Читать онлайн книгу «Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija» автора Edgars Auziņš

Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija
Edgars Auzin?
Lai pasargatu meitu no sa?keltas dzives, hercogs vinu nosuta uz akademiju. Bet vin? nezina, kas tur notiek! Ne velti macibu iestadi sauc par “launo garu akademiju”, ?eit hierarhija veidota pec talanta, nevis tituliem, un izvirtibas ir vairak neka galvaspilsetas bordelos. Ka nabaga meitene bez magiskam spejam var izdzivot ?ados apstaklos?

Edgars Auzin?
Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija

1.nodala
Stikls noskaneja no kliedzieniem. Aiz loga civinaja putni, it ka trakojo?ais zalums netiktu gala ar romantiskas atmosferas radi?anu, gai?os aizkarus plivoja svaigakais vejin?, un no kaut kurienes lejas atskaneja smiekli un dziesmas. Visa pasaule dzivoja vienotu dzivi, sapludinot neviendabigus elementus ideala substance, un tikai stikla zvani?ana no kliedziena sabojaja kopejo ainu.
Man vajadzeja nopusties un paskatities uz tevu. Preteja gadijuma, ja vin? nolems, ka es neklausos, vin? kliegs vel skalak. Vin? var.
– Tialla! Es esmu pilnigi nopietns!
«Es zinu, tet,» man izdevas iestarpinat, kamer vin? atvilka elpu. – Atvainojiet.
– Atvainojiet? – tagad vina sejas apsartumam pievienojas sartinatas svitras. – ES tevi loti milu!
Pedejais tika teikts tada toni, ka tas mani nedaudz atmeta. Ne, tetis mani loti mil, par to nav ?aubu. Bet dazreiz tas mil tik skali, ka pat dziesmas kaut kur apak?a izgaist, putni apklust un steidzigi pulcejas kusteties, un pat vissvaigakais vej? maina virzienu. Katram gadijumam.
– Es ari tevi milu, tet. Atvainojiet.
– Piedod?! – vin? reca vel skalak: – Mana meita! Dizciltiga nama meita! Un…» vin? turpinaja atrast isto vardu, bet neatrada: «Pakur??!»
Es iekodu lupa un atkal skatijos gai?ajos aizkaros. Tetis, protams, aizgaja par talu. Man nav iespejams parmest vieglpratiba, bet… Bet ja, es sarikoju zinamu neveiklibu ar darznieka delu un lavu vinam turet manu roku. Mes esam pazistami kop? bernibas! Vin? un es esam draugi ka udens! Nu, es domaju, ka gan saimnieka meita, gan neviens cits var but draugi? Es vinam no rita saku: «Lauku rozes,» un vin? man atbild: «Ka jus pavelat, kundze.» Patiesiba ta bija visa musu draudziba. Un tad, vardu pa vardam, mes kopigi tuvojamies straumei, lai apbrinotu tas skaistumu. Un kamer es vinu neverigi apbrinoju, vin? paspeja beigt mani apbrinot un nez kapec panema mani aiz rokas. Es neatnemu roku, jo man tas loti patika. Vin? tik loti triceja no sajusmas, ka es vienkar?i jutos ka cits cilveks – kads, kur? varetu man ta nodrebet. Man nepatika vin? pats, bet gan vina trice. Nu, pirms vel kaut kas interesants vareja notikt, musu neapmierinatais paris tika brutali notverts. Darznieka dels no teva sanemis plauku, bet no vina ir mazs pieprasijums – vin? nav te celu asinu berns un laicigas audzina?anas produkts. Un es. Tagad man stundam ilgi jaklausas par savu moralo raksturu.
Bet tevs turpinaja trakot un nedomaja nomierinaties:
– Tu esi galigi izgajusi no rokas! Tas ir no dikstaves! Man tevi joprojam ir japrec! Un ko, kads kungs tevi panems pec tam, kad visi kalpi tevi bus izmantoju?i?!
Vin? loti parspileja; ?i bija pirma un vieniga epizode, par kuru man vareja parmest. Bet patiesiba es biju mazliet traks no dikstaves. Ko tad darit bagatas gimenes tre?ajam bernam un pat meitenei? Visi mani pienakumi sastaveja no laba izskata un speju demonstret savus talantus muzicejot retajas viesu vizites. Tapec nav pagajusi pat stunda, kad es sak?u no melanholijas skatities gan uz darzniekiem, gan pavariem. Vai ari es aizbeg?u kopa ar klejojo?ajiem keizarie?iem, ka es sapnoju kop? se?u gadu vecuma.
Es gaidiju laulibu ka atbrivo?anu no muzigas garlaicibas – man ?kita, ka jebkura ainavas maina ir labaka par bezgaligu izmisumu. Bet problema bija ta, ka tevam izdevas izmitinat tikai vecako meitu, videja palika laulibas vecuma. Un, lai nenoverstu dizciltigo pieludzeju uzmanibu, vin? kartejo reizi centas mani necelt gaisma. Es sapratu situaciju un nestridejos. Bet es nevareju nedomat, ka, ja man bus jasagaida paris gadus veca Mirella un tad pienaks mana karta, tad es apprece?os loti liela vecuma. Mirella izcelas ar maigu un pieticigu raksturu, nevainojamam manierem un mierigu gudribu, tacu izskata jautajuma daba vinai nebutu bijusi tik zelsirdiga. Un virie?iem, ka izradijas, raksturs ir pilnigi mazsvarigs, ja viduklis nav pietiekami tievs vai deguns ir neelegants. Ar manu figuru, zalam acim un blondiem bieziem matiem man bija paragri celt paniku. Mans tevs vares mani izprecinat pec pieciem gadiem, bet astonpadsmit gadu vecuma ir paragri par to domat. Tetis to atkartoja biezi, bet atkartojumu garlaiciba nemazinajas.
Vin? noversa mani no manam domam ar citu skanas vilni:
– Ka tu vispar pie ta nonaci?! Kad?! Vai jus nezinat, ka sievietes labakais tikums ir miesas un dveseles nevainiba?
Es atbildeju vienmuli, lai vin? nekada gadijuma neuzskatitu mani par dumpinieku, preteja gadijuma uz desmito zvanu vin? aizraujas:
«Tet, vin? vienkar?i tureja manu roku.» Esmu parliecinats, ka kermena un dveseles nevainiba palika neskarta.
– Tas tapec, ka es iejaucos laicigi! Un tagad vecumdienas man bus japierod pie domas, ka mana meita ir netikle? Minks?! It ka vinas dzislas netek celas asinis!
Es noputos un nolaidu acis pret gridu. Jums vienkar?i jadod iespeja savam milotajam tetim kliegt un nestrideties. Jau nakamaja diena vin? sapratis, ka ir aizgajis par talu, un saks atvainoties par savu skarbumu. Iespejams, vin? man nopirks jaunu kleitu vai dargas rotaslietas, kuras man joprojam nav kur vilkt vairakus gadus.
Vin? kliedza diezgan ilgi, bet, saskatot pilnigu padevibu mana seja, beidzot nomierinajas. Es pat uzreiz nedzirdeju, kad vin? mainija toni, jo manam ausim bija laiks pierast pie at?kiriga skaluma:
– Tialla, es tevi loti milu. Bet es nevaru laut jums iet lejup. No otras puses, es lieliski saprotu, ka jus jutaties mazliet skumji par ipa?umu.
Nu tagad paliek interesanti. Tapec es paskatijos uz vinu ceriba, ka vin? uzaicinas mani pavadit vinu nakamaja galvaspilsetas vizite. Bet izradijas, ka mes nemaz nerunajam par patikamiem piedavajumiem:
«Tialla, es nolemu nosutit jus macities Augstakaja burvju akademija.»
Es nespeju noticet tam, ko dzirdeju:
– To, kas atrodas Kingaras apgabala?
– Vai mums ir daudz Augstako burvju akademiju? «Vin? atkal pacela balsi, bet ?oreiz meginaja nomierinaties un samiernieciski piebilda: «?i ir labaka izglitibas iestade valsti, ja ne pasaule!»
Kingarras grafiste no galvaspilsetas atradas pat talak par Gensaras hercogisti! Tas ir, vini grasijas mani izsutit no tuksne?a vel lielaka tuksnesi! Tas ir prieks…
«Tet, bet tur pienem tikai burvjus,» es piesardzigi iesaku.
– Tatad tava vecmamina bija feja! – vin? nebija izmisuma.
«Bet vinas magija mani nemaz neizpaudas!»
«Tapec tas ir tapec, ka neviens nemacijas,» vin? tagad smaidija. – Meitin, burvju akademijas pastav, lai macitu burvjus.
Lidz ?im es biju pilnigi mierigs – es jau biju pieradis pie sava teva uzliesmojumiem. Bet tagad es saku nopietni nervozet:
– Vai vini maca pasaku magiju? Atgadinat man, kur mana vecmamina macijas?
Vin? izpleta rokas.
«Bet tas nav nepiecie?ams, mes runajam normali!» Lai vini maca, ne velti vini sanem algu!
Lidz ?im likas, ka es sapnoju:
– Tet, vai tu zini, ka cilveki sauc ?o akademiju? «Launa akademija»! Jo tur macas jebkur? – demoni, vilkaci, vampiri, saka, pat spoki! Vai es tur bu?u vienigais cilveces parstavis?
Tevs par to domaja.
– Tu parspile. Tur macas ari burvji. Vai burvji ir vairak cilveku neka demoni?
– Man nav ne jausmas!
«Tad mes vinus uzskatisim par cilvekiem,» vin?, ?kiet, visu jau ir izlemis un paspera soli man preti, lai mani apskautu vai piesietu, lai izvairitos no histeriskas beg?anas.
– Teti! – Es pasperu soli atpakal. «Lai gan vini ir cilveki, viniem ir specigas magiskas spejas!» Un ko es vinu vidu dari?u?
«Bet tu nodarbosi savu galvu ar kaut ko noderigu!» – tevs atcirta. – Un pek?ni tevi atklasies talanti, ka tava vecmamina? Tu pamaj ar roku un tur iet, darzs ar rozem. Tad es izdzi?u visus darzniekus, vinu demoniskos narstus…» vin? atkal saka atcereties notiku?o.
* * *
Argumenti nepalidzeja. Un visu nedelu, kamer mes kratijamies kariete, lai noklutu talaja Kingarra, man joprojam ?kita, ka sapnis driz beigsies. Ja, muiza man bija garlaicigi, bet tikai tagad sapratu, ka mana velme izklut no majas ir tuk?a – labak bija garlaicigi but draugu un gimenes kompanija, nevis pasaules nomale. ?aja laika mans tevs parliecinajas par savas idejas ieveribas cienigumu un tikai zelojas, ka pirms semestra sakuma nebija izdomajis ?o spozo ideju.
Akademija, neskatoties uz visiem maniem pienemumiem, izradijas loti liela: tas majestatiskas ekas izpletas ka maza pilsetina. Un tikai augstais melnais zogs apkart raisija nepatikamas domas. Svita tika atstata milzigaja zale, un mans tevs kopa ar tagad pilnigi klusejo?o mani tika pavadits uz rektoratu. Protams, tetis jau pirms musu izbrauk?anas ar pasta balodi atsutija vestuli ar pazinojumu, tapec bija stingri parliecinats, ka jautajums jau ir nokartots.
Rektors izradijas gar?, apmeram cetrdesmit gadus vecs tum?matains virietis ar tum?am acim. Jau vina bala seja liecinaja par vina specializacijas butibu, bet melnais apmetnis ar svitram apliecinaja, ka ?is ir nekromants. Es nevilus nodrebeju. Skaidrs, ka ?aja amata vin? maca studentus, nevis liek aug?amcelt likus, tacu tik un ta agraka darbiba nekadas patikamas asociacijas neizraisija. Tomer tie?i vin? teica, kas lava manai ceribai strauji pieaugt:
– Es priecajos klatiene sveikt Genzarijas hercogu. Bet man jaatzime, ka uznem?ana uz pirmo gadu jau ir pabeigta. Tu laikam nesanemi manu atbildi?
«Es to nesanemu,» tevs viegli pamaja un bez uzaicinajuma apsedas kresla. Es turpinaju vilcinaties pie durvim. «Es domaju, ka varu izdarit nelielu iznemumu tikai vienu reizi!» Cole kungs, mes abi saprotam, ka mans tituls dod man iespeju lugt ?o labvelibu.
Rektors tikai paskatijas uz mani, atkal apsedas pie milziga galda un salika rokas. Vin? drumi precizeja:
«Vai jus gribat teikt, ka man jusu meita japienem nevis tapec, ka vina ir apdavinats berns, bet tikai jusu statusa del?»
Tevs nebija samulsis:
– Tie?i ta!
– Bet tu saproti, ka tas skoleniem nebus noslepums?
– Un kas? – tevs no sirds brinijas. «Es jau esmu vaicajis: ?eit macas daudzu dizciltigo gimenu, tostarp karaliskas, pecnaceji!»
«Ja,» nekromants nedaudz pacela balsi, nododot nervozitati. «Bet vini ?eit macas cita iemesla del: viniem ir magija, kas viniem palidzes nakotne.» Ja jus domajat princi Iniranu, tad vinam ir neiedomajamas burvestibas spejas. Vin? nemantos troni, ja vien ar vina vecakajiem braliem nenotiks kaut kas slikts, bet vin? klus par lielisku burvi Supreme.
Tevs tikai tagad saprata, ka Cole kungs nav laimigs. Tapec vin? paliecas uz priek?u un paaugstinata toni sacija:
– Lai ta butu. Un manai mazajai Tiallai bus iespeja audzet augus un palielinat razu – ari, jus zinat, noderes veiksmiga lauliba. Nedomajiet, ka esmu ar tuk?am rokam un ieguldu kaut kadu summu. Bet atteikuma gadijuma es nevilcinos atcereties savu titulu.
– Vai jus ieguldat? – pek?na nekromanta noskanojuma maina sagrava manas ceribas.
– Man tas patik. «Summa,» tevs netie?i atkartoja.
Un uzreiz pec tam mans liktenis bija uzreiz aizzimogots. Tagad Coleta kungs pats saka meklet iespejas mani nekavejoties izmitinat. Vin? iedeva manam tevam papirus, kurus vin? ar prieku saka pildit, un atkal piecelas kajas un naca man tuvak:
– Tatad, Genzarijas Tialla?
Jautajums bija tik stulbs, ka es tikai stulbi pamaju. Nekromants izspieda gandriz labestigu smaidu:
– Apsveicam ar sta?anos Augstakaja magijas akademija! Bet mums ir janosaka fakultate, kura jusu spejas tiks atklatas maksimali. Ko tu vari izdarit?
Es dzili padomaju un tad izlemigi atbildeju:
– Nekas.
Vin? sarauca pieri, tad piegaja pie loga, pacela no palodzes podu ar kaut kadu augu un iegruda man rokas.
– Meginiet to uzziedet. Vai vismaz pieaudzis.
Es paskatijos uz augu, tad uz to, tad atkal uz augu. Un vina bija gatava to turpinat bezgaligi, lidz atbilde sasniedza gan vinu, gan augu. Rektors bija parsteigts, atgriezas pie galda, paskatijas uz papira lapu, kura tevs rupigi rakstija nulles, un klusi precizeja:
– Vai tas ir sudraba?
Tevs pat nedomaja, ka butu apjucis:
– Zelta, mans jaunais draugs, zelta.
Nekromants kaut ka konvulsivi ievilka gaisa elpu un atkal paskatijas uz mani:
«Mums nekad nav bijusi pasaku magijas fakultate, jo vinu spejas ir parak vienkar?as un nav jaattista.
Manam tevam ?kita, ka ar izcelto rindinu nepietiek, lai izrakstitu visas nulles, tapec vin? noliecas vel talak un saka rakstit pavisam mazas.
– Nu, padomajiet par izeju, Cole kungs. Ja, Tialla vel neko nevar, bet vina ir loti spejiga!
«Es saprotu,» nekromants izdvesa, nespedams atraut acis no papira lapas, uz kuras vina tevs tagad bija parakstijis pla?u parakstu un pasniedza to rektoram. – Es redzu, ka vina ir loti, loti spejiga…
Ja vinas tevs butu apprecejis Mirellu ar tadu pa?u dasnumu, vin? butu varejis atrast vinai majas desmit gadu vecuma, kad vinai vel nebija izveidojies brini?kigs gimenes deguns. Vareju tikai pamirk?kinat acis un gaidit spriedumu. Misters Chollet uzmundrino?i uzsmaidija man un teica:
– Neuztraucies, Tialla. Pirmkart, es jus pieregistre?u pie elfiem Dabas magijas fakultate. Vini un fejas ir gandriz radniecigi cilveki. Laika gaita klus skaidrs, vai ?i programma jums ir piemerota, vai jums vajadzetu izmeginat citu. Ja tevi ir kaut pilite magijas, tad mes to noteikti atklasim un attistisim!
Stingri sakot, tas nav tas, par ko es uztraucos. Taja bridi es par visu uztraucos. Piemeram, ja Mirella driz neapprecesies, tad man te bus japavada visus tris studiju gadus. Jus nevaresit noturet galvaspilsetas, bumbas vai pat turet darznieka dela roku. Un tas pats Coleta kungs noteikti planoja mani parcelt no vienas fakultates uz citu, pat lidz absolve?anai.
Tevs, protams, bija priecigs. Vin? paspieda rektoram roku un, tikai uz atvadam cie?i apskaujot un novelot veiksmi, atstaja mani vienu ?aja nepazistamaja pasaule.
Rektors uzdeva komandantam sagatavot manu istabu, un vin? pats isi aprakstija pamatnoteikumus:
«Te viss ir loti stingri, Tialla!» Un laujiet man sniegt jums padomu: neatcerieties sava teva titulu. ?eit macas skoleni no dazadam gimenem, un neviens nevelas dzirdet par statusu salidzina?anu.
– Tatad hierarhijas nav? – jautaju vairak no inerces, nevis patiesas zinkaribas.
– Protams, man ir. Atbilsto?i manam spejam,» vin? vesi atnema man visas atliku?as ceribas.
Komandants mani veda uz citu eku, kur otraja stava bija briva telpa. Tas loti at?kiras no ta, pie ka biju pieradis, bet piespiedu sevi priecaties, ka vismaz kaiminu nav. Es nebiju garigi gatavs dzivot viena istaba ar sve?inieku. Visu atliku?o dienu skatijos pa logu uz ?urpu turpu skraido?os studentus un pats nodomaju, ka labak butu, ja man nokaltu rokas, kad atlau?os izbaudit darznieka dela trisas.

2.nodala
No rita izklaju visas kleitas uz gultas, lai izveletos vienkar?ako. Man vienkar?a teksta teica, lai neizcelos, un mana intuicija kliedza par to pa?u. Izskatas, ka pret parastajiem cilvekiem nekad neesmu bijusi augstpratiga, ar daziem pat sadevas rokas, bet nabagam var nodarit pari parasts dabigais zids. Acimredzot man ir vieglak dizoties naktskrekla – tikai es uz ta neatradu nevienu perlu vai dimanta iz?uvumu.
Par laimi, neatrisinama dilemma tika viegli atrisinata. Pec klauve?anas mana istaba ienaca komandieris un iedeva formas terpu. Tas bija milzigs atvieglojums, lai gan pats stils mani mulsinaja: bluze, piegulo?a zala jaka ar melnu apdari, tadas pa?as krasas zekes un diezgan isi svarki, kas nesniedzas pat lidz celim! Es nekad muza neesmu redzejis meiteni no dizciltigas gimenes, kas uzgerbtos, lai paraditu savas kajas. Bet pa logu no retajiem garamgajejiem sapratu, ka visi skoleni bija lidziga forma. Tiesa, dazadas krasas. Tapec es meginaju pats. Manejais der ka cimds. Interesanti, ka ir iespejams viena nakti uz?ut pilnu komplektu, pat neveicot merijumus? Bet tad es atcerejos, ka burtiski visiem ?eit ir speciga magija. Dro?i vien pats rektors darija visu iespejamo.
Atveru durvis pec karteja klauvejiena. Koridora staveja meitene – tie?i tada pa?a formasterpa, bet bordo toni. Es izbrinita izliecu uzaci un gaidiju paskaidrojumu par ielau?anos. Un viniem nebija ilgi janak:
– Mani sauc Nora. Nemirstibas fakultate, pirmais kurss.
Meitene runaja loti vienmuli, bet melodiski, it ka apzinati izstieptu patskanus, parver?ot frazes seru dziesma. Vina pati bija isa, isaka par mani un lepojas ar spidigiem melniem matiem – vienigais, kas vina bija nenoliedzami skaists. Bet vinas acis bija divainas – tum?i sarkanas, nedaudz gai?akas par drebju krasu. Es nevilus nodrebeju, kad tas man uznaca. ?is ir tir?kirnes vampirs! Tikai viniem ir ?ada varaviksnenes krasa. Tomer es nelavu parsteigumam vai bailem paradities sava balsi.
– Tialla, Dabas magijas fakultate, pirmais kurss. Ko tu man esi parada, Nora?
Vina kustejas tikpat leni, ka runaja vardus. Vina pacela seju un pilnigi vienaldzigi paskatijas uz mani:
«Rektors Colets lika man jums visu paradit.» Ja esi gatavs, iesim kopa brokastis.
– Kapec tu? – Nevareju apvaldit zinkari, lai gan neklatiene biju pateicigs rektoram par vina piedali?anos. Bet tomer bija vieglak pienemt, ka vin? nosutis kadu no elfiem ?aja misija, jo es maci?os kopa ar viniem.
Nora kaitino?i leni paraustija plecus.
– Tapec, ka esmu draudziga un viegli atrodu kopigu valodu ar jebkuru. Tapat ka patiesiba visi vampiri.
Es centos, lai drebuli nebutu tik pamanami. Vina aizsledza istabu ar savu personigo atslegu un sekoja vinas pavadi?anai. Nora visus vardus izrunaja viena noti, tacu vina izteica patie?am noderigas lietas:
– Biblioteka jus sanemsiet macibu gramatas, biroja visus nepiecie?amos materialus, bet dekanats jums iedos akademijas grafiku un karti. Ja ir kadi jautajumi, jautajiet man – istaba ir preti. Lai gan tikai pirmajas tris dienas ?eit ir gruti orienteties, tad atceresies un klus vienkar?i. Protams, sakuma japierod: te katrs ir tik savadaks, katram savas divainibas.
Es jutos nedaudz apmulsusi par savu reakciju. ?im vampiram nebija pienakuma tik loti iesaistities procesa, pat ja pats rektors vinai to prasija. Ja es butu vinas vieta, es teiktu: «Ejam uz dekanatu, vini jums iedos karti, un tad izkapiet pats.» Bet likas, ka vina tie?am cen?as palidzet un nemest mani virpuli! Un Nora turpinaja, liekot man justies vel pateicigakai:
«Ir daudz sliktu cilveku, bet ir ari labi.» Es palidze?u jums to izdomat, ja jums nav iebuveta radara laba un slikta. Vienigais, par ko tu netiec pie manis, ir stude?ana. Es saprotu elfu magiju apmeram tapat ka Nissaradia politisko sistemu. Tas ir, es saprotu, protams, tapat ka visu parejo, bet ne lidz konsultanta limenim.
Es pat nezinaju, kas ir «Nissaradia», bet no sirds teicu:
– Paldies, Nora! Prieca?os par jebkuru padomu! Jus varat sakt agri ar tiem, no kuriem jums vajadzetu but uzmanigiem.
«Protams, visi, iznemot vampirus,» vina bez pauzes atbildeja.
Es apstajos, ari Nora bija spiesta piebremzet un, novertejusi manu izbrinu, paskaidroja:
– Bet tas ir ideali. Diemzel pasaule ir veidota ta, ka ir jasadarbojas ne tikai ar labiem teliem.
– Pozitivi? – es atbildeju atbalsi, lai neaizvainotu vinas dzili vampiriskas jutas.
«Nu ja,» Nora atkal gaja pa gaiteni, un es steidzos vinu panakt. – Elfi ir rapojo?i augstpratigi cilveki. Vilkaci ir pilnigi psihopati, lai gan ne vienmer. Spoki ir arkartigi atriebigi. Nekromanti smarzo pec sapuvu?as galas. Ir visdazadakie burvji, ka jebkur? tavas rases parstavis, stiprakie no viniem pedeja gada izvelas nekromantijas profilu. Incubi un succubi… nu, par tiem jus pa?i varat uzminet. Lai gan, ja salidzinam, labak ir draudzeties ar demoniem, nevis ar elfiem vai citiem sarniem. Demoni vienmer ir fikseti uz kaut ko, un tas ir uz virsmas, un tapec jus varat tos vismaz zinama mera saprast.
