Laika cilpa
Edgars Auzin?
Skolenu grupa speles "Zarnitsa" laika krit no 1984. lidz 1941. gadam. Ienaidnieks virzas uz Maskavu. Arkartas situaciju par pazu?anu 1984. gada izmekle kompetentas iestades, un pui?iem jamegina izdzivot un atgriezties. Vai vini spes parvaret ?ker?lus, vai ari ienaids sagraus visu vienibu? Laika cilpa nenover?ami savelkas.
Edgars Auzin?
Laika cilpa
Prologs
1984 gads
Promocijas darbs virzijas lenam. Kirils Mjagkovs sedeja ?aura, iegarena istaba, kas bija pilniba piebazta ar gramatam – plaukti bija parpilditi un nolikti no abam pusem, un starp tiem ka nabaga radinieks atradas vina galds. Blava gaisma apgaismoja atvertu Talmudu kalnu ar gramatzimem, kas bija izkaisitas pa lapam. Otrs kalns bistami sasala uz palodzes. Logs ar skatu uz pagalmu bija parklats ar biezu melnu audumu, tapec vinam nebija ne jausmas, kads diennakts laiks ir ara – bija gai?s, vai rudens drumums jau bija nolaidies par pilsetu, absorbejot visu apkartejo. Logs bija aizmurets ne velti – preti atradas kaut kada apsardzes iestade, vai nu pirmstiesas izolators, vai kas tamlidzigs, un aiz tas tum?ajam restem dazkart vareja redzet kameru iemitniekus, kas skatijas uz pretejo maju. bez ko darit.
Tomer Kirils tam nepieversa uzmanibu. Pirms diviem mene?iem vin? vienojas ar musdienu vestures nozares vaditaju, ka nepiecie?amibas gadijuma stradas lidz ritam, un ta ka pec aizstave?anas kluva par nozares vado?o petnieku un ari jaunako un perspektivako Anatoliju Vjaceslavovicu. devas vinam preti puscela.
Atklati sakot, vin? mileja Kirilu un palidzeja vinam visos iespejamos veidos. Komanda klida baumas, ka pec aizie?anas pensija vin? iesniegs lugumu, lai Kirils tiktu iecelts par nozares vaditaju. Tas bija rets gadijums, kad visi par to priecajas.
Kirils atkal parskreja pari ar roku rakstitajai balta papira lapai. Vinam riebas rakstit – vina domas bija apmulsu?as, vin? nevareja sekot lidzi vinu lidojumam, turklat taustinu klik?ki loti trauceja. Tapec Kirils izmantoja Bik lodi?u pildspalvu, kuras komplektu kopa ar pildijumiem Anatolijs Vjaceslavovics vinam atveda no arzemju konferences Berline.
Sastingis virs galda, vin? nevareja saprast, ka sakt jaunu rindkopu. Promocijas darbs bija veltits Lielajam Tevijas karam, proti, izluko?anas zinojumu izmanto?anai Sarkanas armijas kaujas operaciju laika.
Neskatoties uz to, ka darba tema kopuma bija tiri vesturiska, ta vel nav zaudejusi savu aktualitati. Ka uzticeties izluko?anas datiem sarezgitos apstaklos, ka tos parbaudit, kadi liktenigi lemumi un izravieni balstijas uz padomju izlukdienestu zinojumiem un kapec dazi no tiem, neskatoties uz to acimredzamo vertibu, nekad netika izmantoti – tas bija zinatniskas intereses priek?mets .
Anatolijs Vjaceslavovics pat deva majienu, ka loti nopietni cilveki no Valsts dro?ibas komitejas ir ieintereseti vina darba un, ja vin? gus vera nemamus rezultatus, promocijas darbs var tikt klasificets. ?is baumas atri izplatijas komanda un pie?kira tas darbam noslepumainu un pat varonigu auru. Tomer pats Kirils uz ?o lietu skatijas vienkar?ak – vin? tikai gribeja saprast kaut kadas divainas, vinaprat, lietas, ko pamanijis, budams Maskavas Valsts universitates vestures nodalas magistrants.
Tagad, kad vinu uzaicinaja uz PSRS Vestures institutu ka jaunako petnieku musdienu vestures nozare, vinam bija iespeja to visu parbaudit visrupigak.
Kirils pek?ni no?kaudija. Biroja, kura vinam tika dots rakstit disertaciju, gramatu putekli lidinajas ka smogs. Vin? uzlika pildspalvu uz tiras baltas lapas, izstaipijas un atcerejas, ka jau sen gribeja dzert teju.
Katls atradas atsevi?ka telpa gaitena gala, tur bija ari trauki, neliels ledusskapis, galds un divi kresli. Uz ledusskapja atradas maizes kaste, kura guleja akmens klaipa puse. Vin? nekad neskreja uz partikas veikalu, un tagad, iespejams, bija par velu. Jums bus jamerce klaips teja.
Kirils noputas, piecelas no neerta cieta kresla un izstaipijas. Lenam, ?upojoties, vin? devas pa tum?o gaiteni. Arpus ekas valdija klusums. Vel viena svetdiena zinatnes laba, – nodomaja Kirils, iegaja istaba, piesledza katlu rozetei, ieleja udeni no tejkannas kruze un sakrustoja rokas uz krutim, verodams udens burbuli kruze.
Kad vina ausis sasniedza divaina skana, vin? nodomaja, ka tie ir veca Snaiges ledusskapja viltibas, kas murra, kurneja un runaja pats no sevis, apkartejiem nekaunoties.
Udens kruze saka ?nakt un kluva balgans.
Kirils klausijas. Vin? bija pilnigi viens Jaunas vestures sektora eka – par to nebija ?aubu. Turklat ?i nebija galvena eka, bet gan blakus eso?ais izpetes sparns ar atsevi?ku ieeju, kas ?obrid ir aizslegts ar atslegu, kas Kirilam bija dzinsu kabata.
Katram gadijumam vin? parbaudija – atslega bija vieta.
Skana atkartojas. Un tas neparprotami naca nevis no ledusskapja, bet kaut kur vecas, pirmskara ekas dziluma.
Puisis kluva piesardzigs.
Kads izkapa pa logu pirmaja stava? Tad vin? butu dzirdejis saplisu?u stiklu skanas, solu skanas – tikai apkopeja Anna Nikolajevna vareja klusi staigat pa nolietoto, ciksto?o parketa gridu, un neviens nezinaja, ka vina to izdarija. Un kas iet uz Vestures institutu, ko nemt? Marksa-Engelsa kru?utes? Gramatas?
Tomer kaut kas bija, bet neviens par to nezinaja.
Kirils lenam pastiepa roku lidz kontaktligzdai un pavilka katla vadu. Dak?a izkrita un ?nak?ana kruze apstajas gandriz uzreiz.
Rakstamma?inai lidziga skana. Vienkar?i rakstit, lai kur? tas butu, loti klusi un burtiski viens burts dazas minutes.
KLAC.
Kirils juta, ka par vina mugurkaulu lenam parlec drebuli.
Spoks? Nu, tas ir pilnigi smiekligi divdesmitaja gadsimta. Vin? meginaja pasmaidit, lai apstiprinatu savus vardus, tacu tas iznaca greizs.
Isie klauvejieni, tie klauvejieni, kas atbalsojas tuk?aja eka, vinu tik loti nobiedeja, ka vin? uz bridi parnema paniku.
Telefons dezureja pirmaja stava, bet tur vajag nokapt, kas, protams, piesaistitu uzmanibu… protams, bija ari telefons registratura un direktores kabineta, bet tagad ?ie kabineti ir slegti.
Kirils automatiski panema no galda salveti un noslaucija pieri, kuru klaja sviedri.
KLAC.
Sasodits! – vin? pie sevis nolamajas. Rezisora sekretare Naina Iosifovna svetdienas vakara nevareja ierasties uz darbu. Tas ir neiespejami. Vina noteikti butu ieskatijusies vina skapi, jo ipa?i tapec, ka tie?i vina ierakstija rikojumu par biroja pie?kir?anu.
Kirils piesardzigi paskatijas ara no istabas. Zem pienem?anas telpas durvim bija tum?s, nenaca ara neviena gaismas stripa.
KLAC. KLAC.
Jauna skana lika vinam uzlekt uz vietas. Likas, ka skanas avots bija loti tuvu, burtiski dazu metru attaluma. Bet augsto griestu un plato arku del atbalss nesa asas, biedejo?as ?alkonas pa visu stavu un bija gruti noteikt virzienu – skana ?kita nakusi no pa?am sienam, no visur.
Un pek?ni Kirilam tas atausa.
Vin? pakratija galvu, it ka neticetu savam minejumam, bet cita izskaidrojuma nebija.
– Bet ta nevar but! – Vin? klusi iesaucas un iegaja tum?aja koridora.
Lai parbauditu pienemumu, bija jaiet uz otru stava galu, janogriezas pa kreisi – tur, blakus vina istabai, atradas laboratorija, kura darbinieki petija dazadas vestures liecibas – no berza mizas burtiem lidz dazadu laikmetu sadzives priek?metiem. Protams, visas vertigakas lietas bija pasleptas seifos, bet… kaut kas palika.
Kirils apstajas, sastinga un klausijas.
KLAK, KLAK, KLAK…
Vina sirds puksteja tik atri, ka vin? sastinga.
Vini nevareja ievietot ?o priek?metu seifa, jo tas bija parak liels. Vini vinu atveda pagaju?aja nedela – pats Anatolijs Vjaceslavovics iesniedza peticiju un ar grutibam, ar milzigiem birokratiskiem ?ker?liem, viniem tomer izdevas.
Kirils pagaja garam kabinetam, pagriezas pa kreisi un paskatijas uz baltajam durvim, virs kuram karajas zime ar melniem burtiem “LABORATORIJA”.
Protams, iek?a nevareja but neviena. Vin? visu dienu stradaja burtiski aiz sienas un nedzirdeja nevienu skanu.
Vin? pienaca tuvak un atkal klausijas.
Vin? nedzirdeja nekadus solus, nekadu darbibu, kas liecinatu par cilveka – ?aja gadijuma potenciala zagla – klatbutni. Bet cits
KLAC
lika vinam ta nodrebet, ka vin? ar pieri atsitas pret durvju rami.
Kirils asi nospieda rokturi un atvera durvis.
Istaba bija pika melns, un vinam uzreiz neizdevas orienteties. Pec paris sekundem vin? paskatijas uz priek?u un pa kreisi, uz istabas sturi. Tur uz liela koka galda staveja ierice, kas atgadinaja rakstamma?inu. Tas vaks bija atlocits atpakal, un tastatura ar lielajiem taustiniem kveloja blavi dzeltena gaisma.
Vin? atcerejas, ka dienas laika meginajis ieslegt ierici un acimredzot aizmirsis iznemt kontaktdak?u no rozetes.
Uzsitot sev pa pieri, Kirils atri devas uz galda pusi, bet puscela sastinga savas pedas.
KLAC.
KLAK, KLAK.
KLAK, KLAK.
KLAC.
KLAK, KLAK, KLAK…
Ierice saka darboties atri, it ka baidoties, ka Kirils aizies.
Tie nebija tikai taustinsitieni. Kads meginaja nosutit zinojumu.
1. nodala
1941 gads
"K… kas tev tik ilgi prasija," Petja jautaja, klabedams zobus tik stipri, ka ?i skana pat apslapeja veja gaudo?anu melna meza lidojo?ajos zaros. ?kirstot nokritu?as priedes zarus, vin? kadu bridi ielukojas draugu sejas, cen?oties saprast, vai viss ir kartiba, vai vajag uzreiz ?aut – vienalga kur, ja vien talu. Tacu visapkart ka muris bija augstas priedes un nebija kur skriet.
Ketija nolaida kasti ar iztuk?ota balona elpu, apsedas uz tas, noslaucija sviedrus, gribeja kaut ko atbildet, bet tikai pamaja ar roku – un ari tad ?is vilnis drizak bija pilnigi izsmelta cilveka zests.
Vinas laba roka lengani karajas gar kermeni, un burkas krita uz mikstas zaliena – apalas, lielas un spidigas. Katja paskatijas uz viniem, it ka nesaprastu, kas notiek.
Lena noelsas un uzreiz izleca aiz augo?as priedes saknes, kas nakti atgadinaja kaut kadu mitisku briesmoni ar milzu taustekliem. Vitja domaja, ka saks vakt kannas, bet ta vieta vina apskava meiteni un saka glastit vinas muguru, kaut ko cukstot vinai ausi. Tikai tad vin? pamanija, ka Katjas pleci nedaudz triceja, un tie?i taja bridi vin? juta ?ausmigu nogurumu. It ka vesels milzigs kalns butu nokritis no pleciem un nokritis zem kajam smagu skarda karbu veida.
"Es domaju… es domaju, ka neteik?u," Ketija tik tikko dzirdami ?nuksteja. – Tas bija loti… loti gruti.
Lena uz bridi paskatijas uz Vitju, iespejams, gribeja jautat, kapec vin? nepanema vismaz pusi no konserviem, bet, kad vina ieraudzija vinu gulam uz otras kastes malas, vina kluseja.
– Tu to izdariji. "Tu esi lieliska," Lena noglastija Katjas muguru. "Mes jus gaidijam tik ilgi, mes jau sakam uztraukties un gribejam doties taja virziena, kur jus devaties." Bet mes tomer nolemam ?eit pagaidit. Grutakais ir gaidit. Nakamreiz noteikti brauksim kopa. Taja pa?a laika vini butu atnemu?i vairak.
?kita, ka Katja vina neklausijas, tacu, spriezot pec nemanamajam rokas kustibam, vina piekrita. Protams, ja vini butu kopa, vini butu nozagu?i tris vai pat cetras kastes ar konserviem. Bet briesmas ir daudz lielakas.
Vitja paskatijas uz vina rokam. Vina plaukstas sapeja no daudzajam ?kembam – tikai tagad vin? sajuta to dzirksteles uz plaukstam, pirkstiem un plaukstu locitavam. Protams, Katja pienema vairak svara. Vina nesa kasti ar konserviem, lai gan Vitja nesaprata, kapec – vin? joprojam bija mieriga un erta nakotne, kur jebkura bridi ap pulksten divdesmit diviem var skriet uz lielveikalu un nopirkt visu, ko velaties – pat maize, pat kartupeli, pat ne visai labi, vismaz… vin? domaja par saldumiem un pek?ni atcerejas, ka sporta jakas kabata zem jakas bija ielicis lielu “Guliveru”.
Uzmanigi attaisijis sledzeni, vin? aptaustija cietu taisnsturi.
"Ura! Vieta, nav pazudis!” – vin? gandriz iekliedzas. Tulit, it ka atjedzies, veders saka rugt. Tikai tagad Vitja saprata, cik izsalcis vin? ir. Vina rokas saka tricet, un bija vajadzigas milzigas pules, lai apturetu trici.
Vitja iznema konfekti, isi paskatijas uz smaido?o milzi un pasniedza to Lenai.
– Luk, panemiet to pusi un pusi ar Katju.
Lina partrauca savu kluso monologu, sastinga un pagriezas. Vitja uztvera vinas pateicigo skatienu.
– Paldies, Vit.
Vina panema konfekti un uzmanigi, ka kadu dargakmeni, to izsainoja.
Brunais taisnsturis izskatijas tik apetitligs, ka Vitja steidzas noversties.
– Katja, iekost.
Ketija nereageja, bet, kad Lena nolika konfekti sev zem deguna, vina saravas, no?naca, lupu kaktini nedaudz pacelas – un vina uzmanigi iekoda. Vina mazliet ko?lajas un pagriezas pret Lenu.
– Mammit… cik gar?igi! – teica Katja. Sartums pamazam atgriezas vinas seja. – No kurienes tu to nemi?
Lena pamaja uz Vitju.
– Vinam bija dazi rezerve.
– Kas ir kaste? – vinam blakus paradijas Deniss, kur? ?kita svaigaks un dzivespriecigaks par parejiem. Vin? notupas un, neskatoties uz brilles pazudu?o lecu, saka lasit melnos uzrakstus, kas bija rakstiti tie?i uz deliem.
«Ipa?a arste?ana. Nemetiet. Nevajag sist. Paliec sauss”.
“Ipa?a piesardziba. Nemetiet. Nesitiet. Glabat sausa vieta"
"Mes tam vel neesam izgaju?i cauri… ?kiet, ka tas kaut ko saka par piesardzibu, jus nevarat to mest." Un ari ar sikiem burtiem, – vin? teica, ?kieldams.
– Kristals, vai ka? – izlauzas no Petijas, kura, tumsa piekerusies pie zariem, beidzot izkapa aiz priedes saknes.
Ieraudzijis pa zemi izmetatas skarda bundzas, vin? laipni nolamajas un tudal metas tas savakt.
– Labi padarits! – vin? izplapajas. "Es nezinu, kur? no jums to uzmineja, bet ediens ir vissvarigakais." – Trispadsmit gabali, 400 gramu kannas. Lielisks sautejums!
Vitja atri aprekinaja: izradijas, ka Katja bez smagas kastes veda ari apmeram piecus kilogramus konservu. Vin? atskatijas uz vinu un, ja vinam butu vel viena konfekte, vin? to uzreiz butu atdevis. Bet vinam bija tikai viens un tas viens – kada brinuma del.
– Kapec tu vinu vilki? – Deniss velreiz jautaja. – Dro?i vien loti smagi!
"Tas nav istais vards," Vitja sacija un nogurusi paraustija plecus. Vinam nebija ne jausmas, kapec, un pilniba palavas uz Katju. Vina acimredzot kaut ko zinaja un, ta sakot, bija “vieteja”. Vietejais vietas un, vel svarigak, laika izpratne. Varbut kaste ir kada svariga lieta, ko vini iedos padomju armijai un tas palidzes musejiem pec iespejas atrak uzvaret? Vai, piemeram, bez ?is ierices vacie?i nespes pieladet lielgabalu, parraidit svarigu zinu – tacu nekad nevar zinat, jebkura sabotaza fronte pret ienaidnieku vinu ta vai citadi sabojas. Vin? to saprata un, protams, tapat ka visi padomju skoleni, par to lasija gramatas un skatijas filmas.
"Tas ir nepiecie?ams," Vitja nomurminaja. Deniss ?kita apmierinats ar ?o atbildi.
Pec Gulivera Katja atdzivojas. Vina piecelas no kastes, izstaipijas, noelsas un tad pek?ni teica:
– Ak, sasodits… es aizmirsu savu velosipedu aiz tavas majas… Man bus jabrauc atpakal.
Vina pek?ni sastinga, klausijas, mazliet pagriezas viena virziena, tad otra. Vitja kluva piesardzigs, tacu, lai ka vin? centas, vin? neko nedzirdeja, iznemot talo kanonadi un veja troksni.
– Pakert to! – Ketija skarbi teica, uzrunajot kadu nezinamu. – Atri, atri! Vini noteikti ir atklaju?i, kas pietruka!
Lena bezpalidzigi pagriezas un paskatijas uz Vitju. Vinas acis bija bailes.
– Petka, savac konservus! – Vitja cuksteja. – Pasteidzies! – un saka kramet kabatas aukstas kannas. Katra vareja ietilpt ne vairak ka viens, un drebes uzreiz kluva neticami smagas un neertas.
– Nemsim! – Katja paveleja.
Deniss paskatijas uz Vitju. Kopa vini satvera kasti no abam pusem, un Katja to pacela no priek?puses.
Meness, kas lukojas ara caur atri lidojo?iem makoniem, nepartraukti apgaismoja vinu saspringtas sejas. Apkart ?alco?ais mezs ?kita nereals, nereals un tapec vel biedejo?aks. Pek?ni vinus sasniedza du?igs kliedziens, tad vel viens, un kluva skaidrs, ka vini noteikti vaja. Vitja juta pukste?anu ausis, un kluva neticami gruti elpot. Sasodita kaste parvertas par cugunu – bet Katja spitigi gaja, pareizak sakot, pat vilkas, jo kastes apak?eja dala atsitas pret vinas kajam.
Un tad caur veja troksni manas ausis iecirta dusmiga, sava veida lauzta, klak?ko?a sunu rie?ana.
"Mammu…" Linas balss triceja. – Mammit, man ir tik bail no suniem…
Vitai bija iespeja sastapties ar aitu suniem, kas sarga darzenu noliktavu, un vin? atcerejas ?o izbraukumu visu muzu – bet tas bija majas, un ?eit nebija kur paslepties.
Deniss, aizelpas, ik pa bridim palukojas apkart – zobi klabeja, bet ne no aukstuma, ka varetu domat, bet gan no bailem un spriedzes.
Katja nedaudz samazinaja atrumu, caur nasim iesuca mitru veso gaisu, paskatijas par plecu un vinas acis dzirkstija. Taja bridi vina izskatijas pec kaut kadas raganas – acis dejoja launpratibas dzirksteles, un tas nez kapec Vitai lika justies labak, it ka vin? butu pieskaries dego?ajai naida ugunij un no tas uzladejies.
– Atri, uz straumi! – Vina pek?ni mainija virzienu un ievilka pulku biezokni – tik necaurejams un erk?kains, ka bija gandriz neiespejami paiet. Elastigie zari skropstas manu seju, adatas skrapeja vaigus, cen?oties ieklut manas acis. Uz vina rokam nebija paliku?as nekadas dzives vietas – tas visas bija sagrieztas un caurdurtas, erk?ki izsuku?ies pa biksem, nokasiti un ierakti ada. Atdalijums klusi un izmisigi spitigi devas uz priek?u. Suna rie?ana aiz viniem vinus mudinaja, dzenaja, venas dauzijas bailes – vieni milziga meza, kara, un aiz muguras bija slepkavas, kas bija gatavi uz visu.
"?eit jums ir Zarnitsa," nodomaja Vitja, klustot vesakai. "Visrealaka lieta, kada jebkad bijusi." Un, kad vina kajas pek?ni nolaidas, vina kermenis slideja pa slapjo zali, vin? satvera kasti ka glab?anas lidzekli, neiedomajoties, kas vinus sagaida talak.
Ta nu vini pieci, pat nepaspejot saprast un apzinaties notieko?o, iebrauca taisni straume.
Manas pedas uzreiz iegrima ledaina udeni lidz celiem, bet kaste pek?ni kluva vieglaka un, sakuma nogrimusi gandriz puscela, uzpeldeja aug?up, lenam ripodama no vienas puses uz otru.
Katja paskatijas uz viniem un vainigi nomurminaja:
– Citas izejas nebija. Suni noteikti iznaktu pie mums. Un leni iet uz leju ir parak ilgi.
Vitja paskatijas uz vina kajam. Kaut kadas zales tum?i kati savija vina bikses un, lenam ?upodamies, stiepas gar straumi. Udens bija loti auksts, vin? lieliski saprata, ka ?adi vini ilgi neiztures.
Labi, ka mamma to neredz, vin? nodomaja.
"Tur ir musu maja," Katja noradija kaut kur pa kreisi. "Un jus mani tur satikat," vina pamaja uz maigi slipo krastu, kas tumsa izskatijas pilnigi nepazistams. "Jus, protams, varat iziet tie?i ?eit, bet vini redzes musu pedas." Tapec kadu laiku, varbut piecsimt metru, bus jastaiga pa udeni. Pieturieties sava starpa, dazreiz te ir bedres.
Vina panema kasti aiz parnesa?anas dela un gaja uz priek?u – ta peldeja vinai blakus, ka pieradinata.
Vitja sajuta Lenas roku, ledainu un kaut ka savitu. Meitene triceja ka lapa. Vinas seja bija pilnigi balta.
"Mums jaiet," vin? klusi teica.
Vina pamaja.
– Den, ka tev iet?
Deniss neatbildeja, tikai pakratija zodu, sakot, ejam jau.
Petja pacela aizmuguri. Visi dzirdeja vina kluso basa balsi:
"Tetis man teica, lai no rita aplej sevi ar aukstu udeni." Un es turpinaju domat, kur tas varetu but noderigi? Nu… tagad ir skaidrs, kur.
– Tu tagad slapinasies? – Deniss trico?a balsi jautaja.
"Es domaju, ka ar to man pietiks uz visu atliku?o dzivi."
"Un man patik auksts udens," Lena klusi sacija. "Tas kaut ka ipa?i tirs."
Patie?am, kad Meness izrapas no aiz makoniem, straumes dibens paradijas lidz pedejam olim un zales stiebram, un dazreiz, burtiski uz bridi, no zem kajam izlauzas mazas zivtinas sudrabaina mugura un uzreiz pazud tumsa.
Katja gaja pa priek?u un pastavigi atskatijas, nerunajot ne varda. Varetu domat, ka vina nemaz nejuta aukstumu, bet Vitja zinaja, ka vina ir tie?i tada pati ka vini, tikai vairak sagatavota. Lai gan vinam nebija ne jausmas, ka tam sagatavoties. Ja vien jus neieverojat Petkas teva padomu. Bet tagad bija par velu.
Sakuma rie?ana pastiprinajas, vai ta likas, tad atgriezas vinam aiz muguras un pamazam saka attalinaties. Vacie?i bija acimredzami zaudeju?i pedas.
Neliels pulcin? gaja pret straumi, kas nebija stipra, bet tomer pamanama – kajas turejas pie aizker?anas, bija jaatbalsta vienam otru.
Kada bridi Vitja parstaja just kaju pirkstus. Mani teli parvertas par akmeni. Vinam bija bail skatities uz Lenu, un tikai meness gaismas atspidums no vinas sejas un ledaina plauksta vina plauksta vestija, ka vina joprojam ir tuvuma. Divas reizes vina paklupa un nokrita, klustot gandriz pilnigi slapja. Deniss un Petja palidzeja vinu pacelt – vini atnema vinai konservus un kaut ka to vilka.
– ?eit! – Katja apstajas, noradot uz krumiem un tum?o eju starp tiem. – Ejam ara.
Ar pedejiem spekiem, cikstot zeme, vini uzkapa krasta un kopa izvilka kasti, kuru tagad bija kluvis gandriz neiespejami pacelt. Buda no ?ejienes nebija redzama; No bezspecibas un noguruma Vitja acis sariesas asaras.
Vina rokas parstaja tricet – vin? vienkar?i tas nejuta, tapat ka pareja kermena dala.
– Paker, paker! – Katja nikni cuksteja, un vinam gribejas visu nomest, apgulties uz slapjas zemes un gulet, skatoties uz melnajam debesim. – Neguli! Mazliet vairak! Naciet, jus esat pionieri! Pui?i! “Vina teica vel kaut ko par karu, par fa?istiem un to, ka driz mes uzvaresim, un tad vini kopa dosies uz atrakciju parku, nopirks katrs desmit saldejumus un brauks, lidz nokritis karuseli. Bet tas notiks velak, lai gan loti driz, bet, lai tas naktu, tas notiks driz, jums ir japarvar sevi tie?i tagad, panem kastiti, kadu konservu un iet atkal.
Kad vini atradas apmeram divdesmit metru attaluma no strauta, Katja atgriezas, ar rokam pacela sadrupinatu zali un niedres un aizsedza pedas.
"Tagad mes varam doties," vina teica.
Vitja aizvera acis un satvera atvilktnes rokturi.
Kad vin? tas atkal atvera, tas jau atradas netalu no majas, pie pa?am kapnem.
Vin? domaja but laimigam, bet nespeja.
Vini cetri ievilka kasti maja – tad vin? panema Lenu aiz rokas un pieveda pie plits – ta vel bija silta. Ar plaukstam atspiedu?ies pret raupjo sienu, vini staveja, baididamies kusteties, lidz vinos saka atgriezties dziviba.
Katja pamodas pirma. Vina negribigi attalinajas no plits, novilka slapjas drebes, paliekot tikai T-krekla un garas, melnas apak?bikses, kas izskatijas pec karavira apak?biksem.
Lai gan maja gandriz nekas nebija redzams, Vitja kautrigi noversa skatienu no plikajam kajam, tomer likas, ka vina neko nemanija. Vai ari vina izlikas nemanam.
– Atri, pui?i, izgerbieties, pirms plits atdziest, vajag izzavet drebes. Mes nevaresim iekurt krasni ar jauno – vacie?i uzreiz redzes dumus.
Vitja paskatijas uz Lenu. Vina staveja nekustigi, un ?kita, ka nav iespejams vinu atraut no plits. Tad vin? uzmanigi pieskaras jakas apkaklei, nolaida vienu vinas roku un saka to vilkt nost. Lina padevas bez skanas.
"Laujiet vinam uzkapt uz plits," sacija Katja. "Tur joprojam ir silti."
Vitja novilka Lenas jaku, novilka sporta jaku – viss bija slapj? un auksts un apstajas neizlemiba. Vin? nevareja meitenei novilkt bikses.
"Laujiet man palidzet," Katja ar vieglu kustibu pagruda vinu mala. – Pa to laiku izkarto savas slapjas drebes.
– Ja nu vacie?i? – Petja izspraga.
– Atri pakariet!
Vitja saka pakart Lenas drebes un ar acs kaktinu pamanija, ka Deniss majas sturi atrod kadu segu un pasniedz to Katjai. Vina ietina Lenu no galvas lidz kajam un palidzeja vinai uzkapt uz plits.
"Sasildieties," vina paveleja.
Lena nepretojas.
Tur, sturi, Deniss atrada vairakas vecu virie?u bikses, kreklus, dzemperus un kaut kadu aitadas meteli. Novilcis drebes, vin? neap?aubami uzvilka ?o veco lietu un pamaja draugiem.
– Nac, uzvelc drebes, uzreiz klus siltaks.
– Ja nu ir… zirnekli? – Vitja jautaja.
– Ka tu velies.
Vitja izgerbas un ar riebumu skatijas uz izstieptajam drebem. Vina smarzoja pec putekliem, sviedriem un stipras tabakas, un vina izskatijas ta, it ka butu jau gadu sedejusi atkritumu tvertne – dazkart pa celam uz skolu vin? pamanija bikses vai dzemperi, kas karajas no netiras tvertnes. Bet nebija ko darit. Zobus sakodis, vin? iebaza kajas pla?ajas bikses, nodrebedams, uzvilka T-kreklu un virsu – vecu biezu dzemperi, kozu sagrauztu un caurumu pilnu. Un tikai tad, kad kluva silts, vin? pek?ni nodomaja, ka bus labak ar vabolem un zirnekliem, naktstauriniem un pat pelem kabatas, bet siltuma – un pateicigi domaja par cilveku, kur? reiz to visu nesa.
Petja vel piecas minutes sedeja slapjas drebes, bet tad, it ka apnemies, pie sevis pamaja ar galvu un uzvilka nobruzatas drebes.
"Kas…" vin? teica, kad sajuta siltumu. – Varbut tas nav tik mode, bet tas ir sezona.
Vitja pasmaidija.
“Ikviens, kur? valka Adidas, bus slapj? ka…” Deniss nepabeidza savu ekspromtu, skaidri noradot uz Petita treninterpu.
– Vin? bus slapj? ka gara laiva! – Katja pek?ni teica.
Vini visi kopa smejas.
Katja iznema no krutim saliekamo nazi un iegrieza konservos. Pa budu izplatijas galas smarza – tik aromatiska un gar?iga, ka Vitja gandriz nogibu.
Pakratijusi galvu, Katja atvera vel vienu burku.
– Mes ietaupisim naudu. Nav zinams, cik ilgi mums te bus jasez.
Deniss sniedzas soma un izvilka ceturtdalu novecoju?as maizes un dak?inu.
Vin? salauza maizi piecas dalas, katra no tam ieguva loti mazu gabalinu.
Tik gardu sautejumu Vitja sen nebija edusi. Konservam virsu bija redzama baltu tauku karta, to nebija ipa?i daudz, un pirms tam vin? butu vienkar?i izmetis ?o pretigo lietu miskaste, bet tagad vin? par to pat nedomaja; mazs novecojis maizes gabalin?, sautejums likas dievi?ki gar?igs.
Ar Denisu un Petju vini burku sadalija vienadi. Gala loti atri beidzas. Vitja ar nozelu domaja, ka nav iespejams prasit vairak.
Spriezot pec Petijas sejas, vinam bija lidzigas domas.
"Es nekad nedomaju, ka konservi var but tik gar?igi," sacija Deniss.
Petja pamaja.
– ES ari. Visu laiku ?ie tauki tika izmesti.
"Es ari," sacija Vitja. "Es isti nesapratu, kas to ed."
Vini paskatijas uz tuk?as burkas dibenu un uzsmaidija viens otram.
– Varbut pamegini uzsildit teju? – Vitja ierosinaja.
Katja staveja pie ardurvim un ielukojas nedaudz atvertaja sprauga.
"Tikai nenemiet parak daudz udens," vina teica, redzot, ka Vitja panem kugi un dodas uz izeju. Kajas bija lieli brezenta zabaki, kas tika atrasti zem plits. – Un negrabejiet spaini.
Ejot garam galdinam, Vitja ieraudzija, ka meitenem sautejuma bundza palikusi vairak neka puse. Par Lenu, vin? domaja, un, skatoties uz Katju, cienija vinu vel vairak. Neskatoties uz absoluto arejo lidzibu ar musdienu meitenem, vina bija kaut kas ipa?s, ko nevareja uzreiz saprast. Kaut kada stingriba vai kaut kas tads.
Katja iznema no plits vairakas gruzdo?as ogles, no vacu kastes no deliem eveleja skaidas un iemeta to visu samovara.
