Читать онлайн книгу «Slepena koncentrācijas nometne» автора Edgars Auziņš

Slepena koncentracijas nometne
Edgars Auzin?
Krakovas atbrivo?anas laika Sarkanas armijas pretizluko?ana uzzina par bernu koncentracijas nometnes pastave?anu Polija. Taja arsti-teroristi veic eksperimentus ar mazajiem pacientiem, iegustot ipa?us enzimus, no kuriem izgatavo narkotiku atjauno?anai. Grupas SMER? kapteinis Aleksejs Mazarins dod rikojumu noskaidrot, kur tie?i atrodas «naves fabrika» un vai ir iespejams glabt izdzivoju?os bernus.…

Edgars Auzin?
Slepena koncentracijas nometne

Prologs
1945. gada sakuma Polijas teritorija ienaca Sarkana armija. Sakas Polijas pilsetu un ciemu atbrivo?ana no fa?istiskajiem okupantiem. Soli pa solim padomju karaspeks virzijas uz Polijas rietumu robezu un attiecigi lidz Vacijas austrumu robezai.
Kopa ar parastajam kaujas vienibam Smersh ari virzijas taja pa?a virziena. Smer?evie?iem bija savs ipa?s uzdevums – apzinat un atmaskot fa?istu spiegus un diversantus, kas palika Polijas noplicinatajas pilsetas un mocitajos ciemos pec tam, kad vacie?i no turienes aizbrauca.
Un vinu, spiegu un diversantu, bija diezgan daudz, kas palika atbrivotas Polijas teritorija. Nacisti skaitija un cereja, ka vini nepamet Poliju uz visiem laikiem, ka agri vai velu vini ?eit atgriezisies, un tapec viniem ?eit bija vajadzigas vinu acis un ausis, vinu pla?ais agentu tikls, vinu diversanti, teroristi un slepkavas un visu veidu sejeji. naidigas baumas.
Smersh bija jacinas pret visu ?o sabiedribu. Ari vin? cinijas ne mazak brutala kara ka kaujas frontes linija. Tiesa, Smer?s karu veica pec ipa?iem noteikumiem. Tas bija neredzams kar?, bija maz ?avienu, tikpat ka nebija uzbrukumu – jo ?aja kara nebija skaidri noteiktas frontes linijas. ?eit visur bija fronte, no visam pusem. Neredzams, nedzirdams, bet tas padarija vinu vel bistamaku.
Ja, ja, bistamak. Priek?eja linija tur viss ir skaidrs un precizi. ?eit jus esat un jusu biedri, un tur ir ienaidnieks. Smer?evitiem nebija acimredzama redzama ienaidnieka. Viniem principa katrs varetu but gan ienaidnieks, gan draugs.
Situaciju vel vairak sarezgija tas, ka ta bija Polija. Lai ko ari teiktu, ta ir sve?a zeme. Un ari cilveki ?eit bija sve?inieki. Labi vai slikti – bet sve?inieki. Bet jus nezinat, ko sagaidit no sve?inieka. Vai vin? tev palidzes vai ne, vai vin? vienaldzigi paies garam vai zag?us iedurs tev mugura… Viss vareja notikt uz kada cita zemes. Tapec lielakoties nacas palauties tikai uz sevi. Par sevi – un pat par palidzibu biedram, kur? ir jums blakus.
Smer?evie?i netika apvienoti tradicionalas kaujas vienibas – vados, rotas, bataljonos utt. Lielakoties vini darbojas mazas grupas. Tam bija sava nozime un iemesls. Labak uzbrukt vados un bataljonos, bet sleptu spiegu labak identificet neliela grupa. Tadi bija ?i neredzama, nemanama, bet taja pa?a laika loti reala kara noteikumi.


1. nodala
Smersh specgrupa ienaca atbrivotaja Krakova kopa ar Sarkanas armijas aizmugures vienibam. Grupa bija tikai tris cilveki: vecaka grupa – kapteinis Aleksejs Mazharins un divi vina padotie – leitnanti Kirils Cernihs un Semjons Martinoks.
Vel nesen grupa bija pieci cilveki. Bet divi no viniem – Ignats Causs un jaunakais leitnants Prohors Zarecnevs – bija arpus darbibas. Ignats Causs nomira, un Prohors Zarecnevs nokluva slimnica ar nopietnu bruci. Ta tas notika, un otraja diena pec tam, kad padomju karaspeks spera kaju Polijas zeme.
Viena polu ciema zemnieki Sarkanajai armijai stastija, ka vinu ciema slepjas aizdomigi cilveki. Pec ciema iedzivotaju domam, ?ie cilveki bija gerbu?ies vacu formas, un vinu ieroci bija vacu, bet taja pa?a laika vini nerunaja vaciski, bet it ka runaja krieviski. Ciema iedzivotaji apgalvoja, ka kopuma tadi biju?i tris. Nu, varbut cetras… Pa dienu ?ie divainie cilveki bezgaligi sedeja kada pamesta ?kuni, un pa nakti iznaca no tas, lureja pa ciematu, iegaja majas ar ierociem, prasija no iedzivotajiem partiku un ari meness spidumu.
Un viss butu kartiba, pacietigie polu zemnieki butu pacietu?i ?os nevelamos viesus un, visticamak, nebutu zinoju?i par tiem padomju karaviriem, tacu notika neatgriezeniska nelaime. Kadu nakti ?ie aizdomigie cilveki no?ava vienu no ciema iedzivotajiem. Ka parasti, vini iegaja vina maja, un tad… Un kas zina, kas notika talak? Viniem noteikti bija strids. Var jau but, ka saimnieks nav velejies ar tiem dalit savus pieticigos maizes un kartupelu krajumus, vai varbut pat meginaja nelaut tiem ieklut maja… Un tad citplanetie?i saimnieku no?ava. Saimniekam lidzi bija sieva un pieaugu?a meita, tacu nez kapec ?ie briesmigie cilveki vinus neaiztika.
Pec ?i incidenta viss ciems bija satraukts. Tas ir saprotams, jo, ja ?ie cilveki no?ava vienu ciema iedzivotaju, tad kur ir garantija, ka nakamaja nakti vini neno?aus kadu citu? Un ciema iedzivotaji, sava starpa apspriedu?ies, aprikoja gajejus uz ?i briza vienigo realo speku – Sarkano armiju. Vini saka: nac un sarga mus. Atbrivojiet ciematu no ?iem briesmigajiem cilvekiem, lai ari kas vini butu.
Visi nepabeigtie launie gari, kas bija iesaknoju?ies aizmugure, bija dala no Smersh. Tie?i SMer?evie?iem bija jatiek gala ar tadu publiku. Ciema staigataji tika nosutiti pie Alekseja Mazharina.
Mazharins nezinaja polu valodu, un gajeji (tadi bija tris) nezinaja krievu valodu. Bet tomer viniem izdevas vienam otru saprast. Sarezgita saruna ilga stundu, un rezultata Ma?arins vairak vai mazak saprata situaciju.
Ta tas bija, cik vin? saprata. Vel nesen ciema atradas neliels vacu garnizons – kaut kas lidzigs artilerijas vienibai ar trim lielgabaliem. Kopa ar vacie?iem bija vel dazi cilveki – kadi desmit vai varbut piecpadsmit. Ne, vini nebija vacie?i, jo vini nerunaja vaciski, un vini ari neuzvedas ka vaciski. Loti iespejams, ka ?ie cilveki bija krievi, lai gan bija gerbu?ies vacu formas. Kapec ciema iedzivotaji uzskatija, ka ?ie cilveki ir krievi? Bet tapec, ka vini lamaja krievu valoda. Ak, krievu lastus nevar sajaukt ar citiem lastiem!
Nu, tad tie?i pirms Sarkanas armijas iera?anas vacie?i, panemu?i ierocus, pameta ciematu. Un kopa ar vacie?iem aizgaja ari ?ie cilveki, kas nebija vacie?i. Bet, ka izradijas, ne visi. Palika tris vai cetri. Un kapec vini palika – kas zina? Un ta vini nogalinaja vienu no ciema iedzivotajiem.
Noklausijies staigatajus, Ma?arins nekavejoties tikas ar saviem nedaudzajiem padotajiem. Bija nepiecie?ams parrunat situaciju un izlemt, ka rikoties.
«Visticamak, tie ir vlasovie?i,» ierosinaja Ignats Causs. – Tas ir visparzinams fakts… Vini nav ipa?i gatavi skraidities kopa ar vacie?iem. Dazi paliek. Vini cen?as iegut padomju dokumentus un nodot tos ka savejos. Pavisam nesen mes runajam ar ?iem pui?iem. Netalu no Brestas, ja atceraties…
«Mes atceramies,» Kirils Cernihs atbildeja par visiem. – Ka var aizmirst? Vini bija dusmigi pui?i, spitigi. Vini atvairija lidz pedejai minutei. Vini meginaja mums nakt virsu ar naziem.
«Tas ir vienadas,» sacija Ignats Causs. – Es tev saku tie?i! Zeme zem nelie?u kajam aizdegas! Vini mekle veidus, ka izdzivot. Kharchishki tiek savakti braucienam. Vini to panems un turpinas. Pareizak sakot, atpakal. Uz biju?o dzimteni. Tur ir vieglak apmaldities.
«Tapec mums tie ir jalikvide,» sacija Prohors Zarecnevs. «Mes taja pa?a vakara dosimies uz to ciematu un… Tur ir tikai tris vai cetri no viniem.» Mes tiksim gala.
– Ja vinu ir vairak? – Ma?arins ?aubijas. «Sakiet, tris vai cetri nakti klist pa ciematu, bet parejie gaida vinus ?kuni?.. Ka mes nevaram nepareizi aprekinat?»
– Ak ne! – Kirils Cernihs nepiekrita. «Ja ciemata vinu butu vairak, vini par to zinatu!» Vai ciemata var kaut ko paslept? Par visiem tur viss ir zinams. Un nav svarigi, vai ciems ir polu, krievu vai kas cits. Es zinu, par ko runaju – pats esmu ciema iedzivotajs.
«Sapratigi,» Ma?arins pasmineja. «Nu, mes neprasisim pastiprinajumu.» Mes pa?i ar to varam tikt gala. Ne pirmo reizi.
Nakamaja nakti pieci smer?evie?i kopa ar trim gajejiem devas uz ciematu.
– Tur tas ir, vinu ?kunis! – gajeji bailigi noradija uz tupu eku, kas satumst aiz ciema nomalem.
«Es redzu,» sacija Ma?arins. – Nu paldies. Tagad ej prom no ?ejienes! Nac dzivot!
Ciema iedzivotajiem tas nebija jaatkarto, vini visu lieliski saprata pirmaja reize, kaut ari Ma?arins runaja krieviski. Staigataji unisona noelsas un pazuda tumsa.
Smer?evie?i klusi un nemaniti pielida pie ?kuna. Kuti nebija skanas, nebija redzamas gaismas un pat nebija dumu smakas. Tas ir, nebija manamas cilveka klatbutnes.
– Vai ciema iedzivotaji mus maldinaja, vai ka? – Causs neizpratne nocuksteja.
– Vai varbut vini vienkar?i aizgaja? – Cernihs teica tada pa?a cuksta. – Es runaju par vlasovie?iem… Teiksim, uz ciemu. Vai uz labu…
– Klausieties, komandieri! – Semjons Martinoks ie?nuksteja Ma?arina ausi. – Laujiet man pieiet tuvak un izlukot.
«Nac,» sacija Ma?arins.
«Ja,» sacija Martinoks.
Un vin? tudal nemanami un klusi pazuda tumsa. Driz vin? atgriezas un tikpat klusi un nemanami, it ka butu izaudzis no zemes.
– Vini nekur negaja! – Martinoks cuksteja. – Ir infekcijas. Vismaz viens. Vin? elpo… Nu, ja tas ta ir, tad parejie ir kaut kur tuvuma. Es domaju, ka ja, kormorani sanem savu dieni?ko maizi…
Martinoks bija no Odesas, un vinam patika saruna ieviest kadu konkretu Odesas vardu vai pat veselu frazi.
– Mes gaidam! – paveleja Ma?arins.
Ilgi negaidijam – kadu pusstundu. Driz vien tumsa bija dzirdami vairaku cilveku soli, kam sekoja elpo?ana un dazas citas skanas.
– Ja! – Mazharins aizsmacis sacija, kad skanas un elpo?ana kluva pavisam tuvu. Vards «ja» ?aja gadijuma nozimeja komandu «uguns».
Fotografe?ana pika tumsa nav viegls uzdevums, pat ja ?aja jautajuma esat pieredzejis cilveks. Kur ir ienaidnieks, kur ir musu draugs? Pec pirmajiem spradzieniem divi vai tris kermeni – tas bija skaidrs pec raksturigajam skanam – nokrita zeme. Kads – tas atkal bija skaidrs no skanam – ar galvu ieskreja ?kuni un aizcirta aiz sevis smagas durvis, kuras ciksteja ar neietaukotam engem, un ?i cikste?ana bija skalaka par visiem ?avieniem. Tulit no ?kuna atskaneja ?avieni – tie ?audijas no lozmeteja un ?autenes. Ja ta, tad ?aveji bija vismaz divi. Lai gan nebija skaidrs, no kurienes vini ?auj – caur sienam vai no kadam plaisam vai logiem.
– Klausieties, komandieri! – Semjons Martinoks kliedza (runa?anai cukstus tagad vairs nebija jegas). – Man nepatik ?i nakts serenade! Laujiet man sist viniem ar granatam! Es pieie?u tuvak, atradi?u kadu plaisu un…
– Ejam! – Ma?arins piekrita. – Bet ne vienatne, bet kopa. Mums ir vajadzigs kads cits, lai nodro?inatu uzticamibu.
– Es! – Ignats Causs izkrita kaut kur no tumsas.
«Labi,» sacija Ma?arins.
«Pagaidam beidziet ?aut,» sacija Martynoks. – Un ko labu, piekabiniet Dieva kalpus Ignatu un Semjonu…
Smer?evie?i partrauca ?aut, bet turpinaja ?aut no ?kuna. Tiesa, ne biezi – ar retiem atsevi?kiem kadriem un isiem uzravieniem. Vini dro?i vien taupija patronas vai vienkar?i nezinaja, kada veida ?aut. Un tas bija labi: fakts, ka ienaidnieks iz?ava retus ?avienus, un tas, ka vin? bija dezorientets. ?ada situacija piezagties pie ?kuna, atrast taja logu vai kadu citu plaisu un iemest tur granatu ir daudz vieglak. Nekas, visam vajadzetu izdoties. Viss bus labi, jo ta nav pirma reize.
