Aizraujo?a geografija
Edgars Auzin?
Vai pastav dzive pec dzives? Protams, ka ir, ja esi specigas burves inkarnacija un tevi banalaja pasaule neaiztur nekas cits ka velna lasts. Tomer milestiba, kas ir pardzivojusi gadsimtus, var izbeigt cie?anas. Lai kads doma, ka esi miris, bet tava dzive turpinas magu un burvju, alkimiku un nekromantu, neizsakamu dzivnieku un pratu aizraujo?u feju plana.
Edgars Auzin?
Aizraujo?a geografija
Prologs
– Ko tu izdariji, ragana? – virietis melnajos staveja ar muguru pret vinu un skatijas uz lielu baltu akmens bluki.
«Kungs, es neesmu ragana, es esmu kaujas mags.» Vai ari jus jau esat aizmirsis at?kiribu? Eh, kapec tev iedeva diplomu?
«Burvis nedaritu to, ko jus darijat, britin.»
«Ha-ha,» tas, kuru virietis sauca par raganu, izpluda histeriskos smieklos, «mes nosledzam ligumu ar asinim, vai ne?» Un es izdariju savu dalu! Tas viss ir taisniba! Jus gribejat papildu samaksu.
Vin? pagriezas un vina acis pazibeja divas purpursarkanas zibens speriena. Burve atkapas, bet dzirksteles materializejas un, sasniedzot vinas kermeni, paralizeja vinas rokas un kajas.
«Es tev to nepiedo?u, Lina,» virietis nomurminaja caur zobiem. «Es tevi aizzimogo?u tur, kur tavs rokaspuisis tevi nekad neatradis.» Jus pastavesit cie?anas simtiem, ne, tuksto?iem, miljoniem gadu, lidz ?i pasaule liks jums dzivot ilgi. Tava dvesele nevares atpusties uz tre?a slana laukiem…
Vin? izteica vienu lastu pec otra, bet Lina ar lepnu skatienu paskatijas uz savu launo ienaidnieku. Vina seja bija izkroplota dusmas, bet meitene tikai pasmaidija par vina dusmam. Vinas garo sarkano samta kleitu klaja violets zibens, vina vairs nevareja kusteties, vinai tik loti sapeja. Bet burvis meiteni nelaida vala.
Un tad zale ienaca gar?, tievs virietis, ari gara melna apmetni ka burves ienaidnieks. Vin? gaja cauri lielai telpai ar augstam arkam, ar savu nuju atsitoties pret akmeniem ar tadu speku, ka ?is klauvejiens ietriecas tuk?uma ar ?ausmino?u uzplaukumu. Vina sudrabainie spradzieni krita par acim, un tikai vina garais, smailais deguns bija iznacis no matu kaskades.
«Es zinaju, ka jus naksit,» burvis noversa jaunpienaceja. «Un es zinaju, ka man ar tevi bus nepatik?anas.»
«Bet mes jums darisim to, kas jau sen tika gaidits, Velna kungs,» citplanetietis izspieda, nedaudz pakustinot lupas. – Laujiet Linai iet.
– Es sapnoju! – Velns pasmineja. -Tu vinu nekad neredzesi.
– Kapec? – burvis paskatijas uz vinu ar lielam dzeltenam acim, un vina vaigi kluva baltaki par palagiem.
Bet Velns neatbildeja, vin? pacela roku un salauza pirkstus. Pazibeja roza un purpura zibens, kas apnema meitenes kermeni. Vina kliedza. Gaisma kluva tik spoza, ka atnaku?ais burvis aizsedza acis ar savu plato piedurkni, un tikai tas, kur? sauca burvestibu, staveja lepni un nesatricinami un skatijas uz purpursarkanaja gaisma pazudo?o sievietes figuru. Tiklidz svelme apklusa, telpa izplatijas noturiga ozona smaka, it ka pec perkona negaisa. Burvis uzbruka nelietim no mugurpuses un, mezonigi kliegdams, saka pieprasit preteju burvestibu.
Velns ?naca, atgruda vinu, noversas un aizgaja no zales. Vin? izlikas nemanam, ka burvis ar nuju atsitas pret zemi un iekrita kvelojo?i zala portala.
– Lina, mes atgriezisimies ?aja pasaule! – bija vina pedejie vardi.
«Divi idioti mazak,» Velns pasmineja.
1. nodala. Jauna aug?amceleja ikdiena
Pa upi peldeja spanu atklajeja Kolumba karavele, prezidents Reigans vinu filmeja, Dzons Kenedijs gaja pa klavu aleju, apskaujot Merilinu Monro, un uz budas sliek?na, visaugstakaja kalna, sedeja Stalins un Ivans Bargais. balkis, kup miera pipes. Zemiene, netalu no upes, Klods Mone uzgleznoja attelu, un miniatura kroga karavirs ?veiks stastija stastus ar baronu Minhauzenu un Vasiliju Tiorkinu.
Jauneklis paskatijas uz ieguto kompoziciju un apmierinati pasmaidija, berzejot rokas. Taja bridi vin? izskatijas pec Napoleona Bonaparta, kur?, stavot pie kartes, stasta saviem svitas panakumiem Austerlicas kauja.
Galda virsma bija milziga, gandriz standarta tenisa galda izmera, tikai bez tikla. Tur nebija tuk?as vietas: pa visu virsmu stiepas kalnaina papjema?e ainava, miniatura salidzinajuma ar realitati. Zales lomu, lai cik banali, bija parastais zalais samts, kas pirkts tuvakaja Fabric veikala. Un ?aja sintetiskaja realas dabas simulatora staigaja lielie pagatnes cilveki, kuru augstums bija tikai lidz pieciem centimetriem.
?ur tur, parsvara pakalnos, bija nelielas divstavu majinas. Bet… miniatura ainava nemaz neparsteidz, ja taja neviens nedzivo. Jebkur? pat vairak vai mazak gudrs arhitekturas students var izveidot tie?i tadu pa?u reljefu. Bet tikai tie, kas spej piesaukt reiz miru?u cilveku dveseles, spej ienest dzivibu sava mikropasaule.
Puisis, miniaturas pasaules autors, atradas septitajas debesis. Un tas ir pareizi, vin? pavadija veselus se?us mene?us, veidojot savu genialo projektu: vin? izlaida lekcijas nekromantijas skola, bija parada daudz kursa darbu un bija vienkar?i parslogots. Nu, ?im viram neintereseja izsaukt beigtu irbenu dveseles: tas viss ir garlaicigi un satriekti, bet ar savu mazo pasauli, savu civilizaciju uz atsevi?ka galda ir pavisam cita lieta! Orvela cuku ferma atpu?as! Kapec neviens neveic lidzigus eksperimentus?
– Den, man zel tavus vecakus! – vecmeistars pazinoja no sliek?na un ienaca pui?a istaba.
Tapat ka visi nekromantijas skolas skolotaji, vin? valkaja garu tum?sarkanu halatu, kas apgriezts ar baltu apmali. Vin? izskatijas ka burvis no bildem bernu gramatas: sirmi mati lidz pleciem, halata josta iebazta nekopta barda, skumjas acis, krunkaina piere, kartupelu deguns. Ja vin? rokas turetu burvju nujinu, nekromantu butu viegli sajaukt ar kadu parastu burvi. Bet meistars uzlika galva burvjiem gluzi neraksturigu cepuri – lupatu, ar diviem baltiem viltus ragiem un zelta skolas gerboni priek?puse. Tie?i tads pats simbols ar zibens caurdurta galvaskausa attelu, kas izliets no tira zelta, karajas no meistara kakla gara sudraba kede, loti lidzigs tiem, ko pagaju?a gadsimta devindesmito gadu vidu nesaja jaunie Krievijas uznemeji.
Jaunais nekromants viesmiligi pasmaidija un, ?kielejis kreiso aci, saskrapeja pakausi, saburzidams sudrabotos matus uz galvas vainaga.
– Man ari vinu zel, meistar Julius. Jo…
«Vini par jums samaksaja simts tuksto?us kronu,» meistars neklausija Denu, «un jums absoluti nav vajadziga apmaciba musu skola!»
– Ka ?is? – puisis bija patiesi parsteigts, iztaisnojot spradzienus, kas bija parkritu?i par labo aci. – Uzskatu sevi par labako nekromanti Cehija.
Atbildot uz skolena nekaunigo pazinojumu, skolotajs tikai smagi noputas un saka skatities uz visu, kas bija uz Dena galda. Ikvienam izglitotam cilvekam butu skaidrs, ka jaunais nekromants tere laiku un daudz energijas, lai izklaidetos un, iespejams, ari apmierinatu zinkari. Vina raditaja pasaule lidzas pastaveja tik daudz vesturisku personibu, ka bija biedejo?i iedomaties, ka ?ada ideja tiktu realizeta nevis uz atsevi?ka tenisa galda, bet gan reala stavokli.
Tacu, ja godigi, kadreiz dizenajiem un varenajiem pagatnes valdniekiem pec naves, izradas, nacas apmierinaties ar jauna nekromanta eksperimentetaja priecigo seju un samidit zala samta izcirtumu. No malas tas izskatijas parak ciniski.
«Den, piecus gadus tu ne tikai pastavigi izlaidi nodarbibas, pazudi meistaru biblioteka, bet ari ar visu savu zina?anu tieksmi esi spejis neparvaldit galveno nekromantijas principu! «Julijs dusmas ar duri trieca samtainaja zalite, un Stalins un Groznija no zemestrices apmeta galvu pari papeziem un iegazas upe.
– Nezvani bez vajadzibas! – students iesmejas nesekmiga studenta toni, meginot iegut vismaz C pedeja iespejamaja atkartojuma. – Katras macibu gramatas pirmaja lappuse tas ir rakstits ar lieliem sarkaniem burtiem!
Sludinadams apgustamas zinatnes pamatprincipu, jaunais nekromants pielika roku pie sirds, kur uz zila studenta halata vinam bija tads pats galvaskauss ar zibens sperienu, kas iz?uts uz cepures, ka meistaram.
– Un kur ir vajadziba? – Julijs no?naca, aizkerdams Adolfu Hitleru aiz apkakles. – Bernu palaidnibas!
Miniaturais diktators ka zooveikala noperkams kamis vicinaja rokas un kajas, lidz saimnieks vinu nolika kalna, kur bija paspeju?i uzkapt agrak kritu?ais Stalins un Groznijs.
Dens, skatidamies uz leju, parcelas no kajas uz pedu. Ja, nebija acimredzamas vajadzibas pec vina megaprojekta… vel. Un meistars to uzreiz saprata. Kapec skolotaji ir tik sapratigi?
«Es saprotu,» Julijs secinaja, bez uzmanibas atstajot galdu un piegajis pie loga. – Un ka tev nesapes galva no nemitigas viraka smakas sava istaba?
Melnais pukis, Dena milulis, ?naca uz zala divana, izdalidams no nasim ne tas patikamakas smakas. Dzivniekam nebija nekada sakara ar vina brini?kigo saimnieku, vel jo mazak vina skolotaju.
– Starp citu, kas tas par puisi? – meistars noradija uz logu.
Tur, pagalma starp baloziem uz skatu klaja, no kura viena mirkli bija redzama visa Praga, sutana sedeja maza auguma plikpaurains un ar kritu zimeja uz zemes saulites.
– Ehnatons! – Dens lepni pazinoja.
Meistara seja kluva purpursarkana, un vin? saka kliegt, vicinot dures, ka jaunais eksperimentetajs var tikai paslepties no sava mentora taisnigajam dusmam vai pamodinat puki, lai tas uzelpotu meistaru. Tiesa, pedejais ir pilns ar rikojumu izslegt no skolas.
– Bastards! Ko tu dari? Vai vareji izsaukt pilnvertigu cilveku?!
– Un vairak neka vienu reizi. Ka vienmer, tris dienas, – puisis pamaja, it ka tas, ko vin? bija darijis, butu pavisam parasts, – mans nakamais zinatniskais eksperiments, meistar Julius.
«Vai jus vispar zinat,» skolotaja nebeidza kliegt, «ka tavs, ja ta drikst teikt, hmm, eksperiments, nogalinaja visas aitas un kazas aploka…
Pec ?im zinam Dens no smiekliem divkar?ojas un noslaucija seju ar halata piedurknem.
– Vai tev vajadzeja dzirdet vina spredikus baznica…
– Jo… tapec es saucu pirmo religisko reformatoru. Es nofilmeju visu vina uzsta?anos arhivam. Tu esi… Skolotajs Julijs… tik loti neuztraucies, preteja gadijuma tava sirds saks dauzities, tu nomirsi… Vai man velak bus tevi jasauc uz lekcijam? Un ?is… vin? rit atgriezisies pie miru?ajiem. Divaini, ka pagaju?aja nedela darznieku vidu nepamanijat Izaku Nutonu.
Burvja seja parsteiguma izstiepa.
«Tatad ?is ir tas, kur? savaca visus negatavus abolus Hradcany darzos…» vin? cuksteja, uzsitot roku uz pieres.
Dens uzmeta neapmierinatu grimasi: oho, vin? veic visgenialakos eksperimentus, bet vini nevar vinu vismaz uzslavet, nez kapec vini ir dusmigi. Teicot attaisnojuma runas, jaunais nekromants atkapas no meistara, kas vinam virzijas uz priek?u, un, iespejams, vin? butu saspiedis kompoziciju, neverigi sezot uz galda, ja mentors nebutu apturejis uzbrukumu absurda iemesla del.
Nekromanta brini?kigais pukis, dzivnieks, kas nebija lielaks par vacu ganu, neiztureja troksni un, pamostoties, piekeras saimnieka terpam tie?i zem jostasvietas.
– Labi darits, puki! – puisis piemiedza ar aci savam milulim, kas saimnieku saniknoja vel vairak.
«Vin? pasaule ir nodzivojis ceturtdalgadsimtu,» vin? aizvainots sacija, «un vinam ir jautri ka mazam bernam.»
Ar visto?u skatienu vin? paskatijas uz pargalvigo puki, kur?, vainigi uzlukodams saimnieku, aizrapas lidz istabas talakajam sturim un saka kaut ko rakstit bieza klade ar atsperi.
«Es jau sen butu tevi izraidijis, Den,» Dzulijs nomurminaja, pielagojot halatu, «bet es nevaru.» Ne vienam vien musu skolas skolenam jau kop? dizena Vaclava laikiem ir bijis tads speks ka tev. Ja mes tevi atlaidisim, tad vairs nav talu laiks, kad par tevi saks intereseties tadas personibas ka Velns no Vecpilsetas laukuma.
Meistars apsedas uz divana malas, kur pirms minutes guleja pukis. Bija skaidrs, ka vin? velas ar studentu izligt mieru, neskatoties uz tikko sacelto skandalu. Vecais nekromants ar plaukstu noglaudija blakus divanu, sacidams: ej, Den, ir kaut kas jadara.
Vairak neka jebkas cits jaunais burvis baidijas tikt izraidits: absolvet parasto skolu, koledzu, apgut kadu no magijas nozarem un pec tam tik absurdi tikt izmests no magiskas institucijas – kauns par iedzimtu nekromantu. Ka tas izskatas, ja tevi izraida nevis no kadas provinces skolas, bet no pasaulslavenas Pragas pils nekromantijas skolas?
Pedejais, ko Julijs teica, deva Danam ceribu: ja mentors speja atpazit vina ieverojamo speku, vin? diez vai vinu aizsutis. Un vin?, pacelis halata apak?malu, apsedas vinai blakus.
Taja pa?a laika jauna nekromanta sirdsapzina cuksteja: «Kur ir tavs lepnums, Den? ?is virietis pirms dazam minutem tevi gandriz saspieda puteklos!»
«Tu esi loti stiprs, Den,» Julijs noputas, «bet diemzel jus esat parak neuzmanigs un neaizsargats.» Vai jus domajat, ka tas bija tikai tas, ka lielais Vaclavs talaja XII gadsimta uzrakstija galveno likumu – nezvaniet bez vajadzibas? Un jus izmantojat loti specigu magiju, lai apmierinatu savu zinatkari. Es atkartoju, ne reizi piecsimt gados nevienam nekromantam nav izdevies izsaukt cilveku ilgak par desmit minutem. Es parasti kluseju par jusu slavenibu perekli.