Es uzmineju, ka jautajums izklausisies nevieta, bet tomer jautaju:
– Vai vampiri izradas ideali?
– Kas ar mums notiek? – Vina ?kita patiesi parsteigta: – Vampiri ir vislabveligakie individi, lojali draugi un humanisti. Vai tu esi arzemnieks vai kas tads, ka nezini tik vienkar?as lietas?
– Humanisti?! – ar mani kaut kas nebija kartiba, jo no visa speka centos sadusmot jaunu pazinu.
Bet Nora nebija dusmiga, bet tikpat pacietigi visu paskaidroja:
– Viens pats. Vini ?eit dod mums asinis, tapec avarijas vispar nenotiek. Un dabiskie instinkti – pierunat upuri uz jebko – darbojas joprojam. Tapec vampiri tiek uzskatiti par sabiedriskakajiem kompanjoniem. Un mes neesam pilnigi dzivi, tapec nav lieku emociju un kaislibu, kas pat visdraudzigako radijumu var parverst par briesmoni.
– Ak es redzu…
Bet patiesiba es biju ?oka. Vampiri reti klejoja musu dzimtajas zemes. Vini vareja nogalinat gan majlopus, gan cilvekus, izsucot no tiem katru asins pilienu. Tapec nevienam nav ienacis prata runat par viniem pozitiva veida. Bet par emocijam ta ir patiesiba: vampiri nekad nav tiku?i apsudzeti izvaro?ana vai brutala spidzina?ana. Vampirs nogalina upuri atri un nesapigi, tapat ka jebkur? dzivnieks, un tikai tad, ja vin? ir neticami izsalcis. Un ?eit… tur vini izdala asinis. Tapec izradijas, ka, no negativa attela izdze?ot vienigo negativo motivu, nekas nepaliek. Galu gala nekas slikts nepaliek, un tas jau ir daudz!
Tapec es tagad turpinaju sarunu ar visu atbildibu, saprotot, ka Nora ?eit varetu palikt man vieniga patikama seja:
– Es zina?u, paldies par padomu. Rektors teica, ka noteikumi ?eit ir loti stingri. Tapec es ceru, ka neviens mani parak neaizvainos, vini baidisies parkapt disciplinu.
– Stingri noteikumi? – Nora atkal apstajas un paskatijas uz mani – ta bija visspilgtaka emocija, ko vina demonstreja visa isaja iepazi?anas laika. – Tas ir kads joks? Vai iebiede?ana? Ja, ?eit ir samaitatibas valstiba!
– Izvirtiba? – Izboliju acis un parsteigta teicu to, ko netaisijos teikt: – Tevs mani atsutija no kardinajumiem!
«Ha,» vina dro?i vien prata tikai smieties. – Nu, apsveicu. Ja pabeigsi studijas lidz beigsi ka nevainigs, klusi par pirmo ?adu cilveku ?is vietas vesture. Pirms absolve?anas jus uzzinasit, ka iepriecinat virie?us tuksto? veidos. Vai sievietes, ja tads ir tavs liktenis. Esmu nopietns. Katrs ?eit ienes savu perversiju dalu. Protams, iznemot vampirus. Mes nevaram staties preti dzivajiem.
Manam tevam noteikti nebija ne jausmas par ?o… Bet tas viss izskatijas pec kaut kada traka stasta, tapec nevareju saprast, ko atbildet. Bijam jau izgaju?i pagalma, Nora noradija ar pirkstu uz galvenas ekas eku, kuru es jau vakar biju apmeklejusi, un tikmer veda mani uz edamistabu.
Uz mums virzijas vairaku cilveku kompanija. Visi ir gari, ar platiem pleciem un masivi. Viens, atklati smaididams, apstajas musu priek?a, un vina draugi pasmaidija un devas talak. Vin? noskaldija, nepaskatidamies Nora:
– Pazudi, asinssucej.
Un Nora pek?ni pazuda, it ka nekad nebutu bijusi. Bez neviena iebilduma vina mani pameta! Lai gan isa laika man izdevas vinu pievienot savam draugu lokam… Es ?oketa paskatijos apkart, un tad skatijos uz sve?inieku. Vin? labestigi pasmaidija, kas bija parsteidzo?i pec vina augstpratigas uzrunas Norai, un vina brunie mati, zilas acis, pat skarbie sejas vaibsti padarija vinu loti pievilcigu. Bet muskulu izcilni, kas bija redzami pat caur biezu brunu jaku, bija pretruna ar draudzigo telu. No aizmugures vin? vairak izskatijas pec vecaka stradnieka neka jauna virie?a.
– Laurs, Transformacijas fakultate, tre?ais kurss. Jauna meitene?
Es biju apmulsusi, un tapec es saku sarkt:
– Ja, mani sauc Tialla.
«Tu smarzo lieliski, Tialla,» vin? nez kapec nedaudz paliecas pret mani. «Bet tu neesi elfs, kapec tu valka vinu fakultates formas terpu?»
– Es… esmu feja! – vina drosmigi meloja. – Vini to nolika, kur vareja!
«Es saprotu,» vin? loti patikami pasmaidija, bet ar zemtekstu. -Tu smarzo neticami. Es esmu jusu riciba, Tialla.
– Kada zina?
– Tapat. Es gaidu tevi nakti sava istaba. Tur mes sapratisim, kas ir kas.
– Runajot par?! – es to stulbi, bet nervozi atkartoju.
«Es pats tev pec tevis neskrie?u, bars nesapratis.» Jus atradisit mani pec varda vai…» vin? pek?ni pieliecas gandriz tie?i pie manas auss, «vai smarzo.»
– Kas?!
Un ar tadu pa?u platu smaidu vin? vienkar?i gaja garam. Es tikko nositau skropstas. Varbut Nora neparspileja par samaitatibas valstibam! Ja pirmais satiktais cilveks man uzreiz izteiktu neparprotamu piedavajumu. Ka jus veletos uz to reaget?
Bet es, palikusi viena, tagad panika griezos apkart:
– Kur ir edamistaba?..
Es pieskreju pie meitenem, kas gaja pa taku tada pa?a zala forma ka maneja:
– Sveiki! Vai varat man pateikt, kur atrodas edamistaba?
Garas blondines ar smailam ausim skatijas uz mani un riebuma sarauca pieri. Vini devas talak, nedomajot atbildet. Tas ir izslegts! Galu gala mes macamies viena fakultate, kur ir vinu vienotibas sajuta?
Es jautaju kadam puisim bruna uniforma, kas skrien garam:
– Pasaki man ludzu…
Vin? pat nepaleninaja savu soli un nepaskatijas uz mani.
Tas bija kaut ka neparasti aizskaro?i – mana isaja biografija man nekad nav nacies saskarties ar to, ka mana persona tiktu ignoreta! Vina sakoda zobus un devas uz galveno eku, tur ir darbinieki – viniem ir pienakums but sabiedriskakiem. Bet pari tacinai gaja puisis bordo formas terpa no Nemirstibas fakultates, tapec riskeju meginat velreiz:
– Atvainojiet, es esmu jauns. Pastasti man, kur ir edamistaba?
«Protams, iesim,» vampirs vienmuli atbildeja. «Nekriti panika, jus pieradisit.» Sakuma visi ir noraizeju?ies.
Es sekoju vinam aiz muguras, nespedama noticet notieko?ajam. Izskatas, ka Nora vispar neko nemeloja! Vienigie normalie skoleni te ir vampiri! Varbut jaludz rektoram, lai parcel mani uz Nemirstibas fakultati? Citadi es ilgi neizture?u. Vai es varu izturet ar tadiem glevuliem ka Nora?

3.nodala
Ieejot edamistaba, uzreiz ieraudziju Noru. Neiedomajami, bet vina man pamaja ar roku! Es apsedos preti un biju patiesi sa?utis:
– Tu mani atstaji!
Vampirs paskatijas uz mani ar vienaldzigu skatienu un ka pa?saprotami teica:
– Draudzigs atbalsts nav piemerots visos gadijumos. Tie ir vilkaci. Piedod, bet es nejauk?os ar vinu alfa, pat ja vin? tev uzbruk pilnmeness laika.
– Alfa?
– Stingri sakot, ne. Kamer tevs dzivo, vin? ir tikai mantinieks. Bet bars jau karajas – visi saprot, ka kadreiz Laur Kingarra bus alfa.
– Kingarra? – es atveru acis ar vel lielaku izbrinu. – Vieteja grafa dels?
– Nu ja. Tagad ej pie letes un izvelies, ko edisi brokastis. ?eit nav kalpu.
Tur ejot un panemot paplati, atdarinot citus skolenus, nodomaju. Bet lidz ?im neviens nav izteicis nevienu uzvardu! Tas, iespejams, ir vel viens raditajs, ka dzimumam ?eit nav nozimes. Tapec ari man nevajadzetu ar to lielities. Un kam mums vajadzetu izradities? Kingarra mantiniekam sava zeme ir liels svars. Un te, kaut kur citur, macas pa?as Majestates tre?ais dels. Nav neviena, ar kuru jus varetu sacensties statusa! Mums jaludz Norai – lai vin? parada princi, jo tas ir ?ausmigi interesanti. Piedavatie edieni izskatijas edami, bet es izvelejos tikai omleti ar ?kinki un kumeli?u uzlejumu. Un, kad vina devas atpakal, Nora vairs nebija pie galda! Tas bija apbedino?i un kartejo reizi vil?anas vienigaja ?eit sastopamaja pazina. Bez Noras es pat paietu garam princam, vinu nepazidama, un vispar uzreiz klust kaut ka rapojo?i. Un ?aja nedraudzigaja vieta nav tik viegli izveidot citus sakarus.
Bet man nebija laika pabeigt brokastis, kad man blakus apsedas divi cilveki – puisis un meitene, loti lidzigi viens otram. Es priecigi atbildeju uz draudzigajiem smaidiem. Un es tulit iepazistinaju sevi, ka tas bija ierasts ?eit:
– Tialla, Dabas magijas fakultate, pirmais kurss.
– Mes redzam, ka tas ir dabiski! – meitene parsteigta atzimeja. – Tapec vini ieradas! Ka jus tikat mums garam, ja esat parasts mirstigais?
Vini pa?i bija gerbu?ies zila. Es atri sapratu:
– Vai tu esi no burvestibas?
«Nu ja,» ?oreiz puisis atbildeja un iepazistinaja ar sevi: «Mirk.» Un ?i ir Mirna, mes esam dvini. Tatad, ka jus iesaistijaties ar elfiem? Vai ari tu esi pus?kirne?
Ja ta padoma, draudzigums ?eit nav biezi sastopams, tapec meginaju atcereties vardus un izdomaju, ko teikt, lai vini rit mani apsveicinatu. Mirks un Mirna izturejas bez vilkaciem raksturiga agresiva spiediena un bez elfu piekapigas manieres. Turklat tie bija cilveki; mana gadijuma butu divaini ieskaut sevi tikai ar vampiriem. Bet, pirms es paspeju kaut ko runat, manu uzmanibu piesaistija troksnis no vairakiem galdiniem. Paskatoties tur, es biju apmulsusi. Paris sedeja uz garas galda virsmas, kas paredzeta astoniem cilvekiem. Es paskatijos tuvak un atkal samulsu. Tas nebija paris, bet gan skolenu grupa, kas glastija viens otru tie?i uz galda, uzmanigi parvietojot ?kivjus uz malu. Meitene diezgan skali vaideja, kad puisis zem vinas svarkiem ielika vinai roku starp kajam un tur kaut ko darija. Bet tas nebutu tik slikti, ja taja pa?a bridi cita meitene ar lupam nebutu pieskarusies vina bik?u mu?ai. Un vin? piecelas ta, lai vinai butu erti.
Visspilgtakais ?aja situacija ir tas, ka neviens, tostarp citi studenti vai kafejnicas darbinieki, ?ai akcijai nepieversa ipa?u uzmanibu. Es piespiedu sevi noverst acis no nepiedieniga skata, sanemos un uzmanigi jautaju:
– Un kada fakultate ir dzeltena krasa?
Mirna skali iesmejas par manu reakciju:
– Seksologijas fakultate, protams. Cik jauki tu nosarkusi! Vai ?i ir pirma reize, kad redzat, ka inkubi un succubi sazinas?
Ik pa bridim skatiens draudeja atkal aizslidet uz vulgaru ainu. Mani vadija neparvarama zinkariba: vai vini tie?am ?eit, daudzu liecinieku klatbutne, varetu sakt viens otram novilkt drebes un lauties kaislibai? Un ?eit mans tevs mani atsutija no kardinajuma? Ja, ?eit tu izdarisi vienu neveiklu kustibu un ar muti attapsies starp pui?a kajam!
Bet manu uzmanibu piesaistija cita studente, ari zila krasa – burvju fakultate. Vin? gaja ar paplati un sastinga ?i kermena jucekli priek?a, kas joprojam bija drebes:
– Vai nevari sagaidit lidz vakarinam? Vispirms nokaitiniet visus, un tad mums bus jaskaita lekciju minutes. Satracinat!
Tomer tas tika teikts bez dusmam. Inkubs, neiznemis roku no meitenes svarkiem, atbildeja ar tadu pa?u jautru izaicinajumu:
– Kas ir iemesls, kapec mes neizpildijam majasdarbus? Tu vai nu pievienojies, vai lauj mums vismaz kaut ka sagatavoties.
Meitene pek?ni izlieka visu kermeni, izpletot aug?stilbus vel platak. Bet tas puisim zilaja lika tikai pasmieties. Vin? gribeja sedet pie viena galda, uz malas, bet Mirks uzsauca burvei:
– Nac pie mums!
Un inkubators ari pec zvana apgriezas – vin? ieraudzija mani un galedaji nolaizija lupas. Un vin? pameta to, ko vin? darija, panakot draugu zila krasa. Meitene vinam kliedza ar acimredzamu neapmierinatibu:
– Ka ar majasdarbiem?!
«Mes pabeigsim ar pirmo lekciju,» atbildeja inkubators, nepagriezoties.
Un vini abi apsedas pie musu galda un par to pacela vel vienu kreslu.
– Jauna meitene? Cilveks? Kapec ne zila krasa? – burvis uzdeva paredzamu jautajumu, kamer vina izvirtu?ais draugs galedaji paskatijas uz mani.
Man bija jaatgriezas pie galvenas legendas:
– Es esmu feja. Bet te nav fakultates…
Es pats nevareju atraut acis no rokas, ko inkubators sniedza man. Ta pati roka, kas pirms minutes kaut ko mekleja zem meitenes biksem. Neskatoties uz manu apjukumu, vin? iepazistinaja ar sevi:
– Janos, Seksologijas fakultate. Bet jus to jau esat redzejis pats. Tre?ais kurss, kas pats par sevi ir kvalitates garants,» vin? piemiedza aci.
Vina seja bija loti aicino?a: brunacaina, brunmataina ar burvigu smaidu. Bet es fiziski nevareju piespiest paspiest izstiepto roku. Tapec vina satvera dak?inu un izlikas nemanam. Izspiests:
– Tialla.
Un ar acs kaktinu es piekeru vinu pacelam pirkstus pie deguna un ar baudu ?naca. Parejie pie galda smejas, bet es nevareju attureties un sasmejos. Cereju, ka visi to uztvers ka reakciju uz aukstu omleti. Visparzinams fakts, ka ?o sudu interese tikai sekss: tie ir vinu sazinas, energijas iegu?anas, attiecibu karto?anas un kopuma izdzivo?anas veidi. Tacu visiem ir zinams ari tas, ka lauties savai butibai ir dargak. Incubi neinterese nekas cits ka vinu galvenais uzdevums. Tapec dabiskais riebums nebija ilgi jagaida. Janosu mana reakcija nesamulsinaja, bet, gluzi otradi, ?kita, ka ta pievienoja sajusmu:
«Ko jus darat ?ovakar, Tialla?» Vai es varu aicinat jus pievienoties man, um, gatavojot loti svarigu majsaimniecibu…
– Nevar! – Es nevareju to izturet. – Man jau ir randin?! Ka vinu sauc… Alfa, luk!
Burvja smiekli mainija manu uzmanibu, un tikai tagad es atcerejos vina klatbutni. Vinam bija melni mati un tum?i zilas acis – tonis pret toni ar akademisko uniformu. Man nepatika vina launie smiekli ar nelielu sarkasma piegar?u, tapec es izaicino?i paskatijos uz vinu un teicu pec iespejas mierigak:
«Es negribeju aizvainot tavu draugu ar atteikumu, es tikai izteicu faktus.»
Vina skatiens kluva verigs:
– Nodeviba ar inkubu netiek uzskatita par nodevibu. Alfa vilkaci nevar but tik stulbi, lai to nezinatu. Vai ari alfa matite ir tik stulba?
Es uz bridi zaudeju savaldibu, bet lidz ?im nekad muza nebiju saukta par sievieti.
– Izvelieties savus izteicienus!
«Paskaties uz savu sejas izteiksmi, alfa matite.» Pat vin? tevi neglabs, ja turpinasi uzvesties ka pilniga kuce.
Es parasti izcelos ar atturibu, bet vienkar?i nebiju pieradis pie ?adas izture?anas, tapec kluvu arvien dusmigaks, kaut gan meginaju vardus izrunat vienmeriga toni:
– Es atkartoju, izvelieties savus izteicienus.
«Es velos, lai es varetu tos izveleties pirms katra sakuma.»
Es esmu hercoga meita! Un, ja kads var apvainot mani, tas ir tikai pats hercogs! Tacu sapratusi, ka jau pirmaja diena demonstret raksturu ir nepiedienigi, vina piespieda sevi nomierinaties un piebaza sev vel vienu omletes gabalinu. Nav laba doma ar kadu strideties jau no pa?a sakuma, pat ja tas to ludz. Negaiditi man paliga naca Mirna:
– Iniran, vina ir jauna. Vin? vispar neko nezina, cik es saprotu!
Es aizrijos un klepoju. Inkubuss man lidzjutigi paglaudija pa muguru. Uzreiz parvertejot visu situaciju, es velreiz paskatijos uz burvi:
– Atvainojiet, jusu augstiba. Mans uzliesmojums bija nepiemerots.
Vin? pacela tum?as uzacis, bet tad nespeja nesmaidit un teica:
– Jus neko dro?i nezinat, jo atceraties par statusiem.
– ES atvainojos. Tev jasaprot, ka es vel neesmu pieradusi…» es no inerces teicu.
Man bija gruti vinu pat nosaukt varda. Gadiem ilgas etiketes apmacibas nav viegli atcelt. Vin? var nemantot troni, bet vin? ir valdo?as dinastijas tre?ais dels! Un kadu dienu vin? klus par visas valsts Augstako Magu. Ta mes satikamies, ka es gribeju. Zel, ka tados apstaklos. Un vina rupjiba joprojam parsniedza pieklajibas robezas:
«Klausies, alfa matit, tu ?eit neizdzivosi, ja vien neuzbazisi savu augstpratibu dupsi.» Tu ar riebumu skaties uz inkubu, tu lozna man priek?a, kaut ari nemaz nezini par manam spejam. Ja turpinasiet, pat jusu alfa jums nepalidzes. Ja jus par vinu nemelojat.
Tagad man nemaz negribejas est. Es piecelos kajas, panemu paplati, tik tikko atturejos no ieruna?anas, bet speju mierigi un vesi pateikt:
– Jauku dienu visiem.
«Labi…» Janoss atbildeja, un es praktiski jutu, ka vina skatiens megina tikt zem maniem svarkiem.
Neraugoties uz silto dienu, es no visa kratijos, it ka no vesuma. Ja es ?odien uzraksti?u vestuli savam tevam, vin? vienkar?i netices! Kur? gan tadam ticetu? Ka skoleni viens otru aizrauj tie?i kafejnica. ?kiet, ka karalisko asinu princis loti cie?i sazinas ar inkubatoriem un sucubi un ir rupj? pret parejiem. Ja, mans tevs, iespejams, nolems, ka es izdomaju garas pasakas, jo es negribeju ?eit nakt!
Akademiskaja eka es viegli atradu dekanatu, kur mani loti sirsnigi sagaidija: iedeva karti un paskaidroja, kur talak doties. Par laimi, piestaja ari rektors:
– Ak, kur tu esi? Nac, es jus iepazistina?u ar grupu personigi.
Pec tam, kad Nora pieversa tam uzmanibu, tagad ari man likas, ka nekromants pec kaut ka smird. Kaut kads nepatikams mitrums. Bet es, protams, biju pateicigs par palidzibu adaptacija no vina puses.
Skatitaju pulka pulcejas daudz cilveku – visi, ari skolotaja, bija gerbu?ies zala. Elfus ir viegli at?kirt no talienes – tiem vienmer ir gari, taisni, sniegbalti mati. Smailas ausis jau ir papildu, bet ne tik skaidrs pieradijums. Rektors Colets rupji iegruda man sanos, liekot man doties uz kapnes centru dela priek?a. Un, tiklidz vin? sagaidija pilnigu, ieinteresetu klusumu, vin? pazinoja:
– ?i ir Tialla, jauna jusu grupas skolniece. Vina nav elfs, ka redzams, bet pasaku magijas katedra akademija tika likvideta jau sen. Tomer es loti ceru, ka jus vinu sagaidisit ka savejo! Profesor Nainnillidan, neesiet parak bargs pret vinu. Dodiet tai laiku, lai pierastu.
Profesors, elfs acimredzama vecuma, pasmaidija un nolieca galvu rektora priek?a. Un tad vin? man pamaja virziena, gandriz ka dejas zests, sakot, izvelies vietu.
Un es jau jutos nevieta! Ja, man bus vajadzigs pus semestris, lai tikai atceretos vina vardu, ko lai saka par parejo? Kamer profesors klusi runaja ar rektoru, es ienemu tuk?u vietu prom no parejiem. Bet vina uzleca, kad rektors Colets kliedza:
– Lairinidissa! Ko tu sev atlauj?!
Es paskatijos uz saniem un ieraudziju vienu elfu sezam elfam klepi un aktivi rosamies. Pec klieg?anas vina uzreiz parcelas uz blakus eso?o kreslu un meginaja attaisnoties:
– Rektors Colets! Vai redzejat, ko inkubators ?odien darija edamistaba? Man joprojam reibst galva!
Rektors sarauca pieri:
– Tada ir vinu butiba, to vajag saprast un pienemt!
Tomer profesors labsirdigi pasmineja un maigi iejaucas:
– Rektora kungs, esiet iecietigaks. Visiem jaunie?iem ir ?ada daba. Bet,» vin? paskatijas auditorija un stingrak piebilda: «Lairinidisa, tomer pagaidi lidz nodarbibu beigam un no macibam brivaja laika uzmacas Koliandrinam.»
Minetais Koliandrins nekaunigi iesmejas:
– Paldies, profesor Nainnillidan! Tu mani burtiski izglabi!
Acimredzot ari ?eit nevajadzetu gaidit sapratigus lemumus no macibspekiem. Vini to panema parak viegli! Ar katru minuti attels izskatijas arvien nomaco?aks. Bet tikmer man blakus pek?ni apsedas cits elfs:
– Sveiks, es esmu Anaela.
«Sveika,» es piespiedu pasmaidit, nezinot, ko vel gaidit. – Tialla.
«Tavs vards ir skaists, piemerots pat elfam.» Bet tum?i mati ir rapojo?i.
Mani mati bija blondi, bet, protams, ne to pa?u platina toni, kadu var atrast tikai vinu rases parstavjiem.
– Tatad es neesmu elfs!
«Tas, protams, ir slikti, ka ne visiem ir paveicies piedzimt vienam no mums,» vin? noputas un pec tam pieliecas man tuvak, lai saktu konfidencialu cukstu: «Bet es jums atkla?u noslepumu – mans varonis… vecvecvecvectevs bija virietis. Ne-elfu asinu piejaukums, ka vairums ?eit. Vienigais tirasinu te laikam ir skolotajs.
