies iekap?ana. Toms uzleca uz vietas: vina telefons vairakas reizes pec kartas specigi vibreja. Tas notika, kad vina sieva Dala nedaudz zaudeja savaldibu. Toms dzili ievilka elpu un izlasija zinas. Atri uzrakstijis kaut ko atbildi, vin? izsledza telefonu un ielika to celojuma somas iek?eja kabata.
– Tom, vai esi parliecinats, ka tev tas tulit jaizsledz? – Ernijs uztraucas.
«Ta vai citadi, es joprojam esmu laipni gaidits.» Paris stulbi zinojumi neko neatrisinas.
– Nu, ka jus zinat… kas, ja nav noslepums, notika? – Ernijs gandriz cukstus jautaja.
«Musu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dalijas pagalma…» Toms beidzot cukstus paskaidroja, cik vien speja.
Nina skaidri saka kaut ko aizdomaties. Atkal saraukusi pieri, vina nopietni veroja Erniju un Tomu, skatoties pari solfedzo skolotaja plecam, kur? bezrupigi ?kirstija zurnalu ar skandaliem un jokiem.
– Mes gribam palidzet Daliai ar ziediem pagalma! – Ernijs jautri meloja, smaididams no visiem trisdesmit diviem.
– Labi. – Preteji Ernija ceribam Nina «aprija» ?o atjautigo mulkibu un iznema no pleca somas zurnalu ar tamboretiem rakstiem.
Toms noslideja leja no kresla, izstiepa savas garas kajas ta, lai tas izlistu no kresla apak?a nakamaja rinda (par laimi, tagad neviens tur nesedeja), un salika rokas uz krutim, aizverot acis. Vina valigie mati karajas par kresla atzveltni ka vilnas ?alle, ko uz kresla bija atstajusi kada vecmamina.
– Es esmu likis. Mana sieva mani nogalinas,» vin? lemti cuksteja.
Ernijs maigi iespieda vinam sanos ar elkoni.
– Beidz, tu vienmer samierinies.
– Vai mums bus laiks iedzert kafiju? – Toms tagad apsedas un mekleja automatu ar karstu kafiju. «Es biju ?ausmigi noguris un izsalcis, kamer jus un es… nonacam ?eit.»
«Ja tikai musu jaunais draugs nepaliks izsalcis,» cukstus sacija Ernijs.
«Ak, nesaki man…» Toms atkal noslideja leja, aizverot acis, it ka vin? butu aizmirsis par kafiju.
Ernija telefons vairakas reizes pec kartas skali vibreja.
«Dalija,» Toms lemti noteica.
Ernijs klusi iesmejas, lasot dazus specigus vienzilbiskus izteicienus spanu valoda.
«Pastastiet vinai, ka es vinai sutu francu skupstu un Andaluzijas rozu pu?ki.»
«Toms suta francu skupstu un Andaluzijas rozu pu?ki,» Ernijs paklausigi atklaja.
«Idiota,» Dala atbildeja mazliet mierigak.
«Es domaju, ka vina jums gandriz piedeva.»
«Pazinojums par iekap?anu lidojumam uz Madridi! Pazinojums par iekap?anu lidojumam uz Madridi!
Nina un solfedzo skolotajs ieleca savas vietas, skatidamies no zurnaliem.
Izspiedu?ies cauri «zarnai», kas veda no ekas uz rampu, visi beidzot atradas mazaja, bet loti majigaja minilidma?inas salona un ienema vietas.
Ernijs un Nina sedeja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie celgali balstijas uz blakus eso?a kresla priek?a. Kad taja sedo?a meitene nolema apgulties, vin? sapes saviebas.
– Vai velaties, lai mes mainamies? – Maza auguma, lidzjutiga solfedzo skolotaja piedavaja Tomam palidzibu.
– Paldies. – Toms parcelas uz kreslu, kura sedeja Ernijs, un uzreiz atkal saravas: ari vina biju?ais kaimin? kaimin? nolema apgulties.
«Atliecies, es ?eit iederos,» Ernijs piedavaja palidzibu.
– Ko es daritu bez tevis?
Toms iesledza telefonu un saka kaut ko citigi meklet.
– Nu, cenas… Es izpute?u. Man vajadzeja likt vairak uz kartes.
– Ko tu dari?
– Perku Andaluzijas rozes ar piegadi, kas vel!
«Un man likas, ka tu… ta telaini izsaki.»