«Kas tas ir, audze?anas vieta,» Dens pamaja ar roku, «bernigas palaidnibas, reinkarnetas peles, garlaicigas lietas.»
Spriezot pec tikko teikta, vin? nemaz neapzinajas savu speku. Julijs ar ?ausmam paskatijas uz jauno nekromantu, kuram pirms divam nedelam tikko bija apriteju?i divdesmit pieci gadi un kur? naivi uzskatija, ka tik speciga magija nav nekas. Pats mentors, piemeram, nebutu varejis izturet tadu zurku pilsetu ilgak par piecam minutem, un pat pec operacijas beigam butu nogulejis pusi dienas un butu paedis. uz trim.
Vin? loti labi atcerejas savu pirmo pieredzi. Tad pirms trissimt gadiem, kad Julijs nebija daudz jaunaks par savu tagadejo audzekni, vin? nakti devas uz kapsetu, lai aicinatu atpakal pasaule savu nosliku?o masu. Ir pagaju?i jau piecpadsmit gadi, kop? negodiga meitene metas Vltavas udenos, tacu toreiz jaunais bralis nekromants bija parliecinats, ka masa Katinka velesies velreiz paskatities uz zilajam debesim un uzkapt kalna Petrina. Tie?i pusnakti jaunais burvis saka ceremoniju: vin? aizdedza sveci un saka lasit burvestibas. Un meitene atgriezas. Blava gaisma bralis ieraudzija vinas gai?i violeto adu, sapinu?os balinatos matus, tuk?os acu dobumus un… garos nagus, kurus neviens nebija griezis piecpadsmit gadu laika. Pirms vin? paguva saprast, ka Katinka nevelas dzivot, ?ie neapgraizitie nagi, notraipiti ar zemi un miru?o miesu, ierakas vina vaiga. Burvis kliedza, meginot apburt un izsaukt masu, tacu atdzivojusies pa?navniece nolema bralim atriebties lidz pedejam un ar otru roku satvera vina krutis. Nekromants kliedza elles sapes. Un Julijs nebutu macijis jauno zenu Danu pec trissimt gadiem, ja taja nakti un taja pa?a bridi, kad masa gribeja izraut vina sirdi no brala krutim, kapseta nebutu paradijies priesteris. Tiklidz meitenes kermeni pieskaras sveta udens lases, vina atbrivoja bezpalidzigo burvi un devas atpakal kapa.
Pec ?is dienas Juliju divus gadus arsteja Pragas labakais dziednieks. Tacu tris retas uz vina vaiga un piecas uz krutim ar savam sapem trissimt gadu garuma atgadinaja burvim par visnoderigako macibu vina dzive, un tas ilgi nelava vinam aizmirst ?o murgu.
Vina skolnieks Dens nemaz nerupejas par savu veselibu vai dro?ibu. Zenam speka bija vairak neka pietiekami, neskatoties uz to, ka vina istaba ap tenisa galdu klida divi desmiti sen miru?u dveselu, bet vel viena gaidija atsauksmes uz skatu laukuma. Juliusam nez kapec ?kita, ka, ja pek?ni vini visi nonaks tre?aja karta, ka sauca ari Miru?o valstibu, Dens padosies un pec piecpadsmit minutem visu atjaunos.
Ne velti visi nekromanti bija tievi, fiziski vaji un daudz eda. Tas viss liecina par parterinu, zvanot no tre?a slana. Dens at?kiras no saviem kolegiem: vin? bija gar?, specigs un nemaz necieta no parmeriga tievuma. Bet puisis vienmer eda ne tikai par trim, bet par pieciem! Bija skaidrs, ka vin? nebija tads ka visi parejie.
«Tu nesaproti savu speku, mans zen,» Julijs leni runaja, cen?oties nomierinat nemierigo studentu, «tadas spejas ka jus nevar iegut nekur, iznemot no dzim?anas.» Musu skola jums nav vajadziga, pat ja ta ir labaka pasaule. Tev, Den, ir tas gods klut par musu laika specigako nekromantu. Bet tu nesaproti! Un tas ir bistami! Jo agri vai velu tava nezina?ana tiks izmantota ne tiem pa?iem celakajiem merkiem. Kamer esi Pragas pili, esi dro?iba, bet, ja sper dazus solus talak no vartiem…
Meistars, noglastijis retu uz vaiga, runaja laipni, bet pamaco?i.
«Es, protams, esmu glaimots,» Dens noplatija rokas, nosarkdams no uzslavas, «bet kapec man vajadzigs tads speks?» Es gribeju but parasts medicinas parbauditajs Praga. Izsauc tiesa nogalinatos upurus, ko dara visi vairak vai mazak varenie nekromanti. Un ka hobijs es vienmer sapnoju par slavenibu muzeja vadi?anu. Piemeram, parspejiet Tiso kundzi no pirma pasaules slana: vinai ir vaska lelles, bet man butu dzivas! Cilveki ar viniem fotografetos par naudu. Vai tu saproti?
Jaunais nekromants prata piemanit savu skolotaju, jo labus simts gadus Julijs bija traks ar fotografiju.
Dens atgulejas uz divana un sapnaini skatijas uz griestiem. Tur renesanses meistari gleznoja Bibeles ainas. Gleznas bija tik skaistas un interesantas, ka burvis, kur? ?eit dzivoja veselus piecus gadus, bija gatavs bezgaligi skatities uz zimejumiem uz savas istabas griestiem. Dro?i vien taja bridi vin? sapnoja par personigo muzeju un pelnu, ko gus no bile?u pardo?anas.
Mentors piecelas no divana un vairakas reizes apstaigaja peles kompoziciju. Vin? zem deguna nomurminaja nesaprotamus vardus un parava aiz bardas.
Augstpratigais Dens, reibonis pa?a spekiem, sedeja uz divana un jau sastadija muzeja izveides izmaksu tames.
– Vai jus zinat, ka beidzas katrs jusu zvans? – Julijs pek?ni jautaja puisim.
«Kermena atdzim?ana, kura es ieliku savu dveseli,» atklaja jaunais nekromants. «Tapec es aicinu nobriedu?os skeletus, kas ir pieteiku?ies, parvietot pie miru?ajiem. Ka to prasa padome.
Mentors tikai pamaja ar galvu:
«Tas ir rakstits macibu gramatas, kuras mes pildam skola.» Tas notiek, kad jus piesaucat tru?a, kapura vai zilona dveseli. Tas pats notiek, kad uz tiesu tiek izsaukts nogalinatais upuris. Bet, kad tas ir talu no izmekle?anas…
Kada ir at?kiriba, tie?i ta? Dens paskatijas uz savu mentoru, nover?ot uzmanibu no sapniem.
– Macibu gramatas nav rakstits, kadas ir sekas zvani?anai bez domes atlaujas. Kapec tu jauta? Jo ne katrs nekromants spej izvilkt dveseli izmekle?anai un eksperimentet, ka tu dari, normalam cilvekam var ienakt prata tikai pec pagiram. Turklat masveida aug?amcel?anas noluka tas var deinkarneties. Un iedomajieties, ka dzivojat sev, atpu?aties uz tre?a slana, un tad jums zvana un saka: «Dodieties komandejuma uz trim dienam uz aug?ejiem slaniem pec skeleta!» Ko tu daritu, Den.
Puisis, saprotot, ka tiek izsaukta dvesele, nekaunigi pasmaidija. Bet bridinajums par desinkarnaciju vinu vajaja. Un skolotajs turpinaja. Ja, ?aja tre?aja slani, kur vini nonak pec naves, viss nav tik vienkar?i. Galu gala atdzivinato dveseles pastav uz nekromantu rekina, tapec visi ?is specializacijas burvji bija vaji. Kadu cenu Dens samaksaja par eksperimentiem ar tik daudziem cilvekiem, nepavisam nav skaidrs, jo pui?a veseliba bija kartiba. Tiesa, Julijs, viltigi samiedzot acis, beigas cuksteja:
– Man ir vienas aizdomas par to, kas notiek ar dveselem, kuras jus saucat. Un, ja tas ta ir, viss ir vienkar?i briesmigi!
No ?adiem meistara vardiem jaunais nekromants nodrebeja.
– Vai jums bail? – skolotaja pasmineja. – Tatad tas ir lieliski! Jo tuvakaja nakotne bus tikai jabaidas. Jums ir izsludinatas medibas. Ne, ne policija. ?ie goblini un orki ir stulbi un tik vaji, ka nespej pa?i cinities ar tik specigu burvi ka jus. Galu gala, jus zinat, ka saukt aizgajeju dveseles jebkura kermeni, Padome pielauj aizsargajo?u nekromantiju. Eh, tada ienaidnieka nave ir daudz atraka neka no kaujas maga ugunsbumbas. Un mednieki jau zina, ka jus esat ?eit, Pragas pili. Neviena musu skolas magiska aizsardziba nepasleps jus no visureso?a ienaidnieka. Vin? gaidis bridi, kad tu iziesi no vartiem. Tu tacu neesi glevulis, lai pasleptos torni, vai ne?
Jauna nekromanta acis iepletas, un vin?, paveris muti, klusi skatijas uz savu mentoru.
– Vai nosaukums Pink FIFA jums kaut ko nozime? – Juliuss viltigi jautaja, bet Dens neatbildeja, tikai pamaja ar galvu.
«Tas ari man neko neteica,» skumji sacija meistars, «tacu tagad visa mana pastkastite orkoneta ir piepildita ar zinojumiem no ?is personas.» Vina velas, lai tu butu dzivs vai miris. Ka vina uzzinaja par tevi, bet…
– Ziniet, Juliusa kungs, man neinterese ?i kra?na Fifa, pasakiet vinai to!
– Pat ja vina mani ?antaze un sola iznicinat visu skolu? – mentors sanus paskatijas uz studentu. – Man jau no pirma slana ir zel turistu: nebus Pilsetas, kur ies nabadzini? Kur es vinus nobiede?u, paradoties vinu pasaule ka spoks? It ipa?i, ja viens iedod otram kameru un saka: «Vai jus, ludzu, varetu mani nofotografet? Piezime 1» Vini metisies aug?a pa pils vai pat ?i hostela augstajiem kapnem, kur mes tagad sezam mes ar jums. kameru, es sanemu aprikojumu.
– Vai jums nav apniku?i ?ie turistu joki! – Dens pasmaidija.
Ir skaidrs, kapec Juliusam nav izdevigi vadit kauju skolas teritorija.
– Ja, pat ja tiks nojaukta visa Cehija, es visus atsauk?u! Un es atkal cel?u Pilsetu! – puisis nenojauta par savu speku robezam un jau iedomajas, ka ir spejigs uz daudz ko.
– Neaizraujies! – meistars vinam aizradija. «Nav talu ta stunda, kad saprotat, cik vaj? esat.»
Ta ir nopietna lieta. Denam pat nelikas smaidit, un vina mazais pukis klepodams izkapa no stura un, iekartojies divana blakus saimniekam, lasija:
Mes kopa dosimies uz FIFA Pink: Es un mans draugs Evils Dens, ?is pasaules varenais speks!
Saimnieks, noklausijies cetrrindes beigas, iedeva milulim tadu plauku pa galvu ar lugumu vairak neko nerakstit, ka dzivnieks noslideja uz gridas un atkal atkapas sturi. Un driz vien Dens gaudoja, jo tur, kur pukis bija iekartojies, atkal atskaneja pildspalvas cikste?ana. Neskatoties uz ipa?nieka lugumiem, vin? raksta turpinajumu.
– Vin? ir lielisks, jums nevajadzetu pret vinu ta iztureties!
«Grafomanis,» puisis pamaja ar roku. – Ja es butu zinajis par vina literarajam kaislibam, es to nekad nebutu iegadajies!
«Bet vin? saprata, ka paies vel vismaz desmit gadi, lai jus saprastu,» meistars pasmineja. «Jums jadodas uz ?is FIFA novietni un… jus zinat… izjaukt vinas planus, jo vina acimredzami neko labu nedaris, it ipa?i ar speciga nekromanta palidzibu.» Un lai ?i ir labaka nodarbiba tev, mans zen.
Ka Denam nepatika ?is personas vards. ?ajos lugumos un draudos kaut kas nebija kartiba, un meistaram radas aizdomas, ka vin? suta savu audzekni uz loti bistamu uznemumu. Bet ka vin?, nekromants burvis, var tikt gala ar, visticamak, specigu burvi?
«Ja tu neiesi, es tevi izmeti?u no skolas bez diploma un, tici vecajam viram, parupe?os, lai tev nekur nedod darbu un tavs nekromantiskais muzejs tiek aizliegts ka tautai kaitigs bizness. pasaules dro?iba.»
– parliecinaja. Kur vina dzivo? – studente vienaldzibas pilna toni jautaja.
– Maskava vai kaut ka ta. Vai Parize.
Jaunais burvis neapmierinati saviebas ar grimasem. Oho izplatijas. Un pat arzemes. Vin? domaja, ka ?is kra?nais individs dzivo Pragas otra puse vai vismaz Karlovi Varos, kur vin? vienkar?i gribeja doties atvalinajuma. Bet Francija. Lai gan Rietumeiropa nav tik slikta. Krievija… Tas ir patiesi bistami.
No geografijas stundam skola Dens loti labi zinaja, kas ?aja valsti apdzivo otro pasaules slani. Pilsetas, lai vai ka, eiropie?i ir ieradu?ies liela skaita, bet ciemos nevar atrast nevienu normalu cilveku. Meitenes ir skaistas, bet, iepazistot tuvak, labakaja gadijuma ir naras vai strigas. Nevis ka mana dzimtaja Eiropa: vai nu ragana, vai burve. Nav brinums, ka divaina FIFA dzivoja tada valsti, kas bija parapdzivota ar cilvekiem, kas nav cilveki. Bet ari bistami. Nekromanti, piemeram, nemaz nav dzimu?i Krievija, tapat ka alkimiki. Neviens vel nav sapratis, kapec. Iespejams, ari vina dzimtenes daba ietekme burvja davanu.
Vin? nevelejas noverst uzmanibu no nacionalo magisko radijumu ipatnibam un pagaidam naivi pienema: FIfa vinu aicinaja pie sevis, visticamak, lai izsauktu kadu nejauko geniju no tre?a slana un pec tam parnemtu pasauli. Bet vai tie?am ir iespejams, ka tik liela valsti ka Krievija nebija neviena cehu, slovaku vai ungaru dveseles sauceja? Kapec tada nebija Francija, kur jebkur? eiropietis vareja noklut pat bez vizas? Kadu iemeslu del tas todien atstaja Dena uzmanibu.
«?eit ir bilete,» meistars pasniedza aploksni. – Uz Maskavu. Jo, ka noskaidrojam orconet, Fifa raksta no Krievijas. Vina dro?i vien brivdienas lido uz Parizi. Jus tomer uzzinasiet. Registracija pec stundas. Majiens saprata?
«Tas nav istais vards,» nomurminaja jaunais nekromants. «Bet es nepiekritu doties uz kadu FIFA, kas mani mekle bez aizsarga burvja.»
Mentors vinam piedraudeja ar pirkstu:
– Ja nebutu jusu eksperimentu ar visdazadakajam audzetavam, Fifa nebutu, ticiet man. Ja iedegat, izkapiet pa?i. Un tagad… tavs izcilais pukis tevi pasargas, vin? ir spejigs ne tikai uz jambiku un troheju.
– Nu ja, es ari pazistu amfibrakus! – radijums atsperas uz vienas kajas.
Vainigi palukojies uz savam kajam, Dens panema dokumentus no sava mentora.
– Ja jus izvairisieties, es pats par to zino?u Padomei!
Ne, vin? nesleps, glevuliba ir tik zemiska. Nekromants paskatijas spoguli un saka veidot savus planos pelnu pelekos matus ar zeleju. Pabeidzis matus, vin? devas pie loga.
– Bezmaksas! – vin? kliedza nabaga reformatoram, cirtot ar pirkstiem.