Driz vien kaut kur ?kuna dziluma atskaneja blavs spradziens – tas bija Martynoks vai varbut Causs, kur? meta granatas. No ?kuna atskaneja apslapets kliedziens, kam sekoja lozmetejs, kas ?ava ilga, gandriz nebeidzama raviena. Atskaneja vel viens granatas spradziens, un viss apklusa. No ?kuna vairs nebija dzirdami ?avieni.
– Apgulieties visi! – Mazharins paveleja Zarecnevam un Cerniham. – Mes gaidam!
– Komandieris! – Zarecnevs ievaidejas no tumsas, un ?aja vaide?ana bija kaut kas tads, kas lika Ma?arinam ar galvu steigties virziena, no kurienes naca stene?ana.
Prohors Zarecnevs guleja uz saniem, saliektas kajas.
– Kas? – Ma?arins jautaja, lai gan ?im jautajumam nebija jegas, jo viss jau bija skaidrs.
«Tas mani aizrava,» Zarecnevs teica caur sakostiem zobiem. – Tas man trapija sana. ?kiet, ka divreiz…
«Ak, jus!…» Mazharins igni sacija, taustidamies par Zarecneva kermeni. – Esiet pacietigs, es vienkar?i… Vienkar?i…
Zarecnevs bija gerbies polstereta jaka, zem polsteretas jakas bija tunika, bet zem tunikas – apak?krekls. Ta ir sarezgita lieta! Meginiet ?adi, ar tik daudzam drebem un pat pika tumsa, lai noteiktu, kur ir bruce un vai ta ir viena vai, iespejams, vairakas no tam! Turklat meginiet noteikt, cik smagi tie ir. Tagad butu ugunsgreks, bet jus nevarat iekurt uguni – ja nu kads iz?auj uguni no ?kuna!
– Kas tev te ir? – ripinaja lidz Mazharin un Zarechnev Chernykh.
«Tas vinam trapija,» Maharins atbildeja caur sakostiem zobiem.
«Laujiet man palidzet,» sacija Cernihs. – Divi cilveki ir parocigaki.
– Uzmanies ?kuni! – teica Ma?arins. – Nekad nevar zinat… es kaut ka pati…
No tumsas atskaneja isa noputa, un Mazharina priek?a paradijas Semjons Martinoks.
– Te nu es esmu! – vin? teica un apstajas. – Vai kads bija saskrapets?
«Vin?,» Mazharins noradija uz Zarecnevu, lai gan tumsa nebija redzams, uz kuru tie?i vin? norada.
– Specigi? – Martinoks jautaja.
– Velns zina! – atbildeja Ma?arins. – Ir tum?s, jus neko nevarat redzet… Kur ir Ignats?
«Ko es nezinu, to es nezinu,» atbildeja Martynoks. – Es biju tuvuma. Vin? pat iemeta granatu kada sprauga. Bet es nezinu, kur vin? ir tagad. Nekas, tas paradisies.
Martina balss bija jautra, bet taja pa?a laika taja bija satrauco?a nenoteiktiba.
– Un tas, kas atrodas ?kuni? – jautaja Ma?arins.
«Nu, ar tiem, manuprat, viss ir skaidrs,» atbildeja Martynok. – Tie ir cepti, leti vilki. Kur? var izdzivot tris granatas? Un parejie divi dziedaja savu serenadi…
– Kurus divus? – Ma?arins nesaprata.
«Tumsa es sastapu divus cilvekus,» paskaidroja Martynoks. – Vini guleja blakus nezales, netalu no ieejas ?kuni. Viens ir gatavs, otrs ir ievainots. Vin? metajas un grozijas, vaideja un zvereja. Krievu valoda, zini… Nu es vinu nomierinaju… Ar nazi. Nazis ir loti nomierino?s. Manuprat, bija cetri. Vlasovie?i, ka teica.
Vin? apstajas, klausidamies tumsa.
– Bet kur ir musu Ignats? – vin? jautaja. – Man nepatik ?i partitura… Klausieties, komandieri! Es dodos izmeklet! Pareizak sakot, es paslideju. Ja nu vin?, Ignats ari… Taja pa?a laika es iemetu ?kuni vel vienu granatu. Lai parliecinatos.
«Esiet uzmanigs tur ara,» sacija Maharins.
– Kapec ne! – Martina balsi skaneja ironija. «Esi uzmaniga, meita,» sacija mate, sutot savu Sonecku uz randinu ar jurnieku. Jo ?ie jurnieki ir tadi palaidni! «Es noteikti dari?u,» atbildeja Sonecka…
Ar ?iem vardiem Martinoks pazuda tumsa. Un Ma?arins saka uzmanigi, pieskaroties, atpogat ievainoto Zarecnevu, vispirms savu polstereto jaku, tad tuniku. Vinam vajadzeja but parliecinatam, lai tiktu pie brucem un tas parsietu. Cernihs atradas netalu, vin? guleja uz zemes, klausijas un skatijas tumsa.
Kadu bridi bija kluss, tad uzspraga granata. Pec spradziena nebija atskaneju?i ?avieni vai citas skanas. Driz no tumsas atskaneja smaga, aizsmakusi elpo?ana. Cernihs gatavojas ?aut, un ari Ma?arins.
«Tie esam mes,» no tumsas atskaneja Martinkas balss. – Precizak, es… Palidziet – citadi musu Ignats bija bargs puisis…
Noliecies, Cernihs piegaja pie Martinkas un nometas celos.
«Ja,» sacija Martinoks. – Tu pareizi saprati. Ignats Chaus bija tur, un Ignat Chaus vairs nebija… Netalu no tas ?kuni?a es vinu satiku. Ignat, es saku, ka tu ?eit guli ka julija pludmale? Celies aug?a, es saku, un iesim pie musu cilvekiem. Ta nu mes nonacam pie savejiem… ?kiet – ar Ignatu, bet, ja paskatas, tad bez vina. Tada izvertas serenade…
Vin? apklusa. Ari parejie kluseja, jo nebija ko teikt. ?eit viss bija skaidrs un saprotams: Ignat Chaus bija, un Ignat Chaus vairs nebija. Tapec vardi ?eit bija lieki.
«Un ar tiem, kas atrodas kuti, tas ari viss,» sacija Martynoks. «Mes esam iestregu?i, jus, kormorani… Vardu sakot, mes paveicam savu uzdevumu.»
Un ta sanaca, ka pieci smer?evie?i devas misija, bet tris atgriezas. Ignats Causs nomira, un Prohors Zarecnevs ilgu laiku pavadija slimnica. Varbut pat lidz pa?ai uzvarai. Vajadzeja nokomplektet grupu, bet ta ir delikata lieta. ?eit jus nepanemsit pirmo, ar kuru saskaraties. ?eit vajag paskatities uz cilveku no visam pusem, ieklausities, pat no?naukt. Un tikai tad izlem, vai vin? ir piemerots vai neder dienestam Smersh. Smersh grupas nokomplekte?ana prasis ilgu laiku.


2. nodala
Izradas, ka ?is polis prata runat krieviski. Neteiktu, ka bija labi, bet kopuma tas bija saprotami. Un daudzi polu vardi bija ari diezgan saprotami krievu ausij. Labi, ja tas ta ir. Ja jus saprotat savu sarunu biedru un jusu sarunu biedrs saprot jus, tad jus atrak sapratisit, kas jums nepiecie?ams viens no otra.
Lai gan Aleksejam Ma?arinam, Kirilam Cerniham un Semjonam Martinko no pola neko nevajadzeja. Gluzi otradi, ?im polim no viniem kaut ko vajadzeja. Pareizak sakot, ne konkreti no Ma?arinas, Cernihas un Martinokas, bet, ?kiet, no visas Sarkanas armijas. No rita pie Mazharina ieradas pulka izluko?anas priek?nieks pulkvezleitnants Rezunovs un teica:
– Tad pie mums pienaca kads polis. Vin? saka, ka ir no ?ejienes, no Krakovas. Vin? saka, ka velas nodot dazas svarigas zinas. Tapat ka par spiegiem…
– Kadi spiegi? – Ma?arins nesaprata.
«Vacu valoda, kas vel,» sacija Rezunovs. – Nu, ta ka spiegi ir jusu specialitate, es domaju, ka butu pareizi, ja es jums ?o poli nodotu, ta teikt, roku roka. Vispar nac un panem. Vin? ir ?eit ar mani. Varbut vin? patie?am velas pateikt kaut ko vertigu…
Mazharins nosutija Semjonu Martynku pie Rezunova, un vin? atveda noslepumaino poli. Un tagad vini sedeja viens otram preti un skatijas viens otra. Polis klust par smer?evitu, tris smer?evie?i klust par poli. Polis bija jauns, apmeram divdesmit piecus gadus vecs, ar patikamu, inteligentu seju un atvertu skatienu.
– Kads ir tavs vards? – Ma?arins jautaja polim.
«Jan Kitsak,» atbildeja polis.
– Tu esi no ?ejienes? – jautaja Ma?arins.
«Ja, Krakova,» atbildeja polis. «Visa mana…» vin? apstajas, mekledams isto vardu, «mana mate un mans tetovejums, mans tevocis un vecmamina – vini visi ir no Krakovas.»
«Krakova ir laba pilseta,» sacija Ma?arins. – Nu, tas ir pa pusei iznicinats, bet joprojam ir skaists.
– O ja! – polis piekrita. – Laba vieta… Un bus vel skaistak, jo vinu ?eit vairs nav. Nemcevs.
– Ka tu zini krievu valodu? – Martinoks jautaja.
– Ak, es nezinu tavu valodu labi! – Jans Kitsaks pamaja ar roku. – Tik maz. Uzzinaju… Pirms kara Krakova dzivoja krievi. Vini aizbega… aizbega no padomju varas un apmetas Krakova. Es tusejos ar viniem… biju draugi. Un vini man iemacija valodu.
Polis apklusa un ar zinamam bailem saka skatities uz smer?evie?iem, it ka pratodams, vai vin? nav izplapajis kaut ko nevajadzigu.
– Vai jus gribejat mums kaut ko pastastit? – Ma?arins smaidot jautaja.
«Es gribeju,» pamaja polis. – Tev vai ne, es nezinu. Nav svarigi. Tatad jus man jautajat, tas nozime, ka jus jautajat.
«Mes klausamies,» sacija Maharins.
– Sakuma gribeju jautat… jautat: kas jus esat, kungi virsnieki?
«Mes esam Smersh,» atbildeja Maharins. – Nozime «nave spiegiem». Mes keram vacu spiegus un tos, kas viniem palidz.
«Tas ir labi,» Jans Kitsaks pamaja. «Tapec, ka es gribeju tev pateikt…» vin? uz bridi apklusa, apkopojot savas domas. – Es gribeju jums pastastit par spiegiem. Par vacu spiegiem tepat Krakova. Precizak, par vienu damu… vienu sievieti. Es nezinu – varbut vina nav spiegs, bet tikai vacu prostituta. Ziniet, vacie?u laika tadu bija daudz. Tie, kuri bija jaunaki un skaistaki, bija pie virsniekiem, citi ar karaviriem. Es negribu vinus tiesat… Es gribu runat par kaut ko citu. Es nezinu, varbut tas tev nemaz nav tsekave… tas nav interesanti, bet…
– Ne, ne, mus loti interese! – Ma?arins energiski pamaja ar roku. – Mes uzmanigi klausamies! Pastasti mums!
Un Jans Kitsaks teica sekojo?o. Nacistu laika vin? dzivoja Krakova – kur vin? vareja doties? ?eit bija vina majas, ?eit dzivoja vina vecaki. Dzive bija smaga, vinam bija kaut kur jastrada, lai nenomirtu bada, un vin? dabuja stradnieka darbu restorana. Tas bija vacu virsnieku restorans; neviens cits, varetu teikt, ?eit negaja. Protams, iznemot sievietes, kuras virsnieki atveda lidzi.
Pagaidam Jans Kitsaks nepieversa lielu uzmanibu ne virsniekiem, ne vinu sievietem. Vinam tam nebija laika, un bija bistami verigi skatities uz restorana apmekletajiem, lai ari kas tie butu.
Bet kadu dienu vin? tomer pieversa uzmanibu vienai no damam. Kapec? Vin? pats nezina, kapec. Ta tas notika, varetu teikt, pats no sevis. Pirmkart, dama bija loti skaista, un jus neizbegami piever?at uzmanibu skaistai sievietei. Otrkart, vina vienmer ieradas restorana ar vienu un to pa?u virsnieku, kamer lielaka dala citu damu ik pa bridim mainija kungus. Ja, ar vienu butu labi, bet tas nebija tikai virsnieks, vin? bija viens no augstakajiem Krakovas gestapo pakapem – Kaufmans. Var teikt, visa Krakova vinu pazina, un tie, kas vinu nepazina, bija dzirdeju?i par vina ?ausmigajiem asinainajiem darbiem. Vards Kaufmans bija naves sinonims. Un tie?i ar ?i virie?a navi restorana ieradas skaista sieviete. Tikai ar vinu un ne ar vienu citu.
Bet tas nebija viss. Turklat katru reizi, kad Kaufmans un vina biedrs norobezojas atsevi?ka telpa, un, kamer vini bija tur, neviens neuzdro?inajas pat tuvoties ?is telpas durvim. Iznemot, protams, oficiantu, bet viesmilis katru reizi bija viens un tas pats. Turklat ?i daila sieviete labi runaja vaciski – Jans reiz pavisam nejau?i izdzirdeja vinas Kaufmanam adresetas frazes fragmentu. Tas bija tiri vaciski. Tas nozime, ka ?i sieviete, visticamak, bija vaciete.
Un tas turpinajas, lidz Sarkana armija tuvojas Krakovai un no austrumiem saka atskanet ap?aude. Lielaka dala restorana pastavigo apmekletaju, tostarp pats Kaufmans, acumirkli pazuda. Jans, protams, nezina, vai vini pazuda no Krakovas, tacu neviens no viniem restorana vairs neparadijas.
Bet ta pati skaista sieviete paliek! Un vina tomer ieradas restorana, bet ar citu kompanjonu – kadu civila terptu poli. Un tomer vini iesledzas atsevi?ka istaba un ilgi par kaut ko runaja. Tiesa, vinus apkalpoja cits viesmilis. Biju?ais viesmilis pazuda vienlaikus ar Kaufmanu un citiem pastavigajiem restorana apmekletajiem. Ja, ja, kunga virsnieki pareizi saprata: restorans joprojam ir atverts, tas nav slegts, un tapec kunga virsnieki tur var ierasties jebkura laika, un vini tur bus loti gaiditi. Tiesa, sievie?u restorana vairs nav, ka tas bija vacie?u laika, bet kungu virsnieki var ierasties restorana ar savam sievietem.