Pec desmit minutem vini jau dzera karstu teju, pareizak sakot, verdo?u udeni ar dazam atliku?ajam tejas drupacam un lasi ievarijuma, un ?i teja ?kita kaut kas nepasauligs.
Tikmer Katja pamodinaja Lenu un vina, ?upojusies, ietinusies sega, apsedas uz solina pie galda. Skatoties uz sautejumu, vina sakotneji atteicas, tacu pec gabalina izmegina?anas vairs nevareja apstaties.
Katja pastavigi skreja pie durvim un ilgi skatijas sprauga, un, kad vini padzeras teju, meitene vilka kasti pie galda un pamaja:
– Nu, paskatisimies musu trofejas? Ceru, ka nenesam to velti…
2. nodala
1941 gads
– Beidzot! – Deniss nespeja valdit emocijas. Vin? vai nu apsedas uz solina pie galda, uz kura apak?tasite dega svece, tad piecelas un piegaja pie plits, lai noglauditu vel silto sienu, tad sastinga pie kastes, burtiski iedzerot uzrakstus vacu valoda. Taja pa?a laika vin? kustinaja lupas, it ka meginatu atcereties to vai citu vardu, pamaja ar galvu un skumji atkal uzleca.
– Naina Vjaceslavovna teica, macies vardus, tie noderes. Kapec, es vinai jautaju, atceries? atceries?
Visi, iznemot Katju, protams, atcerejas. Skrupulozais Deniss vienmer kaitinaja vacu valodas skolotaju ar saviem jautajumiem, un beigas vina kaut ka izplapajas (lai gan nekad neatlavas pacelt balsi uz skoleniem):
– Kad jus nonaksit kara, Krutov, jus uzzinasit, kapec. Un atceries manus vardus.
Klase smejas – klusi, bet diezgan izteikti. Nebija runas par kadu karu. Vismaz ar vacie?iem. Un ta tas izradijas.
"Ja man tagad butu tikai maza vardnica, viss klutu skaidrs," vin? teica, skatoties, ka Katja staiga apkart kastitei, domajot, ka to atvert.
Petja panema sveci un pacela to augstak.
"Jus to nevarat salauzt ar rokam," vin? domigi sacija. – Ja vin? nokristu no kalna un pat dabu… Specigs, vin? ir infekcija!
Ketija izvilka saliekamo nazi un meginaja aizkerties pie metala lentes, kas tureja delus kopa, tacu tas bija ka priedes zage?ana ar nazi – cie?i piestiprinatie deli pat nekustejas.
– Varbut uzlekt uz ta? – Petja ierosinaja.
"Tikai tad, ja tas bus jums, tad tas noteikti saluzis," Deniss nekavejoties atbildeja, dodot majienu uz sava klasesbiedra aptauko?anos, tacu vin? pat nepaslinaja ar plakstinu.
– Kas, tavuprat, tur ir? – Deniss velreiz jautaja, pagriezies pret Petju, kura ar sveci staigaja ap kasti.
– Varbut ieroci? – Petja ierosinaja.
– Tas butu labi.
"It ka tu ?autu," Katja atzimeja, tacu ne parmeto?i, bet maigi, nevis izaicino?i. "Tas ir vienkar?i filmas."
Petja noputas:
– Tas tiesa. Filmas viss ir vienkar?i.
– Man ?kiet, ka atradu! – Vitjas balss atskaneja no skapja, kas atradas netalu no ardurvim.
Vin? iznaca turot rokas mazu cirvi, tadu, kadu parasti izmanto galas grie?anai.
"Tas deres," Katja piekrita. – Laujiet man meginat.
Lena sedeja pie galda, ar plaukstam satverusi siltu tejas kruzi un klusi veroja notieko?o.
Vitja mirkli vilcinajas – vin? gribeja pats tikt gala ar kasti, turklat vinam bija tiesibas to darit ka instrumenta atradejam, tacu vin? instrumentu gandriz uzreiz nodeva meitenei. ?o aizker?anos neviens nepamanija.
Katja panema cirvi, viegli pamaja to uz saniem, it ka izmeginot, tad nedaudz attalinaja Petju un iesprauda cirvi starp deliem. Es saspringu. Cie?i piegulo?ie deli sakuma pat nekustejas. Tad vina atbalstija savu svaru uz roktura, kaste draudigi ciksteja, kaut kas taja parspraga.
Vina sabojaja terauda lenti, un ta nokrita no kastes ar dzinkste?anu.
Petja instinktivi paspera vel vienu soli.
– Ja tur ir bumba? – vin? ar bazam balsi jautaja.
Katja pamaja ar galvu.
– Pat ja ta, par to netiek iekaseta maksa. Uzladesim un veselu atdodam Krautam!
Deniss klusi iesmejas, bet uzreiz sastinga, jo viens no deliem nokrita no stiprinajuma, gandriz ietriecoties vinam kaja.
– Apgaismojiet to, kas tur ir! – Katja jautaja.
Petja nedro?i soli gaja tuvak, bet iek?a nekas nebija redzams, ja vien pietika ar blavo sveces gaismu. No saplestas plaisas izskatijas kaut kads melns iepakojums, ellots papirs vai audums.
"Mums tas bus jasalauz," vina teica. – Nu, labi, jums joprojam vajadzes malku.
Vitja pienaca tuvak, ari vin? loti velejas redzet kastes saturu, turklat, lai ko jus teiktu, tie?i vin? un Katja izvilka trofeju no kravas automa?inas un vilka to, noliecoties zem kravas svara.
"Es velos, lai tur butu magnetofons," vin? pek?ni izspraga pret savu gribu.
Lina parsteigta paskatijas uz savu klasesbiedreni. Deniss pasmaidija, un Petja noplatija rokas:
– Ir pienacis laiks dejot…
Tikai Katja nesaprata teikto.
– Atskanotajs? Vai ta tu teici? Kas tas ir?
Vitja domaja, ka ir kludijies, tacu bija par velu.
– Ta ir tada lieta… klausities dziesmas un… vispar jebko.
– Ak, piemeram, radio, vai ka?
– Ja. Ka radio. Tikai parraide nenotiek pa radiovilniem, bet tiek ierakstita speciala magnetiska lente.
Katja pamaja ar galvu.
– Kaut kada brini?kiga lieta. Es nekad par to neesmu dzirdejis.
Pui?i saskatijas. Acimredzot Katja joprojam nav nopietni uztverusi vinu paskaidrojumus. Lai gan patiesiba vini runaja ta – visi kaut kur skreja, bega no reida, tad vini devas uz vinas ciemu, kuru, ka izradijas, bija okupeju?i nacisti, un tagad vini ir aiznemti ar trofejas atver?anu.
Vitja apklusa, baididamies, ka kads no pui?iem turpinas temu – tad, gribot negribot, naksies kaut ko stastit. Lai gan vinam bija kardinajums izstastit divaino stastu par magnetofonu un to, ka tada pa?a veida vin? varetu meginat nodot zinu nakotnei, lai bridinatu gimeni un draugus un lugtu palidzibu. Vin? bija parliecinats, ka puisis, kur? ar vinu sazinajas (Vitja, protams, neticeja, ka tas bija vin? pats), iespejams, kaut ko izdomas pat tik sarezgita un pat pilnigi fantastiska situacija. Bet ka gan par to runat, neizraisot smieklus un draudzigu pamudina?anu? Vin? bija parliecinats, ka stasts ar magnetofonu tiks uzskatits par smiekligu stastu.
Visticamak, magnetofoni vel nebija izgudroti, jo Katja par tiem nebija dzirdejusi.
Vina iznema vel vienu deli, kam sekoja vel viens – kaste negribigi atvera vederu, bruka gabalos, bet tomer ?kita speciga. Tagad pat Lena nedaudz piecelas no galda, lai labak redzetu, kas notiek budinas vidu, it ka Katja atvertu nevis parastu koka kasti, pat trofeju, bet istu Pandoras ladi. Nav zinams, ko Krauti tur slepu?i un kads noslepums glabajas aiz ?iem cie?i piegulo?ajiem deliem.
Beidzot nokrita pedejais delis, gandriz iecirtot Petijai pa kaju, un uz koka pamatnes paradijas melns priek?mets. Tas bija melns, jo loti biezs ellots papirs, kas lidzigs audumam, parklaja zem ta paslepto priek?metu.
– Vini ir iepakoti! – Deniss bija parsteigts. – Noteikti kada noderiga lieta. Varu deret!
"Es pat to neesmu redzejis filma," atzina Petja. – Lai gan, iespejams, esmu noskatijies visas filmas par karu.
Katja paskatijas uz vinu sanis, gribeja kaut ko teikt, tacu pardomaja, atkal iznema nazi un iegruda asmeni auduma.
Melnais audekls sausi cauksteja. Pui?i sastinga. Lena neiztureja un pameta galdu, noliecoties par kasti.
Iestajas klusums. Vej?, nepartraukti gaudams cauri izsisto stiklu, pek?ni apklusa. Pat tala kanonade nomira.
– Nu, kas tur ir? – Deniss tikko dzirdami nocuksteja.
Vitja sataustija Lenas roku un saspieda to. Vinai bija silti. Vin? juta, ka sirds strauji pukst krutis, it ka vinu nakotne butu atkariga no ?is kastes satura.
Nazis caurdura biezo audumu, tas sadalijas divas dalas, atklajot trofejas iek?pusi.
Uz spidiga sudraba stativa, stingra metala buri, atradas vel viena kaste, tikai no kaut kada vertiga koka, puleta, piesaistot skatienu ka magnets. Tas gala mirdzeja atver?anas mehanisms eleganta aizbidna forma.
"Nekada gadijuma…" cuksteja Vitja.
"Oho…" svece Petijas rokas nedaudz triceja.
– Es tev ta teicu! – Deniss satraukti nosvilpa.
Ketija no?naca.
Vinas roka sniedzas pec fiksatora, bet Petja vinu aptureja.
"Noliksim to uz galda," vin? ierosinaja. – Ir neerti turet sveci.
Katja mirkli padomaja un pamaja.
Vel piecas minutes mociju?ies virs aizsargbura, vini iznema saturu un nolika to uz galda.
– Nu, vai atversim? – Katja klusi jautaja. Tagad, kad priek?mets atradas uz galda, vinas apnemiba pek?ni ?kita iztvaikojusi.
– Noteikti! – Petja nolika sveci uz galda. Vina rokas beidzot bija brivas, un vin? izdarija nepacietigu zestu.
"Varbut butu labak tam nepieskarties," domigi sacija Katja.
– Ja! Ko tu dari?– Deniss gandriz iekliedzas. "Jus riskejat ar savu dzivibu, lai to iegutu!" Un ari mes…” vin? piebilda, „kad vini vinu vilka”. Un tagad mums ari sapes kakls hipotermijas del, tas ir simtprocentigi. Atvert!
– ES piekritu. Atveries,” Petja atkartoja savus vardus.
Katja paskatijas uz Lenu.
"Man ari nepatik ?i kaste." Vina ir kaut kas… divains.
"Tas nozime divas balsis par un divas pret," sacija Katja. – Iz?kiro?ais paliek. Tu, Vitja. ko tu grasies teikt?
Visu acis pieversas vinam, un vin? pek?ni sajuta, ka tie?i tagad, ?aja mirkli, tiek izlemta vinu nakotne. Kapec tas ta bija – vin? nevareja pateikt, tacu dzive ir brizi, kad esi parliecinats, ka ir pienacis X laiks. No ta, kadu lemumu jus pienemsit ?aja bridi, bus atkariga visa jusu turpmaka dzive.
Kas ?aja bridi ir tik ipa?s? – vin? domaja. Manas plaukstas pek?ni kluva nosvidu?as. Kaut kas notiks, kad vini atvers kastiti. Bet ko tie?i? Vai tas noteikti novedis pie kaut ka slikta?
Vin? parmainus skatijas uz lakotas kastes spidigo fiksatoru un draugu sejam.
Lena lenam pakratija galvu, it ka teiktu vinam: “Saki ne. Es ludzu jus, vienkar?i sakiet ne, jo…"
Vin? nespeja nolasit vinas acis atbildi, vinas bailu iemeslu. Vina baidijas no nakotnes un vinu situacija tas bija absoluti dabiski. Bet ne katra izvele noved pie slikta rezultata. Dazreiz jums ir jaizlemj ieiet nezinamaja. Skatieties uz priek?u ar atvertam acim. Izdari izveli.
Vitja nolieca galvu. Laika plaksne, ?kiet, karajas par vinu mazo atslano?anos – drumu, bezpriecigu un rapojo?u, ta, ka vin? fiziski juta ta smagumu. Vitja grozijas no kajas uz kaju, iebaza rokas dzilajas bik?u kabatas un pek?ni sajuta tur serkocinu kastiti, kas klusi, bet neatlaidigi vibreja. Vin? to parcela no slapjam drebem un pavisam aizmirsa par to. Sirsenis meginaja atbrivoties. Vitja atcerejas, ka no rita kukainis bija sauss un miris. Un tagad tas pek?ni atdzivojas. Kapec?
Vin? padomaja un klusi teica:
– Atver to.
3. nodala
1941 gads
"Ejam uz gerbtuvi, ?eit nav dro?i," virietis pek?ni teica un, nepagriezies, devas uz zemo eku, kas atrodas aiz stadiona galvenas blodas.
?arovs paskatijas apkart. Slazds? Bet kur? vareja zinat, ka vin? dodas uz ?ejieni? Vel ir paris sekundes, lai aizbegtu. Mana galva druzmejas domas. Virietis turpinaja iet uz tum?ajam durvim, nepagriezoties.
?arovs noputas. Vin? veica ?o gruto un bistamo celojumu, tik tikko izvairijas no aresta, izkapa pa logu, pakluva zem lodem – un tas viss bija veltigi? Ne, vinam ir jasanem atbildes. Vai vismaz izdoma, ko darit talak.
Vin? negribigi devas pec virie?a. Vin? jau bija piegajis pie tupus ekas, iznema no kabatas atslegas, vienu iebaza atslegas cauruma, divreiz pagrieza un pavilka durvis pret sevi. Durvis atveras ar vieglu cikste?anu. Enges jau sen nav ellotas.
?arova sirds saka sisties.
Cik reizu vin? ir redzejis gerbtuves durvis vala un pretinieku fokusetas sejas iek?a? Desmitiem? Simtiem? ?kiet, ka vin? pat sajuta sviedru smaku no tum?as atveres, lai gan tas, protams, nevareja but – nenogursto?i puta diezgan stiprs un auksts vej? un vieniga smaka, ko vin? tagad sajuta, bija ?aujampulvera smaka.
"Nac iek?a," virietis sausi teica. Divaini, bet sava balsi ?arovs dzirdeja ja ne apstiprinajumu, tad majienu par to. "Godigi sakot, es domaju, ka tu aizbegsi," vina balss atskaneja no tumsas, kad vini iegaja iek?a un durvis aizveras, nogriezot celu uz atkap?anos. Vini atradas melna, aptvero?a un mitra tuk?uma, viens otram preti, tik tuvu, ka ?arovs sajuta ?i virie?a elpu sava seja. Vieglas tabakas notis sajaucas ar smalku konjaka aromatu.
Vina atmina pek?ni paradijas kubie?u cigaru kaste, kuru ?arovs nodod virietim, kura seju slepj plivojo?s sarkans karogs – apkart kaut kadi svetki, pula troksnis, skala muzika, skaistas meitenes un vispareja jautribas atmosfera. … vinam vienmer ?kita, ka tas ir sapnis.
Un tagad ?i gerbtuve, kuras smaku vin? atpazitu miljona. Vin? nebija nobijies, drizak zinkarigs. ?arovs aizvera plakstinus un iedomajas…
Labaja puse ir sportistu skapi?i, pa kreisi ir gar? sols, virs ta ir divi mazi lodzini. Pie sienas ir liels sacensibu kalendars tabulas veida ar cempionatu, pilsetu un stadionu nosaukumiem, zem ta ir galds ar vairakam mineraludens pudelem un augsta izliekta vaze, kura tika ievietoti ziedi, ziedoti. lidzjuteji cela uz gerbtuvem.
Nedaudz talak aiz skapi?iem ir vel vienas durvis un neliela du?as telpa tris personam. Tas ir viss spartie?u rotajums.
Grida ir delu, sienas krasotas balta krasa. Pie griestiem bija divas spuldzes, tacu tas tikpat ka nedegas, jo sacensibas notika pa dienu un parasti no logiem bija pietiekami daudz gaismas.
– Vai tu iedomajies? – jautaja treneris.
?arovs nodrebeja.
Ka vin? vareja zinat, ko es domaju? – vina prata ie?avas prata doma.
"Viss ir ka iepriek?," ?arovs cuksteja.
– Ja.
Atskaneja sledza klik?kis, un gerbtuve pazibeja blava un nedaudz trico?a gaisma.
?arovs instinktivi paskatijas uz logiem. Aizstavot Maskavu, vin? pavadija nepilnu diennakti, tacu vin? jau labi zinaja, ka no telpam un ekam nevajadzetu izklut nevienam gaismas staram. Ienaidnieka izluklidma?inas rinkoja par pilsetu ka meza grifi. Vin? negribeja tikt piekerts kaut ko tadu stulbu darot.
"Nebaidieties, es visu aizsedzu," virietis pasmineja. "Bet mes neradisim nepatik?anas un neteresim elektribu." Es ceru, ka jus salidzinajat savas sajutas ar redzeto.
?arovs paskatijas apkart. Istaba bija loti lidziga tai, kuru vin? bija iztelojies sava iztele. Iznemot to, ka sportistu skapi?i bija slegti un vaze uz galda bija tuk?a. Vinai blakus guleja tikai paris nokaltu?as ziedlapinas.
Vai ari ta nebija iztele? Ko tad? Vin? pakratija galvu, cen?oties atbrivoties no apsestibas, un taja bridi gerbtuve nodzisa gaismas.
"Es tev teicu savu dalu…" tumsa atskaneja balss. – Tava karta. Ta ka jus jau esat atnacis, runajiet.
Talu uz rietumiem atskaneja gara dukona, atskaneja trauksmes signals, un pretgaisa lielgabali atkal saka darboties. Cen?oties nomierinaties un atrast istos vardus, ?arovs saznaudza dures. Tad vin? tos atspraga, bet vardi nenaca. Vin? vienkar?i nezinaja, ko teikt, ka ?im virietim izskaidrot savu situaciju. Vin? nezinaja, kadas attiecibas viniem bija un kas vinus saista. Vienigais sapratigais skaidrojums, kas ienaca prata, bija tas, ka puisis, iespejams, loti lidzinajas vinam, varbut pat kadam attalam radiniekam, par kuru vin? nekad nebija dzirdejis. Tacu, cik vin? zinaja, neviens vina gimene nekad nav interesejies par sportu, vel jo mazak sasniedzis virsotnes. Ja butu citadi, vin?, protams, par to zinatu.
Bet pat tad, ja kads skrietu, nekad nevar zinat, kas vinam personigi, ar to saistits Ilja ?arovs. Ja kads tals vina radinieks, kadreiz pagatne, sabojajas, pievila ?o drumo cilveku – vin? ar to nebija saistits -, tas dienas ir sen pagaju?as, un stadions kopuma ir mainijies lidz nepazi?anai un tagad tiek saukts par “Lokomotiv”.
– Nu kapec tu kluse? – treneris smaga balsi jautaja. ?arovs nez kapec klusiba sauca virieti par treneri.
– Man ir berni arpus pilsetas. – ?arovs juta, cik smiekligi izklausijas vina vardi, bet turpinaja bez pauzes: – Bernu pulcin?… es vinus apmaciju… un mes… vispar mes atradamies bez ediena un bez palidzibas… ta ari notika. ka man par viniem jarupejas. Atdod tos vecakiem. Un es… nezinu, ko darit. Tapec es ?eit ierados. Laikam velti.
Lai gan ?arovs gandriz nevareja at?kirt virie?a seju, vin? redzeja, ka vina druma sejas izteiksme mainijas. Vinam ?kita, ka treneris bija parsteigts.
– Tu? Tev rup kads cits, nevis tu pats? Tas ir kaut kas jauns…
?arovs paraustija plecus.
– Ka tas ir… Es nezinaju, kur iet un pie ka versties, tapec atnacu… Vini tur ir izsalku?i, un es baidos, ka kads vinus atradis un nodaris postu. Cik saprotu, frontes linija tur ir loti tuvu, un ta strauji… tuvojas Maskavai. Es esmu par viniem atbildigs. Un vel viena lieta… ja tu gribi patiesibu, es nezinu, kas tu esi. Es neko neatceros, ko tu teici. Es nekad… – vinam gandriz no mutes izslideja apgalvojums, ka vin? nekad nav licis likmes uz sporta notikumu rezultatiem, taja skaita ar pa?a piedali?anos. – … nekad te nav bijis. "Vin? paskatijas gerbtuve.
Treneris raudzijas vina ar nemirk?kinamu skatienu. Istaba valdija saspringts klusums, kuru partrauca tikai tala kanonade.
– Hmm… Kadi berni? – virietis isi jautaja.
?arovs noputas un parvietojas no kajas uz kaju.
– Pionieru vieniba. Mes skola rikojam "Zarnitsa"… ta ir militari patriotiska spele, kad…
– Visi sen evakueti… kada spele?
?arovam uz to nebija ko atbildet.
"Ja nebutu vinu, es nebutu ?eit ieradies."
"Ja es tevi nepazitu, es tev neticetu." Bet… tava balsi dzirdu, ka tagad ir rets gadijums, kad tu saki patiesibu. Divaini, kaut ka neveikli, bet… patiesiba. Man nav ne jausmas, no kurienes ir berni, un es negribu zinat, bet… tu runa… kaut ka nepareizi, ?kiet, ka izskaties savadak. Un jusu kurpes ir divainas. Vai par to ir runa?
"Ja," ?arovs klusi teica.
– Ceru, ka tu neesi spiegs?
– Ne. Ja Tu gribi…
"Ne," virietis atcirta. – Es vairs neko negribu. Jus sakat ?o nekartibu, tas ir jusu zina. Neatkarigi no ta, kas jus bijat pagatne, tagad jus esat kaut kas cits. Man nav ne jausmas, kur tu esi bijis visus ?os gadus, tevi mekleja tadi cilveki, kuri atrada adatu siena kaudze. Un ta ka vini jus neatrada, tas nozime, ka jus atradaties kaut kur loti talu.
?arovs kluseja, nezinadams, ko teikt.
Ari virietis apklusa, pacela roku un no iek?ejas kabatas iznema maku – vismaz ta ?kita ?arovam.
Vin? to atvera, kaut ko iznema un piegaja tuvak. Vina rokas paradijas mazs lukturitis. Plans dzeltenigs stars tik tikko izrava no tumsas nobruzatu fotografiju, kas bija uzdrukata uz reljefa fotopapira.
?arovs ieskatijas laimigajas cilveku sejas. Pie arkas zem uzraksta “Stadiona bija I. Stalins” blakus staveja divi cilveki, apmeram cetrdesmit piecus gadus vecs gar? virietis, un vin? pats, jauns, cirtaini, melnos sporta ?ortos un balta T-krekla ar Dinamo. emblema. Rokas vin? tureja limonades pudeli.
?arovs pamaja ar galvu. Vina krutis bija sapes, it ka vin? butu dzirdejis atbalsis no ta brini?kiga vakara, kad tika uznemta fotografija.
– Vai tu atceries? – treneris isi jautaja.
Vin? pakratija galvu.
– Ne.
Virietis apgrieza fotografiju.
Aizmugure glita rokraksta bija rakstits:
“Manam milajam trenerim Aleksandram Andrejevicam no Andreja Emeljanova. 1937"
– ?i ir nedelu pirms… viss notika. Jus uzvarejat kada konkursa, es neatceros, jus bijat apmierinats un laimigs. Tev zem rokas ir gai?a rokassomina… ta nav ipa?i liela… piedod, es ieskatijos tava skapi, kad tu vel nebiji atgriezies. Vai atceries, kas tur bija maka?
?arovs velreiz pamaja ar galvu, tacu vinu parnema auksts vesums. Labi, ka tumsa nebija redzams.
– Ne.
"Es redzu," treneris noputas. – Tur bija nauda, Andriu?a. Un ta nebija alga, ne premijas. Mes nekad neesam nopelniju?i tik daudz, cik tu tur guleji.
?arovs to nevareja izturet:
– Un ?eit, fotografija, jus jau zinajat, kas ir vai nav maka?
Treneris iztirija rikli. Jautajums vinu parsteidza.
"Ja," vin? beidzot atbildeja. – Zinaja.
"Un vini izlikas, ka viss ir kartiba."
– Ko man vajadzeja darit? Mums pec nedelas PSRS cempionats. Uzziniet, no kurienes ?i summa nakusi? Jus jau bijat pilngadigs. Protams, tas viss ir nelikumigi, bet ta ir tava dzive.
– Un cik tur bija?
Virietis no?naca. Acimredzot vinam bija neerti atbildet uz ?iem jautajumiem. Tomer ?arovs neatkapas. Vinam likas, ka kaut kadu iemeslu del vinam tas butu jazina.
– Apmeram pieci tuksto?i. ?kiet, ka ar simtu bija par maz.
– Ta ir pieklajiga summa.
"Desmit no manam algam," sacija treneris.
– Un ko es ar viniem izdariju?
– Tev vajadzetu zinat labak…
– Bet es nezinu…
Treneris paraustija plecus, tad iedeva fotografiju ?arovam.
– Vai redzat tur, zem kolonnas, pa kreisi, taluma stavam virieti balta uzvalka un skatas tie?i objektiva? Tas ir vin?. Tev vinu noteikti vajadzetu pazit. Vin? tev iedeva ?o naudu. Pec tam vin? to sakartoja… ar mani.
?arovs panema fotografiju rokas un ielukojas seja virietim, uz kuru treneris noradija. Ja nepaskatijas cie?i, vin? bija gandriz neredzams – aiz fanu pula, kas vicinaja rokas, ko lidz viduklim paslepa lekni krumi, vin? skatijas no kolonnas aizmugures ar aukstu, dzelonu skatienu. ?arovs gribeja atkartot to, ko vin? bija teicis daudzas reizes iepriek? – "ne, es nezinu, es neatceros." Bet ?is virietis vinam bija pazistams.
Vin? gandriz nebija mainijies, tikai vin? nomainija uzvalku un cepures stils kluva modernaks, bet joprojam ta pati seja, auksta, cieta, it ka no marmora gabala izgrebta. Vina sa?aurinatas acis smarzoja pec briesmam judzes attaluma. Neap?aubami, ?is bija tas pats virietis, kur? ieradas sava gerbtuve pirms sava pedeja starta. Tas bija vin?. Cilveks, kur? nav lidzigs vinam, nevis dubultnieks, bet vin? pats.
?arovam gar mugurkaulu parskreja zosada. Ka tas varetu but?
"Es redzu, ka es to uzzinaju," virietis pasmineja. "Lai ka ari butu, tagad ta ir jusu dari?ana." Es nezinu, ka es varu jums palidzet. – treneris vilcinajas. "Pec stundas es do?os uz personala atlases staciju, un mes nekad vairs neredzesim viens otru." Visticamak, es neatgriezi?os… tatad… – vin? atkal iebaza roku kabata. – Nem to.
?arovs pastiepa roku, un atslega iekrita vina plauksta.
– Vai tu atceries, kur es dzivoju?
– Ne.
Treneris iedeva adresi.
– Tur neviena nav. Visi kaimini ir priek?a vai devu?ies uz aizmuguri. Vecmamina Ira palika pirmaja stava, vina ir kurla un vinai ir gruti redzet. Tur var nak?not vai… dzivokli ir mazi krajumi. Ja jus atvedisit savus pionierus, jums ar pirmo reizi pietiks. Bet ari jus nevarat tur palikt ilgi. Man ?kiet… ?is virietis vero maju. Ne vienmer. Bet paris reizes man likas, ka redzu vina seju aiz stura. ?ausmigi… jus to neaizmirsisit.
Vin? pakratija galvu.
"Es nezinu, Andrej… vai ka jus tagad saucat… ka tu esi iekluvis… bet… esi uzmanigs." ?is nelietis ir spejigs uz jebko. "Virietis pek?ni isi apskava ?arovu, divaini ?nuksteja, atvera durvis un atri izgaja ara.
"Ardievu," vin? teica, pirms durvis aizcirtas. – Neatceries to slikti.
?arovs vel minuti staveja apmulsis, tad metas vinam pakal, bet virietis jau bija pazudis tum?ajos brik?nos.
"Treneris…" ?arovs cuksteja. – Aleksandrs Andrejevics… piedod man… par visu. “Vin? juta, ka krutis savelkas un acis sariesas asaras. Vin? apstajas, noputas un paskatijas tum?ajas debesis. Balgani makoni, viens otru drupinadami, lidoja no austrumiem uz rietumiem, un tiem nebija gala.
4. nodala
2010 gads
– Kapec neviens no mums neko neatceras? – Liza riebigi noslaucija drupatas no veca galda, kas bija klats ar nepartrauktam skrapejumiem. – Manuprat, tas ir vissvarigakais jautajums. Un, kamer neatradisim atbildi uz to, diez vai izdosies virzities uz priek?u… – vina apstajas, paskatijas pa kabinetu ar vecam mebelem un blavu spuldziti, kas kadreiz piedereja vienibas komandierim, tad turpinaja: – … ?aja… ?aja divainaja jautajuma. Un ja ta, ja uz ?o jautajumu atbildes nebus, es vienkar?i panem?u savu gredzenu – vina izteiksmigi paskatijas uz ?arovu un dosies prom, ka vienojamies. Ceru, ka neviens par to mani neapvainosies.
Aiz militaras vienibas Nr.22653 kabineta loga iestajas nakts. Pamestais parades laukums, uz kura vini reiz staveja, priecigi gaidot svilpi, kas pazinos par Zarnicas sak?anos, bija apglabata pika tumsa, bet Viktors ik pa bridim nodrebeja, it ka butu satveris balsi vai zabaku ?upo?anos vai kada transporta dzineja skana. Vin? pamanija, ka ari vina klasesbiedri un pats ?arovs periodiski uzmeta skatienus aizkara durvim.
– Kas attiecas uz Vitju un Lenu, tad kaut ka var saprast… jus arstejaties psihiatriskaja slimnica… atvainojiet, slimnica, varbut hipnoze vai citas metodes. Musdienas tie?am ir veidi, ka likt aizmirst jebko…” Vina paskatijas uz Piteru, kur? klusedams sedeja vinai blakus un malkoja teju no plastmasas kruzes. – Bet ka ar mums? Es, Petja, Deniss, Deivids… neviens mus neapstradaja, mes izbegam no inkvizicijas…
Jautajums karajas gaisa.
Viktors paskatijas uz Lenu. Slimnica meitene cieta vairak neka parejas, tacu maz ticams, ka vina zinaja atbildi. Tomer… vina noteikti kaut ko atcerejas. Un vin? atcerejas. Ne visi, lekmes un sakumos, uzliesmojumos, fragmentari. Bet ?ie cetri nav. Nekas.
Vina paskatijas uz ?arovu, bet vin? tikai paraustija plecus.
Vini pavadija veselu stundu, meginot atsaukt atmina notikumus pirms divdesmit se?iem gadiem, tacu nonaca pie viena secinajuma – pec Cervjakova ezera iemestas granatas eksplozijas atmina ?kita partrukusi. Ausis melns zvano?s plivurs, briesmigas neizturamas sapes un spilgti zib?ni acis. Tas visas ir smadzenu satricinajuma pazimes. Bet kas notika talak?
"Pec spradziena es atjedzos sanatorija Socos," sacija Peteris. – ?kiet, ka pec nedelas. Pie sienas bija kalendars ar uzrakstu “Metalurga sanatorija”. Soci 1984" Lidz tam bridim acu priek?a ir dazi gai?i un tum?i plankumi, nepartraukts karuselis. Tagad dazreiz, kad es aizmiegu, es it ka kaut ko redzu un zinu, ka tas ir tas, kaut kas, kas man ir apslepts. Tas mirgos un pazudis. Es gribetu jums palidzet, bet… tas viss ir tik izpludu?i un neskaidri! – Vin? noplatija rokas. – Sanatorija mani visos iespejamos veidos pasargaja no jebkadas informacijas – nebija radio, televizora, pat “Pionerskaya Pravda” un mana milaka zurnala “Young Technician”, un viniem bija aizliegts lasit. Vienigais mierinajums bija milzigs baseins ar velvetiem griestiem un es tur pluncaju, lidz nokritu.
– Vai jums patika ari “Jaunais tehnikis”? – Deniss bija parsteigts. – Es tava vieta neteiktu.
Piters pacela uzacis, bet acimredzami nebija aizvainots. Vieglais raksturs, kas vinam bija kop? bernibas, ir saglabajies lidz musdienam, un, visticamak, tie?i ?is raksturs vinam palidzeja izturet klasesbiedru nebeidzamos smieklus par lieko svaru.
"Es pat sanemu ipa?u piemaksu par to!" Piemeram, vai jus zinajat, kas tas bija?
