Читать онлайн книгу «Bumba prezidentam» автора Edgars Auziņš

Bumba prezidentam
Edgars Auzin?
No Norvegijas psihiatriskas slimnicas ir izbedzis bistams terorists ar iesauku Azer. Noziedznieka mekle?ana tiek uzticeta vacu Taleev ipa?ai kaujas grupai. Kaujinieki saprot, ka ?i beg?ana nav nejau?a. Kads plano izmantot Azeru, lai istenotu liela meroga teroraktu. Bet kur un kad tas notiks? Izmekle?ana aizved Talejeva komandu uz vienu no ziemelu pilsetam, kuras osta pilna spara notiek kodolzemudenes reaktora demontaza. ?kiet, ka navejo?a akcija tiek planota ?eit.

Edgars Auzin?
Bumba prezidentam

Prologs
Maza eka no netiri peleka akmens – cetrstavu augstuma ap pagalmu – bija praktiski neredzama. Tas ne ar ko neat?kiras no citiem tada pa?a tipa piecdesmitajos un se?desmitajos gados celtajiem. Nejau?s garamgajejs nekad vairs neskatitos uz vinu.
Tikai nejau?i garamgajeji te nekad nebija. Vini vienkar?i nevareja atrasties neliela slegta sala, kas atrodas piecas judzes no Norvegijas rietumu krasta, kas ir dala no Fruanas salu grupas. Tam nebija sava nosaukuma.
Tris reizes nedela salai tuvojas laivas ar Veselibas ministrijas emblemu. Ja uz salas meginaja nosesties kada zvejas laiva, kas bija nomaldijusies pastavigas miglas del vai nedarbojas, to ar pieklajigiem smaidiem un aukstiem skatieniem sagaidija haki krasa terpti virie?i. Tapec neviens no malas nevareja redzet cetrus sargu tornus un tris metrus garo elektrificeto zogu, kas apnema divaino iestadi.
Lai gan kas gan varetu but divains taja, ka visada zina neieverojama psihiatriskaja slimnica atradas cilveki ar izjauktu apzinu un nesabalansetu psihi? Nekas! Ja tikai katra tas iemitnieka «iepriek?eja dzive» nesaturetu draudigas pedas no asinainakajam zveribam – slepkavibam, vardarbibai, laupi?anam, laupi?anam.
Ta bija ipa?a psihiatriska slimnica ipa?i bistamiem noziedzniekiem, kurus, gluzi dabiski, bija nepiecie?ams turet ipa?i apsargata vieta. ?eit visi iespejamie riski ir samazinati lidz minimumam. Medicinas un apkalpojo?ais personals tika rupigi parbaudits, un pastaviga video un audio novero?ana nodro?inaja uzticamu garantiju pret iespejamu beg?anu un nemieriem.
Tomer vairaku gadu desmitu klinikas pastave?anas laika nevienam nav izdevies ?adi aizbegt. Lai gan vel tika fikseti divi tris neveikli meginajumi. Bet nemieri nekad nenotika. Un, protams, galvenais nopelns ?aja zina bija izmantotajam arste?anas formam un metodem. Protams, bija elektro?oks un ekstremas termiskas proceduras, tacu tas tika izmantotas tikai iznemuma gadijumos, nekada gadijuma ne biezak ka jebkura parasta psihiatriskaja slimnica. Galvenais arste?anas virziens bija medikamenti, un iestades galvenas rupes nebija par pacientu sirdsmieru, bet gan vinu nomierina?anu. Tapec ?eit tika pla?i lietotas narkotikas, kuru ietekme uz cilveka pratu vel nebija pilniba izprasta, un sekas ne vienmer bija paredzamas. Un par devam…
Ar pirmo medikamentu devu iestajas apatija, lenums un inerce. Skatiens kluva dulkains un izklaidigs, gaita kluva lena un neveikla, kustibas atslaba un slikti koordinetas. ?is paradibas pilniba sakrita ar to cilveku noverojumiem, kuri ilgsto?i lieto antipsihotiskos medikamentus, un klinika tie tika uztverti ka kaut kas pilnigi dabisks.
Neviens pacients vel nav pametis kliniku izarstets.

2C telpas bidamas durvis lenam atveras, un pacients staveja pie ieejas un gaidija, kad tuvosies kartibnieki. Vel viena rutinas procedura: kartibnieks vinu nogadas medikamentu savak?anas punkta. Lai parvietotos tik isos attalumos, vini pat neuzvilka specialu jostu, kas attalinati darbojas ka jaudigs elektribas izladetajs. Trankvilizatoru un antidepresantu lieto?anas mene?i pilniba nomaca pacienta gribu. Vinam no mutes kaktina uz zodu teceja siekalu strukla, galva bija nolaista un viegli triceja. Vienigais divainais bija iss, siksts skatiens no vina uzacu apak?as, kas uzreiz izdzisa. Bet kur? gan to vareja pamanit?
Feld?eres atvertaja kabineta pacients no pleciga, pusmuza virie?a balta mediciniska meteli no rokam sanema tris tabletes. Vin? norija zales un tad atvera muti, lai paraditu, ka nav tas paslepis zem meles vai aiz vaiga. Tobrid feld?eris, stavot ar muguru pret novero?anas kameru un aizsedzot pacienta kermeni apsargam, kur? atradas neliela gaiteni uz kresla iepretim lazaretes atvertajam durvim, iebaza zem cipkarti. vina krekls un tik tikko cuksteja:
– Pec pusstundas. Par signalu.
Pacients ?o laiku pavadija, gulot uz cietas estakades gulta feld?eru kabineta, pilnigi nekustigs, ar stiklveida skatienu lukojoties griestos. Vin? bija gatavs…

…Apmeram pirms diviem mene?iem Tronheima feld?era maja paradijas divi sve?inieki. Feld?eris dzivoja viens: vina sieva nomira pirms desmit gadiem, un vina divdesmit gadus veca meita studeja Francijas universitate modernaja ainavu dizainera profesija. Stulba meitene! Vai varbut tas bija Parizes gaiss un reibino?a brivibas sajuta, kas pagrieza mazo balto galvu nepieredzeju?ajam norvegu provincialam?! Mana meita nepratigi iemileja skaistu melnmatainu arabu no paralelas fakultates. Vini pat sanaca kopa, lai uz vairakam dienam apciemotu savu tevu Tronheima, ar savu dedzigo milestibu izkauseja padzivoju?a atraitna sirdi un sanema tevi?ku svetibu. Turklat meita jau bija se?us mene?us stavokli un driz dzemdeja burvigus dvinu zenus. Jaunizveidotais vectevs atradas septitajas debesis un bez vilcina?anas piekrita, ka jaunai maminai un jaundzimu?ajiem labak dzivot teva dzimtene, Vidusjuras siltaja klimata, nevis miglainajos un vesajos Norvegijas ziemelos.
Un tagad no turienes, no Libijas Tripoles, vina maja paradijas ?ie briesmigie sve?inieki. Vini demonstreja desmitiem laimigas gimenes fotografiju un mierigi zinoja, ka vina mazbernu un meitas bez makoniem nakotne un pat vinu pa?u dziviba ir pilniba atkariga no vinu paveles beznosacijuma izpildes. Savu vienigo tuvinieku laba feld?eris bija gatavs uz visu.
Ta vin? kluva par uzticamu sazinas «pavedienu» pacientam no nodalas Nr.2C ar arpasauli. Turklat feld?ere sanema vairakus table?u iepakojumus, kas bija jaiedod pacientam klinika izrakstito vieta. Tabletes darija brinumus: ieslodzita prats noskaidrojas, vina garastavoklis uzlabojas, vin? jutas vieglaks un atdzivojas. Tagad vinam nacas izlikties: atdarinat smagu svilsto?u gaitu, slaistities, izlikties par personu, kas atrodas antipsihotiska medikamenta etapazina ietekme. Un 5A palatas iemitniekam – sirmgalvim ar smagu sirdskaiti un atkartotam lekmem feld?erei nacas iedot vel vienu tableti stingri noteiktaja laika. ?odien ir pienacis laiks…
Pacients Nr. 2C pastavigi iztelojas katru nakamo soli, pateicoties noradijumiem, kas tika sanemti ar sanitara starpniecibu, un nekadi nereageja uz zaigojo?o signalu, kas tika dzirdets no skalruniem un balss pazinojumu: «Kods 3—4, Centralais portals, 5. kab.». Pazinojums tika izteikts vel vairakas reizes. Pacients juta, ka uz vina pleca dusmigi kartigi atpu?as. Vin? atvera acis un lenam piecelas. Saskana ar iestades noradijumiem pec ?adas paveles brivajiem stacionariem nekavejoties bija japiesakas noraditaja vieta, un visi pacienti janogada savas istabas un japaliek tur pavado?o stacionaru tie?a aizsardziba.
Lenais celojums beidzas pie kameras durvim. Nr.2C pa?laik bija vienigais apdzivotais mazaja West Wing palata.
– Nac iek?a!
Pacients uz nestabilam kajam ?upojas uz gaiteni, un kartibnieks automatiski izstiepa roku, lai vinu atbalstitu, un pec tam ar vieglu sperienu nosutija uz kameru, ka vin? bija darijis ne reizi vien. Tacu ?oreiz pacients negaiditi asi un specigi pavilka izstiepto roku. Apjukums un panika atspogulojas kartibnieka seja: ieslodzitais, piepumpets ar narkotikam un tik tikko vilka kajas, pek?ni izradija vardarbigu darbibu – kas noticis? Tacu jau nakamaja mirkli pacienta celis vinam specigi iesita vedera lejasdala, un specigs sitiens no divam savilktam rokam krita pa atsegto pakausi. Bezsamana eso?ais kartibnieks smagi sabruka uz plastmasas klatas gridas.
Ieslodzitais atri pargerbas pelekaja krekla un bikses, piestiprinaja zetonu, aizsedzot fotografiju ar krekla kabatas atloku. Vin? ievilka kartibnieka kermeni palata un ar plaukstas malu veica labi kalibretu sitienu pa miega arteriju. Tagad vin? vairs necels trauksmi. Nekad. Pacients klausijas: nekas netrauceja nodalas iek?ejo klusumu, bet arpuse bija tik tikko dzirdams tuvojo?a helikoptera rotoru troksnis. Tatad bija atliku?as nepilnas tris minutes. Ieslodzitais metas uz izeju no nodalas un pec tam pagriezas pa kreisi, uz aizmuguri, darba, kapnu telpu. Celu uz to vin? pavera ar cipkarti, ko sanema no feld?era.
Kadam vecaka gadagajuma pacientam palata Nr.5A tie?am bija lekme. Klinikas arsti, kas vinu apskatija uz vietas, konstateja vispareju vina stavokla pasliktina?anos un sirds aritmijas pazimju attistibu. ?ados gadijumos pacientu bija paredzets nogadat intensivas terapijas nodala, tas ir, evakuet no salas. Vini nekavejoties sazinajas ar Centralo klinisko slimnicu un pieprasija helikopteru vai laivu. Laikapstakli ?ajos platuma grados bija arkartigi nestabili, tapec arstiem nebija daudz ceribu uz rotorplanu. Tacu ?oreiz parsteidzo?i atri paradijas transporta atras palidzibas helikopters ar Veselibas ministrijas zimotnem. Slima sirmgalvja iekrau?ana uz kuga tika organizeta, neieverojot daudzas birokratiskas proceduras: pacientam kluva sliktak vina acu priek?a, un radas nopietnas bailes par vina dzivibu. Tatad, lai tas notiek Centralaja klinika. Pec piecam minutem helikopters pacelas aug?up, strauji pagriezas pret juru un atri pazuda nebeidzama sagrauztu zemu makonu un biezas pelekas miglas virkne.

1. nodala
Germans Talejevs lenam brauca pa nesen asfaltetu celu uz savu vasarnicu netalu no Maskavas, kas atrodas neliela meza mala. Vin? ?eit bija reti. Daudz retak, neka mes veletos. Neskatoties uz vina profesijas acimredzamo publicitati – Talejevs bija zurnalists – vin? mileja klusumu un vientulibu. Varbut vinam patika ari mak?keret, tacu pedejos gados vinam nebija ne reizi vien bijusi iespeja parbaudit, vai vinam ir ?i aizrau?anas. Vinam parasti pietika ar dazam stundam, kas pavaditas dzila, miksta kresla pie liesmojo?a kamina ar konjaku un cigaru rokas. Bez gramatam, televizora un datora.
?odienas vizite ?aja «svetita vecpui?a patversme» izvertas par parsteigumu pa?am Talejevam: vin? sanema zvanu no virie?a, kura loti pieklajigs lugums bija stingrs pavele Herai. Ne tik daudz oficialas paklautibas del, bet gan dzilas cienas del pret zvanitaja personiskajam ipa?ibam. Nekad ilgus gadus ilgas pazinas, kas pamazam parauga draudziba, vini nebija tiku?ies publiski. To prasija visstingraka slepeniba, kas bija absoluti nepiecie?ama lieta, kurai Talejevs veltija savas neparastas dabas labakas ipa?ibas. Un ta nebija zurnalistika!
Germans Talejevs bija viens no tie?ajiem komandieriem noslepumaina un noslepumaina organizacija, kuru pa?i tas dalibnieki vienkar?i sauca par komandu. Vinai nebija cita varda. Un kam tas varetu but vajadzigs?! Neviens dokuments neapliecinaja ta pastave?anas realitati. Nav rikojumu vai instrukciju, atskai?u par paveikto darbu vai algas lapinam. Nebija pat apstiprinatas iek?ejas strukturas. No tikai duci pilnas slodzes darbinieku butu gruti izcelt tris komandierus, kuriem bija tie?s kontakts ar kuratoru. Vini sanema no vina uzdevumus, un vinu turpmako darbibas brivibu praktiski nekas neierobezoja. Tomer, neskatoties uz ?adu ?kietamu areju iluzoriju, Komandas atrisinatie uzdevumi bija diezgan reali un vitali nepiecie?ami. Komanda rikojas tur, kur beidzas oficialas valdibas un dro?ibas strukturu pilnvaras. Turklat vina izmantoja metodes, kas biezi vien nonaca klaja pretruna ar oficialo valsts doktrinu un pat dazos gadijumos deklareja morales un etikas principus.
Kopuma visa valsts vara stradaja Komandas laba. Vinas riciba bija visu tiesibsargajo?o iestazu resursi. Tas veiktajas operacijas bija iesaistiti jebkuras nodalas darbinieki, par to pat nenojau?ot. Visbiezak ?adi jauniesauktie bija pilnigi parliecinati, ka strada «sabiedroto speku» laba – FSB, Iek?lietu ministrijai, GRU -, jo ipa?i tapec, ka paveles vervet vienmer naca no tadiem Kremla varas stratosferas augstumiem, kur neviens nebija. uzdro?inas versties pec precizejuma vai apstiprinajuma.
Par Komandas esamibu zinaja tikai divi cilveki. Turklat Pirma nekad neiejaucas sava darba, bet tikai atzina un atbalstija ?is vienibas klatbutnes nepiecie?amibu tik joprojam nemierigaja pasaule. Tas bija Krievijas prezidents.
Otrais… ?is bija kurators. Vladimirs Viktorovics Aleksakhins, Krievijas Federacijas prezidenta pastavigais paligs. Cilveks, ar kuru zurnalists Talejevs tagad gatavojas satikt sava maja.