– Tatad jus sakat, ka ?is Kaufmanis aizbega, bet ta sieviete palika? – Ma?arins noskaidroja.
«Ja, ja,» apstiprinaja Jans Kitsaks. – Vina palika. Un tas man ?kiet divaini. es nesaprotu…
– Kas te nesaprotams? – Semjons Martinoks pasmineja. – Kad tu skraida apkart, nav laika saimniecem. Kur? ?ados gadijumos velk lidzi skaistules? Kaut es varetu ?eit izdzivot… Ta ir ierasta lieta!
– Ak ne! – Jans Kitsaks karsti iebilda. – Vina nebija kokane… saimniece. Vina bija kads cits!
– Kapec tu ta doma? – Ma?arins samiedza acis.
«Vina neizskatas pec Kohankas,» ?aubigi sacija Jans Kitsaks. – Kohanki – vini visi izskatas vienadi. Lai gan vini nelidzinas viens otram, viniem joprojam ir viena un ta pati seja. Es domaju, ka lorda virsnieki saprot, ko es gribu teikt. Es taja restorana redzeju daudz sievie?u… Bet ?ai sievietei ir pavisam cita seja. Pavisam citadaks…
– Kas ir otrs? – Martinoks jautaja.
«Nu, vel kaut kas…» polis bezpalidzigi kustinaja pirkstus. – Vini izskatas pec suniem. Ja, suniem. Es runaju par vacu kohankam, citas neesmu redzejis. Kas rakstits uz suna sejas? Padevigs savam saimniekam. Padeviba… Ta tas ir ar vacietem. Bet ?ai sievietei ir pavisam cita seja. Uz vinu ir auksts… auksts. Un tomer – dusmas.
«Jus teicat, ka vina ir skaista,» apmulsis sacija Semjons Martinoks.
«Aukstums ari ir skaisti,» iebilda polis. – Tikai ?is ir pavisam cita veida… skaistums.
– Nu, kas, tavuprat, vina ir? – jautaja Ma?arins.
«Es nezinu,» Jans Kitsaks paraustija plecus. – Kur? man par to pastastis? Bet es domaju, ka… Ja vina nav pamesta kohana un ja vina kaut ko runaja ar pa?u Kaufmani, un ja vinus apkalpotu tas pats viesmilis, kur? ari pazuda no restorana, tiklidz pilseta ienaca jusu armija, un, ja Kaufmane aizbega, bet vina palika, un tagad vina iet uz restoranu ar kadu poli, un tas katru reizi ir viens un tas pats polis, tad…
«Tas viss ir loti interesanti,» Ma?arins pabeidza polieti.
«Ja, ja,» piekrita Jans Kitsaks. «Tas ir loti cekavi… Tapec es atnacu pie jums, lai pateiktu… Man nepatik vacie?i,» vin? pec pauzes piebilda. – Man vini nekad nav patiku?i. Un es velos jums palidzet. Ja jus, protams, man ticat.
– Cik biezi ?i sieviete nak uz restoranu kopa ar to poli? – jautaja Ma?arins.
«Tas pats ka ar Kaufmanu,» atbildeja Jans Kicaks. – Divas reizes nedela. Vienmer tikai divas reizes nedela. Tre?dienas un svetdienas. Tie?i septinos vakara. Vienmer no minutes lidz minutei. Un citas dienas – nekad.
«Ta tas ir,» domigi sacija Ma?arins. – Bet tas tie?am ir interesanti. Vienmer minuti pa minutei… Un tajas pa?as dienas ka iepriek?…
«Tie?i ta,» piekrita Jans Kitsaks.
– Vai vinus vienmer apkalpo viens un tas pats viesmilis? – Cernihs jautaja. – Vai ari tas katru reizi at?kiras?
«Ta pati,» Jans atbildeja. «Vin? pavisam nesen dabuja darbu restorana, kad vacie?i atstaja pilsetu.
– Kam pieder restorans? – jautaja Semjons Martinoks. – Nu, kur? taja ir svarigakais ipa?nieks?
«Pans Mironcaks,» atbildeja Jans.
– Un kas vin? ir, ?is Mironcaka kungs? – Martinoks jautaja.
«Burva,» Ians saviebas. – Tapat ka visi ipa?nieki. Vin? mums nodira tris reizes, bet maksa tikai paris zlotus.
– Vai vin? vacie?u laika bija ari restorana ipa?nieks? – Martinoks jautaja.
«Ja,» atbildeja polis.
– Kas ?odien par dienu? – Ma?arins saviebas, cen?oties atcereties.
«?kiet, ka ta ir otrdiena,» Martinoks pasmineja.
«Ja, otrkart,» apstiprinaja Jans Kitsaks.
«Tatad, rit ?ai sievietei kopa ar savu draudzigo poli jaierodas uz restoranu,» Ma?arins berzeja pieri. – Tie?i devinpadsmitos nulle-nulle.
«Dro?i vien,» Ians paraustija plecus. – Vina vienmer nak tre?dien un svetdien. Kapec vina nenak rit?
«Uh-huh…» sacija Ma?arins un neko vairak neteica.
Vin? diezgan ilgu laiku kluseja. Ari Martinoks, Cernihs un Jans Kitsaks kluseja. Vini saprata, ka Ma?arins doma. Ari Cernihs un Martinoks domaja, un Jans, ?kiet, ari domaja par kaut ko savu.
– Vai tu rit strada? – Mazharins beidzot jautaja, pagriezies pret poli.
«Ja,» vin? atbildeja.
– Un tu vinus redzesi rit – to sievieti un to poli, kas bus ar vinu? – jautaja Ma?arins.
«Ja tas bus nepiecie?ams, es to redze?u,» sacija Jans. – Kad vini ienak restorana. Vai ari tad, kad vini atstaj restoranu.
«Ja, mums vajadzetu,» sacija Ma?arins. – Un ne tikai redzet, bet ari sekot vinai. Uzziniet, kur vina dosies no restorana. Vai jus varetu to izdarit?
– Es? – polis brinijas.
«Ja, jus,» sacija Ma?arins. – Sekojiet lidzi. Bet tikai, jus saprotat, slepeni. Tas ir, lai ne vina, ne vinas draugs nepiever? jums uzmanibu. Vai jus varat tikt gala?
– Es? – polis atkartoja jautajumu, vel vairak parsteigts.
– Nu, vai tu velies mums palidzet? – Mazharins jautaja un tuk?i paskatijas uz Ianu.
– O ja! – Ians atbildeja. – ES gribu tev palidzet! Bet…
«Vai jus esat parsteigts, ka mes jums tik viegli uzticamies?» – jautaja Ma?arins.
Uz to Ians neko neteica, tikai nolaida galvu un noplatija rokas.
«Mums ari nepatik fa?isti, tapat ka jums,» Mazharins pasmineja. – Un viss parejais ir mazsvarigs.
?kiet, ka ?ie vardi atstaja iespaidu uz Janu Kicaku. Vin? pacela galvu un ari paskatijas uz Ma?arinu.
«Es dari?u to, ko virsnieks man lugs,» vin? stingri sacija. – Tiesa, par to mani varetu izmest no darba. Jo es aizbraucu neprasot…
«Nu, ja kaut kas notiks, mes kaut ka atrisinasim ?o lietu,» solija Martinoks. – Kas mes esam? Sarkana armija, kas sarga darba elementu. Un jus esat tas pats darba elements. Un ?is tavs kungs Mironcaks ir izmantotajs un ada spele! Vai mes nevaram tevi pasargat no tada asinssuceja? Vienkar?i dodiet man majienu, ja kaut kas notiek. ?kiet, ka es personigi isteno?u socialo taisnigumu.
«Labi,» polis pasmaidija ne parak parliecinati. – ES tev pateik?u…
– Nu pastasti man! – rezumeja Semjons Martinoks. – Un ne?aubies par to. Jo jusu polu pasaules rijeju un egoistu laiks ir beidzies! Tagad ir tavs laiks!
– Es nesaprotu… – Jans noplatija rokas.
«Tas ir aiz ieraduma,» Martinoks uzsita puisim pa plecu. – Ar laiku tu visu sapratisi. ?i ir ta pati zinatne, ko visi loti atri saprot. Gan ekspluatatori, gan darbaspeka elements. Tikmer palidziet mums, ka vien varat. Ta ka jus iederaties bikses, jums tas ir japiepoga. Citadi bus bardaks.
«Es to saprotu,» ?oreiz Iana smaids bija parliecinataks.
– Nu labi! – teica Martynoks. – Komandieri, visu parejo vinam izskaidro pats.
«Mums ir jazina, kur ?i sieviete dzivo,» sacija Maharins, ver?oties pret Janu. «Vai ari kur vina dodas katru reizi, kad iziet no restorana.» Tad: viena vina dodas uz savu vietu vai kopa ar savu kungu. Tu saproti?
«Ja,» pamaja Jans Kitsaks. – To es domaju. Bet es neko citu nesaprotu. Ko darit, ja vini pamet restoranu un dodas dazados virzienos? Kas man bus jadara? Kam man vajadzetu sekot?
«Ta ir taisniba,» padomajis sacija Ma?arins. – Visticamak, ta ari bus. Tas ir, tie izkliedesies dazados virzienos. Un butu labi uzraudzit abus. Ak, Semjons?
– Tatad esam tikai mes! – Martynoks bezrupiga balsi teica. – Ta ir ierasta lieta.
«Nu, ja tas ir pazistams, tad jums tas jadara,» sacija Ma?arins. «Jums vienkar?i jaizdoma, ka to izdarit labak!»
– Labak, – Martinoks pasmineja, – tad es bu?u kopa ar damu. ?eit neviens mani ne par ko netures aizdomas. Un kas? Iestade ieradas virsnieks un jauna dama! Parasta lieta. Kapec padomju virsnieks nevaretu uzaicinat damu uz restoranu? Cita lieta, kur es varu dabut ?adu damu pec iespejas isaka laika? Ar pirmo, ar kuru saskaraties, jus neko tadu nedarisit… Labi, padomasim par to. Tatad ?is polis ir mans. Es tevi aizvedi?u lidz pat ?upulim. Starp citu, – Martinoks paskatijas uz Ianu. – Kapec, jusuprat, ?is kungs ir polis?
– Kas vin? vel ir? – jautaja Ians.
– Nu, kur?… Teiksim, vacietis. Vai varbut anglu valoda. Jums te ir biju?i visdazadakie cilveki.
«Ne,» Jangs teica pec isas pardoma?anas. – Vin? ir polis. Poli at?kiras no visiem parejiem…
– Par ko tu runa? – Martynoks ironiski samiedza acis. – Un ko tie?i? Varbut vari paskaidrot?
«Labi, nestridieties,» saruna iejaucas Ma?arins. – Pole, nevis polis… Kada starpiba? Bet jums tie?am ir jaseko vinam. Kopuma ja. Ian, tu seko ?ai damai. Un tu, Semjon, esi vinas pavadonis. Tas ir skaidrs?
«Ne isti,» sacija Martynoks. – Ko darit, ja vini nevelas ?kirties un pec restorana dodas kopa apskavienos? Turpreti?
«Un tad Ians uzraudzis vinus divus, un jus vinu atbalstisit.» Bet kas zina? Cetras acis var atklat uzraudzibu daudz vieglak neka divas.
«Tas ir saprotams,» Martinoks piekrita.
«Jan,» sacija Ma?arins. – ?odien ir otrdiena. Rit tre?diena. Un ceturtdien, agri no rita, tev noteikti jabut ?eit. Pastasti man, kas un ka. Tas ir viss, ko es gribeju pateikt.
«Labi,» polis isi teica un piecelas, domadams doties prom.
«Pagaidi minuti,» Martinoks vinu aptureja. – Tas ari viss, bet ne gluzi. Kopuma ja. Tre?dien pusseptinos vakara paradi?os jusu brini?kigaja restorana. Ar mani bus dama, ludzu, nemiet to vera. Butu jauki, ja tu un es tur paskatitos viens uz otru. Nevis apskaut vai skupstit, bet skatities vienam uz otru. Lai jus zinat, ka esmu tuvuma. Un lai es ari zinatu, ka tu esi tuvuma. Un tapec mes izliekamies, ka nepazistam viens otru. Un viss: mes ar damu izklaidejamies, jus mizojat kartupelus. Un mes visi gaidam, kad ta pati skaistule paradisies kopa ar savu draugu. Un tad mes gaidam, kad vini aizies, un parvietojamies pec viniem. Tas nozime, ka jus esat priek?a, es un mana dama esam nedaudz talak. Un tad rikojamies atbilsto?i apstakliem. Tagad viss ir galigs.
«Esmu pie prata,» Jans atbildeja, stuteja apkart un piebilda: «Es dari?u visu.» Vai es varu iet tagad?
«Ja,» sacija Ma?arins. – Paldies.
«Un es jus ari izbaro?u,» atbildeja Jans Kitsaks.
– Kapec mes esam ?eit? – Cernihs, kur? lidz ?im kluseja, bija parsteigts.
«Par ticibu,» sacija Jans. «Tu mani nepazini, bet joprojam ticeji man.»
«Labi,» Maharins pamaja ar roku. – Mes tur to izdomasim. Starp citu, ka sauc to restoranu?
«Zelta balodis,» atbildeja Jans. – Un vacie?u laika ta sauca, un ari tagad. Tikai tagad tam ir cita zime. Iepriek? tas bija vacu valoda, bet tagad tas ir polu valoda.
Vin? aizgaja. Smer?evie?i kadu laiku kluseja.
– Vai jus domajat, ka tas jus nepievils? – Martynoks beidzot jautaja Ma?arinam.
«Es domaju, ka ne,» atbildeja Ma?arins. – Citadi, kapec lai vin? naktu pie mums? Bet vin? atnaca… Un ari piekrita tai kundzei sekot. Tikpat labi es varetu nepiekrist. Ne, viss bus labi. Gudrs puisis, es to jutu iek?a.
«Varbut vin? ir gudrs,» Martinoks neiebilda. – Bet tas nav svarigi, kapec tads risks? Mes pa?i varetu tam sekot. Es esmu par kungu, Kirils ir par damu. Vai ari otradi. Un viss butu normali.