Bridi velak sena cilveka vieta guleja tikai sutana ieterpts skelets, un paris sekundes velak ?is atliekas uzplaiksnija spilgti purpursarkana gaisma un iz?kida. Pec tam, kad Dens atbrivoja valdnieku dveseles no tenisa galda, un zurkas grasijas izklist, bet Miru?o karalvalsts speki vinus apsteidza, un dzivnieki iz?kida purpursarkana mirdzuma. Tagad ne vecais skelets, ne peles nekad vairs nespes atrasties ?aja pasaule.
Jaunais nekromants ainavu no galda saritinaja caurulite un ielika sturi, no kurienes izsita puki, kur? jau bija uzrakstijis veselas dzejola lappuses.
Meistars klusedams staveja pie durvim un mierigi veroja, ka vina skolnieks gatavojas.
«Man vajag kaujas magu, man vajag kaujas magu, krievu, kaujas magu,» Dens cuksteja zem deguna, it ka aicinadams kadu.
«Cik stulbs nekromants,» mentors pakratija galvu, «jus varat piezvanit jebkura kaujas maga dveselei no Miru?o valstibas, kad vien velaties.»
«Man ir vajadzigs dzivs kaujas mags, ar kuru kopa es varetu iziet visu ?o parbaudijumu,» puisis izlaboja savu burvestibu, kad noputa dego?o sveci.
Vin? nepamanija, ka dumi, kas grozijas ka cuska, iz?kida roza gaisma augstu virs vina galvas. Ilgu laiku vin? domaja, ka teiktais nav burvestiba, bet vienkar?i instalacija pirms kaujas. Kad vin? teica ?adus vardus, vinam nez kapec kluva labak, vin? jutas ka kads attals, bet taja pa?a laika tik tuvu, apskava vinu aiz pleciem un cuksteja ausi: «Es esmu ar tevi, es vienmer esmu bijis tur es tevi mileju.» Denam nebija ne jausmas, kam ?i balss pieder. Kad troksnis ausis rimas, nekromants aizmirsa domat par vilnojo?o redzi un klusedams izgaja no istabas.
Meistars piegaja pie loga un skumji veroja, ka students nokapj uz skatu laukumu. Nekromants ilgu laiku staveja pie sienas zem sava loga, piespiedis pieri pie efejas, kas savija torni, kura vin? dzivoja veselus piecus gadus. Ir gruti atvadities no kaut ka, kas jums ir kluvis gandriz dargs. Tada pa?a veida Julijs piecpadsmit gadu vecuma ar asaram acis aizgaja no majam uz visiem laikiem uz Pragas pili, kur maca nekromantus un izsauc dveseles uz izmekle?anu Eiropas tiesa.
Denam vel bija daudz jamacas. Vinam bija lemts saskarties ar vairakam briesmam. Kaujas mags vinam nenaktu par launu. Bet vin? nezinaja, kas notika, kad pirms torna pame?anas teica: «Man vajag dzivu kaujas magu.» Tacu ar spoza nekromanta speku biezi vien pietiek ne tikai, lai izsauktu miru?os no savas apak?telpas…
2. nodala. Vai nu meitene, vai varbut vizija
– Ha-ha-ha-ha-ha-ha-ha! Cilveki, es esmu miris! – Alina guleja uz gultas un skatijas griestos. – Tadam jokam bija janotiek! ES nomiru!
Vina apgazas uz vedera un, iebazusi degunu spilvena, turpinaja histeriski kikinat.
– Ne, nu, tev bija jabut tik gudram! Ka es gribu par to pastastit saviem draugiem!
Smagi nopu?oties, meitene izkapa no gultas, izmisigi cen?oties uzvilkt cibas. Savadi, bet divi lieli balti pli?a zaki pilniba atteicas palikt uz vinas kajam. Vini pat nepakustejas, preteji visam vinu ipa?nieka velmem. Divaini, ja tie ir materiali, nepadodas, tad uz kada goda varda vinas augumam paliek melni adas minisvarki un zal? brunurupucis, kapec nenolido zila dzinsa beisbola cepure ar Nike emblemu vinas galva, kapec pie velna ta nepalika gulot uz gultas parklaja bezveidiga zekubik?u kekars?
Uz gultas. Haha tris reizes! Ja, ja viss materialais butu atteicies pienemt vinas kermeni, tad vina nebutu gulejusi gulta, bet atrastos zem gultas starp puteklu bumbam un vecam nolietotam kurpem, kuras meitenei vienmer bija slinkums izmest..
Alina spardija savas cibas, protams, bez rezultatiem un devas pie spogula.
Vina nolema, ka ir mirusi, vinas kermenis, iespejams, guleja morga ledusskapi, un ?is attels, ko vina kaut ka sajuta… kas tas bija? Vina nomira. Ka tas notika? Kapec vina uzskata, ka tas, ko vina ir piedzivojusi, ir tie?i nave?
Meitene no rita ieradas Sibirsky Bereg rupnica, kur vina tris gadus stradaja par tehnologi. Iedomajieties, visa valsts eda krekerus un alus uzkodas, kuru kvalitati ta kontroleja. Kopuma rupnica stradaja daudzi tehnologi: pa diviem katra darbnica. Tacu rudeni Alinai nepaveicas: vinas partneris devas grutniecibas un dzemdibu atvalinajuma, un nabadzitei bija jastrada par diviem, lidz tika atrasts aizstajejs.
No dzim?anas vinai bija sirds ar defektu, tas ir, ar defektu, un dubulta slodze nenaca par labu vinas veselibai. Ziema direktore tomer apzelojas par nelaimigo Alinu, kura parpulejas un samaksaja par to, lai vina Ziemassvetku brivdienas dotos uz sanatoriju. Arste?anas un atputa ir brini?kigi, bet, kad, atgriezoties, vinai atkal uznaca dubultdarbs, visi arstniecisko vannu un proceduru rezultati nokrita.
Parslogota tehnologe tikai sapnoja par do?anos atvalinajuma uz Melno juru, kad vinai bija jadodas prom. Tas neizdevas. Alinas sirds to neiztureja. Tas vienmer ir bijis nepareizi lidz musdienam. Neko nevar darit, ja esi piedzimis slims.
Pedejais, ko meitene atcerejas, kad vina bija pie samanas, bija linija ceptu kirieski iesaino?anai. Vina staveja pie jostas un uzmanigi veroja, ka gatavais produkts tiek ieberts liela groza, tacu pek?ni vinas redze kluva neskaidra, vina satvera sirdi, sajutusi, ka kads iespiez vinai krutis biezu mietu un to pagriez. Vinas galva nomurminaja maiga virie?a balss; sakuma vina domaja, ka tas ir vinas brala balss, bet vin? runaja nevis krieviski, bet kaut kada lidziga valoda. Ukrainu valoda vai ka. Virietis atkartoja tos pa?us vardus. Likas, ka vin? kadam zvana vai auz burvestibu. Un tad vina ieraudzija vinu, sve?inieku: garu, platiem pleciem, gai?matainu virieti zila krasa, piemeram, sporta krekla un ?auras adas bikses, vina skatienu bija bailu pilns: vina dzeltenas acis, izkroplotas no ?ausmam, piemeram, puce, skatas tie?i uz vinu, upuri. Vina skatiens nevar pieskarties, bet taja bridi meitenei ?kita, ka ?is dzintara acis ar melnajam zilitem redz vinai tie?i cauri, jut katru iek?ejo organu, un tie?i tapec vinas rokas un kajas atsakas kusteties, ne mazakas skanas. iznak no vinas atvertas mutes, plau?as it ka parklatas ar cementu, tas parstaj elpot, un tikai bojatais varsts sirdi sak nikni darboties. Sve?inieks satvera vinas roku un cuksteja: «Nomierinies’… Bet meitene joprojam bija nobijusies, un… atverusi acis, vina attapas majas gulam uz gultas un nez kapec uzreiz nolema, ka viss, kas notika ar vina bija nave.
Kapec vina ta domaja, nav skaidrs. Nave ir kaut kas tads, ko neviens nevar aprakstit. Ikviens vinu piedzivo, tacu, saticis vinu, nevienam nekad nav bijusi ta laime atgriezties pie dzivajiem un visu izstastit saviem pecnacejiem. Alina ilgi nedomaja. ?eit nav ko kutities: plist sirds, un viss, dzives beigas, un arzemnieks gara zila kleita ir atras palidzibas dienesta sargi, kur? meginaja vinu izsuknet. Un tagad vinas dvesele, atcerejusies savu pedejo izskatu, atvadas no majas, kura vina dzivoja gandriz ceturtdalu gadsimta. Ka runataji parraidija radio? Dvesele tris dienas klist pa majam, cetrdesmit staiga pa pasauli un tad mekle jaunu kermeni.
Spogulis. Reiz tas atspoguloja vinu, garu, kalsnu, ne parak skaistu meiteni ar ovalu seju, ?auru degunu un lidz pleciem melniem matiem ar krasotam ?kipsnam. Tagad spoguli vareja redzet tikai kosmetikas burcinas, kuras Alina no rita aizmirsa aizvert: vina steidzas uz darbu. Divaini, kapec spogulis neatspogulo garo, ?aurplecu tataru meiteni? Vai vina tie?am bija mirusi? Vai vinas vairs nav? Vina nekad neieslegs televizoru uz istabas pretejas sienas, un gulta vinai vairs nebus noderiga, un gimenes fotoattela virs vinas galvas bralis ar flomasteru uzzimes tie?i tadu pa?u sarkano krustu. tapat ka vinas vecaki, tante un vecvecaki.
Atvilkusi elpu, meitene iegaja brala istaba. Jebkur?, vinam tikai jaskatas uz vinu, dzivojot, elpojot, runajot, domajot. Pat ja vina nespej uzvilkt cibas vai atrast savu atspulgu spoguli.
Baididamas radit lielu troksni, Alina pielida pie kresla, kura sedeja Kostja, un uzlika rokas uz brala pleciem. Oho, perlamutra laka, uz labas rokas raditajpirksta, nedaudz ?keldota. ?i ir neliela ar darbu saistita «trauma» pec tam, kad meitene neilgi pirms naves parbaudija slegta krekeru maisina izturibu.
Alinas dvinubralis Kostja, isa auguma brunete, loti at?kiriba no masas, starp citu, sedeja pie datora, pastavigi noversusies no darba. Tipiska speletaja brala poza, tomer ?oreiz kaut kas bija savadak. Kreisaja roka puisis tureja nevis kafijas kruzi, bet pusizdzertu leta degvina pudeli, un blakus tastaturai guleja tris melni krekeri no tada, kadu vina masa pirms paris dienam bija cepusi cepe?krasni. Tas ir skaidrs un bez vardiem – vin? meginaja noslicinat savas bedas degvina.
Meitene izlasija zinas tekstu, kuru uzrakstija vina pati, ja, vinas bralis.
Jus, draugi, dro?i vien gaidat vestuli no Alinas. Diemzel nav jegas to darit. Jo vinas vairs nav. Vina nomira. Darba. Vina bija loti slima un nevienam par to nestastija, neizradija savu vajumu.
Tad vina nespeja lasit un ar abam rokam satvera Kostju aiz pleciem un meginaja kratit un kliegt: «Ko tu dari? Te nu es esmu! Blakus tev!» Bet… vin? pat nejuta vinas roku pieskarienu?!
– Kostja, ko tu raksti? – meitene cuksteja, bezcerigi nolaizot rokas, – Es esmu dzivs, Kostja.
Bet atbilde vinai bija tikai vestules rindinas.
Tagad man nav pedeja tuva cilveka.
– Kostja, ka tu vari?
Kapec vin? nedzird? Kapec vin? to raksta! Un vin? to ari nosutis interneta visiem Alinas labakajiem draugiem. Un neviens no viniem vairs neuzrakstis nevienu rindinu, vini visi cietis un raudas par savu paragri aizgaju?o draugu. Bet vina ir dziva! Sveiki! Varbut mes pat varesim nedaudz izklaideties, kad izklusim no ?i divaina stasta ar neredzamibu. Ko darit, ja rupnica vinai vienkar?i uzkrita burvju cepure vai halats. Visi doma, ka vina ir mirusi, bet vina turpina dzivot.
Alina nogrima uz gridas tie?i blakus kreslam, kura sedeja vinas bralis, un saka raudat. Bet pat vinas ?nukste?ana Kostjai nebija pieejama.
Zelums, rugtums, bezceriba… tas viss parnema meiteni. Kapec liktenis pret vinu izturejas ?adi? Par ko? Vispirms vecaki, un tad vina… Lai gan, ne, vina ir dziva. Mammas un teta nav blakus. Vini nomira, kad Alinai un Kostjai bija devinpadsmit. Vina lieliski atcerejas to briesmigo dienu… it ka isteniba, it ka ta atkartojas vinas atmina ari tagad, pec ta saucamas naves.
Bija vasara. Siltums. Alina atgriezas no eksamena. Pec tam vina absolveja Partikas koledzu. Kostja nav glevulis, no armijas nebega, tajos gados kalpoja Krievijai kaut kur Rjazanas apgabala. Tatad meitene dzivoja viena ar saviem vecakiem. Atgriezusies no eksamena, vina apgulas uz divana un aizmiga. Telefona zvans vinu pamodinaja. Vina uzreiz juta, ka vin? nav laipns. Ta tas ari izradijas: vini zvanija no slimnicas – mans tevs un mate avareja netalu no Berdskas. Kop? ta laika vina jau cetrus gadus dzivojusi kopa ar savu vienigo radinieku brali, pelnot iztiku, patiesiba esot gimenes galva. Tiesa, pats Kostja ari nebija pazistams ka slinks un ieguva darbu taja pa?a rupnica, kur Alina, par kravas automa?inas vaditaju, piegadajot «Kirieshki» visa Rietumsibirija.
Pec vecaku naves meitene arvien vairak saka izradit divainas spejas: it ka vina varetu redzet kada cita nakotni, izmantojot kartis, visam vinas gatavotajam edienam bija velamais efekts, un, ak, ?ausmas, vina iemacijas iekurt uguni, spiezot. vinas pirksti. Ta Alina saka iztikt bez serkociniem, kuru kvalitati razotaji vienkar?i taupija. Tiesa, meitene saka izmantot burvju dzirksteles tikai pec tam, kad viena ?ada serkocina mirgojo?ais fragments vinai trapija pa kreiso aci ar visam no ta izrieto?ajam sekam. Un nav verts runat par kotletem ar milas burvestibam un pagiru kapostu titeniem. Un visi ?ie brinumi notiek pec lidakas paveles, Alinockas vele?anas.
Atceroties savu neparasto davanu, meitene nolema meginat aizdedzinat brali. Ja vinai tas izdosies, vina atri izarstes vinu ar pa?as gatavotas zelejas palidzibu. Bet vinas magija izradijas neredzama, tapat ka vina pati. Ugunsbumba tenisa bumbinas lieluma izlidoja caur Kostjas krutim un pec tam caur monitoru un pec tam pilniba nodzisa, atsitoties pret sienu.
– For?i! – Alina pie sevis pasmaidija. – Neredzama uguns ir originala lieta, vai ne?
Pirms divam dienam vina nebutu sakusi taisit tadus jokus, bet tagad vinai tam nebija laika. Nu vismaz kads butu pamanijis un sapratis, ka vina ir dziva, bet ne: bralis ir nogalinats un doma, ka vinas vairs nav pasaule.
Meitene apvainojas un caur sienu iegaja sava istaba. Kas tam vainas? Ja cibas neder kajas, tad kapec gan neparvaret piecpadsmit centimetrus betona akmens? Vina iedomajas, ka vinas priek?a ?kiras siena, un… vinai tas izdevas!
Kad Alinai bija pieci gadi, vina matei visu laiku jautaja: kas tur biezajas sienas. Mamma atbildeja, ka braunijas tur dzivo, un nav jegas vinus traucet. Tagad, kad vina uzauga, vina savam acim redzeja – neka ipa?a: peleciba, putekli un neviena poltergeista.
Ir labi but miru?am. Laiku pa laikam. Tu ej, kur vien velies. Bet cik briesmigi ir tad, kad neviens tevi neredz un tu nevari istaba ieslegt gaismu, uzvilkt kurpes un vienkar?i panemt telefona uztvereju vai automatisko zimuli.