Gera raknajas cimdu nodalijuma: tur vienmer guleja vasarnicas ieejas vartu atslega. ?oreiz vinu atrast neizdevas. Vin? meginaja atcereties pedejo reizi, kad vin? apmekleja savu lauku rekolekciju. ?kiet, pirms trim mene?iem, kopa ar Seryoga Redin. Vai ari tas bija Gjulcatajs, kur? pierunaja vinu atpusties dabas klepi? Ak, vienalga. Bus jaizkapj no ma?inas, jaiet iek?a maja un japanem uz naglas piekarta rezerves atslega.
Talejeva vasarnica nebija nevienas ipa?i slepenas sledzenes, tacu tika uzstadita uzticama signalizacija ar videokameram un kustibu sensoriem, kas savienota ar cetrus kilometrus attala policijas cietok?na talvadibas pulti. Bridinajums tiks aktivizets ari vina automa?inas navigatora, kas savienots ar satelitu izseko?anas sistemu. Reti kur? vareja lepoties ar tadiem zvaniniem un svilpieniem. Nu, zurnalists Talejevs nav pirmais, ar kuru vin? satiekas. No visas komandas vin? bija vienigais ar «oficialo seju». Turklat tadu, kas spideja visos valdibas limenos. Vinam bija pastaviga akreditacija Kremli, vin? pavadija valsts augstakas amatpersonas vinu valsts vizites visa pasaule, un intervijas vinam neatteica lielaka dala mediju un privatpersonu.
Hera izkapa no ma?inas pie neuzkrito?iem vartiem. Dacas zogs bija pamatigs un diezgan augsts, tacu pat ?eit, uz cela, iespiedas speciga tikko ceptas galas smarza, gar?vielu aromats un zilgani ugunskura dumi. Zurnalists skali noklepojas un atvera neaizslegtos vartus. Apmeram 45–50 gadus vecs, gara auguma virietis gai?os, novalkatos dzinsos un nieciga beisbola cepure ar garu vizieri uz isi apgrieztiem sirmiem matiem, pagriezas pret vinu no grila, kas atrodas pa kreisi no majas.
«Pec maniem aprekiniem, tev vajadzeja but ?eit pirms 12 minutem,» sveicinataja balss bija klusa, bet loti skaidra, «Laikam tu gaidiji aiz stura, kamer kebabs bus gatavs, netiri rokas?»
– Es vienkar?i negribeju tev, Vladimir Viktorovic, atnemt visu prieku, ka esi iepazistinats ar augsto kulinarijas makslu. Kur tu esi, aiz savas daudzzobu sienas, tu redzesi dzivu gaismu, aizrisies ar dumiem…
Asistents patiesiba klepoja, splava un kratija duri Talejevam:
– Vin? ari skriceleja, zilniek! «Vin? berzeja acis ar plaukstu. – Brauciet ar ma?inu – un, ludzu, naciet pie galda, kungs!
Zem Talejeva liela ozola atradas gar? koka galds ar izraktiem soliem. Tagad viss galds bija nosets ar dazadu zalumu kekariem un izklats ar pudelem ar krasainam etiketem. Hera noraido?i pakratija galvu.
– Bet jus joprojam nelaujat man izradit patiesi krievisku viesmilibu un viesmiligi sagaidit goda viesi teritorija…
Vladimirs Viktorovics partrauca:
– Ja, ja, ja, jusu personiga teritorija! Es dro?i vien pielavu kludu, paradoties ?eit, bet es to visu loti gribeju. – Viesis pla?i zestikuleja pa izcirtumu majas priek?a. «Un es veicu visus piesardzibas pasakumus.» Jus ?eit nevienu neredzat, un jus nevienu nepamanijat cela.
Talejevs loti labi zinaja, ka kurators nekad neparvietojas bez atbilsto?as apsardzes un eskorta transportlidzekliem. Vin? neuzskatija sevi par tiesibam mainit noteikto kartibu augsta ranga ieredniem. Bet Hera tie?am neieveroja sargus.
«Nu, lausimies navejo?ajam rijibas grekam!»
Pec stundas vini pilni un apmierinati ievacas maja un apmetas viesistaba pie klusi sprak?keja kamina. Talejevs aizdedzinaja savu parasto tievo melno cigaru, un Asistents beidzot pargaja pie galvenas vizites temas.
«Mes neesam redzeju?i viens otru ilgu laiku, un man nebija iespejas dalities ar interesantam zinam.» Pec notikumiem ?picbergena jus driz kopa ar prezidentu aizbraucat uz Vini un no turienes uz Dienvidameriku. Un pa?as zinas nebija par ko nopietni uztraukties, bet tas krajas. Un pec kada laika mani saka parnemt neskaidras priek?nojautas…
Prezidenta paliga intuicija kalpoja ka pilsetas saruna visa valdibas aparata. Talejevam, kur? vinu pazina no pirmavotiem, vina jau sen ir bijusi gandriz standarta pasakums.
– …koncentre?os uz galvenajam zinam hronologiska seciba. Vai atceries, fa?istu dargumu gadijuma teroristu sarunas tika pieminets Altairs? Vai esat ari ieteicis, ka ?i varetu but baze uz kadas no arhipelaga salam? – Zurnalists piekrito?i pamaja ar galvu. – Norvegi toreiz ar NATO palidzibu organizeja diennakts laivu patrulas apkaime. Teroristi atklajas. «Altair» izradijas vairak tranzita punkts un vienkar?i nevareja pastavet autonomi ilgu laiku. Banditi nolema partraukt kugniecibas blokadi. Viniem, visticamak, nebija precizu datu par operacija iesaistito bloka speku skaitu. Citadi vini nebutu iekluvu?i nepatik?anas! Viniem pat nelava parvietoties talu no savas neapdzivotas salas. No 25 cilvekiem 22 gaja boja uz vietas. Tris tika sagustiti. Divi tika nosutiti uz nometni Gvantanamo lici.
Vladimirs Viktorovics lenam piecelas no divana, ar pokeru maisija kamina zusto?o malku un ieleja sev konjaku glaze ar vederu. Atgriezies sava vieta, vin? vienaldzigi jautaja:
– Un kur? bija tre?ais, jus neinterese?
– Es baidos tevi pievilt, bet, bez ?aubam, es domaju.
– ?
– Varbut tagad visa pasaule man ir tikai viens «pazistams» dzivs terorists. Protams, neskaitot bin Ladenu! Un tu pat nejautatu par kadu, kuru nepazisti. Tatad tre?ais ir Azerbaidzanas.
– Bravo jusu milota ?erloka Holmsa deduktivajai metodei!
Zurnalists paklanijas uz visam pusem, un paligs turpinaja:
«Vin? izradijas gudraks par savu kungu Sallahu vai varbut glevaks un nesteidzas ar galvu Grumant raktuves zem lodem un spradzieniem, bet vinam izdevas noklut Altaira pa aplveida celiem, pamatoti palaujoties uz palidzibu, atbalstu un bilete uz Eiropu». Tas neizdevas. Bet man izdevas izdzivot un izlikties par ?izofreniju. Un, jadoma, loti talantigs. Jo divas vai tris vietejo psihiatrijas korifeju padomes vienbalsigi apstiprinaja: ja, vin? ir slims, smagi un bezcerigi. Un vini vinu atstaja specializeta cietuma klinika ipa?i bistamiem noziedzniekiem uz kadas Norvegijas salas.
– Jus vismaz varetu man uzrakstit zimiti Vine. Vai uz Braziliju un Venecuelu. Galu gala vin? ir gandriz mans krustdels.
«Es nevareju, Hera.» Jo par to visu uzzinaju pavisam nesen. Noladets ?is starptautiskais noslepums un politkorektums!
– Tatad vini ielaida kazu darza…
– Tomer jums nav augsta viedokla par Eiropas specialajiem cietumiem.
– Man ir diezgan augsts viedoklis par azera spejam.
– Labi, izlaidisim notikumus, kas ir nenozimigi un neinteresanti. Pariesim pie apoteozes. Apmeram pirms mene?a Azeram izdevas aizbegt no ?is slimnicas.
Talejevs izdarija zestu, ko var nekludigi interpretet ka «Man nebija ?aubu!»
– Krievijas valdiba tika oficiali informeta par ?o notikumu.
– Tas jau ir sasniegums!
– Neesiet ironiski. ?aja gadijuma detalas ir loti svarigas, tacu tas vienkar?i pietruka! Norvegijas vikingi vienmer ir biju?i klusi un atturigi. Yessss… Ko mes daritu bez saviem labiem draugiem Mossada?! Vai redzat, kados aplveida veidos ir jaiegust patiesiba?
– Un dro?i vien nav leti?
– Labak, ja tu nezini. Tatad ?im cietumam ir loti laba reputacija. Nevienas beg?anas! Un Azer nekad nebutu varejis no turienes aizbegt viens pats, ja ne palidziba no malas. Tika atrasti interesenti, kas veica visus organizatoriskos darbus. Vini identificeja vienu darbinieku ar nevainojamu reputaciju un lielu darba pieredzi slimnica no masu personala vidus. Vina pieaugu?a meita macijas Sorbonna, apprecejas ar arabu izcelsmes studentu un dzemdeja jaukus dvinus. Vai nu pa?i jaunie vecaki nolema, vai ari ?aja posma iejaucas «ieinteresetas puses», bet jauna gimene devas uz vira dzimteni Libija. Tad tas ir tehnikas jautajums: elementara un abpuseji izdeviga ?antaza ar meitas un mazbernu veselibu un dzivibu. Feld?eris neap?aubami izpildija visas prasibas: pabaroja pacientu ar nepiecie?amajiem medikamentiem, nodeva detalizetas instrukcijas utt. X diena Azer tika izvests no slimnicas ar Norvegijas Veselibas ministrijas helikopteru, kas, protams, piedereja teroristiem. un bija vairakas minutes priek?a uz kliniku nosutito par isto lietu.smagi slimiem ieslodzitajiem ista medicinas laiva. Nevareja atrast nekadas pedas, iznemot piekraste pamestu helikopteru. Slimnicas feld?eris neko nevareja darit, lai notiritu attelu, un pakaras bulli ar sava krekla piedurknem.
– Cik eleganti! Un pats galvenais, tas ir ticams.
– Piedod, Hera, man vienkar?i nav laika apspriest nianses. ?is zinas mani loti satrauca, jo izdariju elementarus secinajumus. Azerbaidzanas nav Sallah, un starptautiska terorisma meroga tas ir mazs skaitlis. Kapec vajadzeja veikt vairakkarteju piespeli – un dargi! – operacija, lai vinu atbrivotu? Var but viens merkis: izmantot Azer apgabala, kur tikai vin? var dot maksimalu labumu saviem ipa?niekiem. Un tad es atcerejos vienu butisku niansi.
Vladimirs Viktorovics noraizejies paskatijas uz savu plaukstas hronometru:
– Oho, mums tas japabeidz! Mazliet ielejiet mus, saimniek, jo man kakls ir sauss no tik garam runam. – Vin? gaidija, kamer glazes piepildisies. – Iedzersim jusu komandai. Lai vinai mazak darba un vairak prieka. Un ne tikai oficialas…
– MUSU komandai!
Vini kopa iztuk?oja glazes, un kurators turpinaja:
– Tatad, par niansi. Galu gala Azer pirmo reizi paradijas Murmanskas pilsetas tirgu pat pirms sakas viss stasts ar ?picbergenu. Vin? paradijas gandriz no nekurienes, ar naudu un varu aiz muguras, un isa laika parnema pusi no Kolas pussalas organizetas noziedzibas. Tas nozime, ka vina kungi no al-Qaeda jau planoja nopietnu savu darbibu aktivize?anu ?aja regiona. Tapec tika izvelets Azer: biju?ais virsnieks Krievijas flote, zemudenes kimikis pec izglitibas, dedzigs nacionalists sirdi. Vini tagad gatavo rupigu dosje par vinu. Tacu jau tagad ir skaidrs, ka Al-Qaeda savus planus nav atmetusi. Tici man, Hera, tiek gatavots liels teroristu uzbrukums.
– Vai nav risks sutit Azeru tur, kur vini vinu pazist?
– Kas zina? Jus neesat vietejais, jus «izcinijat karu» un aizgajat. Ka organizetas noziedzibas galvena figura vin? vel nebija nacis gaisma un deva priek?roku vienmer palikt ena. Un logika, Talejev, ir spitiga lieta: tikai tur Azer var but pec iespejas efektivaks! Tapec vini vinu izvilka no Norvegijas psihiatriskas slimnicas.
– Nu, principa tas nav bez ticamibas.
Kurators iesmejas:
– Zini, sakuma es tikai gribeju ar tevi parrunat visas ?is detalas. Informacija ir viela pardomam, ta teikt. Un tagad esmu parliecinats, ka man savas bailes ir japrecize. Pirms neilga laika kluva zinams, ka Arhangelskas apgabala Severodvinskas pilseta SMP rupnica notiks sviniga jaunakas zemudenes palai?ana. Ta ka visa musu rupnieciba tika iznicinata perestroikas laika, ?i ir pirma ?is klases kuga izlai?ana Krievijas flotei. Planotas grandiozas svinibas, kas sakrit ari ar pilsetas dzim?anas dienu. Apalais datums: Severodvinska pilsetas statusu sanema 1938. gada. Tiesa, toreiz to sauca par Molotovsku. Bus daudz cienijamu viesu: ministri, deputati, juras speku elite. Nu kapec tev nav iemesla?
– Parliecinats, Vladimir Viktorovic! Pat ja tas nav Azeras Murmanskas mantojums. Un tie?am, pa?i teroristi jau pa jebkuriem kanaliem vareja iegut datus par gaidamo gatavas laivas palai?anu. Un saciet savu «gatavo?anos».
Pec visiem zurnalista vardiem kurators piekrito?i pamaja ar galvu un tad klusi sacija:
– Un tagad vairs nav noslepums, ka nobrauciena bus klat Krievijas prezidents.
– Kas-o-o-o?! – Talejevs, kuram parasti ir lieliska pa?kontrole, nespeja sevi savaldit. – Tas ir nepienemami!
– Vai jus pavelesit man par to pazinot prezidentam?
– Nu kaut ka tik?anas laika bez saitem… Izmantojot visus savus obligatos parlamentaros trikus… Atveriet nedaudz…
«Neparvertejiet manu ietekmi uz ?o virieti.» Vin? neatteiks, pat ja ducis bin Ladenu pasutis biletes uz Severodvinsku.
«Tad es nezinu,» zurnalists noplatija rokas, «varbut man vajadzetu izdomat kadu rakstu, vai ne?» Atmasko, bridina…
– Bet es zinu. Un ?aja gadijuma tas jau bus mans tie?ais pasutijums jums. Jus vadisiet, ta teikt, otro dro?ibas liniju prezidentam. Tomer es domaju, ka ?i bus pirma un galvena linija. Prezidenta regulara apsardze un visas tiesibsargajo?as iestades zinas par jusu ipa?o statusu. «Sarkanais kods» paliks nemainigs.
– Es paklausu! – Talejevam pilnigi neparasta atbilde, ko, iespejams, izraisijusi situacijas galeja nopietniba.
– Es saprotu, Hera, ka ?ads uzdevums neieklaujas Komandas «repertuara», bet tu un pui?i savam acim redzeji Azeru, varesi vinu identificet.
– Vladimir Viktorovic, es saprotu, ka jus viegli varat but iepriek? informets par jaunas laivas buvniecibu un gatavibu. Tas ir ilgs process, rupnica liela, daudz kas redzams… Bet ka var precizi rekinaties ar Valsts prezidenta viziti?
– Nu, tai ir sava virtuve. Protams, neviens iepriek? skali nepazino precizu brauciena datumu un laiku. Ja, vina vienkar?i neeksiste. Iznemot visas oficialas valsts vizites. Bet loti patiesas netie?as pazimes vienmer pastav. Iedomajieties: «Zinas» parada, ka prezidents sazinas ar kalnraciem kaut kur Uralos. Bet tas ir tikai viens (un ne vienmer galvenais) apmeklejuma iemesls. Dazu stundu laika vinam izdodas sanemt kaudzi konkretas informacijas: gan par kadas jaunas razotnes celtniecibu ?aja regiona, gan par stavokli Augstskola, gan par dzivoklu nodro?ina?anu sanemejiem un gaido?ajiem. saraksts… Tatad, Valsts prezidentam ?ada veida celtas problemas praktiski vienmer tiek atrisinatas pec iespejas atrak. Un tie pa?i papiri bez lielam ceribam cirkules caur iestadem mene?iem un gadiem. Tatad daudziem vaditajiem ?ada saskarsme ar valsts vaditaju varbut ir vieniga ceriba. Un, lai to istenotu, vaditajam bus pusotra minute vai pat mazak! Tas nozime, ka detalizeti papiri ir jasagatavo iepriek?. Tapec katram regiona priek?niekam ir savs lobijs Dome, Senata un valdiba. Uzdod jautajumus, spiez cauri, saskano, sakarto… Un agri vai velu sanem majienu, ka, sak, raustieties, driz vin? pats aizies uz «to stepi», tad… Un tu sagatavojies! Tici man, bez ?adam zinam iepriek?, puse no problemam uz vietas nebutu atrisinatas! Iedomajieties, cik daudz cilveku visos limenos ir informeti par gaidamo viziti vairakas nedelas. Es atbildu uz jusu jautajumu iepriek? par iespejamo informacijas nopludi un tas atkla?anas efektivitati. Nu, vai jus apmierinaja?
– Neap?aubami! Dome, Senats, valdiba, partijas – pie sienas! Bet ja nopietni, tad ar ?adu organizaciju nav jegas tur censties kaut ko iedzilinaties.
– Un, neskatoties uz to, kads pakalpojums darbojas «musu iek?iene». Panakumi notiek biezak, neka jus domajat. Bet ne musu pa?reizeja gadijuma. Tapec es ar tevi runaju. Lidz svinigajam nolai?anas bridim atliku?as cetras dienas. Jus ?odien lidosit uz Arhangelsku ar nakts lidojumu. Biletes ir pasutitas. Tur jus sagaidis un aizvedis uz Severodvinsku, kas atrodas 35 kilometru attaluma.
– Ja, ja, Vladimir Viktorovic, es zinu. Es pavadiju vairakas dienas tajas vietas patikama kompanija ar Redinu. Atcerieties gadijumu par urana stienu piegadi Obninskai?
Kurators pamaja ar galvu:
– Starp citu, es uzzinaju, ka tavs draugs bus klat svinibas. Tagad vin? ir ieverojama persona Kodolatkritumu savak?anas, apglaba?anas un apglaba?anas kontroles komiteja, un Severodvinska ?ads darbs notiek nepartraukti. Tatad ?i ir vina maize. Un tad pats prezidents…
– Paldies par davanu! Atzistiet, tas bijat jus, kas sacela traci, vai ne?
Kurators pat ?naca, aizvainots un nedabiski:
– Ta nav karaliska lieta…
– Velreiz paldies, priek?niek! Kur? vel…
– Jums ir carte blanche. Nemiet ikvienu no komandas: «…jums var but pat divi!» – Vladimirs Viktorovics deklameja vardus no Visocka dziesmas.
– Ka butu ar trim?
– Ak, Hera! Tas, protams, ir Vadims ar Anatoliju un Galinu Aleksejevu?
Zurnalists tikai pieticigi noplatija rokas.
– Jusu Gyulchatay ir pasutitas lidma?inas biletes. Tiekamies lidosta. Lidojuma laika jus vinu informesit par jaunako informaciju.
– Ja, jus esat burvis, priek?niek!
– Pui?i jus sagaidis Arhangelska. Tolja jau ir klat, un Vadims ieradisies pusstundu pirms jusu lidojuma.
– Nu, Vladimir Viktorovic, nu… trukst vardu!
– Tev trukst vardu?! Labi, labi, es visu saprotu. Un es nemaz neuztraucos par jusu komfortu! – Kuratora apzinata nopietniba un savilktas uzacis nespeja maldinat pat bernu. – Pirmkart, es rupejos par sevi. Man tevi joprojam vajag! Centieties nedot jums Gyulchatai, vai ne? Ja, ja, un nepamajiet! Jus varetu iztikt, lai gan tas ir maz ticams, bet Galina Aleksejeva… Vina ir austrumnieciska meitene, kaisliga un, iespejams, nepiedod. ?kiet, ka vina tika atrasta kaut kur uz padomju un Afganistanas robezas?
– Ja, netalu no Herata. Musu ipa?a komanda atgriezas no misijas un sastapa mirsto?u divus vai tris gadus vecu meiteni. Iedomajieties, augstu kalnos desmitiem kilometru apkart nav neviena cilveka dzivesvietas, un berns ar gandriz letalu ?autu bruci, novardzis, dehidrets. Tas, ka vina izdzivoja, ir neaptverami. Un vina turpinaja murminat: «Gyu-il!» Un ta kluva Gyulchatay.
«Bet tagad vin? runa cetras vai piecas valodas, un vina kaujas sagatavotiba ir labaka neka jebkuram profesionalam specvienibas karaviram!» Un skaistums… Un kapec vina aizravas ar kadu sievi?ko-zurnalisti, vai zini?
– Nu, vai ir iespejams kaut ko noslept no Kuratora?! Bet vin? nemaz nav damu virietis! Un musu attiecibas ir ka komandierim ar padoto. Butiba…» Talejevs piebilda daudz klusak.
– Kads mulkis! – Asistents teica vel klusak.
– Ko tu teici? – zurnalists jautaja.
– A? Tur nav neka. Es saku, ka jusu cetrinieka efektivitate ir vienkar?i parsteidzo?a! Un lidz ar Redin pievieno?anu man nopietni sak likties, ka realaja pasaule nav tadas problemas, kuru jus nevaretu atrisinat. «Vin? piecelas, piegaja pie kamina un izstiepa rokas pret uguni. – Nu, kaut kas mani pavilka uz komplimentiem. «Es klustu vecs, brali, es klustu vecs.» Un tu mani atputinaji ar brini?kigu konjaku, dabu…
Zurnalists loti nopietni atbildeja:
– Diemzel, Vladimir Viktorovic, pasauli, ar kuru mums jacinas, diez vai var saukt par istu. Taja domine sagroziti likumi un apgriezti principi. Tatad jusu parlieciba var izradities…
«Mana parlieciba,» asi partrauca kurators, «paliks nesatricinama, kamer komanda aizsargas MUSU pasaules robezas!»
Dzivojama istaba iestajas pauze. Pats paligs vinu partrauca:
«Jums bus ?is cetras dienas, lai meginatu pilseta atrast Azerbaidzanas pedas, aprekinatu terorakta vietu, laiku un metodi. Un noverst to. Nu, galvenais uzdevums, protams, ir prezidenta dro?iba. «Vin? bridi padomaja, klusi noputas un loti klusi piebilda: «Vismaz meginiet izvairities no upuriem.»