«Polis ir vietejais,» sacija Maharins. – Tatad vin? pilsetu pazist labak. Un tas ir loti svarigi novero?anas laika. Ko darit, ja dama to izdoma vai vienkar?i sajut asti aiz muguras un velas sajaukt vinas pedas? Un tas noteikti jus mulsinas. Bet, ja jus labi pazistat pilsetu, tad meginiet viegli parspet jus ?adi! Tapec es domaju, ka ?aja gadijuma jus varat risket.
«Nu ja, ja,» Martinoks piekrita, lai gan bija skaidrs, ka vinam ?aja jautajuma ir cita doma. «Un tagad, ka es saprotu, mums ir jaruna sikak par ?o interesanto damu,» sacija Martynoks. – Un par visam apkartejam lietam… Vai es pareizi saprotu?
«Ja,» Maharins isi atbildeja.
«Un tad,» sacija Martinoks, «laujiet man sakt vispirms.» Jo es klausijos musu kra?no poli un izstradaju interesantu koncepciju.
«Izsakiet savu koncepciju,» Mazharins pasmaidija.
«Es ta domaju,» iesaka Martynoks. – Polei taisniba – ?i kundze ir loti interesanta. Kamer mes paradijamies ?aja pilseta, vina sazinajas ar vacie?iem. Es sazinajos loti cie?i, varetu teikt, regulari.
«Visu priek?a un isti neslepjoties,» vardiem piebilda biedrs Cernihs.
«Tie?i ta,» Martynoks piekrita. – Un ne tikai ar kadu sudigu vacieti, bet ar pa?u velnu… ka vinu sauc – Kaufmans! Pa pilsetu klida baumas par kura asinainajiem darbiem! Labi, es runaju… Bet kapec tas pats Kaufmanis devas begt, bet dama palika aiz muguras? A? Tas ir risks! Galu gala vietejie cilveki nedaudz atveselosies, naks pie prata – tatad vin? ar dak?inu pacels tie?i ?o kundzi! Nav iespejams, ka vin? to nepacela, jo ta notiek visur. Nu, ?i pati dama nesaprot nepatik?anas, kas vinai draud? Es domaju, ka vin? saprot. Bet tomer vin? nedoma par slep?anos vai, teiksim, parkraso?anu kada mazak pamanama krasa. Kapec tas ta ir? Bet tapec, ka vinai ?eit ir svarigas lietas. Tas ir tik svarigi, lai vinai nebutu laika slepties. Vai varbut vina doma, ka vina aizlidos un cilveki vinu neatceresies. Bet, lai ka ari butu, lieta ?kiet loti nopietna! Tas ir tik nopietni, ka ?i dama pat nevelas masketies! Tapat ka vina agrak tikas ar Kaufmanu, tagad vina tiekas ar kadu poli vai ar kadu citu vin? patiesiba ir. Taja pa?a vieta un tajas pa?as dienas. Ta ir jautraka dala! Atliek tikai noskaidrot, kas ir ?i noslepumaina lieta. Nogalini mani uz vietas, bet es joprojam nespeju noticet, ka vina dodas uz ?o ednicu tikai vakarinot. Regulari, divas reizes nedela, stingri devinpadsmit nulle-nulle. Ka, jus zinat, kads starptautisks vilciens mar?ruta Odesa-Parize! Fu! – un Semjons Martinoks noguris izdvesa, pabeidzis tik garu runu.
«Ja, ?kiet, ka lieta ir labi zinama,» ierosinaja Kirils Cernihs. «Vina ir vacu spiegs, tas ir fakts.» Pirms vina stradaja gestapo, tagad vina strada kadam citam. Vai joprojam uz vinu, bet ar tre?as puses starpniecibu. Caur to poli… Vin? tatad dod vinai uzdevumus, vina vinam atskaitas. Nav iespejams, ka vacie?i, atkapjoties, neatstatu ?eit savus agentus. Tatad vina ir tada agente.
«Varbut ta ir,» domigi sacija Maharins. – Vai varbut ka citadi. Jo vina rikojas parak atklati. Var teikt – viss ir redzams, no galvas lidz kajam. Kaut ka ne gluzi spiegveidigi…
– Un loti spiegs! – Martinoks nepiekrita. «Ziniet, visdro?ak ir paslepties, atrodoties redzama vieta.» Neviens nedomas, ka tu slepies, kas nozime, ka neviens tev nepieversis uzmanibu. To sauc… sasodits, es aizmirsu vardu!
«Tas ir paradokss,» ieteica Maharins.
«Varbut tas ir paradokss,» Martynoks piekrita. – Man ir gruti atcereties visadus viltigus vardus savas vienkar?as audzina?anas del.
– Ja, bet musu polis tomer pieversa vinai uzmanibu! – negribedams beidzot piekrist Martinokam, sacija Ma?arins.
– Nu un ko tad? – Martinoks iesmejas. «Vai ir daudz tadu cilveku ka ?is polis?» Vin? bija vienigais atrastais. Un visi parejie gaja garam. Ne, ja grasies slepties, tad paslepies visredzamakaja vieta! Jus nekad neuzminesit! ?i dama ir labi iejutusies. ?kiet, ka tas ir skaidri redzams, bet ?kiet, ka tas ir neredzams.
– Ko mes darisim ar ?o paradoksu? – jautaja Cernihs.
«Mes viniem sekosim, un tad svetdien mes tos visus panemsim uzreiz,» sacija Ma?arins. – Un dama, un vinas pavadonis, un viesmilis. Manuprat, tas ir vispareizakais lemums.
– Kapec gan tos uzreiz nepanemt? – jautaja Cernihs. – Teiksim, rit?
– Nu, tas ir vienkar?i! – Ma?arins saviebas. «Mums jazina, kur vini dzivo.» Lai veiktu krati?anu vinu bedres vienlaikus ar arestu. Citadi iedomajieties: mes vinus panemsim, bet vini bus spitigi un nevelesies pateikt, kur dzivo. Un, kamer vini pretojas, kads, par kuru mums nav ne jausmas, ienesis vinu majas tiribu. Tas ir, tas pasleps visu, kas mus varetu intereset. Un tad ko? Un tad mums bus jaatlaiz visa ?i trisvieniba un pat jaatvainojas vinai. Un tapec mums bus pieradijumi pret viniem. Vismaz dazi, bet joprojam bus. Mekle?anas laika un vel jo vairak negaiditas mekle?anas laika jus vienmer varat atrast kaut ko interesantu un vertigu. Jus zinat.
«Ja, protams,» Cernihs pamaja. – To sauc par parsteiguma efektu.
«Katra cilveka var atrast kaut ko labu, ja vinu pareizi mekle!» – pasludinaja Semjons Martinoks. – Tautas gudriba! Bet ?eit ir mans apjukums, brali. Ja mes planojam noligt viesmili, tad butu ieteicams ari vinam sekot lidzi. A? Nez kapec mes pazaudejam ?o stradnieku no redzesloka. Un tas ir haoss.
– Ta ir taisniba! – Ma?arins uzsita sev pa pieri. – Viesmilis! Vin? pavisam nesen dabuja darbu restorana, tikai vin? un neviens cits apkalpo to pa?u skaistuli un vinas kungu…
«Tas ir tas, par ko es runaju,» Martinoks piekrita. – Aizdomiga persona, ?is viesmilis. Tapat ka ?i skaistule ar savu draugu. Un tas nozime, ka… – Martynoks nepabeidza un izteiksmigi paskatijas uz Ma?arinu.
«Ja,» Ma?arins piekrita. «Mums ari vinam vajadzetu sekot lidzi.» Kiril, tas ir tavs uzdevums.
«Es redzu,» Cernihs pamaja. – Mes sekosim lidzi.
Vini apklusa. Katrs domaja par savam lietam, un taja pa?a laika visi domaja par vienu un to pa?u.
– Un tomer, kads mums ?obrid ir rezultats? – Martynoks beidzot jautaja.
– Pastastiet mums, – Ma?arins pasmineja.
«Es jums pateik?u,» piekrita Martinoks. – Visas detalas. Ta teikt faktu ediens ar merces piedevu no musu fantazijam. Starp citu, tas ir ari populars izteiciens. Pirms kara es pazinu restoranu kra?naja Odesas pilseta. Nu, tas bija vina milakais izteiciens. Bet kur tagad ir tas restorans, un vai vina jaukais restorans joprojam ir tur? – Martinoks noputas. – Es domaju, ka ne. Jo visa pasaule ir acgarna. Nu, labi, ko mes varam teikt par ?o?
Vin? apstajas, apkopodams domas, piecelas, sagrieza plecus, staigaja apkart, pat nodejoja kaut ko lidzigu isai stepa dejai. Un tikai pec tam vin? teica:
– Kas mums ?obrid ir? Un ?obrid tas ir tas, kas mums ir. Ir zinama saliedeta grupa – vismaz tris aizdomigas personas. Tas nozime skaistu damu, vinas puisi un viesmili kopa ar viniem. Vinu regulara tik?anas vieta ir restorans Golden Dove, kur vini tiekas tre?dienas un svetdienas pulksten devinpadsmit. Atkartoju: tikai tre?dienas un svetdienas un katru reizi tie?i septinos vakara! Kas tas ir? Kaut kads milas randin?? Ne, ka medza teikt kads cits mans agrako laiku draugs. Randina parasti ir ierasts kaveties, satikties dazadas dienas un dazados laikos… Vai man ir taisniba vai es kludos?
«Jums ir taisniba,» sacija Maharins.
– Un tad – laujiet man turpinat savu oratoriju, ka mana tre?a pirmskara pazina patika teikt. No musu mila pola vardiem mes zinam, ka pirms tam kundze tikas ar citu kungu – kadu gestapo viru Kaufmanu, par kuru Krakova klida visbriesmigakas baumas, un, ka es saprotu, ne bez pamata. Un mes satikamies – tie?i tada pa?a grafika un tie?i taja pa?a vieta. Un ko mes varam teikt par visiem ?iem brinumiem?
Un Martinoks pec kartas paskatijas uz Ma?arinu un Cernihu. Un ta ka vini neatbildeja uz vina jautajumu, vin? turpinaja:
– Un mes varam teikt to. Loti iespejams, ka mums ir dari?ana ar fa?istu spiegu grupu. Vienoti, prasmigi, nekaunigi un ta talak. Un Golden Dove restorans ir vinu pastaviga tik?anas vieta. Ta teikt dro?a maja, kur parruna savas lietas. Kada veida bizness tas ir, mes, protams, vel nezinam. Mes zinam tikai to, ka ?aja grupa ir vismaz tris cilveki: dusmiga dama, vinas draugs un viesmilis…
«Cetri,» sacija Cernihs.
– Kas ir cetri? – Martinoks nesaprata.
«Grupa nav tris, bet cetri cilveki,» skaidroja Cernihs. – Es ta domaju… Mes aizmirsam par restorana ipa?nieku. Kads ir vina vards? – Kirils jautajo?i kustinaja pirkstus.
«Pans Mironcaks,» atcerejas Maharins.
«Ja,» sacija Cernihs. – Tas ta… Nevar but, ka vin? neko nezina vai nezina. Galu gala katru reizi restorana ir atsevi?ka telpa konkretai dienai un laikam, vieni un tie pa?i klienti, un ari viens un tas pats viesmilis… Un tas viss – atkal un atkal. Ka restorana ipa?nieks var nepieverst uzmanibu ?adiem brinumiem? Es butu to konvertejis pret savu gribu. Un, ja tas ta ir, tad ari vin? ir kopa ar viniem.
– Ja! – Martynoks iesaucas. – darbojas ka dro?as majas ipa?nieks.
«Dro?i vien,» Cernihs pamaja.
«Nu, tas ir logiski,» sacija Ma?arins. – Restorana ipa?nieks parasti pazist visus savus pastavigos klientus. Un dama ar savu puisi ir daudz pastavigaka! Nu, pievienosim ipa?nieku sarakstam.
– Un kur? vinu skatisies? – Martinoks jautaja. «Musu personals ir pilniba izzuvis.»
– Kapec vinam sekot? – Ma?arins atbildot jautaja. «Maz ticams, ka vin? kaut ko zina par ?o damu un vinas kungu.» Vina numurs se?padsmitais ir nodro?inat tik?anas vietu laika. Nu, un, manuprat, izpildiet vel kadus mazus noradijumus no kundzes vai vinas kunga. Teiksim, noligt isto cilveku par viesmili.
«Godigi sakot, es nevaru iedomaties, kadu lomu ?is viesmilis spele banda,» Martinoks paraustija plecus. – Izradas, biznesa nodarbojas visi: gan dama un vinas kungs, gan restorana ipa?nieks. Un kam domats viesmilis?
«Nu, var but dazadas vajadzibas,» Maharins paraustija plecus. «Varbut vin? ir vajadzigs duble?anai.» Piemeram, ja nepiecie?ams, piesegt damu ar kungu. Vai tas varetu but? Es domaju, ka var. Ir vel viens apsverums. Vin? ir kontrolieris.
– Kas tas par kontrolieri? – Martinoks nesaprata, un tad vinam atausa: – Ak, es saprotu! Ta teikt augstaku instituciju parstavis! Par stingru kontroli! Lai cilveki apak?a neatslabst!
«Kaut kas tamlidzigs,» Maharins pamaja.
– Ta ir infekcija! – Martinoks nosmineja. – Viniem viss ir izveidots. Un taja pa?a laika tie mida gandriz redzama vieta! Tas ir tas, kas mani kaitina visvairak!
«Jus pats teicat, ka vislabak ir paslepties visredzamakaja vieta,» pasmaidija Ma?arins.
«To nesaku es, bet gan tautas gudriba,» atbildot pasmaidija Martinoks. – Nu, vai rit mums bus jautra diena? Vai drizak jautrs vakars?..


3. nodala
Lidz tre?dienas vakaram vel bija palicis daudz laika, kas bija labi. Jo bija javeic loti daudz sagatavo?anas darbu. Pirmkart, jums vajadzetu pardomat darbibu un analizet savas darbibas. Mazharin tika uzskatits par galveno analitiki mazaja Smershev grupa. Vin? bija mierigs, pamatigs cilveks, kur? nekad nepienema parsteidzigus lemumus; katrs lemums bija lidzsvarots un parbaudits. Visi parejie grupas dalibnieki – impulsivais un nepacietigais Semjons Martinoks, melanholiskais Kirils Cernihs, merktiecigais un neelastigais Causs un Zarecnevs – bija vairak izpilditaji neka analitiki. Lai gan, protams, vini prata ari domat. Bez spejas domat Smer?a nav ko darit, tada prasme, iespejams, ir smer?evie?a galvenais ierocis.