– Ar Dalu nevar runat telaini, vina pati diezgan labi «izpauz sevi»…
– Neuztraucieties, es ari panemu naudu. Turklat… ka pedejo lidzekli mes varetu pardot dalu no ta, ko esam mantoju?i, – Ernijs cukstus pabeidza.
Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.
«Es par to pilnigi aizmirsu, domajot par to, kadu skandalu Dala varetu izraisit, kad mes ieradisimies… ko es daritu bez jums!»
Beidzot visi izsledza telefonus un piespradzejas – lidma?ina gatavojas pacel?anas bridim.
Pirmo reizi muza Ernijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portalu – sajuta bija jauna un patikama. Nina satvera vederu un saviebas. Ernijs katram gadijumam pasniedza vinai papira maisinu, tacu viss izdevas un driz vien vina mierigi aizsnauda, atspiedusi galvu pret vina plecu.
Solfedzo skolotajs cauksteja kaut ko, kas ietilpa vina vecmodigas jakas iek?eja kabata.
– Vai jus veletos riekstu rituli? – vin? cukstus jautaja Ernijam un Tomam.
– Ne, ne, paldies, es gribu pistacijas. – Pa eju viniem piepeldeja stjuarte, ripinot sev priek?a ratus ar dzerieniem un uzkodam. Toms piecelas, elastigi un klusi izstaipijas ka kakis, kur? bija nolemis nozagt desas gabalu no vakarinu galda, un pakera no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstajas apmeram tris metrus no tiem: vina rokas, tapat ka kajas., bija loti garas.
– Un tu? – solfedzo skolotaja parsteigta jautaja Ernijam, stingri parliecinata, ka maizites, ko cep vina sirdsdama, mil visi apkartejie tikpat loti ka vin? pats.
– Man bus Pepsi un krekeri. Paldies, varbut velak,» Ernijs pieklajigi atteica.
Tereze, kas dzivoja viena eka ar Tomu, patie?am cepa lieliskas rulli?i, tacu pedeja gada laika Toms un Ernijs bija to apedu?i parak daudz, un tagad vini vienkar?i nevareja tos redzet.
Tereza nebija daudz vecaka par Tomu un uzskatija vinu par burvigu. Vinai nebija ne jausmas, ka Tomam ir gimene. Tomer neviens par to nezinaja, iznemot Erniju, Ninu un Po kungu, runajo?o kraukli, ko izaudzinaja Toms. Toms nevareja paskaidrot kaiminam, ka vina sieva, meita, mazmeita un znots dzivo Spanija, kur vin? parasti dodas it ka nelegali caur magisku portalu. Un Toms nolema iepazistinat savu patie?am vienigo draugu, kur? bija ari Ernija skolotajs, ar jauku sievieti, kura nebija pret vinu vienaldziga. Par laimi, paris no viniem izdevas lieliski, un tagad visi titeni un kukas tika pie jaunas izredzetas.
Driz vien ari solfedzo skolotajs aizsnauda, miega tomer turpinot ko?lat pec inerces.
Toms, tapat ka Ernijs, skatijas ara pa logu, citigi domajot par kaut ko savu, izraisot grumbu, kas paradijas starp vina gai?ajam uzacim.
Vini jau bija atstaju?i aiz muguras ziemelu ainavu ar tikko uzplauku?am lapotnem, drumiem akmeniem, aukstiem ezeriem un svina makoniem, kas, ?kiet, stiepas no pasaules malas, cen?oties uz visiem laikiem bloket sauli, kas beidzot bija sakusi sildit cilvekus no visas pasaules.. Tagad makoni bija viegli un rotaligi, ka jauni jeri, kas skrien talu leja pa ziedo?u kalnu nogazem ar augstu zidainu zali. Vel stunda vai divas, un jura pie apvar?na klus zila…
Ernijs aizvera acis, un jura saka caukstet; vin? pielika plaukstas pret smidzinataju, smejoties par to, ka juras putas pielipa pie basam kajam, lidz ?nako?os «zabakus» aizskaloja jauns vilnis.
4.NODALA. Vieteja virtuve un ekstravagantais spoks
Liels, specigs vilnis pek?ni iekoda Ernijam potites. Vin? zaudeja lidzsvaru un instinktivi nolika plaukstas uz priek?u, gatavojoties ienirt salaja aukstaja udeni. Bet ta vieta vin? maigi atsita pieri pret kaut ko cietu, beidzot pamostoties: vinu lidma?ina bija veiksmigi nolaidusies. ?oreiz Spanijas lidosta, un vin? atbalstija pieri uz Toma sedekla, kur?, trieciena pamodinats, uzleca uz vietas.