2. nodala
Draugi velu vakara ar reprezentativu FSB automa?inu piebrauca Severodvinska. Vini bija tris. Jau lidosta Talejevs sava klepjdatora sanema isu zinu, ka islaicigi neparvaramu iemeslu del Vadims ir spiests nedaudz aizkaveties. Maksimums uz dienu.
– Zel gan. – Zurnalists bija patiesi sarugtinats. – Mums vienkar?i ir daudz rutinas darbu, katrs cilveks ir svarigs.
– Patron, vin? to darija ar noluku. – Anatolijs – apmeram trisdesmit piecus gadus vecs jauneklis, gar? ar parsteidzo?i mierigu peleku acu skatienu – sedeja priek?a blakus ?oferim. «Vadkam ir deguns pret jebkuru rutinu un vin? pats taja neiedzilinas…, tapec vin? izdomaja sev attaisnojumu.» Redzesi, pienaks laiks iz?aut vai atstat nazus – vin? ir turpat.
– Tolja! Man jau ir apnicis cinities ar jums par sazina?anos ar mani. Es samierinajos ar «priek?nieku» un «pavelnieku», ar «priek?nieku» un «patronu». Ka velies! Bet ar musu pa?reizejo legendu kadu laiku paturesim tikai «pavelnieku» un «pulkvedi». Citadi vini to nesapratis pareizi tajas aprindas, kur mes sazinasimies un stradasim. Ja prezidents dzird?!
– Vin? bus greizsirdigs. Neviens vinu ta ar cienu nesauks. Vienkar?i padomajiet: «Kungs…"! Bet es nepiekritu «pulkvedim»! Jus vienkar?i nevarat but nekas mazaks par generali sava statusa del.
– Generalis. – Hera pagar?oja vardu. – Izklausas, bet konteksta tas prasa «Mr. Gari. Turklat es galu gala esmu «zurnalists», dazi no klateso?ajiem mani pazist. Koncentresimies uz «komandieri». Kapec tu kluse, Galconok?
Kreisaja puse sedo?a meitene pakratija galvu, izmetot no pieres kra?nu biezu matu ?kipsnu, un paskatijas uz vinu ar lielam, melnam acim:
– Nav problemu, komandieri!
Vaditajs nedaudz pagriezas no priek?eja sedekla:
– Mes tuvojamies. Biedri… generali, kur jus dodaties: uz musu ipa?o viesnicu vai parasto?
Galija izpluda asaras, un Talejevs deva stingru paveli:
– Pagaidam paliksim pie ierasta. Mums ir jabut tuvak vienkar?ajiem cilvekiem.

«Severodvinskas pilsetu, tapat ka lielako dalu slegto pilsetu, var viegli klasificet ka vienas nozares pilsetu, tas ir, tadu, kuras dzive bija atkariga no jebkura specializeta uznemuma darbibas. ?eit vini bija divi. Valsts lielaka kugu buves rupnica SMP, kas specializejas modernu kodolzemudenu razo?ana, un kugu remonta uznemums Zvezdochka, kas galvenokart nodarbojas ar ?o pa?u zemudenu remontu…
…Skarbie perestroikas gadi ir aiz muguras, kad abi ?ie pilsetu veidojo?ie uznemumi bija uz pilniga sabrukuma robezas. Jau vairakus gadus, pateicoties valdibas subsidijam un pilsetas un uznemumu vadibas iniciativai, razo?ana ir pieaugusi. Ir paradiju?ies pasutijumi zemudens un virszemes kugu buvniecibai un modernizacijai ne tikai Krievijai, bet ari citam valstim. Lidz ar naudas paradi?anos atkal saka stradat remontdarbnicas. Ieverojami aktivizeju?ies mazie un videjie uznemumi: kafejnicas, uzkodu bari, bari, visa veida veikali, pateretaju apkalpo?anas centri. Divsimt tuksto?u pilsetas dzive tiek atjaunota…»
Ieguvis ?adu informaciju no interneta, Talejevs smagi noputas: diezin vai ?i maza biznesa uzplaukums, ?ie atdzimsto?ie tirgi un viss parejais viniem tagad naks par labu. Iedzivotaju skaits ar katru gadu pieaug: vismaz savas «atrazo?anas» un galvenokart «darba resursu» apmeklejuma del. Mes zinam, mes izturejam. Puse faktiski dabu darbu rupnicas, bet otra puse… Rit policijas arhivos dro?i vien redzesim butisku noziedzibas pieaugumu. Noziedzibai nav problemu ar iefiltre?anos pilseta.
Tacu ar papira protokoliem nepietiks. Vajag iziet cauri visiem punktiem, sajust, ka un ar ko vini dzivo. Nosutisim Tolju uz vietejo FSB biroju ka pulkvedi no Maskavas. Laujiet vinam iegut informaciju. Mes ar Gjulcataju parupesimies par policiju. Tas atrodas arhivos. Es esmu par cilveku vadi?anu. Tagad guli, guli!

Pirmaja diena pulkstenis bija se?i no rita.