– Kada vel ?i lietojumprogramma ir? – ?oketais Deniss iesaucas. – Man joprojam ir visas problemas majas, bet es neesmu dzirdejis par kadu papildinajumu! – Deniss pamaja ar galvu. Vina nebija palicis ne pedas no milzu konteinerkuga kapteina – tagad vin? bija tas pats sestas klases skolnieks, gatavs strideties, lidz aizsmacis par muzigo kustibu un lidojumiem uz Marsu.
– Divaini, ka tu nezinaji! Bet parastajiem zeniem tas netika piegadats. Vai varat man pateikt, ka to sauc?
"Nu," Deniss sarauca pieri.
Piters dazus mirklus pagaidija, un vina tuklaja seja izcelas apmierinats smaids:
– Tu esi daudz zaudejis, Den. Un ?i lietojumprogramma saucas “Jauns resns cilveks”!
Visi, kas sedeja pie galda, reca no smiekliem – pat Liza smejas. ?arovs pilniba aizrijas ar teju.
Deniss saprata, ka ir apspelets. Ne jau jebkur?, bet vesels Valsts domes deputats. Sakuma vina seja kluva nopietna, bet pec sekundes ari vin? iesmejas.
– Nu, Peter! Gandriz noticeju!
– Isak sakot… nebija ko darit. Gaju uz proceduram, un pauzes… starp mezonigajam galvassapem un to reto neesamibu atcerejos musu piedzivojumus un… pat atzistos, gribejas tos atkartot, pardzivot no jauna. Protams, lidz bridim, kad Cervjakovs ar granatu iz?ava ezera,” turpinaja Peteris. “Atceros ari, ka medmasas aiz durvim cuksteja, ka menesis pagajis, bet atmina joprojam nav atgriezusies un galvassapes nav pargaju?as. Un vel…” vin? apklusa, uzsita ar pirkstu locitavam pa galdu, it ka ?is zests vinam palidzetu atcereties: „… palata ienaca diezgan nepatikams puisis peleka krunkaina uzvalka un jautaja, ko es redzu, kur mes bija tas, ko mums lika darit fiziskas audzina?anas skolotajs. Ipa?i daudz jautajumu bija par tevi… – Peteris pagriezas pret ?arovu.
Pie komandgalda sedo?ais policists pasmaidija.
– Kur jus mus vedat, kada karte jums bija un vai es redzeju uz tas markejumu? Vai fizkulturas skolotajs musu priek?a nerunaja sve?valodas? Vai pieminejat arvalstu galvaspilsetas? Varbut vin? uz kaut ko deva majienu vai pagaja mala ar kadu. Vin? atstaja mus vienus, kaut uz isu bridi, dodoties prom, piemeram, krumos. Es ?os mirklus atceros skaidri, iespejams, tapec, ka ?is virietis bija… parak neatlaidigs. Un zemisks. Vin? atkartoja vienus un tos pa?us jautajumus simts reizes, un es visu laiku domaju, ka, iespejams, kaut kas nav kartiba ar vina atminu, bet es neuzdro?inajos jautat. Un es turpinaju vinam atbildet: “ne, ne, ne, ne” un ta talak bezgaligi. Vin? ari smirdeja slikti. Tetis pat stridejas ar vinu, sakot, ka vinam nerup berna veseliba. Es dzirdeju vinus stridamies, un ?is puisis slikta uzvalka teica, ka es noteikti kaut ko slepu un mani ir javed atpakal uz Maskavu pie arstiem, un vin? daris visu, lai to panaktu.
Bet acimredzot tas neizdevas, un tetim bija specigaka ideja. – Peteris iedzera malku tejas, vina seja kluva nopietna. – Tatad… Liza, es nezinu ka tu, bet esmu parliecinats, ka mes tur bijam. Tur tada nozime -tur. Jautajums nav par to, kapec mes neatceramies, tas ir tikai skaidrs – ?oks un viss parejais, bet kas bija pirmais – vista vai ola. Citiem vardiem sakot…” vin? pamaja uz gramatas lappusi, kas atradas tie?i galda vidu, “vai krusts pazudis, ja mes kaut ka meginasim sevi glabt.
"Krusts nepazudis," pek?ni sacija Davids. "Bet mes esam ?eit, jo kads mus izglaba." Un, ja tas kads esam mes pa?i, tad mums tas ir jadara.
– Tas ir… ja es pareizi saprotu, mes esam gan dzivi, gan miru?i vienlaikus? Tapat ka ?redingera pionieri, vai ne? – Liza pamaja ar galvu.
"Tu redzi gramatu," Viktors pagriezas pret vinu. – Vai ari jus ?aubaties par ta autentiskumu?
Patiesiba vina, protams, nezinaja, ka, pirms piekrita kaut kur doties, Peteris piezvanija Leninkai, tas ir, uz Krievijas Valsts biblioteku, un pec stundas direktors personigi atnesa pilnigi jaunu, it ka tikai drukatu gramatas eksemplaru ar nosaukumu. V. A. Prokopjeva “Kara labirinti”.
Sievietes lupas saknieba. Vinai dro?i vien loti gribetos teikt, ka tas ir viltojums, bet gramata un fotografija bija istas, peleku, nedaudz nodzelteju?u lapu smarza, limetais iesejums, nospiedums – par autentiskumu ?aubu nebija. Musdienas visu var viltot un parkrasot Photoshopa, bet devinpadsmit se?desmit pirmaja izdotaja gramata fotografijas bija istas, vina to saprata.
Liza panema rokas nobruzoto sejumu, apgrieza to un domigi nolasija autora vardu:
“Vladislavs Prokopjevs…” atmina atspogulojas vinas seja. – Pazistams vards… ?kiet, ka musu skola… bija kads ar lidzigu… – vina paskatijas uz Viktoru.
Vinu pek?ni parsteidza elektriskas stravas trieciens – Hornet! No briza, kad vini sanaca kopa, Vlads kaut kur pazuda. Bet viniem vajadzeja but svarigai sarunai.
"Ja…" Viktors lenam teica un paskatijas uz ?arovu. – Vidusskola bija puisis ar tadu vardu un uzvardu, bet… tas noteikti nav vin?, vina vardabralis. 1961. gada Prokopjevs, kur? macijas vidusskola, vel nebija dzimis un vel jo mazak sarakstijis gramatu. "Vin? turpinaja skatities uz ?arovu, bet tikai tik tikko pamaja ar galvu. Viktors, protams, nejautaja visu priek?a, kur Vlads bija devies.
"Man paveicas," sacija Deniss, "mans tevs burtiski nakamaja vai aiznakamaja diena, precizi neatceros, panema lidma?inas bileti, un mes lidojam uz Vladivostoku, kur dzivoja mani vecvecaki no manas mates puses." Mans vectevs bija juras kapteinis, un es dro?i vien vinam sekoju. Vienu reizi pie mums atnaca kads virietis un kaut ko jautaja par manu veselibu, bet vectevs teica, ka es neko neatceros, un tur ta lieta nomira. Es tie?am neko neatceros. Es pat neatceros ?o granatu. Vienigais ir tas, ka es biezi sapnoju, ka esmu akls ar vienu aci – es neredzu sasoditu lietu, un tas ir tik biedejo?i, ka es pastavigi pamostos. Un vel…” vin? paskatijas uz Lizu un aptum?ota istaba pek?ni kluva pavisam klusa: „Un man vienmer ?kita, ka ar tevi ir noticis kaut kas… kaut kas ne parak labs.”
Liza savilka lupas.
"Un tapec jus nekad nezvanijat vai nerakstijat… lai uzzinatu."
Deniss nolieca galvu.
– Atvainojiet. Gaju cita skola, cita pilseta, saka griezties, griezties… tikai ik pa laikam kaut kur Klusa okeana vidu skatijos zvaigznes un domaju – kas tas viss? Bet man bija bail pat sakt atcereties. Man ?kita, ja es iegrim?u ?aja bedre, es varetu neizpeldet, bezdibenis mani iesuks.
"Un es zinaju, ka tad kaut kas notika," Liza pek?ni teica, un visi uzreiz paskatijas uz vinu. – Ja, nebrinies.
Vina pek?ni atgruda kreslu, piecelas kajas, devas prom uz izbaleju?u sienu, kas atteloja idillisku meza gleznu, pagriezas un ar asu kustibu novilka savu brivi silto dzemperi, atsedzot plecu.
"Kungs," Peteris cuksteja.
Deivida acis kluva apalas, vin? pat nedaudz attalinajas un pacela rokas, it ka slepjoties aiz tam.
Uz tieva gracioza pleca, kritot uz apak?delma, atradas duncis, kas savijies ar rozi ar asiem erk?kiem un caururbj galvaskausu. Blakus ?im zimejumam, kas izgatavots ar zilu pirmsudens tinti, bija divi burti – “CHK”. Veids, kada tika izveidots tetovejums, liecinaja par izpilditaja zemo prasmju limeni. Nevienmerigas linijas, nesamerigi elementi un kaut kada pirmsudens vienkar?iba acimredzami neatbilda pasutitaja iespejam.
– Kur? tev iedeva tadas dalas? – ?arovs aizsmaku?a balsi jautaja. Vin? bija redzejis daudz cietuma tetovejumu, bet ?is skaidri bija no cita laika.
Zinot, cik ?i sieviete ir bagata, vinai pat prata neienaca, ka vinai izdevas uztaisit tik ?ausmigu tetovejumu un kas vinai lika spert ?o soli, kad tagad pat letaja tetove?anas salona to var izdarit tuksto?reiz skaistak , modernaks un labaks.
– Vai esat nokavejis savu terminu? – Viktors neiztureja. Vin? kolonija redzeja neskaidri lidzigus dizainus, un parasti tos nesaja loti veci ieslodzitie.
Liza pamaja ar galvu un atgrieza piedurkni sava vieta.
"Tas ir tas, ko es atvedu lidzi no Zarnitsa," vina teica.
"Oho…" Deniss ?okets teica. – Ka tas ir iespejams, tu joko?
– Es nemaz nejokoju. Es par to daudz domaju un, ka jus saprotat, lidz ?im nevienam to neesmu radijis. Es nezinu, no kurienes vina naca.
– Kas ir ceka? Arkartas komiteja? – jautaja Peteris.
Liza noputas un devas uz sava kresla pusi, bet tad Viktors piecelas un aptureja vinu ar zestu.
–Vai vari paradit velreiz?
Vina prata pazibeja divaina, sen aizmirsta atmina – to neparprotami izraisija ?i spontana demonstracija, un vin? baidijas, ka nespes to saglabat atmina.
Liza apnemigi pamaja ar galvu.
– Ne.
– Pagaidi, Liza! Ludzu. Tas ir loti svarigi.
Liza neizlemigi apstajas, vinas grezni sarkano matu mops ?upojas, un ausis pazibeja mazi dimanta auskari.
– LABI. Divas sekundes. Katru reizi, kad es vinu redzu, es gribu amputet savu roku,” vina teica neparasti klusa balsi.
– Kapec jus to neparkrasojat vai neiznemat? – Deniss bija parsteigts. – Musdienas vini to viegli izdara.
– Vai mums ir ko dzert? – vina pek?ni jautaja.
Aizsedzot vienu roku ar otru, Viktors diskreti nospieda telefona sledza pogu. Pat ja fotografija iznaks izpludusi, pietiks, lai velak izpetitu tetovejumu. Kaut kas vinam teica, ka Liza nekad vairs neradis draudigo zimejumu.
Viktors paskatijas uz ?arovu, bet vin? tikai paraustija plecus.
– Piemeram… iznemot teju…
Peteris noplatija rokas.
– Labi, mes tevi pierunajam. Katram gadijumam panemu pudeli. Ka es zinaju… – Vin? noliecas, attaisija sporta somu ar NHL hokeja kluba Va?ingtonas Capitals emblemu un, raknajoties pa to, izvilka aizkorketu Chivas Regal viskija pudeli.
"Es panemu to, kas bija seifa…" vin? apmulsis sacija, pamanijis uz vinu verstos skatienus.
"Nu, Petja…" Deniss apbrinojami teica. – Tu esi sava gara!
– LABI. – Piters atkal noliecas un iznema divas ?okolades tafelites un kaltetu bananu paku.
Kad visi, iznemot Davidu, bija izdzeru?i piecdesmit gramus un Piters atkal ieleja viskiju plastmasas glazes, Liza pek?ni teica:
"Protams, neviens no jums nepamanija, kapec es valkaju T-kreklus un bluzes ar garam piedurknem no sestas klases tre?a ceturk?na."
Visi, kas sedeja biroja, saskatijas.
"Likas, ka notiek dazas sarunas… kas jums ir… atvainojiet, kaut kads jostas roze vai herpes… ko mes izdomajam tualete dumu pauzu laika," Peteris iesaka. "Bet tad, cik es atceros, visi nolema, ka esat kautrigs." Un kaut ka tas sakartojas.
Liza pamaja.
"Tas bija pilnigas ?ausmas." elle. Mani vecaki gandriz kluva traki. Vini domaja, ka esmu pievienojies kaut kadai bandai, ka mani ir saverveju?i ieslodzitie, ka esmu kluvis par noziedznieku… isi sakot, man vajadzeja daudz pulu, lai vinus pierunatu, lai vini par to nestasta. tas puisis… kuru vispar tu saproti. Peleka uzvalka. Es apsoliju, ka lidz skolas beigam neiegu?u nevienu B. Un ta bija musu vieno?anas, kas mums bija jaievero. Man tas bija mezonigi gruti. Tu pat nevari iedomaties…” Viktors pamanija, ka vinas acu kaktinos dzirkstija asaras. Dzelzs sieviete, miljardiere, kas no nulles izveidoja Krievijas lielako spelu imperiju, tagad sez un gandriz raud vinu priek?a. Un tad… visi viltigi par vinu cuksteja un smejas. Par vinas divaino uzvedibu. Lai gan… ja ta padoma, katrs, kas tur viesojas, kaut ko slepa.
"Es nezinu, vai vini butu gatavi izpildit savus draudus, ja man neizdosies un iegutu vismaz vienu B." Varbut ja. Tie bija tadi cilveki…” Vina iegrauza pirkstus galda virsma. – Kopuma tam nav nozimes. Man neizdevas. Bet… ko tas man maksaja…
Piters lenam ieleja vinas glaze viskiju un ar pudeli roka apstajas. Liza pat nepamanija vina kustibu.
"Ak, sasodits…" vin? cuksteja. "Galu gala es ari… teicu visadas lietas…" vina roka nedaudz triceja.
Liza uzlika brivo roku vinam uz pleca.
"Nekas, Petja, ta ir pagatne." Jus jautajat, kapec es nenonemu tetovejumu. Pirmkart… astondesmitajos gados nebija salidzino?i dro?u veidu, ka to izdarit – tikai operacija, pec kuras mana roka butu neatgriezeniski izkroplota. Vecaki gribeja to darit, viniem bija vienalga, lai tikai neredzetu ?o kaunu. Bet kada brinuma del man tomer izdevas nosargat savu roku. Lai gan sasoditais tetovejums dega un niezeja katru dienu, nedodot man ne sekundi miera.
"Nabaga meitene…" Deivids tikko dzirdami teica. – … nedariet griezumus uz kermena un nerakstiet uz sevi. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs.
Liza pagriezas pret vinu, pazibinaja acis un pamaja.
– Ja, es par to uzzinaju velak. Tacu jau bija skaidrs, ka izcilai studentei nevar but tetovejums. Tas nav tikai arkartejs notikums, tas ir pasaules gals, ja velaties. Maz ticams, ka jus to varesit izskaidrot musdienu skoleniem vai vinu vecakiem, par kuriem nesmietos.
Parlasiju visus kosmetikas padomus par vecuma plankumu likvide?anu, petiju kimijas zurnalus un macibu gramatas, ieriveju ada citronskabi un udenraza peroksidu. Pat kaut kur lasiju, ka kaka urins palidz… kad atceros, nodrebju. Bet viss ir velti. Un katru ritu, pirms do?anas uz skolu, es rupigi apseju ?o vietu. "Vina paskatijas uz savu plecu un rugti pasmaidija.
Vitja ?ausmas klausijas vinas vardos un pek?ni skaidri iedomajas – it ka laika durvis butu nedaudz paveru?as un vin? varetu redzet, kas ir paslepts – tris huliganus, kuri sit skolas pagalma gulo?o Hornetu. Vienam no viniem uz rokas bija tie?i tads pats galvaskauss. Tikai bez rozes. Un bez burtiem. Vin? vareja to zveret. Bet ka?
It ka dzirdot vina domas, Liza sastinga, apgaza viskija glazi un turpinaja:
– Un… ne, Petja… ceka nav arkartas komiteja. Paskatijos specialas gramatas, tada saisinajuma nebija, neviens neinjiceja. Tas ir pavisam savadak.
Biroja valdija navejo?s klusums. Vareja dzirdet kveldiega dukonu spuldzite pie griestiem.
– Vai tas ir tas, ko es domaju? – Viktors klusi jautaja.
Lena nodrebeja – vina sedeja vinam blakus, ?kita, ka vini unisona doma par vienu un to pa?u. Viktors paskatijas apkart uz saviem klasesbiedriem. ?kiet, ka visi zinaja atbildi, kas karajas gaisa, tacu vini to nepateica skali.
Liza viegli pamaja.
– Ja. Tie ir vina iniciali. Cervjakovs Konstantins.
5. nodala
1941 gads
Vini staigaja ilgu laiku.
Sakuma vinu atbalstija asinis ploso?ais adrenalins, dusmas un aizvainojums pret berniem, kuri izradijas tik stulbi, ka nesaprata, cik viegli pieaugu?ie vinus apmaniju?i. Tad, kad sakotnejais dro?inatajs bija izzuvis, Liza nolema, ka ta vai citadi vina sasniegs savu merki, un, zobus sakodidama, gaja.
Tie?i ar ?adu sejas izteiksmi vina sedeja majas, saliekusies pie blavas lampas, kad dazi majasdarbi negribeja tikt atrisinati. Vina zinaja, ka pat tad, ja uzdevums ir neatrisinams, vina tik un ta sasniegs savu merki – laika un pulu jautajums. Un nekad nav bijis savadak. Jebkura gadijuma vinai jabut pirmajai. Piemeram, tads pats ka Cervjakovs, tikai vin? ir pirmais drosme, augstpratiba… – vina domaja. Nekauniba nav gluzi ta ipa?iba, kas butu publiski jaapstiprina, tacu vina noteikti zinaja, ka dzili visi klases zeni velas but tikpat parliecinati ka Kostja. Bet viniem vienkar?i neizdevas. Un meitenes ari gribetu labi macities. Bet tas nav tik vienkar?i.
?aja zina vini bija lidzigi Kostjai. Vai ne tikai ?is?
Vini gaja pa ?auru taku, kas vijas cauri drumam mezam. Jus neko nevarat redzet, bet vin? staiga uz elli, ”domaja Liza. Bez bailem, bez ?aubam. Kaut es to varetu izdarit!
Manas kajas kluva slapjas. Vina jutas loti nogurusi. Prieks, ka vina driz ieraudzis apdullinatos pieaugu?os, bija pargajis. Meza pat nebija redzami pieaugu?ie, lai gan vini bija staigaju?i jau vairak neka stundu.
Cervjakovs kluseja. Sakuma vin? vinai izteica vairakus ap?aubamus komplimentus, stastot, ka vina visus piekavusi un ka vini tagad tur sez un sapno braukt ari viniem lidzi, bet bija jau par velu, vilciens aizgajis. Izteiku?i ?os vardus, vini saka smieties, un Liza pirmo reizi sajuta, ka ir kludijusies. Vinai nevajadzeja iet vinam lidzi. Bet tagad ir par velu. Atlika tikai aizvert zobus un klist pa ?o bezgaligo tum?o mezu.
– Cik ilgi vel jaiet, ka tu doma? – vina jautaja, kad vinas kajas kluva koka.
Neapgriezies, Cervjakovs pek?ni sacija:
– Vairs ne ipa?i.
Vin? bija divas galvas garaks – otra kursa students, bet patiesiba vina pat nezinaja, cik vinam gadu, varbut vin? bija atkartots students pagaju?aja gada, un tad izradas…
Vinas optimisms pazuda bez pedam.
"Kostja, varbut mums ir labak atgriezties…" vina pek?ni ierunajas.
Cervjakovs pek?ni apstajas un pagriezas. Vina acis bija ka alvas, biedejo?as, nedzivas.
"Iet atpakal?…" vin? nomurminaja. – Kur? ?iem berniem? Laujiet viniem sedet un gaidit, kamer vacie?i vinus sagrabs.
Liza kluva auksta.
Vai vin? ir kluvis traks? Pec acim spriezot, ta ari bija. Ieplestam acim, it ka traki, vini piesardzigi raknajas pa mezu.
– Kadi vel vacie?i, Kostja? Ko tu dari?
Vin? pek?ni pasmaidija – tas platais, baltzobu, huliganiskais smaids, kas liek meitenem sastingt no sajusmas.
– Ja, es jokoju, Liza! Mes esam gandriz klat, vai taluma dzirdat troksni? ?is ir mar?ruts, mums tur jaiet.
Vina klausijas. Tomer tie?am bija troksnis ne tikai priek?a, bet ari aizmugure un no debesim, kuras, ?kiet, urbja desmitiem lidma?inu. Kas tas varetu but?
Vina vinam jautaja.
Un vin? atkal iesmejas, tagad bezrupigi un kaut ka nomierino?i, it ka ne tikai zinatu, bet butu parliecinats par saviem vardiem.
– Es tev teicu, vai tu esi aizmirsis? Tas ir Kubinkas militarais lidlauks, nakts macibas. Musu putni trenejas pacel?anas un nolai?anas sarezgitos laika apstaklos.
Vina nodomaja, pamaja un atkal nomierinajas. Ta tas dro?i vien ari bija, un vinas aizdomigums izskatas smiekligi. Bet… kapec vin? teica “vacie?i”, ja vini ir parliecinati, ka tas viss ir mani?ana? Bet ta meitene… Katja, ?kiet… vina ari teica divainas lietas…
Visticamak, vin? runaja nepareizi,” vina noteica un skreja pakal puisim, kur? tagad ne tikai staigaja pla?i, bet gandriz skreja, it ka nojau?ot fini?a linijas tuvumu.
'Cik kautrigs mulkis es esmu! – vina atkal un atkal sev parmeta. “Tam ir jaseko ka piemeram, ne pilitei ?aubu vai bailu, lai gan vini, varetu teikt, ir vieni tum?a, auksta meza – protams, neskaitot tos cilvekus, kuri visu sakartoja un tagad ir slepjas brezenta telti.” Bet ka viniem izdevas tik talu tikt, jo vinai ?kita, ka atdalijums ir nobraucis maksimums piecus kilometrus, ne vairak un, visticamak, pat mazak.
Pek?ni Kostja pek?ni apstajas un ieskreja vina, gandriz apgazdama. Vin? tureja vinu ar savam specigajam rokam un, bez ?aubam, vina rokas uzkavejas uz vinas vidukla daudz ilgak neka nepiecie?ams. Tumsa vina nevareja saskatit vina sejas izteiksmi, bet vinai ?kita, ka vin? atkal smaida.
"Uzmanigi," Cervjakovs klusi sacija, vinu atlaidot. – Cel?, paskaties!
Liza ieskatijas tumsa, bet neko neredzeja. Katram gadijumam vina pamaja.
– Mes skrienam? – vina cuksteja.
– Ne. "Klusi," puisis no?naca. – Piebrauc kravas automa?ina, mums jagaida.
Vina pek?ni ieraudzija, ka priek?ejo lukturu stari slid pa meza nogazi, priek?a eso?o krumu nodriskatais siluets iemirdzejas spilgta gaisma, vinai pat izdevas pamanit udens lases uz kailajiem zariem, un nakamaja mirkli Cervjakovs vinai strauji piespiedas. pleciem. Liza sabruka uz slapjas zemes. Vinas plau?as iepluda saldena sapuvu?u lapu smarza un ar parsteigumu, kas gandriz uzreiz parvertas riebuma, vina atklaja vina roku uz sava vaiga.
– Ko…ko tu dari? – vina kerka, meginot izspiest kadu vardu.
– Shh…sh… aizveries…
Vina meginaja teikt vel kaut ko, bet speciga roka tureja vinas galvu ta, ka zoklis atteicas kusteties.
Panika pek?ni aptum?oja vinas pratu. Ja tas ir cel? un pa to brauc automa?ina, jums, gluzi preteji, jaskrien pec iespejas atrak, bet vin? to piespieda pie zemes un paslepas ka savvalas dzivnieks.
MEZAS ZVERS… – vina ar ?ausmam domaja.
Auksta, analitiska smadzenu dala, kas parasti domine apzina, pek?ni kaut kur pazuda, un to nomainija nepazistama, sve?a, divaina un trico?a.
Pek?ni vina tveriens vajinajas, Liza pacela seju no zemes. Vina pek?ni juta, ka visas sakotnejas dusmas ir pazudu?as un viss, ko vina gribeja vinam izmest pirmajas pazemojuma sekundes, izkusa bez pedam.
Vina triceja no aukstuma, bailem un kauna.
– Piecelties! – Cervjakovs uzmeta vinai. – Vini atstaja.
Liza lenam piecelas. Manas kajas atteicas man paklausit.
– K…kapec u…mes neskrejam? – vina izspieda.
– Vai tu esi mulkis? – vin? izplapajas. – Tie ir militaristi, ja mus nokers, tulit nosutis… – vin? apstajas, -… mus nosutis uz policijas istabu vismaz. Mums nav tiesibu ?eit atrasties. ?i ir aizliegta teritorija.
Kaut kas vina balsi lika man ?aubities, ka vin? runa patiesibu.
– Kur… kur ir cilveki, kas mus… gaida?
– Cilveki? – un pek?ni vin? izpluda smieklos. "Vai jus tie?am to vel neesat sapratu?i?" Vai pec visa, ko esam redzeju?i, neredzat, kur mes atrodamies? Nu tu tie?am esi… mulkis!
"Kur mes esam?" Liza teica caur asaram.
Vin? satvera vinas roku un vilka uz cela – cauri krumiem, bedrem un riestam, cauri kritu?iem kokiem un gravam, un, kad vinas kajas beidzot pieskaras cietai virsmai, vin? palaida vinu vala ta, ka vina gandriz nokrita.
"Jus varat palikt ?eit, varat atgriezties, ja atrodat celu, protams." Bet, ja gribi dzivot, nac man lidzi. Daudz vairs nav palicis, desmit kilometri.
– Desmit kilometrus? – vina cuksteja, nespedama pat aptvert ?o figuru.
Vin? pamaja ar roku un devas pa celu, neatskatoties.
Liza no bailem palika bez varda. Vina paskatijas uz tum?o, svarstigo meza sienu un saprata, ka nav izveles. Vina neatradis celu atpakal un… visticamak, nekad vairs neredzes savus draugus. Milais un laipnais brillainais Deniss, kur? pec vinas ka Pjero tiecas pec vinas, dzivesprieciga Petka, klusa Lena, rupj? Vitja un divainais jaunpienacejs Deivids.
– Pagaidi, pagaidi mani… es naku! – no vinas krutim atskaneja putna kliedzo?a skana.
Cervjakovs pamaja ar roku.
– Panakt.
Kad Liza vinu panaca, vin? pek?ni vinu viegli apskava.
– Tev laikam auksti.
Vina pakratija galvu, baididamas nokratit vina roku.
"Es tevi tagad sasildi?u." Vienkar?i… zini, ?eit ir savadak. Es gribu to labako. Jums jasaprot. Vai nu tu, vai tu. Nevis ka tur. Ja paklausisi, viss bus kartiba. Tas ir viss.
Liza pamaja.
Vina jau bija nolemusi, ka, tiklidz ieraudzis kaut mazako majienu par pieaugu?o klatbutni, vina atbrivosies un skries cik atri vien spes.
Pec aptuveni divdesmit minutem uz cela pek?ni paradijas divainas strukturas – lidzigas vina bija redzejusi filmas, tos medza saukt par prettanku eziem. Vini aiz?kersoja brauktuvi un stiepas no pa?a meza uz otru cela pusi. Ezi bija nostiprinati ar dzelonstieplem.
"Redziet, ?i ir militara teritorija," sacija Cervjakovs. – Aizliegta zona.
Vina pargaja pari erk?kim, satverot to ar savu bik?u kaju. Cervjakovs vinu atbalstija, preteja gadijuma vina butu nokritusi taisni uz netira zemes cela.
"Ziniet, es uzreiz sapratu, ka mes esam… vairak neka tikai draugi." Pirms gada, tiklidz es paradijos ar jums. Jus ari pamanijat mani, ka esmu… labaka par viniem visiem. Ja?
"Ja…" Liza klusi teica, pek?ni atceroties, ka Cervjakovs nemitigi skatijas uz Lenu un kaitinaja vinu ar saviem stulbajiem jokiem, tapec vinai tas dazreiz ?kita pat smiekligi – pieticiga klasesbiedrene nosarka un nobaleja, slepus skatidamies uz Vitju, bet vin? vai nu nepamanija, vai ari es nevareju palidzet.
– Nu… redzi, cik labi viss izvertas. Esi pacietigs…
Liza ar grutibam vilka kajas, un Cervjakovs gandriz nepartraukti lielijas un tikpat pastavigi grozijas, it ka kaut ko gaididams. Tomer vinai par nozelu vairs nebija automa?inu. Apmeram pec pusstundas zemes cela likuma uzliesmoja gaisma. Liza atdzivojas un gaja vel atrak, bet Cervjakovs vinu aptureja.
"Atri meza," vin? paveleja un, cie?i saspiedis vinas roku, ienira biezokni pa tikko pamanamu taku.
– Bet turpat…
– ?i ir patrula, vini mus nokers…
Liza bija gatava padoties jebkurai patrulai, lai tas viss beigtos.
"Un tad bus skolotaju sapulce, tiks aicinati vecaki, viniem tiks dota darba vieta…
Vin? trapija naglai uz galvas.
Dzirdot ?os vardus, vina pek?ni saprata, no ka vin? tik loti baidijas. Vina baidijas no ta pa?a, iespejams, pat vairak neka vin?. Kapec vina uzreiz neuzmineja un nevainoja vinu par visu, kad vin? meginaja tos vadit, nenonakot nepatik?anas?
Pazino?ana darbam un vecaku sauk?ana uz skolotaju sapulci nozimeja visa beigas. Tas bija sliktakais, ko vien var iedomaties. Pat slikta atzime dienasgramata nav tik biedejo?a ka tas, kas ar viniem vareja notikt.
PEC VINAS STULBUMS.
"Tie?am, kada es esmu mulke," vina pie sevis sacija, iekoda lupa un stiprak saspieda vina roku.
Cervjakovs parsteigts pagriezas.
"Piedod," vina cuksteja. – Es noteikti esmu mulkis.
Manu acu priek?a paradijas pilna aktu zale ar skoleniem un skolotajiem. Uz skatuves ir direktors, skolotajs un policijas parstavji uniformas un plecu siksnas, kuri nolasa sausu dienesta zinojumu par to, ka vini tika aiztureti apsargajamas militaras vienibas teritorija, kur viniem nebija tiesibu ieklut plkst. visi. Un pirmaja rinda, atzveltnes kreslos ar sarkanu polsterejumu, vecaki sez balti no kauna.
Vini gaja pa mezu loka un iznaca, kad stabs nebija redzams. Lisa pat domaja, ka vina pamanija militaristu spilgta prozektora gaisma, kas staveja pie barjeras – vin? bija ar ?auteni, lai gan ?kita, ka sen armija vini ?ava no lozmetejiem.
Driz vien malas eso?ie koki izretinaja, kreisaja puse saka paradities nopluku?as budinas un ?kuni, tacu apkart bija tik tum?s, ka vina isti neko nevareja saskatit. Nevienas gaismas.
Vini nogriezas uz lauku cela – no noguruma Liza bija pilniba apmaldijusies un nejuta ne attalumu, ne laiku. Kermenis gaudo no sapem un noguruma.
No saniem kaut kas grabeja, vin? iegruda vinu ?auros vartos, zari sita vinai pa seju, un vinas kaja iekapa dzila pelke un uzreiz kluva slapja.
Liza sava priek?a ieraudzija tum?u siluetu – ta bija diezgan liela maja ar stiklu un verandu.
Cervjakovs uzkapa pa pakapieniem, atbalstija ausi pret durvim un klausijas. Vina seja smineja.
Nedaudz atkapies, vin? strauji pieklauveja – Lizai likas, ka tas ir kaut kads kods, divi gari un divi isi klauvejieni.
Sakuma nekas nenotika. Tad Cervjakovs pieklauveja velreiz, uzstajigak.
Loga aizkars raustijas, aiz ta pazibeja balgana ena, un pec mirkla aizbidija aizbidni, atslega pagriezas un durvis atveras tikai par centimetru.
Liza dzirdeja virie?a elpo?anu no otras puses, vin? bija skaidri satraukts.
Tad no tumsas atskaneja virie?a balss:
– Tarps? Vai Tu esi? No kurienes tu nac?
Cervjakovs iespera pa durvim, un skalrunis ielidoja iek?a. Maja atskaneja dardona, spaini lidoja, no sienas ar trulu skanu nokrita kaut kas smags. Vina baidijas, ka pamostos visa maja, vinas vecaki, vecmaminas, vectevi – visi, kas tur dro?i vien guleja iek?a un instinktivi atkapas.