Meitene, nolemts skatoties uz rakstampiederumiem, iegrima sava milakaja kresla, kas bija parklats ar terakotas adu, un nolika galvu uz rakstamgalda stikla. Ciets, kas nozime, ka, ja vina velas, lai priek?meti butu neizbraucami vinas bezkermena formai, tie tadi ari klus. Izradas, ka cibas var uztaisit tadas, lai tas butu kajas.
Un tad meitenes skatiens apstajas uz priek?meta, kuru vina neatstaja uz galda, kad naves diena devas uz darbu. Ne, tas nebija ne kar?u kavs, ne puspierakstita gela pildspalva, ne pat piezimju gramatina ar piezimem «gimenes gramatvedibas» stila, ko vina paslepa atvilktne zem sledzenes un atslegas. Alina nevareja atlauties ?o preci tas augsto izmaksu del.
Vinas priek?a guleja ko?i zala lidma?inas bilete. Vina ilgi skatijas uz vinu jautajo?i, lidz beidzot uzdro?inajas vinam pastiept roku un… nem! Divaini, bet patiesi! Vinai izdevas noturet rokas bileti, kas, starp citu, ir smagaka par pildspalvu! Vina piespieda vinu paklauties vinas gribai! Progress bezkermena dzive!
Parvarejusi ?oku, meitene beidzot noversa vaku un paskatijas uz savu vardu, kas bija uzdrukats ka sarkana kopija. Lidma?inas bilete no Novosibirskas uz Maskavu, biznesa klase. Galvaspilseta Alinu gaidija kads turigs cilveks. ?eremetjeva. Ja ?is nezinamais samaksaja tadu naudu un paslideja bileti, tad tas bija vajadzigs. Radas viens logisks jautajums – ka tikt lidma?ina, ja pie registre?anas tevi neviens neredz ar bileti.
Labi, ka meitene laikus pamanija ?o uzmanibas zimi savai personai. Izbrauk?ana ir pec tris stundam. Mums steidzami jadodas uz lidostu. Bileti vina parlocija uz pusem un ielika svarku aizmugureja kabata, jo vairs nebija kur iet, jo diezin vai jaka vai jaka butu padevusies meitenes gribai, kas pec ?oka vel nebija nostiprinajusies.
Neko nevar darit – Kostjai bus jacie?. Vin? jau bija sapratis faktu, ka vina milotas masas vairs nav. Protams, mans bralis bus neticami priecigs, ja Alina atgriezisies. Bet ka vina to var noteikt? Iespejams, noslepumainais sve?inieks, kur? nolika bileti uz meitenes galda, spes vinu aizvest atpakal uz dzivo pasauli. Tapec jums ir jaiet preti savam liktenim un tam, no ka nevar izvairities.
Meitene meginaja panemt kaut ko rakstamu, lai uzskriceletu isu zimiti uz papira savam dvinu bralim. Pildspalva pat paklavas vinas gribai, tacu, tiklidz vina meginaja uzrakstit pirmo vestuli, kluva skaidrs, ka vinai tas neizdosies. Lai ka vina centas koncentreties, vinas rakstitais teksts uzreiz pazuda no lapas. Un pec tre?a meginajuma vinas skribelu vieta uz papira paradijas divaina zimite lauzita krievu valoda:
Alina, necenties rakstit savam bralim. Alina noraida pirmo slani. Alinai jabut uz otras kartas. Alinai vajadzetu meginat. Es gaidu Alinu Maskava. ?eremetjevo. Terminalis numur divi.
Ko tas nozimetu? Meitene verigi skatijas uz skribelem. Nekas cits ka liktenis. Jums jaiet, lai saprastu visus ?os pirmos un otros limenus. Kaut kas vinai teica, ka neviens vinai nav atnemis dzivibu, un tas, kas ar vinu notika, nebija nave, bet, visticamak, banala aizbrauk?ana uz citu pasauli labakajas fantastisko pasaku tradicijas.
Lai gan vina dzivoja Novosibirskas centra, ta joprojam bija talu no lidostas. Meitene, protams, negribeja iet pa ielu basam kajam, tapec saka hipnotizet apavus, lai tie der kajas.
Savadi, bet Alinas burvestibas spejas, kuras Alina pavadija tikai ikdienas ugunsbumbas, nepievila, un desmit minu?u laika apmierinata meitene, uzvilkusi divas dazadas kurpes, izgaja no vinas majas ieejas. Ja, ja, kurpes, kas tomer paklavas nelaika gribai, izradijas no pavisam citiem pariem: labas kajas sarkana sandalite ar zemu papedi, bet labas melns rudens zabaks ar piecu centimetru stiletu. papedis tika uzlikts pa kreisi.
Ta staigat izradijas ne parak erta, bet apavi negribeja dabut nost, lai mainitos vietam. Pec neveiksmiga trika meitene pilniba atteicas valkat jaku, baidoties, ka pa pilsetu piecpadsmit gradu karstuma naksies staigat aitadas meteli vai dunu jaka ar tru?a apkakli.
Cik neparasti tas izradas but arpus ?is pasaules un staigat pa pilsetu. Sajutas ir pilnigi neaprakstamas – vej? iet cauri, un tu uzsuc ta vesumu ar katru iek?ejo organu: sirdi, aknam, plau?am… To nekad nevar sajust dziva cilveka normala stavokli. Lapu ?alkona tagad glasta ne tikai ausi, bet visu kermeni, bet tas padara to nemierigu un neertu. Dro?i vien ziema salst ari organi, domaja Alina.
Meitene viegli ieleca mikroautobusa, kas brauca pilna atruma. Ir jabut tik interesanti dzivot starp tiem, kuri tevi nepamana. Cilveki sez atzveltnes kreslos, skatas ara pa logiem, simto reizi apbrino vienas un tas pa?as pilsetas ainas, un vina stav tie?i viniem priek?a, taisnodama svarkus, it ka kads petitu neredzamas sievietes apak?velas krasu. Vina grasijas iebazt roku kabata, lai sanemtu naudu par brauk?anas maksu, bet tad saprata: galu gala vina tagad ir zakis! Idiota sapna piepildijums!
Bet neredzamie var ari izraisit vinas kaju nejutigumu, it ipa?i, ja vina valka kurpes ar dazadiem papeziem. Vina vareja domat tikai par to, ka uzburt tos pa?us apavus, kas bija pareizi uzvilkti. Meitene tik tikko speja sagaidit, kad vares izkapt no mikroautobusa. Kajas, lai ari liegta iespeja but visiem redzamai, tomer atteicas paklausit un nemitigi sapeja. Sapes ir labas, tas sap, tas nozime, ka tas pastav.
Alina staveja iepretim lidostas ieejai un pratoja, ka vinu ielaidis lidma?ina ar neredzamu bileti. Un vienalga, kur ir uzaicinataja logika? Ja vina var iziet cauri sienai, tad vina var atrasties lidma?ina bez dargas biletes. Kapec teret tik daudz naudas? Vai ari zvanitaja to nopirka, kamer bija dziva, tas ir, redzama?
Vina iznema no kabatas bileti un piegaja pie metala detektora pie ieejas un saka rupigi petit, kas uz dokumenta bija uzdrukats dzivam cilvekam varda Alinka.
– Kapec man vin? ir vajadzigs? – meitene zem deguna nomurminaja. – Par ko?
Un vina pek?ni saprata, ka velas atkal klut redzama. ?kita, ka meitenes templos kaut kas noklik?kinaja; apkartne uz bridi zaudeja krasu, bet driz viss spilgto krasu gamma atgriezas savas vietas.
– Zaki ir cela uz zoodarzu! – vecais virs iesmejas, pienakdams vinai klat no mugurpuses. – Un bez biletes nekur nevar aizbraukt!
Vina izskats meitenei ?kita neparasts un kaut ka pazistams, it ka intelektualis, gerbies savadi: gara sarkana meteli un cepure ar platam malam, butu varonis populara filma. Musdienu dzivei tas izskatas divaini un nemaz neiederas vienmulaja puli. Tacu uzvalks nav viss. Vecais virs pasmaidija un atsita savus garos ilknus, tapec meitene vienkar?i izspieda:
– Vampirs?
«Ja,» vin? pasmaidija.
Alina pamaja ar galvu un atkal skatijas uz veco viru. Vin? redzeja vinu! Tas sarkanas acis, no tam dzeltenajam apalajam brillem. Vin? staveja divus metrus no vinas un vareja vinai viegli pieskarties, sperot divus vai tris solus vinas virziena. To apzinaties izradijas grutak neka ticet vecteva vampirismam. ?kiet, ka nekas nav noticis. Nupat neviena dziva butne Alinu nevareja redzet, un pek?ni paradijas aizdomigs cilveks. Vecteva brilles nav magija! Cilveki apstaigaja vampiru un jauno damu, kas staveja viens otram preti. Tacu lidosta, ?kiet, nekas nav mainijies, tacu meitene juta, ka Tolmacevo kaut kas nav kartiba.
Alina vispar nezinaja Novosibirskas lidostu. Vina un vinas radinieki nevareja atlauties lidma?inas biletes. Bet pat ne par to ir runa: piemeram, policists pie metala detektora, kad vina gribeja klut redzama un vectevs vinu pamanija, vin? nez kapec kluva zal? un vairs neizskatijas pec cilveka. «Goblins,» vina nez kapec domaja.
«Jus izturat, kundze,» vampirs pamaja metala detektora virziena.
– Vai tu mani redzi? – Alina beidzot uzdeva jautajumu, kas vinu satrauca visvairak.
Meitene vel rupigak nopetija veco virieti: vinam bija vismaz piecsimt gadu. Lai gan, ne, tas ir parak skarbi teikts, vini tik ilgi nedzivo, bet simts piecdesmit ir pilnigi iespejams!
– Nac, nac iek?a, kaujas burvis, nemoki veco vampiru!
Pec ?is frazes vina atkapas un gandriz paklupa no zila gaisa, tacu laikus pakera metala detektora stativu. ?is, ta sakot, godigais vampirs ne tikai kaut ka zinaja vinas statusu (lai gan vina nekad sevi neuzskatija par kaujas magu), bet ari negrasijas iekost un dzert litrus asinu no vinas jauna kermena. Alina dzili ievilka elpu un pagaja zem arkas.
Lauliba…
«Laipni ludzam, kaujiniece,» goblinu policists pek?ni sacija vinai, sveicot.
Ja vien visi likumsargi butu tik pieklajigi, tad vienalga, ka vini ir zali un pinkerigi, turklat vini nav cilveki.
Un tad meitenei atklajas, ka lidostas varti nav paredzeti bumbu un citu teroristu problemu mekle?anai, bet gan pasaziera statusa skene?anai. Goblina monitora spideja Alina vards, un blakus bija «kaujas burvis».
Parsteigta, ka izradijas, burve izkustejas no cela un paskatijas, ka tiek noteikts vinai sekojo?a sirmgalves statuss. Pec vina zem skenera pagaja divas alkimiku meitenes, tris demoni, kimera virietis un vairaki burvji. Vini izskatas ka parasti cilveki, bet patiesiba viniem visiem piemit paranormalas spejas.
Alina talak neieveroja. Un ta ir skaidrs – vina atrodas Novosibirska, kuru pek?ni apdzivoja magiski radijumi, pilseta tika parveidota, un atkal ienema vinu sava dzive, padarija vinu redzamu, saka rekinaties ar sava kermena klatbutni. Tacu dzive izvertas pavisam citada, pasakaina, tada, par kadu vina sapnoja, lasot zinatniskas fantastikas romanus.
Interesanti, bet patiesi – viena un ta pati lidosta, tie pa?i reisi, bet apkart pavisam citi radijumi. Un no meitenes atstatas dzives nebija ne minas: banalitates, puteklu un kvepu pilna.
Nogajusi dazus metrus lidz registraturai, vina atklaja, ka vairs neklibo un staigat ir daudz ertak. Iedomajieties Alinas parsteigumu, kad vina, skatoties uz savam kajam, pamanija, ka vinai ir divi vienadi bruni zabaki ar biezam zolem. Kad vinai izdevas tas uzburt? Vai ari kads cits nolema vinai palidzet un nomainit apavus?
«Sakas iekap?ana Samoletina lidojumam uz Maskavu,» skalruni pazinoja melodiska sievietes balss.
Izdzirdot vedeja vardu, meitene nevilus iespraga dure.
Ja visas radibas ?eit ir magiskas, tad ?i patikami dzirdama balss pieder kadai pretigai necilveciga izskata damai, vina nez kapec nodomaja. Alina sava divdesmit tris dzives gados ne reizi nebija aizdomajusies par diktoru balsi. Tacu pec tik?anas ar goblinu sargu un vampira pasazieri, noslepumainais diktors kluva par zinkaribas objektu.
Tikko kaltajai burvei registre?anas un iekap?anas gaidi?ana pagaja parak atri. Apburo?a sieviete skeletona, tuk?os acu dobumus apsedzot ar melnam brillem un pliko galvaskausu ar paruku, jaunajam burvei iedeva iekap?anas karti: parastu, neat?kiroties no lidzinieces nemagiskaja pasaule.
Meitene ilgi skatijas uz kalpiem, bet nesanema iespeju runat ar dzivo skeletu. Tapec viss, ko vinai bija laiks domat par Olgu, skeletu no registraturas, bija nozela, ka vinas draugi, kuri visos iespejamos veidos gribeja zaudet svaru, nebija redzeju?i kalsnako sievieti pasaule. Pec tam jus velesities but apal? un aizmirst par visam dietam.
Visu laiku, kamer Alina gaidija iekap?anu, vina klida starp ejam un rupigi petija fantastisko sabiedribu, kura vina ar kada zelastibu bija nonakusi. Starp isajiem, bardainajiem rukiem un garausu elfiem bija daudz parastu cilveku, dazadu specialita?u burvju. Kads drukns virietis kaiminam paskaidroja, ka delu registrejis ka dzivnieku, jo vinam nepietika naudas biletei. Vilkacis, ne mazak. Normals cilveks to neatlautu.
Ka izdevas noprast jaunkaltajai burvei, tie, kas bija vairak ka cilveki, piedereja augstakajai kastai un bija loti turigi, tacu, jo radijums vairak lidzinajas briesmonim, jo mazak to noverteja. Piemeram, starp pasazieriem nebija ne skeletu, ne goblinu.
Visvairak meiteni uzjautrinaja aina, kad tris milzu trolli vilka lidma?ina partikas kasti. Vina staveja pie loga blakus vartu durvim, un uz pacel?anas platformas darbojas monstri, kas neskaidri atgadinaja ?reku, terpu?ies krasainas sarkanmelnas adas. Nu istais «Gulbis, vezi un lidaka’.
– Vai tie?am nebija iespejams panemt auto pirmaja karta? – sa?utis jauneklis, kur? veroja tos pa?us trollus.
Alinas atmina liela atruma ?kirstija lasito gramatu lappuses, un vina atcerejas kadrus no skatitajam filmam: spriezot pec vinas zilganas adas nokrasas, ?is virietis bija pilnigs kems. Meitene atskatijas uz vinu un tad turpinaja verot neuzmanigos trollus. Briesmoni, nospriedu?i, ka ediena kaste ir parak smaga vinu uzpumpetajiem muskuliem, norava nonagloto vaku un saka est savas nastas saturu kopa ar iesainojumiem. To redzot, Alina pasmaidija. Picmens vinai kaut ko nomurminaja par «Tas nav jautri» un devas prom pie cita loga.
Tikmer divi gari skeleti oranzas vestes ar uzrakstu «Tolmachevo» uz muguras pieskreja pie trolliem un saka sist briesmonus ar kvelojo?am nujam. Smiekligi. No arpuses. Tas ir absoluti garlaicigi, vin? ir redzejis ?adas lietas gadu desmitiem. Un vinai, Alinai, ?ada razo?anas sabotaza magiskaja Novosibirska ir jaunums.
Kad nokauneju?ies trolli atkal uzlika vaku vieta un no launuma aizbega sava audzetava, kastei piegaja vecaka sieviete tada pa?a oranzaja veste ka skeleti. Ar vienu rokas majienu vina lika vinam aizlidot uz vajadzigo lidma?inas nodalijumu.