Viesnicas istabu parpludinaja saules gaisma. Pat ja tas nebija tik gai?s ka pusdienlaika un nenesa isto julija siltumu, tas vienpadsmitos vakara parsteidza nepieradinatos viduszonas iedzivotajus ar savu eksistenci.
«Komandieri, aizveram aizkarus cie?ak, preteja gadijuma es kaut ka sadalos divas dalas: dienas beigas jutos ka navigi noguris, un, no otras puses, mans kermenis nekad nevelas atslabinaties, kamer ?is «prozektors» ” lidinas virs horizonta. – Galina sagaidija Talejeva majienu un apzinigi aizvilka smagos biezos aizkarus uz liela, sienas garuma loga. Tikai tad vina ar redzamu atvieglojumu apsedas uz miksta divana blakus Anatolijam.
Vini trijata atkal pulcejas pec ilgiem un nogurdino?iem planoto sabiedrisko vietu apmeklejumiem. Detalizets zinojums par katru no tiem tika pabeigts duci frazu un pusminutes laika. Un kopejo rezultatu varetu formulet vel isak: nevienam vel nav izdevies atklat nevienu pavedienu. Nekas netrauceja Severodvinskas pilsetas ierastajam dzivesveidam un izmeritajai dzives plusmai! Neviens kartigs bandu kar? nenotika, neviens cilveks mistiski nepazuda, ka ari dokumenti ar zimogu, GBP virsnieku ieroci, policistu nujas vai jaunakie slepenie notikumi… Bet tas viss bija pieejams! Bet vini neiejaucas…
Vietejais tirgus bija mazs un neaktivs. Ne mazaka majiena ne tikai uz pardali, bet vienkar?i par sadali?anu: ierastajas vietas tirgojas ierastie subjekti ar ierasto ierikoto jumtu un fiksetu nodevu. Bija pamats saraukt pieri un domigi nopusties.
– Nu, labi, neesi skabs! – Talejeva balsi nebija izdomata optimisma. – Ka tu, Tolja, to sauc, Tolja? «Vini izlaida obligato programmu.»
– Slidotaji piekristu.
– Un tas mani noteikti iepriecina! Kas Galjai ir policijas arhiva? ?ie ir dazi vizualie grafiki: sezonala izaugsme, sezonala lejupslide un klusums mus interesejo?aja nozare, vai ne?
– Es izlasiju visus zinojumus un zinojumus. Vini dod priek?roku cinas izmantot nazus, bet sadzives stridos – medibu ?autenes. Divi ?au?anas gadijumi ar pistoli nav raditajs: vienam bija atlauja, vin? ?ava uz iereibu?iem pusaudziem ar viegliem ievainojumiem, otrs tika parveidots no gazes pistoles, rokdarba, ka tu vel neesi nogalinajis?! Spragstvielas: vienigais gadijums, kas panemts no malumedniekiem Dvina. Tiri rupniecisks paraugs ir amonits. Apmeram pirms desmit gadiem es to nopirku no geologiem. – Aleksejeva apklusa un ar nozelu noplatija rokas.
«Es saprotu, Tolja, ka jums bija visgrutakais laiks FSB.
– Kapec tas ir tik gruti? Pieklajiba, korektums, patiesa nozela, ka vini nekada veida nevar palidzet «neparedzami teroristisku faktu pilnigas neesamibas del». Vini pastavigi strada jaunie?u un nacionalistu grupas. Vini uztur cie?u kontaktu ar militaro specialo nodalu… Un vispar apzinigi veic visas noteiktas proceduras, kas saistitas ar svetku pasakumu sagatavo?anu un nodro?ina?anu. Neviena biroja lietas netika talak par ?adam «atklasmem». Nu, jus saprotat, komandieri, ka vini nerisketu kluset par kadu arkarteju gadijumu, nemot vera manas pilnvaras. Bet vini deva priek?roku neiedzilinaties ikdienas darba detalas. Starp citu, visa nodala jau ir parcelta uz pastiprinatas dezuras rezimu…
– Beidz, Tolja, nemierini mani! Es pats to visu varu turpinat, balstoties uz Iek?lietu ministrijas departamenta apmeklejuma rezultatiem. Bezpajumtnieki ir bezpajumtnieki, «zilumi» klust zili, un dazas bezmaksas, bet apmaksatas milestibas priesterienes sa?utu?as kurn par bagatu klientu trukumu. Ieteicu vadibai norikot Parvaldes darbinieku paliga katram rajona policistam un divu dienu laika izbraukt cauri visiem pilsetas karstajiem punktiem, «sliktajiem» dzivokliem utt utt. vai ir aizdomas, nekavejoties zino ?eit. Ja… Principa ir palikusi tikai viena vieta, kas ir obligata – augs. Vadims to butu uznemies ?odien, bet acimredzot man tas bus jaizdoma rit. Kopa ar Gyulchatai! Personala nodala vina rupesies par nesen pienemto darbinieku sarakstiem.
?aja laika no uz galda atverta klepjdatora atskaneja melodisks, kluss signals.
«Ak,» zurnalists paskatijas uz monitoru, «paka no kuratora.» Acimredzot nav laika doties uz videozvanu. Mes to tulit atversim… Tatad, Vadims bus ar mums rit no rita. Un viss parejais ir materiali Azeram. Nedaudz! Naciet sediet pie galda un skatisimies to kopa.
Patie?am, tas bija parasts padomju militarpersonas personisks jautajums.
Azer-Pasha Ogly Siyatov, azerbaidzanis, dzimis Baku projekte?anas inzeniera un muzikas skolotaja gimene.
«Es domaju, ka Azer ir iesauka,» Tolja pakratija galvu, «bet izradas, ka tas ir vards!»
Vin? macijas krievu skola. Mana teva vecaki un visi vina radinieki dzivoja Kalnu Karabaha. Vini ari gaja boja sadursmju laika etnisku iemeslu del. Azera tevs, kur? apciemoja savus radiniekus, nomira kopa ar viniem.
– Tur kar? bija ists! Likas, ka Dzulcatai ir pamodusies. – Kada ir nekrietniba visa vainot Armenijas un Azerbaidzanas konfliktu! Taja katla varijas desmitiem tautibu. Un krievi ir vinu vidu! Cilvekus slakteja ne tikai gimenes, bet veseli ciemati. Tur joprojam kup ugunskurs. Varbut tie?i ?eit ir jamekle pusaudza dvesele notiku?a luzuma saknes?
– Tad acimredzot ne bez vecaku palidzibas! Starp citu, mate… ak, luk: «mirusi no sirdstriekas, kad delam palika 21 gads.»
Pec skolas vin? iestajas Baku Augstakaja jurskola. Lielisks students. Papildus krievu valodai vin? zina azerbaidzanu, turku un anglu valodu. Saprot daudzus kalnu dialektus. Beidzis Kimijas fakultati radiometrijas, radiologijas specialitate. Iecelts par kimiska dienesta vaditaju viena no Ziemelu flotes kodolzemudenem. Astonus gadus velak vin? veselibas apsverumu del (?) aizgaja rezerve ar 3.pakapes kapteina pakapi.
Pielikuma ir pieci sertifikati, kas rakstiti ka kopiju kopijas. Vina izcilajai reputacijai nav ne vainas.
Vin? bija precejies no briza, kad absolveja koledzu, un gandriz lidz bridim, kad tika parcelts uz rezervi. ?obrid ?kiries. Nav bernu. Sieva, bijusi: Tamara Mizina, ciema dzimta. Pervomaiskijs, krievs.
Un ne rindinas par talako likteni! Ja kurators neko nevareja izrakt, tas nozime, ka ?i persona tie?am nav ierakstita neviena «annale».
– Nu ka tu doma?
Uz Talejeva jautajumu Anatolijs tikai nicino?i iesmejas, un meitene jautaja:
«Par astoniem dienesta gadiem personas lieta ir atzimetas piecas, ne, se?as militaras vienibas, katra noradot tikai izdienas stazu. No vairakiem mene?iem lidz divarpus gadiem. Vai tas ir labi?
– Ja, Galconok, viss ir labi. Ipa?i flotes sabrukuma perioda, kad vienigie zina?anu un pieredzes neseji – virsnieki – pluda uz civilo dzivi. Un neviens vinus neaptureja! Tadi specialisti ka Sijatovs bija zelta verti. Tapec vini tos iemeta no vienas kodolzemudenes uz otru, lai apmacitu jaunie?us vai nodro?inatu aprikojuma dro?u darbibu navigacijas laika. Kopuma Redins var pastastit dazas detalas par floti un skolu, kad vin? paradas. Protams, visparigakais un maz ticams, ka tas ir tie?i saistits ar musu objektu. Varu tikai piebilst, ka pirmie kontakti ar teroristu strukturu parstavjiem bija iespejami jau studiju laika: Baku skola izglitibu ieguva 40 (!) dazadu valstu, galvenokart Afrikas un Azijas regionu parstavji. Esmu personigi redzejis dokumentalus materialus, kas apgalvo, ka musdienu Somalijas piratu «augstaka vadiba» tagad ir 40—50 gadus veci Baku skolas absolventi!
– Nav vaj?! Lieliska skola. Tapec vini ar tiem nevar tikt gala. Kapec piratiem ir vajadzigi kimiki, patron? Ruma degustacija, vai ne?
– Baku specializeta fakultate bija navigacija, nezinatajs! Tatad vini parvietojas pa juru, tapat ka jus sava dzivokli. Vai ?ie dokumenti jums neiedvesmoja neko citu ka tikai rumu?
Tolja paraustija plecus:
– Iznemot to, ka tur bija bagatiga dzilas padomju stagnacijas gara smarza.
– Es domaju, ka ari tagad militaraja joma ir maz at?kiribu personala birokratijas zina. Es ari nevaru no ta neko dabut. – Hera pamaja ar roku monitoram: – Bet… – vin? apklusa.
– Nu, labi, komandieri! Formulejiet to! – Galija cerigi paskatijas uz vinu.
– Ne, pui?i. Tikko pazibeja kaut kas netverams. Kad lasiju par savu sievu. Kapec ?kirties? Nepatika, ka tavs virs pamet militaro dienestu? Tik daudz par veselibu. Vai bernu trukuma del? Bet astoni laulibas gadi jau aiz muguras, tu esi pieradis, pieradis, vai neiebilsti? Ko jus ka sieviete domajat par to?
– Katra gimene ir tuksto?iem ?kir?anas iemeslu. Mani vairak parsteidz nevis beigas, bet gan sakums.
– ?
– Es domaju laulibu. Vina ir krieviete, no malas. Azer Pasha Ogly tada sieva ir mulkibas. Kur vini vispar vareja satikties? Tatad… «Esmu dzimis ciema. Pervomaiskijs». Ja, Krievija tadu ir vairak neka ducis! Un musu biju?ajas republikas tas nav mazaks.
– Tatad mums ?is jautajums ir japrecize. – Zurnalists raknajas sava soma. – Kas redzeja manu atlantu?
Tolja un meitene pasmaidija: vinu komandiera ieradums vai divainiba visur nesat lidzi detalizetu geografisko atlantu bija labi zinams abiem.
Beidzot Talejevs atklaja, kas pietrukst uz naktsgaldina, un iedzilinajas kabineta. Vinu netrauceja. Laiks bija pagajis pusnakts, Galija un Anatolijs devas uz savam istabam. Tikai Hera, nekam nepieversdama uzmanibu, ar zinamu niknumu ?kirstija biezas publikacijas lappuses ?urpu turpu. No vina kustigajam lupam vareja skaidri saskatit ne parak glaimojo?us recenzijas, kas adresetas gan atlanta sastaditajiem, gan, iespejams, pa?iem petniekiem.

Apmeram trijos nakti Aleksejeva istabas neaizslegtas durvis bez klauve?anas ar skalu troksni atveras. Talejevs ka viesulvetra ielauzas iek?a un devas tie?i uz meitenes gultu.
– Dzeki, dzeki! Celies jau aug?a! «Vin? uzlika roku uz pleca, parklata ar planu palagu.
Meitene asi saraustijas, vinas acis iepletas un tuk?i skatijas uz negaidito nakts viesi. Bija skaidrs, ka vina guleja cie?a miega.
– Paskaties, tas daudz ko maina. – Satraukta zurnalista roka bija tas pats atlants.
Galija piecelas gulta, nolieca muguru uz apjomiga spilvena un ar roku tureja bidamo palagu. Vina vel neko nesaprata. Talejevs panema no kresla vieglu sporta dzemperi un pasniedza to vinai:
– Uzmet un paskaties. «Vin? apsedas tie?i uz segas pie vinas kajam. – ?i ir Arhangelskas apgabala karte. Es sapratu, kas mani toreiz intereseja Azera gadijuma: ta bija piemine?ana, ka vina sieva ir dzimusi ciemata. Pervomaiskijs. Es redzeju ?o vardu kada karte, bet nevareju atcereties, kur.
«Hera,» meitene jau bija uzvilkusi treninterpu, «nomierinies, es visu atceros.» Es ari teicu, ka valsti ir desmitiem vai simtiem ?adu ciematu.
«Es paskatijos uz katru kartes milimetru ar palielinamo stiklu: nav neka «Maija diena». Bet es atceros: es to redzeju!
– Jebkura cita musu pla?as Dzimtenes regiona…
– Ne, ne, mani vienkar?i nevaretu intereset citi regioni. Un es atcerejos! Atgriezoties Maskava, sanemusi uzdevumu no kuratora, es, ka parasti, gribeju orienteties karte, bet namina tada nebija. Un tad es nokluvu interneta.
Ar ista burvja zestu Talejevs no kaut kur zem gara adita dzempera svarkiem iznema savu plakano klepjdatoru un atvera vaku. Uz ekrana bija ta pati Arhangelskas apgabala geografiska karte.
– Apskatit ?eit. «Vin? noradija ar pirkstu kaut kur blakus lielajam sarkanajam aplim un lielajam uzrakstam «Arhangelska». – ?eit: MAY PERVOMASKY!
Galja piekrita:
– Ko tad?
– Un ?eit? «Zurnalists vinai pasniedza atlantu.
Meitene rupigi nopetija to pa?u kvadratu drukataja karte. Tur nebija neka tada ka Pervomaiskim. Tikai nedaudz uz saniem pagriezas garais uzraksts «Novodvinsk».
«Kada divaina neatbilstiba,» Galija domigi sacija.
– Tas viss mani mulsinaja. Cik ilgi es keros pie ?i… kad tu aizgaji gulet. Es vienkar?i nevareju sasaistit galus. Un mana parmeriga ticiba Liela globala timekla nekludigumam mani pievila. Es jus neintrige?u, teik?u, ka man izdevas «izrakt» desmitiem dazadu zemsvitras piezimju un atsaucu: interneta ievietota karte tika nemta no daziem veciem avotiem un nekad netika labota. Tapec jus redzat ciematu. Pervomaiskijs. Bet ?i apmetne beidza pastavet 1977. gada, kad to pardeveja par Novodvinsku! Un mans atlants ir daudz jaunaks, tur viss atbilst musdienu realitatem. Tatad Tamara Mizina dzimusi Novodvinska. Un tas ir 20 km no Arhangelskas, 40 km no Severodvinskas un loti tuvu – apmeram piecus kilometrus – no liela Isakogorkas dzelzcela mezgla. ?eit!
Galina pavadija vel tris minutes, lai salidzinatu abas kartis, tad paskatijas uz Talejevu un otrreiz teica:
– Ko tad?
– Ka tas ir «kas»? Vai, jusuprat, ta ir nejau?iba, ka vina nak no ?im vietam?
Meitene graciozi kustinaja plecu:
– Man personigi ?is fakts tikai nonem jautajumu, kur vina vareja satikt Azeri: viss ir blakus. Butu gruti izskaidrot vinu tik?anos, ja ciems. Jus atradat Pervomaisku Sahalina. Tas ir, pirmkart. Un, otrkart, kapec jus nolemat, ka tie?i ?aja Pervomaiskija piedzima Mizina? Cik atceros, vina personigaja lieta vina atra?anas vieta nekur nebija noradita.
– Un vai jus nopietni domajat, ka tada sakritiba var notikt?! Ka ar «Nav tadas lietas ka nejau?ibas!»?
– Nu kapec tu mani spidini? Galu gala es lieliski redzu, kur tu teme. Ja, es noteikti piekritu, ka ?i Pervomaiska-Novodvinska ir japarbauda: kur esmu dzimis, ka pagaju?i pirmie 18 dzives gadi, draugi, radi… Pec pilnigas «brivas programmas».
Hera paliecas uz priek?u un skali noskupstija meiteni uz vaiga:
– Tu esi tik gudrs, mans milais! Es do?os uz turieni pirmais no rita.
– A…
– Un jus – uz rupnicas personala nodalu! Dod Dievs, lai lidz vakaram izdotos sastadit detalizetus darba pienemto sarakstus, kas mums nepiecie?ami. Smagi stradat.
– Vismaz Tolju panem lidzi.
«Varbut mes to darisim.» Nav jegas vinam te sedet. – Talejevs pamanija, ka Gala zaglus nozavajas. – Guli, guli, es eju prom.
Vin? uzmanigi apklaja meiteni ar palagu, izbrauca ar roku vinas matiem un noskupstija vinas pieri. Tad, uzmanigi solodams, vin? izgaja no istabas un klusi aizvera durvis.
Otra diena sakas…