Ja, Causs un Zarecnevs… Vinus pat nevareja atcereties, jo ne Causs, ne Zarecnevs tagad nebija grupa. Bija tikai tris – pats Mazharins, Martinoks un Cernihs. Tads bija speku samers, un gribi vai negribi, ar to bija jarekinas.
Tatad, Mazharins domaja – lenam, pamatigi, cen?oties nepalaist garam nevienu momentu un nianses, pat vismazako un nenozimigako. Ko vin? domaja? Par aizdomigiem cetriem cilvekiem, kas vel? Tas ir, par skaistu damu, vinas pastavigo pavadoni, viesmili un restorana Golden Dove ipa?nieku.
Ne, vin? vel neuzskatija tos par vacie?iem vai kadu citu spiegiem; vinam nebija nekadu pieradijumu tam. Bija tikai aizdomas, turklat nopietnas un pamatotas aizdomas, tacu aizdomas nav pieradijums. Vel bija jaiegust pieradijumi. Un dazados veidos un veidos.
Tatad. Laika, kad nacisti okupeja Krakovu, ?i interesanta dama regulari tikas ar Kaufmanu, vienu no galvenajiem Krakovas gestapo virsniekiem. Un ta ka Kaufmans ienema ieverojamu vietu Krakovas gestapo, tas nozime, ka lieta, ko vin? parrunaja ar damu, bija svariga. Augsts gestapo rangs nespetu risinat dazas nelielas lietas, tam ir citi zemaka ranga darbinieki. Logiski? Logiski.
Ja ta, tad ejam talak. Par to, ka lieta bijusi svariga, liecina ari tas, ka kundzes un Kaufmanes tik?anas notika regulari. Tas ir, tas bija jautajums, kuru nebija iespejams atrisinat viena raviena. Acimredzot ta bija nopietna lieta, un ta bija jarisina soli pa solim. Ta teikt soli pa solim.
Kas bija ?is bizness, Mazharins, protams, nezinaja. Es ta pat nedomaju. Es pat nemeginaju uzminet, jo mine?ana ir arkartigi neuzticama lieta. Jus varat izdarit pienemumus, ja nav faktu. Un, ja faktu nav, jums neizbegami ir javeido priek?stats, pamatojoties uz savam fantazijam un minejumiem, nododot tos ka faktus. Un tas ir nepareizi, jo agrak vai velak spekulacijas un fantazijas noteikti ievedis tados abstraktos dzunglos, no kuriem bus gruti izklut.
Lai gan, protams, bez pienemumiem iztikt nevareja. Piemeram: kadas problemas varetu atrisinat ?is pats Kaufmans un noslepumainais skaistums? Saistits ar inteligenci? Tatad gestapo nav inteligence. Gestapo ir savi, galvenokart iek?ejie, uzdevumi. Protams, ari gestapo ir savi agenti, tacu tie galvenokart ir versti uz visu veidu iek?ejo problemu risina?anu. Un tapec, ja pienemam, ka skaista sieviete bija Kaufmana personigais agents, tad vin? ar vinu atrisinaja problemas, visticamak, iek?eja rakstura. Logiski? ?kiet logiski.
Ja ta, tad ejam talak. Acimredzot problemas, kuras Kaufmanis atrisinaja ar sava agenta palidzibu, patie?am bija tada rakstura, ka tas nevareja atrisinat uzreiz. Ilgtermina uzdevumi. Un tagad tas nebija tik daudz spekulacijas, cik fakts. Jo lidz ar Sarkanas armijas tuvo?anos Kaufmans pazuda no Krakovas, bet skaistais agents palika. Vina palika, neskatoties uz to, ka jebkura bridi vinu vareja identificet un atklat. Tas ir, butiba, dama speleja all-in. Kad vini parasti iesaistas all-in? Un tad, kad nekas cits neatliek. Tas ir, uzdevums vel nav pilniba izpildits, bet tas ir japaveic par katru cenu, neskatoties uz visiem riskiem.
No otras puses, kas ir all-in spele? ?i ir istermina spele. Jus to atskanojat vienreiz, atskanojat otrreiz, bet tre?o reizi nevaresit iegut to pa?u numuru. Tads, varetu teikt, ir likums. Un, ja tas ta ir, tad lidz ar to kundze un vinas svita Krakova nepaliks ilgi. Tapec mums jasteidzas. Tas ir, pec iespejas atrak satveriet damu un visu vinas svitu. Termin? ir nakamaja svetdiena.
Protams, tik isa laika posma, visticamak, nekadus pieradijumus nesavaksi. Pat ?kietama mekle?ana var nesniegt neko. Bet jus ari nevarat vilcinaties. All-in spelei ir savi noteikumi, un tie ir loti islaicigi.
Turklat joprojam ir dazi pieradijumi. ?i dama ilgi runaja ar Kaufmani. Protams, ja paskatas, tad vinas komunikacija ar gestapo nav vinas noziedzigas darbibas pieradijums. Nu, pienemsim, ka vina sazinajas, un ko tad? Varbut vini ir iemileju?ies. Kur te ir noziegums? Lai gan taja pa?a laika Kaufmans bija viens no galvenajiem gestapo darbiniekiem Krakovas okupacijas laika. Tas ir tas pats bedigi slavenais sapigais punkts, uz kuru var nospiest – un jaskatas, ka dama uzvedisies. Varbut ar ?o pietiks. Nu, paskatisimies.
Bet tomer, tomer… Kas tas par uzdevumu, kada ir ta butiba? Nu nav jau Krakova fa?istu, bet uzdevums paliek… Un ja nu vienigi tas butu saistits ar inteligenci, viss butu skaidrs un izskaidrojams. Jo Vacijas izlukdienestiem pat pa?reizejos apstaklos var but ari savas intereses Krakova. Bet gestapo? Ko vin? velas atbrivotaja Krakova?
* * *
Tie?i ?aja laika, kad Mazharins intensivi domaja un analizeja situaciju ar damu, Semjons Martinoks veica pavisam citu uzdevumu. Ari ?is uzdevums bija saistits ar gaidamo operaciju, tacu tas bija savadaks. Varetu pat teikt, jautrs un aizraujo?s – vismaz pa?am Martinam ar savu nemierigo un pargalvigo raksturu.
Semjons Martinoks mekleja sievieti, ar kuru vinam ritvakar bija jaiet uz restoranu Golden Dove. Lieta bija gruta daudzu iemeslu del. Pirma lieta ir principa atrast ?adu sievieti. Un ne tikai sieviete sevi, bet tada, kura butu gudra un drosmiga un prastu apieties ar ierociem, jo – nekad nevar zinat? Kur? zina, ka viss varetu izverties taja sasoditaja Golden Dove restorana? Ko darit, ja kads pamana, ka vinam seko, un atklaj uguni? Vai, teiksim, vin? metisies tev virsu ar nazi? Viss vareja notikt: vini ir spiegi… ?eit noder sievietes drosme, inteligence un speja ?aut.
Un turklat ?adai sievietei, pec Martynkas domam, ari jabut skaistai. Semjons ipa?u nozimi pie?kira sievie?u skaistumam. ?eit, pec Martynkas teikta, tika paslepts ipa?s operativais triks. Pienemsim, ka vin? rit paradisies restorana kopa ar neglitu damu. Kas tad no ta sanaks? Kas notiks, ka visi parejie restorana apmekletaji uzreiz pieversis vinam un kundzei uzmanibu un saks domat: kapec ?i dama ir tik neglita? Kur? ved neglitas damas uz restoraniem? Hei, hei, vai tas nav ta, ka ?is leitnants uzradas restorana ar savu neglito draudzeni kada slepena noluka del? Galu gala visi zina, ka neglitas damas pastav, lai veiktu noteiktus uzdevumus un uzdevumus. Un vel – priek? kam?
Un tas ir pavisam cits jautajums, ja dama ar Semjonu ir skaistule. Protams, ?aja gadijuma visi vinai pieversis uzmanibu, tacu domas savadak. Un tapec nevienam neienaktu prata, ka tada dama ari dezure. Sievie?u skaistums ir labakais un uzticamakais maske?anas veids visas spiego?anas lietas!
Tas ir pareizi, bet kur jus varat atrast ?adu zag?anu? Un pec iespejas isaka laika, jo tre?diena ir klat, rit! Un lidz tre?dienai kundzei vel ir jasagatavojas, vina ir pienacigi jainstrue, jo pat tad, ja vina ir skaistaka sieviete visa Krakova, priek?a stavo?ais uzdevums ir delikats, un nav iespejams to vienkar?i uznemties nejau?i!
Un visam parejam kundzei vispar nevajadzetu but polietei vai vietejai iedzivotajai, jo kas zina, ko vini elpo, ?ie vietejie iedzivotaji? Ne, te mums vajag savu damu, darga, padomju izcelsmes. Lieta, protams, nav viegla, bet, no otras puses, vai tie?am smer?evitam ir vienkar?as lietas, ko darit? Visas vina lietas ir paaugstinatas sarezgitibas pakapes.
Meklejot partneri gaidamajai lietai, Semjons apmekleja slimnicu, ka ari starp pretgaisa lozmetejiem un signalizetajiem. Un bez konkreta rezultata. Pec Semjona zino?a viedokla, vin? neatrada piemerotu kandidatu.
Viss, ka parasti ?ados jautajumos, tika izlemts nejau?i. Kad Semjons jau bija tuvu izmisumam, vina uzmanibu piesaistija meitenu bars militaraja forma, kas sedeja uz solina netalu no kadas oficialas ekas un pie ieejas bija sargs. Vini bija pieci, un starp viniem bija viens… No pirma acu uzmetiena uz vinu Semjons saprata, ka ta ir vina mekleta laime! Vismaz spriezot pec meitenes izskata. Vina, protams, bija skaista meitene. Ar gai?i bruniem matiem, stingram, juras zalam acim. Un citas meitenes nemitigi smejas un civinaja, bet ?i kluseja. No ka Semjons secinaja, ka vina nav vieglpratiga plapataja, bet gan nopietna un atbildiga meitene, tas ir, tie?i tas, ko vin? patiesiba mekleja. Meitenei uz pleciem bija brigadiera plecu siksnas, un tas Semjonu iedvesmoja vel vairak: nevertigs cilveks netiks paaugstinats par brigadieri.
Semjons kluva cienigs, iztaisnoja jostu un zobena jostu, uzstuma cepuri uz vienu pusi un piegaja pie meitenem. Protams, vini pamanija jauno cirtaino leitnantu un nekavejoties uzmeta vinam viltigas acis. Visi, iznemot to pa?u meiteni virsserzanti. Vina joprojam sedeja uz pa?as sola malas un, nepacelusi skatienu, skatijas uz pelki, kas klata ar planu ledus gabalu, kura bija iesalusi klavas lapa, kas bija nokluvusi, kas zina, kur.
– Labdien, biedri leitnanta kungs! – meitenes draudziga kori sveicinaja Semjonu. Vinus vin? nemaz nesamulsinaja un, protams, pat nedomaja par vismaz kaut kadas paklautibas saglaba?anu. – No kurienes tu pie mums atnaci – tik izskatigs un cirtains? Kapec tur visi ir tik skaisti? Nu, iepazistinasim jus! Mums nav nekas preti!
Un meitenes kopa smejas – visas, iznemot vienu. Vina tikai paskatijas uz Semjonu, un tas ari bija viss. Nu, vinai bija skatiens un acis! Tadas acis, ka Semjonu uzreiz parnema neti?as ilgas pec dzimtenes – siltajiem piekrastes regioniem, kur vin? nebija bijis daudzus gadus. Ta ka vin? vispirms devas aktivaja dienesta, bet pec tam nekavejoties devas uz karu, vin? nekad nav apmeklejis savu dzimteni. Un kas zina, vai vin? tur vel kadreiz bus. Galu gala tas ir kar?. Un kara tu vari mirt.
– Ja, tie?i ta! – Semjons speleja kopa ar meitenem. – Kur? no manis ir skaists? Tatad, klaidonis no talas nomales… Bet tad visi citi mani cinu biedri – tie, protams… Vini ir smuki!
– Nu, iepazistini mani! – viens civinatajs jautri iesaucas.
«Tapec es atnacu,» Semjons pasmaidija. «Bet es ieveroju, ka tu te nikulo bez virie?a uzmanibas.»
– Nu, mums vel pietiek virie?u uzmanibas! – otra meitene izsmeja grimases. – Mes veletos kaut ko uzticamaku. Tatad uz muzu!
Semjons gribeja kaut ko atbildet uz ?o nepretenciozo meitenigo joku, tacu pardomaja, jo vinam nebija laika jokiem. Tre?diena tuvojas nepieludzami un nepieludzami. Precizak, tre?dienas vakara.
«Patiesiba es dro?i vien nak?u pie tevis,» vin? teica, skatidamies uz vecako meiteni.
– Ak, ak, ak! – uzreiz ievilka vairakas jautras meitenigas balsis. – Tatad, biedri leitnanta kungs, jus nolemat uzreiz izspelet trumpjus! Pieversiet uzmanibu musu Pavlinai! Bet jusu pules ir veltigas!
– Kapec tas ta ir? – jautaja Semjons.
– Jo musu Pavlina ir…
– Aizveries! – vecaka meitene, kuru vini sauca par Pavlinu, igni kliedza uz salauztajam jaunavam un mierigi paskatijas uz Martynku. -Kas tu esi un ko tu gribi?
Likas, ka saruna jau no pa?a sakuma iegust lieti?ku formu, un Semjonam tas patika. Ar tadu meiteni ka vina visadam pieejam nebija jegas. Bija nepiecie?ams ar vinu runat tie?i un atklati.
«?eit,» sacija Semjons un izvilka no kru?u kabatas sarkanu ID. – Es esmu no Smersh. Vai esat dzirdeju?i ?o vardu?
– Oho! – aiz muguras ?oketa iesaucas meitenes balss. – No Smersh! Nopietns puisis! Un mes esam ka vienlidzigi!…
«Mums jaruna,» sacija Semjons, pagriezies pret vecako meiteni.
– Tie?i ar mani? – vina mierigi jautaja, un Semjonam patika tads mierigums. Vin? pats bija daudzejada zina nemierigs un haotisks cilveks, tapec loti augstu verteja mieru kada cita. Piemeram, vin? cienija savu komandieri Mazharinu galvenokart par vina pastavigo mieru.
«Ja, tie?i ar tevi,» sacija Semjons.
– Par ko? – meitene jautaja.
«Ne ?eit,» Martinoks atskatijas uz citam klusajam meitenem. – Kaut kur mala.
Meitene klusi piecelas un mierigi saka skatities uz Semjonu.
– Kas tas par biroju? – Semjons pamaja sargam.