Es velreiz paskatijos uz Anaelu. Nekas, sakot no vinas platina matiem lidz loti gai?i pelekajam acim, par to neliecinaja. Tad kapec tadas atzi?anas? Bet ?kita, ka vin? ir aizrauts. It ka nabaga puisis jau sen butu gribejis runat, bet tikko atrada istas ausis:
– Bet ambicijas ir visiem… Tev nav ne jausmas! ?o cilvecibas pilienu dro?i vien esmu mantojis no sava senca. Man ir tik loti pieriebusies elfu augstpratiba, ka nevaru ar viniem sarunaties. Vini iesaistas narcisma ar tadu pa?u degsmi ka inkubatoru milestiba. Tapec es centi?os ar jums sazinaties. Ko darit, ja tu nebusi tik kaitino?s?
Es nezinaju, ko atbildet, tapec pamaju. Es atveru savu piezimju gramatinu, lai sagatavotos lekcijas sakumam, bet Anaels uzreiz komenteja manu ricibu:
«Vai tu tagad neesi slinks?» Tu tacu nebedajies, vai ne? Jo tas butu arkartigi pretigi.
Es uzreiz iztaisnoju muguru.
Par laimi, lekcija izvertas loti interesanta. Es pierakstiju burtiski visu, lai gan nesapratu pusi no ta. Profesors stastija par dazadajam arstniecibas augu ipa?ibam, un dazus nosaukumus es dzirdeju pirmo reizi. Bet es sev apsoliju, ka tulit pec tam do?os uz biblioteku un megina?u aizpildit nepilnibas. Es nevaru ?eit ar magiju parnemt bastionus, megina?u sevi pieradit vismaz teoretiski.
Anaels apstajas, kamer profesors zimeja diagrammu uz tafeles, paskatijas uz manam piezimem un cukstus teica:
– Un tas ir tavs rokraksts? It ka vina rakstitu ar kaju! Izdari kaut ko ar savu cilvecisko dalu, Tialla, tas ir pretigi!
Un it ka apliecinot savus vardus, vin? man paradija savus palagus, kur katrs burts bija izkarts ar cirtam, ka koki ar lapam.
«Es megina?u,» es piespiedu sevi atbildet. – Vai lausi man parrakstit piezimju sakumu?
Vin? partrauca izvirzit savas idealas lupas un izstiepa tas smaida:
– Vai ieverojat nevainojamo kaligrafiju? Tad es, protams. Es neesmu visi ?ie cilveki.
Vareju tikai saprast, ka, ja parejie vel vairak cieta no narcisma, tad mani gaidija loti tum?i laiki. Elfu augstpratiba izradijas rupji nepietiekami, ja cilveciskakais no viniem jau bija nepanesams.
Parak daudz divainu tik?anos viena diena, parak daudz!

4.nodala
Anaels, neskatoties uz savu pretrunigo raksturu, izradijas loti noderigs draugs. Vin? ne tikai sagadaja man piezimes, kuras man bija japarraksta divas naktis, bet ari ar vinam raksturigo augstpratibu stastija par visam manam iepriek?ejam pazinam:
– Visi vampiri ir spoki, kas izriet no vinu varda. Vini pielips, demoni nespes tos noraut. Bet jums ir taisniba, ka jums nevajadzetu sagaidit no viniem parak daudz nepatik?anas. Ja vien jus neuzskatat uzmacigu iejauk?anos jusu personigaja dzive par apgrutinajumu, – Anaela savilkas, tacu tas nelika vinam izskatities neglitam. Likas, ka vin? vispirms ilgu laiku pie spogula atkartoja jebkuru grimasi un tikai tad radija citiem. – Lors Kingarra ir vietejo sunu vaditajs. Ari ghouls, bet parnesta nozime. Augstpratigs nelietis, kur? jau no ?upula tika apmacits kontrolet vilkacus ar neierobezotu speku. Secinajumus varat izdarit pa?i. Princis Inirans, par kura burvestibas talantu musu rektors kompone balades, ari ir spoks. Vinam ir daudz kompleksu! Nav neka sliktaka par piedzim?anu karaliskaja gimene, bet bez izredzem uz troni. Lai gan, spriezot pec vina rakstura, vin? ?o vietu atbrivos ar varu…
– Apversums? – Es nespeju tam noticet, tapec es iz?kilu uz Anaela. Ir neparasti, ka ?adas sarunas notiek tik viegli.
Bet elfs tikai graciozi paraustija plecus:
– Ka lai es zinu? Tas ir tas, ko es pienemu, pamatojoties uz vina pretigo seju. Talak. Kapec tu grimase, Tialla? Klausies, ja vien esmu gatavs teret savu laiku tev!
Man bija jasavelkas, jaatvelk elpa un javer? iedvesmots skatiens uz vietejas laicigas sabiedribas guru.
– Incubus Janos ir tipiskakais inkubs. Visi.
– Ka visi? Iegusim sikaku informaciju par vinu!
Es cereju uz detalizetaku parskatu. Vai tie?am par Janosu neteiks, ka vin? ir spoks? Preteja gadijuma portrets neparadas uzreiz. Bet taja pa?a laika vina pamanija, ka Anaela asie ausu gali kluva sarkani un vina gai?as acis pieversas gridai.
«Nac…» Es nespeju tam noticet, bet vina izskats apstiprinaja manus visdro?akos minejumus: ?aja stasta bija kaut kas apkaunojo?s!
– Kas ir labi? – elfs tagad vispar skatijas ara pa logu un izlikas galeju interesi par kaut ko tur. – Ja, starp mums bija viena… savstarpeja neveikliba.
Mana zinatkare kluva ka nepieradinats zvers:
– Kada neveikliba? Vai vin? tevi nomaca? Anael, pastasti man!
– Atstaj mani vienu! Un gatavojieties nakamajai lekcijai!
Es negribeju izraisit kairinajumu, tapec kluseju. Kas ir «savstarpeja neveikliba»? Tapec es sadevos rokas ar darznieka delu, un tagad esmu trimda. Anaels un Janoss ari turejas rokas?.. Vai ari notika kaut kas daudz vairak? Es nevareju izturet:
– Vai tu skupstiji?
«Ja, mes skupstijamies,» elfs nomurminaja atbildi.
«Ak,» es vienkar?i nevareju neizrunat ?o skanu, kas neatspoguloja pat ne piles manu parsteigumu.
Anaels asi pagriezas pret mani un no?naca:
– Tiekamies pec se?iem mene?iem. Un, ja Janis jau ir pamanijis tavu seju, tad mes uz tevi paskatisimies pec nedelas – tad izlemsim, vai tu vinu noskupstiji vai ne tikai noskupstiji! Paskatijos ?eit, lai nosoditu kartigus elfus!
Es iekodu mele un vairs necilaju ?o temu. Diemzel mana pieredze nebija pietiekama, lai attelos iedomaties, ka viena dzimuma inkubators un elfs var «ne tikai skupstities». Un man bija japierod pie daudzam lietam vienlaikus, tapec nebija jegas teret visu savu parsteigumu tikai vienam jautajumam. Rezerves vel bus izsmeltas, ko tad darit?
* * *
Pec stundam uzreiz devos uz biblioteku – par laimi, tagad man bija karte. Eka atradas nedaudz talak, un taja bija negaiditi maz cilveku. Milziga aptum?ota telpa ar daudziem elegantiem galdiem bija gandriz tuk?a. Ja es zinatu, kur var mierigi pasedet, es jau sen butu te niris.
Bet es neatradu nevienu no stradniekiem aiz garas letes. Vina klusi sauca – nekadas atbildes. Paskatijos apkart, bet nolemu, ka neversi?os pec palidzibas pie skoleniem. Man pietika rupjibu no tas dienas uz visu muzu.
Aiz letes bija plaukti un atvertas durvis – iespejams, arhivs. Bet tuvakaja plaukta ieraudziju to, kas man bija vajadzigs – smagneju sejumu ar uzrakstu uz mugurkaula «Dziedino?ie augi un citi elfu magijas atributi». Izskatas tie?i tas, kas man bija vajadzigs. Es apzinati atstaju tuk?as vietas lekciju materiala pierakstos, lai aizpilditu robus zina?anas. Vina velreiz paskatijas apkart un tad apnemigi apgaja ap leti, panema gramatu un apsedas pie tuvaka galdina. Tiklidz paradisies stradnieks, es do?os tie?i pie vina.
Materialu, ko petit, bija vairak neka pietiekami. Bet es aizravos un rupigi uzrakstiju isas piezimes. Mums ir ari pec iespejas atrak japarraksta Anaela lekcijas – ari par tam radisies daudz jautajumu! Un tas ir tikai viens no divpadsmit petitajiem priek?metiem… Vina noputas, zelojas un pielika neticamas pules, lai nenoverstos. Es zaudeju laika izjutu, bet nervozi nodrebeju, kad vini apsedas man preti. Vina pacela acis un atkal nodrebeja kartibas labad. Pats princis Inirans, kas nevareja vinu iepriecinat. Vin? apsedas un skatijas uz mani ar savam tum?i zilajam acim. Un pat ?aja bridi es nebiju izlemis, ka uzrunat tik augsta statusa cilveku un neatcereties par statusiem:
– Ka es varu jums palidzet, jusu augstiba?
«Ir teikts, ka ?eit nav pienemts atcereties nosaukumus.» Vai tu esi tik stulbs, ka pat to nevari atcereties?
Neskatoties uz apvainojumu, es nolaidu skatienu un pazemigi atbildeju:
– Piedod… es domaju, piedod. Tatad, ka es varu jums palidzet, Iniran?
Vin? pasmineja, liekot vina diezgan pievilcigajai sejai izskatities ka launai maskai.
– Varbut varu tev palidzet? Es redzu, ka jus jau pusstundu petijat lapu par Alcana koka lapam, ta vieta, lai izietu akademiskaja darza, vaktu ?is lapas un meginatu tas izmantot.
Dazos veidos vinam ir taisniba. Skolotaja uzreiz pamanija praksi ar Alhanova koku. Tas lapas, ja berze uz adas un pievieno burvestibu, blavi jutigums. Tos biezi izmanto brucem ka pretsapju lidzekli. Bet radas problema ar burvestibu, jo man nekad nav bijusi elfu magija. Tapec vina apmulsusi atbildeja:
«Lieta tada, Iniran, es nolemu koncentreties uz teoriju.»
– Par teoriju? – Vin? skali iesmejas. – Vai burvju akademija nolemat turpinat teoriju vienatne?
Vina smiekli mani kaitinaja, tapec es atbildeju mazliet skalak, neka biju iecerejusi:
«?i ir tikai pirma diena, ar laiku es to saprati?u.» Jau no agras bernibas skolotaji mani slaveja par centibu!
Un pek?ni atskaneja briesmiga, spalga cikste?ana, kas burtiski apnema. Likas, ka pa?as bibliotekas sienas kliedza:
– Klusums lasitava!
Es parsteiguma pielecu vieta, un mana sirds saka dauzities kakla. Es kaut ka piespiedu sevi apsesties, un princis Inirans skali pasmejas par manu reakciju:
– Tu esi mezoniga, vai ka? Kaut vina butu uzkapusi uz galda un sakusi histerija kauties!
Dazi skoleni atskatijas uz mums. Es noliecos ar visu kermeni uz priek?u un, aizmirsusi par apmulsumu, uz dzirdamibas robezas cuksteju:
– Kas tas bija?
Beidzot vin? parstaja nurdet ka jaukts zirgs sava teva stalli un uzmeta man izbrinitu skatienu:
– Runajot par? Bibliotekars, protams. Vai ?i ir pirma reize, kad dzirdat, ka bibliotekas nevar trok?not?
Turklat vin? runaja skali, nemaz nepazeminot toni. Bet sienas uz vinu nekliedza… Varbut statusi netiek skali piemineti, bet zinama mera tie tiek skaidri nemti vera. Es vienkar?i nezinaju, ka uzvesties, bet vardus izrunaju loti klusi, jo zinkariba tagad atsvera visu parejo:
– Kapec tu runa skali?
Tagad vin? ari iepleta acis, it ka es butu izpludinajusi kaut kadas mulkibas. Vin? ilgi domaja un tad atbildeja – domigi smaididams un izvilcis vardus, it ka vin? mana seja mekletu apstiprinajumu saviem minejumiem:
– Oho, viss paliek arvien brini?kigak. Es, protams, uzliku skanas vairogu, par kuru tev, ?kiet, nav ne jausmas.
Es atkal biju neizpratne:
– Es… nu… nu, es neko nezinu par burvibu…
Inirans partrauca:
«Ne tikai tas, jus, acimredzot, pat nezinat, ka bibliotekars ir ?eit.» Vin? ir spoks.
Es kluvu bala.
– Ak… Bet neviens mani par to nebridinaja…
– Vai tu mani bridinaji? Ja, to var redzet ikviens, kuram ir kaut pilite burvju! Tu esi galigi netalantigs?
Mani piekera. Protams, agri vai velu ?i tema butu aktualizejusies, bet man loti gribejas ilgak paturet noslepumu. Vina neveikli paraustija plecus un pievienoja aizkustino?u nozelu savai sejas izteiksmei:
– Nav viduvejs, bet loti vaj?… feja.
Princis piecelas, atkal izlieka lupas smina un pieliecas pie manis, lai diezgan skali pazinotu. Vai vin? teica skanas vairogs? Tas bija loti noderigi, jo mani neintereseja, ka kads cits dzirdetu vina piezimi:
«Videja audzekne nolema, ka vina ?eit var lepoties ar savu titulu, un neviens pret vinu neteiks ne varda?» Tu esi galigi traks? ?eit vini tevi dzivu apedis!
Es uz bridi iekodu apak?lupa un izspiedu:
– Ja tikai tu… tu need. Un kaut ka es tik?u ara!
– Vina tiks ara! Narcistiska meitene pek?ni nonak situacija, kad vina pati par sevi nav neka verta? Nu, labi, es ar prieku skati?os, ka tu izklusi, mulkis.
Es neiztureju un piecelos. Protams, audzina?ana, kas bija mani gadu gaita, nelava man atklati rupji iztureties pret karaliskas gimenes locekli, tacu es nevareju kluset – ari mani lepnums bija gadiem ilgi.
«Es lugtu jus izveleties izteicienus, jusu augstiba.» Magijas trukums mani nepadara mani ne par mulki, ne par slinki!
Vinam pat nebija laika izstiept smaidu, kad tas atkal iesaucas no visam pusem un vel skalak neka iepriek?:
– Vacies prom, iebrucejs! Jus esat aizliegts uz trim dienam!
«Ko es daru tris dienas?» Es pat nezinaju, uz kuru pusi skatities, jo es tie?am nevareju redzet spokus.
Es metos pec aizejo?a princa, kur? turpinaja smieties – tagad par kadu nesaprotamu manu neveiksmi, un, nekautrejoties, kliedza vinam mugura:
– Beidz! Ko tas nozime?
Vin? atbildeja, nepagriezoties:
– Pretbanditu burvestiba parkapejiem. Soda laika jus nevaresit ieklut ?aja eka.
– Kas ir bandits? Es esmu bandits?! – sa?utusi uz nekurieni jautaju.
Un atbilde bija veja viesulis. Vin? iesita man pa muguru un aiznesa uz izeju, izmetot uz lievena. Vina nokrita, sapigi sasita sev un zeligi teica:
– Ah ah…
Tas drizak bija bezspecigs neizpratnes sauciens. Meginaju piecelties, bet mana skolas soma ar lekcijam uzreiz ielidoja sanos. Diemzel macibu gramata palika uz galda. Ka jus varat ?adi iztureties pret cilvekiem? Galu gala es neesmu bandits vai parkapejs, es vienkar?i nezinu, ka uzlikt skanas vairogu. Inirans ar tie?i tadiem pa?iem smiekliem pargaja man pari un devas talak. Mana pazemojo?a pozicija lika man acumirkli aizmirst par sapem un uzlekt aug?a. Es vinam neko vairak neteicu, bet iztaisnoju muguru un meginaju ierobezot savas emocijas. Notiku?ais ir vienkar?i negodigi. Ja, es uz isu bridi pazaudeju seju, bet tas vairs neatkartosies. Neviens neuzdro?inasies par mani nirgajoties smieties vai, ipa?i, mani no kaut kurienes izsist. Pat ja tas ir spoks! Pat tre?ais karaliskas gimenes dels! Lai gan no ?is sekundes es vinus abus loti ienidu, es grasijos to neizradit. Jo patiesi laba izglitiba lauj cilvekiem veidot jebkuru seju jebkura iek?eja vetra.
Vina atskatijas uz durvim. Mans cel? uz turieni ir rezervets tris dienam, man bus jasaprot lekcijas bez gramatu palidzibas. Nekadu problemu. Es nevaru iedomaties situaciju, kura nevaretu atcereties savu staju un necaurredzamo seju. Jaiet uz akademisko darzu un vismaz ar ?o koku jaiepazist savam acim. Pareizi. Viss, kas ir izdarits, var tikt izmantots par labu. Tikai tapec, lai neizplustu asaras no aizvainojuma, lai tikai neizraditu savu vajumu nejau?iem lieciniekiem.
Tikai ?i iemesla del es vilcinajos, dodot sev laiku, lai ierobezotu savu sajusmu. Bet vina nodrebeja, izdzirdot balsi aiz muguras:
– Vai tu esi ievainots? Palidzet?
Vina pagriezas un piespieda sevi pasmaidit. Lai gan iepazi?anas ar alfa vilkaciem bija loti divaina, tagad vin? runaja mierigi un bez izsmiekla enas. Taja bridi es biju gatava priecaties par jebkuru atbalstu, un tapec mans smaids kluva dabiskaks:
– Ne. Bet paldies par rupem. Zel, ka biji liecinieks tik neglitai ainai.
Vina atbalsta grupa staveja taluma, lukojoties uz mums ieintereseti. Bet neviens no viniem nenaca tuvak. Vini dro?i vien traucas bara aiz sava vadona, gatavi jebkura bridi izpildit vina paveles. Laurs Kingarra pasmaidija – un es atkal pamaniju, ka vina smaids padarija vina seju patiesi pretimnako?u un atvertu. Pat tad, kad vin? pats pasaka kaut kadas mulkibas, piemeram, pirmo reizi. Bet tagad vin? bija skaidri cita noskanojuma, kas bija labi:
– Aizliegts? Neuztraucieties. Spoki ir launi, bet vini ievero noteikumus. Pirmaja gada es izlidoju no ?ejienes reizi nedela, ka bija paredzets. Man ir dabiski pavelo?a balss, es neko nevaru darit lietas laba.
Es smejos, saprotot, ka vina vardi sniedza vismaz nelielu mierinajumu:
– Luk, es esmu… manai pavelo?ajai balsij. Labi, es velos noklut darza pirms vakarinam, lai izpilditu uzdevumu. Paldies velreiz, Laur.
Bet vin? pargaja pari, liekot man apstaties.
– Saglaba kompaniju?
Es biju parsteigts:
– Nevajag, paldies.
– Protams?
Nepatikamais uztraukums, kas nesen bija atkal uzliesmojis:
– Ja. Ludzu, laujiet man paiet.
Laurs uzreiz atkapas un atkal plati pasmaidija.
– Labi, aizbeg no manis vel mazliet. Tas ir interesantak ?ada veida, ja tas neaiznem loti ilgu laiku.
Es sastingu:
– Kada zina?
– Tava smarza. Sakuma ?aubijos, bet tagad esmu gandriz parliecinats – tu esi mans lidzinieks.
– Par ko tu esi parliecinats?! Kads vel paris?
Vin? veltija man tadu pa?u burvigo smaidu un devas pie saviem draugiem. Traka maja. Patversme trakiem, ragiem idiotiem, nevis macibu iestade!

5.nodala
Atri atradu darza isto koku, noravu vienu lapu no apak?as, ieriveju pirkstos un uzsmereju uz plaukstas locitavas – precizi atkartoju visus macibu gramatas noradijumus. Atliek tikai izlasit burvestibu, preteja gadijuma Alhanova koka lapas paliks tikai lapas. Ar savu ierasto dedzibu meginaju pareizi atkartot katru skanu:
«Nuash-sh-sh,» vina pacietigi izstiepa pedejo skanu un atkartoja nedaudz skalak: «Nuash-sh.»
Vina iedura to ar nagu un saprata acimredzamo – nekas nenotika, jutigums nebija pilniba notrulinats. Tas ir divaini, bet tikai tagad es sapratu, ka zemapzina gaidu brinumu. Galu gala tikai mirstigajiem ir reti atrast magisku seriju! Piemeram, tie, kuru ciltsrakstos pat nebija fejas. Un, lai gan speja veikt burvestibu biezak tika mantota, bija daudz iznemumu. Diemzel ar mani ta nenotika. Interesanti, ka skolotaji jutisies par manam nevainojamajam zina?anam, kad tas paradisies, bet par absoluto nespeju praktiski noburt pat visvienkar?ako burvestibu? Man tas drizuma bija janoskaidro. Bet es nedeva sev ceribas: zinaju, ka mani tik un ta neizslegs no akademijas, lidz profesoru sudzibas saka tik loti saniknot rektoru, ka vin? piekrita atdot manam tevam visu sanemto summu un atvainoties. … Pedeja doma bija atturo?a sava acimredzamiba.
Bet tie?i ta! Ja megina?u atbildet kaut uz teoretiskiem jautajumiem, tad skolotaji redzes manu centibu. Ja, no magijas viedokla vina ir viduveja, bet vina nav tik slikta skolniece, lai neizraisitu nekadas simpatijas. Bet, ja es vispar neparadi?u nekadas pozitivas ipa?ibas, tad tas loti driz saks kaitinat rektoru Coletu. Un agri vai velu vinam no manis bus jatiek vala. Protams, ?is lemums nabagam uzreiz netiks dots, it ipa?i, ja vin? jau ir paspejis izteret dalu no sanemta zelta. Bet agri vai velu vin? tiks iedzits strupcela! Pec tam es atgriezi?os majas. Kapec man uzreiz neienaca prata tik acimredzama ideja? Pierakstiju lekcijas, baidijos palaist garam nevienu vardu, pierakstiju temas no pa?a sakuma, skreju uz biblioteku – tas ir sekas manai atbildibai macibas, urbu?as mani kop? bernibas! Bet ?aja gadijuma ?i attieksme ir jaizsvitro, jo mans merkis tam nebut neatbilst.
Un, tiklidz lemums tika pienemts, mana dvesele uzreiz jutas labak. Kapec es pat atcerejos Alkhan koka paradi?anos, ja es nekad neizmanto?u ?is zina?anas? Man visiem japarada, ka esmu absoluti ne uz ko spejigs un pat necen?os, un ?im varondarbam man vajadzetu atgriezties majas.
Bet strategija mana galva likas vienkar?a un logiska. Realitate izlemt izskatities ka apsmieklam nav tik vienkar?i. Pat ar milzigu neuzmanibu no manas puses, pirms izraidi?anas paies nevis dienas, bet nedelas, ja ne mene?i. Sliktakaja gadijuma bus jagaida lidz semestra beigam! Augstpratigie elfi smiesies par mani, radis ar pirkstiem, baumas par manu necaurredzamo stulbumu klis pa visam fakultatem. Ir loti gruti pievilt ikvienu, ja esi pieradis izpildit visaugstakas ceribas.
Turklat es labi apzinajos, ka ?ada attieksme var izversties atklata apspie?ana, un nevareju lepoties ar fizisku speku, lai cinitos preti. Gimenes lepnums maz ko nozimes, ja iebiede?ana parsniegs verbalu izsmieklu… Izradijas, vajadzeja vilties visiem skolotajiem, bet taja pa?a laika parak nekaitinat skolenus. Es par to padomaju un nolemu: tas ir gruts ne macibam, savac visus iespejamos trukumus; attiecibas ar studentiem – stingra ja, izpelnieties sev draudzigas un pieticigas meitenes reputaciju, kas nekad neizraisa konfliktus.nodala jau doma?anas stadija izskatijas gruts, bet es to uztveru ka izaicinajumu pa?am gribasspekam. Varbut mana teva lemums mani sutit ?eit nesis vismaz kadus auglus. Es vismaz centi?os iemacities izdarit to, ko iepriek? uzskatiju par neiespejamu.
Es pati devos pec Noras, lai mes varetu kopa iet vakarinas. Un edamistaba vina apzinati gaja garam galdinam, uz kura sedeja pazistams inkubators, un draudzigi pasmaidija:
– Jauku vakaru, Janos!
«Labi,» vin? pat nebija parsteigts par manu draudzigumu.
Tatad, sakums ir sacies. Es bu?u visiem milota, kamer man pietiks speka. Un es rit lasi?u lekcijas Anaelam, tagad man tas nav japarraksta.