«Panemiet vismaz teju lidzi un iedzeriet teju!» – Pie izejas no lidostas solfedzo skolotaja Tomam tomer pasniedza veselu riekstu rulliti, mili ietitu sniegbalta papira un skrupulozi sasietu ar kadu skaistu bizi. – Tiekamies festivala! – Toma nedaudz uzmacigais kolegis beidzot atvadijas no viniem, ienirstot taksi.
– Oho, joprojam ir silti… ka vina to dara? – Toms iesainoja kulinarijas ?edevru celojuma somas brivaja nodalijuma.
«Varu deret, ka ta ir magija,» Ernijs nespeja pretoties.
Toms izlikas, ka neko nedzird.
– Ka butu ar nelielu pastaigu pa galvaspilsetu? Neteik?u, ka esmu liels ?is pilsetas pazinejs, bet varu paradit paris jaukas vietas. Ko tu doma?
– Ejam uz!
– Ejam uz!
Ernijs un Nina atbildeja gandriz vienlaikus.
– Vai mes nekavesimies majas? Dalija, iespejams, nebus loti prieciga, uzzinot, ka mes kavesimies,» Ernijs bija noraizejies.
– Mulkibas, tikai stunda, tad atri iesim, brauksim pa ?oseju ar veju! – Toms aizdegas. Vin? jau metas uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ernijs un Nina tik tikko speja sekot vinam lidzi.
Toms iegriezas kada aleja. Uz senas vienstavu majas, krasotas ar baltu un korallu krasu, virs loti senam durvim, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zime, kas pita ar savvalas vinogu katiem, veidojot nosaukumu, kas sastav no koka burtiem, kas izskatijas ka slikti biju?i sabojats dazu laikapstaklu katastrofu del, gruti noteikt, gandriz neiespejami.
– Lieliski, ?i vieta joprojam ir dziva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis ka vilks, un tu?
– Tom, vai esi parliecinats, ka ta ir laba ideja? Varbut apsversim kadu restoranu uz galvenas ielas? – Ernijs ierosinaja.
– Biju ?eit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mes bijam jauni un bezrupigi… – Toms iegrima atminas, uz isu bridi aizmirstot par bada sajutu. Bet vina veders skali noruca. – Man riebjas centralas ielas, tas ir tik… trok?nainas…
– Labi, labi, iesim. «Nina acimredzot nolema, ka vieglak bus vienoties ar Tomu, neka meginat vinu parliecinat.
Iestade, ka Ernijs paredzeja, neattaisnoja Toma ceribas (vai atminas). Ne parak tiri galdauti «dekoreja» letos plastmasas galdus. Uz gridas, kas klata ar nolietotu linoleju, ?ur tur bija izliju?as vina pelkes, kas izdalija jutamu smaku.
Toms, Ernijs un Nina panema vistirako, vienigo lidzeno galdu sturi pie loga, ko rotaja puteklains maksligais zieds.
Resna viesmile priek?auta no leta auduma nosvieda uz galda edienkarti, kas bija kaut kas lidzigs laikrakstam.
«Man likas, ka es ?o vietu atceros pavisam savadak,» Toms kautrigi atzina savu kludu.
«Toreiz dro?i vien bija savadak, viss mainas,» Ernijs vinu mierinaja. – Nu labi, dzersim kafiju, edisim paelju…
Blakus vinu galdinam zimigi paradijas liela viesmile, kas klusi skatijas uz griestiem, no kuriem karajas zirneklu tikli.
«Sirven ustedes comida vegetariana?» [1] – Toms neapdomigi iesaka dialogu.
Ernijs aizsedza seju ar rokam.
Viesmile neatbildeja, tikai grimasedama paskatijas no griestiem uz Tomu un vina garo bardu.
«Me gustar?a una tasa de tе [2],» Ernijs nolema glabt situaciju. Sieviete kaut ko uzrakstija sava piezimju gramatina. «Tres piezas, por favor [3],» Ernijs turpinaja skaidrot, cik vien labi vareja, pabazdams tris pirkstus uz priek?u.