3. nodala
Tie?i no viesnicas numura zurnaliste zvanija Iek?lietu ministrijai un ludza informaciju par Tamaras Mizinas dzim?anas (un dzivesvietu) vietu. Varbut vinas virs Sijatova. Stundas laika vin? sanema visu informaciju, kas ?obrid bija regionalo dro?ibas speku riciba. Informacijas bija maz, tacu ta ari liecinaja, ka Komandas meklejumi ?aja virziena nebija veltigi.
«Komandieris,» Gera un Anatolijs ar radio aprikotu Iek?lietu ministrijas specialo transportlidzekli bez identifikacijas krasas piebrauca uz Novodvinsku, «ja tagad izraksim kaut ko interesantu, attaupisim to savam cirka draugam.» Vin? paradisies pec paris stundam. Uzdavinasim vinam jauku davanu: jus zinat, ka Murmanska ?picbergenas atraduma gadijuma vin? loti velejas izstradat sievie?u liniju! Vin? to nosauca: stradajot «la femme»! Tomer vinam ir ipa?a attieksme pret sievietem. Ne velti cirka nostradaja tik… konkrets akts.
Kopuma Komandai nebija pienemts runat par savu «iepriek?ejo» dzivi, tacu draugi zinaja, ka Vadims uz cirka skatuves ilgus gadus uzstajies ka virves staigatajs, zonglieris, paklaju cikstonis un duncu metejs. Vina lielaja numura «House of Flying Daggers» kulminacija bija epizode, kad meiteni ar naziem svieda meiteni, kas bija terpusies baltos ligavas halatos un plivura. Vadims, aizsietam acim, izmantoja devinus nazus, lai pienaglotu savus rotajumus koka vairoga.
– Mes to noteikti darisim. Ja vien no mums nav nepiecie?ama tuliteja riciba. – Talejevs paskatijas ara pa sanu logu. – Pec aprakstiem ?kiet diezgan pieklajiga pilseta ar aptuveni 40 tuksto?iem iedzivotaju, tacu pec izskata ta ir pilnigs bardaks.
Vaditajs atbildeja no vaditaja sedekla:
– Tatad centra viss ir patie?am moderns, bet taja adrese, ko vini man iedeva, ir visas vecas majas. Ne celtnieki, ne remontetaji ?eit nav ieradu?ies kop? Pervomaiska ciema laikiem. Un mums joprojam ir jaiet uz priek?u! Kas tur varetu but? Mezs vai purvs…
Salauztais zemes cel? faktiski pagriezas pa labi, uz taluma redzamu mazu birzi. Neskatoties uz sauso un saulaino laiku, uz cela ?ur tur vareja manit netiras pelkes. ?oferis, lamajoties, apbrauca tiem apkart, cik speja, lidz samazinaja atrumu pie diskretas privatmajas ar zemu zogu.
– Mes esam ieradu?ies, biedri generalis!
– Nekap ara no ma?inas! – Talejevs paveleja ?oferim, un vin? kopa ar Anatoliju lenam parvietojas ap zogu.
Maja izskatijas neapdzivota. Divi no cetriem logiem bija aizskarti, un taka, kas veda no vartiem, bija aizaugusi ar svaigu zali. Pa?i varti bija tikai valigi aizsegti, kas lava draugiem netrauceti tuvoties majai. Verandas pakapieni bija manami nolietoti, un nojume virs tas bija saliekta un nokarajusies. Tomer priek?ejas durvis izradijas blivas, izturigas un aizvertas ar iek?ejo sledzeni. Anatolijs meginaja kaut ko saskatit iek?a pa neiekaptajiem logiem, tacu stikls bija netirs, apgaismojums slikts, un, ja neskaita dazu mebelu neskaidros siluetus, nekas nebija redzams.
Laukuma pa kreisi no majas atradas tupa ?kunis. Musdienas ?adas ekas arvien vairak tiek izmantotas ka automa?inu garazas, tacu ritenu pedas ?eit nebija. Izlemusi iet iek?a, Hera satvera lielo dzelzs kron?teinu, kas aizstaja durvju rokturi, un uzreiz izdzirdeja saucienu:
– Ko tu te gribi, ja?
Abi virie?i pagriezas pret balsi no cela un ieraudzija lielu sievieti ko?i sarkana udensnecaurlaidiga jaka un augstos gumijas zabakos. Vina atspiedas uz stipru, kruzainu nuju.
– Ko tev vajag, es jautaju? – sieviete atkartoja.
Tolja izradijas tuvak milzigajam kartibas sargam. Vin? runaja parliecino?i un leni:
– Redziet, mes speciali atbraucam no pilsetas uz… uh… uz vietas… apskatit…
– Aaaaand, tatad tu esi no Tomkas?
Anatolijs isi paskatijas uz komandieri un pamatigi pamaja.
– Kada neuzmaniga meitene! Cik reizes es vinai saku: bridini mani! Tatad ne, viss ir savadak. Vai man te jastaiga visu dienu? Nav meitene, teja.
Sieviete patie?am bija taja vecuma, kad, ipa?i ciema sievietem, nodzivoto gadu skaitu vizuali vairs nevareja noteikt.
«Mana maja ir turpat,» vina pamaja ar roku uz ielas, «bet citu tuvu kaiminu nav.» Ekimovi aizgaja pagaju?aja gada, – vina noradija uz pamatigi nobriedu?o budinu blakus pa kreisi, – un Matrjona nomira pirms se?iem mene?iem… – Bija skaidrs, ka ?i Matrjona piedereja piparkuku majinai labaja puse.
Talejevs pieklajigi noklepojas.
«Tapec es saku: bridini mani.» Ak, vai! Vai velaties maju, kura dzivot, vai ka vasarnicu? Vai varbut uzcelt kotedzu vai zemei?
Talejevs bija pirmais, kas saprata situaciju:
«Mes, mans dargais, atbraucam uz ?ejieni, lai uz vietas noteiktu, vai maju var remontet, vai viss bus jabuve no jauna.» Tad izlemsim, vai ir verts pirkt. Un mes nepiekritam Tamarai par atslegu.
«Nu, ?o lietu var labot,» sacija kaimin? un tad pek?ni aizdomigi jautaja: «Ka jus ar Tomku satikaties, bet vina tev neiedeva atslegu, vai ne?»
Tacu notriekt zurnalistu nebija tik vienkar?i:
– Vai es teicu, ka mes ar Tamaru satikamies? Vina publiceja sludinajumu avizes, mes to izlasijam un sazvanijamies pa telefonu.
– Ak, man nepatik ?ie tievie radijumi. Es nekad to neizmantoju. Ja, un pedeja laika mana dzirde ir kluvusi sliktaka. Parasti Tomka suta ?urp cilvekus ar vinu atslegam. Tatad vini var staigat un klist tik daudz, cik velas. Vini visu apluko un izdoma. Dazreiz vini pat paliks pa nakti, lai viniem nakti nebutu javelkas atpakal uz savu pilsetu. Maju vel neviens nav nopircis. Tulit teicu mulkim Tomkam: «Tu neatradisi pircejus!» Neviens nedosies uz tadu vraku un pat uz zemes malas. Es pats butu palicis ?eit dzivot, tapec varbut butu kaut ko ietaupijis. Bet vai te jaunie?i var sedet?! Atri nosvilpoju uz pilsetu uz rupnicu. Lai gan tas ir saprotams: esmu pieradis pie visam pilsetas ertibam.
Saruna ar tik interesantu sarunu biedru Herai tagad kluvusi teju svarigaka par majas apskati.
«Bet mes pat nejautajam Tamarai Nikolajevnai pa talruni, kur vina strada vai kur vina dzivo.» Nebutu maldina?ana!
– Nu, kada tur blediba?! Viss ir redzams. Un Severodvinska ir tikai viena rupnica, kur vel vina varetu stradat par gramatvedi? Un rezerves atslegas atrodas kanalizacija, kas atrodas virs lievena. Atveriet to, apskatiet, varbut kaut ko izdomasit.
– Un ?kunis?
– Ja, visas atslegas ir uz gredzena. Pat no pazemes un pieliekama.
– Nu tu neesi tikai sieviete, tu esi ists dargums! Un kas, ja nav noslepums, notika, ka Tamara Nikolajevna aizbrauca no ?ejienes un pardod maju?
Un atkal Talejevs loti precizi defineja sievietes rakstura psihologisko momentu un ipa?ibas: vina nemaz nevelejas ?kirties no pieklajigajiem apmekletajiem, un ilgsto?ais klusums vinu vilinaja runat.
– Pirmkart, veca Nikiticna nomira. Ak, cik tas ir vecs? Vina ir desmit gadus jaunaka par mani! ?i mate bija Tomkina. Vini abi ?eit dzivoja visu laiku…
– Kur bija tavs virs, Tamaras tevs? – Talejevs saprata, ka runat runigas sievietes partrauk?ana ir diezgan pienemama. Tas vinu neatraidija, bet, gluzi preteji, vareja domu kustibai pie?kirt jaunu interesantu virzienu.
– Tatad vina tur nemaz nebija. Nikiticna nevienam par vinu neteica ne varda. Ak, labi, es jums pateik?u! Jus, cilveki, pec visa spriezot, esat pieklajigi un cienpilni. Tomkina mate ieradas musu ziemelos, kad vina bija tikai meitene. – Sieviete pargaja uz skalu cukstu. «Cietuma nometne vina tika ieslodzita tepat netalu no Nenoksas par daziem jaunibas grekiem. Nezinu, nemelo?u. Vina stasta, ka nokalpojusi cetrus gadus par velti un atbrivota ar mazuli rokas. Ka tas var notikt! Un vina nekur negaja, palika stradat cementa rupnica musu Pervomaiskija. Ar Dieva palidzibu maja tika iztaisnota, viss ciems palidzeja to uzcelt. Citi cilveki kadreiz bija…
– Vai tu ta dzivoji ar savu meitu?
– Ja. Es neskatijos uz virie?iem. Varbut, protams, kad es iemilejos vairakas reizes: ka sieviete var but jauna bez ?i, bet ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne, ne. Es visu laiku audzinaju savu meitu. Un vina izradijas skaista un gudra. Pabeidzu skolu un devos uz gramatvedibas tehnikumu Arhangelska. Tad es satiku ?o, savu viru. Nosaukums ir tik brini?kigs, ne musu: kaut kads Pasha. Vin? ir no Austrumiem un, iespejams, no dizciltigas gimenes. Un te kaut kur vin? bija flotes virsnieks. Skaists! Reiz es vinu redzeju. Tas ir tad, kad vin? un Tomka pec kazam apciemoja mati. Tris dienas izklaidejamies un aizbraucam kaut kur pie Murmanskas. Pasha tur kalpoja. Tatad pagaju?aja gada Nikiticna nomira. Plau?u vezis. Daudzi cilveki musu cementa rupnica nonak ?adi. Tomka ieradas, bagatigi apglabaja mati, registreja maju uz vinas varda un devas atpakal pie vira. Bet vai nepatik?anas nak vienatne?! Ar Pasha bija kaut kada nesaskana, un vini iz?kiras. Kur meitenei jaiet? Vina atgriezas vecaku maja. Vai tie?am ?eit ir iespejams dzivot vai sakartot savu likteni?! Tapec vina devas uz pilsetu par gramatvedi rupnica. Pagaidam vin? kaut kur ire dzivokli, un, pardodot maju, vin? tur nopirks sev maju. Varbut izdosies. Ko darit, ja jus to nopirktu?
– Vai daudzi cilveki jau naku?i apskatit maju?
– Tu busi piektais. Daziem tas uzreiz nepatika, dazi nenoradija cenu. To velak man teica pati Tomka, vina negribeja to padarit letaku, citadi nevares nopirkt dzivokli pilseta.
Talejevs klausijas uzmanigi un ieintereseti, neskatoties uz neparasto, neparasto stasta plusmu. Tagad vin? pamatoti cereja, ka majas apskate dos vel vairak pamatu pardomam un secinajumiem.
Tatad kopuma tas notika. Tacu vispirms zurnalists pakapas mala un izvilka mobilo telefonu.
– Maza meitene? Klausieties uzmanigi: uzziniet personala nodala, vai Tamara Nikolajevna Mizina strada rupnica. Kop? kura laika, kada amata un visas oficialas detalas. Varbut vina lieto uzvardu Sijatova. Ne! Kategoriski: bez kontakta! Loti uzmanigi. Mes to apspriedisim vakara. Savienojuma beigas.
Vin? atgriezas pie uz cela atstata sarunu biedra.
– Atvainojiet, es nezinu jusu vardu un uzvardu…
– Ak! – Padzivojusi sieviete apmulsusi pamaja ar roku. – Pats labakais, Ivanna. Tapec piezvaniet man.
– Nu, labi, darga Ivanovna, tad jus atlausit mums izmantot majas atslegas, kas atrodas kanalizacija, un visu rupigi parbaudit, ja?
Tagad sieviete mierigi pamaja ar galvu un lepni piebilda:
– Mums vienmer ir elektriba! Iesledziet to savai veselibai. Man jau ir mazliet gruti staigat, tapec es ie?u uz savu istabu un atputi?os. Ja ta, nac, nekautrejies. Es varu tevi pabarot! Un ielieciet atslegu atpakal, kad esat visu apskatiju?i.
«Mes noteikti visu darisim rupigi.» Viena tik brini?kiga kaimina del jus jau varat iegadaties zemes gabalu ar maju.
– Paskaties apkart, parbaudi visu! Mes nekrapjamies. Varbut mes tie?am klusim par kaiminiem.
Ivanovna, atspiedusies uz nujas, lenam virzijas pa tuk?o ielu.