"Vai ?adi jums vajadzetu satikties ar veciem draugiem?" – Cervjakovs apmierinata balsi iesaucas. Vin? pagriezas, pamanija meiteni atkapjoties un vina seja izpluda apmierinats smaids. "Ei, nac iek?a, nekautrejies," vin? kliedza meitenei. – Beidzot esam majas.
6. nodala
"Majas?" – Liza nodomaja, bet apstajas un sastinga, gaidot, kas notiks talak.
Vinai par parsteigumu neviens neizleca uz verandas, nekliedza, ka ir visus pamodinajis, un nekas nenotika.
Maja, kuras priek?a vina staveja, izskatijas pec parastas vasarnicas vai ciema budinas – vina, patiesibu sakot, nespetu at?kirt vienu no otra. Nepretenciozi, tacu pec izskata diezgan lieli, logi bija ierameti ar baltiem grebtiem ramjiem un visi (iznemot vienu) bija aizsegti ar slegiem. Gaisma iek?a nedegas.
Liza atskatijas. Nedaudz talak pa lauku celu vina ieraudzija vel vienu lidzigu maju, kam sekoja paris mazakas apmeram simts metru talak. Starp tam nejau?i druzmejas greizas nojumes – tomer nebija nevienas dobes vai siltumnicas, kas liecinatu par vasarnicu ciematu.
Varbut maja ir telefons un vina var piezvanit vecakiem, kuri, protams, jau klust traki, vina nodomaja, un ?i doma deva apnemibu.
Neskatoties uz to, vina neuzdro?inajas ieklut nepazistama maja, pat ja bija klasesbiedrs, lidz Cervjakova nokapa paris pakapienus un panema (pareizak sakot, satvera) vinas roku.
"Mes esam majas," vin? atkartoja, skatoties vinai tie?i acis. -Tev nav no ka baidities. Skaidrs?
Vina pamaja ar galvu, jutot vieglu sliktu du?u un tricot celos. Vina nekad nebija bijusi viena kaut kur arpus pilsetas nepazistama maja un pat nakti.
Liza paklausija, un turklat vienkar?i nebija iespejams pretoties daudz specigakajam Cervjakovam.
Galu gala, KAS MAN VARETU BUT? – vin? nodomaja, meginot atmest ne reizi vien no vecakiem dzirdetos stastus, ?ausmino?os to detalas par to, kas VAR NOTIEK AR MEITENAM, KAS ATGRIE?AS MAJAS VELU.
BET VINA NAV VIENA, ja, tapec tagad viss bus savadak.
Liza uzkapa pa kapnem un iegaja maja.
Virietis, kur? pakrita, jau bija pielecis kajas. Vina seja bija gandriz neredzama, bet Liza saprata, ka nez kapec vin? ir loti nobijies, varbut pat vairak neka vina, un ?is fakts deva vinai speku.
Ja tas puisis tik loti baidas no Cervjakova, tad, kamer vina ir kopa ar vinu, nav jauztraucas, vina nolema, lai gan vinas iek?ejais kritikis kliedza par vinas argumentacijas pilnigu neatbilstibu.
Puisis – gara auguma, par galvu garaks par Cervjakovu, retiem matiem, kas izspraucas uz dazadam pusem, gerbies vecas lupatas – atkapas uz baltajam durvim aiz muguras. Vin? pakratija galvu, it ka negribedams ticet redzetajam, un tikmer Cervjakovs turpinaja smaidit ka Ce?iras kakis. ?aja smaida nevienam nebija neka laba vai laipna.
– Bet… tu aizbrauci… – garais cuksteja, – policisti… tev iedeva torni…
"Vin? aizgaja un atnaca," Cervjakovs pasmineja. – Vai ari tu neesi priecigs mani redzet?
– Es? Protams… Priecajos… – ar ilgu zagas sajutu Liza sajuta izgarojumu smaku, tadu, kada dazkart svetdienas naca no teva, un vina saravas.
Vina neko nesaprata vinu vienzilbiskaja saruna, un tikmer garais turpinaja atkapties un atskatities uz durvim.
– Vai tu neesi viens? – Cervjakovs pek?ni jautaja, ar asu kustibu pabidija garo mala un atrava vala koka durvis, uz kuram karajas vecs kalendars – Liza ieraudzija Stalina portretu un mirgojo?o gadu – “1937”.
Durvis ciksteja un palecas uz saniem. Un, lai gan lielaja telpa, kas paveras vinu priek?a, bija diezgan tum?s, svece, kas staveja galda vidu liela un neveikla svecturi, skaidri izcela cetru pui?u saspringtas sejas, kas starta bija sastingu?as ka dzinejsuni.
Vinu galvas bija noskutas. Launajas acis uzliesmoja oranzas liesmas mirdzums. Lielaka no viniem priek?a, kas sedeja pie galda, staveja liela, dulkaina pudele un guleja du?igs nazis. Viena vina acs bija klata ar acu sapem.
Liza sa?upojas. Vinai pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, kur vina ir nonakusi. Vecaki to sauca par ?ausmino?o vardu "NOMA".
Parejie tris pui?i bija kaut ka identiski, neizteiksmigi. Vini izskatijas ka aizbegu?i pusaudzi no nepilngadigo ieslodzijuma centra, un ?is veselais noteikti bija vinu vaditajs.
?kiet, ka neviens vinus negaidija.
Cervjakova acis parvertas spraugas, bet vin? pats, parsteidzo?i, neizradija nekadas bailes. Tie?i otradi.
"Ta tas ir…" vin? nomurminaja. – Ko mes ?eit redzam…
Lielais virs pacela smago skatienu un paskatijas uz Cervjakovu, vina tris pavadoni manami saspringa.
– Tarps… – Tu…
"Ar mani nekas nav kartiba, Bugor," Cervjakovs asi sacija. – Tas esmu es, personigi, jus nekludaties.
– Es dzirdeju… vini tev iedeva torni…
"Vini to iedeva un atnema," Cervjakovs atkal iesmejas. – Kapec jus sadzivojat ka elki, dodiet, dodiet! Vai ari jus neesat priecigs mani redzet?
Kas ir tornis? – pazibeja vinas galva, tacu atbilde uzreiz netika atrasta, un nebija istais bridis par to domat. Liza sastinga, klausoties saspringtajas balsis.
Pui?i pie galda saskatijas.
"Protams, mes priecajamies…" visiem atbildeja lielais puisis, kuru Cervjakovs sauca par Bugoru.
Gluzi ka filmas par izbegu?ajiem noziedzniekiem, Liza nodomaja, tik tikko noturoties kajas. Likas, ka vinu parnema stingumkrampji, vinas kermenis un seja bija paralizeti, vina tik tikko speja elpot un juta, ka no bailem tulit nogibs.
– Bet…
– Es ilgi nepalik?u… mes parnak?nosim un no rita izbrauksim. Mes tevi parak neapmulsinasim, vai ne Liza?
Pui?u uzmaniba pieversas meitenei. Taja bridi vina bija gatava krist jebkur, lai tikai neatrastos izsalku?a vilka skatiena krustpunkta, jutot savu figuru.
– Kas vina ir? – Bugors jautaja, pakratidams galvu.
"Jo mazak jus zinat, jo labak gulesit."
"Tas ir labi, tante," nomurminaja viens no pui?iem, nedaudz pieceloties no kebla.
"Tikai vina ir divaina," piebilda otrais.
"Un, ja kads cits vinai to saka, es viegli un dabiski padari?u savu smaidu pla?aku…" Cervjakovs lenam devas uz galda pusi.
Liza domaja, ka tagad viss beigsies – atri un, visticamak, ne viniem par labu. Un tad… Vina aizvera acis.
Iestajas klusums. Gridas delis ciksteja vinam aiz muguras, garais virs atkapas, paredzot kautinu, un sastinga pret sienu, spocigi verodams telpa notieko?o.
Vinas sirds saznaudzas. Tagad vini nogalinas Cervjakovu. Cetri… ne, pieci pret vienu. Jus varat to ignoret. Ko vina daris pret veseliem pui?iem? Vini saplosija vinu gabalos ka izsalku?u savvalas sunu baru – vina savulaik bija lieciniece lidzigam slaktinam, tikai suni plosija nevis cilveku, bet to pa?u suni – pie miskastes, cinoties par partiku vai teritoriju. Vina nekad neaizmirsis ?o zelojo?o gaudo?anu, kas uz dusmigas rie?anas fona parvertas ilga, nemitiga vaimana.
Un tad huligani vinai uzbruktu, par to tagad nebija ?aubu.
Vina nedaudz atvera acis, tumsa mekledama durvis – ja garas nesapes un vina varetu atbidit aizbidni, tad varbut…
Taja bridi Cervjakovs zibeniga atruma izleca uz priek?u un atradas blakus pussali sedo?ajam puisim. Vina roka kaut kas pazibeja – pa?am puisim pat nebija laika pakusteties, pirms vina rausto?ais Adama abols tika nospiests zem taisna skuvekla.
– Nu, vai tu esi pirmais? – Cervjakovs bija pilnigi mierigs, un tas Lizu parsteidza visvairak. Vin? pasmaidija un ar brivo roku noglastija pui?a pliko galvu.
"Par ko tu runa, Cerva…" Bugai samiernieciski sacija. – Nomierinies. Mes jokojam. Ja, pui?i?
Adama abols raustijas, un maza asins lase noteceja pa lieso krutim.
Skuveklis pazuda tikpat atri, ka bija paradijies. Liza pat nepamanija, kur Cervjakovs vinu paslepa.
– Tatad es jokoju! Vai tie?am tici, ka es varu viegli… ar savam rokam… – Cervjakovs pagaja metru talak un pamaja galda virziena: – Vai ir ko est? Mes esam noguru?i, mes celojam talu, vai Lisa?
Meitene neatbildeja. Beg?ana bija neizdevusies, un vina tagad nozeloja, ka nebija aizbegusi pirmaja sekunde, kad bija tada iespeja.
Bugors atviegloti iztaisnoja plecus:
– Ei, Long, panem musu draugiem kartupelus no krasns. Piedod, Cerva, ar ko tu esi bagats? Laiki ir tagad… tu saproti…
Izradas, ka vini vinu ta sauca: “Ilgi,” pie sevis atzimeja Liza. Puisis pamodas, metas tumsa un driz vien atgriezas ar melnu podu, no kura naca ara tvaiki.
Tikai tagad Liza sajuta, cik vina ir izsalkusi. Vinai par ?ausmam vina saprata, ka ari loti velas iet uz tualeti – bet ka lai to pasaka se?u pui?u klatbutne?
"Un atnesiet vel dazus kreslus, likas, ka dazi bija skapi," Bugors paveleja.
Ilgi paklausija un pec divam minutem vini jau sedeja pie galda.
Bugors panema pudeli, paskatijas uz Lizu un sacija:
– Vina izskatas diezgan jauna. Nekas?
"Nekas," atbildeja Cervjakovs, ar kailam rokam satverdams karsto kartupeli. – Ielejiet to.
Brilles saskandinaja. Tie izskatijas gandriz lidzigi tiem, no kuriem mans tevs dzera sestdienas un dazreiz ari nedelas laika.
– For?i, ja? – Bugors lielijas. – Kristals!
– Ja! – atbildeja Cervjakovs, izelpojot no mute dego?a kartupela.
Vin? piepildija glazes lidz malam. Viens no viniem atradas tie?i Lizas priek?a. Long izleja milzigus marinetus gurkus no burkas uz liela ?kivja galda vidu.
"Es to atradu pagraba," vin? teica.
“Labi, zaki, apsedies jau,” Bugors vinu aptureja, un Longs apsedas blakus Lizai, tad padomaja un pabidija kreslu talak – par laimi, vieta atlava. Vina atviegloti noputas. Vin? un Cervjakovs sedeja preti parejiem pieciem pui?iem – viens otram preti.
– Nu, Cerva, laipni ludzam! – Bugors pacela glazi. – Parasti vini neatgriezas no turienes, kur biji. Tik veiksmigs…
Cervjakovs paskatijas uz Bugru, tad pieversa skatienu Lizai un pamaja.
"Es tev to teicu," vin? vinai teica. – Ar mani tu nepazudisi.
Vin? ie?upoja glazi mute, sa?kobijas, izelpoja un panema no ?kivja gurki, trok?naini ievilkot gaisu caur nasim.
– Oho!!! Izveligs!
– Nu, pabaz! – Bugors nomurminaja un ari atsita glazi. Parejie sekoja.
Nav ko darit, vina nodomaja un pacela glazi pie mutes. No smarzas vinai reiba galva, vina aizvera acis un iedzera vieglu malku, uzreiz klepojot. Man acis sariesas asaras.
Pui?i jautri iesmejas.
– Septindesmit gradu! – teica tielais ar nogrieztu Adama abolu. – Tas nav tev, lai dzer sodu!
Vina nolika glazi uz galda.
– Viss kartiba, jus to pameginasit velak! – Bugors uzslaveja. Tad vin? pek?ni kluva nopietns. – Tas viss, protams, ir labi, Cerva. Bet sakiet mums, ka vecam pazinam, vai jus tikai braucat cauri, vai ir kada dari?ana?
Cervjakovs uzreiz neatbildeja. Vin? iekoda vel vienu kupo?o kartupeli, ar baudu krauk?kinaja gurki, kartigi sako?laja, apskatidamies pa maju, un tikai tad teica:
"?eit, ne tik talu, ir dazas lietas, ar kuram salidzinajuma jusu slavinatais kristals ir pilniga mulkiba." Un vissvarigakais ir tas, ka jus to varat viegli panemt. Nenovertejamas lietas, jus pat nekad neesat redzeju?i neko tadu.
Liela vira acis iemirdzejas.
– Piemeram?
Cervjakovs pamaja ar galvu.
– Piemeram? "Vin? paskatijas uz Lizu, kura sedeja vinam blakus, nekustoties. – Piemeram, mazs portativais radio pusgramatas lieluma.
Liela pui?a mute paveras:
– Tadas lietas nav…
"Ka tas notiek, es pats to klausijos," Cervjakovs nekaunigi pasmineja.
Liza pagriezas pret vinu un sastinga, nespedama tam noticet. Vina, protams, saprata, kads ir ?is Cervjakovs, un ka vin? iepriek? macijies kaut kada speciala skola grutiem berniem. Bet ?is… Vai vina dzirdeja pareizi? Vai vin? piedavaja aplaupit savus draugus, klasesbiedrus? Un ?is… klaja… vai vin? joko? Bet izskatas, ka vin? nejoko. Uztverejs, par kuru vin? runaja, bija Petino radio, ja, absoluti – tie?i pusgramatas izmera. Kadas ?ausmas… Vina nodrebeja, it ka butu dabujusi pa seju.
– Liza ari vinu redzeja, vai ne? – Vin? skatijas vina ar aukstu, caururbjo?u skatienu.
Kliegt “ne” un begt, ka to daritu jebkur? gramatas vai filmas varonis? Vinai stipri sapeja veders un gaiss krutis izsika. Vina seju klaja konvulsiva maska. Ja vina teiktu ne, vina tiktu nogalinata… vai vel launak.
Liza juta, ka no acs kaktina izbirst maza asarina. Vina atri to noslaucija, noputas un balsi, kas vinai nepiedereja, saprotot, ka pielauj briesmigu kludu, sacija:
– Ja.
7. nodala
1984 gads
Pec tam, kad nekaunigais policists, kur? raknajas pa skapi un gandriz salauza pirkstus, pazuda tumsa, skolas sargs Nikolajs Gapejevs vel pusstundu nevareja beigt tricet vinam rokas. Vin? apsedas biroja uz divana, gaidot, ka virsnieks atgriezisies, noteikti atgriezisies, jo vini vienmer atgriezas, bet pagaja piecas minutes, tad desmit, un pec piecpadsmita Nikolajs neiztureja. Vin? piecelas un, ?upojoties, devas pa garo tuk?o gaiteni uz pagraba durvim. Tur vinam kaste ar lupatam uz ilgu drumu nakti bija paslepta kratuve – 0,75 litru Agdamas stiprinata vina pudele.
Ejot garam skolas sienas avizei, vin? nevilus atskatijas – Sarkana zvaigzne, kuru kada neveikla roka zimejusi pla?a foaje drebo?aja, neskaidraja pusaizmigu?a, izskatijas draudigi. Ena, kas metas no loga vertnem, aiz kuram veja ?upojas dzeltena, nedziva laterna, ka ?kibs, eterisks krusts paslepas zem sienas avizes.
Nikolajs uz bridi sastinga, pacelis kaju pari krustam, tad nolamajas un apgaja tam apkart pa labi.
Vin? meginaja atcereties sarunu ar operu un, lai gan detalas pilniba izskreja no vina atminas, vin? bija parliecinats, ka divaina vizite vinu personigi neskar. Vai?.. Vin? paskatijas uz saniem uz pagraba durvim, kas tik tikko saskatamas gara gaitena gala. Tur pa labi zem kapnem aiz kastes ar karoto “Agdam” sparnos gaidija dro?i noslepti tris elektriskie skaititaji. Parejas divas vin? pirms nedelas iznema un iedeva pircejam. ?odien pec pulksten trijiem nakti, kad pilseta aizmiga, bija japabeidz iesaktais. Turklat nauda par iericem, pat simts rublu, jau bija sanemta. Vin? to planoja izteret importetiem Montana dzinsiem.
Nikolajam riebas staigat pa atbalsojo?ajiem skolas nakts gaiteniem – neskatoties uz savu iespaidigo izskatu, sargs ?eit piedzivoja kaut kadas instinktivas bailes – aiz katra stura likas, ka slepas direktors no vetrainas skolas jaunatnes – vecs stilbs ar vienu aci. kaut kur uz aug?u. Iebiedetajs un kildnieks, skolas ?ausmas, vin? burtiski kluva paralizets, ja pek?ni vina nejau?i (vai ar noluku, vin? nekad neuzzinaja) uzmeta uz vinu savu ?ausmigo skatienu un vin? sastinga vinas priek?a, ka trusis priek?a. no boa constrictor.
Atradies pie durvim, kas ved uz pagrabu, vin? noputas, paskatijas uz saniem uz tumsa sliksto?o gaiteni un, to atveris, paspera soli uz priek?u.
Atlicinatajs bija tur. Vin? atkorkeja korki un no?naukaja saturu – vina pilnas lupas izstiepas smaida. Vismaz kaut kas jauks ?ai dienai. Bet ?is nelietis to vel sajuta, bet apsolija, ka direktorei nestastis. Bet vai var uzticeties policistiem? – vin? nodomaja un pacela kaklu pie mutes.
Taja bridi kabineta, no kurienes vin? bija izgajis pirms piecam minutem, iezvanijas telefons.
Nikolajs sastinga, klausidamies. Varbut tie?i operativais darbinieks nolema vinu parbaudit? Ka gaismas nobiedeti tarakani, mana galva saka rosities domas un pienemumi.
Protams, gadijas, ka telefons iezvanijas, kamer vin? dezureja. Ieskaitot vakara un pat nakts mainas.
Noradijumos par ?o jautajumu bija teikts, ka vinam jaatbild, japieraksta zvanitaja pieprasijums vai jautajums un vina talruna numurs, un no rita zinojums japarsuta sekretarei.
Tomer prakse Nikolajs nekad neatbildeja uz talruni. Pirmkart, zvani naca diezgan reti, varbut tris cetras reizes visas vina nakts mainas, otrkart, cik svarigi tas varetu but skola? "Vini bus pacietigi lidz ritam," Nikolajs sev sacija, pacietigi skatidamies uz aparatu, kas triceja no neatlaidigajiem triliem.
Tacu ?odien izmisigi grabo?s signals lika vinam saraustities.
– Sasodits! Es vienkar?i uztraucos par ?o skolu! – vin? zvereja apak?toni, ar pudeli paceltu pie mutes gaididams, kad noladeta ma?ina parstas zvanit un vares mierigi saslapinat vina rikli.
Tomer… vin? pat nedomaja par kluse?anu. Vin? plapaja ka nepratigs, piepildidams tuk?o gaiteni ar savu negeligo, grabo?o skanu, gluzi ka veca kaka balsi.
Sargs pagriezas un atskatijas – taluma bija redzamas atvertas kabineta durvis. No ta gaisma iekrita koridora greiza taisnsturi un taja bija kaut kas mistisks, citpasauligs. Vin? lenam nolaida pudeli uz gridas un pek?ni, negaidot no sevis, parmeta krustu.
Taja bridi it ka apburts iezvanijas otrs telefons – direktores kabineta, tad tre?ais uznem?anas telpa un tad skolotaju istaba – talak gaiteni.
Nikolajs apstulbis raudzijas sev priek?a, cen?oties saprast, kas notiek. Tacu vins, ko vin? dzera, nelava vinam pratigi domat.
Vin? meginaja atcereties, kads bija pulkstenis, bet nespeja, vajadzeja but ap vienpadsmitiem vakara, ne vairak.
"Ja ta ir augo?a huligana palaidniba, tad vini daudz nedomas," vin? domaja, savilkdams dures.
Nepamanijis pie kajam nolikto pudeli, vin? metas uz priek?u, lai pec iespejas atrak izslegtu stravu telefoniem. Uz pusem pargrieztais “Agdams” ar ?kindonu nokrita uz saimniecibas telpas betona. Uz gridas uzreiz izplatijas melns, ?kietami asinains traips.
Vin? zvereja, metas pec pudeles, velreiz uzsita tai ar kaju, ta aizlidoja kapnu virziena un noripoja pagraba, atstajot aiz sevis smarzigu tum?u taku.
Nikolajs kluva mezonigs. Smagi elpodams, vin? splava vinas virziena, pagriezas un skreja uz biroju.
Vina smagais kermenis ?upojas uz saniem, kajas, pilditas ar svinu, tik tikko paklausija, bet sirdi ploso?ais telefona zvans nepieludzami un neatlaidigi vilka vinu uz priek?u.
Kad vin? iebrazas biroja, aparats joprojam zvanija, lai gan vinam bija ceriba, ka zvanitajs vispirms padosies.
Skrienot vin? domas iztelojas, ka vin? pakers trako ierici un no visa speka dauzis to uz gridas, bet, kad Nikolajs apstajas pie galda, niknums gandriz pilniba izgazas. Vin? smagi elpoja, vina sirds specigi dauzijas, vina deninos skaneja ka bungas. Navessoda vieta vin? ar trico?u roku pacela klausuli un teica:
– Skola, es klausos…
– Sveiki! – atbilde atskaneja sievietes balss, un pec tona vin? uzreiz saprata, ka butu labak, ja neceltu klausuli. – Sveiki! Tu esi klat? Kapec nepacel klausuli? Kur?… Vai jus zinat, kur ir musu berni? Esi sestais! Ir jau pusvienpadsmitos, viniem bija jaatgriezas se?os vakara, bet neviena nav! Vai tu mani dzirdi? Sveiki!
"Es dzirdu," vin? strupi atbildeja, cen?oties atvilkt elpu. Gaiss izpluda no plau?am ar pretigu svilpienu.
"Kapec tu kluse," sieviete eksplodeja. "Es pieprasu zinat, kur atrodas musu berni!"
"Es nekluseju," vin? atbildeja, nesaprotot, par ko runa.
– Ko ir gruti dzirdet! Dodiet man direktoru! Vai kur? ir skola! Tulit!
– Nu, iedod man telefonu! – pec satraukuma atskaneja virie?a balss. – Sveiki! Ar ko es runaju?
Nikolajs paskatijas uz savu atspulgu spoguli. Sarkana seja, loki zem acim, zilgans deguns, nokarens veders, savilkts kopa ar brunu dzemperi.
– Ar sargu.
– Ar ko? vai tu joko?
Vin? nejokojas. Slegtaja direktores kabineta, talak gaiteni eso?aja skolotaju istaba telefoni turpinaja zvanit ka traki.
Un pek?ni no kaut kurienes dzili skolas iek?iene atskaneja blavs, uzstajigs klauvejiens, kas lika vinam saraustities. Vini bungoja pie durvim, netaupot pules, un ?is skanas ka trauksmes zvans izkaisijas pa visu skolu.
– Sveiki! Sveiki!!! – uztverejs iekliedzas. Vin? nonema to no auss, paskatijas uz vienmerigajiem caurumiem, no kuriem pluda sa?utuma pilns gaiss, un uzlika to uz sviras.
Durvis drebeja zem nezinamu cilveku sitieniem un ta nebija policija. Neviens savu svetdienas vakaru nepavadis, meklejot dazus neveiksmigus elektriskos skaititajus.
Varbut vinas jauna drauga biju?ais atveda draugus, lai sadraudzetos ar vinu? – man pek?ni ie?avas galva traka doma. Vina jauna mila Anyuta, kuru vin? satika rinda pec desas, nesen atzina, ka virietis, ar kuru vina iz?kiras, vinu vaja, zvana un pat draud…
Bet ka vin? zinaja, kur es stradaju? Tomer vina pati vareja izplapaties. Kadas stulbas sievietes! – vin? sadusmojas, dodoties uz ardurvju pusi.
Vina atgriezas apnemiba, un divainais zvans ar izmisu?o mati, kura nevareja atrast savu jautro pecnaceju, izlidoja no vina galvas.
Nikolajs piegaja pie durvim un grasijas tas atvert, bet tad, padomajis, iegaja ieejas vestibila sturi. Vina roka bija smaga terauda liek?kere ar garu rokturi. Setnieks atstaja ?eit savus darbarikus, lai no rita nevilktos pagraba. Ja velas, ?i liek?kere varetu nogalinat mezacuku.
Kola pasmaidija, iztelojoties, ka platais audekls guleja tie?i uz Anutas likumparkapeja vainaga, un pagrieza atslegu, stumjot durvis ar kaju.
Durvis atsitas pret kaut ko mikstu, un vin? launi nomurminaja, atverot tas pla?ak.
No otras puses atskaneja apslapeta, noznaugta balss, ta ?kita sievi?kiga, un uzreiz atbildeja virie?a balss, rupja un sa?utusi.
– Kapec tu spied vala?
"Es grasos kadam nogriezt galvu…" Nikolajs draudigi noruca, pacelot liek?keri virs galvas un izlecot no galvenas ieejas skola.
Pagaja zinams laiks, lidz vina acis pielagojas tumsai, un, kad vin? speja at?kirt apkartejo telpu, vinam izpluda auksti sviedri.
Piecpadsmit cilveku un varbut pat vairak staveja uz skolas kapnem un tie?i blakus durvim.
– Kas tu esi? – jautaja gudrs virietis viegla Bolonas lietusmeteli, kur? pek?ni iznaca aiz durvim.
– Es? – Nikolajs nervozi paskatijas apkart. – Es… simts… dzimis. Un kas esi tu?
– Kapec jus neatbildat uz zvaniem? – virie?a balss bija stingra. valdzino?s.
– Uh… es… braucu apli.
– Apbraukt? Vai vini to tagad sauc? – sve?inieks no?naca gaisu un pamaja ar roku. "Mums jaiet uz skolu, jazvana direktoram, direktoram, policijai, jebkuram citam." Tas ir skaidrs? Nekavejoties izlaidiet!
Nikolajs atkapas, domadams aizcirst durvis nekaunigajam apmekletajam seja, tacu vinam izdevas pielikt kaju sev priek?a. Sieviete, kas staveja vinam blakus, saka lapit uz priek?u ka tanks. Pulis aiz vinas kluva satraukts, kads kliedza vinam jau zinamus vardus:
– Kur ir musu berni, zvaniet direktoram!
– Pietrukst!
Virietis atrava roku no durvim un, maigi turedams vinu aiz elkona, iegruda priek?nama.
Nikolajam pat nebija laika pamirk?kinat aci, kad viss satrauktais un sa?utu?ais pulis devas uz biroju. Pa pamestajiem gaiteniem izskaneja satrauktas sievie?u balsis. Virie?i, tris vai cetri, parsvara kluseja.
Viens no viniem moderna adas jaka piegaja pie sienas avizes, nostajas tie?i uz krusta zem tas un sastinga, lasidams neveiklas rindas.
– Tu nedriksti tur iet! – Nikolajs veroja, ka pulis piepilda kabinetu, tad pamaja ar roku.
Vakars negaja labi, to vin? diezgan skaidri saprata, ka ari to, ka visticamak tiks atlaists zem raksta. Tas nozime, ka nauda par skaititajiem bus jaatdod.
Seju, klata ar lielam sviedru krusam, izkroploja moko?u sapju grimase.
8. nodala
1941 gads
– Ko mes ar ?o lietu darisim? – Deniss apburts cuksteja un izstiepa pirkstus, lai pieskartos divainas ierices melnajam pogam.
Katja uzreiz uzsita vinam roku.
– Nepieskarieties!
Bet vin? tik un ta pieskaras atslegai – ta bija auksta, sve?a, un uz vina pieskarienu atbildeja ar elastigu kustibu.
– Oho! Ta izskatas pec rakstamma?inas, bet… ta nav,” sacija Petja, skatoties uz ma?inu. "Ir dazas spuldzes, kontaktdak?as, sledzi… un nav kur likt papiru."
Lina ar interesi skatijas uz pogam, it ka meginot parbaudit, vai varetu tas likt kusteties zem pirkstiem. Vina macijas ma?inraksti?anas kluba Pionieru nama, tacu ari ?adas ierices neredzeja, lai gan milzigas Yatran rakstamma?inas nedaudz atgadinaja mehanismu, kas tagad bija sasalis to priek?a uz galda.
"?eit ir vads…" Deniss pek?ni teica, izvilkdams melnu vadu ar spraudni gala. – Tas ir elektrisks…
"Tatad to noteikti nebus iespejams palaist," Katja paraustija plecus. – Maja nav elektribas.
"Es domaju, ka es zinu, kas tas ir," pek?ni sacija Vitja, kas klusi staveja galda otra puse.
Zenu galvas vienlaikus pagriezas pret vinu.
– ?i ir ?ifre?anas iekarta. Man ?kiet, ka to sauc…” vin? saspringa, meginot atcereties vardu. – Mikla… grieku valoda – mikla.
Deniss paskatijas uz automa?inas aizmugurejo paneli ar atliku?o stiklu uz vina brillem.
"Tie?i ta…" vin? leni teica. – ?eit ir rakstits, paskaties, “ENIGMA”.
Vitja turpinaja:
– Es redzeju kada filma par karu, ka, izmantojot lidzigu lietu, vacie?i ?ifreja zinas, kas tika parraiditas pa radio, lai neviens tos nevaretu izlasit. Un tad musu izlukdienestiem izdevas kontrabandas cela parvest vienu ?adu ierici pari frontes linijai, un gandriz se?us mene?us vacie?i bija parliecinati, ka musejie nevar izlasit, ko vini raksta. Un vini at?ifreja kodu un tad pat saka spelet dubultspeli!
– Go?a! – Petja cuksteja. "Tapec mums vina pec iespejas atrak janogada galvenaja mitne!" Un tad… kar? nebus tik ilgi, pat…
Vin? atri paskatijas uz Katju. Meitene ar interesi klausijas vina un pakratija galvu.
– Darbs?
Vin? saknieba lupas.
– Kar? turpinasies vel ilgi…
"Tas neaiznems ilgi," Katja atcirta, it ka vina nebutu dzirdejusi ne varda. "Biedrs Levitans teica, ka ienaidnieks driz tiks sakauts.
"Jus redzejat vinus… sava ciema," sacija Vitja. "Maskavas aizstave?ana bus ilga," vin? sarauca pieri, atceredamies vestures stundu par ?o temu. – ?kiet… ja pareizi atceros, tikai '42. gada pavasari, aprili, tos atmetis…
– Kas tas par mulkibam? – Katja salika rokas. – Kads pavasaris? Tagad musu karaspeks dos triecienu ?adi un, iespejams, nedelas beigas tas viss beigsies.
"Uh-hu…" Deniss drumi sacija. – Mums ir pec iespejas atrak…
Vina pakratija galvu.
– Ka tu to iedomajies? Paradies Maskava pie biedra Stalina un saki, luk, mes atradam… – vina paskatijas uz svecu gaisma mirdzo?o noslepumaino ierici: – Slepeno ma?inu, ar kuru nacisti ?ifre savus zinojumus. Panem ludzu!
Pui?i saskatijas. Priek?likums tie?am bija tik tads. Manas domas tas izklausijas viegli un vienkar?i, bet, tiklidz to pateicu skali, uzreiz paradijas jautajumi.
– Pirmkart, pa?a pirmaja kontrolpunkta vini mus sagrabs un nosutis uz Lubjanku, kur vini mus ilgi pratinas. Vai jus zinat, cik daudz diversantu tagad slepjas mezos, un es dzirdeju, ka nacisti izmanto pat bernus!
"Bet mes teiksim patiesibu, no ka mes baidamies," Deniss paraustija plecus. "Musu cilveki to noteikti atrisinas." Un tad varbut… vini jus apbalvos.
“Pecnaves…” Petja meginaja pajokot ar kadas slavenas komedijas filmas fragmentu, tacu Katja uz vinu paskatijas ta, ka vin? uzreiz apklusa un smaids vina seja izkusa bez pedam.
– Nav smiekligi.
"Bet Katjai ir taisniba," Lena klusi sacija. "Mes nezinam, kas tas ir un kadam nolukam vacie?i to atveda." Jus sakat, ka mes visu pateiksim godigi. Ko darit, ja izradisies, ka ?i automa?ina tika apzinati stadita, lai maldinatu musu karaspeku? Jus to varetu iedomaties, vai ne? – Vina paskatijas uz Denisu. "Un tad jums nav jasapno par atlidzibu." Mes tie?am visus pievilsim un tiksim tiesati pec karastavokla.