?kita, ka viesmile vinu saprata. Edienkarte, kas atgadinaja avizi, vin? atrada vinam labi zinamo vardu «paella» [4] un noradija uz to ar pirkstu.
– Es panem?u ?o [5]. Tris gabalus, ludzu.
«Qu plato de casa hay en este restaurante?» [6] – Toms atkal ielauzas dialoga.
Ernijs atkal aizsedza seju ar rokam.
«Vino de la casa,» viesmile atcirta.
Nina kliedza, bakstidama dak?inu kaut ko slidena: vieteja paelja, ka izradijas, tika pasniegta ar gliemeziem. Ernijs rupigi izmak?kereja no Ninas ?kivja visus gliemezus un, ietinot tos salvete, nolika uz galda malas.
Padzeru?i teju, kas Ernijam par parsteigumu izradijas gar?iga un stipri pagatavota, vini samaksaja un atstaja «romantisko» kafejnicu.
– Vai velaties redzet spoku maju? – Toms ?kieleja, skatoties karte telefona. «Tas nav talu, tikai dazus kvartalus no ?ejienes.»
«Es domaju, ka mums ir pienacis laiks doties prom,» Ernijs atgadinaja Tomam.
– Un es gribu! – Nina negaiditi skali un uzstajigi pazinoja.
– Damas velme ir likums! – Toms dazos solos lidzigi leoparda lecieniem, kas grasas apdzit speli, ?kersoja kvartalu un jau spieda luksofora pogu, ar zestu pasteidzinot atpaliku?o pari.
Pec nepilnam desmit minutem vini patie?am bija klat. Tie?i pari ielai viniem staveja slavena rapojo?a maja.
Tomer tas izskatijas nedaudz rapojo?i tikai tapec, ka neviens to nebija labojis loti ilgu laiku. Maja bija maza, bet divstavu. Tas izskatijas pec pagaidu majokliem okupantiem vai ka majas, ko rupnieki uzcela saviem stradniekiem. Uz sienam bija pelejums ar nolobitu, izbaleju?u krasu un rusu uz slipa jumta.
«Man likas, ka aug?eja stava loga redzu kustibu…» Toms teica kapa balsi.
Nina piespiedas Ernijam cie?i klat, satverot vina roku.
«Ja godigi, es gaidiju vairak,» Toms noverteja konstrukciju sev ierastaja toni. – Kaut kas, iespejams, vesturisks, ta teikt…
Toms stradaja par vestures skolotaju makslas skola, kur, protams, macijas vina adoptetie berni Ernijs un Nina. Visu vesturisko vin? dievinaja no visas dveseles.
Toms sagriezas uz kurpju papeziem un grasijas doties atpakal. Pek?ni Nina ?ausmas iekliedzas un satvera Ernija roku ta, ka visa vinas roka sastinga un saka loti sapet.
Toms pagriezas atpakal un jautajo?i paskatijas uz Ninu:
– Kas tas ir, dargais, vai tu kaut ko iedomajies? Ejam atri prom no ?ejienes. – Toms aplika roku ap Ninas plecu, velkot vinu sev lidzi, bet vina ?kita saknojas uz asfalta un turpinaja kliegt.
– Tom, paskaties uz aug?u. – Ernijs jau bija pamanijis, par ko Nina kliedz.
– Ak, oho… – Tagad to pamanija ari Toms. «Un es biju parliecinats, ka tas ir viltots, izdomats ?ausmu stasts, lai piesaistitu turistus…
Pa slipa jumta gredu ar saruseju?iem traipiem, no viena skurstena uz otru staigaja basam kajam spokaina sieviete gara, veclaiciga naktskrekla.
Kad vina sasniedza vidu, vina pagriezas pret viniem. Labi, ka vinas acis bija ciet un zods bija piespiests pie krutim. Vinas garie, plivojo?ie mati karajas no pleciem, sadalijas pa vidu. Acimredzot kundze devusi majienus, ka dzives laika cietusi no staiga?anas miega.
Vina lenam pacela rokas, izple?ot tas uz saniem. Tos vicinot, vina pacelas, protams – leja. Vina krita leni un skaisti, griezoties it ka paleninajuma, un beidzot izpletas uz asfalta eleganta teatrala poza, lai skatitaji varetu redzet vinas diezgan skaisto seju un kailos celgalus.
Pagulejis tur isu bridi, spoks pazuda.
«Un vina ir skaista…» Nina ar divainu sajusmu secinaja joprojam trico?a, nedaudz aizsmaku?a balsi.