Nora sanema savu flakonu ar asinim, kuras vina noteica, neizejot no pasnieg?anas letes. Vampiri neprasija cilveku baribu, bet es nenoliedzu sevi un pakeru lielako un sartako galas piraga gabalu. Mes panemam to pa?u galdinu, kas atrodas talakaja rinda, blakus sienai. ?kiet, ka tas vinus apzinati izoleja no trok?nainiem uznemumiem. Atturibas izradi?ana nav parak laba taktika, bet pagaidam man bija vajadzigs laiks, lai pie ta pierastu.
Uzmetu skatienu tum?i brunas formas terptajiem skoleniem, starp kuriem Laura vel nebija klat. Un es pamaniju, ka ari vini ar divainiem sminiem skatas mana virziena. Es gribeju but pirmais, kas noversis nepilnibas ?ajas zina?anas:
– Nora, varbut vari man dot kadu padomu? ?odien Laur Kingarra man pastastija divainu lietu – vini saka: es esmu vina dzivesbiedrs. Un vinu par to parliecinaja mana smarza! Tas ir kaut kads absurds, bet mani vaja doma, ka vin? domaja kaut ko loti svarigu.
Nora paskatijas uz mani ar tum?i sarkanam, sastingu?am acim. Vina atbildeja ka parasti leni, bet ar zinamu spriedzi:
– Ists alfa paris? Apsveicam, Tialla, tu esi nonacis vislielakajas nepatik?anas. Vai patikamiba… ja uz to skatas no dziva viedokla.
Es strauji noliecos uz priek?u un noskaidroju, neskatoties uz to, ka mana balss aizrautigi lust:
– Ko tas nozime? Vai vin? tagad mani vaja?
Nora ilgi domaja – dro?i vien vinas domas nebija atrakas par runas atrumu:
– Diez vai. Alfa nevar paradit nekadu vajumu bara priek?a, tapec vin? vienkar?i norada uz interesi par meiteni, un tas ari viss – vinai pa?ai janak pie vina. Bet, ja tu esi vina randin?, tu noteikti atnaksi.
– Kapec pek?ni?!
– Ja vin? nemeloja un nekludijas, tad jus abi piedzivosit neticamu pievilcibu viens pret otru. Bet tas, iespejams, klus skaidrs tikai pec pirmas paro?anas.
Es nevareju noticet, ka ?adu vardu var lietot attieciba uz cilveku bez velmes vinu pazemot. Es vairs nevareju vel vairak ieplest acis, lai gan sa?utums mani parnema. Kas tas par mulkibam? Lai ?is vilkacis nodarboties ar seksu ar kadu citu! Un vai vina matitei ari nevajadzetu but vilkacei? Diemzel ar manam niecigajam zina?anam nepietika, lai atbildetu uz ?iem jautajumiem. Tapec es jautaju Norai daudz mierigak:
– Uz trim dienam man blokeja pieeju bibliotekai…
– Ak, skandalists? – vina vienmuli partrauca.
«Par to,» man bija jaatzist. – Bet vai jus varetu man no turienes dabut kadu macibu gramatu par ?o temu? Vilkacu biologija vai kaut kas tamlidzigs.
«Es varu,» vina mani iepriecinaja un pec tam sarugtinaja: «Bet kas ar mani notiks par to?»
Es apmulsis jautaju:
– Un ko tu gribi?
Ka izradijas, Norai jau bija gatava atbilde:
– Tavas asinis. Tikai mazliet. Es apsolu, ka tas nesapes,» un vinas irisi mirdzeja sarkanas gaismas.
Es gandriz nosmaku. Es negaidiju, ka saruna paversis tik strauju paversienu negaidita virziena. Es iztelojos vampira ilknus, kas caurdur manu kaklu. Un lai vina nemelo par sapem – tie jau ir sikumi. Man palika slikti tikai no bildes, ka vina aprij dalu no manis! Un ta bija Nora, kuru es ieklavu sava iek?eja loka? Apspiedu pirmo impulsu uzlekt un begt no vinas, lai nakamreiz varetu izlikties, ka esam sve?inieki. Ka es izdzivo?u ?aja neertaja sabiedriba bez jebkada atbalsta? Mana balss triceja, bet es nenodevu nekadu riebumu vai dusmas:
«Nora, vai tu neteici, ka ar ?eit izdalitajam asinim tev pietiek?»
«Ar to pietiek,» vina gandriz cilveciski noputas. «Tas nav jautajums par badu, bet par kadu senu instinktu.» Vai tev zel?
Zel – pilnigi virspuseja definicija. Es sakodu zobus.
«Es domaju, ka man isti nav vajadziga gramata par vilkaciem.»
Nora nenoversa no manis savu bezjutigo, bet verigo skatienu:
– Labi. Tad es pagaidi?u, lidz jums bus nepiecie?ams nozimigaks pakalpojums.
Es piespiedu sevi iedzert malku kumeli?u uzlejuma, lai cinitos ar sausumu kakla. Cik nepatikams izradijas mans tuvakais draugs ?eit! Un vinas istaba ir preti, un tie?i vina tika iecelta par manu paligu… Pec dazam atelpas sekundem es sapratu:
– Nora, vai tie?am direktore Coleta ludza tevi man palidzet?
«Ja godigi, ne,» atzi?anas mani pilniba satrauca. «Es tikko pamaniju jaunu meiteni, kas izskatas mulkigi naiva.» Un es nolemu, ka draugos ar tevi, lidz bu?u draugs ar daziem bonusiem. Nedari tadu seju, Tialla. Tev joprojam nav neviena lojalaka par mani. Ari visi parejie kaut ko no tevis gribes, bet tikai manas velmes ir tik niecigas, ka vari tas ignoret. Ikviens, kur? tev saka labu vardu, velas kaut ko vairak par asins pilienu.
Mana apetite pilniba pazuda. Patiesiba vienmer skar specigak neka dailliteratura. Rapojo?a Nora, lai cik biedejo?i tas izklausitos, tie?am bija vieniga, kas man palidzeja! Un tas ir vienigais iemesls, kapec es vinai uzreiz neizteicu nekadu apvainojumu – es savaldijos. Jo es nevaru izturet pilnigu vientulibu! Bet vina uzbruka. Izradijas, ka ar vampiru vareju uzturet vismaz aukstas attiecibas.
Pirms guletie?anas atcerejos visus tas dienas notikumus. Vilkacis Laurs uzskata mani par savu matiti, kura noteikti brauks pie vina uz paro?anos. Topo?ais Iniranas valsts Augstakais Magis ir parasts nelietis, kur? nelepojas ar savu statusu, bet lepojas ar visu parejo. Incubus Janos skatas uz mani ar iekari – bet vin? skatas uz visiem bez iznemuma, ieskaitot pui?us. Elfs Anaels ir augstpratigs augstpratigs, kur? uzskata sevi par labaku pat par saviem augstpratigajiem klasesbiedriem. Nora man palidz tikai ceriba kadu dienu sanemt piekri?anu brivpratigai ziedo?anai. Uz kuru nosplauties, visi to ir pelniju?i. Tikai dviniem Mirkam un Mirnai no burvju fakultates nebija laika darit neko ?ausmigu, tacu ir pagajusi tikai viena diena – jadod viniem iespeja paradit sevi vissliktakaja gaisma! Un pa?a centra es, Genzarijas Tialla, nolemu par katru cenu izklut no ?ejienes, bet ne izpelnities pirma bura slavu. Lielisks grafiks! Paldies, tet. Neviens majskolotajs man nebutu varejis nodro?inat tadus lauka apstaklus, lai macitos izdzivot neviena kopiena.

6.nodala
Katru vardu atlasiju ta, lai teksts neizklausitos histerisks, bet radas velme precizet dazus jautajumus. Akademijas karte jau biju atradis pasta nodalu, kur tulit pec brokastim taisos skatities.
«Dargais tevs!
Manai pateicibai par jusu rupem par manu magisko izglitibu nav robezu. Es atzistu, ka kludijos. Pagaja tikai viena diena, bet mana kluda kluva acimredzama. Tas ir labi, ka man nav iespeju praktiski macities, ir visas iespejas iegut citas nodarbibas un pavadit tris lietderigus gadus ?ajas sienas.
Tik isa laika posma man izdevas iegut noderigas pazinas, tostarp princi Iniranu un dizciltiga Kingarras grafa mantinieku. Vini mani pienema sava loka, bet atgadina, ka tituliem ?eit nav nozimes. Tas mani satricinaja lidz sirds dzilumiem, tevs! Beidzot man bija iespeja justies ka pavisam parastai meitenei ar visparastakajam velmem, nevis dizciltigas gimenes meitai, kas spiesta dzivot pastaviga statusa apspie?ana. Nekas cilvecisks, ka izradijas, nav sve?s ne man, ne minetajiem cilvekiem. Es nemaz nerunaju par parastajiem, kuri ?eit tiek noverteti pec sava magiska talanta, tapec ikdienas komunikacija tiek dzestas visas robezas. Ludzu, pienemiet manu sirsnigo pateicibu par to, ka izraujat mani no muziga izmisuma pilnigi citas dzives del. Manu garastavokli aptum?o tikai tas, ka man bezgala pietrukst tevis un majas.
Uz visiem laikiem jusu uzticiga meita, Tialla.
Es to parlasiju tris reizes un pec tam izdzesu teikumu par manas gimenes pazu?anu. Jebkura gadijuma tas nelidzes, bet var radit domu, ka visu parejo diktejusi tikai mineta melanholija. Tevs ir impulsivs, bet uzmanigs – vinam ar tadu rupibu jasatver katrs manis atstatais pavediens. Ir paragri ceret uz panakumiem – pirmais burts labakaja gadijuma speles pirmas bezdeligas lomu. Hercogs vismaz saks rupigak klausities tenkas. Un tas jau ir daudz. Tad visas baumas nonaks augliga, sagatavota augsne.
Vina piespieda sevi pieklauvet pie Noras istabas. Vina gaja man lidzi brokastis, bet neapmierinati kluseja. Ari man nebija vele?anas lauzt saspringto klusumu – lai Nora vienreiz saprot, ka esmu gatava ar vinu komunicet un netaisos no vinas izvairities, tacu tas nenozime nekadas asinaini intimas attiecibas! Acimredzot vina to uzreiz saprata, tapec izskatijas saraukta. Un jau pie ieejas edamistaba vina pek?ni teica:
«Ja mes butu draugi, Tialla, es jus bridinatu par iesvetibu.»
– Par ko?
Vina nepagriezas, bet devas uz letes pusi. Bet man nebija laika vinu panakt un izkratit visu informaciju, jo es pats tiku partverts. Janoss mani satvera no aizmugures un piespieda mani parak cie?i sev klat. Varbut es aizgaju par talu, kad vakar vinu sveicinaju – domaju, ka izskati?os draudziga, bet izradijas, ka devu vinam iemeslu mani ta saspiest. Es labi atcerejos Inirana reakciju uz manu riebumu pret inkubatoru, un tagad musu pari veroja parak daudz liecinieku. Tapec es piespiedu sevi beigt cinities un pat piespiedu pasmaidit.
– Labrit tev ari, Janos! Vai jus, ludzu, atlaidiet mani?
Bet vin?, gluzi preteji, noliecas pie mana kakla un nolaizija to. Nolaizija! Riebuma zosada noskreja par manam rokam, bet es joprojam centos savaldities:
– Janos, esi tik laipns…
Bet inkubators pek?ni pagrieza mani pret sevi un cuksteja man ausi:
«Tu esi saspringta, Tialla.» Vai velaties, lai es palidzu jums atpusties?
«Ne ipa?i,» es nomurminaju, neveiksmigi cen?oties aizbegt no vina apskavieniem.
Bet Janoss puta pa manu deninu – tieva auksta strukla tik tikko bija jutama, bet kaut kas mani pek?ni mainijas: mana elpo?ana kluva atraka, vaigi saka degt. Un jau pec dazam sekundem es negribeju no vina atbrivoties, bet, gluzi preteji, apskaut vinu atpakal. Pieskarieties vina adai ar pirkstiem…
Vina satricinaja sapratni un saraustijas. Tas ir bedigi slavenais inkubu efekts! Tas spej izraisit dzimumtieksmi neatkarigi no upura gribas. Par laimi, Janoss mani uzreiz atlaida un smejoties atstaja:
«Es ceru, ka esat gatavs iesveti?anai?» Varu apsolit tikai vienu – bus karsti.
Es staveju uz vietas gandriz pilnu minuti un centos ierobezot savu sajusmu. Vilkacu bars apsedas pie galdina netalu, bet vini skatijas uz mani, netiesajot par manu vajumu, bet gan ar interesi. Ar neaptveramu gaidi?anu. Interesanti, kas man ka istajam vinu alfa parim ?ada bridi ir jadara? Panakt inkubatoru un atkartot? Vai ari kliegt vinam visus zinamos apvainojumus? Protams, es negrasijos attaisnot nevienu no vinu ceribam.
Es pagriezos uz papeziem un parliecino?i devos uz galda pusi, kur sedeja mani vakardienas pazinas Mirks un Mirna. Ta ka ?eit visi ir mans ienaidnieks, vini ?aja jautajuma joprojam zaude parejiem. Un Mirks, kur? bija neparprotami redzejis neseno ainu, saka bez preambulas:
«Tialla, ta ir inkubacijas butiba.» Nav kauna tam lauties. Pavadi paris naktis kopa ar Janosu, palutini sevi un izaug. Jo jusu apmulsums tagad var tikt nogriezts ar nazi. Kapec tu tik loti centies izradit savu nevainibu?
Pec ?iem vardiem es nosarku vel vairak. Bet vina pacela zodu un parliecino?i atbildeja:
– Ja! Es palik?u nevainigs un palik?u. Jus to sakat ta, it ka taja butu kaut kas apkaunojo?s.
Vina masa paliecas uz priek?u un iepleta acis uz mani.
– Paliec nevainigs? ?eit?! Ja, galvaspilsetas bordeli tev butu lielakas iespejas!
ES biju apmulsis:
«Vai tas ir tapec, ka ?eit macas inkubi?» Vai tie laika gaita nonak pie visiem?
Mirna viegli iesmejas.
«Pat bez inkubatoriem ir pietiekami daudz briesmu.» Labi, Tialla, lai tev veicas ?aja sarezgitaja jautajuma!
Vini jau bija pabeigu?i brokastis un, ?kiet, gatavojas doties prom, tapec es steidzigi jautaju:
– Pagaidi! Vai esat kaut ko dzirdeju?i par kaut kadu veltijumu?
Burvji saskatijas un paraustija plecus. Maz ticams, ka vini izlikas; drizak vini to dzirdeja pirmo reizi. Mirks atzimeja:
– Ja runajam par pirmkursnieku uzsak?anu, tad tas notika pirmaja nedela pec semestra sakuma. Jautra sagaidi?ana, nekas briesmigs, bet palidz sadraudzeties un iepazit vienam otru. Bet tev vienam tik liela meroga pasakumu neviens nesarikos.
Bet es nejutu tadu pa?u parliecibu. Janis un Nora neatkarigi mineja veltijumu! Varbut kads naca klaja ar ideju «iniciet» ari mani, lai ko tas ari nozimetu?
Pirms pirmas nodarbibas Anaels ari nevareja atbildet uz manu jautajumu, bet deva man jaunu vielu pardomam:
– Mezoniga tradicija! Vecako kla?u studenti nekaunigi nirgajas par pirmkursniekiem! Vini pazemo, mida savu cienu un smejas par to!
«Ak,» es uzreiz nobijos. – Un kas man jagaida?
Elfs pielika koptu pirkstu pie savam perfektajam lupam un ?nuksteja:
– Ka lai es zinu, kas tevi gaida? ?ie mezoni nav tik vienkar?i! Vini katram izvelas kaut ko tadu, kas vinu pazemos vairak par visu!
Es jautaju ar elpu:
– Ko vini tev nodarija?
Gai?i pelekas acis kluva mitras, un tas nemaz nebija parliecino?i. Tapec es uzreiz nesapratu vina vardu nozimi:
– Vini uzzimeja man… karikaturu! Un vini vinu iesledza viena istaba ar ?o ?ausmigo kaut kadas viduvejibas atraugas. Veselu stundu… veselu stundu biju spiesta skatities uz savu dizaina izkroploto degunu, uz saviem pelecigajiem matiem, it ka ierametu seju ar netirumiem!
«Ak…» Es biju apmulsusi, kad tas man uznaca. «Un ?i ir visnezeligaka nirga?anas, kurai esat paklauts?»
– Tu runa ta, it ka ar to nepietiktu!
Es nestridejos, bet mana sirds jutas labak. Zel, ka es neesmu elfs, ja ta ir vinu vajaka vieta. Es varu viegli izdzivot simts tuksto?us sevis karikaturu, pat nepacelot uzaci! Bet ta ir butiba… Vini par mani nezimes karikaturas, jo tas mani neaizvainos. Ko tad? Kas ir mans acimredzamais vajums? Garastavoklis atkal kluva skabs.
Profesors Nainnilidans, tiklidz vin? ienaca klase, pieversa savas skaistas acis uz jusu pazemigo kalpu. Un visi grupas skoleni acumirkli sekoja vina piemeram, liekot man sarauties no uzmanibas parbagatibas.
– Cienijama Tialla! – vina maiga balss pluda ka dziesma. «Mes saksim ar jums, lai mes varetu jus nekavejoties iesaistit macibu procesa.»
Anaels iedunkaja mani sanos, likdams piecelties. Es paklausiju, klausoties skolotaja dziesmu runu:
– Ka tu dzivo, dargais, musu brini?kigas akademijas sienas?
«Viss ir kartiba,» es izspiedu un piespiedu sevi atkartot skalak: «Viss ir kartiba, profesor.» Paldies par rupem.
– Brini?kigi! – Nav skaidrs, kapec vin? bija laimigs. – Un, lai jus ne tikai labi dzivotu, bet ari labi macitos, iesaku isi atcereties vakardienas materialu. Neuztraucieties, milais, tas nav nekas sarezgits! Atgadiniet man un visiem klateso?ajiem,“ vin? neticami graciozi pamaja ar roku nenoteikta virziena, „kam tiek izmantotas Alhanova koka lapas.
Mans kakls saznaudzas no parslodzes – tas ir mans ieguvums. Viena aktiera izrade. Atgadinaju sev par savu strategiju un garigi iedevu sev sperienu, lai pedeja bridi nesanaktu:
– Profesor! – piedeva parliecibu tonim. «Vai rektors Collets nelika jums neizdarit spiedienu uz mani jau pa?a sakuma?»
– Pasutits? – vecais elfs no spiediena apmulsa. – Nospiediet? Kads ir spiediens, darga Tialla? Vai ari jums bija grutibas saprast vakardienas lekciju?
«Es nezvaniju,» es pacelu galvu vel augstak. – Murlan koka lapas tiek izmantotas… izmantotas…
– Alhanova! – skolotajs skarbi izlaboja. Un vina nervi klust traki. – Kam tad tiek izmantotas Alkhan koka lapas, Tialla?
Es tagad nedro?i uzmineju:
– Meklet dargumus? Ne? Godigi sakot, es maciju! Tagad, tagad tas ir uz meles gala… Ak, par precizitates burvestibu! Ne atkal? Profesor, kapec jus klustat tik bals? Atcerejos! Par atloku dziru!
Bija sajuta, ka skolotajs tulit nokritis. Vin? manas kludas uztver parak personiski. Un vina balss skaneja vaji:
– Atloks dzira? Bet kads ?adai magijai sakars ar dabisko magiju? Ta ir melna burviba…
Es pacelu rokas:
– Bet es nevaru atbildet uz ?o jautajumu – jus vakar par to nerunajat.
– Es tev neteicu! Bet, lai kaut ko tadu atklatu, jums vispar nav jaatver neviena gramata? Uz visu muzu?!
«Piedod man, profesor, bet, ja jus uz mani izdarisiet tik lielu spiedienu, es domaju vel lenak.» No sajusmas.
Profesors Nainnilidans veiksmigi savedas kopa un atgriezas sava pasaule vispiemerotaka radijuma loma:
– Apsedies, Tialla. Es ticu, ka turpmak jus busiet uzmanigaks. Un, ja ir kadi jautajumi, dro?i sazinieties ar mani uzreiz pec lekcijas!
Mani klasesbiedri nesmejas, ko es ari gaidiju. Mans stulbums vinu acis nebija pat smieklu verts. Anaels palocija kaklu, panema mantas un klusi parcelas uz citu galdu. Vai esmu aizgajis par talu? Vina nevilus noputas. Ja man paveiksies, tad pec vairakam ?adam runam viss macibspeks lugs Coleta kungu, lai vin? laiz mani majas vinu veselibas labad.
Tagad es merktiecigi neko nepierakstiju, bet paskatijos pa logu uz blakus eso?as ekas torniem. «Augu magija», «Mazo radijumu biologija», «Dzeja» un «Sejas adas kop?anas pamati» notika tada pa?a veida. Pie pedejas nekikinaju, lai gan tads impulss bija. Bet es nedomaju sabojat attiecibas ar studentiem, ka ari nokartot eksamenu elfiem ?aja disciplina! Un tad es nevareju attureties un pierakstiju paris mitrino?u masku receptes, kas noderes nakotne.
Man pusdienas neizdevas normali sarunaties ar Noru. Precizak, es piegaju vinai klat, veltigi paskatijos vinai acis un zeligi jautaju:
– Pastasti man, ko tu zini par iniciaciju. Citadi es traks ar minejumiem.
«Es teiktu, protams,» vina izlikas, ka ir loti ieintereseta skatities siena. – Ja mes butu draugi.
«Tatad mes esam draugi,» es drosmigi meloju. – Un manas asinis – tas jau parsniedz draudzibu!
«Bet man ?kiet, ka jus mani vienkar?i izmantojat,» vina aizkaitinami leni novilka.
«Pastasti man,» vina velreiz jautaja. – Esi… vampirs.
«Es jums pateiktu, ja es pati zinatu detalas,» vina parsteigta.
– Tatad jus neko nezinat? Bet…
«Es zinu tikai to, ka visa fakultate ir iesaistita taja kop? tre?a kursa.» Es nejau?i noklausijos sarunu.
– Kura fakultate?
– Bet es to nezinu.
Ja, man bija neticami paveicies ar vinu. Es vienkar?i esmu greizsirdigs uz sevi. Kapec man vispar vajadzigs tads draugs?
* * *
Vakara nolemu pastaigaties pa pagalmu. Tagad jums nav jatere laiks macibam, bet ir loti garlaicigi neko nedarit. Ieraugot taluma alfa vilkacus, kurus ieskauj minioni, vina acumirkli apnemas un parliecino?i devas vinam preti. Es pajauta?u un sanem?u atbildi. Vai tas tev neiesistu pa galvu, ka pajautaji? Vai ari trapis? Bet jau bija par velu ?aubities.
– Laur, vai mes varam runat aci pret aci?
Vin? tikai pamirk?kinaja acis, un visi vina draugi uzreiz pazuda. Pats Laurs, jau ka parasti smaididams, iebaza rokas formas bik?u kabatas un gaidija, kad es tuvo?os. Un tikai tad, kad es apstajos sava soli, es cienijos atbildet:
– Mes varam, mila. Jau nogatavojies? Atri. Es milu temperamentigas sievietes.
Saraujos no adreses un pakratiju galvu – vairak, lai sakartotu savas domas. Un vina saka runat par to, ko bija planojusi tikai pirms minutes:
– Laur, tu vakar runaji par kaut kadu pari. Man ir jautajums: vai varu izmantot jusu vardu aizsardzibai? Vai tas ir paredzets? Pastastiet man, ja mans lugums izklausas augstpratigs, bet es tie?am varetu noderet jebkura palidziba.
«Ja, es dzirdeju,» vin? pasmaidija vel platak. – Par to, ka palidziba nenaktu par launu. Protams, mila, jus varat teikt, ka esat mans istais biedrs – ta nav slepena informacija. Vismaz tik ilgi, kamer es pati ta domaju.
Mani pat iedvesmoja ?is:
– Liels paldies! Es apsolu to neizmantot launpratigi. Un, protams, ja vare?u, es ari megina?u jums kadreiz palidzet.
Es noliecu galvu un grasijos doties prom, bet Laurs iesaucas:
– Tialla, beidz. ?kiet, ka tu mani esi parpratusi. Varat izmantot ?o statusu, kad vien velaties, bet tikai ar nosacijumu, ka ?is statuss atbilst realitatei.
