Lelle
Edgars Auzin?
Neticiet paregojumiem! Preteja gadijuma jus riskejat sakt to izpildi. Viritas tevs noticeja, un tagad meitene ir spiesta begt no majam, no sava apkaunojo?a ligavaina. Un ko sagaidit, kad nejau?i izveletais cel? vinu ved uz nekromantu torni un pat bistama rituala vidu? Nekromants un vina maceklis, senais dievs, nelaime nonakusi meitene un izsaukts gars. Ko var darit tik daudzveidigs uznemums? Vismaz piepildiet paris paregojumus – bet nepavisam ne ta, ka gaidits!
Edgars Auzin?
Lelle
Skandals dizciltiga gimene
Pirms atnemat savu delu, panemiet vel vienu!
– Es tevi nolade?u. Es atnem?u mantojumu. Es jus nosuti?u uz talu garnizonu. Brat. Un tas ir mans dels!
Mariuss, protams, cereja staties preti teva dusmam, tacu nedomaja, ka tas bus tik specigas. Svilpojo?ais, tikko dzirdams cuksts vairak izklausijas pec cuskas svilpiena, nevis pec cilveka balss – dro?a arkarteja niknuma pazime. Sieur Gont del Marre nekad nepacela balsi, uzskatot to par nepiedienigu karaliskas gimenes radiniekam, un, jo dusmigaks vin? kluva, jo klusak vin? runaja. Kas neklausa, tas ir vainigs.
Vardi izplatijas ka smaga indiga gaze, apvijas un nosmaka, Mariusa templos zvanija, un vin? gribeja elsties pec gaisa, ka no udens izmesta zivs. Un pek?ni tevs gandriz nesavaldijas, vina bezkaisligaja balsi atskaneja terauds:
– Kauns gimenei, senci griezas savos kapos!
Apsestiba pazuda, kluva vieglak elpot, it ka orkana veja brazma aiznestu indi – bet cik ilgi?
«Es zinu, ka vini neapgazas,» Mariuss neciena iebilda. – Un tu, tevs, labak iedomajies, kadu labumu gimenei dos, ja tu sirsnigi aprunasies ar senciem. Viens vecvecvecvecteva dargums ir ko verts! Un tie divainie majieni par karalisko pateicibu jusu otra bralena dienasgramatas? Ka ir ar jusu teva slepenajiem panemieniem, kurus vin? nepaguva jums iemacit? Un cik vel senci panema lidzi aiz Robezas, kas varetu but noderigi klanam? Un tu – «Es atnem?u tev mantojumu»! Ja, un atnem man, es lug?u vectevam no mates puses aizsardzibu!
Mariusa balsi aizvainojums kluva skaidraks un skalaks, vina vaigos uzliesmoja nervozs sartums, vina tum?ajos, militara stila isajos matos ka zalas purva gaisminas uzliesmoja un sprak?keja magija. Tacu ieverojama magiska speka pieradijums nepavisam neiepriecinaja augstdzimu?o Sieur Gont del Marre.
Kapec but laimigam? Tapec, ka mantinieks un, diemzel, vienigais dels, ar augstaku speku piekri?anu, ir dzimis burvis? Un butu jauki, ja vin? butu ari kaujas burvis, elementalists vai vismaz empats – ?adas davanas var viegli apvienot ar kalpo?anu kronim un ar klana paaugstina?anu. Bet nekromants! Pah-pah, lielvalsts aizliedz! Un, ja, ka tevs pavel, aizmirst par noladeto davanu, tad vin?, redz, nolema macities! Un es pat atradu mentoru, neprasot tevam!
Godigi sakot, tie?i ar savu mentoru mantinieks paradija sevi ka diezgan labu: meistars Turvons gaja cauri vinu apvidum, ne visiem butu bijis laika sacelt tadu traci. Ejiet un atrodiet meistaru nekromantu, kur? ir gatavs pienemt macekli. Visa pasaule tadu ir varbut ducis vai pat mazak, bet valstiba tikai viens. Un, godigi sakot, savas dveseles dzilumos sers Gonts to loti labi saprata. Ka ari iespejamas priek?rocibas, meklejot vecteva un vecvecteva sleptuves un noslepumus. Bet dels ir nekromants!
Bet, lai ko teiktu, dels. Vienigais. No meitam nevar sagaidit dzimtas linijas turpina?anu, vinas dosies pie vira gimenem, un vispar atteik?anas no pirmdzimta, dzimtas varda pecteca, un pienemt znotu ir daudz. sliktak, neka laut delam macities ne visai piemerota veida. Tas ir «nav gluzi», nevis «nemaz…» – magija, galu gala, nevis kaut kada cikans vai, nedod Dievs, tirdznieciba. Un sieva, lai ari neiejaucas dela audzina?ana, mil vinu un nelaus vinu padzit. Cinities ar sievu un meitam, kas dievina vina brali – ne, vin? joprojam ir pratigs! Miers gimene ir vairak verts neka izdabat spardo?ai atvasei.
«Labi,» sers Gonts gandriz parliecino?i sacija. – Es neteik?u, ka, manuprat, tas ir pareizi, bet…
«Pienemams» bus pilnigi pietiekami, ieteica Mariuss.
Bet tad ideja par vairo?anos beidzot nonaca pie logiska secinajuma, un Sieur Gont atkal iekrita svilpt dusmas.
– «Pienemami»? Ka jus pasutisit meklet ligavu? Kura meitene piekristu piesiet savu sirdi nekromantam? Es nelau?u gimenei izgaist. Ne viens, ne otrs. Aiz muguras. Kas.
Kadu laiku tevs un dels klusi skatijas viens uz otru. Mariuss bija pirmais, kas partrauca klusumu: galu gala vin? nevareja nesaprast, cik briesmiga vina tevam bija pati doma, ka del Marres zars varetu izzut. Un vel jo vairak – vina vainas del.
– Vai tas ir pedejais iemesls? Ko darit, ja es do?u vardu, ka es pats atradi?u piemerotu ligavu?
«Kad jus atradisiet…,» sers Gonts iesaka, atdziest, bet vina dels neciena partrauca:
– Ne, tas butu nepareizi! Man vajag meiteni, kura nebaidisies no manas davanas, kas nozime, ka vina to nevar noslept.
«Tu neatradisi tadu meiteni.»
– Vai velaties veikt deribas?
Tum?ajas, sajusma mirdzo?ajas acis, spitigi paceltaja zoda sers Gonts pek?ni ieraudzija sevi jaunu, vel isti nemaceju savaldit savu karsto temperamentu. Dels, miesa no miesas, asinis no asinim… abols no abeles, ka saka vienkar?a tauta. Un ta ir taisniba, ka lai to neatzist – ta ir ver?a acs!
«Es neesmu tevi pietiekami percis,» nomurminaja augstdzimu?ais siers. – Ar tadiem nezinatajiem ka jus, jus derat uz klik?kiem. ?eit ir mana griba jums. Es atlauju tev macities. Bet ta, lai ne velak ka nakamajos razas svetkos vin? mani iepazistina ar savu izredzeto. Protams, es pati vedi?u parrunas ar vinas gimeni, bet meitenei japiekrit.
– Bet ir palicis mazak neka gads!
– Vai cerejat palikt viena lidz sirmam vecumam? ?oziem biju iecerejis atrast tev cienigu lidzinieku, tapec nem vera, ka ari es sanemu atelpu.
Mariuss neapmierinati nomurminaja, bet paklanijas, atzistot teva gribu, un ar to strids beidzas. Un pec stundas, savacis nepiecie?amas lietas, apskavis mati un masas un pienemis teva svetibu, lai ari negribigi, del Marre dzimtas mantinieks saznaudza dure sava topo?a mentora davato portala amuletu un pazuda no pils. vina senci, it ka tas nekad nebutu noticis. Un senaja torni rezerveta Briezu balka vidu, taja pa?a, kuru cilveki zinaja ka nekromanta Turvona majvietu, paradijas skolnieks.