Gera un Anatolijs saka parbaudi ar dzivojamo eku. Starp visparejo postu draugi atri atrada pedas cilveku nesenai klatbutnei. ?kiet, ka tos negrasijas slept. Pa virtuves verandu bija izmetatas galas un zivju konservu metala kannas, tuk?as piena pakas un celofana iesainojumi. Galds bija biezi klats ar novecoju?am maizes drupacam, un masivais cuguna pelnutrauks bija pilns ar izsmekiem.
«Vai tev neliekas divaini, Tolja, ka cilveki, kas ieradas apskatit maju ar merki to iegadaties, ne tikai apbrinojami nepareizi aprekinaja savu laiku un bija spiesti taja pavadit nakti, bet ari vienkar?i sanema klasiskas sausas devas. ar viniem?»
Anatolijs atbildeja no nelielas istabas pa labi no ieejas:
– Domaju, ka istam «klasikai» degvina pudelu nepietiek.
«Tas ir tad, ja „klasika“ ir krievu valoda,» atzimeja Talejevs.
«Tacu ir acimredzami vairak vietu, kur apgulties, neka varetu but nepiecie?ams vienam vai diviem noguru?iem celotajiem: es jau esmu saskaitijis cetras estakades gultas, papildus divanam un saliekamajai gultai galvenaja istaba.
Draugi vairs neko sev interesantu neatrada ne pazeme, ne skapi. Mazaja ?kuniti guleja ietilpigi darza rati un vienkar?s aprikojums: lapstas, grabekli, vairaki kapli, spaini un liela izzuvusi vanna. Jau virzoties uz izeju, zurnalists apstajas, it ka kaut ko atceredamies, tad atgriezas pie ratiem un rupigi apskatija to no visam pusem. Apmierinats norucis, vin? uzmanigi nonema no ritena loka netiro papiru un paslepa to maka.
Atgriezies maja, Talejevs parnesajamas lampas spilgtaja gaisma uzmanigi izsainoja atradumu uz galda.
– Skaties, Tolja, kads interesants dokuments! Zel, ka no ta saglabajusies tikai neliela dala. – Zurnaliste rupigi ar virtuves nazi noskrapeja no palaga virsmas netirumu kartu. Kluva redzams tipografiskais fonts. – Vai jus zinat, kas tas ir? – Un, negaidot atbildi, vin? paskaidroja: – ?is ir kravas rekina dublikats. Tas tiek pielimets tie?i uz ?is pa?as kravas, kad to suta pa dzelzcelu. Vai dazreiz ari automa?ina. Var saprast, ka izlido?anas stacija ir Niznijnovgoroda, sanemejs Arhangelskas kugu buvetava un uznemums Sevmash… tas ir, Severodvinskas SMP rupnica! Vai redzi datumu? Apmeram pirms mene?a. Pats kravas apraksts ir pilniba norauts, lai gan domaju, ka ne par to ir runa.
– Kapec? Manuprat, tas ir vissvarigakais jautajums: kada veida iepakojums ir no Niznijnovgorodas?
– Tolja! Niznijnovgoroda ir Gorkijs, vai ne? Un tur kop? pagaju?a gadsimta vidus ir koncentreti videjie ma?inbuves uznemumi, tas ir, aizsardzibas rupnieciba. ?kiet, ka ari Seryoga Redins man teica, ka tur tiek razotas divas tre?dalas no modernas kodolzemudenes uzpildes. Ar to es domaju, ka krava var but jebkas: lieli mehanismi vai mazi releji un dro?inataji, sukni, kompresori, kilometri kabelu vai kaut kadas dienasgaismas spuldzes… Svarigi ir tas, ka tas tiek nosutitas uz Severodvinskas rupnicu. Pastasti man, kur uz darza ratu ritena no privatas nojumes uz ciematu. Vai Pervomaiskiks varetu but tada rekina luznis? Pa labi! – Lai gan Toljai nebija laika kaut ko atbildet. – No vietas, kur ?i krava ne tikai brauca vagona pa dzelzcela sliedem, bet kur ta tika iekrauta, izkrauta vai PARVEIDOTA.
Talejevs bridi kluseja, verodams, cik intensivi Anatolijs sasien galva valigos galus.
– Nekavejoties izmetiet sakuma un beigu punktus…
– Kas tad atliek?!
– Nu tu nezini! Tas ir tapec, ka jus visi smejaties par manu apsestibu ar geografisko atlantu!
– Ne, komandieri…
– Labi, labi, bet vakar es piemineju vienu punktu karte, kad runaju par Pervomaisku-Novodvinsku. Un tagad vin? vairakas reizes klausijas, kamer mes veicam mekle?anu. Kapec tu doma? Klausijos lokomotives svilpienus! Un es dzirdeju!! Paskaties: rekina noraditi divi galamerki – Arhangelska un Severodvinska. Turklat otra ir 35 km talak, bet pirma ir nedaudz uz saniem. Logiski, ka vajag izkraut Arhangelska, bet parejo nogadat Severodvinska. Bet jums nav javed viss vilciens uz Arhangelsku, ja pec vajadzibas parvietojat automa?inas kada tuveja dzelzcela mezgla. Ir ideals risinajums: ir tik liels dzelzcela mezgls – Isakogorka. Un ?eit mans atlants man saka, ka no ?is Isakogorkas centra lidz musu Novodvinskas centram ir astonarpus kilometri. Un mes no centra iebraucam kada nejaukaja sturi! Un pats celu krustojums Isakogorka ari atrodas pa?a dienvidu mala. Ta nu sanak, ka tagad esam divus tris kilometrus no domajamas parslodzes vietas! Starp citu, to netie?i apliecina manevre?anas lokomotivju svilpes. Es velreiz uzdodu dro?ibas jautajumu: no kurienes nak papirs uz ritena?
– No Isakogorkas dzelzcela mezgla, generala kungs! Un dargais ?erloka Holmsa kungs!
– Tas ir tik elementari, Vatson! Nu tad mes ka vienmer atkapjamies no zanra klasikas, kas nosaka VISAS pieejamas iespejas izpetit, nevajadzigas atmest un rikoties pec vieniga pareiza. Ka vienmer, mums vienkar?i nav laika tam. Tapec uzreiz nemam to, kuru uzskatam par vienigo pareizo.
– Un kads ir ?is variants?
Tagad Talejevs ilgi domaja. Vin? vai nu pagrieza dargo papiru uz galda, paklaujot to lampas spilgtajai gaismai dazados virzienos, vai ari verigi paskatijas ara pa logu, vai ari saka domigi un nesteidzigi staigat pa istabu. Beidzot sasala tie?i pa vidu.
– Kadam (pagaidam vinus ta sauksim) vajadzeja nogadat savu kravu uz Severodvinskas rupnicu. Vini uzzinaja visa kravas vilciena pienak?anas faktu un laiku, un ta atdali?anas un atkartotas savieno?anas bridi vareja nomainit noteiktu skaitu kastu (vai ko citu) ar lidzigam, bet ar savu pildijumu. iek?a.
Zurnalists apklusa. Ari Anatolijs kluseja. Pusminuti, minuti…
– Un tas viss? – Toljas balsi bija acimredzams aizvainojums par paskaidrojumu parmerigo isumu.
– Pagaidam – ja! Jo «?is punkts» tagad atrodas mums blakus. Mes atstasim analizi un secinajumus musu vakara simpozijam un dosimies uz Isakogorkas krustojuma staciju. Mes to izdomasim uz vietas.

Draugi gaja pa zemes celu nelielas birzites virziena. Talejevs nolema nerisket un nosutija automa?inu un vaditaju gara apvedcela, kas, spriezot pec kartes, lava iebraukt Isakogorka no oficialas puses. Tur norunajam satikties. Jau pec puskilometra brauciena Hera uzteica sevi par talredzibu: cel? ieverojami sa?aurinajas, bedres un bedres uz ta kluva gandriz neparvaramas jebkura veida sauszemes transportam, pelkes celmalas izauga lidz videja dika izmeram, un caur garo zali sanos, mucam, kas klatas ar dubliem vai pilem.
Tacu, tuvojoties meza zonai, kluva manami sausaks un gludaks. Bet pats cel? kaut kur pazuda, atstajot aiz sevis vairakas tikko pamanamas cusku takas. Bet staigat pa ?adu lauku bija daudz patikamak, tirak, dro?ak un galvenais – atrak. Apbrauku?i birzi pa labi, draugi atradas zema kalna, no kura paveras skaists skats uz dzelzcela mezglu. Vel pec divdesmit minu?u brauciena vini nonaca ekstremaja dzelzcela sliede un apstajas, lai atpustos un paskatitos.
– Nu, Tolja, es domaju, ka mums vienmer bus laiks iepazities ar Isakogorkas intensivas darba dzives oficialo pusi, bet pagaidam mes taja iedzilinasimies, ta sakot, no iek?puses.
– Ja. Caur to pa?u Krievijai nozimigu vietu. Vajadzeja vismaz ?nabi priek? reprezentacijas pakert.
«Kadu iemeslu del man ?kiet, ka tas nesanaks.» Diez vai mes ?eit busim tik laimigi. Tapec neatslabsti.
Atbildot uz to, Anatolijs nedaudz salieca jakas apak?malu, un Talejevs ieraudzija Tolina zimigas pistoles rokturi.
– Kungs, ka tu vinu no Maskavas lidma?ina ievedi kontrabandas cela?
– Tatad, es lidosta pacuksteju kadam, kuram vajadzeja dazus vardus par «sarkano kodu».
Hera tikai pamaja ar galvu. Vini «ireja» personigos ierocus no Iek?lietu ministrijas departamenta Severodvinska, izmantojot to pa?u «sarkano kodu». Bet vai olimpiskais sudraba medalas ieguvejs ?au?ana ar pistoli var but apmierinats ar kadu standarta Makarovu? Anatolija pistoles – vina majas kolekcija bija vairakas – no vina at?kiras tikpat ka moderna ballistiska rakete no senas katapultas. Tas bija ists makslas darbs, noteikti roku darbs. Iegarena muca ar ipa?i planu trok?na slapetaju, rokturis ka divcinas zobena rokturis, kas izgatavots tikai pa?a Anatolija rokai, nemot vera visas tas anatomiskas nianses.
«Nez, par kuru roku vin? panema ieroci? – nez kapec domaja Talejevs. «To slepj kreisa doba jaka, kas nozime, ka ta ir paredzeta labajai.» Tolja vienlidz prasmigi izmantoja abas rokas. Tad zurnalistam ienaca vel viena pratiga doma: «Kas ir zem vina labas apak?malas?»
Vin? atkal pamaja ar galvu, bet saka runat par kaut ko citu:
«Protams, ?eit, nomale, ir uz vietas «komandpunkts». Dzelzcela darbinieku un iekraveju tie?ai uzraudzibai un vadibai. Parasti tas ir kaut kads treileris uz sliedem strupcela. Varbut tur, pa kreisi no mazas noliktavas?
– Kapec gan ne pa?a noliktava?
– Tas, protams, ir iespejams, bet piekabi ir viegli parvietot pa sliedem. Meginasim sakt ar to. Diez vai ir verts izlikties par celu inspekciju: vini ?eit pastavigi nodarbojas ar tadiem parstavjiem, un mes esam amatieri. Varbut policija vai FSB…
– Vini slegsies pa?i. Vai ari vini nobisies. Klusim par Posyltorg parstavjiem, kuru konteiners kaut kur pazuda, vai ne? Varbut sakuma vini bus piesardzigi, it ipa?i, ja vini pa?i ir kaut ka piesegti, bet atri sapratis, ka viniem nav nekada sakara ar musu fiktivo pazu?anu. Bet ?eit vini noteikti klus drosmigaki un pat saks palidzet mekle?ana!
– Laipni ludzam, psiholog!
Parkapjot pari daudzajam sliedem, vini virzijas taisni uz izveleto merki.
No noliktavas atvertajiem vartiem vairaki cilveki stepetas jakas nesa kastes un lika tas uz tuvakas sliezu cela stavo?a valeja motorvagona. Turpat netalu uz saliekama kresla sedeja virietis oranza veste un plastmasas kivere, smekeja un veroja darbu. Vin? ilgi veroja garam ejo?os pieklajigi gerbtos sve?iniekus, lidz vini piegaja pie koka piekabes ar atvertam durvim, kas atradas aptuveni septindesmit metru attaluma.
– Vai ir kads dzivs? – Talejevs paskatijas iek?a.
Piekabe loti atgadinaja celtniecibas ?kuni un taja pa?a laika brigadieru ?kuni. Pirmaja mazaja nodalijuma bija plaukti ar daziem papiriem, gar? plastmasas galds ar diviem soliem un nestradajo?a plits-plits sturi. Talak aiz aizkara, kas tagad bija atvilkts, bija redzama tuk?a estakades gulta, parklata ar netiru segu, un divas pedas gumijas zabakos izspraucas: uz otras estakades gultas kads skaidri guleja.
Pie galda sedeja jauns virietis netira gai?a jaka un neerta cepure ar vienu tre?dalu pilnu glazi roka. Uz galda vinam priek?a staveja spilgti marketa litra pudele leta degvina. Kad treileri paradijas sve?inieki, vina seja nesaravas neviens muskulis. Roka ar glazi pabeidza kustibu pie atvertas mutes un bra?i iemeta visu trauka saturu rikle.
«Negaiditi,» nodomaja Talejevs. «Terauda nervi un neizmerojama augstpratiba.» Tacu, rupigi apskatijis virie?a acu aluminija blavumu, vin? pardomaja: «Tie nav stipri nervi, bet gan izteikti nomakta reakcija smaga alkohola reibuma del. Un tas darba dienas vidu! Un augstpratiba noteikti ir tur.
– Klausies, dargais! Meklejam vienu nozaudetu konteineru ar kravu. Vin? ieradas ?eit, centrmezgla, bet netika lidz Arhangelskas kugu buvetavam. Ir pagaju?as desmit dienas. Protams, pa celam iespejamas visadas zagas: dispeceri noradiju?i nepareizu virzienu, aka stradnieki kludiju?ies vai vienkar?i uzkravu?i uz ap?uvumiem un aizmirsu?i… Velos parunat ar brigadieru vai brigadieru un sakartot to.
Jauneklis vienaldzigi jautaja:
– Kada veida krava?
Anatolijs iejaucas saruna:
– Kada tam nozime? Jus ?eit neesat muita! Viens piecu tonnu konteiners…
Virie?a seja kluva asinaina:
– Ak, «nav muita»! Aizej uz centralo dispeceru, panem visus rekinus, uzraksti izzinu par nepiegadi… Ja musu vadiba uzskatis par nepiecie?amu, tiks izveidota komisija, kas visu sakartos. – Vin? neparprotami nirgajas.
Zurnalists meginaja izlidzinat partnera skarbo «runu»:
– Kapec apgrutinat augstako vadibu? Varejam paskatities uz vietas. Ar jusu palidzibu, protams. Un, protams, par realu atlidzibu. Balstoties uz darba rezultatiem, ta teikt. «Vin? bija parliecinats, ka virietis panems piedavato kukuli.»
Tomer vin? nopietni uztvera to starp zobiem:
– Jums nepietiek naudas, lai nopirktu manu darbu! Kas tu esi, no kurienes tu esi?!
– Mes esam piegadataji no Gorkijas elektromaterialu rupnicas. No Niznijnovgorodas.
– No Niznijas, jus sakat?! – Virietis piedzeries iesmejas. – Un es esmu no Verkhny! E?elons… speks…
Tobrid aizkars no «atputas istabas» pavirzijas mala, un brigadieru istaba ienaca miegains virietis gumijas zabakos un zirnu meteli, kas bija uzmests par pleciem virs jurnieka vestes:
– Tsits! Nu ej un atputies, «priek?nieks»! – Pec ?iem vardiem jauneklis, murminadams nepiedienigus lastus, saka neveikli izkapt no aiz galda. «Un tu, dargais,» vin? uzsvera ?o vardu, skaidri noradot, ka ir dzirdejis sarunu no pa?a sakuma, «ej… vispar, kur vin? tevi sutija!» Tev te nav ko darit, es teicu!
Tolja pavera muti, bet Talejevs aiz rokas pavilka uz izejas pusi. Sekojot «jurnieka» smagajam skatienam, vini pameta karieti.
– Kapec tu mani aptureji?! Es tikai paskaidrotu cupam, kas ir hoo!
«Tie?i par to es ne?aubos.» Pec jusu «skaidrojuma» mums te nekas nebutu piemerots.
– It ka pec taviem aizvainojumiem saktu spidet saule!
Hera paskatijas apkart:
«Vismaz viss vel nav zaudets.» Vai pa celam uz ?ejieni pamanijat caklos stradniekus noliktava? – Anatolijs pamaja. – Meginasim buvet tiltus zemakaja limeni.