No parsteiguma es ?upojos, kad pagriezos.
«Tu nedoma… hmm… paro?anos, vai ne?»
«Izvelies jebkuru citu vardu,» vin? pasmaidija. – Esi mans – un tu to nenozelosi. Tikai tuviba mums pateiks, vai jus un es busim paris uz muzu, vai ari mums vienkar?i vajadzes pieradinat velmi. Bet jus tik un ta nenozelosiet, es apsolu. Tu vaimanasi zem manis, lugsi tevi atkal panemt, es atkla?u tevi sievieti, kura nebaidas no savam velmem.
Mana mute sagriezas neatkarigi no manas gribas. Un vin? to pamanija – smaids uzreiz izgaisa. Vismaz kads atvieglojums. Tagad vin? drumi paskaidroja:
– Vai tu pret mani esi vienaldzigs? Bet ta vienkar?i nevar but.
Vina izbrins piespieda mani iejutigi ieklausities savas jutas. Es nekad neesmu pieredzejis aizrau?anos, es pat isti nezinu, kas tas ir. Varbut sekunde ar inkubu, bet ta nav aizrau?anas, bet gan ietekme uz pratu. Bet vina speja at?kirt lidzjutibu no vienaldzibas. Laur Kingarra izskatijas drosmigs pat salidzinajuma ar nobriedu?iem virie?iem; milzigs skaits meitenu butu parnemtas tikai ar ?o speka sajutu, ja nekas cits nebutu bijis. Tapec vina atkal piegaja pie vina, ieskatijas vinam acis no apak?as un ar dusmam, bet loti patiesi sacija:
– Laur, tavs izskats nevar izraisit noraidijumu, tavi istaja bridi izskaneju?ie atbalsta vardi mana dvesele izraisija atsaucibu. Un pat jusu rase rada zinamu interesi, nevis bailes. Godigi sakot, man butu viss iemesls jums patikt! Ja tikai es nebutu teicis visas ?is mulkibas. Ja vien tu nebutu uzvedies ta, it ka visiem, ko sastapsi, butu nekavejoties jaapgulas tava priek?a un jaizple? kajas. Kaut tu butu pieklajigs un labi audzinats, ka to diktejusi tava sena dzimta un dizciltiga dzimta!
Es redzeju, ka vina acu zilites izple?as, un tas man deva vel lielaku drosmi – es teicu skalak:
– Ak ja, slimigi mila, tu varetu apburt jebkuru meiteni, ja uzvesties savadak!
Vin? atbildeja ar tikko apvalditu dusmu:
– Tu runa mulkibas! Tu mani meri pec cilveciskam merauklam, bet es neesmu cilveks!
Vina launi iesmejas vinam seja. Varbut es parak ilgi biju atturejies, un visu, ko biju kavejis, vairs nevareja apturet. Tagad es izrunaju vardus paaugstinata toni:
– Bet es tacu esmu virietis! Tapec nemiet manus merijumus: es nenak?u pie jums, pat ja piedzivo?u nepanesamu kaisli!
«Aizveries, izdari sev labu,» vin? palika pie katra varda.
Bet es fiziski vairs nevareju kluset:
– Ja, Laur! Jo ir miesa un ir lepnums. Un pa?ciena man ir augstaka par kaut kadu baudu. Es neesmu aizmirsis par savu vardu, tapat ka visi citi ?eit. Un tapec es nenak?u pie jums pat ar mazako lugumu!
– Aizveries! – vin? iesaucas.
Ja, es ari biju dusmiga, bet vina dusmas bija pilnigi nevieta, tapec es piebildu klusak:
– Es loti ceru, ka tu atradisi sev citu meiteni. Un vina atbildes jusu jutam. Bet tas noteikti nebu?u es.
Es nezinu, kas bija tik ?ausmigs manos pedejos vardos, bet mana patikama seja bija izkroplota lidz nepazi?anai. Un gandriz uzreiz Laurs ?ausmigi svilpa, pek?ni noliecas uz priek?u. Man izdevas izlekt, bet ar atvertu muti veroju parvertibas: formas terpa blivais audums bija saplests, un acu priek?a izpletas jau ta specigie muskuli. Laurs nokrita cetrrapus, bet piezemejas uz cetram milzigam kepam. Un tik atri, ka man nebija laika noverot, viss vina kermenis bija apaudzis ar kazokadu. Mana priek?a staveja kakis. Ne, milzigs tigeris vai leopards, gandriz pilnigi sniegbalts, bet raibs ar pelekam svitram. Vin? pakratija galvu, izraisot vilni, kas izgaja cauri visam vina kermenim, un auduma atliekas nolidoja zeme. Atverta mute atklaja garus ilknus.
Es no bailem kliedzu, atspiedos, bet nokritu. Lauras draugi man bija vistuvak, un diez vai vini steigsies man paliga. Un ar ?iem ilkniem vin? var mani viena sekunde saplest vairakos lepnos hercoga gabalos! Bet plesejs neuzbruka, bet nolaida galvu uz maniem matiem un sastinga. Un pek?ni bailes pargaja – pazuda acumirkli, it ka tas nekad nebutu biju?as. Bija dro?ibas sajuta. Es gribeju vinu nevis atgrust, bet apskaut aiz speciga kakla. Pieklist un vismaz uz isu bridi iz?kist sava speka, pilniga necaurlaidiba no visam nepatik?anam. Neskatoties uz vina pa?a nesenajiem vardiem un pa?reizejo izskatu, Laurs mani pek?ni izraisija patikamu tieksmi, it ka vin? butu mana gimene, aizsargs un butne, kurai es varetu bezgaligi uzticeties.
Bet man nebija laika pacelt roku un pieskarties vina kazokam. Vilkacis pek?ni pacela galvu un vienkar?i aizgaja no manis. Un, vinam attalinoties, pievilciba atri pazuda. Vai ta ir «ista para» sajuta? Vai ne tapec Laurs apgriezas tie?i ?eit – lai es to sajustu? Nav nekada sakara ar kaislibu, bet gan aizsardzibas un uzticibas sajutu. Bet, par laimi, pec paris minutem tas pilniba pazuda. Lai gan tagad es, iespejams, nevare?u tie?i skatities uz Lauru un nejust apmulsumu.
Un atkal vina draugu acis es neredzeju ne nosodijumu, ne izsmieklu – tikai tiru, man nesaprotamu interesi. Ko pie velna vini no manis gaida?

7.nodala
Daudzu gadu atslabums darija savu – es vienkar?i nebiju pieradis dzivot saskana ar karastavokli. Turklat savu lomu speleja ari nogurums no emociju parmeribas. Ta vai citadi, es aizmigu gandriz uzreiz, tiklidz mana galva pieskaras spilvenam. ES aizmigu! It ka es nebutu vairakas reizes bridinats par briesmam!
Bet, tiklidz tumsa atskaneja ?alkonas, es uzreiz atjedzos. Un vinai pat nebija laika kliegt – aiz sa?utuma nebija laika bailem. Galu gala es aizsledzu istabu no iek?puses, vai ir godigi izmantot magiju, lai veiktu ?os mezonigos ritualus?! Es uzreiz sapratu, ka sakas «iesvetiba». Un tas mani uzreiz nomierinaja. Neviens ?ada rituala rezultata netika nopietni ievainots, preteja gadijuma Anaels, Nora, Mirks vai Mirna par to butu devu?i majienu. Un diez vai rektors Cole butu riskejis ar manu veselibu, ja kaut kas tads varetu notikt – ja mans tevs tik loti spieda, lai mani ieklutu akademija, tad kads noskanojums butu, ja aizvestu mani prom no ?ejienes, teiksim., ar lauztu kaju? Ne, stulba rituala vienigais merkis ir sapinat, pazemot un izsmiet. Paradiet jaunpienacejam, ka vin? tagad ir dala no akademiskas kopienas, kur vecako kla?u studentiem ir magiskas priek?rocibas, un junioriem nekavejoties janem vera, ka vinu pozicijai sabiedriba pirms uznem?anas tagad nav nozimes. Neatkarigi no ta, vai esat zvejnieka dels vai tronmantnieks, jums joprojam bus pazemojums, lai jus varetu uzskatit sevi par ?is jaunas pasaules dalu.
Un nepazistama balss svinigi apstiprinaja manus secinajumus:
«Nepretojies, Tialla, tas tik un ta ir neizbegami.»
Vina sakoda zobus, saprotot, ka tas ta ir. Un jo mazak es viniem do?u iemeslu smieties, jo nesapigaka bus procedura. Tumsa maz ko vareja redzet. Vienigais, ko es sapratu, bija tas, ka vini bija vairaki, un vini bija fiziski specigi. Varbut visi pui?i. Vai ari meitenes ?aja procesa vel nav iejauku?as. Man bija cie?i aizsietas acis. Un es vareju tikai priecaties, ka mans naktskrekls bija lidz pirkstiem. Nekadas vieglpratibas, ja vien uzskatat, ka iz?uvumi uz garam piedurknem un apkakle ir vieglpratigi. Ja, skolas forma ?eit izskatas daudz slinkaka par manu nakts terpu! Es vismaz par to priecajos, jo priekam vairs nebija pamata.
Tomer manas basas kajas uzreiz sajuta auksto gridu, pievienojot manam uztraukumam trisas. Likas, ka mani stumj uz istabas izeju. To, ka esam jau gaiteni, sapratu tikai tad, kad sajutu tacinu ar cietu kaudzi zem kajam. Gara eja, kapnes, vel viens lidojums… Kur vini mani ved? Biju jau samierinajusies ar domu, ka tada forma un basam kajam piespiedis iet pari pagalmam uz citu eku. Bet tas ir labi, un es to pardzivo?u. Vini neuzklausis manas sudzibas! Tomer gimenes lepnums ir gandriz vai materiala vertiba. Jus par to neatceraties, kamer neatrodaties ?adas situacijas. Bet tajos tas sak aizstat refleksus.
Bet tiklidz es par to domaju, specigas rokas mani satvera un norava no gridas. Tagad kads mani nesa. Oho, kada laipniba. Un tas kartejo reizi apstiprinaja minejumu, ka nav planota parak nepanesama iebiede?ana… vai ari mani grasas aizvest kaut kur talu prom. Paklausigi uzmetu roku par pui?a plecu un pat nemeginaju noraut aizsegu no acim. Es vienkar?i pardzivo?u visu klusuma, emocionali neiesaistoties. Bet zinkariba joprojam lika man braukt ar roku gar vina muguru – tatad skolas forma, pec taustes nevar noteikt, kura. Vina pastiepa roku un pieskaras ar pirkstiem pakausi: vinas mati bija nogriezti diezgan isi, daudziem ?eit ir ?ada frizura. Vina ari nedeva nekadus noradijumus. Bet balss virs manas sejas ?kita pazistama:
– Esiet nedaudz pacietigs, nepadodieties, ja nevelaties, lai viss saktos atrak.
Es uzreiz atvilku savu ekstremita?u atpakal, lai gan nesapratu, kas ar ?o bridinajumu bija domats. Meginaju atcereties klusas balss ipa?nieci – noteikti ar vinu biju iepriek? komunicejusi! Vini vienkar?i atstas mani miera, laus man mierigi padomat, un es tulit atcere?os. Ja, uz manas apzinas robezas bija atbilde, tikai ta nebija formuleta nekada veida. Galu gala, kamer mana sirds dauzijas kakla no notieko?a un neskaidra satraukuma, neskatoties uz visu mana prata parliecibu. Bailes, lai ari noveloti, lika par sevi manit.
Atkal istaba. Es to uzmineju pec pui?a solu skanas, kas nesa mani un vina draugus, kuri neatpalika no mums. Knapi dzirdami kikina?ana un cuksti, bet neka konkreta. Un tad specigas rokas mani parcela uz… gultu. Diez vai mes atgriezamies mana istaba, tas butu bijis parak viegli.
Un pirma balss atkal ierunajas ar tadu pa?u svinigumu – it ka vin? pazinotu celojo?as trupas uzsta?anos:
– Tialla ir no vienalga kada veida! Gaidam jus akademija. Bet, lai klutu par istu studentu, jums ir jaiziet iesvetiba! Tikai pec tam jus ?eit neuzskatisit sevi par sve?inieku, tapat ka neviens neuzdro?inas jus saukt par sve?inieku.
Es sedeju uz mikstas gultas un ar roku spiedu vai nu spalvu gultu, vai plakanu spilvenu. Pauze bija parak ilga, tapec es to nevareju izturet:
– Tatad saciet jau! Ka tu grasies mani sapinat?
Un atbilde bija smiekli. Vina satraukums atkal uzliesmoja un dauzijas ausis. Lai sleptu briesto?o paniku, es centos runat parliecino?i un mierigi – es esmu tik garigi specigs, ka pat nebrinos, ka tiku nolaupits nakts vidu! Starp citu, aizmuguriski paldies Norai par bridinajumu. Ja nebutu vinas, man tagad butu daudz grutak. Ta tas izradijas divaini: likas, ka vina nav draudzene, bet gan nevilus sniedza draudzigu atbalstu.
No malas atskaneja cita nepazistama balss – un pavisam tuvu:
«Vai jus gribat teikt, ka jus nevarat nodarit pari?»
Es neatbildeju. Es gribetu, bet es apstajos. Es negrasijos vinus izaicinat. Laujiet viniem darit to, ko vini planoja, un laujiet viniem iet. Bet mana parmeriga drosme var izraisit ari vinos drosmes uzpludu. Man noteikti nav vajadziga izeja no saviem planiem. Tapec es vienkar?i sedeju un gaidiju kadu darbibu. Bet es nevilus nodrebeju, kad vini pieskaras manam plecam un gandriz cukstus teica:
«Ir tikai viens nosacijums, Tialla: nenonemiet parseju.» Ja to izdarisi, tad pilnigi nekas slikts nenotiks. Vai tu esi gatavs?
Man nebija laika atbildet – es vienkar?i noelsos, kad ta pati roka specigi nospieda, liekot man atkrist gulta. Un vini mani spieda no abam pusem. Es meginaju izlauzties, bet pui?i bija daudz specigaki, un nez kapec balss tie?i pie auss mani saka trakot:
«Mes zinam jusu vajo vietu, Tialla.» Jus esat tik nevainigs, ka pat neparkapjat robezas sevi. Un bus jauki jums paradit… jus.
Pek?ns reibonis bija pazistams. Es uzreiz veicu salidzinajumu, un lidz ar savu kliedzienu es pilniba nobijos:
– Janis? Inkubijs?!
Bet man nelava izlobities. Edamzale pat viens inkubs lika man justies sajusminatam, bet cik vinu tur bija? Divi cilveki tagad spiezas pret mani no abam pusem? Ne tikai divi, noteikti bija vairak uzbruceju! Ko var darit vesels inkubatoru uznemums, ja neviens vinus neaptur?
Es atkal neveiksmigi raustijos, bet labaja roka mans kakls tika skarts ar pirkstiem, maigi noglastits, un kreisaja es jutu vieglu vejinu, kads puta pa deninu. Vini mani iedvesmo! Un, pat neskatoties uz apzinu, es nevareju pretoties – es acumirkli atslabinaju neiedomajama gariga uzbrukuma uzbrukuma. Un, kad veiklie pirksti skreja gar kaklu, lidz vaigam, tas gandriz izkusa, ka izkususi svece. Mana prata paliekas man teica: tas neesmu es. Visas reakcijas tagad nav manas. Un viss, kas notiek tagad, notiks bez manas realas lidzdalibas! Laujiet viniem iedvest mani ?o viltus sajusmu, demonu narsto. Tas joprojam neesmu es!
Bet viens no inkubatoriem gandriz uzkrita man virsu un piespieda lupas man pie kakla. Un tad vin? tur aizskreja ar meli, liekot vinam aizrities. Otrs satvera manu roku, nez kapec pabidija to zemak un piespieda sev. Es uzreiz nesapratu, bet pec dazam sekundem ar ?ausmam sapratu, ka mana plauksta caur biezo audumu jut sasprindzinatu mikstumu. Ja, es biju nevainigs – gan domas, gan darbos, bet man nebija atnemta izglitiba. Mana vecuma daudzi jau precas, un vini noteikti zina, no kurienes nak berni un ko gulta dara likumigie laulatie. Inkubuss tur nospieda manu roku, bet es nevareju neko darit. Bet vina sajusma divaina karta sakrita ar manejo. Mes visi palikam apgerbti, bet mana ada pek?ni kluva tik jutiga, ka es jutu katru vinu pieskarienu sava gara naktskrekla audumam.
Pieskaroties vederam, parliecino?i virzoties augstak, bet pirksti apstajas, pirms sasniedza krutis. Es izdvesu tikko dzirdamu atvieglojuma vai vil?anas stenu.
– Patik? – tas ir Janoss, un tagad vina cuksti iemeta manu apzinu neprata.
Es centos atbildet godigi:
– Ja. Bet vajiniet ieteikumu un jautajiet velreiz, Janos.
Klusi smiekli, kas tagad izklausijas aizraujo?i. Un ?ie smiekli tie?i manos matos, un rokas, kas klist pa audumu, dazkart virzoties uz mana kakla kailo adu, un smaga elpo?ana – vai nu vinu, vai manas. Es vairs nevareju at?kirt, kura rokas mani glastija, kur? runa un kur? konvulsivi suc gaisu caur zobiem. Un jauns slogs ir tas, ka viens no maniem mocitajiem ir pavirzijies vel talak vai viniem pievienojies tre?ais. Bet vin? nekrita ar visu savu svaru, bet gan lidinajas virs manis. Kermenis nevilus pacelas uz aug?u, lai velreiz, vismaz isu bridi, sajustu ?o kontaktu.
Pirksts pieskaras manam lupam. Es to loti maigi apgriezu. Es nevilus atveru muti, lai gan pati nesapratu, ko velos vairak: lai mani atstatu viena vai, visbeidzot, lai mani noskupstija. Bet man nebija ne jausmas, kur? no viniem mani skupstis! No tik velama glasta gaidi?anas, kas jau vairakas reizes ritinats cauri manai galvai, bet nekad nepiedzivots, es gribeju izliekties.
Un balss bija gandriz tie?i manas lupas, it ka jautatajs butu precizi izlasijis manas domas:
– Vai tu jau esi skupstijies, Tialla?
Un atkal godigums ir uz absurda robezas, bet tie?i tas lava man justies ka es:
– Ne. Un pirms piecam minutem es negribetu, lai tas notiktu ar sve?inieku.
Gara, ievilkta pauze. Un troksnis ausis. Un balss ir loti tuvu, klusa, apgriezot visu jusu apzinu iek?pusi:
– Vai tad tas var but es?
Saprats lika man dzivot ilgi. Es meginaju piekerties ta paliekam, bet viss, ko es vareju darit, bija vaidet. Un vina pat bija parsteigta, dzirdot vinas pa?as vardus aizsmaku?a balsi:
«Es velak sevi ienidi?u par to.» Nomieriniet ieteikumu, jautajiet velreiz!
Un pek?ni rokas no saniem pazuda. Abi inkubi attalinajas ta, ka es tos vairs nejutu. Palika tikai vin?, joprojam karajoties no aug?as un nepieskaroties man. Vin? un vina lupas atrodas centimetra attaluma no manejam:
– Tatad, vai tas var but es?
Visas manas iek?as kliedza: ja! Smagums vedera sakrajas un gaidija… ak, vina gaidija ne tikai skupstu. Bet taja pa?a laika es jutu, ka ieteikums ir pazudis tikpat atri, ka paradijas. Tagad no arpuses neka nebija. Tikai es, vin? un musu tuvums. Un es nezinaju, ko atbildet! Varbut manam pratam ir nepiecie?ams nedaudz vairak laika, lai atgrieztos ierastaja stavokli. Tad vin? atkal ar pirkstu galiem pieskaras manas mutes kaktinam. Es paveru lupas, pek?ni sajutusi savas ricibas neticamo vulgaritati – it ka es dotu atlauju visam. Un, ja vin? butu mani noskupstijis, es noteikti vinu nebutu atgrudis. Bet ar neticamu gribas piepuli es piespiedu sevi negativi kratit galvu.
Un pek?ni vina klatbutnes sajuta pazuda – tik atri, it ka vej? butu skaris mani. Tagad neviens mani nepieskaras un netureja, tapec es pek?ni piecelos sedus. Bez kaisles iedvesmas iestajas apmulsums, tacu tas nebija parak specigs: lai ka ari butu, neviens no viniem nepieskaras manam privatajam dalam, nemeginaja pacelt manu kreklu vai attaisit pogas uz krutim. Vini man vienkar?i pieskaras. Inkubi gribeja man paradit sajusmu – un vini man paradija, tas ari viss. Tas bija nepatikami, pazemojo?i, bet diez vai var teikt, ka no vinu ricibas cieta mana nevainiba. Vienkar?i pedejais ar savu jautajumu izcelas no kopeja attela. Un tas pats pirmais vestnesis taja pa?a sviniga balsi pazinoja:
– Labi darits, Tialla! Jus godam izturejat iesvetibu, un tagad jus varat uzskatit par pilntiesigu musu kopienas locekli. Nenovelc apseju, tagad tevi aizvedis uz tavu istabu.
Ka es domaju, tas ari viss. Vini vienkar?i iedzela un nekavejoties atstaja vinu vienu. Kad es to atcere?os no rita, es dro?i vien nosark?u. Bet tie ir inkubatori! Es patie?am iztureju ?o parbaudijumu ar godu! Un Janoss bija ?eit, vin? guleja labaja puse – noladets, briesmigs negelis. Bet kur? bija pedejais? Un, ja es piekristu vinu noskupstit, vai vin? to daritu?
Nevaredama to izturet un pat nepaspejot padomat, es satveru aizsegu un noravu to no acim. Janoss noelsas, pirms paguva mani apturet. Un otrs inkubators – vin? joprojam guleja kreisaja puse, kaut ari dro?a attaluma – pek?ni iesmejas un jautri komenteja:
– Slikta, slikta meitene!
Bet mani neintereseja nekas, iznemot savu zinatkari. Nepazistama istaba, loti lidziga manai, klat bija vairaki cilveki – visi dzeltenas formasterpos, ari vieniga meitene tur. Iespejams, ka vina man ari pieskaras, bet tam tagad nebija nozimes. Tikai pa?a centra staveja viens citas krasas veidola. Un ta pati pazistama balss, kad vin? mani nesa un cuksteja tie?i manas lupas. Un vina jautajums…
Es nezinu, kapec, bet nesena aizrau?anas parvertas dusmas. Es domaju, ka es joprojam atpazinu inkubaciju butibu – es vienkar?i nevareju uz viniem nopietni dusmoties. Un pat tad, kad es sapratu, ka esmu nokluvis vinu nagos, un tad viss bija beidzies, es jutu pateicibu – galu gala ?ie demoni butu vareju?i iet daudz, daudz talak! Un kauns vinu priek?a ir aptuveni tas pats, kas kauns lauvas priek?a, kad tu ed ceptu galu vina priek?a. Maz ticams, ka vini spej nosodit cilvekus par to, ko vini pastavigi dzivo. Bet Inirans nebija inkubators! Tad kapec pie velna vin? piedalijas kopa ar viniem mana iesvetiba, veroja mani un pat izradijas gandriz galvenais varonis? Varbut manas dusmas bija mana vajuma sekas bridi, kad vin? uzdeva savus divainos jautajumus. Tagad man bija tads kauns, ka velejos ?o emociju izmest visnegativakaja veida – mazinat nepatikamo sajutu dvesele.
– Jusu Augstiba! – tobrid es speciali atcerejos vina titulu, lai ari vinu sadusmotu – atdot paradu. «Es nekad nedomaju, ka esat spejigs uz kaut ko tadu!» Un vai pec tam kads cienis jus? Ja, ?i ir ista orgija! Topo?ais Augstakais mags piedalas inkubacijas orgijas?! Vai ta tevi audzinaja? Jo hercogu berni tiek audzinati loti dazadi, un tagad es…
Vin? diezgan mieriga balsi partrauca:
– Nevajag tik satraukti. Ta ir tikai centiba. Visi to pardzivo, tapat ka es kadreiz.
Bet vina mierigums tikai saasinaja vina dusmas. Es pielecu un nostajos vinam priek?a, lai izteiktu visas savas sapes:
– Ja es piekristu skupstam?!