Pavisam netalu no galvaspilsetas atrodas sens aizsargajamais mezs Oleniy Log – to var sasniegt ar kajam pus dienas laika, un jatnieks var atri aupot. Bet gan kajam, gan zirga mugura ap to devas desmitais mar?ruts, tirdzniecibas celi tika apieti, lai gan karavanas garaja cela zaudeja dazas papildu dienas, un pat malumednieki baidijas tur doties, lai gan visi zinaja, ka karaliskie mezsargi ir nesargajot ?o mezu.
Ikviens zinaja, ka Briezu balki, aiz vejlauzem un purviem, starp senajiem ozolu un lazdu brik?niem paslepies Altaris un Tornis. Ikviens zinaja, ka vinus pamanit pat no attaluma nav labi, un pat tik?anas ar ipa?niekiem bija pilnigi posto?a lieta. Bet neviens nevareja precizi noradit, kur? cel? jus tur vedis; Nu, ka jus to nejau?i uzskatat? Labak vispar nespert kaju meza.
Uz altara vini runaja visadas garas pasakas. Kam tas pieder, kadu speku priek?a vini tur paklanijas, kadus upurus nesa? Neviens precizi nezinaja, pat vecajas hronikas tas nebija minets. Veidojiet stastus, kadus velaties, vienu briesmigaku par otru, jus joprojam nevarat to parbaudit!
Tornis ir cita lieta. Cilveki nezinaja, cik tas ir vecs un kas taja dzivoja pirms tam, tacu gandriz divsimt gadus tas kalpoja par majokli nekromantam burvjam. Meistars Turvons, gar? un tievs, it ka nokaltis, ar caururbjo?u acu skatienu, kas melns ka elles darva, un tiem pa?iem melnajiem matiem, kas sasieti zirgaste pakausi, divsimt gadu laika nemaz nav mainijies. Respektivi, varbut ir palielinaju?as dazas kruncinas un sirmie matini, bet kur? gan pamanis tadu sikumu? Vel svarigak ir tas, ka vecvecvectevi vinu aprakstija ta, ka vinu redz mazmazberni.
Lai ari nekromanti izcelas ar savu nejauko raksturu, ipa?as bailes meistars Turvons apkartejo ciemu un ne tik talas galvaspilsetas – un lidz ar to ari visas karalvalsts – iedzivotajos nav radijis jau ilgaku laiku. Starp burvjiem jus neatradisit pukainus zakus, vini visi ir vilki; Nu, elles suns ir attarpojis celu starp vilkiem, ko tad tagad? Nepieskarieties bez vajadzibas, un vin? jums neaiztiks; un, kad rodas vajadziba, nesteidzies ka traks uz Torni, dauzidamies pa durvim un kliedzot zem logiem, atstaj zimi uz staba pie nokaltu?a ozola mala, un burvis pats tevi atradis. Turklat meistars Turvons neuzcela kapsetas, neizsauca launos garus, dodot priek?roku miru?o vai noslepkavoto iztauja?anai vinu dzivo radinieku vai krona laba. Un tas, ko vin? dara sava torni, ir vina bizness, kura labak nevienam neiejaukties. Un vini neiegaja, un pat lielakoties ne aiz bailem, bet tapec, ka jebkuram pratigam cilvekam ir skaidrs, ka tur, kur nekromants buras, labak nejaukties. Citadi ka lielvalsts aizliedz nejau?i apburs!
Ta mes dzivojam.
Neviens nezinaja, ka meistaram ir skolnieks. Augstdzimu?ais Sieur Gont del Marre nesteidzas visiem pastastit, kur mantinieks pazudis. «Pie zino?a mentora apgust jaunietim nepiecie?amas zina?anas» un punkts. Tie, kurus intereseja detalas, atbildes vieta sanema domigas pardomas par to, ka dienests pierobezas garnizonos, ipa?i dienvidos, cilvekus par tadiem idiotiem nepadarija. Un ta izradijas, ka Sieur Gont, ?kiet, nemelo, bet vin? dro?i slepa sava dela atra?anas vietu no visiem.
Un meistars, protams, nepanema lidzi pamezu, kad devas veikt tum?o magiju uz sava nakama klienta majam. Magija nav saistita ar dobju rave?anu un lau?anu trenetajiem. Bet pat nekompetentiem cilvekiem nepatik darza gultas; bet labak ir sajaukt nezales ar kapostiem, nevis izsaukt dveseli, kas ir mieriga laba pecnaves dzive, bet pek?ni izcelt launu liki.
Mariuss neuzdro?inajas kurnet, lai gan katru reizi, kad vina mentors devas uz darbu, vinam bija gruti apspiest velmi lugt, lai vin? nak lidzi. Un meistars Turvons, ziniet, atstaja skolenam netirakus un lielakus uzdevumus uz prombutnes laiku, lai vin? nesedetu dika, neciestu no mulkibam un neiekaptu vietas, kur vinam vajadzetu. t kapt bez uzraudzibas.
Ta Mariuss sedeja melna torni meza vidu ka apburta princese no pasakas. Vin? ko?laja par neatrisinamo magijas zinatni, izjauca senas gramatas, iegaumeja ritualus. Ikdienas majsaimniecibas darbi – uzkop?ana, darzs ar gar?augiem un stallis ar vienigo iemitnieku melno elles zirgu Garo. Tu nekad nezini, kur? mantinieks tu esi. Pilis var lielities ar savu augsto dzim?anu, bet burvja torni, kamer esi students, tu neesi neviens un nav ka tevi piezvanit. Turklat pareizas kartibas uzture?ana majas, un magiski augi, un vel jo vairak, stalla iemitnieks ir ta pati apmacibas sastavdala. Ir jasaprot, ko ar to visu darit un kapec ir ta un ne savadak.
Sakuma bija gruti. Bet rudens lija ar blavam lietusgazem, ziema plosijas ar sniega vetram, agras bailigas pavasara sniegpulkstenites uzziedeja – un no veca Mariusa, kur? loti gribeja macities, bet meistara paskaidrojumos labi saprata, ja viens vards desmit, palika tikai nosaukums. Tagad vin? vareja at?kirt vienu gar?augu no otra pec smarzas un taustes, pat zaveta un biezeni. Atklaju, ka kartiga gridas mazga?ana, pirms uz tas uzzimet piesauk?anas apli, lieliski noskano ritualam. Un trakais radijums Garo glastija, pienemdams cienastu, lava vinam izkemmet krepes un noglaudit savu briesmigo seju un necentas nokost pirkstus lidz pat pleciem. Un meistars mereneja savu sarkasmu, izsakot piezimes par dazu augstdzimu?o blokgalvju ap?aubamo intelektu.
Un nakti, caur miegu, balsis bija dzirdamas pa?a apzinas mala. Vini cuksteja kaut ko nesaprotamu, zvanija, solija. Sapna Mariuss domaja, ka no rita vinam vajadzetu pastastit savam mentoram, pajautat, kadi divaini sapni vinam bija, kas vinam zvanija un vai ?is zvans ir bistams. Bet no rita es aizmirsu.
Letals negadijums
Pirms rituala vadi?anas uztice?anas skolenam,
Izpildi dro?ibas testu!
Mariuss pilniba neaizmirsa savam tevam doto solijumu, bet ielika to sava atminu vistalakaja plaukta. Nu tie?am, kur vinam tagad meklet ligavu – meza? Senajos Torna kazematos, kas titi muziga tumsa? Vai kapsetas, kur saimnieks vinu saka vest, lai vin? iemacitos saost sabruk?anas un puteklu izpludes un stradat ar tam? Cik vinam gadu, vinam bus laiks! Savu solijumu lau?ana, protams, nav pareizi un ir pilnigi apkaunojo?a, bet varbut tevs sapratis un vin? pats vinu atbrivos no mirkla karstuma dota varda. Un vienalga, lidz razas svetkiem vel ir se?i mene?i, nekad nevar zinat, kas var notikt. Kapec uztraukties jau iepriek?? Turklat pavisam driz – viena no astonam Gada Rata asim, diena un nakts, kad tiek veikti loti ipa?i rituali un rituali. Jau tris gadus Mariuss bija iepazinies ar nekromantu, budams students, bet lidz ?im vin? bija uznemts ?ajos ritualos tikai ar nesapratiga berna tiesibam: «apstajieties, paskatieties, neaiztieciet neko, kur es jums saku, atkartojiet. pec manis.» Un ?oreiz meistars solija laut vairak. Vin? teica, ka skolenam bus nepiecie?ama palidziba loti svariga un ipa?a jautajuma. Ka ar ligavam ?eit?