"Ja," sacija Katja.
Vitja piegaja pie plits un saka apgriezt slapjas drebes, kas zust.
– Ko mes daram? – vin? jautaja, pagriezdamies.
"Manuprat… vislabakais ir vinu mierigi izlaist kada posteni, kur vinu redzes musu karaviri." Vini pa?i par to parupesies.
"Kas… ta ir ideja…" Petja zavajoties piekrita. "Bet vispirms jums ir jaatpu?as." "Vin? paskatijas uz gridu, tad paskatijas uz gandriz nodzisu?o krasni. – Ejam uz saniem.
Ketija piecelas no kebla un pamaja ar galvu.
– Ne. Mes ?eit negulesim.
– Un kur? – Vitja parsteigts jautaja, uzreiz domajot, ka, ja vinam butu jadodas kaut kur citur, vin? dro?i vien atteiktos.
"?eit ir parak bistami, Krauts vai kads cits var ierasties jebkura bridi, un mes visi aizmigsim." Mums pat nav ?autenes, ar ko sevi aizstavet.
– Kur citur? – Deniss atkartoja jautajumu.
Ketija paraustija plecus un pamaja ar roku uz aizvertas krutim, neuzkrito?i stavot budinas talakaja sturi.
– Tur.
– Pagraba? – Vitja nesaprata.
– Ja, tikai tur. Uzticama patversme un ari labi masketa. Savacam visu silto, kas ir maja un atri dodamies leja. – Katja klausijas. Veja gaudo?ana aiz loga apgrutinaja kaut ko saskatit, bet vina pakratija galvu. – Mums ir maz laika.
Vitja nodrebeja.
Neviens negribeja iet mitra un auksta pagraba, bet tagad, kad atgrie?anas majas un silta gulta tika atlikta uz nenoteiktu laiku, citas iespejas pazuda pa?as no sevis.
Deniss staigaja pa maju, satvera audumus, gultas parklajus un dvielus, kas naca pie rokas, un pasniedza tos Petijai, kas tos iemeta vala krutis.
"Es rit no rita do?os uz skolu," vin? teica it ka garamejot, bet Petja dzirdeja vina vardus, pagriezas un uzmanigi paskatijas uz savu klasesbiedru.
– Vai tie?am ceri tikt majas?
– Vai ne?
Vini saskatijas ka pirmo reizi – tie?i vakar vini bija berni un tadi jautajumi vinus nemaz neskara.
"Mes karojam," Petja klusi atbildeja. "?eit var notikt jebkas." "Vina balss nedaudz triceja un bija tik nopietna, ka Vitja, kas staveja plits ena un nejau?i dzirdeja vinu dialogu, sajuta, ka zosada nolist pa muguru.
"Mes karojam," vin? atkartoja Petijas atbildi ar lupam, it ka izgar?ot ?os vardus. Un ?i gar?a bija rugta, sausa un briesmiga.
9. nodala
1941 gads
Sve?inieks pazuda svilpojo?a tumsa. ?arovs paskatijas apkart, cen?oties saprast, kur vin? vareja pazust, tacu uzreiz saprata, ka tas ir bezjedzigi. Apkart nebija nevienas dveseles. Tum?ie stadiona valni izskatijas satrauco?i un lemti. Vin? ienida tuk?os stadionus un centas uz sacensibam neierasties parak agri, lai gan pats nesaprata, no kurienes tads ieradums, precizak, gandriz neiroze.
Paris reizes, kad vin? uz svarigam sacikstem ieradas aizmuguri, praktiski neatstadams laika iesildities, treneris Pjotrs Andrejevics vinu gandriz izsita – vinam, protams, nebija ne jausmas, ka Ilja paguvis iesildities. nu ne stadiona, bet turpat netalu, parka ar miniaturu struklaku kupla bronzas Kupidona forma, kur atradas neliels fiziskas treninu laukums. Parsteigti pensionari, skatoties uz jaunekli sporta forma ar uzrakstu “PSRS” uz muguras, kur? intensivi iesildijas, lukojoties uz dukojo?o stadionu, sarauca pieri, cen?oties atcereties neskaidri pazistamu seju, bet gandriz nevienu no. vini vareja domat, ka tas ir pats Ilja ?arovs, jauna vieglatletikas zvaigzne, kur? pec dazam minutem aizvadis sacikstes Lokomotiv stadiona un ar nesatricinamu skatienu izpilda izlecienus un pietupienus, liekot jauniem virie?iem un sievietem. nedaudz vairak par 50”, lai saspiestu vederu un energiskak pagrieztu rumpi un citas kermena dalas.
Veja brazma izlauzas cauri stadiona neredzamajam blodinai, dungoja tiesne?u torni un lika vibret tuk?ajiem karogu mastiem. Vinam ?kita, ka stadions atdzivojas, nodrebeja mirdzo?a daudzbalsiba, gaidot kautinus, un pek?ni kaut kur, augstam sienam paslepta bloda, atskaneja ?aviens, sapigi lidzigs starta pistoles skanai.
?arovs instinktivi paraustija. Vizija uzreiz pazuda, bet ?aviens, acimredzot, bija ists. Ripojo?a atbalss ripoja pa gaisu, atspideja no pelekajam sienam un karajas loti tuvu.
– Beidz! – atskaneja asa balss. – Beidz, kam es stastu!
Vini kliedza no centralas ieejas puses, tie?i taja vieta, kur fotografija vin? pozeja blakus nepazistamam virietim, turot paduse gai?u somu, pilnu ar naudu.
?arovs nedaudz apsedas un, paskatijies apkart, lenam atkapas gerbtuves virziena. Acimredzot vini vinam nekliedza, tacu pustumsa, ko ik pa bridim apgaismoja no aiz makoniem uznirsto?ais meness, neko nevareja dro?i pateikt.
Aizslepies aiz betona bluka, vin? piesardzigi paskatijas ara. Smagi ejot, divi virie?i ar ?autenem rokas izskreja no stadiona malas uz celu pa laukumu, no kurienes vin? bija nacis. Pec paris minutem viniem sekoja maza auguma virietis civildrebes. Vina roka pazibeja pistole. Pie gaismas celina, kas iet apkart stadionam, virietis pek?ni apstajas un, spelejoties ar ieroci, paskatijas uz gerbtuvi. Vinus ?kira apmeram cetrdesmit metri. ?arovs juta sviedru krelles, kas teceja pa muguru. Vej? pek?ni apklusa un kluva neparasti kluss – tikai tala kanonade rietumos ka nepiemerots fons partrauca ?o klusumu.
Virietis parvietojas no kajas uz kaju. Smiltis ciksteja zem zabaka. Vin? aizsmacis un specigi klepoja, izsplava flegmu un dusmigi lamaja.
Ne dzivs, ne miris ?arovs piespiedas pie aukstas, raupjas sienas. Ja jaskrien, tad kur? Vin? ieskatijas tumsa – aiz meza joslas, kas iezogoja stadionu, nekas nebija redzams. Tur leja ir augsts zogs. Ja jums jaskrien, jums bus jalec pari. ?arovs aiztureja elpu, saraujies ka atspere, viena mirkli gatavs saluzt. Katra vina kermena ?una saspringa, it ka vin? sastinga starta, stadions sastinga, baididamies elpot, un neredzamie skatitaji skatijas uz tiesnesi.
Virietis atkal pakratija kaju, leni, it ka kaut ko berzejot, un tad tabakas smaka sasniedza ?arovu – civilvirs smekeja, skatijas apkart. Tad vin? nometa cigareti zeme, paskatijas uz kapnem, kas veda uz stadionu, un atri devas pec kaujiniekiem, kuri bija aizbegu?i pa priek?u.
?arovs piesardzigi paskatijas ara no vaka. Virietis iznaca pa vartiem, kas bija nedaudz atverti zoga, apgriezas un ietina kede – tacu kedei nebija sledzenes. Velreiz paskatoties uz stadionu, civilvirs pazuda ena.
Nogaidijis vel desmit minutes, vin? pek?ni sajuta specigu trici – ?kita, ka vina kermenis sitas krampjos – aukstums un mirstigas briesmas lika par sevi manit. Un, kad patrulas priek?nieks beidzot devas prom, spriedze sabruka. ?arovs nolaida plaukstas slapja zeme, skaitija lidz desmit, koncentrejot vedera karstuma kamolu, ka to darija pirms sacensibam, un, kad trice norima, ar ravienu piecelas kajas. Noliecies vin? skreja uz vartu pusi. Man bija jadodas prom, pirms kads cits ieradas ?eit.
Pie pagrieziena vin? samazinaja atrumu un paskatijas uz stadiona kapnem. Acis, pieradu?as pie tumsas, satvera plankumu – bezveidigu, ka netirumu kaudzi, kuru te bija daudz, un tomer visa pilseta tas izskatijas kaut ka biedejo?i.
Parvarejis kardinajumu nekavejoties izskriet no zoga, ?arovs klausijas un pieskreja pie kaudzes. Noliecies, lai tumsa saprastu, kas tas ir, vin? uzreiz atkapas. Vina skatijas virie?a nedzivas stikla acis, ar kuru vin? tikko bija runajis gerbtuve.
"Treneris…" vin? cuksteja, parakmenojies no ?ausmam. Vin? paskatijas uz aug?u un ieraudzija pa?u arku, kur tika uznemta fotografija – un pek?ni vina atmina ar apbrinojamu skaidribu paradijas saulaina jauka diena, piepildita ar smiekliem, priecigam cilveku balsim, stadiona ?alkonu. vakar.
Vin? stav pie arkas blakus trenerim, garam gaja iemilejies paris un vin? uzsauca viniem, pui?i pagriezas. Ieraugot sportistu Dinamo krekla, vini vinu uzreiz atpazina un saka smaidit.
– Andrejs Viktorovics! – puisis iesaucas, – vai tie?am tu? Ta ir patiesiba?
Vin? pamaja ar galvu un ari plati pasmaidija.
– Vai jus varetu mani nofotografet ar manu treneri? – ?arovs jautaja puisim un vin? uzreiz piekrita.
Kameras aizvars noklik?kinaja, ?arovs pagriezas, turpinot smaidit, un satvera trenera skatienu enu, it ka starp viniem butu lidojis kaut kas tum?s un nepatikams.
Vin? cie?i satvera somu, kas patikami sildija vina kermeni, un sniedzas pec kameras.
Meitene jautaja:
– Vai tu dosi mums autografu? Atvainojiet, nav neka cita, uz ko rakstit,” vina apmulsusi sacija, pastiepot ?okolades kasti. – Cita puse.
?arovs pagriezas pret treneri.
– Dod man savu pildspalvu, Aleksandr Andrejevic!
Vin? iznema no kru?u kabatas pildspalvu. ?arovs neti?am pieskaras vina pirkstiem. Neskatoties uz silto vakaru, tie bija auksti ka ledus.
Vin? parakstija ?okolades kastiti, un pui?i devas uz stadionu, atstajot sportistu un treneri pie arkas.
"Ir pienacis laiks," virietis pek?ni teica. – Atliku?as piecas minutes. Jus kavejat, ka vienmer. “Vin? verigi paskatijas uz ?arovu, un vina skatiena pazibeja tas pats divainais aukstums.
– Varbut vin? uzmineja, vai kaut ka uzzinaja? – domaja ?arovs. – Ne… tas nevar but…
– Turiet kameru! – Vin? pasniedza fotoaparatu trenerim. – skreju uz startu.
– Dod man ari somu! Kur tu to liksi?
?arovs pasmaidija, bet smaids bija piespiedu un nedabisks.
– Ja, ?eit… man nav… neka svariga, es to nometi?u tur uz solina, neviens to nepanems.
Treneris paskatijas uz vinu, it ka izsverdams vina atbildi. Tad vin? pakratija galvu un mazliet skumji sacija:
"Galvenais ir neaizmirstiet, kur to atstajat velak."
?arovs paskatijas uz gulo?o kermeni. Vin? notupas sev priek?a un, ar grutibam parvarot sevi, iekeras lika iek?eja kabata. Vina roka pieskaras kaut kam siltam un slapjam, un vienu bridi vinam ?kita, ka virietis vel ir dzivs. Gandriz kliedzot, lai izsauktu palidzibu, ?arovs ar otru roku meginaja atrast pulsu kakla, tacu veltigi. Vin? bija miris.
Beidzot, aptaustijis maku, vin? to izvilka un ieraudzija, ka vina pirksti ir notraipiti tum?i. Vin? atri iebaza maku kabata un noslaucija roku trenera bik?u kaja.
"Aleksandrs Andrejevics…" ?arovs cuksteja. – Kapec tu mani neaptureji…
Vin? piecelas kajas. Mana galva griezas.
"Neaizmirstiet velak, kur to atstajat," trenera vardi dega vina smadzenes.
Kur vin? vareja paslept naudu? Protams, ?i nebija vieniga reize. Kaut kur bija sleptuve, tagad vinam loti noderetu. Un ne tikai vinam.
?arovs velreiz paskatijas uz nekustigo trenera kermeni, kuru vin? nekad nebija redzejis – vismaz taja cita, turpmakaja dzive vin? noputas, uzmanigi aizvera miru?a virie?a plakstinus, piecelas un skreja uz vartiem.
Mums bija jasteidzas. Vin? pek?ni nodomaja, ka berni, vina berni, par kuriem vin? bija atbildigs, dro?i vien jau ir uzzinaju?i patiesibu – ne to, ka sve?a meitene… ka vinu sauca… ?kiet, Katja, stastija viniem vardos, bet patiesiba – kad debesis varijas no spradzieniem pretgaisa ?aviniem, tie tev mugura kliedz “Stop, es ?au?u!”, un nez no kurienes paradas divaini cilveki, kas izstaro tumsu un briesmas, ka elles priek?vestne?i, dara savu darbu un aiziet, atstajot tevi vienatne ar sevi un kluso jautajumu: “Kad pienaks mana karta?
?arovs uzmanigi loznaja gar zogu – cel?, pa kuru patrula (vai kas vini bija), izgaja uz ?osejas, pa kuru pluda cilveku upe. Aiz kalna nebija redzami cilveki, tacu nepartraukta dukona, kas naca no turienes, nedaudz atgadinaja divainu nebeidzamu piedziedajumu, kas iestredzis uz vienas bezgaligas zemas nots.
Vin? nodrebeja un atcerejas adresi, ko virietis gerbtuve vinam bija pateicis. Lai tur noklutu, bija jaiziet uz Shchelkovskoje ?osejas, kas nozime, ka uz Bolshaya Cherkizovskaya un nebija iespejams izvairities no satik?anas ar cilvekiem.
Parravis meteli, vin? atri gaja uz priek?u, ar acim atzimejot visas briesmas, kas varetu sagaidit. Pirms sasniedza Cerkizovskaju, kreisaja puse vin? ieraudzija lielu koka maju. Uz fasades karajas liela taisnstura zime ar lieliem, melniem burtiem uzzimetiem vardiem “Policija”.
Kads virietis staveja uz kapnem un ieskatijas bezgaligaja puli. Vin? bija gerbies adas jaka ar krusteniskam jostam. Vinam pie saniem karajas maks. Virietis klusedams smekeja. ?arovs uzreiz saprata, ka no tik?anas ar vinu nevar izvairities, un, visticamak, tas vinam neko labu nesolija.
Pa kreisi uz celina sastingusi staveja nezinamas markas viegla automa?ina, nedaudz talak, nedaudz pirms pa?as majas sasnieg?anas, bija neliels koka stends. ?arovs nedaudz samazinaja atrumu un paskatijas uz vinu. Vajadzeja izdomat, ko teikt policistam, no kurienes vin? nak un kur dodas. Un priek? kam. Ja vin? butu bijis puli, jautajumi nerastos, bet vin? nak no stadiona puses, un tur…neviens cilveks un patrula tikko nav skreju?i garam, kas ?ava, ka vini dro?i vien domaja, marodieris vai iebrucejs, bet patiesiba vin? treneris.
Mana galva drudzaini lekaja domas. Vin? sastinga pie stenda, pat nemeginot paskatities uz to, kas tur rakstits. Un, kad smaga roka uzkrita vinam uz pleca un acis dzela no specigajiem cigare?u dumiem, vin? nodrebeja. Mana dvesele iegrima papezos.
– Vai jus kadu atpazistat? – vin? dzirdeja aizsmaku?u, bet diezgan patikamu virie?a balsi.
?arovs uzreiz nesaprata, ko virietis jauta. Pirma doma bija, ka jautajums attiecas uz tiem cilvekiem, kuri staiga pa Cerkizovskaju – begliem, begliem no valsts rietumu nomalem: ka vin? tos pazist?
Bet, kad pirmais apjukums pargaja un vina skatiens bija versts uz tafeli, vin? pek?ni ieraudzija, ka virsu bija rakstits: "Policija vinus mekle." Un zemak ir pieci vai se?i portreti, kas uzzimeti un atveidoti tik pretiga kvalitate, ka diez vai kads ?os cilvekus atpazitu par noziedzniekiem, pat ja vini saskartos ar tiem aci pret aci.
?arovs lenam raudzijas no vienas sejas uz otru – visparigus vaibstus, protams, vareja uzminet, bet neko vairak.
Virietis pacietigi gaidija un ?arovs saprata, ka ipa?i nesteidzas, jo bija iespiedis savu upuri sturi. Vin? pat nesteidzas saprast, kur? ir atgriezies pie vina, petot deli.
?kita, ka laiks ir apstajies. Cilveku plusma sastinga, neat?kiramas sarunas un lidma?inu dardona debesis sastinga.
?arovs paskatijas uz pedejo portretu. Vin? uzreiz nesaprata un pat nevareja iz?kirt seju – ar roku zimetais identitates komplekts bija loti nobruzats, it ka tas butu tur karajies vairakus gadus. Cieta, tieva seja paskatijas uz vinu. Isi apgriezti mati, augstpratigs ?kielums, izteikti vaigu kauli, tievs taisns deguns ar kupri. Uz pieres ir vai nu rieva, vai rieva, divaini tik jaunam vecumam. Vai varbut reta.
Hipnotiskais skatiens, ko vareja saskatit pat ?aja neaprakstama portreta, bija nogurdinats ar nepieludzamu nezelibu.
– Vai tu tie?am zini? – atkal atskaneja virie?a balss. Identitates ?okets, ?arovs pilniba aizmirsa par savu klatbutni.
– Ja. Tas ir… ?kiet… – vin? pagriezas un virietis, kur? izradijas diezgan nepatikams izskatam tik izskatigam baritonam, viegli atkapas.
– Bah! – vin? kliedza. – Tas esi tu! Un es domaju, kas tas nak no stadiona, tagad es atri parbaudi?u vina dokumentus… Un tas ir pats Andrejs Emeljanovs! Nevar but! Es neticu savam acim!
?arovs samulsa, pasmaidija savu burvigako smaidu un noplatija rokas.
– Es atnacu ?eit, lai atvaditos…
– Uz priek?u?
?arovs pamaja.
Virietis sapnaini domaja.
– Ja… bija lietas… – vin? paskatijas uz stadionu. "Musejie tur tikko piekera parkapeju… vai jus vinu neredzejat?"
– Ne, es tikai paskatijos no malas… nekas…
– Vai atceries, ka fini?a taisne apsteidzi Konovalovu labako desmitnieka? – virietis pamaja ar galvu. – Tad Zirgs bija pirmais, neviens uz tevi nedereja. Un es… – vin? viltigi piemiedza aci, – visu savu naudu liku uz tevi! Protams, mes nevaram, tie ir aizliegti… bet…
?arovs atkal pasmaidija.
– Ja tas ir kluss, tad tas ir iespejams.
"Pa labi!"
– Un tad vin? panema piecpadsmit tuksto?us! Iedomajies!
?arovs nosvilpa.
– Varbut pats negaidiji, ka uzvaresi? Vai ari jus zinajat no pa?a sakuma? "Es vienmer gribeju jums uzdot ?o jautajumu," atzina dro?ibas virsnieks.
Ja vin? atcerejas… tomer, lai netrauceti turpinatu savu celu, vinam vajadzeja atcereties.
"Es gribeju uzvaret," klusi sacija ?arovs. Vina balss skaneja nedabiski, it ka ta nepiederetu vinam, bet nozagta tai otrai personai, ari skrejejam Andrejam Emeljanovam. – Es loti gribeju.
Virietis pamaja.
"Nu…" vin? lenam teica, "dazreiz ar vele?anos nepietiek." Ja visi to gribetu un uzreiz dabutu… bet ne. Tas ta nenotiek.
?arovs iebaza rokas metela kabatas.
– Tu loti gribeji… un sanemi.
– Ja. Bet, iespejams, tas joprojam ir pateicoties jums. Un ne tapec, ka es tur kaut ko gribeju. Jus esat trenejies. Un vini ne tikai gribeja.
– Es vel trenejos.
– Nu redzi. Un es uzvareju, izradas, tie?i tapat.
– Tu riskeji.
"Vai tas ir risks?…" vin? pek?ni noradija ar roku uz portretu, kas piesaistija ?arova uzmanibu. – Tu vinu atpazini. Es vinam sekoju jau piecus gadus. Tagad, protams, nav pienacis laiks, un vin? ir kaut kur pazudis, bet man jajauta – varbut jus vinu redzejat?
Domas ?arova galva saka izmisigi rosities. Ko man vinam atbildet? Nav jegas melot, ?kiet, ka ?is virietis redz cauri cilvekiem.
"?kiet, ka…" vin? lenam sacija, skatoties apsardzes darbiniekam tie?i acis, "ka es vinu redzeju stadiona." Vin? sedeja pirmaja rinda netalu no starta linijas. Bet tas bija sen. ?kiet… 37. gada. Bet ne vairak, man nevajadzeja.
Virietis noputas.
– Ja… ne parak daudz. Atjautigs nelietis, vin? pat nevar vinu pareizi izsekot. Vienmer soli priek?a.
?arovs nedaudz pagaidija un tad jautaja:
– Ko vin? izdarija?
Apsardzes darbinieks divaini pasmaidija un pamaja ar galvu, pabeidzot cigareti.
– Vin? ir maniaks. Atver cilvekus ka skarda karbas. ?kiet, ka vin? to izbauda.
?arovs juta, ka starp vina lapstinam izskrien sals.
– Vai vin? ir serijveida slepkava?
"Ja… bet mes nevaram vinu nokert," apsardzes darbinieks pacela rokas. – Nu, man bija prieks redzet… ja kas notiek, nac ciemos. Es esmu ?eit reti, ?odien jus redzat, kas notiek… un pilseta ir knada, vini sauca papildspekus. Bet, ja atrodaties Petrovka, naciet ciemos, es prieca?os jus redzet.
"Ar prieku," ?arovs meloja un pastiepa roku sve?iniekam: "Kam man jautat?"
Virietis ari pastiepa roku, stiprs un cipslains.
– virsleitnants Groms Fjodors Iljics.
?arovs paspieda roku.
"Nu, es jus neaizture?u," sacija Groms. – Paldies… tad uzvarejat!
?arovs pamaja ar galvu, pasmaidija cie?i smaidot un lenam devas uz ielu, kura kusa cilveki.
10. nodala
2010 gads
?arovs atveda profesoru. Klusi vin? iegruda vinu kabineta, kur blavas lampas mirgojo?a gaisma sedeja se?i pieaugu?ie, drumi un domigi.
Vin? izvilka vecajam viram kreslu un ar labi iestudetu kustibu specigi uzspieda uz vina izliektajiem pleciem. Vin? nogazas uz sedekla. ?ados brizos ?arovam reizem patika nonemt kreslu, lai aizturetais, absurdi vicinot rokas, nogaztos uz gridas, grimase no sapem un parsteiguma. ?is sakums vinam deva pienacigu priek?rocibu. Vardarbibas nebija, bet tad saruna, ka likums, riteja pozitiva un abpuseji izdeviga virziena. Gandriz raustidams kreslu, ?arovs tomer atturejas. Galu gala vin? neatrodas sava dzimtaja vieta. Un tomer aizturetais, ka vin? pie sevis sauca profesoru, neizradija ne nervozitati, ne bailes: vina acis nebija manama kucenveidiga lidzjutiba, kas paradas vairuma policijas nodalas slieksni parkapeju. Vecais virs, neskatoties uz to, ka pavadija laiku ?auraja istaba ar zirnekliem, mebelem, kuras bija tikai viena nobruzata un dumakaina estakades gulta, izskatijas ar nekaunigu, nekaunigu aci, it ka nevis vin? butu vinu gusteknis, bet gan vini visi. atrodas telpa.
Deniss nodrebeja. Pieradis pie skarbas ikdienas jura, vienkar?am rupjam pirma paliga piezimem, vin? jutas nevieta, un notieko?ais vinam kaut ka atgadinaja veco filmu pec Agatas Kristi romana “Desmit mazie indiani”. Vin? atcerejas Viktora stastu un uzreiz spilgti iztelojas, ka butu vairakus gadus pavadit slimnica, kur galvenais arsts bija ?is pretigais puisis ar tievu kaklu un kaut kadu bezemocionalu putnam lidzigu skatienu.
Liza paskatijas uz veco viru ar peto?u skatienu. Cela uz bagatibu un varu vinai nacas saskarties ar dazadam temam, biezi tas bija zemiskas un nepatikamas, tacu ?i tema, ka vina uzreiz saprata, ap vinu izplatija gandriz taustamas briesmas. Vinai labak patika ar tadam lietam nenodarboties, jo nekad nevar zinat, ar ko tas var beigties un kura sadarbibas stadija sajutisi mugura asmena auksto cietibu.
Lena noversas, nespedama noslept savu riebumu un pat bailes. Viktors, gluzi otradi, ?kita, ka ar visu kermeni pastiepas pret Ininu un pat nedaudz saspringa, lai gan ?kietamo vina pa?apmierinatibu, ?kiet, nekas nespeja satricinat.
Deivids salika plaukstas kopa un kaut ko cuksteja, pakratidams galvu. No Inina izpluda kaut kas nelaipns, bet ne ka, piemeram, no lauvas, kuram bija lemts but celam plesejam, bet ka no hienas – maza, nikiga un viltiga.
Vienigi Peteris palika vienaldzigs. Vin? skatijas uz arstu ta, ka cilveki dazkart skatas uz kaut ko pilnigi neaprakstamu, neuzkrito?u vai garlaicigu.
?arovs ar plaukstu uzsita arstam pa plecu.
– Nu, mes esam gatavi. Mums nav daudz laika, katram ir svarigas lietas, ko darit, un, atklati sakot, mes uz ?o pasakumu raugamies loti, maigi izsakoties, skeptiski. Tagad es runaju personigi sava varda, bet esmu parliecinats… – ?arovs apklusa un neskaidri paskatijas apkart un it ka pazitu cilvekus… – … ka katrs no jums man piekritis. Es personigi neko nesapratu no jusu neskaidra skaidrojuma. Kaut kadi atminas seansi stimulantu iespaida. "Vin? gandriz piebilda, ka vin? pats dazreiz izmanto lidzigas metodes, lai piespiestu aizturetos atcereties, kas vinam nepiecie?ams. Bet, ta ka vin? loti labi zinaja, ko ?ada lieciba ir verta, vin? nolema sarunu biedrus nekaitinat. Tatad…” Vin? paskatijas biroja. Piesardzigi cilveki paklavas katram vina vardam. -… Mes klausamies. Un, ja es butu tava vieta, es pasteigtos, jo man jau sen niez rokas tevi aizvest uz Petrovku. Vini tevi tur jau ilgu laiku gaidija.
?arovs apstaigaja arsta kreslu, ejot iznema cigareti, aizdedzinaja to un apsedas vieta, kuru kadreiz bija ienemis vienibas komandieris. Tautas vadona portreta vieta virs vina galvas tagad spozs robains taisnsturis, kura centra vareja redzet ar melnu sveku gabalinu rakstitu saplestu uzrakstu: “Dzive ir skaista, bet velti. ”.
Arsts kadas tris minutes kluseja, lukodamies apkart uz klateso?ajiem, it ka censtos par katru atcereties kaut ko svarigu, kas ierakstits neredzama anamneze. Vina seja, it ka veidota no gip?a, neatspoguloja nevienu emociju. Tomer ar pieredzeju?o ieslodzito aci Viktors pamanija, ka arsts neparprotami nejutas miera.
Kaut kas nenotika pec vina plana.
Neliela, tikko manama laba plakstina rausti?anas. Maz ticams, ka kads tam butu pieversis uzmanibu, tacu kadu dienu, kad vin? bija liecinieks nopietnai kar?u spelei, pieredzejis notiesatais, no savas gulvietas verojot cinu, kas risinas, apleja vinu ar energisku ?efpavaru un cuksteja: “Zini, Vitek! kur? ?odien nems banku? Paskaties cie?i…"
Viktors paskatijas uz cetriem speletajiem, bet neko nevareja pateikt. Ja vien labaja puse sedo?ais parak daudz neravas.
"Ne," sacija ieslodzitais, "?is tikai blefo, tapec vin? raustas. Vina karte nav ta drosmigaka, bet deres. Bet vinam preti eso?ais brillite ir mierigs. Bet vina karte ir miskaste. Un kapec viss? Maza acs… paskatieties, ka ta raustas…"
Viktors paskatijas uzmanigak, un ta ir taisniba, ne, ne, bet diezgan apaliga virie?a smagais plakstin? ar lielu putiti uz vaiga tik tikko triceja.
Tie?i tapat ka ?is…
"Nu…" arsts iesaka bezkrasaina balsi. Lina, vinu dzirdot, nodrebeja un paskatijas uz vinu ar naida pilnu skatienu. – Ta ka… tev izdevas… savakties… tas nozime, ka man ir pienacis laiks darit kaut ko noderigu.
"Tas ir skaidrs," ?arovs iesmejas no komandkresla. “Vin? izlaida dumu makoni, kas lenam pacelas lidz griestiem, minuti rinkoja un iz?kida dzeltenigaja pustumsa.
– Es jau teicu, ko un ka es dariju… laboratorija. Bet tiem, kas nav dzirdeju?i, es to isi atkarto?u velreiz. Absolventa gados mani intereseja dazu… hm… hm… pacientu uzvediba, kuri atradas robezstavoklos, ko izraisija gan slimibas, protams, garigas slimibas, gan kopuma veseli cilveki, bet ievietoti. arkartigi sarezgitos apstaklos. Piemeram… dazi padomju karaviri Afganistana, budami smagi ievainoti, dalijas atminas, kas ?kita pilnigi fiktivas, ja… tas nebija parsteidzo?i precizas un realistiskas. Parasta mulkiba, jus sakat. Un tie?am, butiba, daudzos gadijumos tas ta ari bija. Un es ari biju parliecinats…
– Vai jus dienejat Afganistana? – ?arovs pek?ni jautaja.
Tikko pamanams muskulis Inina seja triceja.
– Tas notika.
– Un kur??
– lauka kirurgija.
"Ak, ka…" ?arovs bija parsteigts. – Oho… Un pek?ni vini mainija specializaciju?
Inings neatbildeja uz vina jautajumu.
"Ta vai citadi…" vin? turpinaja, "Man izdevas parbaudit vairakus ?adus gadijumus." Protams, ne pilniba, tas bija neiespejami. Daleji. Un izdomajums izradijas patiess, lai gan tas nevareja notikt. Nevar but.
– Kas tev ir prata? – Liza, kura izskatijas nedaudz nomakta (un saprotami pec ?adas demonstracijas), pek?ni atdzivojas.
Iinings iesmejas. No vina sejas bija skaidrs, ka vin? zinaja daudz vairak, neka runaja. Turklat ?is zina?anas kaut kada veida padara vinu nevis par ieslodzito, situacijas kilnieku, bet tie?i otradi – vin? it ka pacelas pari visiem, pamazam izplatot savu draudigo auru. Vinu nesamulsinaja ne regalijas, ne tituli un pieredze, ne pat dazu klateso?o bagatiba. Vinu pat nesamulsinaja fakts, ka jebkura sekunde vin? var nonakt policijas rokas – no kuriem vin? tik gudri bija slepies pusi savas dzives.
– Modzahedi pek?ni uzbruka vienibas atra?anas vietai. Viens kapteinis no izluku vienibas, kur? pirmais atklaja sleptu uzbrukumu musu pozicijam, tika smagi ievainots kaja… Es meginaju vinu glabt, bet arpus majas sienam, kur mes patveramies, notika kauja. . Pa logu izlidoja granata un kapteinis…
Viktors raustijas… sapigas mokas saviebas vina seja. Lina ar bazam paskatijas uz savu draugu.
– Vit, vai viss kartiba? – vina cuksteja vinam.
Viktors ar grutibam pamaja. Vina lupas bija sausas. Ar trico?u roku vin? panema no galda glazi udens.
Arsts uzmanigi paskatijas uz Viktoru. Vina zilites saravas, vin? paris mirkli pagaidija un turpinaja.
–…apsedza vinu ar savu kermeni, lai…acimredzot mani izglabtu. Ja, vin? mani izglaba uz savas dzivibas rekina. Gutas traumas nebija savienojamas ar dzivibu. Tomer pirms naves vin? paspeja man kaut ko pastastit.