– Nomet to. Es to nedaritu, pat ja piekristu,» vin? neatkapas un runaja tada pa?a vienmeriga toni. «Tradicija ir sist tur, kur sap, tacu ?ie sitieni nekad nav parak sapigi.» Piemeram, nevienam no studentiem pec iesveti?anas nevajadzetu nemt dokumentus un begt no ?ejienes, ja vien vin? nav pilnigs vaj?.
Vina vienaldziba bija satracino?aka par visu citu. Un ta ir taisniba – skupsts nekad nav noticis. Jo, ja es ?ada situacija butu devis savu pirmo skupstu kadam, kuru nemileju, es nebutu varejis sev velak piedot. Centos nomierinaties, tikai savilku un atlaidu dures. Un smiekli man apkart bija kaitino?i – vini tagad smejas tie?i par manu vajumu, kas deva valu emocijam, kad viss jau bija aiz muguras. Inirans pek?ni piebilda, bet es uzreiz nesapratu vina vardu nozimi:
«Un jus to izturejat lieliski, nopietni.» Pat ar vairaku inkubaciju ieteikumu jus nezaudejat galvu. Bet jus vienkar?i parkapat vienigo noteikumu. Un par to sods bus nozimigaks. Un jautrak.
Bailes atgriezas pilna speka. Tagad es skatijos no vienas sejas uz otru, meklejot atbalstu, bet vini skatijas uzmanigi, un vinu sejas spelejas gaido?i smaidi.
«Nac, Iniran, tas bus loti smiekligi,» man aiz muguras sacija Janoss.
– Kas ir smiekligi? – es ?ausmas pagriezos pret vinu, bet inkubators satvera mani aiz pleciem un atkal pagrieza pret princi.
Inirans ar sminu paskatijas uz visiem pec kartas:
– Labi. Kuru tad mes iecelsim par varoni? Tikai nesaki man, ka man vajadzetu uznemt repu.
Un inkubators smejas skalak, viens no viniem draudzigi uzsita princim pa plecu:
– Tev, tev! Pirmkart, neviens no mums nepardzivos ?adu parbaudijumu. Un, otrkart, vina tikai tev uzbruka. Pienemsim, ka vina pati tevi izvelejas!
Es drebeju, un protesta saucieni man iestrega kakla, jo sapratu, ka sava jautriba vini mani pat nedzird. Inirans, nemaz nepiever?ot man uzmanibu, paraustija plecus, atsvieda abas rokas uz saniem un aizvera acis. Vin? cuksteja kaut ko nesaprotamu. No nepazistamajiem vardiem es vareju izdalit tikai vina un savus vardus…
– Ko tu dari? – es panika metos apkart. – Nav vajadzibas!
Bet vin? turpinaja cukstet un, kad pabeidza, paskatijas uz mani – un es sastingu. Vina sastinga, nespedama apkopot savas domas viena.
Vin? nav tikai skaists – vin? at?kiras no visiem parejiem. Deguna formai, tum?iem matiem, kas krit valigas ?kipsnas uz pieres, acu formai nav nozimes, ja runa ir par istu skaistumu. Iniran ir skaista. Pat launs smaids, kas ir svarigaks par jebkura veida otra smaidu. At?kirigs, pat savas neglitakajas darbibas, kas vinu padara nozimigaku par jebkuru citu cilveku. Vin? ir izskatigs pat tada veida, ka vin? pacel galvu un ka vin? izskatas. Vina acis ir zilas, tum?as, tajas iestregsti pavisam, aizmirsti, kas biji agrak. Un vina jautajums: «Vai tas var but es?» Sajutu vesumu, kad atcerejos savu noraido?o atbildi.
Vai tas var but vin?? Tas vienmer ir vin?… Smarzas, parliecinieties, ka vienmer ir tikai vin?. ?kiet, ka pec sekundes es sapratu, kas noticis. Skaista seja mana priek?a palika tikpat skaista, bet tagad es negribeju tai pretoties. Lidzjutiba… ne, kaut kas dzilaks par lidzjutibu, specigaks par neseno ierosinajumu par inkubaciju vai aizrau?anos. Es negribeju kaisligu nakti vina rokas – tas butu parak viegli, bet vel svarigak ir sajuta, ka vin? ir mana dzive. Jebkur?, pat tas, kur? smin ar kailu ironiju un saka briesmigas lietas:
– Milas burvestiba. Nonem?u pec paris dienam, ja nelugsi ko citu. Sodam jabut nezeligam – sanem to.
Tas ir ka plaviens seja. No vissvarigakas personas pasaule. Apzinoties visu situaciju, es izlidoju no istabas. Jo man bija bail no sevis – vel viens bridis, un es butu sakusi lugt jebko, lai tikai pagarinatu ?o tik?anos kaut uz minuti. Janoss mani panaca pie izejas no ekas:
– Pagaidi, es tevi nesi?u. Ara joprojam ir nakts, un jus esat bez apaviem. Nevienam no mums nevajag tavs aukstums.
«Nevajag,» es nomurminaju, bet nez kapec man gribejas izplust asaras.
– Beidz jau! – Inkubs nez kapec nervozi atbildeja. – Pienemiet sevi un visus apkartejos tadus, kadus daba mus ir radijusi. Nenosodiet ne sevi, ne mus. Un pedeja lieta… nu, es pats to prasiju, jus uzreiz bridinaja.
Es apstajos un piespiedu sevi teikt:
– Es nevainoju inkubatorus… Es vismaz cen?os.
– Nu labi. Mes visi klusim par draugiem, jus redzesiet. Inkubi nezina, ka cinities ar tik glitiem cilveces parstavjiem. Pa to laiku es tev palidze?u bez problemam noklut tava istaba,» vin? piemiedza aci un bez manas piekri?anas panema mani rokas.
Es nepretojos, man vienkar?i nebija speka tam. Un vina priecajas, ka visa akademija jau ilgu laiku gulejusi, un tikai dazi vecako kla?u studenti zinaja par notiku?o. Pat ja vini saks plapat, tas bus tikai kada cita stastits stasts – parasta iniciacija, kurai ?eit ir paklauti visi. Jebkas ir labaks par liecinieku, ka Janoss mani nes novargu?u. Un tikai viena doma bija tik satrauco?a, ka es nevareju to neizrunat:
– Un Inirans mani tur aiznesa?
– Vin?. Nepie?kiriet nozimi tik sikumiem. Un vin? driz atcels burvestibu. Bet bez soda tu nepamestu. Patiesiba vin? tev izdarija labu, liekot tev vina iemileties. Ja tu tagad skatitos uz mani tapat ka uz vinu, es nespetu sevi savaldit. Diez vai mes pat butu tiku?i lidz tiem krumiem,» un vin? klusi iesmejas, it ka butu kaut ko loti smiekligu teicis.
Es neatbildeju. Un mana sirds saznaudzas un neizturami sapeja. Inirans mani nesa. Kapec vin?? Es pieskaros vina matiem, klausijos klusa balsi, vin?… vin? mani gandriz noskupstija. Vin? un es bijam tik tuvi, ka es jebkad agrak biju bijusi ar kadu virieti. Pat ja nekas nenotiktu, es tuksto? reizu atkarto?u ?o mirkli sava galva. Es nevare?u aizmigt, kamer neatkarto?u sev jautajumu tuksto? reizu: «Vai tas var but es?» Ka man gribas piekerties pie Jana krutim, kur? nav ne mans draugs, ne ienaidnieks, kur? ir visnezeligakais no inkubu narsta, bet uztraucas, ka nesaaukste?u. Pieglaudies un raudi ka maza meitene. Vai man vinam pateikt, cik gruti man pek?ni kluva… Vai ari vin? pats visu zina?

8.nodala
Neskatoties uz saburzito nakti, es pamodos agri. Vina guleja un skatijas uz griestiem, cen?oties analizet notikumus, kas bija sakraju?ies parpilniba. Kas tad mums ir? Ikviens, kas man ir apkart, noved pie jutekliskam emocijam. Laur Kingarra runaja par kaut kadu pari, tacu velme sajust vina speku un aizsardzibu radas tikai taja bridi, kad vin? parvertas par milzigu leopardu. ?i sajuta vinu netrauceja, kad vin? nebija tuvuma, it ipa?i ?ada izskata. Incubi var likt man izjust istu iekari, nesleptu, apkaunojo?u, atklatu. Bet diez vai vini mani ar to bezgaligi trauces. Inirana burvestiba nebija saistita ar iekari, tapat ka inkubatoru ierosinajums. Vin? vienkar?i kluva par nozimigako personazu mana biografija. Ja vin? sniegs man roku, vinam nepietiks gribasspeka mani atgrust. Bet, ja vin? ignore, tad man pietiks ar domu, ka vin? vienkar?i eksiste pasaule. Maz ticams, ka es sak?u steigties vinam virsu un pieprasi?u, lai vin? klust par vienigo, ja vien vin? pats nepiezvanis. Pacie?ama.
Tacu iss miegs, kad beidzot izdevas taja iekrist, piedeva jaunas sajutas. Inirans – daudz vecaks neka tagad – pasmaida un man kaut ko stasta. Un es pat nedzirdu vardus, es vienkar?i noslikstu maiguma. Sajuta, ka ?eit vin?, man blakus, ir labakais – labaks par visu, ko iztele spej uzzimet. Un ka vin? ir dzivs, ka vin? ir vesels, ka vina smaids neatspogulo satraukumu un ka vin? uz mani skatas ar vel lielaku siltumu, neka es skatos uz vinu… Stulbs sapnis, loti satrauco?s ar kaut kadu uzsvertu dabiskumu.
Mana dvesele izplatijas visa kermeni ar ?o sajutu ilgi pec pamo?anas. Hmmm, inkubatoru iekare bija vieglak analizejama neka tik dzila ietekme uz zemapzinu. Es atkartoju, ka ari tas ir nepatiess un ka man vajadzeja izturet tikai paris dienas. Vai tas nav tas, ko vin? solija? Pec divam dienam es bu?u brivs no ?is hipnozes. Bet manai dveselei bija vienalga – ta gribeja plust cauri manam kermenim un dazreiz sarauties, kad atcerejos, ka ?odien varu vinu satikt. Ak, tet, ja vien tu zinatu, kam paklavi savu meiteni. ?eit es ne tikai iemaci?os sazinaties ar visiem, bet ari pretoties jebkurai ietekmei. Es tice?u sev, vai kaut kam… Ja tikai es varetu vismaz atlikt ?o dienu.
Nora pieklauveja pie manam durvim pirms brokastim. Es tik loti nevelejos runat ar kadu, ka aizmirsu par savu neseno apnem?anos nodibinat labas attiecibas ar visiem, ko vien speju. Bet vampirs parsteidza:
«Pagaju?aja nakti es dzirdeju, ka kads nak pec jums.» Neskatieties uz mani ta – es joprojam nespetu jus no viniem atnemt. Bet vina klusi sekoja, ja nu kas nenotiktu. Un es zinu visu, kas tur notika.
Es izbrinita skatijos uz vinu. Vai tu parliecinajies, ka ar mani nekas parak briesmigs nav izdarits? Ticet tadai lietai uzreiz bija pari maniem spekiem, tapec es precizeju:
– Un ko jus daritu, ja iebiede?ana parsniegtu visas robezas?
«Un es to dariju,» vina ?okeja vel vairak. «Es skreju pie komandiera un sudzejos par troksni. Bet tas vecis pamodas, kamer vin? gatavojas… Vispar viss beidzas, pirms vin? paradijas virie?u eka, un es speleju dro?i. Bet tu esi… Inirans, protams, ir loznajo?s nelags, bet, ja vin? teica, ka driz atcels burvestibu, tad to izdaris. Un vin? to dabus, jo viss notika vina istaba! Vismaz mieriniet to.
«Nora…» Es nezinaju, ka pabeigt teikumu.
Garastavoklis bija neticami pacelts. Galu gala es vienkar?i negaidiju, ka kads nav pilnigi vienaldzigs pret manu situaciju. Un demoni zina, kas vinu pamudinaja – banala zinatkare vai mana nevaldama pateiciba asinu veida -, tacu izradijas, ka vinai bija vienalga. Es pakeru savu jaku un sekoju vinai uz koridoru. Man ?kita, ka ir svarigi pateikt:
– Paldies. Var but. Un, lai ari jus neiejaucaties, pec ta, ko es ?eit redzeju, jus izskataties viscilvecigaka!
«Neapvainojiet mani ar ?adiem salidzinajumiem,» vampirs bija sa?utis par manu nepardomato analogiju. Un tad vina klusi piebilda: «Tialla, es tev kaut ko atzi?os.» Man pa?am te nav daudz draugu…
Es atkal biju parsteigts:
– Ka ir ar stastiem par vampiru nepieredzeto draudzigumu? Meli?
?kita, ka vina doma. Vai ari ta bija tikai parasta pauze vinas gausaja runa.
– Tas nav meli. Bet vampiriem nav nepiecie?ams parak tuvoties vampiriem. Kada jega teret laiku, ja balvas tik un ta nav, pat teoretiski?
Es iesmejos, parsteigta par vinas atklato cinismu. Bet Janis vakar pareizi pateica – katram sava daba. Nora ir ?ada. Tas nav ne slikti, ne labi, ar to vienkar?i jasamierinas. Tapec vina satvera vinu aiz elkona, liekot paatrinat gaitu, un veda uz jau pazistamo edamistabu.
Varbut dazi cilveki zinaja par manu nakts kaunu. Inkubi?i ar draudzigiem smaidiem man pamaja no sava galda, it ka es butu vinu vecais draugs, bet parejie uz manu izskatu nemaz nereageja. Labi! Galu gala vareja but sliktak. Un bezjedziga plapa?ana ar Noru joprojam noversa manu uzmanibu. Es jau gandriz biju pabeigusi brokastis, kad no redzesloka piekeru vina izskatu. Tikai zils punkts uz apzinas malas, kas ar atbalsim uzspraga iek?a. Man pat nebija jaskatas taisni, lai sajustu, ka tas ir vin?. Bet es nevareju neskatities. Inirans piemiedza Janosam aci un devas uz izplati?anas letes pusi.
Mana apetite pazuda uzreiz. Es piecelos kajas, apnemusies nepalikt ar vinu viena istaba. Galu gala jutas ir viltotas! Un likt citiem kopa ar viniem pasmieties ir dargak pa?am. Nolaidusi galvu, lai ar savu ugunigo skatienu neapritu princi, vina klusedama steidzas uz izeju. ?kita, ka inkubatori, kas apzinajas situaciju, par mani smejas. Splaut. Un Inirans nesauca, vin? patiesiba izlikas mani nepamanam. Paldies vinam vismaz par ?o celo vienaldzibu. Bet vin? ir visgodigakais, celakais, labakais… ak, nu ja. Nora mani panaca un bez papildu paskaidrojumiem palidzeja man sasniegt merki.
Jau gaiteni vina slaveja:
– Pareiza strategija! Dari, ko velies, tikai nedoma par vinu! Vai velaties, lai es jums ?ovakar no bibliotekas atnesu gramatu par vilkacu biologiju? Rit brivdiena, vispar visu dienu vari sedet sava istaba – bet sava istaba visu iztur… Zinu no sevis.
Un es atkal smaidiju. Tatad, kas tas ir? Kad visur ir ienaidnieki, vai viens labs vards var iedvest tevi dzivibu? Ja Nora turpinas izradit ?adas rupes, tad driz es pati sak?u vinai piedavat asinis. Ne tavs, protams! ?eit ir daudz upuru, un vini bez manis lozna, lai Nora sev neko neliedz!
Bet pirmas lekcijas vieta skolotajs nosutija visu grupu uz aktu zali uz arkartas sanaksmi. Uz aplveida platformas priek?a rektors Colets soloja uz priek?u un atpakal, rokas aiz muguras. Visu fakulta?u kuratori draudo?am sejam staveja sastingu?i pie ieejam. Bija neticami daudz kreslu, ka ari studenti, kuri visi iepluda zale un ienema vietas, akademijas galvena cilveka satraukta skatiena mudinati. Par laimi, pusapala telpa bija sadalita krasainos sektoros, tapec katra fakultate tika izvietota atsevi?ki. Un jauki! Es negribetu but blakus vilkaciem vai burvjiem. Vina tikai pamaja Norai, kuru ieraudzija taluma un uzreiz koncentrejas uz gridu, lai neredzetu nevienu citu, mazak patikamu.
Vina pati nostajas Anaelam tuvak un izlikas, ka ir pavisam aizmirsusi par to, ka vakar vin? steidzigi metas prom no manis pec «necienigas atbildes». Tagad mani parnema zinkariba, ko es steidzos saprast:
– Anael, es ?eit esmu pirmo reizi! Un vai rektora kungs biezi organize ?adus salidojumus?
Elfs vai nu izlikas nedzirdam, vai ari patiesiba vinu noversa troksnis. Tad es pieliecos vinam tuvak un ieleju saldu ellu:
– Ak, demoni… Kas tev liek tik gar?igi smarzot? Parsteidzo?as smarzas!
Vina mutes kakts raustijas, bet Anaels ar redzamu gribas piepuli piespieda sevi saraukt pieri. Bet, protams, vin? nevareja noturet savu atbildi:
– Ta ir mana dabiska smarza.
Es nebiju apjukusi:
– Tas nevar but… Ja visi elfi smarzotu tik lieliski, es to butu pamanijis! Bet parejie nebija pat tuvu. Paskatieties uz viniem – drebes neder tik labi ka jums, mati tik loti neapzilbina acis. Esmu parliecinats, ka jusu matus no iek?puses apgaismo kada magija. Anael, atzisti jau, vai ta ir magija? – vina apklusa, jo bija aizgajusi par talu. Glaimi ir glaimi, bet glaimi ir vismaz lases uzticamibas verti. Un ne ar ?iem greznajiem frazes pagriezieniem, kas, visticamak, liks smieties.
Bet vina sastinga, kad saprata, ka ir kludijusies. Anaels pek?ni pagriezas pret mani un staroja:
«Bet es uzreiz sapratu, ka neesmu kludijies par tevi, darga Tialla!» Un jusu acis ir vieta, un jusu oza. Bet ka ar pratu? Ka mes saprotam to klaunadi, kuru jus vakar iestudejat?
Es noputos un atzinu:
«Anael, es negribeju ?eit nakt, mans tevs mani piespieda.» Un tagad es mekleju veidus, ka tikt izraidits!
?kita, ka vina skatiens atspoguloja atvieglojumu un sapratni, tacu tika teikts tie?i pretejais:
– Tatad, kaut kadam nolukam, un ne tikai mulkis. Bet neviens sevi cieno?s radijums nesasniegs nevienu merki uz kauna rekina! Es labpratak pazaudetu savu dzivibu, neka dotos pasaule ar nemazgatiem matiem. Un padarit sevi par idiotu ir sapigi pat iedomaties!
Bet vin? atbildeja paredzami. Ja man uzdevums nebija viegls, tad Anaels neko tadu nevareja izmeginat uz sevi. Bet, neskatoties uz to, zinama izpratne radas. Es rikojos pareizi, sakot but atklatam! Varbut tie?i ta jums vajadzetu iztureties pret draugiem, ja velaties vinus saukt par draugiem?
Un, lai apstiprinatu manus secinajumus, Anaels labprat atbildeja uz pa?u pirmo jautajumu:
«Rektors mus ?eit pulceja tikai vienu reizi, uz svinigo uznem?anas izsludina?anu. Tapec man nav ne jausmas, kads ir iemesls ?oreiz.
Un pek?ni Coleta kungs sastinga, paskatijas apkart publikai un pacela roku: troksnis acumirkli parvertas klusuma. Tik negaiditi, ka sapeja ausis. Es noelsos. Bet ne, es pat nedzirdeju savu izelpu. Kluva skaidrs, ka visi apklust uzreiz ne jau neparvaramas cienas del pret rektoru un vina zestu, vin? vienkar?i ar ?o zestu piespieda visus apklust. ?i bija otra reize, kad es redzeju burvju magiju, un otro reizi ta mani sastindzinaja ar savu speku. Es pat izjutu vaju skaudibu par tadu speku, kas man bija nepieejams pec dzim?anas.
Rektora balss naves klusuma skaneja negaiditi klusi un maigi, bet skaneja katra milzigas zales sturi:
– Cienijamie studenti! ?odienas sanaksme ir veltita ne parak patikamam jautajumam. Tapec nolemu to neatlikt uz jaunas nedelas sakumu.
Visi uzmanigi klausijas. It ka kadam butu cita izvele! Pat ja velaties but sa?utis, tas nedarbosies. Misters Chollet turpinaja:
«Diemzel mes atkal runasim par disciplinas parkapumiem.» Atkal, tas ir paredzets visiem, iznemot pirmo gadu. Mes, parejie, zinam, ka ?adas sarunas notiek satrauco?i biezi. Un ?is nakts incidents ir pieradijis, ka jus esat kurls pret manam pavelem. Tas nozime, ka ir pienacis laiks ieviest bargas sankcijas.
Uz ?iem vardiem manas acis iepletas. Nora pamodinaja komandieri! Nav zinams, vai vinam izdevas nokert kadu no maniem vakardienas parkapejiem, tacu pati sudziba kalpoja par iemeslu. Vai ari jau ir bijis daudz lidzigu iemeslu? Ta butu labak, es absoluti negribeju but skandala centra. Un sirds saznaudzas, kad rektors uz papeziem pagriezas pret zilo sektoru un skali iesaucas:
– Iniran, Raganibas fakultate, tre?ais kurss, ludzu piecelties!
Es vareju tikai aizvert acis un nekavejoties tas atvert, lai tagad raudzitos uz augo?a princa tum?o virsotni. Vina seju nebija iespejams saskatit – Inirans atradas vairakas rindas tuvak centram. Bet pat apcerot vina figuru, mana sirds sapeja sapigi. Sasodita burvestiba!
Un rektors tagad runaja loti bargi:
– Iniran, jusu izcilie akademiskie panakumi nedod jums tiesibas parkapt disciplinu! Vai tava istaba nakti nebija istas gultas? Jus tacu nedomajat, ka varat rikot orgiju, vai ne? Vai ari esat aizmirsu?i, ka orgijas ir atlautas tikai incubi un succubi korpusa? Retoriski jautajumi! Ievie?u jaunus noteikumus – pastiprinasim kontroli, un par katru parkapumu bus sods! Saksim ar jums, lai visi klateso?ie saprastu, ka mes nemainisim tik svarigas lietas.
Tatad Noras riciba joprojam izraisija ?adas sekas. Un es pat nevareju izlemt, ko es velos vairak: lai nelietis sanemtu to, ko vin? ir pelnijis, vai lai labakais cilveks pasaule paliktu viens.
Bet Inirans negaiditi atri pacela roku un pamaja ar to sev sejas priek?a. Tad vina balss atskaneja:
– Nebija nekadas orgijas, Cole kungs.
«Kas jums deva atlauju nonemt klusuma burvestibu?!»
– Ak, tas nebija iespejams? – es noteikti dzirdeju smaidu princa balsi. – Piedod, es nesapratu. Bet ta ka es vienalga varu runat, teik?u ta: orgiju nebija. Komandants kaut ko sajauca. Visu nakti guleju cie?i.
Komandants uzleca no otra zales gala ar loti sa?utu?u skatienu. Vin? dro?i vien grasijas iebilst, bet neko nevareja pateikt. Rektors neuzskatija par svarigu klausities akademijas darbinieku, vinam jau ticot, bet atkal versas pie Inirana. Vina toni bija izteikts sarkasms:
«Iniran, tu saproti, ka es varu tevi nopratinat, izmantojot magiju?» Un tad tu pastastisi par tur notiku?o un par visiem, kas bija tava istaba. Lai jus nebutu vienigais, kas repu uztver ar sodu.
Un princis vinam atbildeja tie?i ar to pa?u:
– Mister Chollet, jus saprotat, ka mana gariga aizsardziba ir necaurredzama? Es loti veletos jums palidzet ?aja izmekle?ana, bet tas iesledzas nevilus. Zel, ka nevaru atklat savu lidzdalibnieku vardus, kuri ari visu nakti saldi guleja,» un sarkastiski atmeta rokas. Pat nezinatajam kluva skaidrs, ka vin? ir vainigs.