Ilgi gaiditas dienas priek?vakara meistars Turvons paveleja studentam izardit gridu visa torni, sakot no pagrabiem lidz pat apsardzes zonai uz jumta, un neaizmirst ar akmeniem klato laukumu starp stalliem un darzenu darzs.
– Kapec tur? – Mariuss brinijas.
«Kad esat pabeidzis, atrodiet atbildi traktata «Par ikgadeja ritena ritualiem,» atbildeja meistars un, neko vairak nesakot, vinu kaut kur nogadaja portals. Un Mariuss, nopu?oties un iekares pilni lukodamies bibliotekas loga, rik?oja uz aku.
Vin? labpratak butu sacis ar traktatu, nevis ar augstdzimu?a cilveka nicinatu skrubera darbu, bet meistars teica – skolnieks darija, un nekas cits. Un esiet atraks, preteja gadijuma lasi?anai neatliks laika!
Nesa udeni, izspieda lupatas, no melniem akmeniem berza netirumus – to netirumu nebija daudz, bet tik un ta bija biezi jamazga, meistars loti cienija tiribu. Un, kamer manas rokas bija aiznemtas un galva bija briva, es atcerejos tie?i ?o ritualu traktatu. Galu gala Mariuss to izlasija, ka gan vin? to neizlasija! Bet es varu zveret ar jebko, ka tur nebija neka par to, ka dazi rituali noteikti javeic zem klajas debess. Velams – ja, un turpat ir pavasarigie, kopa ar vasarigajiem. Bet pareizi uzzimetie ritualie apli ir svarigaki par griestiem virs galvas vai debesim, un pagraba tiek zimeti apli, zimes ielodetas akmeni ar nepiecie?amajiem metaliem un piesucinatas ar speku. Kur pret tiem ir nelidzena akmens platforma, kas bus jakraso ar kritu? Ne, vin?, iespejams, vienkar?i kaut ko neatceras vai saprata kaut ko nepareizi. Tapec es steidzos nomazgaties un iebazt degunu gramata.
Bet man nekad neizdevas tikt lidz gramatai. Vin? puleja nelidzenos akmenus lidz spidumam, noverteja pek?ni uzradu?os asu luzumu rakstu un stiklveida melnuma dzilumu un brinijas, kapec vin? iepriek? nebija pamanijis, cik gruti ?eit ir akmens? Kapec ?kiet, ka kaut kur kaut ko tadu jau esmu redzejis? Un tad paradijas meistars. Neapmierinats – Mariuss jau bija loti labi uzminejis savu noskanojumu aiz vina ?kietami bezkaisligas sejas izteiksmes. Iemeta:
– Pasteidzies. Sakam saulrieta.
Un vel ir atlicis laiks lidz saulrietam, lai noskalotos un pargerbtos tiras drebes. Un kapec ar saulrietu? Galu gala, Axis rituali sakas ritausma un beidzas pusnakti!
– Ar ko mes sakam, skolotaj? – vin? jautaja, nespedams izturet.
– Steidzami pasutit.
– Tie?i tagad?! Vai…
Meistars saprata nepateikto un paskaidroja:
– Ne, neviena no tam, kas ir raditas tikai Axis. Un labak to nenemt, bet dazreiz ir vieglak iekaset triskar?u cenu un galu gala vienoties, neka paskaidrot klientam, kapec ne. – Mariuss ar visu savu izskatu izlikas arkartigi zinkarigs, un meistars piekapas: «Vitor del Bornio, vai jus zinat ?o?» Vin? velas steidzami, absoluti nekavejoties dabut savai meitai ipa?u miesassargu.
– Par ko?! – Mariuss brinijas. – Virita deglija Bornio ir klusa, mieriga, labi audzinata meitene, pasaule drizak apgriezisies kajam gaisa, neka vina iekulsies nepatik?anas.
Virita patie?am bija klusa, mieriga un labi izturejusies. Un ari garlaicigi. Tik garlaicigi, ka, neskatoties uz acimredzamo skaistumu un milo smaidu, jau tre?aja sazinas minute gribejas aizbegt jebkur, ja vien tas bija talu. Vina ari ir miesassargs?!
«Tatad pasaule ir apgriezusies kajam gaisa,» meistars Turvons paraustija plecus un uzmeta isu skatienu saulei, kas bija gandriz pazudusi aiz gadsimtiem veco ozolu vainagiem. – Pietiek runat. Skrienam.
Mikla ar nosaukumu «Viritas miesassargs» Mariusu tik loti nodarbinaja, ka vin? aizmirsa pat domat par traktatu. Un cik tas ir svarigi, ja vinam tagad nebija laika, vin? to izlasis rit. Vai parit. Galu gala, ja tas butu kritisks, mentors to nekavejoties paskaidrotu.
Un tikai tad, kad lidz ar pedejo saulrieta staru kopa ar meistaru Turvonu uzkapu uz perfekti apalas platformas, kas spideja nakts melna uguni, es atcerejos citu mentora teikto vardu: «ipa?s miesassargs». Un ka atslega sledzene, mana atmina noklik?kinaja: «Nakts spogulis». Rituala aplis, kas neprasa papildu zimes un pastiprinatajus, piemeram, uguni, asinis vai upurus. Taja darbojas tikai forma, izmers un materials – pasakaini dargs un rets, ipa?i piegriezts elli?kigs stikls. To izmanto, lai mekletu un izsauktu dveseles, kas var ilgi uzkaveties pasaule, un ievietotu tas piemerota kermeni. Un, ja nepiecie?ams, izveidot ?o kermeni.
Augstaka nekromantija. Tik augstu, ka pat starp meistariem butu labi, ja viens no simts to uznemtos.
Kas tas ir, ko Vitors del Bornio pasutija savai meitai?!
«Tu busi speka dirigents,» mentors teica Mariusam. «Taja pa?a laika jus aplukosit ritualu, ar kuru labak neiesaistities vel simts gadus.»
«Jus redzesiet»! Cik daudz speka dirigents redzes, ja vina uzdevums ir atbalstit rituala vaditaju ar savu magiju un vinu nenoversis nekas cits? Galu gala visas interesantakas lietas ?eit nenotiek. Meistars Turvons staveja apla centra un iegrima transa, un Mariuss speja tikai stavet nave klusuma, stingri uz apla un leknas zales robezas, un raudzities uz lieso figuru, kas tik tikko bija redzama sabiezetaja tumsa. nekustigs un burtiski bez dveseles. Meistara nekromanta dvesele, spogula atspogulota un ta tum?aja spozuma aizklidusi aiz Robezas, mekledama, ko velejas. Mariuss veletos redzet, ka notiek ?i mekle?ana! Ja, vismaz tikai tapec, lai redzetu, kas tur ir aiz robezas. Gramatas, kuras es lasiju, bija parak pretrunigas viena otrai, aprakstot Edge un celojumus uz turieni. Varetu domat, ka vinu autori organizeja melu konkursu nevis intereses pec, bet, vismaz, par karalisko atlidzibu. Un Turvons uz visiem studenta jautajumiem atbildeja ar vienu atbildi: «Jus redzesiet pa?i, ka pienaks laiks, bet pagaidam jums ir par agru, es nemacu.»