Divaini, kapec lidostas darbinieki uzreiz neizmantoja teleportacijas specialista pakalpojumus. Vai tie?am, tapat ka krievi no nemagiskas pasaules, krievu burvji cereja iztikt ar letu darbaspeku? Vai ari jus gribejat pabarot trollus, lai vini nemirst no bada?
Alinai pat nebija laika domat par ?o temu, kad vina saka iekapt lidma?ina. Un pec pusstundas kaujas burvis un vel divi simti magisku radijumu augstu debesis lidoja Krievijas valsts galvaspilsetas virziena.
Kad Alina bija maza, vina kopa ar mati un brali lidoja lidma?ina uz dienvidiem, bet tas vel nebija Novosibirska, kur gimene parcelas pirms divpadsmit gadiem. Tagad vinas bernibas atminas atgriezas, tacu vina nejuta at?kiribu starp lido?anu dzimtene un burvju pasauli.
Ja jus erti sedesit sava sedekli un iegrimisiet aviokompanijas Samoletina Airlines izdota zurnala lasi?ana, ik pa laikam izklaidoties no stjuartem, kas piedava edienu un sulas, tad jus nevaresiet at?kirt lidojumu no nemagiska. Bet burvjiem lidma?ina stradaja skeletonmeitenes, uz kuru kaulainajiem kermeniem formas terpi nokarajas ka nekvalitativi manekeni. Alinai bija bail pat iedomaties, kas bija pilots: trollis vai goblins! Ko darit, ja bezbailigs zombijs? Bet necilveks sava prasme nebija zemaks par cilveku: lidma?ina nesvarstijas vetrainas plusmas. Ko darit, ja ?is Boeing, kas piepildits ar burvjiem, lido pec burvestibas paveles bez degvielas vai dzinejiem. Kas tad notiks, ja ar kugi kontrolejo?o burvju magisko speku nepietiks, lai kolosu aizvilktu uz galvaspilsetu? Pedejais meiteni nedaudz nobiedeja, tapec vina nolema atpusties no drumajam domam un paskatijas uz glanceto zurnalu «Let’s fly!» kabata uz kresla vinas priek?a.
Vini tur neko interesantu nerakstija: aviokompanija reklameja savas jaunizveidotas lidma?inas ar uzticamu magisku aizsardzibu, kuras faktiski tika iegadatas Eiropa un norakstitas tur no bilances. Kadas tas ir burvju brunas, Alinai vel nebija ne jausmas, un tapec vina iedzilinajas lasi?ana – burvju lidma?inu nevar taranet ar raketi, pukis nevar to notriekt ar vienu sitienu, un putni un mazi magiski radijumi nevar lidot. tuvak par simts metriem lidz lainerim. Ta butu patiesiba pasaule, kas nav magiska, preteja gadijuma notiktu lidma?inas avarijas, tik daudz cilveku iet boja. Es sapnoju.
Tada dzives patiesiba nebutu rakstita filistru lidma?inu izdevuma. Pasaules magiskais slanis ir parak jutigs pret meliem, tapec zurnals bija pilns ar interesantiem un dazkart sudigiem jokiem, piemeram: «Jautri, atri un bez raizem, musu aviokompanija tevi apglabas!» Antireklama, bailu raisi?ana, vai tie?am nebija iespejams vienkar?i neizlikt tik pesimistiskus zurnalus? Lasitaja nervi var neizdoties. Apsveriet rakstu par varnu, kas izveidoja ligzdu vecas TU-134 turbina, kas veselu gadu sedeja Irkutska un nekur nelidoja; vai reklamu uz divam lapam – «Kukuruznik – nakotnes aviolaineris, pilnas lapas reklama – "…vecas tehniskas specifikacijas turbina, kas veselu gadu staveja lidlauka Irkutska un nekad nekur nelidoja. mi tipa.»
Tacu ediens, ko rijigajiem Novosibirskas trolliem nepaguva aplaupit, izradijas loti gar?igs – nevis nemagiskas pasaules smil?u kukas pusfabrikati, bet gan gandriz restorana kvalitates ediens. Pec tam aizmirstas sabojatais garastavoklis, lasot rakstu «Nekromanti, samaksajot burvjiem desmit miljonus dolaru, atdzivinas visus aviokatastrofa bojagaju?os». Un pec gardam pusdienam Alina nolema noskanoties pardomam par galvaspilsetu.
Vina nekad nav bijusi Maskava. ?i pilseta vinai vienmer bija palikusi zinama mera nesasniedzama… bet tagad tas, kas vinu gaidija, nebija tikai parasts sapnis, bet gan magijas un citu paranormalu paradibu pilna galvaspilseta. ?is fakts meiteni nemaz nebiedeja, un cetru stundu lidojuma laika, neaizverot acis, vina gaidija, lidz beidzot sastapsies ar galvaspilsetas burvestibam un atcerejas visas iespejamas kaujas burvestibas, par kuram vina bija lasijusi zinatniskas fantastikas romanos. Ka vienmer, jus zinat daudz, bet tikai dazi ir izvilkti no atminas, un ne tie originalakie.
Un tagad manas ausis atkal klust nepatikami aizlikts. Tapat ka pacel?anas. Lidma?ina samazina augstumu.
Protams, berniba meitene Maskavu iztelojas vienkar?i un skaidri: lidma?ina nolaizas Sarkanaja laukuma, un laimigas oktobra studentes Alinocka un Kostenka skrien uz mauzoleju, lai apbrinotu vectevu Leninu, un tad ieliek treknu punktu laukuma centra. ar ko?u flomasteru. Patiesiba viss izradijas daudz prozaiskak – tipiska lidosta, banala pietura, parasti balti zali Lipeckas autobusi un orku taksisti, viltnieki. Lidz pilsetas centram vel tals cel? ejams.
Tacu jaunkalta burve atcerejas zimites tekstu, vinai nemaz nevajadzeja iet uz laukumu, ka vina nav ?eit atvesta no Sibirijas, lai paskatitos uz muzigi gulo?o Pasaules proletariata Vadoni. Vini vinu gaidija otraja, starptautiskaja terminali. Vina iedomajas, ka gara auguma gai?matains arzemnieks, piemeram, «parastais Breds Pits», uzsmaida vinai ar mirdzo?iem sniegbaltiem zobiem, staiga ar roku un cienaja ar hamburgeriem McDonald’s. Alinai nekad nav veicies milestiba. Vai nu vina pazaudeja galvu par virieti, kuram bija draudzene, vai ari vinas milakais izradijas sieviete, vai, ak ?ausmas, par vinu intereseja izvirtuli, kuri nevelejas neko vairak ka tikai erotiskas baudas. Bet kapec dzive pret vinu ir tik netaisniga? Vina ir parasta meitene, ne sliktaka vai labaka par saviem draugiem, no kuriem puse dzivoja kopa ar brini?kigakajiem viriem. Liktenim vina nepatika. Un ta vina sapnoja: par Supermenu, princi balta zirga vai vienkar?i specigu aizstavi. Un, kad meitene iekrita ?is pasaules magiskaja slani, vinas laulibas sapni piepildija vinas galvu dubulta apjoma.
Pie autobusa stures sedeja divaina butne, kuru viegli varetu nodevet par citplanetieti – sarkana, ar lielu olu formas galvu un vienu vienigu aci. Butnei vispar nebija ne deguna, ne mutes. Vaditaja rumpis bija daudz mazaks par galvu, un vina trispirkstu rokas ka piesucekni, kas aizstaj naglas, iespiedas sture.
«Maksa ir 15 rubli, perc bileti pie autobusa vaditaja,» Alina lasija un pasniedza naudu noslepumainajai butnei. Klusais citplanetietis ar tievas auklas astes palidzibu panema monetas un tada pa?a veida atdeva meitenei siknaudu un bileti, un vina, izsitusi celo?anas dokumentu, iegaja kajite un apsedas tuk?a vieta.
Vina atspiedas ar pieri pret stiklu un skumji skatijas uz ainavam – parasto Krieviju: gan provinces, gan galvaspilseta. Makoni, kas neat?kiras no Sibirijas, peldeja pa tam pa?am zilajam debesim. Nekas ipa?s, it ka vinas dzive atkal butu atgriezusies nemagiska pasaule. Alina bija skumja. Vina it ka sava atmina atspeleja aizbrauk?anas apstaklus pie cita, ka te sauca, otra slana, un joprojam nevareja saprast: vai vina ir mirusi vai atdzimusi jauna statusa.
Meiteni no tadam domam plosija troksnis… Kautin?? Vina nodrebeja un paskatijas ara pa logu – vina jau bija ieradusies. Vina izleca no kresla un izskreja no autobusa.
Pie izejas no ?eremetjevo-2 ielido?anas zales staveja gar? jauneklis ar blondiem matiem, kur? izskatijas pec arzemnieka, gerbies zila halata lidz gurniem, ?auras adas bikses un platformas zabakos. To pa?u, ko meitene redzeja aizbrauk?anas, atdzim?anas, naves vai ka nu sauc to, kas ar vinu notika, bridi. Alina gribeja ielekt atpakal autobusa un doties prom no ?i terminala un redzeta cilveka. Vina parcelas atpakal, bet, kad vina gribeja pielikt roku uz autobusa margam, vina atklaja, ka vina satver tuk?u vietu. Par velu.
Mirsto?a vizijas virie?a seja, visticamak, bija nelaimiga, nevis dusmiga, un ta nemaz neatgadinaja nevainigu meitenu dveselu kolekcionaru, launu elles demonu un citus viniem lidzigus. Roka puisis tureja pavadu ar melnu puki. Dzivnieks ar priek?ejam kepam satvera piezimju gramatinu uz skaistas plastmasas atsperes un skatijas uz uzbrucejiem ar ludzo?u skatienu. Bija acimredzams, ka ?is pukainais majdzivnieks negrasijas uzbrukt.
Starp puisi un uzbrucejiem tika norauts asfalts. Visticamak, sve?inieks aizstavejas ar zemes magiju. Vai tas tie?am ir ?amanis? Burvja pirmais uzbrukums pret trim huliganiem beidzas vinam labveligi, bet kas notiks talak?
Puisim uzbruku?i tris orki, kas bija terpu?ies taksometra vaditaja jakas. Strids, visticamak, bija par to, kur? no viniem arzemju viesi nogadas pilsetas centra. Lai gan iek?eja balss Alinai cuksteja: «Tas nav ta!» Iejaucieties! Vin? ir iemesls, kapec tu esi ?eit!
3. nodala. Cina ar taksometru vaditajiem
Puisis zilaja halata pacela labo roku uz aug?u, it ka veloties radit lielu kaujas uguns lodi un gazt uguni uz nelaimigajiem taksometru vaditajiem un vinu personigajiem transportlidzekliem.
Kolege, kaujas mags, Alina nez kapec nolema pati. Vinai bija gan bail, gan neerti iejaukties. Un pareizi, kam vajadziga nekompetenta burve? Vinas ugunsbumbas, ar kuram vina aizdedzinaja plits deglus, nekadi nevareja salidzinat ar istam kaujas burvestibam. Varbut meitenei tas butu izdevies, bet, diemzel, vinai nebija prakses ?aja jautajuma, un vina baidijas iesaistities cina, cerot uz krievu «Varbut», ka noderes burvestibas no Olgas Gromiko vai Sergeja Lukjanenko gramatam. ka aprakstits. Ja puisis izklus pats? Vinam ir pukis. Uguns elpojo?s, spriezot pec dumiem no nasim.
Orki, sajutu?i savu nenover?amo navi, atkapas atpakal pie ma?inam, un puisis, izmantojot ienaidnieka islaicigo apjukumu, metas prom no autostavvietas.
Nelaimigais pukis, kur? to nesagaidija no sava saimnieka, gandriz no priek?ejam kepam atlaida piezimju gramatinu un, klupdams, rik?oja vinam pakal.
– Medijums! – briesmoni ruca un kopa metas pec bego?a burvja.
Vin? strauji pagriezas un, pamanijis vaja?anu, pieleca. Vin? izsauca levitacijas burvestibu un parleca pari gandriz desmit metru augstajam zogam, kas atdalija stavlaukumu no lidlauka. Melnais pukis, kura saimnieks bija izmetis pavadu, ar skumju skatienu raudzijas vai nu uz burvi, kas staveja zem lidma?inas sparna, vai uz orkiem, kas vinam tuvojas taksometru vaditaju drebes.
– Den, pie ka tu mani atstaji? – vin? iesaucas, piespiedis piezimju gramatinu pie krutim.
Dzivnieka skatiena vareja izlasit tikai vienu lietu: «Par ko, Juda?» Vin? sasprindzinaja savus mazos sparnus divdesmit centimetru garuma un meginaja pacelties, bet, diemzel, karkass izradijas parak smags, lai to paceltu. Neatkarigi no ta, cik smagi majdzivnieks tika lamats, tas speja parlekt tikai metru un, komiski vicinot sparnus, nokrist un saspiest asti.
Bet orki izradijas daudz uzmanigaki. Pec karteja puka meginajuma atdarinat melnu Boingu, viens no briesmoniem uzleca tam uz muguras un, atsperoties, satvera zoga sietu gandriz piecu metru augstuma. Tad tas bija tehnikas jautajums, un orks uzkapa lidlauka otra puse. Atliku?ie divi darija to pa?u, neskatoties uz to, ka pukis bija sa?utis un solija viniem kaut ko neglaimojo?u. Tiesa, visus savus draudus vin? izplapaja ne krieviski, un nevienam nebija iespejas uzzinat, kads liktenis vinu sagaida nejaukajiem taksometru vaditajiem.
Saimnieks, sapratis, ka no vaja?anas nav iespejas izbegt, paskreja zem stavo?as lidma?inas.
«Vin? nav kaujas mags,» Alina klusi sacija zem deguna, verojot puisi, kas slepjas no taksometru vaditajiem aiz lidma?inas ?asijas. – Un ne ?amanis. Asfalts laikam ir ?o orku darbs.
Pukis, kur? apsedas zem staba un saka rakstit piezimes, nikni paskatijas uz divaino meiteni ar dzeltenu aci ar iegarenu melnu ziliti, tacu, sapratis, ka briesmas no neapbrunotas meitenes diez vai var sagaidit, turpinaja darit savu darbu..
– Levitacija! – Alina sev paveleja, atkartojot visas Dena intonacijas un plati izpletidams rokas.
No filmam meitene atcerejas, ka burvis paceloties rikojas tie?i ta. Tas nedarbojas, tapec vina pieleca un atkartoja burvestibu, pirms vinas kajas paspeja pieskarties zemei. Parvaldits!!! Vina juta, ka pek?ni ir kluvusi bezsvara stavokli un var lidot jebkur.
Pukis sekoja vinai aiz zoga ar skaudibas pilnu skatienu un, parstajis rakstit, ari saka lekat aug?a un leja, atkartojot vardu «levitacija». Ak, tas, kas tiek dots cilvekiem, netiek dots magiskajiem ziditajiem, tapec vinam nekas cits neatlika, ka ar nagiem piekerties kedes tiklam un kapt pari zogam, ka to darija orki.
Kamer neveiklais, resnais pukis, zobos turedams piezimju gramatinu, uzkapa lauka, tur izvertas ista kauja.
Tiklidz Alina sasniedza Hungarian Airlines gaisa autobusu, ap kuru Dens un orku trijotne gandriz speleja tagu, vina pavisam nejau?i izlaida istu kaujas uguns lodi pret sve?a burvja vajatajiem.
Burvestiba notika pati no sevis: meitene tikai iedomajas, ka no vinas rokas izlido maza gaismina un izaug lidz lodveida zibens izmeram. Un, tiklidz vina izrunaja vardu «ugunsbumba», vinas sirdi kaut kas iedegas, karsta lava pa arterijam pluda uz labas rokas plaukstu un, izlidojot gaisa, parvertas par pusmetru bumbinu.
Kapec vina nolema palidzet ?im divainajam zenam zila halata? Kapec vin? ir labs, bet orkiem jabeg ar apdedzinatam muguram? Ja nebutu atminas par vinas aizie?anas bridi no banalas pasaules, meitene nebutu pieversusi uzmanibu ?im garajam, specigajam puisim zila halata un vina problemam. Un ta ka ?is bija vienigais liecinieks vinas parejai uz burvju pasauli, tad vin? ir jaglabj no orkiem, pat ja ?ie briesmoni ir «labi» kungi. Bet ko nopratinat, ja vini nogalina burvi?