«Sazina,» vecaka meitene isi paskaidroja. – ?ifre?ana un at?ifre?ana.
«Es redzu,» sacija Semjons. – Nu, iesim iek?a. Meklesim sturiti sarunai.
«Mums ir stingra piekluves sistema,» sacija meitene. – Vini tevi nelaidis cauri…
– Vai vini mani nelaidis cauri? – Martinoks jautri brinijas. – Viss kartiba, mes tiksim cauri! Tie nav tadi cietok?ni, kas tika ienemti!
Vin? atskatijas uz apdullinatajam meitenem, uzsmaidija vinam un ironiska toni teica:
– Pagaidam esiet klat, skaistas meitenes! Es gribetu ar jums parunat ilgak, ja – bizness. Un tapec es novelu jums…
Un kopa ar vecako meiteni vin? devas uz ieeju, kur regojas sargs. Neskatoties uz to, ka Semjons sargam uzdavinaja identifikacijas karti ar uzrakstu Smersh – vispirms garoza, bet pec tam atlocita veida – sargs nevelejas laist Semjonu cauri.
– Es nevaru to palaist bez mana vecaka! – vin? bailigi, bet taja pa?a laika izlemigi sacija. – Pasuti!
«Nu, tad svilpi par vecako,» mierigi sacija Martinoks.
Driz vien paradijas drums virsleitnants un aizdomigi skatijas uz Martynku.
– Kur? tas? – vin? noruca. – Ko tev vajag?
Semjons klusedams iedeva vinam savu ID. Apzinatais drumums uzreiz pazuda no virsleitnanta sejas.
«Es jus klausos, biedri leitnant,» vin? teica. – Vai varu tev kaut ko palidzet?
«Jus varat,» sacija Martinoks. – Ielaid mani iek?a un atrodi vietu sarunai. Ara ir auksti. Ziema!
«Ah…» virsleitnants paskatijas uz meiteni uz saniem.
«Ar mani,» isi sacija Martinoks.
«Es redzu,» sacija virsleitnants. – Sekojiet man.
Vin? vinus ieveda eka, kur skraidija formas terpti virie?i. ?eit bija gan virie?i, gan sievietes.
«?eit,» vecakais leitnants noradija, atverot durvis. – Te neviens tevi netrauces. Vai jums ir nepiecie?ams kaut kas cits?
«Vel nekas,» Semjons atbildeja. – Ja tev vajadzes, es tev piezvani?u. Katram gadijumam neejiet parak talu.
«Es redzu,» sacija virsleitnants un uzmanigi aizvera aiz sevis durvis.
«Visi no tevis loti baidas,» meitene mierigi sacija. «?is virsleitnants no bailem pat nobaleja.
– Vai tu no manis nebaidies? – jautaja Semjons.
«Ne,» meitene mierigi atbildeja. – Kapec man no tevis jabaidas? Es neesmu spiegs.
Semjonam ?i atbilde patika, un vin? pasmaidija. Kopuma vinam ?i meitene iepatikas arvien vairak. Vin? pat garigi slaveja sevi, ka pieversa vinai uzmanibu. Galu gala vin?, iespejams, to nepagrieza…
«Mums ir jaruna,» vin? teica.
– Par ko?
– Par vienu loti interesantu lietu. Citiem vardiem sakot, mums ir vajadziga jusu palidziba.
– Manejo? – meitene precizeja.
«Ja, tas ir tavs,» Semjons apstiprinaja.
– Kam man palidzet? – meitene jautaja, un ari Semjonam patika ?is jautajums, jo tas bija jautajums lidz punktam – bez jebkadas pieker?anas un citam damu lietam.
«Mes,» atbildeja Semjons. – Tas ir, Smer?a. Un konkreti man.
Uz to meitene vispar neko neteica, tikai ar mierigu gaidu paskatijas uz Semjonu.
«Vispirms iepazisimies,» sacija Martynoks. – Es nevaru izturet sarunu pari galdam vai stave?anu priek?a. ?adas sarunas mani sarugtina manas vienkar?ibas del… Mani sauc Semjons.
«Pavlina,» meitene iepazistinaja ar sevi, apklusa un piebilda: «Pavlina skupsts.» Nosauciet savu amatu?
«Nevajag,» Semjons pamaja ar roku. – Kapec man vajadziga jusu pozicija? Man vajag ko citu… Tava palidziba. «Ja, apsedieties,» vin? noradija uz vecmodigu divanu, kas bija iesedies sturi. – Parunasim… Ak, kadas mebeles – es sava muza neko tadu neesmu redzejis! Aizjuras griezums! Neko mikstaku par koka solinu sava muza neesmu redzejis. Manas dzives vienkar?ibas del man nebija iespeju.
Pavlina pirmo reizi pasmaidija – un tad tikai no lupu malam. ?kiet, ka vienkar?iba, ar kadu Martinoks izteica savas emocijas, vinu iepriecinaja. Vina piegaja pie divana un apsedas uz ta malas. Semjons stuteja apkart un apsedas divana otra gala.
«Ja, palidziet,» Semjons iesaka. – Lai palidzetu Smer?am un man personigi. Luk, lieta…
Visa stasta laika Pavlina neteica ne varda. Vina vienkar?i sedeja uz divana un klusi klausijas.
«?eit,» Semjons pabeidza savu stastu. – Tada ir situacija. Bez jums, jus zinat, tas nav iespejams. Ne, protams, tas ir iespejams bez jums, bet tas bus uzlau?anas darbs. Bet mes nevaram pielaut, ka notiek uzlau?ana. Jo mes atbaidisim savus putnus, ja mes nejauksim. Mums ir jabut ticamiem. Mums var nebut citas iespejas uzstaties.
«Es redzu,» Pavlina mierigi sacija. – Es velos uzzinat vairak par savu lomu.
– Ja, loma patiesiba ir vienkar?a – gan tava, gan mana. Es esmu dzivespriecigs padomju virsnieks, jus esat mana jaunkundze. Es uzaicinaju jus uz restoranu. Parasta lieta. Sezam, izliekamies, ka ejam, cakarejam un skatamies. Un, tiklidz musu klienti iziet no restorana, mes, nepamaniti, sekojam viniem. Nepamaniti, tas ir loti svarigi! Patiesiba viniem piekersies kads cits musu cilveks, un mes ar tevi busim it ka rezerves.
– Par ko? – jautaja Pavlina.
– Un tad, ka ?o cilveku var nojaust. Un, ja vini to smarzo, vini var meginat no ta atbrivoties vai sajaukt pedas. Tas ir, aizbegt dazados virzienos.
«Ja, es saprotu,» sacija Pavlina.
«Tas ir brini?kigi,» atviegloti sacija Semjons. «Preteja gadijuma man butu jauzstada gara un pamaco?a runa.» Un tadas runas mani nogurdina. Tagad ?eit ir lieta. Vai tu vari ?aut?
– Uguns? – Pavlina pirmo reizi paskatijas uz Semjonu ar parsteigtam acim. – Uz kuru ?aut?
«Principa,» atbildeja Semjons. – No pistoles.
– Ja es varu…
«Tas ir labi,» Semjons pasmaidija. – Es nedomaju, ka mums bus ja?auj uz visam pusem. Tas esmu es katram gadijumam… Nav zinams, ka viss varetu izversties. Tapec jautaju par ?au?anu.
«Es saprotu,» Pavlina atbildeja.
– Un tad man ir vel viens jautajums. Vai tev ir kleita?
– Kada kleita? – Pavlina neizpratne jautaja.
– Skaisti. Civils,» Semjons paskaidroja.
– Par ko?
– Tad, ja jus dodaties uz ?o sasodito restoranu sava serzanta formasterpa, tad tas atkal bus skumj? uzlauzts. Viss bus redzams, jo vai padomju veci, pat skaistas meitenes, iet uz polu restoraniem? Redzi, vini nestaiga. Bet, ja tu gerbies ?ika civilkleita, tad ta ir pavisam cita lieta! Tad musu serenade bus daudz patiesaka. Viss bus vienkar?i un skaidri: restorana ieradas jautrs virsnieks un vina kundze. Turklat kundze ir skaista poliete, nevis Sarkanas armijas virsserzants… Pierasta lieta! Nu ka ar kleitu?
«Man nav kleitas,» Pavlina neizpratne teica. – Kapec man to vajag kara?
«Nu, ir dazadi kara veidi,» filozofiski atzimeja Semjons. – Ka redzi, reizem vajag civilkleitu… Tatad, tu saki, tev nav ?ikas kleitas.
– Ne…
– Nu nav problemu! Mes to sanemsim! Vini saka, ka ?eit ir vienkar?i elpu aizraujo?i burzuaziskie veikali. Mes iesim tur. Bizness!
– Bet…
«Iztiksim bez «bet,» Semjons pasmaidija. – Kads ar to sakars visadiem «bet», ja japadara lietas? Labak pasaki galveno – vai piekriti mums palidzet?
«Ja,» Pavlina atbildeja, tikai nedaudz vilcinoties.
– Lieliski! – Semjons uzsita sev pa celgalu un piecelas no divana. – Tatad, ta. Tagad mes ar jums ejam pie jusu priek?nieka, tur es vinam pasaku paris interesantus vardus, pec kuriem mes ejam tie?i uz burzuazisko veikalu pec jaunam drebem. Un mums viss bus labi un brini?kigi!
«Man nav naudas jaunam lietam,» Pavlina vilcinajas.
– Nu, tas ir tadas mulkibas! – Semjons neverigi pamaja ar roku. – Man ir nauda. Un musu milie rubli, un Polijas zloti!
– Bet…
– «Bet» atkal? – Semjons pasmineja. – Meginasim iztikt bez ?i varda. Labak to aizstat ar vardu «must».
– Vai visi Smersh ir tik bagati, vai tikai jus? – meitene jautaja.
– Protams, tikai es! – Semjons pasmineja. – Visi parejie ir pilnigi tuk?am galvam un klaidoni. Ja, to jus redzesiet pa?i, kad vinus satiksiet! Briesmigs skats! Nu kur ir tavi priek?nieki? Aizved mani pie vina, es gribu vinam pateikt dazus maigus vardus!
* * *
Martinoks tie?am isa laika vienojas ar priek?niecibu – atlika vien uzradit personu apliecino?u dokumentu ar uzrakstu «Smersh».
«Vai jus uz visiem laikiem aizvedisit musu cinitaju vai atvedisit vinu atpakal?» – vaicaja varas iestades.
– Un ta tas iznaks! – Semjons jautri atbildeja. «Ko darit, ja mums vina tik loti patik, ka mes velamies vinu paturet kopa ar mums uz visiem laikiem.» Vina ir nopietna meitene. Nu mes ari esam nopietni. Tatad viss ir iespejams.
Uz ?adiem vardiem vadiba tikai pamaja ar galvu, un ar to saruna ari beidzas.
– Pasuti! – Semjons teica Pavlinai. – Jusu priek?niecibai nav nekas iebilstams. Tiesa, beidzot apraudajos. Vin? saka, ka mes zaudejam tadu cinitaju serzanta majora Pavlinas persona… aizmirsat, kads ir jusu uzvards?
– Skupsts.
«Tas ir labs vards,» atzinigi sacija Martinoks. – Man patik. ?ads uzvards rada mieru. Miers, klusums un bez kara. It ka kads kaut kur vakara uz drupam speletu akordeonu.
– Ko tev liek domat tavs pa?a uzvards? – ?oreiz Pavlina pasmaidija atklatak.
– Manejo? – Semjons noputas. – Domaju, ka mans uzvards celies no varda «martyn». ?is ir putns ka liela kaija. ?ausmigi kaitigi un stulbi. Un ari launs. Tapec es negustu nekadu prieku no sava uzvarda.
Ta, sarunadamies, vini gaja pa pirmo Krakovas ielu, kur sastapas. Varetu teikt, ka iela bija neskarta; to gandriz neietekmeja nesenie spradzieni un artilerijas ap?aude. Driz vini uzgaja lielu eku ar lieliem stikla logiem.
«?eit,» sacija Martinoks, apstajoties. – Tam jabut burzuaziskam tirdzniecibas uznemumam. Pareizi, ta ir. Paskaties, aiz stikla pat gerbies manekens. Nu, iesim iek?a, vai ne?
Tiklidz vini iegaja iek?a, pie viniem uzreiz pieripojas mazs, plikpaurin?. Semjonam par parsteigumu mazais cilvecin? runaja krieviski, diezgan skaidri un pareizi.
– PAR! – mazais cilvecin? iekliedzas tieva, spalga balsi. – Panova, krievu virsnieki! Jus izdarijat pareizi, ieejot musu kripta… musu veikala! Visa Krakova nav cita tada veikala, par to varat but dro?i. Ko kungi virsnieki grib no mums nopirkt? Virie?u uzvalks? Damas kleita? Mums ir abi! Vislabaka kvalitate! No Parizes! Visu to labako kungiem un damam! Jo jus esat varoni, un kas ar mums notiktu tagad, ja nebutu jus!
Pat Semjons bija nedaudz apmulsis par ?adu vardu straumi, un Pavlina bija pilniga neizpratne. Tikmer virietis turpinaja kaut ko grabet un parmainus satvera Semjona un Pavlinas rokas, meginot ievilkt tos dzilak sava veikala.
– Tie?am tie?i no Parizes? – gaidijis bridi, kad cilvecin? uz sekundi kluseja, Semjons jautaja. – Kur ir Parize un kur tava Krakova…
«Es redzu, ka virsnieks man netic?» – cilvecin? uzmeta aizvainotu seju. – Nu, tad virsnieks var apskatit preces savam acim! Un virsniece ari. Un pat pielaikot to apgerbu, kas patiks kungiem! Ko vini saka Krievija? Vini neprasa naudu par skati?anos – ta ?kiet?
«Tu tik labi runa krieviski…» Martynoks atzimeja.
– Ak, tas ir atsevi?ks un, laujiet man pastastit, skumj? stasts! – mazais cilvecin? pamaja ar roku, noradot, ka par ?o temu tagad runat nevelas. – Tatad, ko jus veletos iegadaties? Kaut kas priek? sevis? Damai?
«Damai,» Semjons nevilus pasmaidija. – Kada skaista kleita, tad metelis vai lietusmetelis… nu, lai butu silti, un tad…
Semjons apklusa un uzmeta kritisku skatienu Pavlinai, kas klusi staveja vinam blakus. Vina bija gerbusies visas kareivja drebes – gara meteli, novalkata cepure ar ausu aizbazniem, kajas vinai bija zabaki – lai ari ne brezents, bet hromets, tomer ?ads terps, pec Semjona domam, izskatijas loti bedigi. Un – nav nozimes, nemot vera uzdevumu, kas Pavlinai bija jaizpilda.