Bet klusiba var justies lepns: lai ari mentors ir stiprs, rituals nebutu iespejams bez vina, nezinataja, palidzibas. Lai ka skatitos, vajadzigs celvedis, kads, kas kalpos par bakuguni un enkuru, no kura vitne vai resna virve izstiepsies – cik vien stipra var – no dzivo pasaules kresla. no malas.
– Glab-e-e!!! – mezonigs kliedziens, kas sajaukts ar cikste?anu, ko spej izdvest tikai lidz navei parbijusies meitene, klusumu sadalija lauskas. No biezajiem lazdu biezokniem metas ara putots zirgs, lauzdams zarus; blavaja meness gaisma Mariuss skaidri redzeja izspiedu?as, asinainas acis un putu parslas uz adas, kas spideja ar nobriedu?u kastanu. Smadzenes atzimeja, ka zirgs ir nobijies lidz navei, ne sliktak par jatnieku, skatiens, atraujoties no mentora, piekeras tievai figurai apspiletaja kleita, kermenis nodevigi raustijas, lai palidzetu nelaime nonaku?ajai meitenei, apstaties. sacik?u zirgs. Bet vinam vajadzeja stavet taisni un skatities tikai uz meistaru!
Lica zirgs ietriecas pret neredzamu barjeru – uz rituala laiku Spogula aplis atrodas nevis dzivo pasaule, bet gan Mala, kur nav vietas mirstigajiem ar joprojam puksto?u sirdi. Tas izspraga un, it ka tik?anas ar citpasaules ?kersli butu pedejais piliens, lenam nokrita uz melnajiem akmeniem. Mariuss pat nodrebeja no nekroemanaciju uzliesmojuma, kas bija daudz specigaks neka no medibas nogalinatajiem brieziem. Jaunava ar izmisigu cikste?anu izlidoja no segliem, pa galvu, pari krito?a lica galvai. Taisni zirga naves izveidotaja apli! Un butu labi vienkar?i pievienoties lokam, lai gan tas ne pie ka laba nenovestu, bet! ?is… kliedziens! Vina kulenoja tie?i uz Spogula centru, nogaza meistaru Turvonu no kajam un uzkrita vinam virsu! Un vina sastinga, jo tagad, pa vidu aktivizetajam ritualam, vinas dvesele bija garanteta noklu?anai taja pa?a vieta, kur klida nekromanta meistara dvesele.
Un ko, jabrinas, ?aja sarezgitaja situacija varetu darit cilveks, kur? nav galigi nezino?s, bet kategorisks atkritejs?!
Pirmkart, nekritiet panika. ?o noteikumu, kas attiecas uz jebkuram pek?nam problemam, skolenam jau no agras bernibas iedzina ne tikai meistars Turvons, bet ari vina tevs pirms vina. Un Mariuss, pilniba apzinoties, ka nezina, kas ir «pareizi», acumirkli nolema darit vienigo, ko vareja, un tas, ?kiet, liek domat. Vin? turpinaja liet speku pavediena, kas vinu savienoja ar saimnieku, nelaujot tam partrukt un nekromanta dveselei pazust bez atgrie?anas cela uz pasauli. Tomer savienojums pec meitenes iespaidiga kritiena pari skolotajas kermenim izturejas divaini. Ta raustijas un metajas apkart, ka dusmiga milziga zivs, kas nokerta uz parak vajas mak?keres – grasijas saluzt, bet nesaplisa, sapinas piederumu, aizkers to uz aizker?anas un… un… joprojam saluzt. Arvien grutak kluva notureties, nelaist vala, kada bridi Mariuss pat iedomajas, ka otra gala ir noticis ne mazak ka kautin?, it ka divas izsalku?as alkatigas zivis cinitos ar gar?igu tarpu. Ak, ja tikai vin? pats nebutu tas tarps! Ka radibas no tum?as pasaules, kuram nav neka iekarojamaka par siltam cilveku asinim, var tikt cauri savienojumam? Cik slikti ir but pametejam; vin? pat nezina, ko sagaidit, no ka baidities, kas var notikt un kas nenotiks noteikti! Un ari meistars ir labs, ja vien spetu siki un smalki izskaidrot visas lauzto vai izjauktu ritualu briesmas un ka ar tam rikoties! Un vin? tikai vienu reizi, pa?a sakuma, teica:
– Ja pielaujat kludu, pasaule var nesabrukt, tacu jus riskejat par to nezinat.
Bet vai nevar but, ka neko nevar izdarit un nav iespejas glabt situaciju? ?eit ir divi kermeni bez dveselem, kas gul uz dzirksto?iem melniem akmeniem, bet dveselem ir par agru ?kersot robezu, kas nozime, ka tam vajadzetu atgriezties? Tas nozime, ka vin? tos izjut caur savienojumu, un visas ?is rausti?anas ir tapec, ka vienas dveseles vieta caur Spoguli izgaja divas. Pa labi?
Mariuss pie sevis pamaja ar galvu: skaidrojums ?kita konsekvents un, pats galvenais, nomierino?s. Vienkar?i nepalaidiet garam savienojumu, un mentors atgriezisies. Bet tad ir pienacis laiks pieprasit, lai visi smalkumi tiktu pareizi izskaidroti! Citadi – «nezinatajs, nezinatajs»… Lai maca! Un taja pa?a laika paskaidrojiet meitenei, ka ir nepiedienigi iejaukties nekromantu ritualos. Un, ja neesat parliecinats, ka varat tikt gala ar nemierigu zirgu, tad labak nejat vienam. It ipa?i Oleniy Log. Ipa?i nakti. Kadi demoni vinu te vispar atveda?! Sedetu majas, izklaidetos ar iz?uvumiem vai ko citu atbilsto?u…
Sliktakais ir tas, ka Mariuss nezinaja, cik ilgi rituals butu ilgs bez sve?inieka un vinas zirga iejauk?anas. Dveseles mekle?ana ir veiksmes jautajums. Un tagad vispar. Vai man klusi pagaidit, vai steidzami jaatceras, ko mans mentors man stastija par nelugtiem viesiem no aizrobezas un veidiem, ka no tiem izbegt? Vai nevis tikt izglabtam, bet gan nomierinatam vai pat nodotam ekspluatacija? Tas viss ir atkarigs no ta, kur? tie?i paradas.
Jo ilgak vilkas nakts, jo vairak Mariuss velejas, lai ja ne vina mentors, tad vismaz kads atgrieztos. Ja vien beigtos nogurdino?a nezina!
Varbut bija verts atcereties, ka parak izmisigas velmes medz piepildities lidz pedejam burtam? Tie?i uz burtu, un tad ir par velu atgriezties un parliecinat Lielo speku, ka tas nemaz nav tas, ko es gribeju. Bet, godigi sakot, Mariuss nebija gatavs redzet, ka miru?ais licis atver vinam citas pasaules gaismas piepilditas acis. Ja, demoni pienem visu, dveselu piesauk?ana ir tie?i pretejs sparnu audzina?anai! Tam vienkar?i nevajadzetu notikt!
Ta nenotiek!
«Ta tas notiek,» vin? lemts atcirta uz savam paniskam domam.
Beg?ana un tas sekas
Pirms liguma nosleg?anas ar Augstako,
uzzini soda lielumu!
Visas Viritas degli Bornio nepatik?anas bija vinas maiga un izsmalcinata skaistuma un parak klusa un maiga rakstura del. ?kiet – kas slikts? Meitenei jabut maigai, pieticigai, paklausigai, lai vinas sieva izraditos maiga un paklausiga, un skaistums ir loti patikams papildinajums citam priek?rocibam. Bet, ka saka, parak labi ari nav labi. Izsmalcinatas porcelana lelles izskats, berni?kigi kuplas roza lupas, dzili acu baseini, ko aizeno garas skropstas, it ka atspogulotu vai nu debesu ko?o zilo, vai negaisa makonus… Virita ienida spogulus. Viena vecuma meitenes un vinu mates un tantes nevareja ciest Viktora del Bornio, atzitas karalvalsts pirmas ligavas, mantinieci. Jaunie?i slejas, dazi no vinas izskata, dazi no pura, meginaja izraisit interesi, bet vinus pa?us nemaz neintereseja, kas slepjas aiz lelles sejas un debesu acu dzilumos. Pukaini komplimenti, kam sekoja pa?labums un iekare, ko Virita izjuta ari nebudama empate. Un linija tuvojas un tuvojas, aiz kuras tevam apniks dzirdot «tet, man vin? nepatik», un vinam bus jaklust par sievu tam, uz kuru tiek radits.