Tris necilveki, redzot specigu kaujas burvestibu, sabruka zeme, ar kepam piespiezot pakausus. Ne velti saka, ka orku pecnaceji neizcelas ar inteligenci un inteligenci: briesmoni nolieca galvas, bet dibenus nolika tie?i ta, lai Alinas mesta ugunsbumba aizdedzinatu vinu bikses visnepieklajigakaja vieta..
Burvis, kur? izbega no necilvekiem, apstajas un izbrinits skatijas uz glabeju, kas paradijas nez no kurienes, nomurminot vienu vardu zem deguna: «Lina.» Vina parsteigumam nebija gala, tacu bija paragri atslabinaties un svinet uzvaru. Un Alina pati brinijas, kapec vin? bija tik nobijies, ka zinaja vinas vardu un sauca vinu eiropeiski.
– Letistenote 2! Ejam! – uz zoga sedo?ais melnais pukis kliedza it ka butu nocirsts, kas izveda puisi no stupora par meiteni, kas vinu izglaba, bet burve – nu… ari no sava stupora.
Burve, kura nezinaja valodu, kura dzivnieks kliedza, tikai skatijas, kur pukis ar kepu rada. Burvis ari skatijas tur.
Ugunsbumba, kas aizdedzinaja orkus, neizkusa gaisa, bet turpinaja celu… pretim mazajam Boingam pie nakamas izejas. Un lidma?ina jau bija ieslegusi dzinejus. Nav jabut aviatoram, lai saprastu, kas notiek, kad uguns lode pieskaras degvielai. Tapec lidostu nojaukt nav gruti. Bin Ladens bus greizsirdigs.
Kapec ugunsbumbas pa?as nodziest tikai karikaturas un zinatniskas fantastikas romanos? Tomer Alina netereja laiku, domajot par to.
– Udens lielgabals! – meitene izplapaja pirmo burvestibu, kas vinai ienaca prata un pastiepa abas rokas uz priek?u, plaukstas uz aru.
Nepagaja ilgs laiks, kad speks atkal paradijas. Tagad burvei ?kita, ka vinas sirds ir noslikusi okeana dziles, un no vinas plaukstam zem liela spiediena izpluda udens straume, ta ka vina gruti nostavet kajas.
Jasaka, Alina to izdarija tie?i laika, un svilpo?ais ugunskurs nokrita zeme burtiski piecus metrus no lidma?inas sparna.
– Fu!
Dens, apmierinati smaididams, paskatijas uz smagi elpojo?o burvi.
Bet, diemzel, bija par agru atkal atpusties. Vinai tika garanteta tik?anas ar asfaltu, ko burve atceresies vel ilgi. Divi orki izdarija taktiski pareizu darbibu un, vinu nogazu?i, apsedas uz vinas ka uz balka: viens uz lapstinam, otrs uz celiem.
Vaigs, ar kuru Alina atsitas pret zemi, sapeja no sapem, bet vina pat nevareja pacelt galvu.
– Kapec tu iejaucies, kuce? – iesaucas orks, kur? apmetas uz vina lapstinam. – Roza FIFA nepatik amatieru priek?nesumi!
Lai ka vina gribeja, meitene nevareja pateikt ne varda. Un, kamer divi pretigi taksisti vinu aiztureja, paliku?ais uzbruka Danam ar nazi. Un vin? nebutu dzivojis, ja nebutu noticis nelaimes gadijums.
– Ei, ork, pagaidi! – melnais pukis cehiski iesaucas, jau parkapis pari zogam un ar savam piezimem iekartojies netalu no kaujas lauka.
Taksists, kur? acimredzami nezinaja citu valodu ka tikai krievu valodu, jautajo?i skatijas uz dzivnieku, kur? runaja ?ai krievietei loti lidziga valoda, bet nedaudz cita valoda. ukrainu? moldavu? bulgaru?
– Uz ko tu skaties? Tev jauzbruk Denam ar brutalu sejas izteiksmi, un manam saimniekam no tevis ir prasmigi jaizvairas. Citadi dzejoli nepietiek patosa.
Orks, mirk?kinot acis, jautajo?i paskatijas uz sve?o puki, kur? pec savas ugunigas runas atkal saka citigi skricelet sava piezimju gramatina.
Dens, kuram loti nepatika sava milula tieksme uz dzeju, piemiedza vinam ar aci. Izradas, ka dazkart grafomana stulba runa uz ienaidnieku iedarbojas specigak neka burvestiba. Visi orki pameta savu laupijumu un devas pie rakstnieka. Vai tie?am esat nolemis izlasit vina varonigo dzejoli?
Alina, protams, piecelas, nemitigi berzejot vaigu, kas bija saplests un asinoja.
– Jak se jmenujete, Linanote 3? – Dens paskatijas uz meiteni uz saniem.
Alina jautajo?i skatijas uz burvi ar satriektu skatienu. Vina fraze bija lidziga stulbam studenta celmam: «Kas uzrakstija Turgeneva Mu-mu?»
«Es nevienu nenosaucu,» vina ?naca. – Un es neesmu Lina. Jus esat pielavis kludu.
– Tu mani nesaproti, krieviete. Es tev pajauta?u, ka tevi sauc. Un Lina… Tu loti izskaties vinai lidzigs.
Meitene iepazistinaja ar sevi un pasmaidija, cik vien vinai lava salauztais vaigs. Bet burvis izbrina pavera muti. Pat ja ta nav Lina, Alina, kada starpiba.
– Tu esi arzemnieks? – vina atbilde jautaja. – Bet jus diezgan labi zinat krievu valodu.
– Es braucu uz Maskavu no Pragas. Mani sauc Dens. Skola macos krievu valodu. Es esmu nekromants. ES dabu?u…
Bet vinam nebija laika pabeigt. Orki, kuri aizdomigi atri parstaja intereseties par puka dzeju, ar sminu paskatijas uz upuri. Tacu Alina lieliski saprata, ka lidosta satiktais burvis nezina kaujas burvestibas. Zel, ka nevar izmantot levitaciju, bet citi zvani un svilpes prasa speku. Ja Dens ir nekromants, tad visas vina spejas ir miru?o aug?amcel?ana, nevis uguns lozu me?ana. Tapec puisis dzina orkus pa lidma?inu, jo vienigais, ko vin? vareja viniem izdarit, bija izsmelt vinu fiziskos spekus.
Burve pastiepa rokas uz priek?u un cuksteja:
– Fuck-tibi-doh-tibi-doh! Kirieshkus-dimedrolus!
Vina aizvera acis un iedomajas, ka no labas rokas plaukstas izlido mazi krekeri, pilditi ar miegazalem. Nez kapec no bailem vina nolema, ka stulbie orki noteikti metisies pie zeme izkaisitajiem krekeriem un saks tos apest. It ka filma ?urika neveiksmiga pieredze ar profesora desu neko nenozimetu.
Bet, diemzel, pat pirmais Alinas plana punkts neizdevas. Vina vel nav sasniegusi to absoluto limeni, kad jebkadas iedomatas burvestibas tiktu parverstas realitate. Es pagriezu lupu, ka saka: magiskaja pasaule bija viens lidz pusdienlaikam, un man jau gribejas mest pa?taisitas burvestibas.
Ta nu sanaca, ka krekeru krusas vieta burvei no rokas pek?ni izkrita «Kirieshki’ pacina. Tas butu stulba idiota beigas, ja kads no orkiem nebutu panemis krekerus un norijis tos kopa ar iepakojumu. Alina sasmineja, cik vina nebija simpatiska pret ?adu briesmonu ieradumu.
Pek?ni necilveks satvera vederu un izsplava zeme baltu kartu kaudzi… iesuca difenhidramina tabletes. Labakajas «Operacijas Y» tradicijas, ka jau to vareja gaidit!
Tacu burvestibas ietekme uzreiz izpaudas, un orks, nespedams parvaret rijibu, nokrita zeme, skali krakdams.
«Tu esi loti specigs burvis, Alina,» Dens paglaudija vinai pa plecu. «Tu neesi sliktaka par Linu, ar kuru es tevi sajaucu.»
Abi paliku?ie briesmoni, atguvu?ies no biedra iemidzina?anas, satvera vinu aiz rokam un skreja uz lidostas dienesta telpam, skali kliedzot kravas automa?inas eso?ajiem skeletiem, ka pie zoga darbojas huliganiskie burvji.
«Es dro?i vien nomirtu, ja Alina mani neglabtu,» sacija nekromants, satverot meitenes roku un ar lupam pieskaroties vinas plaukstai.
Divaina karta meitene savos divdesmit tris dzives gados nebija sastapusi tik galantu kungu, kads izradijas jaunais nekromants. Un pat tad, ja vin? neizskatas pec Silvestra Stalones vai Leonardo Di Kaprio, nav svarigi, ka vina seja ar garo degunu nemaz nav fotogeniska, un dzintara acis apvienojuma ar bieziem sudraba matiem lika vinam izskatities ka japanu multfilmu varonim. Bet, neskatoties uz to visu, vina bija kaut kas pievilcigs. Vina nolaida skatienu un ar roku aizsedza savu sasitu?o vaigu.
– Vai krievu meitene ir apmulsusi? – burvis noputas, – Dens nesaprot.
– Cau, ko tu tur dari? – skelets uz ratiem, braucot uz vietu, kur staveja burve un nekromants, kliedza megafona. – Kur? tev atlava iet pa skrejcelu ta, it ka tas butu Arbats?
Skeleti Novosibirska un Maskava bija tie?i vienados formas terpos, tikai oranzo vestu aizmugure bija dazadi lidostu nosaukumi.
No savas iepriek?ejas dzives Alina loti labi zinaja, kadi ir riski, ejot pa asfaltu: ja jus netiktu arestets un nenosaukts par teroristu, jus sabrauks lidma?ina vai uzspridzinatu ar tik karstu gaisu, ka jus apgrieztos. karbonade. Lidostas burvju pasaule neat?kiras, protams, iznemot skeleta-goblinu personalu.
– Levitacija! – Alina un Dens teica katrs sava valoda un parleca pari zogam.
– Un ka ar mani? – pukis auroja, sakot kapt pa tiklu preteja virziena.
«Tu paspesi, dzejniek,» nekromants pamaja ar roku un devas uz transporta pieturu.
Burve, klibodama uz asfalta salauzto kaju (un tikai tagad sajuta sapes celgala), traucas aiz muguras. Vinai joprojam nebija kur iet, un ?is jaunais virietis, kuru vina redzeja visbriesmigakaja dzives (vai naves) bridi, vareja kaut ko izskaidrot. Ka butu, ja bilete butu vina dari?ana?
«Atvainojiet, Den,» vina partrauca iso pauzi, «ko ?ie lidostas orki no tevis gribeja?» Kas ir Pink Fifa?
– Dens nezina. «Dens nak, lai nokertu Roza Fifu,» vin? sausi atbildeja un atskatijas uz zogu.
Neatlaidigais pukis jau bija uzkapis atpakal, diemzel skeletiem, un steidzas pec saimnieka un vina nejau?as pazinas burve. Nekromants lenam gaja uz pieturu, sakrustoja rokas uz krutim un skatijas debesis. Alina nemitigi meginaja ieskatities vina seja, bet burvis ar asu degunu turpinaja noversties no vinas.
«Den, Den,» vina parak uzmacigi piekeras vinam.
– Saki man, skaista meitene, kur ?aja pilseta vajadzetu dzivot poliglotam burvim?
Vina jautajo?i skatijas uz arzemju turistu.
– Dens velas zinat krievu valodu bez akcenta. Tad Dens pasaka skaistajai meitenei Alinai, kapec but kopa ar vinu ir bistami.
«Bet,» burve kluva neerti, «es nekad neesmu bijusi skaista.» ES esmu neglits.
Vin? pek?ni apstajas un pagriezas, satverot vinas rokas.
– Nav tadas lietas ka neglita meitene, katra meitene ir skaista!
Ja vin? butu pieversis uzmanibu ne tikai pa?kritiskajai Alinai, vin? butu pamanijis, ka vina pukis pek?ni apstajas un saka pabeigt dzejoli.
– Un ari, Den, man nav svarigi, ka ar tevi ir bistami, jo tikai tu man vari izskaidrot, kas ar mani notika. Jus to visu redzejat. Jus bijat nemagiskaja Novosibirska. Un varbut jus zinat, kas man atsutija lidma?inas bileti. Es nezinu, kur iet, ko meklet, kas no manis tiek gaidits, kapec es pametu ?o dzivi? Laujiet man but jums blakus, lidz es atradi?u atbildes uz saviem jautajumiem. Mana intuicija liek man darit tie?i ta.
«Ne,» nekromants atcirta, paatrinot gaitu.
– Ja! – burve neatlaidigi atbildeja, panakdama vinu. «Es redzeju, cik bezpalidzigs tu biji.» Jus nezinat, ka mest kaujas burvestibas, un jusu dzejnieks pat nevar iedvest uguni uz ienaidnieku, lai jus aizsargatu!
– Es kadreiz paradi?u, ka Dens nav bezpalidzigs un prot cinities. Bet Dens to dara par parak augstu cenu. Vin? to nedara aiz tadiem sikumiem ka orki.
Pukis paleca uz priek?u un, neapmierinati skatidamies uz Alinu, lauzita krievu valoda lasija, ka pats teica, cetrrindi, ko tikko bija uzrakstijis no sava spoza dzejola.
Melnais pukis un krievs zina, Un nepateiciga meitene saprot, Vina lugs piedo?anu, Kad Pukis izdos savu gramatu, Un klus par lielisku autoru.
– Kur? no maniem nelabveliem jums iemacija krievu valodu? – burvis nolamaja sava dzimtaja valoda.
«Idiot, vai jus joprojam ?aubaties, ka esmu talantigakais pukis visa pasaule?» – milulis apvainojas un, apsedies cela mala, pierakstija klade vel paris rindinas.
Kamer vina uzmanibu noversa manuskripts, burve atgriezas pie jautajuma, ka nav neviena, kas Denu aizsargatu. Vina, protams, atzina, ka nav liela burvju maksliniece, jo nekad nav pat macijusies attiecigaja skola.
«Tu esi speciga kaujas mag, Alina,» nekromants slaveja pieticigo meiteni, «tu lieto autora burvestibu, tu esi labs karotajs, tu nac ar pirmo kartu.»
Terminologija ir neskaidra, bet noteikti pazistama. Meitene saka atcereties Sergeja Lukjanenko romanus, kur tika atzimeti se?i Kreslas slani. Vina pat meginaja Danam kaut ko pastastit par izlasitajam gramatam, bet nekromants tikai pamaja ar galvu un saka izmisigi parliecinat savu jauno pazinu, ka visi rakstnieku stasti no pirma slana nekad neatspogulo patieso lietu stavokli, un apsolija pastasti par pasaules uzbuvi, tiklidz vin? vares runat krieviski bez akcenta.
Vinam uz galvas uzspiedusi kompanjone bija nobijusies, bet Dens vinu tikai mierinaja un velreiz piebilda, ka velas ar skaisto meiteni runat tikai vinas dzimtaja valoda. No karteja komplimenta Alina atkal nosarka un gaja, skatoties uz kurpju purngaliem.
Visi vinas klasesbiedri skola savulaik par vinu smejas. ?i iemesla del vina pec devitas klases beig?anas devas uz koledzu, tacu ari tur nirga?anas par garo, tievo meiteni nerimas. Ja pasaule ir skaistas princeses, tad lidzsvaram vajadzetu but ari izbazeniem ar gariem neglitiem deguniem, planam lupam, mazam, vaji attistitam krutim, kupliem celgaliem un ?auriem gurniem. Jus neizvelaties savu izskatu, tapat ka iedzimtas slimibas. Alina visu laiku cieta no vajas sirds, bet nez kapec ?eit, savas pasaules magiskaja analoga, vina parstaja izjust sapes krutis. Bet tas viss nav tik svarigi… arzemnieks vinu nosauca par skaistuli. Kada slikta gaume ir ?im nekromantam.