«Un ari,» Martynoks atkartoja, «damai vajag skaistas kurpes.» Un ari skaista galvassega. Un kaut kas tamlidzigs… – te Semjons neatrada isto vardu un tikai parbrauca ar roku pa seju, paradot, ka bez visa pareja vinam nepiecie?ama ari kosmetika.
– Ak, es saprotu virsnieka kungs! – mazais cilvecin? entuziastiski iesaucas. «Un es saprotu ari virsnieku!» Kar? beidzas, un dama velas but skaista!
«Tas ir,» Martinoks apstiprinaja. – Tatad, vai jums ir tads sortiments?
– Krievu virsnieku kungiem – ir viss, ko kungi velas! – mazais cilvecin? grabeja. – Ka mes varam kaut ko liegt saviem aizstavjiem un atbrivotajiem! Jadzia! – vin? kliedza kaut kur dzilak veikala. – Kur tu esi? Tad pie mums ieradas krievu virsnieki!
Meitene uzreiz ieradas uz zvanu.
«Jadviga, mana meita un mana asistente,» mazais virietis iepazistinaja meiteni. – Jadzia, ?i dama velas skaisti gerbties. Nem vinu lidzi un dari visu pareizi. Kungs, virsniek, jums bus jagaida. Ko darit – sievietes skaistumam nepiecie?ama pacietiba! Vai varbut virsnieks kungs ari velas nopirkt sev…
«Vin? negrib,» Semjons partrauca mazo cilveku. – Mes sagerbsim damas.
– Ak, es tevi saprotu! – cilvecin? uzreiz piekrita. – Visam savs laiks!
«Ej un izmeginiet to,» Semjons cuksteja Pavlinai.
Bet Pavlina staveja un turpinaja stavet.
– Priek? kam tas viss? – vina cuksteja preti.
«Tapec, ka tas ir kar?,» atbildot cuksteja Semjons.
Pavlina noputas un ?aubidamies paspera pec kluseju?as Jadvigas.
…Pavlina paradijas apmeram pec pusstundas. Semjons paskatijas uz vinu, un vina lupas nevilus nodrebeja. Jo ta nebija Pavlina, bet kads cits. Vina priek?a staveja kalsna, lielam acim, gai?mataina meitene un no apmulsuma nezinaja, kur likt rokas. Vinai bija gerbusies civilkleita gai?i zila krasa, galva bija tadas pa?as krasas pukaina berete, kajas – gai?i un eleganti ziemas zabaki, bet pari rokai bija viegls metelis ar kazokadas oderi. Un tas viss vienkar?i apbrinojami piestaveja Pavlinai, padarot vinu neatpazistamu.
«Izradas, ka vina ir tik skaista…» Semjons nevilus nodomaja. «Vai ir iespejams cinities, kad tu esi tik skaista?…» Un Semjons nevareja iedomaties neko citu; tagad vinu piepildija nevis domas, bet jutas un emocijas. Bet veikala ipa?nieks, ieraugot parveidoto Pavlinu, bija vienkar?i sajusma.
– Ak, kada skaista dama! – vin? augsta balsi civinaja. – Ko tu doma – skaistas civildrebes! Ka tas maina cilveku, it ipa?i, ja ?is cilveks ir jauna skaista dama! Domaju, ka virsnieks man piekritis! Vai tu man piekriti? – vin? paskatijas uz Martinoku.
– Kas? – Semjons pamodas. – Ak, nu ja… Skaistas civildrebes… Protams…
«?eit…» Pavlina vilcinoties sacija.
– Cik es tev esmu parada? – Semjons jautaja veikala ipa?niekam. Turklat vin? to jautaja ar pulem, jo tagad ne ar vienu negribeja runat, bet gan gribeja aplukot parveidoto Pavu. Skaties un skaties, nenolaizot acis un nesakot nevienu vardu, jo tagad visi vardi pasaule bija lieki.
– Ak, ?adu apgerbu cena ir ieverojama! – mazais cilvecin? iesaucas. «Jo jus pa?i redzat, kas tas par skaistumu un ka jauna dama ir parvertusies ?adas drebes!» Bet krievu virsnieku kungiem un tik skaistai damai esmu gatavs uztaisit atlaidi. Liela atlaide! Piekritu pardot visu par puscenu!
«Tatad jus kaulesities,» Martinoks neticigi pasmineja.
– Ak, nesaki man tadus vardus! – veikala ipa?nieks protesteja. – Jo ne visu ?aja pasaule mera nauda. Vai virsnieks man piekrit? Varu pienemt maksajumus gan zlotos, gan padomju rublos. Ka dzentlmenis virsnieks velas.
Patiesiba Semjons prata kauleties, jo no bernibas vinam bija janopelna sev santims un vin? zinaja ta vertibu. Bet tagad ta nebija. Tagad vina priek?a staveja gandriz nepazistama meitene, varda Pavlina, un kautrigi grozijas no kajas uz kaju. Skaistaka meitene pasaule – Semjons par to bija nesatricinami parliecinats. Tapec vin? izklaidigi iekeras kabata un izvilka, neskaitot, sauju saburzitu bankno?u. ?kiet, te bija sajaukti rubli un zloti. Un vin? tos iedzina veikala ipa?nieka rokas.
– Barzo Zenku! – saimnieks ar prieku pat pargaja uz polu valodu. ?kiet, ka Semjons izklaidigi iedeva ipa?niekam daudz vairak naudas, neka pirkumi bija verti. «Pani velas iziet no veikala jaunas drebes vai varbut vina velas pargerbties?» Ja vina gribes pargerbties, tad Jadviga smuki sapakos visus pirkumus!
«Pani velas pargerbties,» sacija Semjons.
– Ak, es saprotu! – veikala ipa?nieks uzreiz piekrita. – Kar? vel nav beidzies, un kundze ir krievu virsniece. Jadzia, palidzi kundzei.
Pavlina atkal devas aiz ekrana un driz iznaca ara, terpusies sava vecaja karavira forma. Vina nesa rokas vairakas skaistas kastes.
«Ja, kar?!..» noputas veikala ipa?nieks. – Karam ir sava seja, un ta ir loti ?ausmiga seja! Es domaju, ka virsnieks saprot, ko es gribeju pateikt.
?oreiz veikala ipa?nieka vardi izklausijas skumji un tapec sirsnigi.
* * *
Vini klusedami devas atpakal. Pavlina kluseja, Semjons kluseja. Katram no viniem bija savs iemesls kluset. Pavlina kluseja, jo vinai nekad nebija nacies ne tikai valkat, bet pat pielaikot tik skaistus terpus. Turklat tos nopirka nevis vina, bet gan vinai pilnigi nepazistams jaunietis. Protams, vina saprata, ka tas ir vajadzigs, ka ?ie terpi butiba nav nekadi terpi, bet kaut kas lidzigs skatuves kostimam, un ka rit, pargerbusies, vina dosies ar ?o jaunekli uz restoranu un pa lielam. tas nebutu restorans, bet kaut kada skatuves lidziba, kur vina speles sev uzticeto lomu skatitaju priek?a, kurus vina varbut pat neredzes, bet vienalga – ?ie skatitaji bus klat, un vini kopa ar Pavlinas uzsta?anos noskatisies. naida pilnas acis, jo tie nebus pa?i skatitaji – tie bus ienaidnieki. Pavlina to visu lieliski saprata, tacu vinas apmulsums nepargaja.
Bet kapec Semjons kluseja, bija grutak saprast. Kopuma vin? pats nesaprata sava kluse?anas iemeslus. Vin? tikai gaja un kluseja, un vina acu priek?a staveja tieva, apmulsusi meitene ar milzigam zilam acim, terpusies kleita un berete, kas vinu padarija par pa?u pirmo skaistuli pasaule.
«Es to visu nekad neesmu lietojusi…» Pavlina bija pirma, kas ierunajas un pakratija kastiti, kura, ?kiet, bija visadas smarzas. «Es pat nezinu, ka pareizi uzklat kosmetiku.»
– Viss kartiba, mani draugi tevi iemacis! – Semjons atbildeja. Vin? priecajas, ka Pavlina vismaz par kaut ko runaja. – Vini ir tik dzivigi!
– Ak, vini iemacis! – Pavlina pasmineja, apklusa un piebilda: – Un cik vini bus skaudigi!
«Nekas,» Semjons pasmineja. – Ta ir laba skaudiba. Laujiet viniem apskaust. Skaistumu apskaust nav greks.
– Ko ar to visu darit, kad izrade beidzas? – jautaja Pavlina.
«Ko vien velaties,» Semjons paraustija plecus.
«Ta tas ir,» meitene paskatijas uz vinu. «Un tad es to visu atdo?u meitenem.» Vini bus laimigi!
Semjonam ?ie vardi tik loti nepatika, ka vin? pat apstajas.
– Kapec meitenes? – vin? jautaja. «Vai tev pa?am tas nebus vajadzigs?»
– Kapec man tas viss vajadzigs? – Pavlina paraustija plecus.
«Kad kar? beigsies,» Martynoks uzreiz neatbildeja, «un tad varbut tie bus vajadzigi.» Ka tu uzvilksi visu ?o skaistumu, ka tu paradisies… nu, es nezinu… kada priek?a!
– Ja, man nav, kam sevi paradit! – Pavlina nevainigi atbildeja.
– Ka tas nakas nevienam priek?a? – Semjons pamazam atgriezas pie ierasta, jautra noskanojuma. – Piemeram, mana priek?a. Kapec ne? Es to loti noverte?u!
Pavlina neko neteica, tikai paskatijas uz Semjonu.
«Nu, luk, mes esam,» sacija Semjons. – Tatad, ta. Rit tie?i se?padsmitos es nak?u pec tevis. Pareizak sakot, es apsta?os. ?aja laika jums vajadzetu but gatavam. Tas ir, sagerbts, izpu?kots un viss tas dzezs. Ja varasiestades saks intereseties, kam tada masku balle, tad sakiet, ka Smer?s ta pasutija. Un nevienam neko citu nesaki. Ne kur tu dosies, ne ar kadu, ne kadam vajadzibam – nevienam nekas!
«Ja, es saprotu,» Pavlina pamaja.
«Tas ir brini?kigi,» Martinoks pasmaidija. «Tatad, es nak?u ciemos, aizvedi?u jus pie saviem priek?niekiem, ieteik?u un visas citas lietas.» Un tad – uz restoranu. Tas ir, kaujas misija. Nu, pagaidam paliec ?eit.
Bija skaidrs, ka Semjons patie?am nevelejas ?kirties no Pavlinas. Un ?kiet, ka Pavlina to saprata. Tapec vina pagriezas, lai aizietu pirma. Un vina aizgaja. Semjons kadu bridi pieskatija vinu un tad iesaucas:
– Pavlina!
– Kas? – vina apstajas.
– Tatad jus sakat, ka zinat, ka ?aut ar pistoli? – vin? jautaja.
– Ja es varu…
«Tas ir labi,» Semjons no nekurienes izplapajas.


4. nodala
«…?is ir tas pats Pavlinas skupsts,» Semjons iepazistinaja ar Pavlinu. – Un tie ir mani biedri.
«Kapteinis Ma?arins,» Maharins iepazistinaja ar sevi, apstajas un piebilda: «Aleksejs.»
«Kirils Cernihs,» Cernihs iepazistinaja ar sevi.
– Vai jusu ir tik maz? – Es nevareju nepajautat Pavlinai.
«Ta tas izradas,» Martynoks noplatija rokas. – Mums nav vajadziga vesela armija. Mums ir savs kar?. Saskana ar ipa?iem noteikumiem.
– Vai jums tika paskaidrots jusu uzdevums? – Ma?arins jautaja Pavlinai.
«Ja,» meitene isi atbildeja.
– Vai tev nav bail? – jautaja Ma?arins.
– Un tu? – Pavlina jautaja atbilde, un tas bija tik negaiditi, ka Mazharins pat nevareja atrast, ko atbildet, un Martinoks jautri ?naca: ja jus zinatu, vini saka, musu cilveki, es nevienu neiesaistitu ?ada jautajuma!
«?eit jums ir ierocis,» sacija Ma?arins, pasniedzot ieroci Pavlinai. – Paslep to sava maka. Protams, visticamak, jums tas nebus vajadzigs, bet jus nevarat dzivot bez ta. Jebkas var notikt. Tagad novelc apmetni.
– Par ko? – meitene nesaprata.
«Mes novertesim, ka tu esi gerbies,» paskaidroja Ma?arins. – Musu biznesa katrs sikums ir svarigs. Jus pats, iespejams, neesat tam pieversis uzmanibu, bet no malas tas vienmer ir pamanamaks.
Pavlina novilka apmetni, apstajas un iedeva to Semjonam.
«?kiet, ka viss ir pareizi,» sacija Maharins, isi palukojoties uz Pavlinu. – Kleita, apavi, lupu krasa… Galvenais, lai tev jaizskatas pec polietes. Uz vieglpratigu polku,» vin? precizeja. – Vai tu runa polu valoda?
– Ne.
– Tad, ieejot restorana, kluse. Un, ja tev kaut kas jasaka, tad saki vinam ausi,» Ma?arins pamaja Semjona virziena. – Un ta – smejies, ?auj acis, izliecies. Vai vari izlikties jauka?
«Ne,» Pavlina teica ar apjukumu. – Ka tas ir?
– Eh! – Mazharins aizkaitinati sacija. – Labi… Vel ir laiks lidz operacijas sakumam – Semjons tevi iemacis. Semjon, vai tu saprati uzdevumu?
– Kapec ne! – Martinoks jautri atbildeja. – Es tevi noteikti iemaci?u!
«Starp citu,» sacija Maharins, pagriezies pret Pavlinu. – Mums ir tradicija vienam otru saukt par «tu». Neatkarigi no rangiem un tituliem. Vai jus neiebilstat, ja mes saksim jus saukt varda? Un jus – mes?
«Man nav nekas preti,» Pavlina atbildeja ar nelielu izbrinu un paskatijas uz Martinoku.
«Ja, ja,» Semjons apstiprinaja. – Tie?i ta – tradicija. Tacu tradicijas nevar lauzt. Ta ir slikta zime. Tagad, teiksim, mes viens otru saucam par «tu», tad musu darbiba neizdosies. Izradisies neveiksme. Es jums saku tie?i. Pieradits prakse.
Kamer vini jokoja un tadejadi iepazinas, Kirils Cernihs kaut kur izgaja ara. Driz vin? atgriezas, bet ne vairs militara forma, bet gan valkatas civilas drebes.