Vina draugi pieliecas un, ?kiet, klusi smejas. Es dega divejadas jutas: bezgaliga milestiba pret ?o nekaunigo cilveku un apzina, ka ?ads nekaunigs cilveks it ka provoceja rektoru uz izlemigu ricibu. Un Coleta kungs nezaudeja seju:
«Es saprotu,» vin? plati pasmaidija. «Un taja pa?a laika es domaju, ka jus varat tikt gala ar sodu bez palidzibas.» Tas naks par labu jusu augstpratibai. Iniran, nedelas laika jus mazgajat gridas edamistaba pec vakarinam. Palidzesim musu drosmigajiem darbiniekiem ar savam rokam, vai ne?
Un Inirans neatbildeja. Vin? tikai nedaudz nolaida galvu. Iespejams, sakuma vin? grasijas pateikt kaut ko sarkastisku, tacu atturejas, lai neklutu vel sliktak. Vai ari atzina rektora tiesibas pienemt ?adus lemumus. Klusums skaneja, bet studentu skatieni kluva satraukti. Ja vini nebaidas sutit kenina delu virtuve, tad parejiem vispar netiks lauts iet. Tikai inkubatori turpinaja smaidit – demoni izdomas, kas varetu sabojat vinu garastavokli!
Un rektors beidzot piebilda:
«Un, ja es dzirde?u kaut vienu sudzibu pret jums, sods dubultosies.» Un ta katru reizi – ar katru jaunu sudzibu – rektors skatijas uz visu auditoriju ar tadu pa?u bargu skatienu: – Tas attiecas uz jebkuru launpratigu noteikumu parkapeju. Ne tikai Iniran ir mana melnaja saraksta, es neesmu aizmirsis jusu pagatnes sasniegumus. Stingraki noteikumi naks par labu jums – jusu audzina?anai, ka kartigam studentam – klusai dzivei.
Anaels pacela rokas un gandriz klusi aplaudeja. Vinam pievienojas ari parejie elfi – visi ka viens, taisnam muguram graciozi aplaudeja rektoram. Bet vinu prieks bija viegli izskaidrojams. Gruti bija iedomaties, ka kads no viniem izdara netirus trikus citiem, un ar savu lepnumu diez vai kads aizmirsa iebiede?anu iesveti?anas laika. Un pat rektors nespeja atturet smaidu no vinu uzjautrino?as atzinibas, bet beidza ar parliecibu:
– Un vel: incubi un succubi publiskas vietas tagad ir aizliegts gatavoties majas darbiem! ?im nolukam jusu gulamistabas ir aprikotas ar musu seksologu jaunakajam tehnologijam!
Incubi un succubi pat pec ?i nebeidza smaidit – nekas viniem netrauce! Bet Janoss pek?ni izstaipijas, nedabiski iztaisnojot muguru, pacela rokas un ari saka klapet tikai ar pirkstiem, precizi atdarinot elfus. Vina fakultate, saraujoties no klusiem smiekliem, atbalstija. Vairaki cilveki ar raganam lidzigam pierem nokrita uz rokam un saka tricet. Viena Inirana smiekli skaneja atklati un skali. Bet rektors nebija dusmigs uz demoniem:
«Izliecieties, ka jums ir vienalga, mani dargie.» Un man ir vesels saraksts, ko darit parkapejiem – neviens neapvainosies. Ipa?i darbinieki.
Izejot no zales, kad klusuma burvestiba jau bija partraukta un troksnis atkal bija apdullino?s, es speju domat tikai par vienu: nez vai tie?am rektors nezinaja, ka tovakar cietu?ais esmu es? Vai nevelejaties koncentreties uz ?o? Tad paldies vinam. Vai ari vin? joprojam nezinaja? Bet kapec tad pek?ni ?is konkretais gadijums kluva par pedejo pilienu vina pacietiba?
Vini mani panaca koridora un pieskaras ar pirkstiem uz elkona. Es pagriezos un parsteiguma strauji atlecos. Un dvesele, tikai no nevainiga pieskariena, saka dziedat dziesmu, kas smeldza acis. Inirans staveja man priek?a un smaidija – un vin? prot smaidit pat bez burvestibas ta, ka tas apgriez jusu iek?pusi.
Es loti gribeju uzlikt rokas uz vina krutim. ES nezinu kapec. Vienkar?i noliec to, aizver acis un sajuti, ka pukst vina sirds. Pretojoties ?ai velmei, es nolaidu acis pret gridu, lai kaut ka padomatu:
«Iniran, nonemiet burvestibu,» es gandriz nozelojami jautaju, bet, izmantojot visu savu gribasspeku, es runaju parliecino?ak: «Tu par mani labi pasmejies.» Ko vel tev un taviem draugiem vajag?
– Vai tu smejies? – vin? samtaini izdvesa. «Mes vel pat neesam saku?i smieties.»
Es sakodu zobus, it ka es ?obrid tie?am varetu uz vinu dusmoties. Bet tas man deva apnemibu:
– Ar viniem! Vai ari es ie?u pie rektora un pasudze?os par tevi, ka vin? teica!
Pec pauzes vin? atbildeja:
– Ne, tu nesudzesies. Tev ir liela pretestiba, tapec es tagad nacu klat. Bet tagad esmu parliecinats, ka jus par mani nesudzesities.
Sasodits, vinam ir taisniba. ?i nepatiesa sajuta iek?iene nedeva man izveles brivibu. Es neie?u uz ?olu, ja Iniranam pec tam bus nepatik?anas. Es fiziski to nevaru izdarit. Un vin? tikpat klusi piebilda:
– Es apsoliju, ka tas bus uz paris dienam. Ta ari bus. Ja tu atnaksi pie manis ritvakar, es to nonem?u. Ja es kaut ko apsolu, es to izpildu. Nomierinies, tev nav ilgi jacie?. Un vina to bija pelnijusi.
Man gribejas lamaties – vardi mana galva gandriz ienema formu, bet nekad neizlida ara. Nomierinies! Es vinam piekritu vismaz ?aja jautajuma. Un vairs nejautajiet, neizradiet vajumu. Tagad laujiet vinam vienkar?i aiziet. But tik tuvu vinam ir nepanesami.
Lauras balss pek?ni atskaneja no saniem:
«Vai viss ir kartiba, mila?» Tu izskaties satraukts.
Un es paskatijos uz vilkaci ar patiesu, vissirsnigako pateicibu. Musu pedejo tik?anos ar vinu nevaretu saukt par patikamu. Bet kaut ka jau otro reizi Laur mani atbalstija visvajadzigakaja bridi! Narcistisks duncis, kur? nezina, ka pieskatit meitenes, bet jau divas reizes ir burtiski izvilcis mani no virpula aiz skausta. Tagad es pat paspeju pasmaidit:
– Ne, Laur, viss ir kartiba.
– Vai, mila? Citadi es varu palidzet, ja beidzot atzisi, ko velies.
«Oho,» Inirans domigi komenteja. – Un ?eit ir planots kaut kas interesants. Labi, es lik?u jums izdomat, kur? tagad ko visvairak velas.
Vin? iedzela, atkal izlikas slims un sajauca savas domas. Bet, kad vin? pagaja garam, es saku domat vismaz mazliet sakarigak. Paldies, Laur, bet neklatiene. Tu esi lielisks, mans varonis un tas viss, bet man ari nebus nekada sakara ar tevi! Piespiedu sevi staigat pa gaiteni, lai nejau?i neparlektu no vienas nepatikami aizraujo?as kompanijas pie citas nepatikami aizraujo?as kompanijas.

9.nodala
Nodarbibas bija veiksmigas, tas ir, atkal, apietas. Bet es skaidri sapratu, ka driz bu?u traks no garlaicibas. Cilveka prats, kas pieradis macities un pastavigi sanemt informaciju, vienkar?i nespej ilgsto?i iztikt bez tas. Tapec nevilus klausijos lektoru vardos, meginot tikai izlikties, ka tie mani neizraisa interesi. Reiz «Mazo radijumu biologija» man jautaja par mulkibam, par kuram burtiski tikai runaja. Man atkal nacas izlikties par pedejo idiotu. Par laimi, Anaels atcerejas manus argumentus un tagad nemeginaja aizbegt uz otru rindu. Vin? palika tuvuma, lai gan sakoda zobus un izlikas, ka redz mani pirmo reizi.
Bet partraukuma vin? atklaja visu, kas bija varijies, bet man tas loti nodereja:
«Tev nav tik loti jacen?as, Tialla!» Viss, kas jums jadara, ir jauzraksta visi testi ar nulles punktu skaitu – un ar to pietiek. Bet tas «Kas ir ?ie krokoziabri, profesor?» bija par daudz!
Es nedomaju, ka mans merkis ir saistits ar kaut ko «parak daudz», bet mani intereseja:
– Parbaudes?
– Nu ja. Apmeram reizi nedela katram priek?metam – pabeidziet tos ar tiru dveseli. Bet es neiesaku sajaukt kolektivas laboratorijas: jus izveidosit tos, kas ir viena komanda ar jums. Lai gan elfi pec dabas nav launi, vini tev nepiedos ?adu negodu. Ak ja, pirms es aizmirstu: kolektivas laboratorijas gadijuma pat neskatieties mana virziena!
«Sapratu,» es pasmaidiju. – Anael, esmu tev patiesi pateiciga par katru padomu. Es redzu, ka jus at?kiraties no citiem elfiem ne tikai ar savu matu spidumu, bet ari ar savu patieso laipnibu.
Mans draugs atplauka plata smaida, un vina burvigie vaigi kluva sarkanaki neka jaunai damai pirmaja randina. Es nekaunigi, drosmigi un nezeligi glaimoju. Bet vinam bija viegli pateikt jaukas lietas – galu gala es biju patie?am pateiciga. Un, ja cena par ?o ir Anaela pacilats noskanojums, tad esmu gatavs liet ?adu cukura sirupu dienam ilgi.
Uz vakaru apnemigi devos uz bibliotekas eku. Mans sods nebija beidzies, bet es biju apnemibas pilns nekavejoties atrisinat visas problemas. Tomer vina nevareja tikt iek?a – gaiss durvju aile bija miksts un necaurlaidigs, ka kokvilnas spilvens. Es taja iesprudu un biju spiests atkal un atkal atkapties. Pec trim neveiksmigiem meginajumiem vina iztaisnojas un teica, ne parak skali, bet skaidri:
– Cienijama bibliotekar! Laujiet man atvainoties par jusu nepiedienigo uzvedibu pagaju?aja reize.
Studenti pie tuvaka galdina pacela galvas un izbriniti skatijas uz mani. Un es, neskatoties uz vinu smieties, turpinaju:
«Es ludzu jums iespeju paradit, ka esmu lieliski sapratis visas prasibas, tas vairs neatkartosies.»
Es pielecu vieta, kad tas man blakus iesaucas:
– Un atkal tu partrauc klusumu!
«Piedod,» es loti klusi nomurminaju.
Atbildes nebija, un es turpinaju stavet, gaidot lemumu. Lieta nemaz nebija taja, ka nevareju pacietigi gaidit vel vienu dienu, man vienkar?i bija apnicis, ka viss tiek izlemts it ka bez manas lidzdalibas. Es aizvainoju spoku – gribu atvainoties. Un es noteikti nedomaju atstat aiz sevis tadas meitenes reputaciju, kura nezina, ka uzvesties. Un vel svarigaks iemesls bija tas, ka man nebija neka cita, ko darit. Viss ir vajadzigs, lai noverstu uzmanibu no domam par Iniranu.
Vini mani rupji pagruda no aizmugures.
– Laujiet man garam! Kapec tu esi iestredzis eja?
Atpazinu elfu no savas grupas, tapec plati pasmaidiju un pasperu soli sanis.
– Nac iek?a, protams. Bet, ludzu, pasakiet bibliotekarei, cik loti es atvainojos.
Vinas ausis izbrina pat izstiepas vel vairak, un vina atbildeja bez tadas pa?as parliecibas:
«Pasaki man, ka ir valoda.»
Spriezot pec vinas skatiena, attiecigais objekts atradas tie?i man preti. Es nodrebeju, gatava atkartot atvaino?anos ?aja tuk?uma. Bet pek?ni man ausis atskaneja cuksts, piemeram, nepatikams melnraksts:
– Vai tu mani neredzi?!
«Es nesaprotu, bibliotekara kungs,» es mierigi atzinu. «Man acimredzami nav ?is spejas.»
– Bet ka tu to izdariji? – vejin? bija sa?utis.
Es tikko pacelu rokas uz ?o. Un pek?ni spoks apzelojas:
– Tatad mums piemit pieklajiba, speja atzit kludas un pilnigs davanu trukums. Man nav ne jausmas, ko jus aizmirsat burvju akademijas sienas, bet es secinu, ka biblioteka ir vieniga iespeja jums iegut vismaz dazas zina?anas. Nac iek?a.
Es priecigi izdvesu, bet tomer piespiedu sevi pieklajigi noliekt galvu:
– Paldies.
«Sauciet mani par Kia??u un panemiet to galdu tur, pie talakas sienas.»
– Ka tu saki, Kia??as. Un mani sauc Tialla no Genzarijas…
– Tc! – vin? pek?ni apstajas. – Nav uzvardu. Citadi izklausas, ka tavs uzvards nozime vairak neka tavu magisko talantu. Jusu gadijuma ?i noteikuma ievero?ana ir ipa?i svariga. Tas, ko vini ?eit nodaris specigam burvim, netiks piedots.
Nez kapec ?is arguments, kas man bija jau daudzkart atkartots, ?oreiz izklausijas sapratigaks. Iespejams, tapec, ka Inirans par to runaja ar sarkasmu, bet spoks – ka labu padomu.
Noraditais galds atradas talak no parejiem. Es nezinu, kapec ir tada izolacija, bet es biju pateicigs – es nevaru uzstadit skanas vairogu. Un ?eit es netrauce?u citiem. Ja vien es nesak?u kliegt uz visu istabu ka pagaju?aja reize. Vai tapec Kiashshas izvelejas ?o vietu? Es centos nesaraustities, kad vina balss atskaneja kaut kur loti tuvu:
«Macibu gramatas pirmajos plauktos varat panemt pats, bet par arhiva gramatam jums jazvana man.» Un gadijuma, ja velaties kaut ko panemt uz savu istabu pa nakti.
«Es saprotu, paldies,» es atbildeju cukstus.
«Tatad, kas jus interese, Tialla?»
Lidz tam bridim stipri ?aubijos, vai ?odien noklu?u biblioteka, un tapec parak nepardomaju ?o jautajumu. Vina ?aubigi sacija, it ka jautatu vinam:
– Vilkacu biologija?
«Kadas mulkibas,» vin? iedvesa man tie?i ausi. – ?eit ir tuksto?iem publikaciju, ari retakas, uz jebkuru jautajumu var atbildet, ja labi mekle. Vai tu prasi tadas mulkibas? Vai ta ir pirma lieta, kas jus interese? Nopietni?
Es aiztureju elpu. Spoks izradijas ne tikai simpatisks, bet ari aspratigs. Vina pasmaidija un cuksteja:
– Vai ir kaut kas par pasaku magiju?
– Tas ir interesantak. Kas ir pasaka?
«Mana nelaika vecmamina,» es atkal kluvu kautriga. «Mani pienema tikai ?o attiecibu del… Bet nekas neliecina, ka vinas burviba butu nodota man.» Precizak, ir pieradijumi par pretejo…
– Bet, ja dzirkstele tika nodota, tad ta noteikti ir tava mate!
«Diemzel, dargais Kia?as, mana mate nomira, kad es biju loti mazs. Un neviens neuzzinaja, vai vina ir feja – loti bagatas gimenes meita, kas agri apprecejas, nevienam nerupeja.
Gaiss smejas. Un pec minutes vesela kaudze gramatu sabruka uz mana galda.
– Tad saciet ar pamatiem. ?eit jus neteresit savu laiku. Cik man zinams, pasaku magija ir primara, pilnigi dabiska un ?i iemesla del vajaka no visiem zinamajiem veidiem. Bet ari visizturigakais. Tevi driz izmetis no akademijas, ja es kaut ko saprotu, bet labak pagusti kaut kadas nodarbibas pats.
– Paldies, labas Kia?as.
Vin? noteikti mani pameta, jo neatbildeja. Atverusi pirmo gramatu, es iegrimu lasi?ana ar galvu, aizmirstot par laiku. Gimene kaut ko teica par manu vecmaminu – teica, ka vina prot sarunaties ar dabu. Tik-tik informacija, kas isti neko neizsaka. Un ?eit, ka izradijas, ir vesela zinatne!
Kia??am bija taisniba – pasaku magija tika salidzinata ar elfu magiju sava dabas tuvuma, tacu tika atzimets tas vajums. Tie?i ?i iemesla del zina?anas biezak tika nodotas mantojuma, un neviens nedomaja par papildu apmacibu. Lidz piektajai nodalai es sapratu galveno at?kiribu: elfi macas paklaut dabu savam interesem, savukart fejas nespej neko sagrozit, bet var tvert un izmantot bez subordinacijas. Tas nav aktivs speks, tapat ka visi citi magijas veidi, bet gan kontemplativs, regulejams speks. Ja, ne ipa?i optimistisks scenarijs ?is burvibas mantiniekiem.
Bet es nevareju atraut sevi, jo nenozimigas zina?anas no lekcijam pek?ni tika uzliktas uz pilnigi jaunam. Viens no pirmajiem tika pieminets tas pats alhana koks, kura lapas ir loti blavas. Elfi izdara burvestibu un aktivize ?o darbibu. Bet fejas rikojas pavisam savadak. Alcana kokam pa?am ir magiskas ipa?ibas, tas ir dzimis, pastav un attistas ar ?o ipa?ibu. Nav nepiecie?ams noplest lapas un piespiest kaut ko darit. Pietiek vienkar?i pajautat, bet ne ar vardiem, lai paraditu, ka jums ir vajadziga palidziba. Parnesiet sapes uz stumbru. Un, ja pasaka atbalsojas, tad pats koks sak vinai palidzet. Nevis pec pieprasijuma, bet pec abpusejas velmes apvienoties. Tapat ka daba viss ir saistits, fejas ir tikai ?is visparejas plusmas dabisks elements!
Katra jauna nodala bija parsteidzo?aka. Aprakstitie materiali bija tik smalki, ka nevareja ietilpt galva. Es gribeju atrauties – aizskriet uz akademisko darzu un pieglausties pie Alhanova koka vai palikt ?eit, lai uznemtu vel dazas nodalas. Un fejas vairs ne?kita ka istu burvju nozelojama atdarina?ana, ?kita, ka tas ir visas magijas pamata. Ja velaties, lai daba butu launa, ta jus atgrudis. Jus sapnojat to saprast, noklut viselementarako dalinu apak?a – un tas iepludis tevi ar visu savu speku. Vai tie?am pasaule ir kads speks, kas var but augstaks par dabu? Visi citi magijas veidi tikai satver dazus zarus ?im bezgaligajam kokam, nolauz tos sev, un fejas atrodas pa?a sakne, augot stumbra iek?puse. Cik neviennozimiga, bet dzila nozime. Un vai tas ir divaini, ka es to uztveru gandriz uzreiz, it ka vienmer butu bijusi gatava ?ai domai?
«Tialla,» spoks sauca no talienes. – Man pienacis laiks slegt zali. Jus varat aiznemties jebkuru gramatu lidz ritdienai. Es redzu, ka tavas acis deg.
Es atri paskatijos apkart. Izradijas, ka citu apmekletaju vairs nav. Oho, es aizravos… Un visu laiku es pat neatcerejos par savu viskozo milestibu pret Iniranu! Es atklaju lielu uzmanibu savam smadzenem. Es piecelos un noliecu galvu visgodigakaja pateiciba:
– Paldies. No visas sirds pateicos, Kia??as kungs. ?ajas dazas stundas un ar jusu palidzibu es sanemu vairak, neka jebkad vareju gaidit.
«Es priecajos palidzet,» vin? varbut pasmaidija.
Bet es pagaju vina balss virziena un uzdro?inajos pajautat:
«Vai es varu tevi paturet vel dazas minutes?» Es gribu kaut ko izmeginat.
– Ak, vai esat sasniedzis nodalu par spokiem?
«Es tikko saku,» es pasmaidiju. – Var?
– Dari ta. Es esmu ?eit, lai padaritu burvjus specigakus. Un, ja viduvejiba parver?as par burvi, tad uzskati?u, ka viss pagaju?ais gadsimts ir pagajis veiksmigi.
Es piegaju vel tuvak un aizveru acis. Fejas nevar redzet spokus, jo spoki nav tiri dabas radijumi. Spoki ir energijas receklis pec kada cilveka dzivibas. Bet vina klatbutne neizbegami atspogulojas telpa ap vinu, tikai tas loti nedabisks izkroplojums kopeja harmonija. Neatverot acis, es pacelu rokas un saku tas vienmerigi kustinat pa gaisu.
Es nevelos neko mainit, neko nodarit, es gribu tikai redzet. Neviens milziga neredzama burvju koka zars no manas ricibas nesa?upos.
Ne uzreiz, bet ar pirkstu galiem sajutu gaisa vibracijas, lai gan telpa nebija caurveja. Es vienkar?i sajutu ?os savejos slanus, un tad pek?ni, parklajoties ar iepriek?ejo sajutu, saskaros ar disharmoniju. Gaisa blivajos vilnos viens tika izsists – vesaks, nedaudz cie?aks. Vina cuksteja:
– Tas esi tu, Kia??as. ES jutu!
«Es esmu,» jautra cuksta atbildeja.
Un pek?ni man kluva skaidrs, ka vin? ir loti gar? un saliecies ka vecs virs. Es gandriz redzeju vina seju, bet aiz sajusmas atveru acis un skatijos tuk?uma, nespedama aprakstit savu sajusmu.
«Tatad,» spoks maigi teica. – Tu joprojam esi feja.
Es ar prieku nevareju atrast istos vardus. Ja, ?i magija ir vaja salidzinajuma ar citam, bet ta pastav! Un tikai pirms dazam stundam es par to pat nezinaju! Biblioteka acumirkli kluva par labako vietu akademija, ja ne visa pasaule, un Kia??as kluva par radijumu, kas ir manas visdzilakas pateicibas cienigs. Bet vin? steidzas:
– Ej, Tialla, tev vajag atpusties. Ne visu uzreiz, lai gan man patik redzet ?adu dedzibu.
Es smaidot pakratiju galvu:
– Ne, vispirms es tev palidze?u savakt visas gramatas no galdiem.
Par laimi vin? nestridejas – tikai pasmineja. Un man tads sikums bija loti svarigs. Neliela palidziba, bet vismaz kaut kas. Un es piedava?u savus pakalpojumus katru dienu. Kadreiz Kia??as man uztices noslaucit puteklus no plauktiem vai palugt ko citu. Un, kad mani beidzot izraidis, es pameti?u ?o vietu ar nozelu, ka man nebija laika darit vairak vina laba. Ta es atradu draugu, kur man nebija nodoma vinu atrast.
Kad iznacu ara, bija jau pavisam tum?s. Takas izgaismoja laternas, un gaiss smarzoja pec agra rudens. Garastavoklis bija tik brini?kigs, ka es negribeju uzreiz slepties sava istaba. Es panemu solinu netalu no savas ekas, izstiepu kajas un skatijos zvaigznotajas debesis. ?odien es speru tikai vienu soli, bet milzigu. Tagad, izjutis vajo burvibu sevi, varu to attistit. Akademiska programma man neko daudz nepalidzes, bet ir gramatas, ir mezi un gaisa vilni. Izstiep roku jebkura virziena – un tu jau esi pasaules sakuma punkta! Es zinu, ko lug?u tevam, kad atgriezi?os majas: lai vin? man perk arvien jaunas gramatas. Lai ka ari butu, vina lemums rezultejas tik negaidita virziena.
Es jutu, ka tas tuvojas, bet nelecu un neskreju.
– Sveiks, Laur.
– Sveiki.
Vin? apsedas otra gala un, it ka atkartodams manu pozu, ari skatijas debesis. Un uz neseno notikumu fona es jutos tik speciga, ka vareju runat par jebko:
– Es ceru, ka tu man neseko?
«Ne,» vin? pasmaidija, spriezot pec vina tona. «Bet es jutu tavu klatbutni no talienes, un tapec es nacu aug?a.»
«Vai jus atkal izrunasiet visas tas mulkibas par istu pari?»
Vin? neatbildeja, tapec es paskatijos vina profilu. Vilkacis sedeja atslabinajies, nenover?ot acis no debesim. Pec ilgas pauzes vin? teica:
«Vai jus visu, ko nesaprotat, saucat par mulkibam?»