Meiteni no ?im domam noversa Dena kliedziens. Vin? staveja uz aptureta mikroautobusa kapnem un pamaja vinai ar roku. Puka rakstnieks jau bija iekartojies priek?eja sedekli blakus ?oferim, golemam ar biezu galvu.
– Alina, vai tu gribi uz pilsetu? – jautaja nekromants.
– Ja, protams.
Vin? galanti ielaida vinu pa priek?u salona un aizcirta durvis.
– Kapec ?oferis ir golems? – burve vinam cukstus jautaja.
Faktiski mikroautobusi ir tiri krieviska paradiba, un arzemniekam nebija ne mazakas nojausmas par vietejo celu un ?oferu nacionalajam ipatnibam.
«Lai, ja vina ietriektos staba, vina nenomirtu,» cuksteja vinai preti sedo?ais pika melnais virietis.
«?umahera berni ir tadi pa?i ka taja dzive,» vina domaja. Zel, ka nebija neviena, kam ?is domas izstastit. Mikroautobuss pilna atruma metas uz Maskavu, un Alina un Dens sacentas un ik pa laikam sudzejas viens otram, ka abi Krievijas galvaspilsetu redz pirmo reizi un kur atrast poliglotu burvi, kas spej brivi runat krievu valoda. nekromanta prata viniem nebija nekada priek?stata.
Diemzel (vai par laimi) vini nevareja dro?i sasniegt pilsetu. Tiklidz mikroautobuss pabrauca garam apvedcelam, tam pari izleca policijas automa?ina, un golema ?oferim nacas apturet Gazeli, lai gan nedaudz iespieda patrulas zigula ma?inas sanu.
Goblins peleka formasterpa izkapa no ma?inas un, neapmierinati paskatijies uz bojajumiem un uzradot apliecibu, jautaja golemam:
– Policija ?eremetjevo-2. Kur ir Cehijas pilsonis Daniels Spatninote 4, nekromants, divdesmit piecus gadus vecs, un vina melnais pukis?
Butne, kas sedeja blakus ?oferim, aizvera piezimju gramatinu un plapaja, kad goblins paskatijas uz vinu:
– Es esmu baltais pukis, un jus esat daltonikis, un Dens nav ?aja ma?ina.
«Alina,» nekromants cuksteja savam celabiedram, «tu liec man klut neredzamam, prosimnote 5. Kaujas magam jaspej aiziet lidz pirmajam slanim.»
Vajadzetu, bet ne obligati. Burve to nevareja izdarit. Un, ja ?ada speja naca ar pilnu burvju burvestibu komplektu viena iepakojuma ar ugunsbumbam, udens lielgabaliem un difenhidraminu, tad vina vel nebija iemacijusies to izmantot.
Tiesa, bija nojausma: visas burvestibas, ko vina izdarija kauja ar orkiem, naca no vinas sirds, viss, ko vina velejas, piepildijas. Ja, ar difenhidraminu bija neliels parklajums, bet tomer tika panakts velamais. Un, ta ka Dens apgalvoja, ka jebkur? kaujas mags var paslepties ?is pasaules ne-magiskaja analoga, tad burvestibai vajadzetu darboties pareizi. Turklat Alina nevareja dabut no galvas divu paralelo pasaulu nosaukumus: pirmo un otro slani. Gandriz pec Lukjanenko teikta. Ka Gorodetskis iekluva Kresla? Varbut tie pa?i principi darbojas ari ?aja otraja karta?
Burve atrada savu enu un iedomajas, ka vina taja iekrit. Ne, tas nedarbojas! Tas, ko taja pasaule rakstija zinatniskas fantastikas rakstnieki, ?eit nedereja. Vai ari vina vienkar?i necentas pietiekami daudz? Meitene atkal prezenteja Kreslu, ka tas tika radits filmas, un ka autors aprakstija lietu romanos. Bet, diemzel, viela, ko izgudroja vai magiskajas pasaules pamanija Sergejs Lukjanenko, atteicas vinai paklausit. Ja vispar ap burvi valdija Kresla.
Dens ludzo?i paskatijas uz vinu. Ne, vina nevareja pievilt savu jauno pazinu. Alina aizvera acis un iedomajas, ka vina klust caurspidiga, pazud, tas pats notiek ar nekromantu un vina puki.
Kamer burve auda burvestibu, lai parceltos uz citu pasauli, melnais pukis parliecinaja policijas goblinu, ka vin? joprojam neat?kir krasas un ka ir daltoniki, kas jauc balto un melno, un vinam, pukim, ir akcents. tas nemaz nav cehu, bet moldavu, un vina ipa?nieks strada viena no Maskavas centra buvlaukumiem. Ka dzivniekam izdevies uzzinat par Moldovas stradnieku ieve?anu galvaspilseta, nav zinams, tacu no malas vina runa izskatijas parliecino?a.
Tikmer Alina no otra slana lenam dzesa savu pavadonu attelus. Un pek?ni… ta pati sajuta: krasas apkart zaudeja piesatinajumu, un tad, it ka kads butu iesledzis sledzi, un krasas atgriezas savas vietas. «Tapec tas notika ar mani Tolmacevo,» doma pazibeja vinas galva ka dzirkstele.
Un tagad mikroautobusa vairs nesez golems, bet gan plikpaurnieks, kur? sazinas ar parastu krievu policistu. Vin?, spriezot pec sarunam, izraksta naudas sodu par brauk?anu pa nepareizo cela pusi. Un GAZelles interjera pika melnu butnu, vampiru un citu magisku radibu vieta ir parasti cilveki.
– Luk, pirmais slanis, – Dens sacija, panemot burvi aiz rokas, – mus, burvjus, jus te neredzesit. Mums atri jaslepjas. Kamer Alinai ir speks. Ja vina izlietos visu savu magisko speku, vina mirs.
Bet kapec tad tur, Novosibirska, vina nezaudeja savas spejas un nomira? Vel viens jautajums kolekcijai.
Dens iegaja pa aizvertajam mikroautobusa durvim un pasniedza burvei roku. Pukis sekoja un visi tris nolema pec iespejas atrak tikt prom no GAZelles, uz kuras kads bija uzlicis policistu goblinu.
Labaka bridi nevareja pienakt, kad garam pabrauca gara sarkana kravas automa?ina, kas veda Coca-Cola sutijumu. Neiespringt tada ma?ina vienkar?i nebija iespejams. Tapec visi tris aizbega no notikuma vietas pa pirmo slani. Viniem par laimi, ma?ina nemagiskaja pasaule brauca tie?i laika uz veikalu netalu no vienas no metro stacijam. Un, tiklidz trijotne beidza savu celojumu starp sodas bundzam, Alina atgriezas pati un vinas biedri atpakal otraja karta.
«Tas stradaja,» Dens ievilka elpu, skatidamies apkart. «Tu esi specigs burvis, divdesmit cetras minutes jums jaatrodas pirmaja karta,» vin? apzinati paskatijas pulksteni, «un nezaudejiet savu speku.» Parasts burvis var but tur desmit minutes vai piecpadsmit. Retais mags ilgst ilgak. Tu esi stipraks par Linu.
Nogurusi meitene apsedas uz solina pie metro ieejas un alkatigi ieelpoja magiskas pasaules gaisu. Lai gan pec Dena teikta, vina ir speciga burvis, ?oreiz but neredzamai panema daudz vinas speka. Varbut tas ir tapec, ka vina ne tikai berzeja sevi par pirmo kartu. Tas ir labi, vina to izdomas velak. Un ka vinas jauna pazina uzzinaja, ka izskatas pirmais slanis? Vai vin? tur jau ir bijis kopa ar citu burvi? Vai ari vin? to var izdarit pats, vin? tikai taupa spekus, jus nabaga burzuazi!
– Vini mani aizvilka pie pilsetniekiem, uzsedinaja uz brunas sodas kastes, un man joprojam nebija laika ?im goblinam policistam pateikt, ka esmu izcils dzejnieks…
«Tu darisi sevi zinamu velreiz,» Dens pamaja ar roku uz staba piestiprinatas reklamas virziena.
«Poliglots burvis. 456-78-90».
Pukis nodrebeja no sava nelaipna skatiena.
4. nodala. Par krievu slengu un japanu dzejniekiem
Vecais Metodijs sedeja virtuve un dzera teju ar avenem, kad atskaneja durvju zvans.
«Cik vini ir atri,» vin? pakratija galvu un devas to atvert.
Dabas mate nav apveltijusi sirmgalvi ar metra augstumu ar cepuri, ja ne zemaku.
Lekadams, vin? karajas pie roktura, un durvis atveras. Uz sliek?na staveja gar?, platiem pleciem virietis, tieva meitene, kas bija nedaudz isaka par vinas pavadoni, un majdzivnieks pukis, kas pie krutim satvera krasainu piezimju gramatinu.
– Vai jus man piezvanijat, kungi? – vectevs ie?nuksteja barda.
Un veca vira mati bija biezi, gari un cirtaini. Pat vina gai?i brunie mati nebija kluvu?i sirmi, neskatoties uz to, ka ?im virietim vareja but vismaz simts gadu. Un, ja nem vera dzives specifiku uz otro slani, tad visi tris simti. Bet, spriezot pec vina uzvedibas un energijas, kas bija parpildita, likas, ka vectevam pirms nedelas bija apriteju?i divdesmit.
– Ja, dargais Metodij, – nekromants sacija, uzliekot roku uz sirds. – Mani sauc Daniels, ?i ir mana draudzene Alina, un ?is ir mans melnais pukis.
«Nac iek?a, nac iek?a,» burvis nomurminaja, atverot viesiem bibliotekas durvis.
Un visi tris iegaja vienigaja telpa, kuru ipa?nieks pamatoti nosauca par gramatu glabatuvi.
Poliglota burvja majvieta ne ar ko neat?kiras no tradicionalajiem divdesmita gadsimta krievu majokliem: vienvietiga istaba, darba vieta un gulamistaba vienlaikus, ?aurs koridors, virtuve tris reiz tris metrus. Un, budams no gridas lidz griestiem izklats ar visdazadakajam vardnicam, ?ads dzivoklis izskatijas vel mazaks, neka bija noradits orderi.
Metodijs aizsedza logus vienigaja istaba ar melniem aizkariem, kas nelaida iek?a nevienu gaismas staru. Vismaz kaut ko vareja redzet tikai pateicoties nelielai lampinai, kas staveja uz maza apala galdina istabas vidu. Visas mebeles bija izgatavotas tikai no koka, un paklaju vieta vecais virs uz gridas izklaja lacu adas.
«?eit,» vectevs sudzejas, no aiz stura panemis kapnes, «vin? dzivoja ciemata, vinam bija laba maja, priedes karkass, tapec vini to nojauca, noladetie trolli, vini, redz, papla?inaja pilsetu., un lai nesadusmotos un nesutitu vestules Domei, vini man iedeva dzivokli.
Kurnejot, vin? nolika kapnes pie viena no plauktiem un piegaja pie apala galda, uz kura bez lampas guleja liela piezimju gramatina ar siku rokrakstu. Ta tikai skoleni raksta krap?anas lapas un pieredzeju?i burvji iekode vinu gudribas.
– Ja, dargie viesi, kadas valodas jus veletos apgut? Musdienu – simts dolari, senie – tukstotis, ?ifre?ana – pieci.
«Es gribu zinat musdienu krievu valodu,» Dens sacija, ievacot kabata naudu.
Kad vin? atrada simts dolaru banknoti, vin? nolika to uz galda sava vecteva priek?a.
Apmierinatais vecais virs pasmaidija un, pacelis gara lina krekla malu, stenedams uzkapa uz kapnem un iznema no aug?eja plaukta mazu miksto iesejumu gramatinu.
– Vai Lielais un Varenais aiznem tik maz vietas? – Alina bija parsteigta.
Tad vina saka lasit uzrakstus atliku?ajas vardnicas: anglu, spanu, italu. It ka vina butu nonakusi arzemju literaturas nodala. Bet visas parejas gramatas bija daudz biezakas par vardnicu, ko ieguva vinas vectevs, un tas vinu satrauca. Bet diemzel ir par velu. Pirms vina paguva dalities savas aizdomas ar Denu, vecais virs saka burvestibu.
Metodijs nosedinaja nekromantu pie apala galda vinam preti. Burvis, kur? izradijas gandriz divreiz garaks par veco poliglotu, uz maza, zema triskaju kebli?a jutas loti neerti. Bet vin? iztureja, jo ieguldit zina?anas piecas minutes ir daudz atrak neka pa?am apgut valodu.
Kopuma poliglotu burviba vienmer ir uzskatita par loti bistamu. Jebkur? magisks efekts uz smadzenem ir ?ads. Viens nepareizs vards burvestiba, un cilveks var uz visiem laikiem zaudet atminu vai dzimtas valodas zina?anas. Tapec, ka Dens paguva pastastit Alinai cela pie Metodija, berniba visi burvji un burvji macijas vienu vai divas sve?valodas, un tad, divdesmit gadu vecuma, viniem lava apmeklet poliglotu burvi, lai vini varetu labot savu. gramatiku un nonemiet to akcentu. ?adas darbibas nav parak bistamas, ir gruti kludities burvestibas, lai uzlabotu zina?anas. Kapec ir ta, ka? Visa butiba nav magijas zinatne, bet gan taja, ka neko nevar dot par velti. Un pat tad, ja licencets poliglots burvis piecas minutes iemacis kadu runat plapa, otra pasaules mala ?is valodas pazinejs var pilniba zaudet atminu. Burvji ?o efektu sauca par dabas vienlidzigas apmainas likumu.
Metodijs ietina vardnicu ada un nolika klienta priek?a. Pec tam vin? atri aizskreja uz virtuvi un atnesa tejkannu. Spriezot pec ta, ka vectevs to nesa, tas bija smags, piepildits lidz malam. No turienes vin? bloda, kas staveja pie loga, ieleja viskozu melnu ?kidrumu (vai ta bija darva?) un pec tam ?o vielu uz?laca uz adas, kura gramata bija ietita. Tiklidz kazokadai pieskaras pirmais piliens, kazoks saka mirdzet spilgti zila krasa. Pabeidzis impregne?anu, vecais virs nonema no gramatas adu un aplika to ap Dena galvu, kur? sedeja pie galda.
Melnais pukis erti sedeja sturi un iegrima sava iecienitakaja laika pavadi?ana. Alina skatijas uz visu notieko?o ar atvertu muti. Lidzigas darbibas vina ne reizi vien bija redzejusi televizijas programmas pirmaja karta, kur uzstajas dazadi ekstrasensi un citi aizdomigi cilveki, kas sevi uzskatija par burvjiem.
Kad ada parstaja mirdzet, vecais virs nonema parseju no Dena galvas. Nekromants sedeja uz kresla, aizvera acis un baidijas pakusteties.
«Nu,» vectevs noputas, «pasaki kaut ko jaunaja krievu valoda.»
– For?i, bral! – burvis uzsita sirmgalvim pa plecu, ta ka vin? nevareja nostavet kajas un parsteigts apsedas.
– Whaaaat?!?!?! – Alina bija sa?utusi.
– Ak, lieliski, calit! – Dens pasmaidija, apskaujot meitenes gurnus.
Pirms piecam minutem ?is inteligentais cehu puisis vinu tik cienpilni uzrunaja: «skaista meitene», bet ja nu… kaut kas nav kartiba… Vai iespejams, ka lidz ar valodas zina?anam cilveks iegust pretigas rakstura ipa?ibas?
«Den,» vina aizvainota teica, atraudama vina roku. – Ko tu saki?
Vina satvera puisi aiz pleciem un saka vinu kratit ceriba izsist ?o rupjo mulkibu.
– Kads for?s bazars, pilnigi nekas! Vai jus, piemeram, to nesaprotat?
«Es saprotu, es saprotu,» burve vinu atdarinaja, «bet kapec, iemacijusies sve?valodu, sakat taja but rupji?»
– Man ir bail! – nekromants izbolija acis, panemot rokas planu vardnicu.
«Musdienu krievu slengs un nekitri izteicieni,» Alina lasija uz vaka rakstito.
«Dargais Metodij,» vina uzkliedza savam vectevam, «vai jus vispar piever?at uzmanibu tam, ko macat cienijamam arzemniekam?»
– Kapec pie velna skatities?