– Nu, vai es izskatos pec polu amatnieka? – vin? reize jautaja visai kompanijai.
– Pagriezies, dels! – Semjons teica un paskatijas uz Kirilu ar vertejo?u skatienu. – Nu, ?kiet, lidzigi. Pavlina, ko tu doma?
«Es nezinu,» Pavlina ?aubigi atbildeja un jautajo?i paskatijas uz Martinoku. – Es ipa?i neskatijos uz polu amatniekiem.
– Nesaprotu, kapec tas vajadzigs? – Semjons uzmineja. – Es paskaidro?u. Taja restorana bez para, kas mus interese, bus vel viens enains personazs – viesmilis. Pec musu aplesem, vin? ari ir no vinu uznemuma. Un tapec mums ari vinam ir jaseko lidzi. Tatad Kirils par to parupesies. Nav pareizi vinu uzraudzit virsnieka forma, jo ?i bus pedeja leta oratorija! Tapec mes nolemam uz laiku parveidot savu Kirilu par begulojo?u polu amatnieku. Krakova tadu ir daudz, un tapec, musuprat, neviens Kirilam nepieversis uzmanibu. Nu, cilveks, kas dodas izklaideties, ir parasta lieta!
«Labi,» sacija Kirils. – Ja es ta izskati?os, tad ie?u. Paskati?os tuvak, kas ir kas, turp un atpakal…
– Vai esi kaut ko aizmirsis? – Ma?arins vinam jautaja.
«Es ta nedomaju,» atbildeja Cernihs. – Pudele degvina – luk, kabata, pistoles – luk, tas ir.
Vin? atvera metela astes: zem vina rokam bija pistoles, pa vienai katra puse.
«Tas ir, ej,» Maharins pamacija Kirilu.
Cernihs pamaja, aizpogaja meteli, uzvilka cepuri un aizgaja.
«Mes iesim pec pusstundas,» sacija Semjons, skatidamies uz Pavlinu. – Pagaidi, es tagad…
Vin? iegaja blakus istaba un driz atgriezas, tacu pavisam cita veidola. Vinam bija mugura ceremoniala virsnieka jaka ar zelta plecu lencem, ka ari Sarkanas Zvaigznes ordenis un cetras medalas. Pusgaras bikses ari nebija ikdieni?kas, bet tum?i zilas, un hrometie zabaki spideja.
«Tagad es esmu pilna terpa,» sacija Semjons, skatidamies uz sevi. – Tatad, komandieri, laujiet man un Pavlinai nodoties neaprakstamai huzaru uzdzivei!
«Es to pielauju,» Maharins taupigi pasmaidija.
«Paldies,» Martinoks manierigi paklanijas. «Mes izbrauksim pec pusstundas.» Pa to laiku macisimies flirtet un malt.
Pavlina neko neatbildeja, tikai noputas.
«Bet nav vajadzibas nopusties,» sacija Semjons. – Neejiet uz restoranu, neflirtejot ar damu. Es zinu, ko saku! ?i ir pirma lieta. Un otra ir loti vienkar?a zinatne. Lielakajai dalai damu tas ir pareizi pirmaja reize.
Bet ?kiet, ka Pavlina nepiedereja tie?i tam vairakumam, jo zinatne vinai tika dota ar lielam grutibam. Semjons no dedzibas pat kluva sapigs, cen?oties iemacit Pavlinai vismaz dazas tipiskas sievietes dekas un grimases. Bet tas bija jautri. Visi smejas: Semjons, Ma?arins un pat pati Pavlina.
«Nu, es domaju, ka ar to pietiks pirmajai reizei,» Semjons izdvesa. – Mes pienemsim, ka jus neesat vieglpratiga, bet nopietna poliete. Dro?i vien ir ari tadi… Bet tomer nopietnas damas, ne, ne un ?aujiet acis apkart. Viniem ir tik sievi?kiga daba… Ej – ?auj! Atkal! Un talak! N-ja… Nu, pienemsim, ka sakuma ar to pietiks…
* * *
Vini ieradas restorana pusseptinos. Panemam galdinu, no kura bija labi redzama ieeja restorana un apsedamies. Viesmilis piegaja pie viniem.
– Ko virsnieks un vina damas velas pasutit? – viesmilis lauzita krievu valoda jautaja.
«Viss pec jusu ieskatiem, bet ta, lai butu skaidrs, ka virsnieka kungs un vina damas staiga,» atbildeja Martynoks. – Varbut man japaskaidro?
– Ak ne! – viesmilis atbildeja. «Mes darisim visu virsnieka un vina kundzes laba.»
«Vai tas ir viesmilis, kuram mums vajadzetu sekot?» – Pavlina cuksteja Semjonam ausi.
– Velns zina! – Martynoks atbildeja un bezrupigi pasmaidija. – Paskatisimies, vai vin? ir tas vai ne… Un tu maini seju.
– Ka tas ir? – Pavlina nesaprata.
«Pasmaidi,» atbildeja Martynoks. – Jus pat varat pasmieties. Un jo stulbak, jo labak. Es tev iemaciju…
«Ja, es atceros,» Pavlina noputas.
– Uz priek?u, – Semjons mudinaja. – Un tavi stulbie smiekli un tavi smaidi, starp citu, ari ir ieroci. Neaizmirsti.
Pavlina atkal klusi noputas un tieva balsi iesmejas. Un tad vina piegaja tuvak Semjonam un cuksteja vinam ausi:
– Nu, vai man tas izdodas?
– Un ka! – Martynoks klusa balsi atbildeja. – Tu gudrais! Vienkar?i dzimis izlukdienests! Redziet, neviens mums nepieversa uzmanibu. Ja vini butu sedeju?i klusi ka peles, vini noteikti butu parvertu?ies. Un mums nav vajadziga citu cilveku uzmaniba.
Viesmilis ieradas ar paplati, kas bija piekrauta ar uzkodam un dzerieniem.
– Padomju virsnieka kungam un vina kundzei ists krievu ?nabis! – vin? pasludinaja.
– Nu ja? – Martinoks tam neticeja. – Un kur tu to dabuji?
Uz to viesmilis tikai noslepumaini pasmaidija.
– Ejam pastaigaties! – Semjons nocuksteja, smaidot skatidamies uz Pavlinu un lejis glazes degvinu.
– Vai man to vajadzetu dzert? – Pavlina ar riebumu paskatijas uz degvinu.
– Obligati! – smaids nepameta Martinkas seju. – Protams, ne viena raviena, bet malcinos – ka jau pieklajas jaukajam damam, kas atrodas restorana… Pienes pie lupam un malko. Ka ?is. Bet nevajag saraukt pieri. Kas tu! Iztelojies prieks!
Runajot, Semjons taja pa?a laika nemanami paskatijas pa zali. Apmekletaju nebija daudz. No militarpersonam bija tikai vin? un vel kads polu virsnieks, ari ar kundzi. Ik pa bridim zvans, kas karajas virs ardurvim, noskaneja, kad apmekletaji naca un gaja. Martyns visus pamanija, vin? cie?i aplukoja visus nako?os un ejo?os, cen?oties nevienu nepalaist garam. Un katru reizi, kad vin? garigi atzimeja: «Tas nav tas. Ne, ta nav…»
Ta pagaja pusstunda. Atkal noskaneja zvans virs durvim, un restorana ienaca jauni klienti – virietis un sieviete. Martins klusi noklik?kinaja ar meli. Pavlina pieliecas pie vina un cuksteja:
– ?eit jus redzat…
«Es redzu,» sacija Semjons. – Labi, ka pamanijat. Esi mierigs. Mes skatamies.
Sieviete, kas ienaca zale, patie?am bija skaista. Bet tas bija auksts, atbaido?s skaistums. Dazos veidos ?i sieviete atgadinaja cusku. Ari cuska ir skaista sava veida. Sievietei bija lokans augums, un vinas seja, ka ?kita Semjonam, ari nedaudz atgadinaja cusku. Vinas kompanjons bija gerbies pieklajiga civila uzvalka, gliti nogludinatiem matiem, visas vina kustibas bija precizas un nesteidzigas. «Ja! – Martinoks pie sevis teica. «?kiet, ka tadi vini ir, ?ie skaistie pui?i!»
Virietis un sieviete paspera dazus solus un apstajas zales vidu. Viniem uzreiz pienaca viesmilis – nevis tas, kur? apkalpoja Martinu un Pavlinu, bet gan cits. Virietis vinam kaut ko isi teica, un viesmilis vinam atbildeja tikpat isi. Lenam paris gaja talak, piegaja pie neuzkrito?am durvim ieejas puse, viesmilis atvera ?is durvis, tajas iegaja virietis un sieviete. Viesmilis kaut kur pazuda, bet pavisam driz atgriezas ar paplati, uz kuras bija sakrautas uzkodas, un vina pudeli. Ienaca viesmilis un aizvera aiz sevis durvis.
No dienesta ieejas zale ienaca jauns gai?matains virietis. Tas bija Jans Kicaks. It ka nejau?i vin? pagaja garam galdinam, pie kura sedeja Martinoks un Pavlina, un izdarija tik tikko pamanamu zimi. Semjons aizvera acis un atkal tas atvera. Tas nozimeja, ka vin? redzeja vinam doto zimi un saprata to pareizi.
«Ahh…» sacija Pavlina, sekojot Janam Kitsakam ar skatienu.
«Ja,» atbildeja Martinoks un pasmaidija. – Tu esi gudrs. ?is ir musu cilveks. Vin? bus tas, kur? uzraudzis tos… – vin? ar skatienu noradija uz atsevi?kas istabas durvim, kur tagad atradas cuskveidiga sieviete un vinas pavadonis. «Un tas nozime, ka mes vinu apdro?inasim.» Pa to laiku gaidam…
Viesmilis, kur? aizdomigajam parim atnesa uzkodas un dzerienus, no privatas telpas neizgaja. ?kiet: ta ka tu esi parasts viesmilis, tad, jabrinas, ko tu tur tik ilgi dari? Sakartoja uzkodas, noveleja apmekletajiem labu apetiti – un turpiniet pildit savus tie?os pienakumus. Bet tiklidz vin? iegaja istaba, vin? turpinaja tur uztureties. Protams, Martina uzmanibu tas neizvairija. «Apspriezoties, kormorani! – vin? domaja. «Tas nozime, ka vini ir viens uznemums!» ?kiet, ka Pavlina domaja par to pa?u. Vina pamanija ari viesmila divaino uzvedibu.
Atkal noskaneja zvans, un restorana ienaca pats Ma?arins divu brunotu karaviru pavadiba. Tas tika iepriek? saskanots. Mazharinam bija jaattelo militaras patrulas vaditajs. Iegajis zale, vin? nesteidzigi paskatijas apkart. Viesmilis nekavejoties pieskreja vinam klat, bet Ma?arins tikai pamaja ar roku un devas uz galdu, pie kura sedeja Martynoks un Pavlina.
– Tavi dokumenti! – Ma?arins teica apzinati skala balsi, uzrunajot Semjonu.
– Ludzu! – tikpat skali atbildeja Martynoks, iznemis no kru?u kabatas dokumentus un pasniedzot tos Ma?arinam.
Ma?arins izlikas, ka parbauda vinam iedotos dokumentus, un tikmer klusi uzmeta skatienu Semjonam.
«Te vini ir,» Semjons cuksteja, smaididams gavilnieka bezrupigo smaidu. – Un viesmilis ari ir ar viniem. Vini apspriezas.
– Viss ir kartiba! – Ma?arins teica tikpat skala balsi, iedodot dokumentus Martinam. – Es ludzu jus, biedri leitnant, nepalikt velak par noteikto laiku! Un par to, – vin? noradija uz degvina pudeli, – esiet ari uzmanigs. Atcerieties, ka esat padomju virsnieks!
– Es paklausu! – teica Martinoks.
Mazharins kopa ar karaviriem atstaja restoranu.
«Vini bus tuvuma,» Semjons sacija Pavlinai. – Citadi nekad nevar zinat…
«Es to sapratu,» Pavlina atbildeja un iesmejas tieva balsi. – Nu, vai es varu izlikties?
– Ar katru reizi paliek labak un labak! – Martynoks uzmundrino?i teica.
* * *
Viesmilis pameta privato istabu tie?i pec astonpadsmit minutem – Martynoks ?o faktu atzimeja ipa?i uzmanigi. Un vel pec se?padsmit minutem virietis un sieviete iznaca ara. Vini klusedami devas uz restorana izeju.
– Uzmanibu! – Martinoks cuksteja.
– ES redzu! – Pavlina atbildeja tikpat isi.
Semjons pamaja ar roku, aicinot pie sevis viesmili. Vin? pieskreja pie galda, Semjons, neskaitot, ielika rokas naudu un kopa ar Pavlinu ari devas uz izeju.
«Virsnieks tik driz aiziet…» sacija viesmilis.
«Ko mes varam darit?» Semjons noputas. – Vai jus redzejat, ka ?eit ieradas militara patrula?
– O ja! – viesmilis atbildeja.
«Vin? ir tas, kur? sabojaja visu svetku prieku,» Semjons aizkaitinats saviebas. – Velni atnesa…
– O ja! – viesmilis atkartoja. – Bet virsnieks ar savu dailo damu pie mums ieradisies citreiz?
«Noteikti,» Semjons atbildeja.
Ara bija tum?s, bet dega blavas laternas, kas tik tikko kliedeja tumsu. Martins paskatijas apkart. Ta bija gandriz pamesta. Preti ieejai restorana, ielas otra puse, ar vienaldzigu skatienu staveja virietis, kas neskaidri atgadinaja kadu stradnieku, kur? bija spelejies.
«Ahh…» teica Pavlina.
«Ja, ja,» Semjons apstiprinaja. – ?is ir musu Kirils. Gaida viesmili.
Tas pats paris attalinajas pa ielu. Desmit solu attaluma vinai sekoja virietis. Tas, protams, bija Jans Kicaks. Nedaudz pagaidiju?i, Semjons un Pavlina sekoja taja pa?a virziena. Taja pa?a laika Semjons apskava Pavlinu ap vidukli.
– Ko, vai tas ari ir vajadzigs? – Pavlina aizdomigi jautaja.
– Kas tie?i? – Semjons jautaja, lai gan lieliski saprata, kas tika teikts.
– Nu, apskauj…
– Ak, ?is! Protams, ka vajadzetu. Bez neveiksmem. Spriediet pa?i: kur? mus tures aizdomas, ja mes staigasim apskavienos? Vini domas, ka esam parasts paris. Padomju virsnieks un…

Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70538905) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.