– Un ko tik interesantu vin? tev teica? – Peteris skeptiski jautaja un pamaja ar galvu. Notieko?ais vinam arvien vairak atgadinaja kaut kadu letu Holivudas amatniecibu.
Viktors pacela glazi pie mutes un meginaja iedzert malku, bet roka triceja, ka istam alkoholikim. Nedzerot ne malku, vin? pek?ni, ap?lakstidams udeni, nolika glazi atpakal.
– Ka pec devindesmit vieniem Savieniba izjuks.
"Tas jau bija skaidrs," Piters pievilka. – Ari man paregojums.
– Vin? nosauca precizu datumu. Divdesmit sestais decembris. Vin? ari teica, ka kadreiz pie manis atnaks cilveks, kuru es atpazi?u. Kas mani neatstas vienaldzigu. Tas, kur? saka visu ?o lietu.
– Uh-hu… mana uzgaidamaja telpa katru dienu ir tadu cilveku puli. Vini uzdodas par mesiju, pravie?iem un citiem gai?regiem. Mes zinam, mes izturejam.
Inins uzmeta atru nirgajo?u skatienu Peterim.
– Labi… Petja, nomierinies! – Liza vinu partrauca. – Tatad, ?is virietis atnaca?
Profesors lenam pamaja.
– Ja. Atnaca.
– Un kur vin? ir tagad?
Viktors atri elpoja. Vina seja bija sarkana un plankumaina, lai gan istaba bija vesa.
"Ja, ?eit vin? ir," sacija profesors tada pa?a bezkrasaina balsi. – Vin? sez tava priek?a.
Sakuma neviens neko nesaprata. Vini saka skatities viens uz otru, norupeju?ies un noraizeju?ies, it ka meginatu atrast spiegu, agentu un neatrast to sevi – vini negativi pakratija galvu, sakot: tas noteikti neesmu es. Kada bridi, kad ar brutalu speku kluva skaidrs, ka neviens nevar but ?i persona, vinu skatieni pek?ni saskaras ar Viktoru.
Vin? sastinga, nebija ne dzivs, ne miris. Krasa izpluda no vina sejas, un vin? kluva navigi bals. Istaba valdija baismigs klusums.
"Vitja…" Lena cukstus teica. – Ko vin? saka?
– Ko es saku, vai? – profesore kapa balsi atkartoja vinas vardus. Kresls zem vina pretigi ciksteja.
Viktors juta, ka vina krutis saspiez briesmigs aukstums. Vin? meginaja elpot, bet nespeja.
"Es… es neko neatceros…" vin? kerca.
"Tu visu atceries…" arsts pasmaidija. – Pastasti mums.
Inins pamaja ar pirkstiem, un taja pa?a sekunde Viktoru parnema atminas – tik spilgtas, realistiskas un taja pa?a laika biedejo?as, ka vin? sastinga un tika novests sanus. Lenai izdevas draugu noturet aiz pleciem, citadi vin? noteikti butu nokritis no kresla.
Uz bridi vinu apzilbinaja spilgta zibspuldze, un tad iestajas tumsa – it ka kads butu izsledzis istaba gaismu. Vin? skrien pa mezu, kura aprises vinam labi zinamas. Pa priek?u iet sieviete ar maku. Kaut ka vin? pazist sievieti un to, ka vinai ir nauda maka. Daudz naudas. Bet vinam tas ir vajadzigas daudz vairak neka vinai. Speki ir nevienlidzigi, tacu vin? zina, ka, atri apliekot sev ap kaklu cilpu un noturot to vismaz desmit sekundes, upuris novajinas un nespes pretoties. Atliek tikai mierigi pabeigt savu darbu. Un panem laupijumu.
Vin? lozna aiz vinas pa ?auru taku, slepjoties aiz koku stumbriem un mezonigiem krumiem. Vina staiga diezgan atri, un vinas kustibas ir bailes. Un ar katru soli bailes pieaug – tik loti, ka vina gandriz paklupa pari tacinai gulo?am kokam un iekrit mitra zale. Vin? jut, ka vinas sirds pukst bailes, un ari ir parnemta ar ?o drudzi.
Vin? viegli apdzen vinu bridi, kad sieviete, zaudejot lidzsvaru un izpletusi rokas, megina atturet kliedzienu. Cilpa ir pievilkta ap valigo kaklu. Vinai no rokam izkrit somina. Bet vinam vina nemaz nav vajadziga. Tas ir jauks papildinajums medibam. Sieviete megina cinities, bet bailes aizmiglo vinas pratu. Vina pu?, no rikles nak risto?a sek?ana. Viktors izjut sajusmu, eiforiju, kas vilnojas, un vina rokas arvien vairak savilk cilpu.
Palicis pavisam maz. Vina joprojam megina cinities, bet dara to neveikli, ka sliksto?s cilveks – vina bezspecigi met rokas virs udens, elso gaisu, it ka pedejo reizi. Kermenis ir parak smags – sieviete sak krist uz muguras.
Un tad vin? jut, ka krumos ir kads. Kads vinu var apturet un nokert, atklat inkognito. Vin? sastingst, un upuris, it ka nojau?ot ?o vilcina?anos, no visa speka raustas un atgruz vinu. Cilpa izslid no vinas nosvidu?ajam rokam, un vina, sajutusi brivibu un, iespejams, sanemusi savu pedejo iespeju, pek?ni atraujas un necereti viegli un atri metas uz priek?u – tur, kur pa koku logiem spid drumas piecstavu ekas.
Vin? bridi padoma – vai vinam jaskrien pec vinas? Ne, tas ir parak bistami. Sirds dard, eiforija pazud. Viktors noliecas, satver maku un, palukojies cauri tum?ajiem krumiem, metas biezokni.
Degunu piepilda puvu?u lapu smakas, un vin? skrien un skrien, lidz beidzot jutas dro?i.
Ko vin? teiks matei? Atvilcis elpu, vin? saprata, ka ir nonacis lidz otrai mezmalai un, izlecis no tas, negaiditi uzduras pastniekam, kur? izskatijas nobijies un apmulsis. Uzreiz prata nak risinajums. Vin? precizi zina, ko teikt, kad jauta, ko vin? redzejis meza.
Viktors visus ?os mirklus piedzivo tik atri, ka satrieco?a patiesiba, kas pek?ni paradas vina atmina, liek vinam vaidet.
Vin? saspieda deninus – nejutos ka kartejo migrenas lekmi, sapes bija simtreiz stiprakas, caurdurot smadzenes ka karsta adata.
– Kas? Vitja, ko tu atceries? – Lena pakratija vinu aiz pleciem.
„?eit, iedzer,” Liza pastiepa glazi udens, un ?oreiz vin? to izdzera viena raviena.
"Tas esmu es…" vin? cuksteja. "Tas esmu es…" vin? paskatijas apkart istaba ar trulu skatienu. – Es esmu slepkava. Es esmu tads pats maniaks. Es visu zinaju jau no pa?a sakuma, jo biju viena pati… magnetofons… tas ir tik vienkar?i…
Piters savilkas grimase.
– Vitja, tu mus biede. Kads maniaks? Par ko tu runa?
"Mocarts," sacija Deniss. – Astondesmitajos gados nogalinaja bernus.
"Tatad mes pa?i nebijam loti nobriedu?i…" Liza domigi sacija.
– Vai jus domajat, ka sestas klases skolnieks nevar nogalinat cilveku? – profesors viegli smaidot iebilda. – Es varu jums apliecinat… tas joprojam var. Turklat berns.
"Lielaka dala slepkavibu notika tajas vietas… bet…" ?arovs pakratija galvu un skeptiski paskatijas uz Viktoru. "Mes, protams, meklejam pieaugu?o… nevienam nebutu ienacis prata, ka tas bija… Tu…" vin? paskatijas uz Viktoru.
"Acimredzot sabrukums notika pec mana teva naves…" sacija arsts. “Cilveks, kur? izglaba manu dzivibu, bija vina tevs, bet tad, protams, es par to nezinaju.
"Pagaidam tie visi ir vardi," ?arovs ievilka. – Ne tik sen tu teici pavisam ko citu.
"Es teicu jums parbaudit jus un jusu reakciju." Jus kopa iegajat slimnica, ka es zinu, varbut jus bijat taja pa?a laika.
?arovs pek?ni domaja, ka Viktora ieslodzijuma laika slepkavibas apstajas, tacu vin? tomer bija skeptisks.
Deivids pek?ni piecelas, piegaja pie Viktora, satvera vinu aiz elkona un pavilka uz durvju pusi. Vin? bezpalidzigi paklausija.
"Mes tulit busim klat," sacija Deivids.
Vin? aizveda Viktoru uz kapnem, vini iegaja tumsa un apstajas uz lievena. Tad Deivids piegaja uz priek?u, kur veja veja plosita, pamesta parades laukums.
Viktors lenam gaja vinam aiz muguras. Atminas ka sadegu?as avizes lauskas palika vina atmina, izvirzoties ka pussabruku?i virsraksti.
Vini sasniedza vietu, kur reiz staveja vinu vieniba, pirms parcelas uz mezu. Deivids paskatijas uz divstavu vienibas ?taba eku. Melna aizkaru logi bija gandriz neredzami. Vini atradas it ka bezlaika – ne vakar, ne ?odien, ne rit – tikai tie pa?i sadedzinatie virsraksti, kurus nav iespejams lidz galam izlasit.
– Tev nav bail? – Viktors jautaja. Vina kermeni satricinaja speciga trice. Bet ne no aukstuma, bet no mezonigajam atminam, kas parpludinaja manu apzinu.
– Kam? Tu?
– Ja. Galu gala… es tur biju. Tas esmu es…
– Ne, es nebaidos. Bet… tev taisniba. Tu tie?am bijat tur. Tapec jums bija tik viegli ieaudzinat ?o atminu.
Viktors paskatijas uz savu draugu.
"Vai jus domajat, ka es to visu tikai iedomajos?"
– Ne viss. Faktiski par lietu. Pret mums spele arkartigi viltigs un inteligents pretinieks. Vin?… – Deivids domaja… – ja gribi, vin? ir pats velns. Vin? ir tik viltigs un atjautigs, ka vinam… vajo vietu praktiski nav. Bet tu neesi slepkava. Lai gan man gandriz nav ?aubu, ka, ja policija izskatis tavu lietu, ta atradis truksto?os pieradijumus, uz kuru pamata var tevi apsudzet ?aja… Vai varbut… – par to domaja muks. -…varbut ne tikai jus, bet katrs no mums. Bet es esmu pilnigi parliecinats, ka jums nav nekada sakara ar slepkavibam. Vinam ir tikai viena lieta.
Viktora acis iepletas.
– Kas? – vin? klusi teica.
– Fakts ir tads, ka… viss sakas ar tevi.
Viktors atvera muti un tad aizvera to, nespedams pateikt ne varda.
"Tapec vin? tevi nelaida." Un ari mes. Tapec vin? mus saveda kopa. Mes neesam tie, kas pulcejas. Vin? mus saveda kopa. Ar rokam. Un nevis lai mus glabtu. Vin? par mums nerupejas. Vin? ir loti noraizejies tikai par vienu cilveku.
Kaut kur meza iesaucas varna un tudal, it ka tai atbalsojot, izcelas skal?, ass dukona, kas, slapejot veja vaidus, satricinaja gaisu virs pamestas karaspeka dalas.
Viktors nodrebeja. Cilvekam, kur? speja vinus ?eit savakt, parliecinat, ka, pirmkart, viniem pa?iem tas ir vajadzigs, visu skaidrojot ar neskaidriem, pusfantastiskiem majieniem par it ka neizbegamam sekam, bija patiesi velni?kigs prats. Tomer… kur tas viss sakas? Un tad, kad? Skaidrs, ka no ta vakara, kad vin? no skapja iznema magnetofonu… Bet kura gada tas notika? Budams skolnieks, vin? gribeja dzirdet sava teva balss ierakstu, kur? nomira… bet ta vieta vin? dzirdeja…
"Es… dzirdeju savu balsi," vin? pek?ni sacija, pagriezies pret Deividu. – Vai vari iedomaties? Tas… tas bija sen. Es… es tikko atcerejos. Kad tu teici, ka viss sakas ar mani un tam varnam… tas ir skaidrs! Vai tu dzirdi? Deivids! Mes bijam… mes macijamies sestaja klase! Iesledzu teva magnetofonu, ieliku spoli, domaju, ka dzirde?u vina balsi. Bet ta vieta… es… tas nevar but… kapec visu ?o laiku… es to tikai tagad atcerejos!
Deivids uzmanigi klausijas sava drauga.
– Jo… viss sakas ar tevi. Tas ir vienigais, par ko vinam ir taisniba,” Deivids klusi sacija. – Tagad mes atgriezisimies. Un jums ir jaizliekas, ka jus vinam ticejat pilniba un pilniba. Vai jus varat tikt gala?
Viktors mirkli skatijas uz savu draugu.
– Nezinu. Bet es megina?u.
11. nodala
1941 gads
Pui?i pie galda, ari ?is lielais puisis ar iesauku Bugors, neparprotami baidijas no Cervjakovas, lai gan izskatijas vecaki un daudz bistamaki par vinas klasesbiedreni. Liza jutas nedaudz apreibusi. Vina nemaz nedzera un negrasijas to darit. Kaut ka zinkaribas pec, parliecinajusies, ka vecaki jau gul, vina apgaza glazi, no kuras dzera tevs, svinot vinam svetus svetkus – 7. novembri, Oktobra revolucijas dienu. Glaze bija tuk?a, bet apak?a joprojam palika viens piliens dzidra ?kidruma, kura iedarbibu vina noveroja galvenokart brivdienas un brivdienas, lai gan gadijas, ka vinas tevs nedelas laika ieleja sev glazi "veselibas labad". ka vin? teica.
Var teikt, ka dzira uz vinu atstaja pozitivu iespaidu – vin? nosarka, kluva laipnaks un saka garus skaidrojumus par proletariata lomu musdienu pasaule, galu gala nonakot pie viena secinajuma: Amerikas imperialisms bija tikai dazu dienu jautajums. . Tikai tados brizos vina vareja sagaidit no vina vismaz kadu uzslavu. Neveikla, ar obligato viltibu, lai noniecinatu vinas nopelnus, bet tomer. Labak ?adi neka… Vin? pek?ni vareja atcereties, ka nedelas vidu vina sanema A (lai gan ne cietu, vin? pamanija), bet tomer tas bija A, un kas ir ipa?i svarigi – vesture, kuru vin? uzskatija par vissvarigako priek?metu Skola.
"Atceries, Liza," vin? teica skali, gandriz kliedzot, "vesture maca, ka visur, kur vajiem un nezino?iem cilvekiem bija kaut kas tads, ko velejas iegut specigi un izglitoti cilveki, pirmie vienmer atteicas no ta pec savas gribas." Tapec jums ir jabut stipram. Un gudrs. Lai vini tev piekapjas pec savas gribas! Citadi…” vin? ieleja glaze vel vienu porciju no pudeles un izdzera to viena raviena, nenokost. – … citadi tu vienmer busi zaudetajs. Es ta neteicu, nedomajiet. Tas ir Marks Tvens. Un es vinam pilniba piekritu!
Atskatoties uz nedaudz atvertajam virtuves durvim, vina uzleja no glazes pilienu uz meles. Tomer Liza nejuta gandriz neko, iznemot ?kipsnu vieglu rugtumu. Vina vilusies paskatijas uz tuk?o pudeli miskaste un nolema, ka vinas tevs vai nu to vilto, vai ari vinai vajag izdzert daudz ?i ?kidruma.
Tagad, sezot pie galda, kuru ieskauj nepazistami pui?i, vina izlikas, ka ar lupam pieskaras glazei. Pazistamais rugtums iedzela mele, un smarza lika man ristities. Tomer acimredzot vinai kaut kas tomer iekluva mute un pec aptuveni divdesmit minutem, kuru laika pui?i intensivi apjautajas Cervjakovai par ekstrakcijas detalam, vina kluva sagurusi. Ne daudz, tikai nedaudz, varbut pat tikai ieelpots, bet pek?ni es jutos brivaks. It ka bailu vazas butu atkritu?as, un, kad vinai beidzot izdevas dzili ievilkt elpu, satraukums atkapas, un patikams, svetlaimigs miers parnema visu kermeni.
Ne, vina joprojam baidijas no ?iem divainajiem pui?iem, kas apzinati bija gerbu?ies vienkar?as drebes, vinu runa bija divaina, pat skolas huligani ta nelamajas, un Cervjakovs viniem atbildeja drosmigi un ar neparprotamu parakuma pakapi.
Beidzot vina neiztureja un, pagriezusies pret klasesbiedru, cuksteja vinam:
– Kostja, man vajag…
Vin? paskatijas uz vinu ar miegainam acim, it ka vin? uzreiz nesaprastu, par ko runa. Tad viena roka pastiepa roku, lai apskautu vinas plecus, bet Liza to nokratija un teica tie?i vinam ausi:
– Man jaiet uz tualeti.
– Ahh! – Cervjakovs izspraga. "?obrid… tie esam mes…" vin? paskatijas apkart. Pie galda bija paliku?i tris cilveki, puisis, kura Adama abolu vin? nogrieza, nedaudz agrak bija ielidis zem plits – no turienes bija dzirdama vina skala krak?ana. – Tagad… Ejam.
Vin? panema vinas roku. ?oreiz Liza nepretojas.
– Kur? – Bugors aizdomigi paskatijas, tacu bez sakotnejas agresijas. Vin? jau bija diezgan piedzeries, tapat ka vini visi, iznemot Lizu.
– Uz skapi. Ceru, ka neiebilsti? – Cervjakovs teica meli ?lupstidams.
"Ak… tur…" Bugors nomurminaja pec vina, bet Cervjakovs jau bija pametis galdu un vilka Lizu uz durvim.
Vin? atvilka aizbidni, pagrieza atslegu atslegas cauruma, un durvis atveras. Ara bija svaiga, auksta gaisa smarza. Neraugoties uz to, ka maja bija vesa, Liza mantkarigi to ?naukaja caur nasim. Taluma dardeja perkons.
– Ertibas uz ielas… tas… nav ka tu tur…
– Kur – ka ir? – Liza automatiski jautaja, skatoties apkart. Mazliet talak eso?as majas izskatijas pilnigi izmiru?as un pamestas. Ielikti logi, kuros neredz ne gaismu, ne enu. Nekas.
– No kurienes mes nakam. No nakotnes.
Liza klausijas vina mulkibas, neiedzilinoties jega un atbildeja automatiski. Vinas domas bija talu. Vina ari loti gribeja iet uz tualeti.
– Kur tad mes esam tagad?
"Mes esam pagatne tada veida, ka neviens no mums vel nav dzimis, un musu vecaki, iespejams, ari nav dzimu?i." Vai varbut… – vina acis uzplaiksnija traka gaisma, ko vina periodiski nokera skola, sastopoties ar vinu, -… vai varbut tas nekad nepiedzims! – vin? pek?ni iesmejas ar rausto?iem rie?anas smiekliem, ka hiena Afrikas savanna Sienkevica programma, un Liza nodrebeja. – Ja es… ta gribu! Tiklidz es vinus vele?os, vini nekad nepiedzims!
Vin? jau ir piedzeries un runa mulkibas, Liza nodomaja. Un vina ari domaja, ka tagad kads noteikti iznaks, lai dzirdetu ?os smieklus, redzetu, ka dazi cilveki ir ielauzu?ies kada cita maja un noteikti izsauks policiju. Bet neviens neiznaca. Nebija nevienas zimes, ka ?eit butu cilveki – iznemot vinus pa?us.
Cervjakovs iznema cigareti un aizsmekeja. Tad vin? pamaja ar roku pa kreisi no takas, kas ved uz vartiem.
"Redziet, netalu no zoga ir ?kunis tumsa." Jums vajadzetu doties tur. Uz priek?u, es pagaidi?u ?eit, es negribu ieklut dublos.
Liza piesardzigi paskatijas uz tualetes skeletu, kas tik tikko izcelas no tumsas. Tomer nekas nebija jadara. Vina nokapa leja pa kapnem un gaja pa ?auru, slidenu tacinu, kas vijas starp netirajiem zemes gabaliem. Paris reizes gandriz nokritot, vina aiz muguras dzirdeja piedzeru?os smieklus. Dro?i vien bija patie?am smiekligi skatities, ka virietis nakts vidu cen?as tikt uz tualeti, balansejot ka virves staigatajs cirka. Kad vina ieradas, vina iek?a kusaja no sa?utuma un kauna. Pavelkot durvju rokturi, Liza uzreiz nevareja saskatit iek?pusi – tur bija parak tum?s. Kad vinas acis pielagojas pustumsai, vina ieraudzija lielu caurumu un lekmi vidu. Un nekas vairak. Nav tualetes papira, nav sedekla… Pieaugo?a smaka lika vinai deformeties.
"Nac, nac," Cervjakovs smejas. "Tas ir biedejo?i tikai pirmo reizi."
Vina iegaja un aizvera aiz sevis durvis, starp deliem labaja puse pamanija vairakas sabojaju?as avizu lapas.
Valdija pika tumsa. Vina baidijas spert soli, lai neiekristu milziga bedre, salst un gandriz raudot no sevis zelo?anas.
Tu esi idiots! – kliedza kada iek?eja balss. "Jusu augstpratibas un augstpratibas del, zemiska ieraduma del izvirzit sevi augstak par visiem citiem, jus un es nomirsim ?eit." Mes iekritisim ?aja smirdigaja bedre, un neviens mus neatradis. Ne es, un jo ipa?i ne jus. Stulbi! Stulbi! Stulbi! Tu esi augstpratigs audzinatajs, tev ir priek?stats par to, kas to zina, un tagad tu sedesi par ?o caurumu skolas sliktaka skolena uzraudziba, kur? tikai smejas par tevi, jo speja tevi apmanit. vina mazais pirksts! Vai tu domaji, ka parspesi vinu viltiba? Atzistiet, tas ir tie?i tas, ko jus domajat? Ka cerejat, ka pirmais ieraudzisiet pieaugu?o nometni un pec tam pastastisiet par to visiem? Galu gala tev uzreiz bija skaidrs, ka pec vina palaidnibas neviens Cervjakovu ne ar ko neapbalsis, vin? tulit tiks nosutits uz policijas bernu istabu, bet pec tam uz noziedznieku internatskolu un jus vairs nekad neredzesit. ! Tas nozime, ka visus laurus vari piedevet sev! Ta tu domaji?
Liza kluva auksta. Vina tie?am ta domaja un visu celu smejas par ?o mulki, lai gan saprata, ka bez vina brutala speka butu grutak. Un ir biedejo?i but vienam meza, it ipa?i nakti.
Kaut ka vina sajuta bedres malas, pienaca tuvak, visa tricedama, pagriezas par simt astondesmit gradiem un vienkar?i saka sedet, kad no kaut kurienes aizmugures, it ka no pa?as bedres, atskaneja kluss, tikko dzirdams, bet neatlaidigs, atskaneja stingrs cuksts.
– Liza! Tas esmu es, nelauj tam paradities, es tevi neredzu, bet es zinu, ka tu esi iek?a. Nebaidieties!
Aiz bailem vina pavisam aizmirsa, kapec ?eit ieradas, un automatiski apsedas pari bedrei, aizmirstot nolaist bikses.
– Kas es esmu? – vina gandriz raudot cuksteja.
– Tas esmu es, Deivid. Es tev sekoju visu ?o laiku. Tad vin? paslepas aiz majas. Un, kad es redzeju, ka tu iznaci, es paspeju uzskriet pari un paslepties aiz tualetes. Vai tu mani dzirdi?
– Ja.
"Vai vini jums neko sliktu nenodarija?"
"Ne…" vina teica, klabinot zobus.
– Cik tadu ir?
– Cetri. Cetri pieaugu?i pui?i. Cervjakovu sauc iesaga… Cerva un vin?… vin? vinus no kaut kurienes pazist. Vini izskatas ka… – vina gribeja mikstinat savu raksturojumu ?iem pui?iem, saukt vinus vienkar?i par huliganiem, bet vini izskatijas pec banditiem. Bedigi slavenie ?osejas banditi. – Vini izskatas pec banditiem. Ka filma…
– Tas ir skaidrs. Vai tu juties labi? Vai tu vari skriet?
Vina par to domaja. Ja neskaita pilnu urinpusli, vinai bija labi.
"Ja," vina atbildeja. – Es dro?i vien varu.
– Cervjakovs stav uz lievena. Vin? smeke. Es noversi?u vina uzmanibu. Un, kad vin? skrien vai iet otra virziena, jums ir jaizkapj no turienes un jaapiet tualete. Tad mes skriesim no ?ejienes cik atri vien varesim. Kamer vin? sapratis, kas notiek, mes busim talu. Vai tu mani dzirdi?
– Ja.
Liza drudzaini apsvera Deivida priek?likumu. Tas, ka vin? bija ?eit, vinu nedaudz nomierinaja. Bet… vina atcerejas Cervjakova skatienu. Ja vin? vinus apdzitu, tad nekada zelastiba nebutu gaidama. Vin? nogalinas gan Deividu, gan vinu.
It ka apstiprinot vinas domas, atskaneja nekaunigs sauciens.
– Kur tu esi? Vai esat iestredzis? Vai es varu tev palidzet?
– Atbildi vinam! – Deivids cuksteja.
Liza pamaja ar galvu.
"Tagad…" vina kliedza divaina, salauzta balsi. "?eit ir tum?s, jus neko nevarat redzet."
– Ha-ha-ha! – vin? iesmejas atbildot. – Tumsa, bez vainas! Ieskaties bedre un nepakriti no stresa!
Vina juta, ka vairs nevar izturet, novilka bikses un ar neticamu atvieglojumu iztuk?oja urinpusli.
Tagad jus varat skriet! – kada iek?eja balss vinai kliedza. – Savelciet sevi, citas iespejas vairs nebus!
Vina piecelas, iebaza dzemperi sporta bikses un, drebedams caurveja skapi, sacija:
– Deivid, es neie?u.
Dazas sekundes vina dzirdeja tikai vina krak?anu. Bet iek?eja balss skaidri un kodigi teica:
"Es nekad neesmu saticis tik pompozus mulkus!"
– Ja es tagad begu, vini skries pec mums. Vini… noteikti mus panaks. Un tad vini tevi nogalinas. – Vina teica ?o vardu – "nogalinat" drizak bridinajuma labad. Dzili sirdi vina bija pilnigi parliecinata, ka pui?i vinai nenodaris pari.
"Vini mus nepanaks," Deivids uzstajigi cuksteja. – Tev draud lielas briesmas. Pieaugu?o nav. Neviens mus ?eit negaida. ?i ir cita… cita pasaule. ?is nav musu laiks, – vin? to teica, aizriedams no vardiem, un Liza, piekerusies spraugai starp raupjajiem deliem, veroja Cervjakovu. Vin? pabeidza cigareti, ar pirkstu ?kiele?anu aiz?ava kadu piecu metru attaluma uz kupo?o bulli, pastiepas un sauca velreiz:
– Hei, cik ilgi tu vari gaidit! Es jau esmu nosalusi, atri vacies ara, citadi man tev bus japalidz!
Bet vin? negribeja palidzet. Tacina, kas veda uz tualeti, bija parak dublaina un slidena.
– Skriesim, Liza! Viens divi tris!
– Ne! – vina stingri noteica. – Ej prom, Deivid. Es palik?u pie Kostjas. “Vina pati neticeja tam, kas nak no vinas mutes, it ka kaut kada burvestiba butu satverusi vinas apzinu, nomacot primitivo pa?saglaba?anas instinktu.
– Vin? nav tas, par ko saka! – Davida cuksti vareja izlauzties vala un piesaistit Cervjakova uzmanibu. – Tev draud navejo?as briesmas! Skaties, paskaties, ko es atradu ?kuni, kamer tevi gaidiju!
Liza pagriezas. Pa plaisu izslideja papira lapa. Vina padomaja un panema.
– Tas ir viss, es eju! Jus esat pabeidzis savu speli!
Liza asi piekeras pie spraugas. Cervjakovs saka iet leja pa kapnem.
Vina izmisigi skatijas uz papira lapu, bet tumsa bija gandriz neiespejami saprast, kas uz ta rakstits.
– ES neko neredzu.
Zem Cervjakova kajam sniksteja netirumi.
– Deivid, es neko neredzu. Vin? nak. Skrien prom!
"Es ceru, ka jus neiekritat taja smirdigaja bedre, jo man nav vele?anas tur iet pec jums!" – Cervjakovs iesaucas un uzreiz paslideja un skali lamajas.
Ne dziva, ne mirusi vina nogrima pari caurumam un sastinga, aizverot acis.
No aizmugures atskaneja ?alkona, tad atskaneja smalkas atkap?anas solu skanas, un taja bridi atveras tualetes durvis.
Vina nedaudz atvera acis – kadu metru talak karajas milziga ena.
– Uh, kada smaka. Man likas, ka tas bijat tu… kas aizbega, godigi sakot.
Liza negativi pamaja ar galvu.
– Jezin… kaut kas sap…
Cervjakovs sastinga, it ka kaut ko sajutu. Liza parstaja elpot. Likas, ka vin? klausijas veselu muzibu, un, kad vin? atkal pakustejas, vina juta, ka vinas kajas ir tik nejutigas, ka diez vai vina spes piecelties.
– Vai jus ?eit atradat kadu papiru? – Vin? pamaja uz papira lapu, kuru vina tureja roka.
Vinai izpluda auksti sviedri. Ta bija lapa, ko Davids ielika sprauga. Vina aizmirsa to noslept, pat nepaskatoties, kas uz ta rakstits.
– Ja, tas bija tur… siena…
Vin? paskatijas uz plaisu, no kuras izlida avizes gabals.
– Ja, ?eit ir visas ertibas! – vin? ielauzas launa smaida. – Labi… es neiejauk?os. Kusties vien, man jau ir auksti ka sunim.
Liza pamaja.
Vin? paraustija durvis, un likas, ka gaisma iek?a butu izslegta. Bija dzirdami spiedigi soli, kas ejot prom.
Liza ar grutibam piecelas kajas un piespiedas pie koka durvim. Mana sirds dauzijas skali. Kapec… kapec vina neteica, ka ?ie huligani… ?ie banditi gatavoja uzbrukumu? Kapec? Aizmirsa? Vai kaut kas savadaks? Varbut vina gribeja, lai vini izjustu tadas pa?as bailes, kadas bija vina? Varbut vina velas atriebties par nicino?ajiem skatieniem un aizskaro?o iesauku “nerd”, ko vina dzirdeja skola gandriz katru dienu? Vai ari vinu vadija uztraukums – paskatities, kas notiks talak un ka vini izklus no ?is situacijas? Lai kadu atbildi vina sniegtu uz saviem jautajumiem, tie visi izklausijas parak nezeligi.
"Bet vini to visu ir pelniju?i, vai ne? – teica iek?eja balss. "Tu ta doma, vai ne?"
"Ja," vina teica skali un baidijas no savas balss. – Vini to ir pelniju?i. Viniem nekas nenotiks. Neliela nodarbiba viniem nemaz nenaktu par launu, pat ja…” vina domaja par ?o “ja”. Iztele uzreiz uzzimeja tragisku ainu, kura vinas saspiedu?ies klasesbiedri asaram ludza zelastibu no pek?ni atbrauku?ajiem huliganiem, tacu viniem nebija ne jausmas, ka vina butu varejusi vinus bridinat, kad vini aizsutija sutni Davidu pec vinas. Tikai vin? nevareja parliecinat vinu atgriezties. Un ne tapec, ka vina butu tik kaitiga vai spitiga. Jo visam ir sava cena. Vini izvelejas vienkar?ako variantu – sedet maja, dro?iba, gaidot, kad pieaugu?ie vinus atradis. Vina uznemas risku un ka uzvaretajai ir tiesibas izpildit un apzelot. Pie ?im domam Lizas vedera plivoja taurini. Protams, spriest var tikai gudrakie, drosmigakie un… pardro?akie. Vai ne?
Ko tavs tevs teica? Pareizak sakot, Marks Tvens – visur, kur vajajiem un cilvekiem bija kaut kas tads, ko stiprie gribeja iegut, pirmie vienmer no ta atteicas pec savas gribas. Ta ka.
Protams, neviens vinus nopietni nesodis visas ?is Cervjakovas bailes, kas vinai atkal ?kita smiekligas un daleji pat absurdas. Paradoties, vina domaja. Un ?ie vina draugi… Vina nekad nebija redzejusi Cervjakovu pavadam laiku klasesbiedru sabiedriba. Vinu biezi vareja redzet kopa ar daudz vecakiem pui?iem, pat ar divdesmit un trisdesmit gadus veciem virie?iem – vina nemitigi pratoja, kadas vinam varetu but kopigas intereses ar viniem, un tas vinu vajaja. Reiz vina pat redzeja… ka tie pui?i, ar kuriem vin? slepus sarunajas aiz skolas miskastes – tad piekava ?o vidusskolnieci, kuras tevs stradaja par stradnieku. ?kiet, ka Vitkins ir draugs. Protams, vina nevienam par to nestastija. Tagad viss ir nostajies savas vietas. Tie ir vina draugi. Tikpat pardro?a, nekauniga, neparprotami drosmigaka neka klasesbiedrenes. Un pat ja vini nolems… doties uz turieni, nobiedet tevi un pat… ka vini teica, panem ?is lietas… vini to nedoma, vini apskatis un atdos. Bet, ja kaut kas notiks, vina, protams, aprunasies ar Cervjakovu, un vin? piekritis vinas viedoklim, lai neaizietu parak talu. Vini vinus parak nenobiedes. Bus nepiecie?ams vinu nekavejoties bridinat. Tu nekad nezini.