Vecais virs iesmejas, panema meitenei gramatu un nolika sava vieta, un tad saka kaut ko meklet.
– Vai tas nav nepiecie?ams? – vina jautaja, iznemusi no kapnu apak?as Ozegova biezo melno skaidrojo?o vardnicu.
Gandriz katrs krievu skolnieks loti labi zinaja ?o gramatu. Bet… kapnes, no kuram tika iznemta bieza gramata, dabiski nokrita uz vienu pusi kopa ar veco viru.
Izradijas, ka vectevs neuzmanigi pieskaras savai lampai un ta, saskaroties ar laca adu, izraisija nopietnu ugunsgreku. Nemot vera gramatu skaitu telpa, visi klateso?ie dazu minu?u laika butu vareju?i nodegt dzivi.
Pukis uzleca uz pakalkajam, satveris dargo manuskriptu pie krutim. Dens, kuram truka jebkada vardu krajuma, iznemot krievu valodas Newspeak, stuteja uz galda un sirdi ploso?i kliedza:
– Autors deg! Krievu valodas Ftopku sovars!
Metodijs, sastindzis no ?ausmam, veroja, ka uguns tuvojas gan vinam, gan vina dargajai kolekcijai.
Un tikai Alina, kura kada brinuma del nezaudeja savaldibu, izstiepa roku, atbrivojusies no vardnicas, un kliedza:
– Smil?u vetra!
Burvestiba atkal spontani paradijas vinas atmina, no kuras gramatas vai filmas – vina neatcerejas. Meitene iztelojas, ka zeme saka kusteties zem vinas kajam, ka putekli pacelas kolonna un cirkuleja ap vinas kajam, bet pec tam izklida un to parklaja uguns, kas gandriz bija nonakusi poliglota burvju vardnicas. Vectevs sedeja uz celiem, ar bailem skatijas uz apdegu?o vilnu uz viena no adas paklajiem, un vina dzidri zilajas acis sariesas asaras. Vina kolekcija tika saglabata!!!
Kad Alina nolaida roku, tornado parstaja cirkulet, un smiltis nokrita zeme vienmeriga loka ap meiteni. Noteikti pec ?is burvestibas burvju makslinieka dzivoklim bija nepiecie?ama tiri?ana.
Burve nolika Ozegova vardnicu uz galda pie Dana kajam un skatijas uz veco viru ar valdzino?u skatienu:
– Iemaci vinam krievu valodu atpakal! Izlabojiet savas kludas.
Pateiciba par kolekcijas saglaba?anu Metodijs piekrita, neskatoties uz to, ka ugunsgreks notika Alinas neuzmanibas del. Kaut ka vecais virs atri aizmirsa sliktas lietas, bet likas, ka labas lietas vin? ilgi atcerejas labi. Vin? neprasija no drosmigas burves simts dolaru apmaina pret nekromanta pussadegu?o banknoti, kas izlida no smil?aina kalna.
Vectevs izkratija smiltis no sandalem un ludza Denu nokapt no galda un apsesties uz kresla.
– Noskuj sevi! – klients izbaza meli vectevam.
– Es tevi nosku?u! – burvis ievaidejas, iesperdams vienu no galda kajam.
Dens kaut ko gaidija no veca vira, bet ne to, ka vina kaja paliks uz goda varda. Rezultata vin? sapigi nokrita uz muguras, atsitoties ar galvu pret vardnicu kaudzi.
– Tu esi mulkis, sapuvis vecis, cirvgalvis! – vin? caur zobiem nocuksteja, pacelot no gridas nodzisu?o lampu.
Alina iznema to no burvju makslinieka rokam un, saravusi pirkstus, aizdedzinaja dakti, veledamas iedot lampu vectevam, tacu ta nebija. Nekromants to tureja pie pamatnes ar specigu tverienu un negrasijas no ta padoties. Vin? paraustija lampu pret sevi ta, ka burve gandriz ar degunu iekrita veca vira Metodija puteklainajas, izkaisitajas gramatas. Dens saspieda lampu kreisaja roka un ar labo saka kusteties pari liesmai, it ka vin? rakstitu gaisa greznas runas. Luk, ka nekromanti buram savus burvestibas!
Burvis ar lampu gaja taisni pretim vecajam poliglotam, kur? taja laika skaitija burvestibu par Ozegova vardnicu.
Pukis citigi skriceleja cetrrindes, galvu nepacelot. ?ados brizos muza naca pie vina bez prasi?anas un negaja prom, lidz dzejnieka ipa?nieks paveica varondarbu.
Alina neko nevareja izdarit. Atlika tikai palauties uz likteni. Lapsas ada mirdzeja zila krasa, un vecais virs pieversas nekromantam. Un vin? jau bija pacelis augstu virs sevis lampu ar gatavu burvestibu un dveseli, kas izsaukta no miru?o valstibas. Tas ir gluzi ka ilustracija filmai «Noziegums un sods» magiskaja pasaule, tikai Raskolnikova motivi ir pilnigi stulbi.
Vectevs, ka burve nereti velak atcerejas, izradijas veikls un bija gatavs jebkurai klientu ricibai, tapec precizi meta nekromantam pa galvu un ripinaja galvu pari papeziem pie kajam.
Akls Dens, kur? nebija gaidijis ?adu notikumu paversienu, nometa lampu fikusa poda, kas staveja uz loga.
Taja pa?a mirkli telpu piepildija viraka smarza, un visi klateso?ie aizvera acis, jo asa migla sapigi iedzela varaviksnene. Tikai minuti velak izmisu?ais puka rakstnieks nolema savam acim redzet sava vecteva varondarbu.
– Kas tas bija? – nekromants nonema no pieres izbaleju?o lapsas adu.
Alina un Metodijs sedeja dazados sturos, aizvera acis un nolieca galvas. Apmierinatais pukis, mele sakodis, rakstija nakamo dzejola nodalu, un fikusa vieta uz loga sedeja nekustigs garspalvains brunurupuca kakis.
– Yana?! – Dens nobolija acis. – Es tev nezvaniju!
Dzivnieks atbildot naudeja, bet nekustejas. Nobijusies burve vispirms atvera vienu aci un, sapratusi, ka briesmas ir pargaju?as, atvera otru. Poliglots vectevs darija to pa?u.
«Piedod man, dargais Metodij, par nekartibu un uzbrukumu jusu personai,» Dens paklanijas un turpinaja atvainoties, «kad jus man iedevat musdienu krievu slenga vardnicu, es tikko vareju attureties, lai nepateiktu kaut ko nekitru, un daziem cita iemesla del vardu krajums saka kontrolet manu raksturu.
«Ticiet man, dargais Daniel,» vecais virs sacija, uzliekot roku uz sirds; nekromants no vina acim saprata, ka vin? ir patiess. – Es negribeju tev to macit. Kad tu teici, ka gribi zinat musdienu krievu valodu, ?kita, ka esmu apburts, un gaju pec slenga vardnicas.
Dens un Alina saskatijas. Un pukis apmetas uz apgazta galda, it ka uz barikadem, un saka lasit dzejoli cehu valoda:
Fifa Pink ir nelietis, un vina slepus lika poliglotam Denam iemacit vinam lamuvardus.
«Dargais Daniel,» Metodijs partrauca puka deklamaciju, «lai izpirktu savu vainu, es esmu gatavs darit visu jusu laba.»
Nekromants saskrapeja pakausi, un ?aja laika pukis turpinaja:
Adas deg, gramatas deg, un Alina lenam, pek?ni visu panak tornado, un ?i uguns nodziest!
– Ura, tas tuvojas un izgaist! Beidzot dabuju atskanu! – dzejnieks iekliedzas, lekadams aug?a un leja uz saniem gulo?a galda.
– PAR! – Dens pacela raditajpirkstu uz aug?u, – iemaciet musu pukim japanu valodu. Lai raksta haikas! Un lai vin? nevaretu izteikties citas valodas!
Un, mazliet padomajis, vin? piebilda:
– Tas ir, vin? var saprast, bet neruna.
– Nav par ko.
– Den, ko tu dari? – milulis bija sa?utis un grasijas steigties pie saimnieka, tacu Alina tureja dzivnieku aiz kepam, un Metodijs veiksmigi veica partrene?anas operaciju.
Brunurupuca kakis parsteigts veroja visu notieko?o, bet nevareja pakusteties.
«Arigato, Mefodiusu-san! note 6,» pukis paklanijas burvim, kad poliglots nonema adu no vina pieres.
«Tagad saki to krieviski,» Dens pasmineja.
«Denieru-sama no baka desunote 7,» dzivnieks ?naca, satveris dargo piezimju gramatinu pie krutim.
Vecais virs histeriski iesmejas, usam komiski kustoties uz aug?u un uz leju, un burvji, kas japanu valoda neko nesaprata, vareja tikai nojaust, kas melnaja puki ir smiekligs.
«Nu nekas, tu kauties un tad partrauksi,» vectevs smineja, glastidams vinu pa skaustu.
Vin? tikai paskatijas uz visiem klateso?ajiem ar nozelojamu skatienu.
«Atlaujiet man, Metodija kungs,» nekromants iesaka, nepiever?ot uzmanibu majdzivniekam, «apmaina pret… kaki, kas atrodas uz jusu loga, aiznemties no jums lastu vardu vardnicu.»
Vecais virs savilka savu bardu, vispirms skatidamies uz pukaino radijumu, tad uz gramatu, kas bija Dana rokas, bet tomer piekrita mainai, sudzoties par savu vainu. Tas bija viss, kas burvis bija vajadzigs. Vin? ielika slikto vardnicu klepi un, panemis Alinu aiz rokas, galanti atvadijas no poliglota.
«Jaa ne, Mefodiusu-san! note 8,» pukis kliedza, izejot no valodnieka dzivokla.
Tiklidz vectevs aizvera durvis aiz viesiem, Dens piespieda Alinu sev pie krutim, ta ka meitenei pat nebija laika samulst no parsteiguma, un dzivnieks ar pavertu muti veroja, ko saimnieks daris talak.. Un ?is notikums klus par vina pirma terceta temu dzive.
«Man nepatik ?is vectevs,» nekromants cuksteja vinai ausi.
Meitene skumji noputas. Vina gaidija vismaz skupstu uz vaiga, un atkal bija ko darit, novero?ana, FIFA un citas ?is pasaules nejaukas lietas.
«Neesiet sarugtinats,» vin? satvera vinas roku, «vai jus domajat, ka es vinam ar noluku neatstaju kaki uz loga?» Es, protams, neesmu spiegs, bet man ir zinama pieredze ?aja jautajuma.
– Vai vardnica ir apburta?
«Es ta nedomaju, man bus janoperk burvju meritajs un japarbauda.» Visticamak, tas ir saistits ar veco viru, kur? tika arstets pirms musu iera?anas.
Visi tris nokapa leja. Tiklidz no ieejas nojumes apak?as iznaca burve Alina, Dens un pukis, viniem tie?i priek?a nokrita liels sarkans kiegelis un sadalijas mazos gabalinos.
«Tie laiki ir ka joka,» burve teica aiz elpas, atceroties savu iepriek?ejo dzivi.
– KSO! piezime 9 – pukis zvereja, bet neviens vinu nesaprata, noverteja tikai negativas emocijas.
Burvji paskatijas uz aug?u un pamanija, ka uz piekta stava balkona sez mazs improvists, un vinam blakus bija vel tris kiegeli.
– Luk, tie divi! – velns iesmejas, nometot otru kiegeli.
Ja «Vairoga’ burvestiba butu bijusi par milisekundi ilgak, neviens no upuriem nebutu dzivs. Un ta, atsitoties pret caurspidigo vairogu, ka lasei uz lietussarga, tas saplisa mazos gabalinos. Neapmierinatais velnin? gribeja nomest vel divus kiegelus, tacu, sapratis, ka ideja tik un ta neizdosies, pazuda dzivokli, beidzot pavicinot asti ar virtuli gala.
«Eh, labs liecinieks aizbega,» Dens bija sarugtinats, «preteja gadijuma mes visi slepjamies, slepjamies un neko nedaram.»
«Ja,» Alina piekrita, «mes to atradisim velreiz.» ?ie launie gari seko bariem.
«So desu ko! note 10,» pukis apstiprinaja.
Ja vin? biezi runa japanu valoda, tad burve un nekromants ?o valodu driz iemacisies ari bez poliglotiem burvjiem.
«Labi, ejam uz metro,» Dens satvera burvi aiz rokas, «mes dosimies uz viesnicu, bet pagaidam es jums pastasti?u, ka pasaule darbojas.» Citadi jusu pirmaja slani vini neko nezina, iznemot visdazadakas Darvina teorijas.
Vini lenam gaja pa pla?o aleju, un burvis saka lasit nogurdino?u lekciju, kuru pat melnais pukis atteicas pierakstit. Vai varbut vina muzai vienkar?i kluva garlaicigi, un vini nevelejas veidot hokeju.
Alina izdarija sev atklajumu: uz planetas Zeme, izradas, ir divi realitates slani un tie attistas paraleli, vienadi, jo energija nepartraukti plust no viena uz otru un atpakal. Ir tre?ais slanis, bet viss, kas tur nonak, nekad nevar atgriezties, tapec ?o pasauli sauc par Miru?o valstibu. Neviens nezina, kas tur notiek, jo neviena dziva radiba nav spejusi no turienes atgriezties. Ja, otraja slani ir burvji, kas sevi deve par nekromantiem, kuri uz laiku var izsaukt kadu no Miru?o valstibas, bet diemzel uz noteiktu laiku. Dveselei uzliek bloketaju, lai ta nevienam nestasta par dzivo?anu tur. Klist runas, ka tur valda muziga bezrupiga dzive, tacu neviens ?o pienemumu vel nav apstiprinajis vai noliedzis.
Daudzi nekromanti cinas, lai nonemtu bloketaju, un vini pat piedavaja par to bonusu. Tacu, tiklidz burvim izdodas iznicinat aizsardzibu, vin? nekavejoties nonak Miru?o valstiba, sekojot izsaukta dveselei. Vai tu gribeji? Skaties!
Dens ari slepeni no skolas meistariem macijas blokatorus, vin? apguva visu teoriju, bet baidijas no eksperimentiem. Galu gala, ja vin? to dara pats un neizdosies, tad nebus, kas turpinatu, un, ja piesaistisit brivpratigos burvjus, jus varat nonakt tribunala un tikt izmesta cilveka dzivibas eksperimentiem. Tada veida Miru?o valstiba daudzus gadus paliek noslepums dzivajiem.
Otrais slanis jeb «ista zeme» ir pati planetas bagatiba. ?eit dzimst labakie cilveki pasaule, kuri sevi deve par burvjiem. Katram ir sava specializacija, un vinam nav tiesibu iejaukties citu cilveku zina?anu jomas. Pat ja kads arsta liktena vieta loti velas klut, piemeram, poliglots vai pavars, tas nebus iespejams dabisko ipa?ibu del. Gandriz visi bez iznemuma varetu izmantot tikai dazas ikdienas burvestibas, piemeram, levitaciju un uguns dzirksteles, kuras daudzi burvji aizstaj ar mini ugunsbumbam, vai parastas dziedina?anas burvestibas nelielu traumu un saaukste?anas arste?anai. Bet, piemeram, nekromantiem bija aizliegts nemt savu uguni dveseles izsauk?anas ritualam.
Magisku davanu nevar izveleties, ta tiek mantota lidz tre?ajai paaudzei: tas ir, no teviem, vecteviem un vecvecteviem. Izradas, ka jusu attalais radinieks bija formas mainitajs, un jus varat par tadu klut, un tad jusu dels piedzims par alkimiki, tapat ka jusu teva onkulis. Davana tiek noteikta uzreiz pec dzim?anas. Tas notiek vienkar?i: Alinai bija tas gods redzet lidzigu detektoru Novosibirskas lidosta. Tad tas ir tehnikas jautajums: skola, koledza, specializacija, un burvis ir gatavs dzivei. Tomer cinitajiem burvestibas iemaca agrak, tacu tas ir iznemums, jo agresiva magija ir daudz vienkar?aka neka nekromantija, alkimija, teleportacija, poliglotisms vai dziedina?ana.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70542940) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.