Tobrid treileri «jurnieks» no zirna kabatas izvilka raciju:
– Le?aks! Le?aks!!
– ES klausos!
«Tikko mani pameta divi idioti.» Tas ir slidenas. Parliecinieties, ka, ja vini dodas uz staciju, lai iet, bet, ja vini sak klist pa musu objektiem… Panemiet pui?us un «parunajiet» ar viniem kada nomala sturiti. Lai atmina paliktu uz muzu. Taja pa?a laika uzziniet, ko pie velna vini te isti mekle. Jums nav jastav uz ceremoniju!
– Sapratu, Torpeda!
Virietis oranza veste un plastmasas kivere izsledza radio, asi nosvilpa un devas uz atvertajiem noliktavas vartiem. Parcelaji vinam sekoja.

– Divaini. Pirms desmit minutem darbs ?eit vienkar?i riteja pilna spara. Paskaties, kastes uz ratiniem joprojam ir siltas. Acimredzot vini saka razo?anas sanaksmi. – Anatolijs atskatijas uz zurnalistu.
«Ir bezjedzigi klist pa vietejam noliktavam bez gida. Dosimies ciemos uz darba nometni.
Vini iegaja iek?a. Noliktavas telpa bija diezgan parbliveta. Starp slikti sakartotajam kravu kaudzem uz netiras gridas guleja sen neizvesti atkritumi: papira un iepakojuma kartona atgriezumi, deli no salauztam kastem, vate un pakulas. ?auras dzelzs kapnes talakaja sturi veda uz otro limeni, kur acimredzot atradas razo?anas un vadibas birojs.
Talejevs bija gandriz sasniedzis kapnu aug?dalu, un Tolja atradas vidu, kad noliktavas ieejas varti aizcirtas un priek?a paveras viena stradnieka figura. Gandriz vienlaikus atveras otra limena biroja durvis, un no tas iznaca virietis oranza veste. Rokas vin? tureja beisbola nuju – to nevareja sajaukt. Tulit kapnu pakaje tuvojas tris kraveji.
«Apelsins» uzkapa uz kapnu pirma pakapiena un aizsmakusi noruca:
– Nac, mar? leja!
Taja pa?a laika nuja neparprotami uzsita pa vina kreisas rokas plaukstu, un vinam aiz muguras izskatijas vel divu «beisbolistu» nepievilcigas sejas.
«Skaidrs,» mierigi sacija Talejevs, «nekadas sanaksmes vai mitini nebus.»
– No ka. «Apelsins» turpinaja lenam kristies. – Jus busiet galvenie runataji. Lai saktu, nedaudz iesildisimies, lai runa butu gara, plusto?a un, pats galvenais, loti atklata!
Zurnalists samiernieciski pacela abas rokas uz aug?u, nolieca galvu un atkapas divus pakapienus.
«Protams, protams,» vin? nomurminaja. Tad vin? viegli pamaja Anatolijam un piebilda, uzrunajot kadu nezinamu: «Nav vajadzigas galejibas.» Visu var nokartot bez liekas asinsizlie?anas.
Vina paceltas rokas pek?ni uzkrita uz kapnu margam, abas kajas sinhroni parleca pari zogam, un viss kermenis viegli un raiti no divu metru augstuma piezemejas uz noliktavas netiras gridas blakus trim apmulsu?iem stradniekiem. ?is islaicigais apjukums lava Talejevam acumirkli padarit nespejigu vienu no pretiniekiem, veicot klasisku boksa sitienu no apak?as pa zokli. Parejie divi beidzot atjedzas un metas virsu negaiditajam likumparkapejam no dazadam pusem.
?aja laika «Orange», pacelis virs galvas beisbola nuju, ar rukonu metas leja pa kapnem. Pirmaja bridi Tolja pat nepakustejas. Tikai tad, kad ienaidnieks tuvojas metra attaluma, vin?, ar rokam satveris zoga vertikalos stabus, strauji atliecas ta, ka mugura gandriz guleja uz pakapieniem, un vina kajas bija augstakas par galvu. Ar nakamo kustibu abas kajas balstijas uz virsu sligsto?a «Apelsina» vederu un bez lielas piepules deva pedeja kermenim tadu papildu paatrinajumu, ka tas atliku?o celu nolidoja lidz noliktavas gridai, nesaskaroties ar vel kadi soli. At?kiriba no zurnalistes graciozas piezeme?anas, banditu vadona lidojums beidzas ar iespaidigu rukonu un saceltu puteklu makoni. Siksparnis izritinajas no gulus kermena rokam, nekustigi sastingdams uz cementa gridas. Anatolijs veica kuleni pari galvai uz kapnem un atradas kajas divus solus no tas pamatnes, preti diviem banditiem, kas nokapj un pec iespejas bija gatavi cinai. Vinam pat izdevas atskatities uz Talejevu un novertet, ka vinam palidziba vel nav vajadziga.
Viens no Heras uzbrucejiem pacela gulo?u nuju, bet otrs sava dure satvera pusmetru garu caurules gabalu. Turklat viniem paliga pieskreja stradnieks, kur? bija aizsledzis vartus, izstiepjot garu somu nazi. Velti nolemis nerisket, Talejevs viegli paskrieneja apmeram piecus metrus uz saniem. Ar vienbalsigu saucienu pretinieki metas vinam pakal. Tiklidz zurnalists pamanija, ka viens no vajatajiem ir nedaudz palecies uz priek?u, vin? atri apgriezas, pavirzot labo kaju atpakal uz priek?u, un pilna aplveida ?upole izdarija neatvairamu sitienu pa pretinieka galvu. Bandits, absurdi vicinot rokas un nometot caurules gabalu, aizlidoja apmeram tris metrus talak, atsitas ar muguru un galvu pret stiprinajuma spares sturi, noslideja pa to uz gridas un apklusa. Pec ?ada sitiena cilveks var piecelties. Bet ne atrak ka pec paris mene?iem slimnica ar kupla kartibnieka palidzibu, lai, neko nemanot, no ortopediskas gultas parceltos uz ratinkreslu, dodoties uz ikdienas proceduram muza garuma.
Parejie divi strauji bremzeja. Tagad vini rikojas loti piesardzigi. Netuvojoties iespejama trieciena attalumam, banditi saka kusteties pa apli, tuvojoties Talejevam no aizmugures. Bet viens no viniem ?o attalumu noverteja nepareizi. Vina nebija vainiga, ka lidz ?im vin? vel nebija pazistams ar parsteidzo?ajam zurnalista spejam. Tagad esmu sastapies: Hera paleca uz priek?u un, pirms siksparna roka pacelas, ar siksparniem izdarija tie?u sitienu pa deguna tiltu. Ienaidnieks, asinojis, nogrima uz gridas. Talejevs versas pie atliku?a ienaidnieka…
Taja bridi pek?ni atskaneja ?aviens, un lode nosvilpa centimetrus no zurnalistes galvas. Vin? notupas zemu un mekleja jaunus draudus. «Oranzs», kur? bija atjedzies, iz?ava. Vin? turpinaja gulet uz gridas, vina seja bija asinis. Tapec ?aviens izradijas neprecizs. «Tagad vin?, visticamak, nepaliks garam,» nodomaja Talejevs, pamanijis noliecamo raditajpirkstu uz pistoles palaideja. Vin? atri izripojas pa gridu no iespejamas ugunslinijas. Atskaneja otrs ?aviens, un bandits, kas uzbruk Herai ar nazi, skali kliedza: Apelsina pistoles lode trapija vinam kaja, tie?i virs celgala. «Jus nonacat starp mums nepareiza laika!» – Talejevs turpinaja slepties aiz ievainota virie?a kermena, kur? bija notupies, un ar acim mekleja piemerotu pajumti.
Tacu slepties vairs nebija: «atbrivojies» no viena uzbruceja un uzdzinis vel vienu augstu uz kapnem, Anatolijs no aizmugures pielida pie ?aveja un izdarija vinam navejo?u sitienu pa galvaskausa pamatni. Tad vin? piegaja lidz kapnem un ar pirkstu pamaja atliku?ajam banditam:
– Nu, tagad nac leja, dargais. Ja tu mani piespiedisi iet aug?a, es bu?u loti dusmiga. Un tas jums var beigties slikti.
?is pedejais izradijas loti jauns, apmeram divdesmit gadus vecs puisis, kur?, bailu tricedams, saka lenam nolaisties uz leju lidz ar Toljas apstiprino?iem izsaucieniem un ievainota virie?a nemitigajai kauk?anai kaja. Zemak Anatolijs saseja rokas aiz muguras ar blakus panemtu virves gabalu, nosedinaja vinu uz gridas, atspiedies pret kastu kaudzi, un pielika pirkstu pie lupam:
– Pilnigs klusums, labi?!
Puisis atbildot tikai bailes pamaja ar galvu.
Draugi klusi runaja:
– Luk, jums razo?anas sanaksme, komandieri!
– Tagad atri precizesim dazas detalas.
Zurnalists novertejo?i paskatijas vispirms uz piesieto puisi, pec tam uz ievainoto un, pienemis lemumu, virzijas uz pedejo. Bandits, atgazies, klusi cuksteja. Pienacis vinam klat, Talejevs smagi uzkapa uz asinojo?as bruces. Nelaimigais kliedza tik skali, ka Hera nekavejoties atlaida spiedienu, bet neiznema kaju no bruces.
– Kapec tu mums uzbruki? Mes nevienam netraucejam, tikai gribejam mierigi izdomat musu kravas nozaude?anu.
Bandits bridi vilcinajas ar atbildi, un zurnalists nekavejoties palielinaja spiedienu. Kad nakamas vaidas rimas, vin? pamaco?i teica:
– Atbildiet atri, bez vilcina?anas. Nu labi!
– Le?aks paveleja!
Hera paskatijas uz Oranzu, kur? bija iebazis galvu grida, un ievainotais apstiprino?i pamaja ar galvu.
– Es neko nezinu! Es tevi pat nekad neesmu redzejis. Un Le?aks paveleja…
– Klausieties ?eit uzmanigi. Jusu Le?aks, tapat ka jus, mus nekad nav redzejis un pazinis. Kapec vin? to pasutija?
Ievainotais virietis apmulsuma tikai grasijas paraustit plecus, kad Heras kaja sakustejas uz vina bruces.
– Nav vajadzibas! Ludzu!! Pirms jusu iera?anas vin? tika informets pa radio. Es pats to dzirdeju.
– Kas tev pateica?
Ievainotais kluseja.
«Es jautaju pedejo reizi: kur? pazinoja par musu iera?anos?»
– Es nevaru! Vin? noteikti mani nogalinas!!
«Es to izdari?u pirms vina, un tas loti sapes.» – Talejevs brutali uzspieda uz bruces. Tad vin? paskatijas apkart un pacela netalu gulo?u somu sievieti. «Jus varetu mierigi nomirt no asins sainde?anas vai brinumaina karta izdzivot, bet jums nebus laika: es lenam nogriezi?u tev kaju ar ?o nazi.»
Un patiesiba vin? cirta ar asmeni tie?i virs celgala.
Ievainotais saka atri runat:
– Ta ir Torpeda! Torpeda! Vin? ?eit ir priek?nieks. Tu biji vina treileri un tad aizgaji. Es nezinu, par ko jus runajat, bet Torpeda nekavejoties paveleja musu Le?akam nopietni rikoties ar jums. Un ari, lai uzzinatu, no kurienes jus nacat un kapec. Un tad tik un ta iemerc.
– Vai nav biedejo?i? – Hera pat nopietni ieinteresejas. – Ja ne par slepkavibu, tad par tavu likteni: vinus noteikti piekers.
– Blakus sliedem ir purvs. Un tu neesi musejais, neviens nezinas, kur likties.
Kaut ko izlasijis ievainota virie?a acis, zurnalists klusi jautaja:
– Nu, mes neesam pirmie, vai ne?
Ievainotais kluseja, pagriezis galvu prom. Talejevs izmeta nazi un piegaja pie Anatolija:
– Tie vairs nav dzelzcelnieki. «Vin? lenam apskatija visu slaktina vietu. – ?i ir pilniba izveidota noziedznieku banda. Un diezgan pieredzejusi, spriezot pec vinas gatavibas izmantot jebkuru ieroci. Bet tie nav tie, kas mums tagad ir vajadzigi. Padoma…
Tobrid Oranza kabata atskaneja racijas ?nakona un dzirdama apslapeta balss:
– Le?aks! Le?aks!! Kapec pie velna jus tur rakaties? Kapec tu nezino?.. Le?aks!..
Hera metas uz izeju, skrienot Anatolijam kliedzot:
«Mes nevaram laut vinam aizbegt!» Mums tas ir japarsteidz!