– Tu esi daudz labaks! – Toms atcirta. «Ejam prom no ?ejienes, es domaju, ka mums visiem ?odien pietiks iespaidu.»
Nina lenam gaja uz priek?u, ik pa bridim atskatidamas. Tagad vina tureja Ernija roku, to nesaspiezot.
«Vienkar?i apsoliet par to nestastit Dalijai.» – Toms diskreti piemiedza Ernijam, atgadinot, ka Ninai pagaidam nevajadzetu stastit parak daudz.
Nina tomer atkal apstajas, radot ar pirkstu uz ?is nu jau citas, gluzi modernas majas jumtu. ?oreiz vina nevis kliedza, bet smejas.
Ari Toms un Ernijs apstajas un paskatijas uz jumtu. Vinu jauna draudzene, ar rokam pacelot svarkus, dejoja stepa deju.
«Parastiem spokiem nav paraduma pamest ekas, kuras vini dzivo,» Toms noteica tada toni, it ka vin? savas skolas audzekniem pastastitu kadu vesturisku faktu. «Tas ir kaut kads… traks spoks,» vin? rezumeja.
Pa to laiku spoks uztaisija vairakas piruetes, it ka dejodams solo numuru baleta, un, panemis skrie?anas startu, noleca no jumta ar galvu uz leju, ka iesacejs peldetajs no baseina malas. Ienirusi asfalta, dama kritiena vieta atstaja tum?u pedu, kas, protams, izskatijas pec izlietam asinim.
«Vina noteikti flirte… tikai ar kuru no mums…» Toms skali domaja, skatidamies uz traipu.
«Varbut vina saprot, ka tu esi uz kaut ko spejigs… sava zina…» Ernijs ierosinaja. – Vai spoki kadreiz ir meginaju?i ar jums sazinaties? – vin? jautaja tie?i.
«Veca pili bija viens interesants incidents,» atzina Toms.
«Esmu parliecinats, ka ari ta bija «dama», " Ernijs iesmejas.
– Tev ir pilnIga taisniba. – Toms ari pasmaidija.
– Un ko tad tu izdariji?
– Tatad, es uzzimeju vairakas runas. Tas vinai palidzeja mazliet nomierinaties… vai pareizak sakot, mazliet nomierinaties…
– A… vai tu tagad nevelies darit to pa?u? «Tev vienmer visas kabatas ir krita gabalini,» Ernijs ieteica.
Toms iebaza garos pirkstus dzinsu kabata un patiesiba izvilka krita gabalu.
Apkart vietai uz asfalta vin? uzzimeja kaut ko, kas atgadinaja kompasu – apli, kas bija apzimets ar dazada izmera runam.
– Dusi miera, mazulit [8]. – Toms nospieda rokas no krita, vina konturas pazuda no asfalta lidz ar traipu.
«Es nezinu, ka vina turpinas vadit savu dzivi pec naves, bet vina noteikti mus vairs nevajas.»
«Es tev ticu,» Ernijs sacija, lai nomierinatu Ninu, kura pasmaidija ta, it ka vinu patiesi uzjautrinatu viss notiku?ais, tacu joprojam izskatijas bala.
– Vietejie apskates objekti ir brini?kigi. Bet tagad mums tie?am ir jaiet,» Toms sacija, it ka Ernijs butu uzstajis uz pastaigu pa vesturiskam vietam.
«Es jums piekritu,» Ernijs atbildeja ar mierigu smaidu.
[1] Vai jus pasniedzat vegetaro edienkarti? (piem.)
[2] Es gribetu tasi tejas (piem.)
[3] Tris gabalus, ludzu (piem.)
[4] Paella (piem.)
[5] Es to nem?u (piem.)
[6] Kads ir ?i restorana ipa?ais ediens? (piem.)
[7] Vietejais vins (piem.)
[8] Atputies miera mazulit (Anglu.)
5.NODALA. Ma?ina pari saviem lidzekliem un vikingu kaujas dziesma
– Tas nedod nekadas privilegijas. Bet par atrgaitas celu var samaksat,» krekla un bikses terptais jaunietis pieklajigi paskaidroja, pamanot, ka Toms ar interesi skatas uz «skaisto» automa?inas numura zimi, kuru Ernijs, ?kiet, iemileja no pirma acu uzmetiena.