Kaut vina butu drosmigaka! Lai vinai butu uzdrikste?anas flirtet ar tiem, kas par vinu interesejas, un savaldiba atteikties no komunikacijas ar nepatikamiem kungiem. Tacu balli?u un pienem?anu spilgtaja burzma Virita ?kita apjukusi, vina vareja tikai nejau?i atbildet un kautrigi pasmaidit. Un, ka laime, interesantakie jaunie?i, tie, kuriem vina pati vareja patikt, nevis vinas purs, ciltsraksti, teva sakari, vinu likas nepanesami garlaicigu.
Ja tikai mana mate butu dziva! Vina jums pastastis, ka pazinot jaunam virietim, ka vin? jums patik, un atgut vina uzmanibu. Es tevi macitu. Kadu dienu Virita uzdro?inajas lugt padomu savam tevam – un sanema posto?u aizradijumu. «Jus esat cieniga meitene no dizciltigas gimenes, skaista, bagata un labi izglitota. Jusu uzmaniba ir gods un laime jebkuram jaunam virietim. Ka tev vispar ienaca prata intereseties par staigajo?o meitenu trikiem?!»
«Gods un laime»? Ja, ja tikai! Ne, Viritai nebija ?aubu, ka vini vinu labprat nems par sievu. Bagatibai, ciltsrakstiem, varbut pat skaistumam. Bet vai vini miles?
Virita bija dusmiga uz sevi, meginaja mainities, bet nekas neizdevas. ?kita, ka vina dzivo smacejo?a, viskoza murga. Ja tu kadam pateiksi, vin? tev netices; vini teiks, ka vin? neverte savu laimi. Vai ta tie?am ir laime?!
Un tad piemekleja katastrofa: tevs pazinoja par savu nenover?amo saderina?anos. Un, lai gan meitenei tas nebija parsteigums, ligavainis gan! Tiklidz vina dzirdeja, kur? ludz vinas roku, Virita sastinga un bez speka iegrima kresla – kajas pek?ni parstaja kusteties.
– Bet tevs, vin?…
«Vin? ir cels cilveks, un vin? ir gatavs rupeties par jusu labklajibu.» Vin? pat uzstaja uz jusu dro?ibu.
– Kapec dro?iba?
«Nebaidieties, tas ir musu pieaugu?o lietas,» tevs maigi teica. – Dizciltigajam gimenem ir gruti laiki.
Vin? vel kaut ko teica, paskaidroja, ka labaku balliti nevar atrast, ka vina tiek pagodinata, un Virita sedeja sastingusi, lamadama savu parak kluso noskanojumu. Mana galva ka nobijies putns dauzijas viena doma: «Ko darit?!»
Bet galu gala ?is murgs beidzas: tevs, pamanijis, acimredzot, ka vina meita ir parak sevi ievilkusi, apklusa, satvera vinu aiz rokas un aizveda pie savas milakas lapenes darza. Vin? noskupstija vina pieri, apsedinaja vinu un sacija:
– Ja velesies, tad parunasim velak. Es redzu, ka jums japierod pie zinam.
Un aizgaja. Virita joprojam vinu asi dzirdeja:
– Teja jaunkundzei! – un tad apkart sabiezeja miegains klusums, kuru partrauca tikai lapu ?alkona, bi?u dukona un putnu civina?ana.
Un ?aja klusuma vina pamazam atjedzas.
Lenam, maziem malciniem, vina dzera sev atnesto teju, saldu, galvu reibino?u ar liepu medus un piparmetru aromatu. Klusiem, klusiem soliem un gandriz neelpodama vina devas uz saviem kambariem, nomainija gai?o majas kleitu pret biezo, kura vina parasti brauca, ielika jostas soma dazas nepiecie?amas lietas un tikpat klusi devas leja pagalma, uz stalliem. Vina jautaja, mili smaidot stalla zenam:
– Seglojiet mani ar Kastanu. Es gribu mazliet izvedinat galvu.
Vinas luguma nebija neka neparasta, Viritai loti patika izjades, un tevs vinai atlava ?o nevainigo izklaidi. Un vin? pat neuzstaja uz pavadijumu, ja meita nepameta muizai blakus eso?as plavas un copes, kas parklatas ar dro?ibas piekariniem.
Kastanis pienema ierasto piedavajumu – biezu apalu burkanu, kas bija nokaltis pa ziemu – un apmierinati ?naca saimniecei seja. Ligavainis vinu iecela seglos, un Virita, it ka neti?am atskatitos uz teva logiem – ne, vina neskatas! – vina palaida savu miluli viegla rik?a. Vina dzili ievilka elpu, satverot veju seja. Smarzoja pec upes dubliem un plavu zales, jaunam lapam un abelu ziediem. Briviba. Tiklidz tev bija speks neielauzties galopa, kamer zirgs un jatnieks bija redzami no tavas majas logiem!
Un tikai tad – es nenoturejos. Laika bija maz – stunda, varbut divas, un vini paspetu.
Vinai paveicas. Vai varbut palidzeja augstakais speks, pie kura meitene steidzas pec palidzibas. Nepamanita metusies pa del Bornio zemem, atstajot mala lielu ciematu pie ?osejas un dzirnavas pie upes, Virita aptureja zirgu Briezu balka mala. Vina ?nuksteja un salauzta balsi cuksteja:
– Luk, Ka?ta… Es nezinu, kur doties talak. Varbut zini?
Uzticigais zirgs pagriezas un ?naca, it ka gribedams teikt: «Saimniek, ar ko tu mani sajauci? Ar geozinatnu profesoru no galvaspilsetas universitates? Vai varbut ar elfu algotni?
– Ak, ja, kas tur ir! – Virita pamaja ar galvu, uz bridi aizvera acis, izlemdama izdarit nedzirdetu. Vina iznema no sominas maisinu ar savvalas kvie?u graudiem, iekrata pusi no ta plauksta un, plati ?upodama, nosvieda celina mala. – Pienemiet davanu, Olenij Log!
Pec tam mezam tika ziedota puse vina. Un visbeidzot visgrutakais – atkal aizverot acis, meitene ar dunci sacirta plaukstu. Lieli pilieni notraipija zali.
– Pienem davanu, Brieza balki, paradi celu uz altari! – Ietinusi roku lakatina, Virita pieskaras zirgam.
Bez tacinas, nejau?i, bet mezs mani tie?am veda tur, kur prasiju. Saulrieta blazma padevas dzilai kreslai, gai?ie berzi un kuplas lazdas – drumas gadsimtu vecas egles, kad Kastanis, ?nacot un griezdams ausis, iegaja perfekti apala izcirtuma, kura centra staveja balts akmens… laika neskarts postaments? Tabula? Vai tikai plits? Nez kapec, jo ilgak Virita skatijas, jo mazak vina saprata, ko tie?i redz. Balts akmens purpursarkanaja nakts mijkresli – vairak nav ko teikt.
Bet, ta ka vina jau ir atnakusi, kop? vinai ir paradits cel?, tad ir stulbi vilcinaties un vilcinaties. Nolekusi no segliem, Virita izkratija pie kajam atliku?os kvie?us:
– Paldies par braucienu, Olenij Log! – un devas uz priek?u. Solis, divi, tris… ducis… Mana sirds plivoja krutis, grasijas parspragt no ?ausmam, mani pirksti bija sasalu?i, un vaigi un ausis kveloja no karstuma. Piegajusi gandriz tuvu akmenim, vina no?lakstija atliku?o vinu zeme: «Pienem ziedojumu, vecais!»