Vina pek?ni bezpalidzigi paskatijas apkart. Parsteigta ar savam domam, vina ?kita parsteigta, piekerta nedarba. Liza atvera muti ka krasta izmesta zivs un, visa tricedama, klusi, gandriz neat?kirami veja svilpiena, sauca:
– Deivids… Deivids… tu joprojam esi ?eit? Deivid, ludzu…
Neviens vinai neatbildeja.
Ne. Vinai jabut stiprai. ?is medmasas nav vajadzigas. Vai tas nav tas, ko mans tevs vienmer teica? Sadarbojieties! Neesi mulkis! Kornilova matematika ieguva A, bet jums B. Ja tas atkartojas ?aja ceturksni… – vina acis dejoja draudigas gaismas, dusmu un dusmu piepilditas, ka versis muleta priek?a – sarkans baneris matadora rokas. Vin? noradija uz sienu, kur pie gara naga karajas pataga, savitas adas pataga. Vel vienu reizi!
"Tas vairs neatkartosies, tet," Liza cuksteja, no visa speka cen?oties nenolaist nevienu asaru.
"Paskaties uz mani, stulbi!"
Vina nodrebeja, vinai ?kita, ka tas nav Davids, bet gan vinas tevs stav aiz tualetes un parbauda vinas spekus.
Vinai aizravas elpa un, pagruzot durvis, burtiski izkrita. Auksts vej? ietriecas vinas seja, sabucoja matus un acumirkli naca pie prata. Vina atskatijas. Ne blakus, ne aiz koka konstrukcijas neviens nebija redzams. Greizas durvis karajas uz ciksto?am engem. Liza paspera soli atpakal un aizvera to. Tad vina paskatijas uz papira lapu, ko joprojam tureja rokas, un ielika to jakas kabata. Velak noderes, ja naksies ?urp nakt velreiz,” vina nolema.
– Beidzot! – atskaneja Cervjakova balss. – Es jau esmu miris!
Vina pienaca tuvak. Vin? uzmanigi paskatijas uz vinu, paskatijas uz vinu ar caururbjo?u skatienu, un vinai pek?ni likas, ka vin? ir pilnigi pratigs. Ka stikla gabals. Tacu taja pa?a bridi vin? absurdi pamaja ar rokam, gandriz paklupa uz slidena pakapiena un, ?upojoties, satvera durvju rokturi.
"Bet mums ir vienalga, bet mums ir vienalga, mes klusim drosmigaki un drosmigaki par lauvu…" vin? dziedaja piedzeries balsi, un Liza domaja, ka vin? ir tikpat parasts ka visi parejie. Tikai nedaudz vecaks. Un drosmigak. Tas nozime, ka nav absoluti neka, no ka baidities.
Vina sekoja vinam iek?a maja.
12. nodala
1941 gads
Klusa, skrapejo?a skana lika Vitjam atskatities tie?i taja bridi, kad vin? aizvera kastes vaku, gatavojoties doties leja, pazeme, kur lupatu kaudzes, veca estakades gulta, ko sako?laja pelu, aitadas metelis ar mateta vilna, kura jau bija iestregu?as kaltetas zales lapas, bija jau sakraju?as kaudzes smarziga siena no pieliekama un pat austs paklajs, kas guleja pie ardurvim.
Vini jau bija nolaidu?i vairakus kreslus, lai nesedetu uz aukstas gridas un apsildamu samovaru – lidz ritam taja butu silts udens.
Mana pirma doma bija aizcirst vaku, nolaist pili un paslepties. Vina sirds saka sisties. Manas kajas kluva vajas. Vin? baidijas, ka paspes garam kapnem un nokritis leja, kas atdos vinu slepeno sleptuvi. Patiesiba Katja bija pedeja, kas nokapa, bet tad Vitja pek?ni atcerejas, ka steiga vin? aizmirsa savu sporta somu, kura tomer nebija neka, iznemot kinie?u termosu un cepumu skaidinas. Bet es negribeju atstat pat ?o aug?stavu, un Vitai bija jadodas panemt manas mantas. Tie?i ?aja bridi atskaneja divainas skanas.
Skana atkartojas skaidrak, tad to nomainija kaut kadi kautrigi klauvejieni. Viens-divi-viens-divi-tris. Viens-divi-viens-divi-tris. Vitja pek?ni atcerejas, ka tie?i ?adi Davids pieklauveja pie Ikarusa kresla roku balsta, kad vini tuvojas militarajai dalai un ?is klauvejiens vinu loti nokaitinaja, vin? pat gribeja pateikt draugam, lai apstajies, bet vinam nebija laika – autobuss. apstajas pie vartiem un viss pulis metas uz izeju.
?is ir Deivids, man ie?avas galva. Nometis somu leja, vin? klusi sacija, skatidamies tikko pamanamajas pui?u sejas:
"?kiet, ka Deivids tur klauve." Es aizie?u apskatities.
– Neatvert! – Katja uzreiz noklusa.
– Tas noteikti ir Deivids. Vin? klauve ta.
Vitja uzkapa pari ladei un devas uz durvju pusi. Katja uzreiz, it ka kakis uzlidotu un butu tuvuma. Vini pielida pie durvim un klausijas.
Katja samiedza acis un pielika plaukstas pie ausim, sakot: "Vai jus dzirdejat pareizi?"
Vitja pamaja ar galvu.
Un tad, burtiski dazus centimetrus talak, aiz koka durvim atskaneja vel viena ?vika.
– Tas esmu es, Deivid! – atskaneja kluss cuksts. – Atver, man ir loti auksti.
Vini paskatijas viens uz otru. Meitene ar veiklu kustibu atvilka aizbidni, tad pagrieza atslegu. Vitja nospieda rokturi, un durvis atveras.
Deivids patie?am staveja ara. Vin? triceja, it ka tikko butu izpeldejies ledus bedre, lai gan bija pilnigi sauss. Vina zila sporta cepure ar pom-pomu bija noslidejusi par pieri, un no tas apak?as izslejas izspuru?ie mati.
– Deivids! – Vitja piekera draugu, kur? burtiski iekrita vina rokas. Vin? bija neticami auksts, vienkar?i stivs. Vitja nevilus domaja, ka cilveki nekad nav tik auksti, bet tad vin? atcerejas Lenu, kuras ledaino roku vin? saspieda, kad vini gaja pa straumi. Bet Deividam, ?kiet, bija pilnigi negativa temperatura. Vin? pat nevareja parunat, vin? tikai nomurminaja kaut ko neizteiksmigu un lenam grozija galvu, it ka ta butu uz vecas saruseju?as enges. Vina acis izpletas un sastinga ka svaigi saldetas zivis lielveikala ledusskapi.
Katja atri saprata.
"Nodod vinu pie plits," vina paveleja. – Vina joprojam ir silta. Es nokap?u leja un panem?u karstu udeni.
Vitja pieveda draugu pie plits, satvera vina rokas un nolika uz siltas virsmas. Tad vin? rupigi atpogaja savu iso adito jacinu ar ravejsledzeju.
– Nac, atspiedies ar krutim pret vinu! Tagad tu tiksi tam pari! Nu… sasodits… kur tu biji?
Davids gandriz nesaprata, ko Vitja vinam rada, un nokrita uz plits. Vin? ilgi staveja, piespiedis vinai krutis, tad pagrieza muguru. Bala seja, bez neviena asins traipa, saka iegut cilvecisku, dzivigu nokrasu.
"Nn… vin?… vina n… negaja ar… ar mani," vin? ar grutibam sacija, kad runas speks pamazam saka atgriezties vina. – Os…palika pie…ar…pie vina.
– Turiet to… dzeriet uzmanigi, tas ir karsts! – Katja pasniedza vinam kruzi, no kuras naca tvaiki. Apak?a peldeja vairakas tejas lapas.
Deivids pateicigi ieskatijas vinai acis.
– T…paldies.
"Dzer, dzer," vina teica, skatoties uz durvim.
– A… w… kur visi ir? – Deivids jautaja, skatidamies pa istabu, kura nu likas pavisam tuk?a – bez paklajiem, gultasvelas un segam, kas slid no plits.
Katja pamaja uz krutim.
– Mes slepjamies pazeme. Tie?i ta, tas ir gar? stasts. Iesildies, tad pastastisim, kas noticis.
Deivids pamaja ar galvu.
– Jus nevarat palikt ?eit! Nekada gadijuma!
– Kapec? – Vitja izspraga.
"Mums nav citur, kur doties," sacija Katja. – Vismaz ?obrid. Meza ir Krauts. Un vini mus mekle.
– Frics? – Deivids iepletas acis, tacu likas, ka vin? nemaz nebija parsteigts.
"Vini jau ir mana ciema," Katja pakratija galvu. "Mes gribejam tur pagaidit, jo ?i maja ir nolietota. Tacu izradijas, ka ir par velu.
– Mes viniem kaut ko nozagam! Kaut kas loti svarigs! – Vitja satraukti cuksteja.
"Sautejums," Katja pasmaidija.
– Un vel viena lieta.
"Un vel viena lieta," vina piekrita.
Deivids atkapas no krasns. Vin? joprojam triceja, bet jutas daudz labak.
– Ejam leja un izlemsim, ko tur darit. Tu ?obrid nekur nevari iet. Mus mekle ar suniem.
"Tad iesim," sacija Deivids, klausidamies veja gaudo?anu aiz loga. Izsists stikls loga kaut ka bija aizklats ar vecam lupatam, logi bija aizverti ar slegiem no arpuses.
Vini velreiz parbaudija maju, lai neatstatu nekadas savas klatbutnes pedas, un pec tam parmainus devas leja.
Katja bija pedeja. Vina aizvera lades vaku, iekapa luka, uzmeta virsu netiras lietas – ta, ka luka kluva pavisam neredzama, un tikai tad, pasperusi paris solus gar kapnem, aizvera to virs galvas.
"Nu," vina teica. – Labak neka nekas. Vaka iek?puse bija neliela skruve, un vina nekavejoties to aizspieda ciet.
Pagraba centra uz mazas kastites dega svece ar tas niecigo liesmu, lai izgaismotu skolenu sejas, tapec Davids visus nepamanija uzreiz.
– Deivids! – Lena bija sajusma, atri piegaja klat un apskava vinu. – Paldies Dievam, ka tu esi dzivs. Mes jau domajam…
"Mes neko nedomajam," Petja teica parliecinata basa balsi. "Nu… Es domaju, ka mes nedomajam, ka ar tevi notiks kas slikts." Bet kopuma mes bijam nedaudz uztrauku?ies, ja,” vin? uzsita Deividam pa plecu.
Deniss, paskatoties uz Deividu, viegli pasmaidija, bet tas bija piespiedu smaids – vin? ?ausmigi gribeja noskaidrot, kas noticis ar Lizu un spriezot pec ta, ka Deivids atgriezas viens – vina stasts neko labu nesolija.
Cervjakovu neviens pat nepiemineja.
"Nu, pastastiet man," Vitja pastuma mazu kreslu preti draugam. Davids apsedas, pastiepa plaukstas pret sveci, un vina pirkstu enas dejoja gar pazemes sienam.
"Man ir sajuta," vin? domigi sacija, "ka Cervjakovs precizi zinaja, kurp dodas." Vin? nekad neapmaldijas, nepagriezas cita virziena un pec tam atgriezas, neapmaldijas un, ?kiet, nemaz neskatijas apkart, kaut ari tikko bija izravis aci meza. Vin? gaja taisni uz savu merki.
– Kads vel merkis? – Deniss pacela galvu.
Davida seja sveces liesma izskatijas nopietna un pat biedejo?a. Tievas lupas, augsta piere, taisns deguns un tum?i cirtaini mati – vin? izskatijas pec kada sengrieku filozofa, ka tos attelo antikas pasaules vestures macibu gramatas…
“Vispirms vini gaja pa celu, kas sakas tie?i aiz majas un iegriezas meza. ?is cel? galu gala iziet uz zemes cela, diezgan plats. Sekoju viniem pieklajiga attaluma – baidijos, ka Cervjakovs mani nepamanis. Tapec dazreiz es vinus pazaudeju no redzesloka un nacas panakt. Uz cela vispar bija bistami – gandriz nebija kur paslepties, tapec es apgulos zeme, kad vin? pagriezas. Bet tas nenotika biezi. Vienreiz vai divreiz. Pa celam man celu paris reizes aiz?kersoja ?is lietas… ka kara filma… Prettanku ezi. Liza, ?kiet, pat paklupa pari starp viniem izstieptajai dzelonstieplei… Un tad ap likumu paradijas barjera un tur staveja divi militaristi ar ierociem.
"Un tu viniem neskreji klat," Petja izspruka.
"Ne," Deivids sausi atbildeja. – Vai Tu zini kapec? Jo, pirmkart, Cervjakovs un Liza atkal iegriezas meza un man bija jasteidzas pec viniem. Un otrkart… ?iem militarpersonam… parasto Kala?nikova triecien?autenu vieta bija… ?autenes. ?autenes, Petja! Jus skataties “Kalpojot Padomju Savienibai” svetdienas ritos, vai ne?
"Nu… ja…" Petja neizprotami atbildeja.
– Un kas? Kad jus pedejo reizi redzejat musu karavirus ar ?autenem?
Petja pamaja ar galvu.
– Nekad.
– Tie?i ta.
– Es domaju… galu gala, ka… ?is…
– Tas nav joks, Petja. Viss ir pa istam. Es nezinu ka, es pat nekad neesmu par ?o lasijis… varbut… kads no mums velak uzrakstis par savu piedzivojumu, bet es nezinu, kur? tam tices… vienalga, es uzskreju atkal mezs, tiklidz es panacu Lizu ar ?o … Cervjakovu. Vini staigaja diezgan ilgu laiku, bet driz paradijas kaut kas lidzigs vasarnicai vai ciemam, un Cervjakovs pieklauveja pie pedejas majas. Atveras durvis, es tur ieraudziju puisi, vin? skaidri vairs nebija skolnieks, lai gan tumsa bija gruti saskatit. ?is puisis loti nobijas, ieraugot Cernakovu, tas ir skaidrs. Un vin? iespera pa durvim un iegaja iek?a ta, it ka tas butu vina pa?a majas.
– Un… ko… Liza pat nepretojas? – Deniss bailigi jautaja, skatidamies lejup.
"Vina noteikti… pretojas." Meza, cela nomale, piebrauca kravas automa?ina, kuru Cervjakovs nogaza, man likas, ka vina gribeja skriet, lai…
"… pastastiet man visu, vina domaja, ka tur ir pieaugu?ie…" teica Lena.
– Ja. Bet vin? piespieda vinu pie zemes un nelava vinai piecelties. Speki bija nevienlidzigi.
– Lai gan vin? ir tievs, vin? ir loti trakuligs. Vai redzejat, ka vin? vingroja sauli fiziskajos vingrinajumos? – teica Petja. "Es domaju, ka vina rokas atdalisies."
"Oho," sacija Deivids. "Vina nevareja ar vinu tikt gala."
– Nu, kapec tu nepalidzeji meitenei? – saruna iejaucas Katja. – Godigi sakot, man ari nepatika ?is tavs nelags. "?kiet, ka es vinu pat kaut kur redzeju, un tas ir saistits ar kaut ko… ne parak labu." Es tikai neatceros, kur… Musu ciema isti huliganu nebija. Vienu, Pa?ka Verhogladovu, pirms trim gadiem aizveda uz koloniju, vin? bija iesaistits laupi?ana un pat bija kadas bandas dalibnieks… – vina sarauca pieri. – Bet es redzeju ?o tavu, bet par savu dzivibu…
"Ka jus vinu varejat redzet," Petja uzliesmoja, es jums jau simts reizes teicu, mes nemaz neesam no ?ejienes. Jus pa?i redzat, kadas drebes mes esam gerbu?ies. Un visparigi runajot.
"Es ari nekad neesmu redzejis ?is jusu drebes." Kapec jus, pilsetnieki, vienmer izradat savas drebes? Vai nekas vairak nav? "Katja to teica laipni, bet Petja verigi noversas.
– Nu, es joprojam esmu aizvainots. Tapec es saku patiesibu.
– Mani nekas neapvaino.
– Un tas, ka tu esi no cita… nu, varbut no cita. Tikai ko tagad? Pat ja tu esi no ?is… ka vinu sauc… Jaunzelande… vai tas mums palidzes?
Un ta ir taisniba, nodomaja Vitja… par spiti visam zina?anam, kas viniem ?kita piemit, maz ticams, ka ?obrid kaut kas palidzetu viniem izdzivot.
Deivids pacela roku, un balsis apklusa.
– Vispar es ilgi sedeju aiza, tad pec stundas vai pusotras durvis beidzot atveras un uz lievena iznaca Liza, kam sekoja Cervjakovs. Vin? aizdedzinaja cigareti un paradija vinai tualeti pie zoga, un vina devas uz turieni. Man izdevas paslepties aiz muguras.
–Vai tu ar vinu runaji? Deniss gandriz ludzo?i paskatijas uz Deividu.
– Ja. Kad vina iegaja iek?a, es jautaju, vai Cervjakovs vinai ir pieskaries un vai ar vinu viss ir kartiba. Vina teica, ka ja, viss ir kartiba. Tad es teicu, ka varu noverst Cervjakovas uzmanibu un vinai vajadzes ieskriet meza, un tur mes kopa tiksim lidz musu majai…
Valdija klusums.
– Un ko vina atbildeja?
– Vina teica ne. Atteicas. Vini saka, ka Cervjakovs un tie pui?i, starp citu, maja ir cetri, mus panaks un nogalinas. Bet man likas… – vin? paskatijas uz Denisu, -… likas, ka vina… vispar ir tada lieta, ka upurim sak zel noziedznieka un ta visa. Apklaj un palidz vinam. Tas nenozime, ka vina ir vina puse… ta vienkar?i ir tada… upuru psihologija. Izmisuma brizos cilvekiem ?kiet, ka, ja vini atlausies, noziedznieks apzelos vinus, izturesies pret viniem laipnaks vai kaut kas cits. Tas ir tas, ko es domaju, lai tu nesajuktu…” Deivids paskatijas uz Denisu. Vin? nolaida galvu. Vina brillu izdzivoju?aja leca dejoja sveces liesma, un otras acs kaktina sastinga asara.
"Tas ir labi… vienkar?i… es par vinu uztraucos."
Vitja uzlika roku uz drauga pleca.
"Esmu parliecinats, ka viss izdosies." Vina bus atpakal.
"Bet… vina man nepateica vissvarigako." – Deivids pamaja ar galvu. “Es sedeju majas mala, piegaju loti tuvu, tie?i zem logiem, un dzirdeju vinu sarunu. "Vini apsprieda…" vin? sastinga, paskatijas uz draugiem un teica, "ka mums uzbrukt un panemt lietas, kas ?iem banditiem, iespejams, patiktu." Vina man par to nestastija, lai gan vareja mani bridinat. Tikai majiens. Varbut vina bija ?oka un aizmirsa…
Deniss dzili ievilka elpu.
– Kadas lietas? – Petja atcirta.
– Ja, viss, kas viniem varetu patikt 1941. gada. Doma pats. Petkina uztverejs. Viti kamera. Digitalais pulkstenis. Tie visi viniem ir neskaitami… dargumi. Var pardot par milzigu naudu.
"Kapec vina jums to neteica?" Lena trico?a balsi jautaja.
"Es nezinu… pat tad, kad es…" Deivids pek?ni satvera sevi, piecelas no kresla, paglaudija kabatas, tad pabaza roku zem dzempera un izvilka cetras dalas salocitu, diezgan saburzitu apgerba gabalu. peleks papirs. "Es to atradu ?kuni, es nezinu, ko vini tur darija, apmeram divdesmit no ?im skrejlapam." Varbut vajadzeja tas izlimet redzamas vietas, bet kads savu darbu neizdarija.
Vitja panema lapinu un uzmanigi atlocija to. Aug?puse ar lieliem burtiem bija redzams izbalejis uzraksts: "Uzmanibu, velos." Talak zem virsraksta bija teksts: “Gr. tiek meklets par smagu un sevi?ki smagu noziegumu izdari?anu un aizbeg?anu no nepilngadigo likumparkapeju kolonijas. N. Izskatas 15–16 gadus vecs, bet var izskatities jaunaks. Vinam ir iss griezums, iegarena, zirgam lidziga seja, kreisas acs arpuse ir reta, kas liek tai izskatities mazakai par labo. Citu ipa?u zimju nav. Aizture?anas laika var pretoties arestam. Viltigs, gudrs un atjautigs. Vinam ir zina?anas pseidozinatnes, ar kuram vin? vicinas un spej atstat iespaidu. Vin? var izlikties par debili vai svetu mulki, garigi atpaliku?u un loti labi zina cilveku psihologiju un vajas vietas. Spej uz ipa?u nezelibu un cinismu. Fiziski loti speciga. Dzivesvieta nav zinama."
Vitja skali nolasija tekstu. Pa?as beigas vina balss skaidri nodrebeja. Tad vina skatiens virzijas leja, kur atradas ar roku zimetais noziedznieka portrets. Nepatikamas, tirpsto?as sapes izplatijas pa vederu. Cervjakovs paskatijas uz viniem no papira. Nedaudz savadaks, vel planaks, ar isu brigades griezumu, nevis gariem hipiju matiem, bet, bez ?aubam, tas bija vin?.
"Tagad es atceros, kur es vinu redzeju." Musu universalveikala pirms aptuveni trim gadiem bija tie?i tada pati bro?ura. Tapec es neatcerejos uzreiz, tas bija sen, tas man pazuda no prata. Bet tas noteikti ir vin?. Tikai tavi mati tagad ir gari, ka Robinsons Kruzo uz tuksne?a salas. Musu rajona neviens ta negriez matus.
"Un te ta staiga huligani un hipiji," Deniss teica un atri paskatijas uz Katju.
– Hipijs? Kas tas vel ir? Es nekad neesmu dzirdejis…
"?i ir…" Deniss pamaja ar galvu.
"Tas nenotiks tuvakaja laika…" sacija Petja.
– Netiri, netiros dzinsos, gaitenos un parkos strink?kinot gitaras un dzerot vinu. Bet tie nav bistami… tie?i otradi… – Lena panema Denisam nodzelteju?o papiru un palukojas uz neveiklo portretu, – … at?kiriba no ?i. Vina izlasija tekstu virs attela un nodrebeja. – Ko nozime “sevi?ki smagi noziegumi”?
"Slepkaviba," Vitja drumi atbildeja. – Un vel kaut kas sliktaks.
– Sliktak? – Lena no bailem satricinaja. – Kas var but sliktak?
Petja panema no vinas lapinu.
“Kad vin? ieradas musu klase, es uzreiz nodomaju, ka ar vinu kaut kas nav kartiba. Bet ta direktore vinu iepazistinaja, atceries? Vajag dot man iespeju, es gaju labo?anas celu, pievilku sevi, gruti apstakli… Atceros, man pat asaras nobira. Un vin? izskatijas ka piekauts suns. ?is bikses lidz potitem, nobruzatas kedas basas kajas… atceries, ka meitenes saka skriet pec vina, lai palidzetu?
“Tas ir tapec, ka otra gada vieta vini gribeja vinu nekavejoties nosutit atpakal uz specialo skolu, no kuras vin? naca. Tapec vin? izlikas par labu zenu. Vini aizmirsa, ka vina balss triceja pie tafeles, kad vin? stastija, kapec vin? nevar macities un ka nezeligi spidzinatie un izkidatie kaki miskaste aiz skolas ir apmelo?ana un apmelo?ana. Kaut gan dzirdeju vidusskolenus tualete cukstam, ka neko tadu vini vel nav redzeju?i. Tacu neviens neuzdro?inajas to pateikt direktoram. ?kita, ka viens no viniem to visu pat nejau?i bija redzejis. Pui?i teica, ka ?is… nu… tavs draugs, par kuru tu iestajies… vin? to visu redzeja,” Deivids paraustija plecus.
Vitja kluva auksta.
"Tapec vini vinu piekava! – vin? domaja. "Lai, nedod Dievs, vin? neiet un nestasta visu tevam vai direktoram… tad viss sanaks…"
– Varbut… vin? redzeja ko citu… bez kakiem…
Gandriz visa skola pagaju?aja gada runaja par nezeligi spidzinatajiem dzivniekiem, kurus setniece atrada skolas atkritumos. Ieradas policija, un pat pieredzeju?i policisti pamaja ar galvu. Tacu vainigo atrast neizdevas, un tad apkartne sakas pavisam biedejo?i notikumi un kaki kaut ka tika aizmirsti.
"Varbut tas ir tikai pusaudzis, kur? izskatas ka vin??" – Lena pamaja ar galvu. – Ir sakritibas, pat dvini tiek atrasti dazadas planetas puses…
"Tas ir vin?," Katja stingri atbildeja. "Redziet, ?kiet, ka kreisa acs ir nedaudz aizverta, un tur ir neliela reta," vina noradija uz portretu. "Tavai ir tie?i tada pati acs, ?kiet, ka ta ir melna."
"Tie?i ta," Petja noelsas. "Es nepamaniju uzreiz." Vin? lielijas, ka kautina guvis ievainojumus. Bet mes visi zinajam, ka vinu sakodis tas kakis no miskastes. Atstaja zimi.
Pagraba valdija klusums.
– Ka tas var but? – Vitja jautaja pirma.
"Bet mes esam ?eit…" Deivids vinam atbildeja. – Tatad joprojam var.
"Ja viss, ko teicat, ir patiesiba, mes nevaram ?eit palikt." Vini var ierasties ?ovakar,” sacija Katja.
– Un kadi bus priek?likumi? "Petija ?aubigi paskatijas uz lukas vaku, kas vinus no?kira no arpasaules.
– Ir maz variantu. Precizak, tikai viens. Mes braucam uz Maskavu.
13. nodala
1984 gads
"Vecaki uzbruk skolai, vismaz piecpadsmit cilveki uzlauzu?i vartus, iekluvu?i iek?a un megina noskaidrot, kapec vinu berni vel nav atgriezu?ies majas," bezkrasaina balsi cauksteja melnas Volgas vaditajs. "Vini izsauca policiju, bet mes pa?i varam tikt gala." Bet ar vecakiem… diez vai.
Belovs paskatijas uz ?oferi ta, it ka vin? butu uzslidinajis vinam odzi uz sedekla.
– Ko tu ar to doma?
“Neko nedodu majienu, bet ?obrid operacija ir iesaistits stingri ierobezots cilveku loks. Jus esat vinu vidu un ?obrid esat vistuvakais. Turklat jums ir pilniga informacija.
"Ak," Belovs nodomaja. "Vismaz tu varetu beigt man svilpt par to, ka esmu resna…"
"Tapec operativais ?tabs nolema jus nosutit uz skolu, lai atrisinatu situaciju." Vecaki ir janomierina un jasuta majas.
Ivans Belovs juta, ja ne liesmu, tad vismaz pieklajigu sa?utuma uguni, kas uzliesmoja vina dveseles dzilumos.
– Nomierinies? Un ko, tavuprat, es viniem teik?u? – Vin? pamaja ar galvu, kad melna Volga, cikstot ar pavisam jaunam riepam, aizbrauca no lietoto precu veikala, kuras direktors Belovs interveja.
Man galva pazibeja "magnetofons…". – Ka vinu atrast?
– Ko tu teici? – jautaja ?oferis, lukodamies pamestaja ielina, ko klaj miglas lietus.
– Es neko neteicu. Jautaju, kas, pec operativa ?taba ieskatiem, man butu jasaka saviem vecakiem? Vai berni kavejas? Vai autobuss ir saluzis? Vai ari viniem spele tik loti patika, ka vini nolema palikt vel paris dienas? – Belovs launa toni jautaja.
– Jus esat pieredzejis operativais darbinieks. Citadi tevis te nebutu. Tagad ir sarezgita situacija, kura galvenais ir noverst paniku. Vadiba pilniba palaujas uz tevi, Ivan Aleksejevic. Lieta…” ?oferis strauji pagrieza sturi, lai apbrauktu celu stradnieku izrakto bedri, “… valstiski svarigs jautajums,” vin? cie?i saspiestam lupam pabeidza. – Es ceru, ka tu mani saproti.
Belovs cie?i sakoda zobus.
"Vini nolema to slept lidz pedejam…" vin? domaja. “Nu…” Vin? velreiz pardomaja videoierakstu, ko bija sev nosutijis no Galvena pasta nodalas. Agri vai velu vini pie vinas nonaks. Ja vien vini, protams, aizmirst haosa un nenotiek kaut kas arkartejs. Piemeram, skoleni joprojam tiks atrasti, kam Belovs personigi ar katru sekundi ticeja arvien retak, un lieta tiks slegta un, protams, stingri klasificeta.
Tacu ka cilveks, kur? ilgus gadus bija nostradajis varas iestades, vin? lieliski saprata, ka ir janomierina vina vecaki. Preteja gadijuma panika ka sniega bumba, ka trotila ladin? izplatisies atrak par gaismu visa galvaspilseta un, ja netiks veikti pasakumi, tad visa Savieniba. Tas ir tris vai cetru dienu jautajums. Protams, daudzi PSRS ienaidnieki izmantos ?adu notikumu, lai sapigak injicetu valsti, lidz nepazi?anai sagrozot notikuma butibu – tas ir, pirmkart, un, otrkart, un vel svarigak, meginat atrast patiesie iemesli lielas skolenu grupas pazu?anai burtiski galvaspilseta. Zinatniskie eksperimenti, ko veica padomju vara? Spradziens? Nedod Dievs, kilnieku sagrab?ana? Versijas saks vairoties, viena otra skaistaka un bistamaka. Nekada gadijuma nevareja pielaut, ka tas notiek.
– Man bus vajadziga tie?a linija ar militaro vienibu, pavelniecibu un operativo ?tabu. Kamer runaju ar vecakiem, lai vini steidzami noorganize vairakus skolniekus, kuri bez panikas stingri un skaidri pateiks, ka ar viniem viss kartiba, ir pabaroti, padzirditi un pa?i lugu?i speli pagarinat, un ?obrid vini izmeginas karavira dzivi jaunajas kazarmas. Vienibas vadiba vinus sagaidija puscela. Generalim Artemjevam personigi bus japastasta vienam no vecakiem, ka vin? iznemuma karta licis Zarnicu pagarinat lidz ritam. Pilsetas Sabiedribas izglitibas departaments piekrita un pasakuma nozimiguma del pirmdienu noteica par brivdienu spele iesaistitajiem skoleniem, oficiali atbrivojot vinus no nodarbibam.
?oferis pagriezas uz skolu, paskatijas uz Belovu un klusi pamaja.
– Tiks darits.
Belovs tumsa pamanija, ka uz skolas pusi solo cilveki – pa vienam, divi – un uz centralas ieejas kapnem druzmejas kadi piecpadsmit cilveki, kurus apgaismoja vaja spuldzite. Ieraugot ?o attelu, vin? sajuta, ka vina vedera bedre iegrimst. Vin? bija pieradis saskarties ar noziedzniekiem, atkartotiem likumparkapejiem, zagliem un huliganiem, bet… parliecinat vecaku puli, kuri nebija ne dzivi, ne miru?i no bailem par saviem berniem – ?i bija pirma reize.
Pie skolas vartiem Volga strauji bremzeja.
– Vai tu vari tikt gala? – komitejas loceklis sausi jautaja.
Belovs neatbildeja un pamaja radiotelefona virziena.
– Galvenais, lai tu tiktu gala. Un meginiet to izdarit atri. Es nevare?u tos ilgi turet.
Belovs paglaudija kabatu, cigare?u pacina bija vieta. Neskatoties uz to, ka vin? negrasijas tikties ar bistamiem noziedzniekiem, vin? bija manami nervozs. Ar diviem pirkstiem izmak?kerejis cigareti, vin? to iebaza mutes kaktina un atvera ma?inas durvis.
Neskatoties uz to, ka vin? ?eit bija bijis tikai pirms dazam stundam, vinam bija divaina un ne parak patikama sajuta, ka kop? ta laika ir pagaju?i daudzi jo daudzi gadi. Belovs steidzas aizdedzinat cigareti. Ieelpojis rugtos dumus, virietis pakapas uz priek?u un atklaja, ka varti, kas iepriek? bija aizverti, tagad ir pla?i atverti, un sledzene karajas uz salauztas vazas.
Kad vin? vinu panaca, vinai preti metas virietis peleka lietusmeteli un tikpat neaprakstama vacina. Belovam bija laiks aizdomaties, ka ar vienu cilveku mazak butu vieglak sarunaties un aizbegt, kad divus metrus velak skabena dzintara peda lika vinam apgriezties, bet virietis paguva ielist krumos un paslepties tumsa.
Kad Belovs tuvojas, vin? dzirdeja satrauktas, skalas balsis.
– Kur ir policija? Jus teicat, ka esat sasniedzis dezurantu!
– Ja, es piezvaniju, vini aizgaja.