4. nodala
Vini abi izleca no noliktavas un, cik vien speja, metas uz ?taba piekabi. Pie ieejas taja Talejevs, kur? ieradas pirmais, apstajas uz sekundi, lai atvilktu elpu. Tad atveras piekabes durvis, un virietis zirnu kazoka un veste soloja tie?i preti zurnalistei. Tik?anas bija negaidita tikai vinam. Hera bija vinai gatava. Tapec vin?, ne mirkli nevilcinoties, izdarija specigu celgala sitienu pa virie?a kajstarpi un pec tam rupji iegruda vinu atpakal istaba. Tur Anatolijs pieleca pie bandita, kur? meginaja piecelties no gridas, aplika rokas aiz muguras, liekot vinam gulet uz vedera, iespieda celgalu mugura un paskatijas apkart, meklejot kaut kadu virvi.. Zurnalists vinam pasniedza garu stipras auklas gabalu, ko vin? atrada atverta dzelzs skapja atvilktne. Tolja veikli saseja virie?a rokas. Tad vin?, padomajis, cie?i saseja kajas kopa. Tikai tad vin? uzgruda banditu uz gara solina.
Torpeda izskatijas vecaks par visiem parejiem vina lidzdalibniekiem, vinam bija apmeram piecdesmit gadu. Bandita masivais rumpis, iss biezs kakls un plata, saplacinata galva radija ieverojama speka iespaidu. Vin? turpinaja sapes grimaset sitiena vieta, bet taja pa?a laika vin? iemeta isus skatienus apkart no savam biezajam nokarenajam uzacim, ka nomedits dzivnieks, kas drudzaini mekle kaut mazako iespeju uzbrukt vai aizbegt. Tapec vina sasietas kajas ne?kita ka lieka piesardziba.
Talejevs uzreiz sajuta ?o speku un saprata, cik gruti butu sanemt atzi?anos no ?ada vaditaja. Nebija neka lidziga «patiesibas serumam»; pa rokai nebija skopolamina. Anatolijs dro?i vien domaja par to pa?u, kad nolema uznemties grutos pratinataja pienakumus.
«Labak pastaigajieties aiz durvim, patron, kamer mes runajam ka virie?i.»
– Jus esat liki, nelie?i!… – Talak Torpedas runa bija viena nekitriba. Tolja pacela no gridas netiru, ellainu lupatu un ar speku iegruda bandita mute improvizeto rikli. Verbalo netirumu straume apstajas, to nomainija kidigs ruciens.
Zurnalists devas prom pie durvim, un vina partneris izvilka no jostas pistoli ar garu stobru un izdarija banditam vairakus precizi noteiktus sitienus ar rokturi zona aiz auss. Ta bija loti sapiga vieta, tacu Torpeda vienkar?i paraustija galvu un sasprindzinaja visus muskulus, meginot saraut roku un kaju saites. Vin? pat piecelas no sola un tad Anatolijs ar pistoles stobru uzsita uz aug?u bandita deguna. Sitiens parrava vienu nasi un salauza deguna starpsienu, ka rezultata asinis pluda ka struklaka. Bet stobrs dro?i vien aizkera ristities un atlaida to valigak, jo Torpedu ar meli izdevas izstumt lupatu ara, un vin? nopietni meginaja ar zobiem satvert bendes seju. Taja pa?a laika treilera sienas satricinaja skala kauciens. Anatolijam tik tikko izdevas izvairities no uzbrukuma un islaicigi imobilizet banditu ar sitienu pa templi.
Aizelpas un asinim notraipits Anatolijs velreiz atkartoja komandierim:
– Ej, ej, pastaigajies, uzpipe, paskaties apkart. Es jutu, ka ?eit bus jaizmanto visneparastakas metodes…
Talejevs domigi sacija:
«Protams, jums bus japamegina.» Es tikai baidos, ka tas ir parak ciets rieksts. Vai jums ne?kiet, ka vin? labpratak nomirtu, neka teiktu kaut ko citu, nevis lastu vardus?
Vina jautajums palika neatbildets, jo pek?ni paveras aizkars no otras istabas, un brigadieru istaba ieskreja jauns virietis. Vin? miegaini mirk?kinaja acis, lidz vina skatiens koncentrejas uz asinaino banditu, kur? bezsamana guleja uz sola. Atrautiba un nesapra?anas deva vietu parsteigumam un zelumam (!). Jaunais virietis paspera divus ?aubigus solus uz priek?u un nometas celos sola priek?a. No vina mutes iznaca pilnigi neparedzamais:
– Torps… tetis!!!
Un Torpeda pek?ni atvera acis!
Talejevs atri izgaja uz priek?u no durvim, satvera jaunekli aiz matiem, pek?ni pacela no celiem un nosvieda uz blakus sola. Tad vin? pamaja ar roku Anatolijam, un vini abi veikli sagrieza pui?a rokas un kajas. Ja jauneklis tikpat ka nepretojas, tad atjedzies vaditajs nikni zvereja, ap?lakstidams asinis, un meginaja piecelties. Tolja atrada lielu stieplu spoli dzelzs kastes pie ieejas un ar to piestiprinaja Torpedu pie biezas un izturigas caurules, kas iet pa visu telpu netalu no gridas. Bandits lemti apklusa.
Tagad zurnalists zinaja, ka likt Torpedu sadarboties!
«Nu,» vin? klusi teica, «?kiet, ka mes tie?am nevaresim no jums neko dabut.» LABI. Jus esat izdarijis savu izveli. Purvs aiz sliedem esot dzil?. Pienems visus. Un kapec jums ir jadzivo ilgak? No visas jusu brigades dzivi paliku?i tikai divi vai tris invalidi. Kads tur «darbs»?! Bet paligi noliktava ir se?inieki. Vini nezina, kas mus interese, vini nav redzeju?i cilvekus, kurus jus, iespejams, satikat. – Bandits spitigi kluseja, bet Hera tam nepieversa nekadu uzmanibu. – ?is zinatkarais eksemplars ir pavisam cita lieta! «Vin? noradija uz jauno virieti. – ?i ir tava laba roka. Vin? noteikti visu apzinas. Tapec mes tagad ar vinu runasim. Ar aizrautibu!
Pirmo reizi bandits runaja normala valoda:
«?is ari neko nezina.» Vin?… ir ka mans adjutants. Dodiet, atnesiet, parbaudiet…
– Labi. Apsveriet, ka es jums ticu. Bet man nez kapec ?kiet, ka tie?i vin? tev ir ipa?i mil?. es kludos? – Torpeda drumi kluseja. – Un tu runasi vina vieta.
Tagad bandits pilniba pagrieza galvu uz saniem. Hera saproto?i pamaja.
«Mums ir loti maz laika, tapec mes paatrinasim procesu, cik vien iespejams.»
Talejevs panema stieplu spoli, uzkapa uz galda un vienu ta galu pieseja pie masiva aka, kas izlida no griestiem. Otra gala vin? atri izveidoja cilpu un nemierigi parbaudija ta labo slide?anu. Acimredzot zurnalistam kaut kas nepatika, jo vin? versas pie Torpedas:
– Ja, stieple nav labi ieziepeta virve. Tas nemitigi iestregs, paleninas… Sapes kaklu. Bet mums nav vajadzigs atrums, vai ne? Lai paatrinatu navi, nav nepiecie?ams lauzt kakla skriemelus. Lena noznaug?anas ir loti iespaidiga aina. Ipa?i tiem, kas skatas no malas, vai jus nepiekritat? Nu labi. Un ja nu pa?a dels tava priek?a raustisies ka tada lupatu lelle, vai ne?!
Pat pilnigi nocietinata bandita dvesele nevareja izturet ?adu argumentaciju. Vin? atkal noruca un raustijas ar visu kermeni, bet gan vads, gan caurule izradijas pietiekami stipra. Tad caur rukonu atskaneja histeriski kliedzieni:
«Es neko neteik?u, jus nelie?i!» Slepkavas!! Nekas-o-o-o!!! Jus visi mirsit, mirsit, mirsit…
Zurnalists vienaldzigi paraustija plecus. Kopa ar Tolju vini nosedinaja jaunekli uz solina tikai metra attaluma no lokojo?as Torpedas, aplika vinam ap kaklu stieples cilpu, un Hera atkal beidzot noreguleja sapigas un lenas naves instrumenta garumu.
– Bet tagad, ka jau soliju, procesu paatrinasim.
Ar ?iem vardiem Talejevs nogaza uz saniem solinu, uz kura staveja jauneklis. Treileris kluva parsteidzo?i kluss. Cilpa uzreiz nesavilkas, bet iestrega viena no daudzajiem metala stieples likumiem. Nelaimiga virie?a kermenis raustijas, vin? secas… Klik?kini! ?is vads zem rausti?anas slodzes svara izslideja viena likuma un paleninajas nakamaja. Pakarta virie?a kakls un seja kluva purpursarkani, uz lupam paradijas putas, un sek?ana kluva zemaka un isaka. Negaidot nakamo klik?ki, zurnalists versas pie Anatolija:
– Ejam ara, panemsim pauzi, uzpipesim… Un lai ?is dejo. Ak, vin? ne tikai dusmoja sev, bet ari sudija sevi! Ak, cik neestetiski.
Abi izkapa no piekabes un aizvera durvis. Talejevs uz ielas uzmanigi paskatijas pulksteni:
«Es domaju, ka vin? iztures vel piecas minutes.» Lai gan… Ka cilpa iet un vads krit.
Pec simts sekundem no treilera atskaneja sirdi ploso?s, necilvecigs kliedziens.
Asaras riteja par Torpedas vaigiem. Vads, kas vinu tureja, saplesa vina vesti un iegriezas dzili kermeni. Vin? tam nepieversa nekadu uzmanibu, vina arpratigais skatiens bija iekalts dela seja, ko izkroploja cie?anu grimases. Anatolijs atri satvera zem kajam jau ta novajeju?o un nepretojo?os kermeni, un Hera ar grutibam at?ketinaja ap kaklu sasieto stiepli. Noliku?i nelaimigo virieti uz galda, abi saka vest vinu pie prata. Kad paradijas pirmas atmodas pazimes, Talejevs apsedas uz solina preti banditam, kas bija piesiets pie caurules, un jautaja:
– Nu?
Pec pusstundas vini visu zinaja.

Vel nesen zadzibas Isakogorkas dzelzcela mezgla bija haotiskas, izoletas un neorganizetas. Lidz ar kapitalisma uzplaukumu valsti krasi samazinajusies, pat praktiski izsikusi precu plusma uz neperspektivo regionu. Nebija jau no ka lielas pelnas, bet kads ieguvums butu no kilograma naglu vai ellotu gul?nu para?!
Tacu valsts pamazam izkapa no sliek?na, un pat ciemojo?ie uznemeji pluda uz ?iem polarajiem regioniem, un vinu Rokfelleri saka rosities. Pilsetas un mazpilsetas tika atverti privatie veikali, kafejnicas un restorani, atdzima buvniecibas bizness, un kluva izdevigi kaut ko razot pa?am, kaut ari nelielu. Un saka plust precu, produktu, tehnikas plusma… Lauvas tiesa piegazu gandriz pilnigas pienacigu celu neesamibas del krita uz dzelzcela transportu.
Lielie vilcieni, kas apgada kugu buves vai aizsardzibas rupniecibas uznemumus, nebija versti: ?adu kravu zudumu ir viegli noteikt un aprekinat. Turklat ?adiem cilvekiem aiz muguras staveja valsts, ar kuru, ka zinams, vienmer ir slikti jokot. Bet cik brini?kiga balva bija simtiem un tuksto?iem mazu precu sutijumu, kas tika nosutiti atsevi?kos konteineros vai vagonos! Viniem dokumentacija bija primitiva un biezi vien nekonsekventa: galu gala piegadataja, razotaja un sanemeja galvenais uzdevums bija maldinat partneri. Tatad pat tad, ja, ierodoties notikuma vieta, tika atklats iztrukums, tiesa kaut ko pieradit bija pilnigi neiespejami. Ja, neviens to nedarija, dodot priek?roku vai nu samierinaties ar neizbegamajiem «atkritumiem» transporte?anas laika, vai ari maksat «kam vajadzetu». Katrs uznemejs ?o jautajumu atrisinaja sava veida.
Dzelzcela mezgla saka apgrozities liela nauda. Agri vai velu kadam nacas paklaut raibo siko zaglu, krapnieku, konteineru zaglu un automa?inu nolaupitaju masu. Torpeda kluva par tadu cilveku.
Vina uzkap?anas vieteja troni sarezgitas peripetijas Talejevu neintereseja. Nepiecie?ama informacija tika paslepta pedejo viena vai divu mene?u notikumos. Tie?i ?aja laika Torpeda tika identificeta. Un ta nebija policija. Apmeram pirms mene?a divi loti pieklajigi cilveki ieradas ?eit, pie galvena mitnes treilera, un piecu minu?u laika, «uz pirkstiem», vini Torpedo izklastija visu vina pa?a zaglu biznesa izkartojumu. Ar numuriem, datumiem, savienojumiem un kontaktpersonam, pardo?anas kanaliem, atdevem un pelnu. Izmekle?ana tika veikta apzinigi un profesionali, lidz pat augstu mecenatu vardiem dro?ibas un administrativajas strukturas.
Sakuma izbrinitais bandits vareja tikai domat par to, ka tie?i vin? uz visiem laikiem tiks vala no tik eruditiem viesiem. Tacu kada bridi, klausoties, ko vini piedava, es pek?ni sapratu, ka ne tikai neko nezaudeju un neriskeju, bet ari sanem?u loti pieklajigu summu «par savam nepatik?anam». Vin? centas saprast.
Izradijas, ka sve?inieki neiejaucas vina «biznesa». Vinus intereseja tie?i ta dala, kuru Torpedo diezgan apzinati nenema sava «aizsardziba»: aprikojuma piegade valsts kugu buves uznemumiem. Turklat mani intereseja nevis kads ilgs periods vai lieli apjomi, bet gan loti specifiska krava viena vai divos konkretos vilcienos. Turklat sve?iniekiem bija zinami vilcienu numuri un to iera?anas datumi Isakogorka.
Nu ko vini no vina grib?! Nu, pirmkart, aiz cienas: vini nevelas «stradat» kada cita teritorija bez tas «ipa?nieka» piekri?anas. ?is jau patika Torpedo. Otrkart, tiek lugta kvalificetu specialistu palidziba automa?inu atver?ana, bet galvenais – nodro?inat pilnigu ?adas atver?anas laika iznicinato plombu un plombu atjauno?anu. ?o panemienu lieliski izstradaja Torpedo. Tatad, ar «maz asinim» par pienacigu samaksu? Iespejams, banditu nopietni satrauca tikai viena nianse: galu gala kugu buvetaji un remontetaji atklas trukumu un nekluses. Parsuti?anas punktu var vienkar?i aprekinat, un tad Torpedu neglabs nekadi savienojumi vietejas tiesibaizsardzibas iestades.
Bet tad bandits sanema parsteidzo?u parliecibu: netruks! Kravas vienibu skaits, ka ari to apjoms paliks absoluti nemainigs. Un vinam nav ko uztraukties par rekiniem. Sve?inieki ?is problemas atrisinas pa?i.
Par ko vel vini runaja? Ja, ja, bija viena obligata prasiba: vina cilveki nekada gadijuma nedrikst intereseties par operacijas detalam un uzraudzit sve?inieku ricibu. Ha ha! Daudzo cietumsodu laika Torpeda izgaja labu zaglu skolu un saprata ?adu parkapumu sekas. Un ?ie pui?i vinu joprojam stingri tureja uz aka!
Ne. Tie noteikti nav no zagliem. Vin? jau zina!
Varbut krievi. Varbut vinu sejas bija kaut kas austrumniecisks, bet vini runaja absoluti bez akcenta, un kaukazie?i to nevar. Vin? jau zina, vin? satikas.
Varbut dro?ibas speki? Mes tadus jautajumus neuzdodam! Tas ir tapat ka lugt redzet savu pasi. Ja vini uzskatija par nepiecie?amu, vini uzradija savu ID.
Ja, protams, vin? labi atceras abu «kopigo operaciju» datumus. Pedejais bija tikai pirms cetram dienam. Vina dels… nu… vin? to redzeja – pilnigi nejau?i! – krava, kas ieintereseja sve?iniekus. Vairakas mazas plakanas kastes un divas vai tris krasas bundzas. Tie ir metala, ar vaku, 50 litru. Tos nomainija pret tie?i tadiem pa?iem, un tos no ratiem aizveda ar ratiniem kaut kur purva virziena. Vini dro?i vien noslika.

Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70522714) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.