Zeme zem musu kajam neatveras, perkons no debesim neizlauzas. Vai nu vini vinu nedzirdeja, vai ari pienema piedavajumu – izdomajiet! Bet neatkapties? Virita ar konvulsivu noputu spera pedejo soli, norava no plaukstas apseju un piespieda ar asinim notraipito plaukstu pie balta akmens.
– Klausies, Senais! Izpildi pieprasijumu, nosaki cenu, pienem solijumu!
Meza troksnis kluva tals, klusums skaneja ausis, vienu bridi likas, ka Sena nav atnakusi, ka solija vecas gramatas, bet vina pati ir iekritusi cita pasaule, kur dzivo aizmirsti dievi un demoni.. Bet pek?ni klusumu partrauca smiekli. Pilnigi cilveciska, tik parasta, ka Virita nolema, ka ta ir vinas iztele. Vai ari kads ?eit ir ielidis pec vinas?
Parsteigta no ?is biedejo?as domas, meitene pagriezas. Kaut vai tie?am redzetu, kas varetu slepties starp kokiem biezaja kresla? Nez kapec tas, ka vini vareja vinai sekot, izspiegot, bija biedejo?ak neka tik?anas ar Seno. Bet tad uz baltas platnes paradijas cilveka siluets. Vispirms – spokaina figura, it ka izlieta no pelekas pirmsausmas miglas, tad migla ieguva krasas un seju. Zalais mednieku uzvalks, plati pleci un specigs rumpis, sarkanigi blonda barda un lidz pleciem gari mati, izmisigi zilas acis kluva blivakas un kluva istas… Virita paskatijas uz virieti – trukst vardu, loti pievilcigs, bet a loti parasts cilveks, nevis kaut kads demons. Ja kadu ?adu satiekat gadatirgu, galvaspilsetas ielas vai pat karala pili, varat uz vinu paskatities, tacu jums nebus aizdomas, ka nekas nav kartiba.
Vin? ari paskatijas uz vinu, uzmanigi, novertejo?i, bet vina skatiens vinu nebiedeja. Citi pieludzeji uz to skatijas daudz sliktak – it ka butu medijums, kaut kads medijums: vai nu no?auj, vai pagaidam lai lido, nakamajai reizei nobaro galu…
Vecajas gramatas vini rakstija – piedava davanu, un, kad atnaks Senais, nosauc savu velmi un prasi, ka bus jamaksa. Bija pienacis laiks runat, bet Viritai ?kita, ka zem intensivi zila skatiena zaudeja meli. Tikai vinas rokas sastinga, vaigi dega, un kauns iespiedas arvien sapigak – it ka vina kaut ko daritu nepareizi, bet vina nezinaja, kas tas ir. Un taja bridi, kad klusums kluva pavisam neizturams, vinam blakus pek?ni paradijas Senais, satvera vinu aiz zoda, pacela galvu un ieskatijas vinam acis. Vina pirksti bija cieti un karsti, pieskariens bija uzmanigs, un vina skatiens bija smags un tum?s, ka pagraba velves.
«Vini naca pie manis pec varas.» Par bagatibu. Par veiksmi. Pat sievietem, lai gan tas ir stulbi. Bet es nesaprotu, ko tu jauta. Ko tu gribi no manis, mirstigais berns?
«Palidziet,» Virita ciksteja.
– Tas ir skaidrs. Kur?? Ko tu gribi?
– Es negribu preceties! – meitene ?nuksteja. – Tam, kuru tevs izvelejas! Vin? ir biedejo?s!
– Biedejo?aks par mani? – Senais iesmejas, un mezs atbildeja ar plauksto?u atbalsi, pucu dukonu un, ?kiet, talu klints kritienu. «No kura mirstiga cilveka jus baidaties vairak neka no manis?»
?eit, iespejams, vajadzeja vai nu galigi nobities un iegrimt dzivibu glabjo?a giboni, vai ari sakt pazemojo?i atvainoties. Bet Viritai likas, ka strikis zem astes!
– Lauliba, ziniet, ir uz muzu! – vina izblava. – Ar jums vini raksta gramatas, mes varam vienoties, un pat ja ne, sliktak nebus.
– Kadas tas ir gramatas?
– Dienasgramatas… Piezimes no mana vecvecteva, dizciltiga Rejasa del Bornio.
«Ak, ?is…» Senais atkal iesmejas, bet tagad ?kita, ka vina smiekli atskaneja straumes skana par akmeniem un zirgu nagu klabe?ana. – LABI. Tatad jus velaties mainit savu saderinato – vai ne?
«Ja-ja…» Virita gribeja teikt «iespejams», vina pati nezinaja, vai velas vel vienu saderinato vai pat brivibu no biedejo?as laulibas, vai varbut kaut ko citu, neskaidru, vinai ne lidz galam skaidru. Bet kaut kada nezinama veida izradijas, ka atbilde vareja but tikai «ja» vai «ne».
– Ka tu maksasi?
Un atkal gribeju atbildet «nezinu», jautat, kads maksajums butu piemerots Senatnei, bet tas iznaca pret manu gribu:
– Jebkas!
Zilas acis uzmirdzeja triumfa.
«Aiziet,» Senais paveleja. – Viss bus.
Vina pati nesaprata, ka Virita pamodas seglos – un tik tikko paguva but parsteigtam, tiklidz vinas tuk?aja galva ie?avas neparvarama doma: «Ko es esmu izdarijis!» – Ka?tans mezonigi nonurdeja un, iespejams, ar Liela zelastibu, pacelas aulos, nesaskrienoties ar svainiem. Steidzoties, neizcelot celu, parbiedeta jatniece speja notureties tikai ar pedejiem spekiem. Pek?ni naksniga meza necaurredzamaja tumsa uzplaiksnija gaisma, pat ne gaisma – tikko manams atspulgs. Un Virita, baididamas, ka Ka?tane aiznesis vinu pagatne un beigas nejau?i vienkar?i salauzis vinam kaklu, izmisigi kliedza:
– Glab-e-e!!!
Stulbi. Protams, neviens vinu neglaba, bet Ka?tans ?kita vel vairak saniknots, lai gan daudz vairak! Un kapec vina tika atvesta pie ?i Sena?! Kadas mulkibas man ir saskaru?as! Virita bija parliecinata, ka pardzivo savus pedejos mirklus, kad putojo?ais zirgs vinu iznesa… kaut kur. Tum?a torna masa pazibeja no saniem, priek?a spideja meness gaismas atspidumi ka vilni uz dika, lai gan tur noteikti nebija udens, un Kastanis, sekdams, iekrita ?ajos atspidumos, metot nost jatnieku.
Vina vairs neko neatcerejas.
Viesi no aizrobezas
Pirms zirgam piedavat burkanu,
parliecinies, ka vin? nav kanibals!
Kastanu zirgs, kas pirms briza bija pilnigi un neap?aubami miris, piecelas kajas, pamaja ar galvu un dego?am acim skatijas uz Mariusu. Melnas krepes pacelas ka makonis un ta ari palika. Kazoks kluva tum?aks: tas bija licis ar sarkanu nokrasu, gluzi ka nogatavojies kastans, bet tas kluva bruns, piemeram, izzuvu?as asinis. Acis paradijas navejo?s zalgans mirdzums.
Un pats launakais ir tas, ka Mariusam nebija ne jausmas, kas tas par butni un ko no ta sagaidit. Meistars Turvons ne par vienu nerunaja ta.
Lai ko jus teiktu, celai audzina?anai ir savas priek?rocibas. Es izmisigi gribeju atteikties no visa un begt, bet mentora dvesele joprojam klida aiz Robezas, kas nozimeja, ka vinam bija japaliek sava vieta un jauztur kontakti. Neatkarigi no ta, kas notiek. Pat ja vesels ganampulks vispirms nomirst uz ?iem akmeniem, bet pec tam parver?as par citam pasaules radibam!