– Tatad, kur vini ir? Pusstunda jau pagajusi!
– Dro?i vien… vini ir cela.
– Piezvani velreiz!
Cita, vel nervozaka sievietes balss gandriz kliedza:
– Kapec joprojam nav rezisora? Ka krasot sienas, vina ir tur, vecaki, palidziet! Un lietas saka nedaudz smarzot…
– Es neko nejutu! Esmu parliecinats, ka viss ir kartiba, nespiediet to!
– Neaizver manu muti!
– Es uz tevi nemaz neskatos!
Belovs nodzesa savu cigareti atkritumu tvertne un iegaja iek?a.
Kad vin? atradas zale, pek?ni iestajas klusums, it ka visi ?ie pieaugu?ie, kas staveja mazas grupas gar sienam, acumirkli saprastu, kas vin? ir un kapec vin? ieradas, lai gan pec izskata vinu gandriz nevareja at?kirt no pa?iem vecakiem. .
"Ja vien komitejas loceklim butu laiks visu izdarit," vin? domaja, cen?oties nomierinat sirdspukstus. "Ja, un jums ir jaatmet smeke?ana…"
"Sveiki, kolegi vecaki," Belovs sacija nedaudz aizsmaku?a balsi. Vin? iztaisnojas, paskatijas pa pla?o zali, uzgaja sienas avizi ar zvaigzniti, kuru apskatija resns virs isa smiekliga meteli, un pagriezas pret registraturu. No turienes it ka pec paveles saka nakt ara cilveki – vel kabineta kaut ko runaja, bet, ieraugot zales vidu stavam virieti ar militaro gultni, uzreiz apklusa. Vinu aizkaitinatas un satrauktas sejas sastinga, izstiepas un kluva ka vaska maskas. Vin? nogaidija, lidz kustiba apstajas un satrauktas balsis apklusa, un atkal runaja: "Es ludzu bridini uzmanibu." Man jums ir svariga zina saistiba ar skoleniem, kas piedalas Zarnitsa.
14. nodala
1941 gads
?arovs klida uz priek?u ka sapni. Vin? ar grutibam ?kersoja Bol?aju Cerkizovskaju – uz austrumiem aizejo?o cilveku plusma ?kita bezgaliga. Cilveku jura ?upojas, uztraucas, triceja un drumi virzijas uz priek?u. Ik pa laikam atsevi?kas personas vai cilveku grupas no vina atravas, noguru?i apstajas cela mala, apsedas tie?i uz zemes vai uz bagazas, milzigam kipam un piesietam kastem, kipam un somam, ja tadas bija, un ar tuk?iem skatieniem veroja puli, kuram ik pa bridim garam aizskreja ka kamieliem piekrautas ma?inas. Pulis trok?naini noputas, atskaneja dusmigi izsaucieni, dazbrid kada nuja sasniedza dzelzs korpusu, bet ma?ina, sasprindzino?i puzdamas no izpludes caurules, metas garam, un pec tam metas noguru?i lasti.
?arovs uzkapa kadam uz kajas, tad vini uzkapa vinam virsu, pagruda un vin? nokluva otra puse. No pilsetas te nebija ne smakas, zeme iegremdetas tum?as budas bija saspiestas kopa – apkartne kluva sve?a un neatpazistama, lai gan vin? loti centas nokert pazistamas aprises apkarteja telpa.
“Pervomaiskaja, 9,” vin? atcerejas uzrunu, ko vinam bija iedevis treneris, un uzreiz saprata, ka dodas otra virziena. Bija jadodas atpakal un kopa ar puli jasasniedz Shchelkovskoje ?oseja, tad jagriezas pa labi un jaskatas tur.
?arovs gandriz nepiespieda sevi apgriezties. Nogurums, bada sajuta un sava veida nolemtiba pek?ni parnema vinu uzreiz, un viss notieko?ais saka ?kist ?ausmigs sapnis svarigas sacikstes priek?vakara – tas ar vinu bija noticis agrak, vin? tos reti atcerejas. sapnus, no rita piedzivojot tikai milzigu atvieglojumu, ka viss izradijas miraza .
Un tagad, skatoties uz drumo cilveku upi no piecdesmit metru attaluma, vin? pastiepa roku lidz aug?stilbam, specigi satvera sevi, tad atkal un atkal – vina nosalusi kaja gandriz nejuta sapes, un vin? gandriz priecajas, ka tas notika pec tam. viss bija sapnis, un specigi iekoda vinam mele, lai parliecinatos.
Smadzenes ieduras asas sapes, acis sariesas asaras. Vin? dubultojas un vina galva saka griezties. Jaunas Adidas kedas ir kluvu?as netiri melna krasa, un tagad ir maz ticams, ka kads ?eit varetu but parsteigts.
– Onkul, vai tev viss kartiba? – kads uzmanigi pieskaras vina rokai.
?arovs ar grutibam iztaisnojas. Vinam blakus staveja apmeram desmit gadus vecs zens, nedaudz jaunaks par saviem skolniekiem. Vin? bija gerbies nobruzata meteli un netira cepure, kas bija ?kiba. Seja bija notraipita ar sodrejiem, un tikai dzidri zilas acis izskatijas ar zinatkari un piesardzibu.
"Ja…" ?arovs aizsmacis teica. "Gandriz… es velos iedzert…" izkaltusi mele tik tikko speja kusteties. Mana galva peldeja toksiska migla. Vin? saprata, ka vinam ir gruti skaidri domat.
Zens pagriezas pret puli.
–Tu ej viniem lidzi? Vai tu beg?
?arovs pamaja ar galvu.
– Ne, es… no stadiona…
– Stalins? – zens bija parsteigts.
– Vinai.
– Ko tu tur dariji? Tur neviena nav… Ak… – vin? atjedzas. – Es tulit panem?u udeni…
Puisis ar galvu aizravas aiz zema zoga, apbrauca apkart sagruvu?ai majinai un pazuda sausaja biezokni.
?arovs domaja, ka vin? vienkar?i aizbedzis, bet pec aptuveni trim minutem vin? dzirdeja netirumu ?laksti?anu un zens atkal paradijas. Vin? rokas tureja aluminija kannu.
– ?eit… tikai nedaudz… loti auksti, no akas. "Es nepamodinaju savu mati, vina tikko bija atnakusi no mainas," vin? vainigi sacija. – Vin? taisa patronas padomju armijai. Es daritu tapat, bet vini mani nenems. Vini teica, ka vin? joprojam ir mazs.
?arovs iedzera garu malku. Udens bija plauco?i auksts. Vina vaigu kauli savilkas, un pakausi pulseja sapju uzplaiksnijumi.
– Nekas… tev vel ir laiks…
"Ja, kad man bus laiks… kar? beigsies kada no ?im dienam…" zens paraustija plecus. – Paklausieties, ka musu zenitmeteji viniem sit! – Vin? pagriezas un noradija uz attaliem zib?niem, kas mirgo kaut kur pie apvar?na.
?arovs pamaja ar galvu.
– A… nu ja… vini sit… bet tomer, nesteidzies.
– Ko jus darijat stadiona?
?arovs uzskatija, ka gule?ana vina vieta bija bezjedziga, un turklat zens acimredzami neradija nekadus draudus.
– Es trenejos.
Zena uzacis pacelas uz aug?u.
– Ta ir patiesiba? Vai tu esi sportists?
?arovs pamaja.
– Ja, vieglatletika. Skrienu videjas distances. Pieci, desmit tuksto?i metru.
Zens apbrinots skatijas vina.
– Kads ir tavs uzvards? Es… pastasti?u saviem draugiem… ko satiku…
– Andrejs… Andrejs Emeljanovs… – ?arovs, nosaucot ?o uzvardu, nedaudz samulsa, tacu, izmeginajis to “uz meles”, vinam likas, ka kopuma tas izklausas diezgan labi.
“Andrejs Emeljanovs…” sarunu biedrs aizrautigi izrunaja savu vardu. – Es… domaju… es par tevi dzirdeju pa radio! Vini runaja par slaveniem skrejejiem no PSRS! Tas nevar but, tas tie?am esi tu,” pui?a acis drudzaini mirdzeja.
"Ja," sacija ?arovs. – Tas tie?am esmu es.
Vin? pek?ni sajuta, ka runa patiesibu un nemelo. Vin? patiesiba bija ?is cilveks, kuru vin? vispar nepazina – Andrejs Emeljanovs.
– Un tu… vai tu varetu… parakstities par mani… es atri… tulit! – Aizmirsis par skardeni, zens pazuda tik atri, ka ?arovam nebija laika pateikt ne varda.
Saldejot pie pieticigas vienstavu majas, vin? domaja, ka, iespejams, atstajot pedas, vin? to dara velti, tacu galu gala vinam bija jaatlidzina ?im zenam par vina laipnibu.
Vin? paradijas vel atrak neka pagaju?aja reize. Rokas vinam bija studentu klade ar zilu vaku un zimuli.
– ?eit! – puisis izplapajas, aizelpas. – Uzraksti to tepat, pirmaja lapa!
?arovs samulsa. Vin? vairak neka vienu reizi sniedza autografus, tacu nekad tados apstaklos. Vin? nezinaja, ko rakstit.
– Kads ir tavs vards? – vin? lenam jautaja puisim.
Vin? atskatijas uz savu maju un, pienacis tuvak, sacija, it ka baiditos, ka vinu sadzirdes, lai gan pula rekona apslapeja visas skanas.
– Nikolajs. Stepanovics pec teva vardiem. Un mans uzvards ir Permjakovs. Mamma pirms kara stradaja pasta, palidzeju vinai nogadat vestules, un tagad vina fabrika taisa patronas… Es jau teicu. Un es piegadaju pastu. Nav neviena cita. Visi devas uz fronti. Tatad… ja velies kadam nosutit vestuli… es varu… – vin? apklusa, lielam acim skatidamies uz ?arovu.
"Nosutiet vestuli…" ?arovs automatiski atkartoja… Vina galva kaut kas sakustejas, kaut kas tals, neskaidri pazistams, bet tik neskaidrs, ka vinam nebija laika aptvert ?o attelu.
Vin? uzmanigi paskatijas uz zenu, tad atvera piezimju gramatinu un pirmaja lappuse ierakstija:
“Dargajam Nikolajam no Andreja Emeljanova ar laba velejumiem. Macies labi, sporto un rupejies par saviem vecakiem.” Padomajis, piebildu nedaudz zemak: “Sitiet fa?istu rapuli. 15.10.1941." Un zemak vin? nolika slaucitu parakstu.
– Oho! – zens izspraga. "Pats Andrejs Emeljanovs…" vin? panema piezimju gramatinu ka visdargako dargumu pasaule un piespieda to pie krutim.
?arovs pasniedza vinam kannu.
– Turies. Liels tev paldies.
Puisis panema kannu, bet neatbildeja, ieplestam acim skatidamies uz ?arovu.
"Vai esat parliecinats, ka nevelaties kadam nosutit vestuli?" – vin? atkartoja tada toni, ka ?arovam pakau?a mati sacelas.
– Nac… Es padoma?u par to, kur?, un, ja izlem?u, es tevi atradi?u un tu man palidzesi.
Zens pamaja ar galvu un ar visu nopietnibu atbildeja:
– ?i ir maja, ieeja ir no pagalma. Jautajiet pastniekam Nikolajam Stepanovicam.
?arovs pasmaidija.
– Piekritu.
Zens pagriezas un, joprojam turot piezimju gramatinu pie krutim, devas uz maju. ?arovs vinu pieskatija.
Kam vin? tagad varetu nosutit vestuli? Vina vectevs cinijas jau no pirmas dienas, bet ?arovs nezinaja ne militaro vienibu, ne citas nepiecie?amas detalas. Un ka abonet? "Tavs mazdels, Ilja?"
Vin? paraustija plecus. Divains priek?likums nosutit vestuli nodarbinaja visas vina domas, un vin? nepamanija, ka drumais pulis vinu uznema un vilka uz priek?u, ?celkovskas ?osejas virziena.
Pagrieziena uz Pervomaiskaju ?arovs ar grutibam, gandriz pakritot zem kalsnas govs, kas gaja uz priek?u, neizcelot celu, izkluva no pula. Vinas acis bija blavas un vienaldzigas. Veca sieviete, kura tureja pavadu, ar tievu zarinu iesita ?arovam.
– Kur tu ej pari, vai neredzi, Ma?ka, iesperi vinam!
Bet Ma?ka pat nepagrieza ausi. Pakarusi galvu, vina gaja garam, apsmidzinot ?arovu ar navigi noguru?a dzivnieka smaku. Vinas novajeju?ais, kaulainais kermenis, kas kustejas uz planam locitavam, uzkrito?i at?kiras no ta, ko vin? vakar redzeja raidijuma “Laiks”, kur tika demonstreti kopti dzivnieki no sovhoza “Spido?ais cel?”, kas kluva par konkursa uzvaretaju. socialistiska konkurence.
?arovs saburzija seju, saspieda trenera dzivokla atslegu dure un kada bridi juta, ka, ja tagad neapgulsies, tad iekritis taisni netirumos un neviens, pilnigi neviens nepieversis uzmanibu. vinam.
Pa kreisi vin? ieraudzija gandriz nemanamu joslu, kas atzarojas no ?celkovskas ?osejas. Augstas papeles, kas to ierameja, cauksteja ar nokaltu?am lapam, nometot dzeltenas lapas uz melna gruntskrasas.
Kads vinu atkal pagruda, bet tagad vinam bija vienalga, vin? pat nepagriezas, lai paskatitos un pakapas uz priek?u. Kaut kur te sakas Maijs, bet to bija pilnigi neiespejami saprast. Pa labi no zemes cela, aiz betona zoga, no turienes bija tum?as noliktavu ekas, ik pa laikam pa kreisi bija dzirdama izbiedetu sunu rejas, likumoja tacina – vai nu pazuda, tad atkal paradijas; un ?arovs, ?upojoties, devas gar to. Iz?kidis veja troksni, blava, nepartraukta dardona aiz muguras pamazam pazuda.
Vin? gaja garam pilnigi nopluku?am budam, iegrima zeme lidz pa?iem logiem. Aiz tiem bija redzama mura eka – tas izradijas veikals. Protams, tas bija slegts. Pari durvim karajas enges dzelzs aizbidnis ar milzigu ?kuna sledzeni.
Pie veikala karajas divi pui?i cepures, viens bija isaks un resns, otrs videja auguma – bet tumsa nevareja precizi saprast, kas vini ir.
Vin? nedaudz manami palielinaja atrumu, bet, sasniedzot veikalu, apstajas. Skatoties uz zimi, ?arovs lenam iebaza roku iek?eja kabata.
– Ei, onkul, ko tu te mekle? Pazudis, varbut?
"Ja," atbildeja ?arovs. – Es mekleju savu treneri.
– Treneris? – teica isais. – Nez… kas tas par treneri… Mums te nav treneru…
– Vai ta ir Pervomaiskaja iela?
“Nu… luk…” pui?i lenam, neiznemot rokas no kabatam, virzijas uz vinu.
– ?eit dzivo mans treneris… Man jaiet ciemos…
"Treneri, jus sakat…" ?arovs neredzeja vinu sejas, bet saprata, ka vinu nodomi bija slikti. – Vai varbut mes…
"Vina seja ir apdegusi… viscaur."
– Slipi… pagaidi…
Pui?i pek?ni sastinga, it ka butu atsitu?i pret neredzamu sienu. Viens paskatijas uz otru, un vinu acis pazibeja bailes.
– Tas ir tas vecais virs… kems, atceries vinu? Vini saka, ka vin?…” otrs puisis cuksteja isajam un satvera vinu aiz piedurknes. Vini saka lenam atkapties veikala ena un garakais pek?ni saka krustoties – nerimsto?i un nevieta. – Cilvek, tu mums neko launu nenodariji, nemekle vinu, par vinu klist sliktas baumas, vin? iesaistijas nepareizajos cilvekos. Sapratu? Labak aizej… kamer vel esi dzivs.
?arovs pamaja.
– Un paldies par to.
Pui?i pazuda veikala ena. No aiz makoniem pek?ni paradijas pilnmeness un kluva gai?s. Zilgana dumaka, kas sastingusi starp papelem, kveloja ar kaut kadu divainu citpasaules spidumu. Pat nepartrauktais vej?, kas urbas lidz pa?iem kauliem, norima. ?arovs apgriezas ap savu asi. ?kita, ka iela sastingusi, sastingusi apmulsuma. No ?celkovskas ?osejas nebija dzirdama ne skana, suni apklusa, un sirenas rietumos apklusa. Vin? dzirdeja tikai savas sirds pukste?anu un neko citu. Vina seja nosedas bezsvara, mikroskopiskas lietus lases. ?arovs atdzivojas, un apsestiba pazuda. Meness pazuda, vej? sita man mugura, un kaut kur pagalma dzilumos skumji gaudoja suns. Vin? nodrebeja.
Taluma paradijas trisstavu ekas.
?arovs atri atrada maju numur devitais, atvera koka durvis un iegaja iek?a. Maja likas tuk?a un pamesta.
Septitais dzivoklis atradas tre?aja stava. Vin? uzkapa pa ciksto?ajam kapnem, iznema atslegu un ievietoja to atslegas cauruma.
Sledzene viegli pagriezas, durvis atveras un ielaida vinu iek?a.
Dzivoklis bija tum?s. Cik sekundes vin? staveja, klausidamies savas sirds pukstos? Kada bridi vinam ?kita, ka dzivokli ir kads, kads slepjas biezaja tumsa, un vin? tik tikko piespiedas nostaties uz vietas un nesteigties leja pa kapnem.
Visticamak, tas bija vecas gridas. Vai ari kaut kas cits, ar ko pussagruvu?as ekas parasti biede jaunos iemitniekus.
Mehaniski vin? pastiepa roku, lai atrastu sledzi, bet tad atcerejas, ka nevar ieslegt gaismu, un atrava roku.
Pec dazam minutem acis saka saskatit neskaidras objektu konturas.
Vin? iegaja virtuve, atceredamies, ka pirmaja stava dzivo vientula veca sieviete, un centas iet pec iespejas klusak. Uz galda vin? atrada serkocinus un sveci liela bronzas svecturi ziedo?a zieda forma.
Iesitis serkocinu, ?arovs aizdedza sveci un paskatijas apkart. Parasta vecpui?u virtuve, nekas ipa?s. Sienas skapis, pusdienu galds ar dego?u sveci, izlietne, virs ta paklajin? un vairaki ?kivji. Vin? ieraudzija maizes kasti, un vina roka automatiski pastiepa to preti. Vin? pakratija galvu, parmetot sev savu vajumu, bet vin? nevareja attureties.
Ar vieglu kustibu vin? pacela vaku. Iek?a bija neliels melnas maizes kiegelis. Vesels. ?arovs pieskaras tai ar pirkstiem. Smarza no maizes kastes sasniedza vina nasis, vin? satvera maizi un saka mantkarigi kost, grauzdams novecoju?o mikstumu un pieskaroties tai ar degunu, ieelpojot neticami gar?igo smarzu, it ka baidoties, ka gabalu atnems. Piepildijis muti, vin? ieraudzija kreslu un smagi nogrima, trico?am rokam turot kiegeli tie?i acu priek?a.
"Labi, ka mani tagad neviens neredz," vin? nodomaja, rupigi sako?ladams nekitro, bet parsteidzo?i gar?igo drupatu. Bridi velak ?arovs pek?ni atcerejas par berniem un jutas necie?ami kauns. Vin? lenam nolika maizi uz galda. Vin? nopluka vel vienu gabalu un sacija pie sevis:
– Visu. Neaiztiec to vairs.
Vin? panema svecturi, ar grutibam piecelas kajas – kajas sapeja it ka pec nopietna trenina – un iegaja istaba, kuras visas sienas bija izkartas ar sertifikatiem un balvam. Ipa?a plaukta bija vimpeli un pieminas zimes skrejeju veida dazadas pozas, un blakus karajas liela melnbalta fotografija rami. Ta, kur vin? un Aleksandrs Andrejevics stav pie arkas zem uzraksta “I. Stalina varda nosauktais stadions”. ?arovs ir gerbies melnos sporta ?ortos un balta T-krekla ar Dinamo emblemu. Vina rokas ir limonades pudele un ta pati rokassomina. Ar naudu. Treneris stav netalu. Joprojam dzivs, smaidigs, lai gan acis bija satraukums vai… pat bailes. ?arovs, protams, toreiz to neredzeja. Un es to nejutu. Un ka… ja vin? neko neatceras…
?arovs ilgi raudzijas vina seja, cenzdamies atdzivinat tos mirklus sava atmina, ja tadi vispar pastaveja, tacu ?oreiz nekads ieskats neiznaca, lai gan kaut kur vina dzilumos virmoja neskaidras, neskaidras sajutas.
Nenover?ot skatienu no portreta, vin? piegaja pie rakstamgalda, uzlika uz ta svecturi un, atbidijis kreslu, apsedas. Tad vin? it ka aizmirstiba izvilka aug?ejo galda atvilktni un izklaidigi ieskatijas iek?a. Tur bija pildspalvas, zimuli, mak?kerauklas rullitis, nazis un asinamais, transportieri, liels kompass, vairakas piezimju gramatinas un maza klade ar melnu adas vaku.
?arovs panema to rokas un ?kirstija lapas. Ta bija adre?u gramata, tur bija vinam nepazistamu cilveku vardi, uzvardi un talrunu numuri: kada Lidocka N., vinas vards bija vairakas reizes apvilkts pirmaja lapa un blakus bija sirsnina Fjodors Stepanovics ?curko (par miltiem). ), Semenihins (Dinamo), drebnieks Arons Feldmans, zobi Jakovs Moisejevics – visi ar telefoniem, acimredzot tie bija vissvarigakie cilveki, parejie gaja alfabeta seciba un nez kapec ?arovs automatiski apstajas pie burta “E”.
Pazistamais vards un uzvards “Andrejs Emeljanovs” izcelas lieliska izolacija. Pie varda nebija telefona numura, bet… vin? aiztureja elpu, bija adrese.
Un, ja ticet tam, kas bija rakstits piezimju gramatina, vin? dzivoja burtiski blakus maja. Pari celam.
?arovs lenam piecelas, piegaja pie loga ar skatu uz brauktuvi, pagruda mala smago aptum?ojo?o audumu par milimetru un paskatijas uz ielu.
Tie?i tada pati trisstavu maja divpadsmitaja numur staveja mazliet talak no ielas. Vina sirds puksteja tik atri, ka vin? gandriz kliedza.
?is bija vina majas.
?arovs attalinajas no loga un apsedas uz divana. Mana galva varijas haotiskas domas, nedodot mieru. Kapec treneris vinam iedeva dzivokla atslegu, ja vin? zinaja, ka savejais ir loti tuvu? Vin? piemineja kadu personu… ne tikai vinu, bet ari ?os pui?us pie veikala… varbut taja dzivokli nav dro?i. Vai ari treneris saprata, ka ?arovam, tas ir… Emeljanovam, daudz svarigaks butu kads maizes gabals, kas acimredzot nebutu atrodams sen pamesta maja…
Noputies, ?arovs apgulas uz divana, parvelkot sev siltu adito segu. Man griezas galva, zem aizvertajiem plakstiniem zibeja govis un vecenes, skrejeji un treneri, neredzamais stadions eksplodeja no aplausiem un gavilem. Tad pek?ni kluva kluss un ?aja svinigaja klusuma atskaneja starta pistoles ?aviens.
Vin? paskatijas uz tacinu sev priek?a, atgruda no starta linijas un metas uz priek?u.
15. nodala
1941 gads
"Tas ir divdesmit septinas judzes lidz Maskavai no manas Sosnovkas," Katja iztaisnoja savus izspuru?os matus un paskatijas apkart uz skoleniem, kas vinu apnema no abam pusem. "Tatad tas ir apmeram piecpadsmit verstes no ?ejienes, ja varna lido." Bet… mes nevaram iet taisni, cel? ir blokets. Deivids,” vina paskatijas uz kalsnu sarkano zenu, kur?, ?kiet, joprojam nebija iesildijies. – Vai esat redzeju?i pastu? Cik tur bija?
"Es redzeju vienu – ap cela likumu, bet, tiklidz Cervjakovs vinu pamanija, vini nekavejoties iegriezas meza – saka skriet, cik atri vien vareja."
– Tapec… mums bus jaiet pa takam, izradisies… divreiz talak. Cel? nav dro?s.
– Apmeram trisdesmit judzes… cik kilometru tas ir? – Petja ?aubigi jautaja.
"Gandriz tas pats, nedaudz vairak," Lena atbildeja, un Katja pamaja ar galvu.
"Kas tas ir… tu tie?am esi brini?kigs… Es nekad sava dzive neesmu redzejis nevienu, kur? nezinatu, kas ir judze." Pilsetas…
"Mes visi zinam," Vitja vinu partrauca. "Bet mes noteikti nebrauksim trisdesmit judzes." Pat ja kads saka, ka beigas mus gaidis pudele Fantas un kilograms bananu. Ipa?i nemot vera to, ka mes neesam atputu?ies.
– Pudele ko? Ka tu teici? – Katjas seja sastinga jautajuma zime. – Lai gan… es reiz redzeju bananus, kad braucu uz pilsetu… tomer tie bija dargi un… tadi zali…
– Tas ir tapec, ka jums tie janovieto tum?a vieta! – Petja svarigi atbildeja. – Un tad tie nogatavosies. Un “Fanta”… ?i limonade ir tik putojo?a…
"Ja mes tagad gulesim… mes diez vai varesim piecelties," Deniss vinu partrauca. – Esmu tik parliecinats.
– Varbut mums vajadzetu risket, ejot pa celu? – Lena jautaja. – Tomer piecpadsmit… pat ja tie ir pieci kilometri stunda, tas ir tris stundas. Jus varat to izturet. Bet trisdesmit – noteikti ne,” vina ?aubigi skatijas uz draugu noguru?ajam sejam.
– Un kaste… tas ir, ?i ?ifre?anas iekarta, ko mes nosvilpam no Fritz… ka mes to nesasim? – Vitja iesprausta. – Vina ir tik… smaga…
"Mes vinu nenesisim," pek?ni sacija Katja. "Kads specigaks to izdaris musu vieta."
Visi uzreiz skatijas uz vinu.
"Ko tu ar to doma ? Atstajiet musu trofeju ?eit?"
– Ja. No rita kadi piecos se?os ?ie huligani te atnaks un tad…
"Mes vinus sagrabsim!" Petja sadusmojas.
Katja viegli pasmaidija, un Vitja atzimeja, cik atklats ir vinas smaids… bez poze?anas, augstpratibas, sleptam domam… Lena neapmierinati saviebas, bet Vitja tumsa nepamanija vinas reakciju.
"Ja… es baidos, saskana ar Deivida stastiem un… ?o…" vina pamaja uz lapinu ar Cervjakova portretu, kas zimets ar zimuli, "… vini mums ir parak skarbi." Bet esmu parliecinats, ka policija pec viniem raud jau ilgu laiku. Turklat, atklajot ?o lietu, vini nolems, ka mes driz atgriezisimies pec tas, varbut vini ir izgaju?i meklet transportlidzekli, jo tas ir parak smags, lai to vilktu ar roku. Tapec vini steigsies. Tas nozime, ka mes ar vinu ?kirsimies kadu laiku.
"Es neko nesaprotu," Deniss atzina.
– Viegli ka pirags! – Katja noglastija ma?inu pa melnajiem taustiniem. – Vini nav kolekcionari, kapec viniem vajadzigs ?is joks? Tas izskatas loti dargi, un tirgu par to var sanemt pienacigu naudas summu. Tur vini dosies.
– Ja, Maskava ir tik daudz tirgu! – Petja teica sapratiga balsi.
– Tu nebrauksi uz jebkuru. Protams, ir ari kolhozi, bet tur tadu pardot nevar. No tiem, kas noteikti strada… un kur nemitigi lidinas tum?ie tipi… ka tavs Cervjakovs… nu, vinam ir uzvards, – Katja savilkas, – palicis tikai viens.
"Preobrazenskis…" Petja domigi sacija.
"Tie?i ta," Katja parsteigta paskatijas uz vinu. – Ka tu to zini?
"Es biju kopa ar savu tevu… mes bijam tur…" Petja atri sacija. “Manam tevam tur bija dazas lietas, un es gaju netalu un paskatijos. Tas ir skaidrs, tur ir daudz aizdomigu personibu! Varbut dazi tur joprojam stav… Tulit uzzina?u. Starp citu, ?is miniaturais uztverejs…” vin? noglastija mugursomu uz savu ?auro pusi, “Es to tur nopirku.” Spekulanti, protams. Veikala tadus nevar atrast. Tapec Katja izsaka savas domas. Vini pa?i ?o lietu tur vilks, un mums atliek tikai vinus ieraudzit un…
"Zinojiet, ja nepiecie?ams," sacija Katja. "Un svariga trofeja nonaks istaja vieta."
– Taja pa?a laika banditus sagustis! – Deniss atbalstija.
Ideja vinus aizrava, un vel piecpadsmit minutes vini sprieda, ka tie?i izsekot huliganus, ko darit, tos ieraugot un ka palikt nepamanitiem. Beigas palika galvenais jautajums – ka pec iespejas atrak noklut galvaspilseta un, otrkart, kur palikt, kad vini tur noklust. Neviens par to skali nerunaja, bet katrs redzeja otra acis rupigi sleptas ?aubas – noguru?i, izsalku?i, neizguleju?ies, pec ledainas vannas, tik tikko sasildiju?ies, atkal gaidija garu celu, kas pat vasara. , labakaja gadijuma, nebutu ?kitis viegli.
"Vini visi bija piedzeru?ies," Deivids pek?ni teica pilniga klusuma. – Iznemot… Lizu. ?kita, ka vina nedzer, lai gan vina ari satriecas. Es domaju, ka no noguruma. Un ?ie… pui?i… kad Cervjakovs teica par uztvereju… sakuma vini stridejas un apsprieda, ko vel varetu no mums atnemt… tad saruna paveras par Cervjakovu, kur vin? devas un ka vinam izdevas aizbegt. – Joprojam nesaprotu kur tie?i . Talak sekoja dziesmas… dazadas, parsvara kriminalas. Pec tam, kad Liza atteicas skriet ar mani un iegaja maja, Lielais Puisis iznaca ara, vin? nespeja pretoties un iekrita dublos ar savu sarkano purnu. Vina draugi no trok?na izskreja ara, pareizak sakot, izrapas ara – bet vini tik tikko vareja notureties kajas. Ja nebutu Cervjakova, kur? man ?kita vispratigakais, lai gan vin? ari linaja, ja butu vesels, vini vinu nebutu vilku?i atpakal. Pec tam es sedeju vel cetrdesmit minutes, joprojam gaidot, kad Liza pardomas vai dos kadu zimi. Bet vina nekad neiznaca. Vispar… Es domaju, ka mums ir lidz se?iem septiniem no rita. Vini necelsies agrak, vini vienkar?i nevares. Un, spriezot pec dzerajiem pie partikas veikala alus bodes, lidz kadiem desmitiem vini vispar nevares pakusteties. Bet labak ir but dro?am ar rezervi.
Draugi saskatijas, un Petja atviegloti noputas, ko visi it ka atbalstija.
– Fu! Es domaju… es gribeju teikt, ka mes ne… bet ta ka ?is ir gadijums… ejam atri gulet. Bet es tev tulit pateik?u… Es nevare?u piecelties.
– Cik ir pulkstens? – Vitja jautaja.
Katja paskatijas uz aizverto pazemes vaku.
– Pulkstenis ir vienpadsmit, vai varbut jau pusnakts.
Vitja pek?ni atcerejas par trenera elektronisko Casios, iznema no slepenas kabatas pulksteni un paskatijas uz ekranu.
"Trispadsmit trisdesmit septini…" vin? nomurminaja, verodams, ka mirgo sekunzu cipari, "58…59…58…58…59…"
–Kas tev ir? “Katja nevilus pastiepa roku, noradot uz divaino mehanismu.
Vitja saspieda vina plaukstu, aizvera acis, tad atspieda to.
– Tas ir… pulkstenis… trispadsmit trisdesmit septini…
– Es nekad neko tadu neesmu redzejis.
– Japanis, – Petja svarigi iestarpinaja. – Tas ir musu komandieris. Viniem pat ir melodija… Vitka, paradi, ka vini spele!
Vitja pakratija galvu – Petijai nevajadzeja iejaukties vina padomos, tacu nebija kur iet. Vin? vienlaikus nospieda tris pogas un saka skanet melodija “Kalinka-Malinka”. Nospiedu to velreiz, un atskaneja pazistama melodija no “Maskavas nak?u Podmoskovnye vecery”.
Vitja paskatijas uz Katju, parsteiguma iepletas acis. Bet, kad sakas nakama melodija, visi pui?i nodrebeja, gandriz pec paveles – pat Petja, kas jau guleja uz izklatas estakades gultas, atdzivojas. Vinu nebija iespejams neatpazit, un bija tik divaini vinu dzirdet tie?i ?eit, ?aja laika. "Uzvaras diena". No kurienes tas radas japanu pulkstenos – vareja tikai minet – varbut tie tika izgatavoti pec pasutijuma speciali krieviem, vai varbut japaniem ?is dziesmas patika. Neviens nezinaja atbildi uz ?o jautajumu.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70569988) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.