Tum?i sarkanais, spidigais jaunais divdurvju Mercedes kabriolets izskatijas patie?am pievilcigs. Tomer Ernijs neuzskatija, ka ireta automa?ina atvalinajumam ir ta verta, lai par to teretu gandriz visu savu brivo naudu.
– Es gribu noiret ?o ma?inu uz nedelu. Un ja, es gatavojos maksat par ?oseju. – Toms uzmanigi un maigi izbrauca ar pirksta galu pa mersedesa vejstikla konturu.
Ernijs nevilus nosvilpa. Krekla un bikses terptais jaunietis savai reakcijai nepieversa ne mazako uzmanibu – vin? aizvilka Tomu pie letes, lai aizpilditu dokumentus.
Kamer Toms aizpildija nomas ligumu un maksaja par pakalpojumiem, Ernijs un Nina sedeja Mercedes aizmugureja sedekli. Tas izradijas arkartigi erts un elastigs, uz ta pat vairakas reizes uzleca, ka uz batuta, kamer neviens vinu virziena neskatijas.
– Piespradzejieties, pui?i, mes atri iesim. – Toma acis dega, vin? noteikti ne tikai paredzeja, bet ari kaut ko planoja.
Bet tas nebija tas, par ko Erniju uztrauca. Toma pirksta, tie?i virs antika gredzena ar dabigo akmeni, ko vin? parasti nesaja, bija masivs zelta gredzens ar rubiniem un topazem, bet uz kakla bija iespaidiga kede ar masivu medaljonu. Jauns virietis krekla un bikses, pamanijis medaljonu, pieklajigi paklanijas un noveleja patikamu celojumu.
Labi, ka Ninai nebija laika pamanit ?os «statusa» rotajumus, vina joprojam nevareja piespradzeties, ta nemitigi slideja starp adas sedekla spilveniem.
«Laujiet man tikt gala ar to, un jus turiet piparmetru konfektes, preteja gadijuma jus saslimsit.»
– Paldies… un ?is… no kurienes vel ?is?! «Nina ar izbrinu skatijas uz savu plaukstas locitavu, uz kuras bija sudraba rokasspradze, kas rotata ar tirkizu.
– A-un ?i… ?i ir davana no mums un Toma tev par godu… ?im… tam…
– Par godu kam?!
– Par godu tavai pirmajai lidma?inai, tas ir… lidojumam, ja, lidojumam. Jus visu izturejat tik drosmigi, ka pat papira maisinu nevajadzeja…
Nina sarauca pieri un atravas.
– Nu, es gribeju teikt, ka tev izdevas lieliski, mes ar tevi lepojamies. Toms stasta, ka pirmo reizi, kad Dana lidoja lidma?ina, vina cetras reizes pec kartas vema. Vina ari satvera stjuarti un ludza vinu izlekt ar izpletni, jo vina to vairs nevareja izdarit un atteicas ?eit atrasties.
Nina sirsnigi iesmejas un pacela plaukstas locitavu pie acim:
«Patiesiba vin? ir skaists, paldies.» Man loti patik tirkizs.
– Vina tev loti piestav.
Nina vaji iespera pa Ernija potiti, bet pasmaidija.
Toms tikmer jau bija iebraucis trase un tik loti paatrinajies, ka pretvej? izputa vina garos matus ta, ka tie gandriz pieskaras Ernija sejai. Gaiss bija loti silts un maigs. Ta smarzoja pec ziediem, karstas saules staros izdedzinatas zales, savvalas un nogatavoju?am vinogam, talas juras, zemes, ko apstradaja caklas zemnieka rokas, un zemi, kas dzivoja savu, senatnigo dzivi. Vispar ta bija pa?as Spanijas smarza, ko Ernijs labi pazina un jau sen bija milejis.
Saule lenam rieteja, un Ernijam ?kita, ka vin? jut asfalta smarzu, kas gandriz izkusis no dienas karstuma.
Nogurusi Nina aizsnauda, nometot galvu uz Ernija pleca.
Toma seja, kas atspogulojas spoguli, atgadinaja kaka seju, kas gatavojas medit zvirbuli. Ernijs klusi iesmejas, cen?oties Ninu nepamodinat: Toms negaiditi «mantoja» vel vienu neparastu rotaslietu, kuru, acimredzot, vin? pats nepamanija. Ernijs maigi pieskaras vinam pie pleca un klusi jautaja:
– Tom, ka tev ar galvu?