«Nav jaspele ar mani skati?anas sacensiba,» Mariuss nomurminaja, pieradot, ka vinam klajas labi un kopuma, oho, un pat nedomaja no kaut ka baidities.
Jatniece pakapas ar nagiem, skali klik?kinot uz izskalotajiem akmeniem, un izsmejigi ?naca. Kaut ka tas nav vienkar?i zirgs, bet pat, varetu teikt, cilvecisks. Viens pret vienu, ka tante Amalija ?naca, gribedama bez vardiem paradit braladelam visu vina stulbuma bezgaligo dzilumu. Es butu vinam iesitis nekauniga seja! «Mentor, nac jau atpakal!» – Mariuss garigi ludzas. Un, it ka meistaram Turvonam ar to nepietiktu! Savienojums raustijas ipa?i specigi, mentora kermenis pacelas aug?a, atvera acis – un tie?i tad, kad Mariuss sastinga no ?ausmam un impotentas panikas, dziva lika tuk?aja skatiena atgriezas cilveciska jega.
Meistars uztvera audzekna apstulbu?o skatienu un priecajas:
– Pierodi. Tie?i ta vini atgriezas no Grani. Kur? vel ?is ir?! – vin? ieraudzija meiteni gulam uz akmeniem.
«Un tas ir viss,» Mariuss pamaja ar roku uz radijumu, kas atlaida zobus. – Zirgs aizgriezas un tika nogalinats tepat, apli. Vin? izmeta meiteni, un… luk, vin? ir. Vispirms vin? nomira, bet pec tam aug?amcelas.
Vairak nepaskatidamies uz nelaimigo jaunavu, meistars Turvons piegaja pie zirga. Vin? nobrauca ar roku gar kaklu, it ka jutot gaisu. Vin? nomurminaja kaut ko lidzigu «nu, labi», atbildot uz kartejo launpratigo ?nacienu. Un tad… meistara Turvona un zirgu radijuma skatieni saskaras, un Mariusam ?kita, ka paris mirklos ?ie abi paspeja viens otram pateikt tik daudz – ar visas nakts vardiem nebutu pieticis. saruna!
«Mans students ir drosmigs,» mentors iesmejas. – Nejedzigs, bet drosmigs. Tas nav audzinats radijums vai pat uzpusts gars. Tas ir – iepazisties, jaunais cilvek! – Senais iemiesojies. Pareizak sakot, Senais atrodas uz iemieso?anas robezas.
– D-sens?! – Mariuss nozavajas. Nav ta, ka vin? vispar nebutu dzirdejis par vecajiem dieviem, bet, Lielais redz, viena lieta ir klausities visdazadakas pasakas, un pavisam cita lieta ir tos satikt patiesiba! Un ka vini visi vel ir dzivi?! Lai gan… vai tas viss? «Um-mm…» Mariuss ievilka. – Sveicinati, priecajos iepazities un tas viss, bet, saimniek, kas meitenei vainas? Vai vinai ir iespejams pieskarties? Vismaz parvietojiet to no ?ejienes un parbaudiet, vai es neesmu smagi ievainots. Palidziba…
Vienalga, sens vai ne, ?is radijums kliedza – erzelis!
«Es jums paradi?u,» mentors smagi noputas. – Ka parbaudit, vai ?i joprojam ir dziva un inteligenta meitene, nevis radijums no bezdibena, kas vina ievacies.
Un vin? to paradija. Cetras reizes, lidz Mariuss saprata un paguva to atkartot. Un zirgs, sens vai ne, nonurdeja, ?naca un kopuma visos iespejamos veidos izradija savu nicinajumu.
Ceturtaja parbaude meitene atvera acis, un uzreiz kluva skaidrs, ka vina nav nekada butne un kopuma nav bistamaka par jeru. Tiesa, mentoru nevainigas meitenes skatiens neskara.
– Paskaties un atceries, student, tie?i ta vini uz tevi skatisies, pirms apris tavu dveseli. Patiesi bistamais nekad ne?kitis biedejo?s. Tie, kas baidas tikt apriti, ir nobiju?ies.
«Bet tas bija aizvainojo?i,» meitene pek?ni ierunajas. – Dveselu e?ana nav mana lieta. Labak paciena vinu ar sviestmaizi.
Balss Mariusam ?kita pazistama, bet intonacija… Kad vin? pedejo reizi dzirdeja ?o brini?kigo, zvana maigo balsi… kad tas bija? Apciemot kadu, bet pie kura? Tatad, tad ?i balss nepavisam nebija tik parliecinata, jautra un pat, iespejams, agresiva, bet tie?i otradi, ta izraisija zavas un izmisumu. tie?i ta! Nomakts! Tas pats…
– Virita degli Bornio! – Mariuss izplapajas. Un kadi demoni, brinas, atnesa ?o biklo lelli ?urp?!
Virita sastinga, nolieca galvu, it ka klausitos. Vina pamaja ar galvu:
– Ne. Ja velaties savu Viritu, es varu meginat vinu izspiest un izdzert, bet… Ne, tas ir maz ticams. Atvainojiet. Smalka vijolite dzila nogibuma.
– Kur – gibonis? – jautaja Mariuss. Tas izklausijas arkartigi stulbi, bet meitene saprata. Un vina pat atbildeja, uzsitot sev pa pieri:
– Kaut kur ?eit, dro?i vien. Bet ka es taja nokluvu, tas ir jautajums! Un kur?, es jautaju jums, atbildes mana vieta?
«Es neko nesaprotu,» Mariuss atzina.
«Tas butu kaut kas saprotams,» meistars Turvons satvera meiteni zem rokam un nolika uz kajam: «Beidz sedet ?eit.» Iesim uz maju un tur parunasim. «Un es jums atver?u logu, manas savrupmajas nav paredzetas zirgiem,» vin? neciena teica Senajam. – Un vienigie karumi ir burkani. Vai man tev nevajadzetu piedavat sienu?
Godigi un atklati sakot, meistara Turvonas «savrupmajas» nemaz nebija paredzetas viesiem, ipa?i meitenem no dizciltigam gimenem. Torna pagraba, taja pa?a, kur nekromants uznema retus viesus, bija virtuve. Rupjas akmens sienas, primitivs pavards, kura pec vele?anas vareja apcept veselu stirnu, plaukts ar vienkar?u mala trauku, milzigs galds, vairaki tupus ozolkoka kebli. Durvis uz pieliekamo, caurums pagraba. Virita deglia Bornio, ko Mariuss atcerejas, butu baidijies te skatities ar acs kaktinu, nemaz nerunajot par mierigu ienak?anu. Un meitene, kuru mentors bija nosedinajis uz kebli?a pie ugunskura, ar interesi paskatijas apkart un apstiprino?i pazinoja:
– ?eit ir skaisti. Atmosferisks. Pie ?ada galda runa nav par sviestmaizu ko?la?anu, bet gan par galas pildi?anu.
«Atnes galu, student,» meistars paveleja. – Vispirms atveriet logu. «Ta tas ir,» vin? pamaja ar roku uz vietu, kur aiz makonaina stikla regojas tum?a zirga purns. – Un pat nedoma par to, ka vinam iedot burkanu!
– Un kas?
– Ja, tapat ka mums. Vienkar?i nolieciet to uz paplates, lai butu erti est ar zirga purnu.
Man bija jaatmet zinkariba un jadara tas, kas studentiem ir jadara meistara vadiba – tas ir, «gatavo, atnes, pasniedz» (un paldies, ka mentors Turvons iztika bez pedeja «izkap»! ). Kupinata brieza gala, svaiga ciema maize (tie?i vakar aizskreju pie maiznieces!), putojo?s alus muca – isti dzires. Lai gan ne gluzi tads cienasts, kads butu japasniedz dizciltigai jaunavai. Bet viesis eda un dzera ar redzamu baudu – un ar tadu pa?u redzamu manieres trukumu. Dro?i vien bija labi, ka ista Virita atradas kaut kur ara un pati sava galva nogibu. Citadi es atkal butu pagibusi, pa istam.