Es pasmejos:
– Protams, es nesaprotu. Jo es neesmu vilkacis, Laur. Un ka tu to velies uztvert: atri nodarbosimies ar seksu, lai uzzinatu – vai tu esi mans biedrs, vai ta ir tikai kluda?
– To dro?i vien ir gruti pienemt, tad vienkar?i klausies. Jusu smarza sniedz gandriz skaidru atbildi. Bet pilniga parlieciba bus tikai tad, kad man busi tu. Precizak, ne gluzi ta… – vin? pek?ni vilcinajas. – Kad tu esi tik sajusma, ka es jutu tavu smarzu bez jebkadiem piemaisijumiem. Nu tu saproti…
Mani vaigi iedegas, kad es to iedomajos. Vai satraukta sieviete izdala ipa?u smarzu? Hmmm… Un no kurienes, nez, rodas ?i smarza? Vai tagad Laurs ir atklati pazinojis, kur tie?i vin? grasas mani no?naukt? Tatad, ka nebut ?oketam par kada cita rakstura ipatnibam? Tas ir kaut kas tik dzivniecisks, ka man nodreb jau par to iedomajoties!
«Laur,» es teicu pec iespejas mierigak. «Es negule?u ar tevi un pat nelau?u mani uzbudinat, lai… ie?nauktos.» Bet es nevelos ar jums konfliktet, godigi! Iesaku vienkar?i slegt ?o temu uz visiem laikiem.
Vin? pagrieza savu domigo skatienu uz mani, bet nemainija pozu:
«Es baidos, ka tas ir neiespejami, mila.» Lieta ir tada, ka, ja tu esi mans patiesais es, tad tikai tu vari but ar mani, kad es klustu par alfa. Tikai tu man dosi veselus delus. Es gribe?u tevi tikai visu atliku?o muzu. Tapat ka tu, tu velesies tikai mani. Es negribu spiest, bet tas ir neizbegami. Vai jus domajat, ka es neveletos, lai mans dzivesbiedrs butu vilkacis?
Es paraustiju plecus:
– Bet tu neesi parliecinats!
– Gandriz dro?i.
– Tomer es negribu!
– Viss tapec, ka tu man nedod iespeju.
– Kur?? Tulit nonakt sava gulta?!
– Ideala gadijuma.
Un es atkal saku izjust pazistamas dusmas – vin? neko neklausa! Vin? ir stingri parliecinats, ka visu dara pareizi, un turpinas taranet, lidz es no vina aizbeg?u. Kaut es butu atrak izraidits!
Es piecelos kajas un beidzot teicu:
– Zel, ka tu esi tik noskanots, Laur. Zel, ka ?i iemesla del mes ar jums pat nevaram draudzigi sarunaties. Zel, ka tu pats nedod man iespeju redzet tevi cita gaisma. Bet ziniet ari: es atdo?u savu nevainibu tikai vienam virietim. Nav izmeginajumu un kludu, nav eksperimentu. Punkts.
Un no aizmugures naca pilnigi neiedomajamais:
– Es prece?os tikai ar savu isto. Tapec laujiet man vismaz atbildet uz ?o jautajumu! Atstasim jusu nevainibu neskartu, ir daudzi citi veidi, ka vadit meiteni lidz speku izsikumam. Ja mes esam saistiti, tad jus joprojam nevarat but laimigi bez manis.
Es nesamazinaju atrumu. Izklausijas ta, it ka es loti veletos vinu apprecet un daritu jebko ?i merka laba. Vin? joprojam neko nesaprata.
Iepriek?eja dala
123
Uz priek?u

10.nodala: nonemiet burvestibu
Nedelas nogale bija diezgan klusa. Nora atnaca pie manis no rita, lai parliecinatos, vai es neraudu izmisuma zem Inirana logiem. Bet es pasmaidiju atbilde un zinoju par saviem parsteidzo?ajiem jaunumiem. Zel, ka vampiri nav ipa?i emocionali, ir gruti pateikt, vai vina ir parsteigta vai doma par to, ka gar?o pasaku asinis.
Un vina nonaca pie interesanta secinajuma:
– Klau, bet, ta ka tev vel ir magija, tad kapec tev no ?ejienes jabeg? Visas ?is augu ipa?ibas un mazo radijumu biologija jus noteikti netrauces. Jus pats sakat, ka lekcijas jus atbaidija – tajas tiek uzdoti jautajumi, uz kuriem jums vajadzigas nedaudz at?kirigas atbildes. Lai gan elfu magija nav viena un ta pati, ta ir loti tuva.
Es rupigi pardomaju vinas vardus:
– Joprojam ne. Kad atgriezi?os majas, es lug?u tevam nopirkt man kaudzi gramatu. Vai varbut vin? pat atradis mani par feju ka pasniedzeju. Varbut ne akademisko izglitibu, bet vismaz kaut ko. Interesanti, vai mans tevs vares atrast visas gramatas, kas atrodas vieteja arhiva? – es sapnaini noputos.
Nora kaitino?i leni skatijas no manas sejas uz logu.
– Joprojam nesaprotu. Ja tu visu izstastisi saviem skolotajiem, vini atri pielagosies tev. Par ?o vietu varat domat, ko vien velaties, tacu burvji no visas pasaules ?eit ierodas ne velti – ?eit katrs dabus labako, ko vien spej. Vai esat tik priecigs, ka zinat, ka esat pasaka, bet nevelaties zinat ?is magijas robezas?
«Es gribu,» es atzinu. «?obrid es jutos ka cits cilveks!» Bet tomer ne, es labpratak atgrieztos majas. Ka Anaels ieteica, es neizture?u visus testus. Un pec trim dienam es nosuti?u savam tevam vel vienu vestuli ar viegliem majieniem par vietejas morales vieglpratibu. Es pili?u vinam uz smadzenem pec iespejas lenak. Lai tas noteikti darbotos!
– Bet kapec? – Nora dro?i vien domaja vel lenak neka runaja. – Paskaidro, Tialla. Vai tie?am ?eit ir tik slikti? Esmu ?eit. Un ?is tavs Anaels, kaut ari judzes attaluma smird pec narcisma, un Kia?as, lai gan es ar vinu nekad neesmu pat ne varda parmijis. Bet mes nevelamies, lai jus aizietu.
Es smejos, jo vina pauda savu viedokli par visiem trim. Bet tas bija tik patiesi! Nora atklati izradija savu nevele?anos ?kirties no manis, kas noteikti bija jauki. Tapec es vinai sirsnigi uzsmaidiju un centos pec iespejas skaidrak paskaidrot:
– Ja, tu dari. Bet diemzel ?eit neesi tikai tu, Nora.
– Vai jus runajat par atdevi? Aizmirsti jau. Mes visi esam tam gaju?i cauri, un mes neradam problemas. Es biju spiests dzert beigtas zurkas asinis, ja jums rodas jautajums. Tas ir aizvainojo?i un nepatikami, bet noteikti ne sliktakais, kas dzive var notikt.
Es saraujos no ?is idejas, bet turpinaju:
– Ja, demoni ir ar viniem, ar inkubatoriem vai stulbam tradicijam! Inirana burvestiba ir daudz nepatikamaka. Un Laur Kingarra mani nopietni biede! Vakar vin? atkal teica mezonigas lietas – vini saka, mes nevaram dzivot viens bez otra. Tapec mums vienkar?i steidzami jasteidzas vienam otra rokas, lai viens otru iepriecinatu. Protams, lai vinu iepriecinatu, jo tadu velmi sevi nejutu.
– Tatad tev ir bail no vilkaca?
«Man ir bail,» es atzinu. – Tapec, ka vin? pats sveti tic tam, ko saka. Un vin? nevelas dzirdet nekadus attaisnojumus! Es nevaru jums aprakstit, ar kadam izsalku?am acim vin? skatas uz mani! Tatad, cik ilgs laiks bus nepiecie?ams, lai vienkar?i noskatitos?
«Vai jus domajat, ka vin? grasas jus uzklupt un izvarot?» – Ari Noras smaids ir divains un paradas arkartigi reti. Butu labak vispar neradities – baismigs skats.
– Ka lai es zinu? – es noplatiju rokas.
– Tu parspile. Vin? ir alfa, un vinam ir jarespekte savs statuss nakamas bara priek?a. Laurs var tevi daudz nomocit, bet es ?aubos, ka tas nonaks lidz vardarbibai.
«Nu,» es triumfejo?i iesaucos. – Un tu par to ?aubies! Un es noteikti nevelos risket!
Nora negribeja samierinaties un turpinaja strideties, pat tad, kad devamies brokastis.
– Ta nebus, Tialla. Nu vai sudzeties rektoram – lai vin? tevi pasarga no Lauras. Vai ari iegustiet puisi, kur? pasargas jus no Lauras. Vai jau atdodies Laurai, un lauj vinam nomierinaties. Tik daudz risinajumu vienai mazai problemai.
– Ja, un katrs lemums ir sliktaks par iepriek?ejo. Nora, no visiem ?eit eso?ajiem pui?iem, kuri pret mani izturas normali, es varu nosaukt tikai vienu – Anaelu. Bet es loti ?aubos, ka vin? gribetu but mans draugs… ka vin? veletos but kadas meitenes puisis.
– Uz ko tu tagad dod majienu?
Es piegaju pie vinas, lai klusi pateiktu:
– Starp vinu un Janosu bija kaut kads stasts, es nezinu sikak.
Bet Nora ?naca:
– Ja, visiem ?eit bija stasts ar Janosu. Pat jus. Man ari kriterijs.
– Un tev ir? – Es biju parsteigts.
– Demoni, Tialla, tu doma tik leni. Es esmu vampirs! – Pec tam es vainigi paskatijos uz vinu. Patie?am, vampiri ?adas attiecibas vispar nepiedalas. Tomer Nora pabeidza negaiditi: «Protams, bija viena epizode.» Vin? mani noskupstija. ?kiet, ka ta ir deribas ar draugiem.
– Un ka? – es izbrinita apstajos.
– Ka ka. Vardu sakot, beigtas zurkas asinis bija patikamakas. Es esmu vampirs.
– A. Nu ja.
«Es saku, ka akademija jums ir vajadziga vairak, neka jus ?obrid domajat.» Runa nav tikai par skolotaju palidzibu. Problema ir ta, ka jus daudzas lietas uztverat parak nopietni. Un, es baidos, tu tads paliksi, ja atgriezisies majas.
– Ja, es sapratu, uz ko tu brauci!
– Un es ari domaju, ka Anaels nav tik…
– Pietiek, Nora. Es atgriezi?os majas.
– Tas ir skaidrs. Bet ja pek?ni…
«Ne,» vina gaidija jaunu skanu un vel parliecino?ak vinu partrauca: «Ne!»
?odien edamistaba bija gandriz tuk?a. Vai nu daudzi nolema nedelas nogale nogulet brokastis, vai ari vienkar?i pietruka laika. Bet Nora paskaidroja:
– Vini devas uz pilsetu. Atputieties, izklaidejieties, iegadajieties to, kas jums nepiecie?ams. Ja velaties, mes ar jums varam ari tur apmeklet.
Es noputos:
– Nakamreiz. Tagad es labpratak eju uz biblioteku – lasi?ana mani loti nover?. Un es baidos, ka tas ir vienigais veids, ka es varu beigt par vinu domat.
– Par Iniranu?
Es saraujos no vina varda, bet pamaju ar galvu. Mana draudzene pati visu saprot. Ari tagad nevilus uzmetu skatienu pla?as ieejas virziena – vai nu baidoties, vai cerot par vina paradi?anos. Es padoma?u par to pa?u, ja dosimies pastaiga vai iesim pilseta. Ko darit, ja es vinu tur satik?u? Ja vin? naks? Mana sirds sapeja saldi un sapigi.
Par laimi, vin? neparadijas edamistaba musu brokastu laika. Ne Diemzel. Bet ne, noteikti, par laimi. Vispar man steidzami jaiet uz biblioteku.
Ta vai citadi diena pagaja vieglak, neka biju gaidijis. Uzzinaju, cik loti Norai bija izdevies pierast pie mana uznemuma, ar laipno Kia??u palidzibu atradu daudz noderigas informacijas, gandriz iegaumeju pedejas lekcijas – tas kalpoja par lielisku pamatu manu meklejumu papla?ina?anai. Es devos ar Noru pusdienas, bet pavisam aizmirsu par vakarinam. Un vakara, skatoties pulksteni, vina izgaja uz ielas ar stingru noluku atrast Iniranu un beidzot izbeigt ?is mokas. Nodeveja sirds saka mezonigi pukstet tikai tapec, ka es vinu redzeju, un nepavisam ne del ceribas uz atbrivo?anos.
Nez kapec uzreiz ienaca prata ista istaba eka, no kuras izskreju pirms divam dienam. Es nepieversu uzmanibu studentu ieinteresetajiem skatieniem un tik tikko atturejos no skrie?anas. Vina uzmanigi pieklauveja pie durvim. Klusumu piepildija pa?as sirdspukstu skanas. Pieklauveju velreiz – neka.
– Ja jus meklejat Iniranu, tad vin? izcie? savu sodu! – atskaneja kada pui?a balss.
Es paskatijos uz vinu un teicu:
– Ja, es aizmirsu. Paldies.
– Ienac, vari pagaidit ar mani. Un velreiz paldies,» vin? piemiedza aci.
Neatbildejusi es devos atpakal uz kapnem un pec tam dzirdeju:
«Akademija nav vietas viduvejam cilvekam!» Un, ja velies ?eit apmesties, tad strada pie sava rakstura!
Es nepagriezos. Dro?i vien visa butiba ir tada, ka es negribeju ?eit apmesties.
Edamistaba vairs neviena nebija, kresli bija pacelti uz galdiem, bet gaisma nez kapec aizmigloja acis. Inirans mazgaja gridu – laiski kustinaja mopu un lupatu uz priek?u un atpakal. Vin? acimredzami nesteidzas, bet ari vinam nepatika ?is process. Lai gan pats fakts attureja: princis, gerbies nevis uniforma, bet vienkar?as bikses un T-krekla, mazgaja gridu. Es sastingu eja.
Kapec vin? ir tik izskatigs? Ar savu amatu, vardu, spejam magija un rakstura vin? tomer at?kirtos no visiem cilvekiem. Bet papildus visam iepriek?minetajam vin? ir ari skaists. It ka bez ?i nebutu pietiekami, lai saplestu apzinu mazos gabalinos. Dabai nevajadzetu radit ?adu priek?rocibu: daziem ir viss, savukart citiem netiek dota pat simta dala. Un es noteikti butu daudz laimigaks, ja to nekad nebutu uzzinajis. No rita atkartoju Norai, ka man ir bail no Lauras Kingarras, bet patiesa patiesiba bija cita – te bija cilveks, kur? mani biedeja daudz, daudz vairak. Un joprojam nav skaidrs, kapec tie?i ta.
Vin? nepagriezas pret mani, bet pek?ni teica:
– Pagaidi, es gandriz pabeidzu.
– Vai varu palidzet? – jautajums man izklausijas negaidits.
– Nav vajadzibas. «Es jau gandriz beidzu, es jums teicu,» vin? atbildeja ar nelielu uzsvaru.
Es noteikti nedomaju ar vinu strideties vai, jo ipa?i, sadusmot. Tacu ?kita, ka Inirans apzinati kaveja laiku, kustinot mopu vel lenak. Un man pat patika, ka vin? to vilka – driz viss beigsies. Interesanti, vai es juti?os tuk?s bez ?is sajutas iek?iene?
Pabeidzis, vin? lenam nesa krajumus aiz letes. Tad vin? noliecas pie izlietnes, nomazgaja rokas un noskaloja seju. Vin? pakera no aka dvieli un, nosusinajies, gaja man preti. Es iesaldetu ?o mirkli, lai to izdzivotu bezgaligi.
«Tas ir, izelpojiet,» vin? teica, kad bija loti tuvu. – Vai tas bija gruti?
– Viegli. Bet tas ir nepatikami,» es drosmigi meloju. – Pasteidzies, esi cilveks.
Bet, kad vin? pieliecas, es atkapos.
– Ko tu dari?
«Man tevi ir janoskupsta, lai partrauktu savu burvestibu.» Vai tie?am jus neko nezinat par burvibu?
Un es skatijos uz vina lupam un domaju tikai par to, ka mana sirds saplisis gabalos, ja vare?u tam pieskarties. Vina aizvera acis un saspieda, lai parak neatklatu savu sajusmu:
– Tad dari to, Iniran. Un labak atri.
Bet atbildot vin? iesmejas. Es parsteigta skatijos uz vinu.
– Es jokoju. Beidz but tik naivs.
Vina iekoda lupa un neatbildeja. Tikai turpinajums iebiede?anai. Es izdzivo?u. Lai tiek atcelta tikai ?i demoniska burvestiba, un es vare?u vinu ienist tada pa?a mera, ka tagad mani velk!
Man par lielu prieku vin? vairs nevilcinajas. Tapat ka pirms divam dienam, vin? metas rokas uz saniem, aizvera acis un cuksteja. Un atkal starp greznajam skanam uztveru tikai savu un vina vardu. Un tad tas man trapija ka ledus vilnis. Es paskatijos zilajas, tagad pla?i atvertajas acis un nejutu to pa?u nepanesamo milestibu. Ak, acis palika tadas pa?as zilas, un seja joprojam bija tikpat skaista, bet hipnoze iztvaikoja, it ka tas nekad nebutu bijis.
«Tas ari viss,» vin? viegli paraustija plecus. – Ceru, ka neapvainosies. Ir jau tum?s, vai man tevi pavadit uz eku?
– Paradit mani? – Es tikko nacu pie prata.
«Tas ir tas, ka inkubatori dazreiz noker ?adus upurus un aizvelk tos pie viniem.» Cietu?ie parasti ir apmierinati. Bet kaut kas man saka, ka tu nebusi laimigs,» vin? gandriz apmulsis pasmaidija.
Un vedera lejasdala gandriz pazistama smaguma vieta brida niknums. Tas pacelas uz aug?u spirale, izver?oties katra pagrieziena. Un es jutu katru ta loku, lidz tas sasniedza manu kaklu:
– Tu tagad nopietni?! Ne, vai jus nopietni domajat, ka es piekriti?u pavadit kaut minuti jusu kompanija?
«Nekliedz ta,» vin? saviebas. «Pedejo reizi es to sanemu par ?o.» Vai dzive tev neko nemaca?
– Es no tevis nebaidos, vai zini? Nav bail! Jus varat mani iedvesmot ar jebko – un ja, jus tie?am varat mani spidzinat un daudz smieties! Bet tas viss ir viltots. Vai dzirdat, jusu augstiba, tas viss nav taisniba! Vieniga ista sajuta, ko tu mani izsauc, ir slikta du?a! Patik?
«Pietiek,» vina acis paradijas melnums. «Es saprotu, ka jus esat nervozs, bet ar to pietiek.»
Bet mani atkal aizrava, ne pirmo reizi. Vai ?aja vieta ir iespejams saglabat mieru? Es beidzu kliegt – es pievilku sevi. Vina pacela zodu augstak un sausi rezumeja:
– Ja, tie?i ta, slikta du?a. Uz redze?anos, Iniran.
Vina pagriezas un izgaja no ?is noladetas edamistabas.
«Slikta du?a, tas ir,» es dzirdeju aiz muguras. – Nu, paskatisimies.
Vini satvera mani aiz pleca un strauji apgrieza. Es parsteiguma noelsos, bet vin? izradijas neticami specigs. Vin? mani satvera aiz pleciem un pagruda, iesitot siena. Un, ne mirkli nedodot, lai saprastu, vin? piespieda savas lupas manejam. Es atgrudu no visa speka. Vin? nedaudz atravas, un es tuk?i ieskatijos vina melnajas acis. Vai tas ir aiz dusmam? Bet es nevareju precizi saskatit dusmas vina acis… tur ?lakstijas kaut kas pavisam cits.
Un, kad Inirans atkal saka lenam tuvoties, visa energija kaut kur pazuda. Tagad vina lupas pieskaras loti maigi. Acis aizveras pa?as no sevis. Es nekad agrak nebiju skupstijusies, bet ?eit es vienkar?i padevos vina kustibam – loti maigas, bet neatlaidigas. Vin? skupstija lenam, laujot man pierast, pielagoties, bet glasti man bija neparasti, un tapec mans veders atkal saka griezties. Un noteikti ne ar niknumu.
Vina mele slideja pari manai apak?lupai, liekot man atvert muti un ielaist vinu iek?a. Un uzreiz viss uzpeldeja, es burtiski paliku lengana vina specigajas rokas un lavu vinam darit visu, ko velas. Un katru reizi, kad vina mele pieskaras manejai, man gribejas klusi vaidet. Un es to izdariju tik un ta – kad vin? atkal atravas. Vin? piespieda savu pieri pie manejas, un es pat nevareju saprast, kur? no mums tik smagi elpo.
– Tatad, slikta du?a? – vin? tik klusi jautaja, ka es tik tikko dzirdeju.
?aja jautajuma nebija ne dusmu, ne nirga?anas. Kaut kads nogurums vai atturiba. Un es gribeju, lai ?is jautajums nepastavetu. Lai vin? man neatgadinatu nepatikamo epizodi, bet atkal pieskartos manam lupam. Dedzino?a velme vienkar?i atkal gremdeties sajutas. Un mana balss neizdevas:
«Vai ?i atkal ir kaut kada burvestiba?»
Vin? nedaudz skumji pasmaidija un uzreiz palaida mani vala. Ejot vin? atbildeja:
– Ja, burvestiba. Ja jums ir vieglak.
Nu tad mana reakcija ir saprotama… Vienkar?i magija! Es padevos magijai! Mans pirmais skupsts mana dzive notika ar pa?u princi, bet pec ieteikuma. Ja tie?i ta. Ta domat ir daudz vieglak. Un ir vieglak piedot sev nesaprotamas emocijas.
Bet, atgriezoties sava istaba un apraktu galvu zem segas, es nez kapec atcerejos visu un atcerejos savas sajutas. Pat tagad vini bija satrauco?i, vini negribeja palaist vala. Es atkartoju katru vina vardu sava galva, un vina reakcijas bija divaini aizraujo?as. ?kita, ka vinam nepatika nakama nirga?anas par mani. Un vin? aizgaja ta, it ka butu vairak sarugtinats neka priecigs par uzvaru. Un burvestiba, kas piespieda mani vinam atbildet… Kad vinam izdevas to izdarit? Bet vin? to darija. Es vinu ta nebutu skupstijusi, ja nebutu bijusi spiesta! «Ja jums ir vieglak» – ?kiet, ka ?i fraze satur visas atbildes, bet es pat neuzdro?inajos uzdot sev jautajumus, lai uz tiem atbildetu.
Es nevienam par to nestasti?u, pat Norai ne. Lai neviena dziva dvesele neuzzinatu par manu vajumu. Un lai Inirans turpina vadit akademijas nepatikamako personibu sarakstu. Starp citu, burvju magija ir loti talu no dabiskas magijas, tajas noteikti ir pretrunas sava starpa! Fejas neluzt areja spiediena ietekme, tapat ka nelust pati eksistences butiba, ir iespejami tikai gludi likumi un harmoniski pielagojumi, nevis plaisas vai noluzu?i zari. Mana vajaja magija ir jabut kaut kam, kam jabut specigakam par jebkadam vardarbigam darbibam, piemeram, vina burvestibam! Mums atrak jaizlasa vairak gramatu; tajas neparprotami ir daudz noderigas informacijas.

11.nodala: veiciet tris solus merka virziena
Pirmo testu uzrakstiju izcili, cieta nulle! Es esmu lepns! Starp citu, tas nav viegls uzdevums – perfekti japarzina visas lekcijas, lai nejau?i nenoraditu pareizo atbildi. Par laimi mans personigais petijums bija cie?i saistits ar lekciju materialiem, tapec gatavo?anas izvertas interesanta. Bet tomer es biju loti noraizejies par rezultatu. Vai esat sajaucis zhmurzales un varagalvas lapu formu? Tie ir loti lidzigi, tacu to ipa?ibas butiski at?kiras. Bet izradijas, ka es neko nesajaucu un netiku gala ar visiem uzdevumiem perfekti. Tacu nervozitate, gaidot rezultatu, ievilkas. Profesors Nainnilidans ilgi un uzmanigi skatijas uz mani, bet neko neteica, vin? vienkar?i klusi nolika man priek?a papira lapu. Anaela ievaidejas pec skolotajas un klusi mani apsveica.

Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70527574) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.