«Ziniet, tas ir nedaudz smags, un ?kiet, ka tas ir buzzing.» Paldies, ka jautajat… Ka jus uzminejat: vai es izskatos slikti?
Ernijs atkal tik tikko speja savaldit smieklus:
– Gluzi otradi, tu esi vienkar?i neatvairama. Paskaties spoguli.
– Oho, tas ir skaistums. Bet, paldies Dievam, es joprojam atspideju spoguli, at?kiriba no musu nesenas pazinas. – Toms beidzot pamanija no zelta kaltu vikingu kiveri, kas rotaja vina galvu.
– Varbut tu varetu piebremzet un nonemt ?o? – Ernijs neuzkrito?i ierosinaja.
«Mums nav laika apstaties: es apsoliju Dalijai, ka mes visi kopa dzersim teju pirms guletie?anas.»
– Nu ka tu zini.
– Vai tu esi labi piespradzejies?
– Vai jus gatavojaties vel vairak paatrinat? – Ernijs piesardzigi jautaja: Mercedes spidometra atruma raditajs sasniedza divsimt kilometru stunda. «Ja tiksi piekerts, jums tiks piemerots naudas sods.»
– Tas ir maz ticams: tuvakais celu policijas postenis atrodas gandriz piecdesmit kilometru attaluma no ?ejienes, es parbaudiju. – Toms brivaja roka apgrieza telefonu. – Kapec, jusuprat, es izvelejos ?o konkreto mar?rutu? Jus patie?am varat to vadit pec sirds patikas.
– Tomer es domaju, ka nav verts vairak paatrinat, ja nu vienigi iemeslu del…
Bet Toms neklausija Erniju, vin? kaut ko murminaja zem deguna, Ernija ?ausmam, vecvelsie?u valoda, ar raditajpirkstu aprakstot kadu sarezgitu spirali gaisa.
Ernijam par atvieglojumu nenotika tas, ko vin? gaidija; Tomam, iespejams, kaut kas neizdevas: nenotika pilnigi nekas magisks. Tomer Toms neizskatijas satraukts, gluzi otradi, vin? apmierinati pasmaidija, skatidamies kaut kur taluma, it ka no uzacu apak?as.
Ernijs saprata, ka ir kludijies: Tomam izdevas izveidot magisku portalu tikai zinama attaluma no automa?inas. Tagad kluva skaidrs, ko Toms izdomajis – vin? grasijas burtiski ielidot portala milziga atruma.
Ernijs aizvera acis, dzili ievilka elpu un aiztureja elpu, cie?ak saspiezot gulo?as draudzenes plecu.
Automa?inas dzinejs noruca, sasniedzot maksimalo atrumu.
Pek?ni dzinejs apstajas, un automa?ina un tas pasazieri nokluva bezsvara stavokli. Ernijs pacelas paris centimetru attaluma no sedekla, to tureja dro?ibas josta. Saldigi tum?i zilais gaiss ar mirdzumu bija viegls un patikams, lai gan smarzoja pec biezas miglas, kura bija dedzinati viraks.
Nina miega sirsnigi iesmejas, spaniski izrunadama kadu divainu frazi.
Toms atspiedas kresla, noliekot kajas uz gridas zem pedaliem, it ka meginatu ?upoties.
– Nac, palidzi man mazliet!
Ari Ernijs atliecas un saspringa. Mercedes iedarbinaja un peldeja uz priek?u pa miglu.
Toms pek?ni saka dziedat vecu dziesmu, ko ari Ernijs labi zinaja.
– Ak, es redzu tavu tevu… – Toms pagriezas un piemiedza aci.
«Ak, es redzu, un mate un masas ar braliem,» Ernijs klusi pacela.
– Ak, es redzu, ka mani senci pamostas katru.
– Vini mani sauc.
– Un manam vardam ir janotiek blakus viniem.
– Valhallas zales.
– Kur drosmigie dzivo muzigi… [1] – Toms un Ernijs sinhroni pabeidza.
Taja bridi ma?ina strauji saravas uz priek?u un Ernijs, ?kiet, bija iegrusts cie?a gumijas ?lutene, caur kuru vina galva un pleci ar grutibam vareja izspiesties. Bridi velak atgriezas parastas pasaules skanas un dzineja rukona, kas darbojas lidz galam. Automa?ina ka lidma?ina nolaidas uz asfalta un aizlidoja garam celu policijas postenim.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70543912) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.