«Tatad, musu milais un lidz ?im bezvarda viesis…» Meistars Turvons iesaka, kad Mariuss nolika gardumus un apsedas preti meitenei.
– Kapec tas ir bezvarda?! – lidz galam nenoklausijusies vina kluva sa?utusi. – Mani sauc Natalija. Ja, Nata?a.
– Tas ir jusu pasaules, jusu biju?a kermena nosaukums. Un jus, laujiet man pateikt, esat tikai dvesele. Pirms jauna iemiesojuma dveseles aizmirst savu iepriek?ejo dzivi.
– Es neko nezinu, es visu atceros. Un vispar kaut kada «jauna iemieso?anas»?! Jus, ka es saprotu, mani izvilkat ?eit, iespraudat kada cita kermeni, kas, starp citu, ir pieaugu?ais un diezgan aiznemts. Nav gatavs jaunai dzivei! Nemaz nerunajot par to, ka es kaut ka palaidu garam vecas beigas! Jusu darbs?
– Nav mans. Personigi es tevi ne no ka neizvilku un nekur nebazu, – Turvons igni iebilda. Zirgs nirgajoties iesaucas. Mariuss ari butu noputies, ja ?o bazaru butu verojis no malas! Ta vien ?kita, ka ar sekam bus jacinas nevis mentoram, bet vinam. Jo kapec gan vel studenti ir vajadzigi? Tie?i ta, uzspiediet viniem visnepatikamakas lietas!
«Labak pajautajiet Viritai, kapec vina iejaucas rituala,» Mariuss nespeja pretoties. – Vina pilna galopa un kliedzot iekluva apli, un mes esam vainigi.
«Tatad jums tas nav jajauta,» viesis paraustija plecus. – Pa logu skatas seja. Zirgs ir kauns. Tava meitene jau ir atvadijusies no savas dzives, bet vin? ir izdarijis lietas un smejas.
«Un vin?, iespejams, butu tas, kur? varetu visu izskaidrot.» Vai ar vinu vispar ir iespejams runat? – Mariuss bezcerigi jautaja. ?kiet, ka atbilzu uz saviem jautajumiem un skaidru, meistara nekromanta cienigu skaidrojumu vieta vin? sanems neglitu tirgus kildu. Bet divas dveseles viena kermeni – pec visiem kanoniem pilnigs nekartibas! Un kaut kas ir jadara lietas laba. Un kam tas butu jadara, ja ?is negods uzkristu uz vinu galvam kopa ar vinu mentoru? Tas Senais ari ir nesaprotams. Jo vairak Mariuss uz vinu skatijas, jo mazak vin? izskatijas pec legendu ?ausmam. Lai gan ne velti mentors saka, ka patiesi bistamas lietas neizskatas biedejo?as…
«Es saucu dveseli, kas varetu klut par Viritas degli Bornio neredzamu aizbildni,» meistars lenam runaja, savijot pirkstus sledzene. Vinas tevs uzstaja uz pastavigu aizsardzibu un noteikti prasija sievi?ka principa garu, lai saglabatu savas nevainigas meitas godu un pieticibu. Un ?im garam vispar nevajadzeja aiznemt savas palatas kermeni!
– Un vinam bija ari kaut kas jaspej aizsardziba? – Natalija izsmejo?i jautaja. – Nu, es tevi iepriecina?u, kaut kas nogaja greizi.
Vina padzera alu, uzsita kruzi uz galda, pieleca un piegaja pie Sena. Vina satvera garo zirgaste.
– Stab, zirg, tas biji tu, kas visu sakartoji! Un neskatiet man ?eit tuk?as acis, tu neesi kakis no «?reka»!
Zirgs nobolija acis un apgulas, un loga atveruma paradijas miglaina virie?a figura. Tas bija piepildits ar krasu un dzivibu – un tagad uz palodzes sez visparastaka laupitaja izskata skapitis: mezzala uzvalka, apaugusi ar bardu un gariem ku?kiem, iznemot varbut tiru un kemmetu. Nebija ne minas no parpasauliga speka, ka tas pienakas Senam cilvekam, un celuma un autoritates, vel jo mazak; Isak sakot, ja jus ?adi paradisieties kadas dizciltigas gimenes maja, vini jus nelaidis talak par pagalmu.
«Es vienreiz isi paskaidro?u,» vin? atri sacija. – Meitene Virita ieradas pie manis ar lugumu un solija samaksu. Maksajums bus mans iemiesojums. Man vajag zirgu, lidz es iegustu pietiekami daudz vitalitates. Ari virietis butu nacis aug?a, bet tuvuma neviena nebija,» vin? launi pasmineja. «Mums no jums neko nevajag, mes ?eit nokluvam nejau?i.» Un tu, – zilas acis skatijas uz Viritu-Nataliju, – turiet meli. Nevajag meklet vainigos tur, kur vinu nav. Labak noskaidro, kapec meitenei bija vajadzigs aizbildnis.
– Ko vina tev prasija? – ne, no kurienes ?i citpasaules dvesele no tik lielas nekaunibas?! Mariuss, stavedams tik bistama tuvuma butnei ar dievi?ku speku un speku, butu runajis ar vinu pieklajigak!
– Ta ir vinas dari?ana, ja velies, pajauta vinai.
– Skaidrs, ka uznemums garante konfidencialitati. Klausies… nu, pagaidi, ka tevi sauc? Nav zirgs, tie?am.
– Varat vinu saukt par Seno.
«Kad vin? iemiesosies, vin? sanems jaunu vardu, bet tagad patiesiba vin? maz at?kiras no bezvarda dveseles,» mentors klusi paskaidroja.
«Atmina un speks, tas nav tik maz,» iebilda Senais. – Un es atgriezi?u nosaukumu ta sakotneja. Es vinu atceros, cilveki ir aizmirsu?i.
– LABI. Tatad, kas mums ir,» meitene pagriezas, sakrustojusi rokas uz krutim. – Mani, tas ir, manu dveseli, saucu, lai es ar neredzamu garu sargatu bailigo vijoliti. Violeta izradijas ne tik bailiga, vina aizbega nakti zirga mugura un bez sargiem, kaut ko ludza Senatnei un preti apsolija palidzet vinam iemiesoties. ?is palidzibas rezultata Senais parcelas uz beigtu zirgu, bet es uz vijoliti, kas abi nebija nodro?inati. Vai es kaut ko palaidu garam?
«Vel ne,» Mariusam nez kapec ?kita, ka Senais bija atklati uzjautrinats. Katra zina vin? ar jautru interesi paskatijas uz meiteni. Vai nu vin? gaidija, kad vina izdaris kaut ko bezdievigu, vai ari pats izdomaja kadu netiru triku.
«Tad paskaidrojiet man to, dargais Senais zirgs.» Vai jums nav svarigi, ka jusu pagaidu kermenis ir nedaudz miris?
– Ja, tam nebija laika nomirt. Zirga gars aizlidoja, es paliku. Jus nevarat parverst dzivu radibu par nedzivi dazos mirklos.
– Skaidrs, ka kliniska nave un atra reanimacija. Un cik ilgi tev bus ?adi jastaiga? Un pats galvenais – ko tad? Ka izskatisies ?is jusu it ka iemiesojums?
Senais paraustija plecus.
– Tiklidz es sakra?u pietiekami daudz speka, es vienkar?i parbuve?u savu kermeni no ?i uz savejo. Vai es tomer esmu Dievs, vai ari izgaju pastaigaties?
– Vai velaties but pieklajigs vai godigs? – meitene no?naca. – Tagad jus diezgan konkreti izgajat pastaigaties. Kads dievs tu esi? Nu, es domaju, kuru? Vai priek? kam?
– Briezu balka dievs, protams. Ja velaties, es jums velak paradi?u altari. Vai ari paludziet, lai Virita parada, vina tur bija. Vai visu svarigo jau esi pajautajis? Vai esat pieversies tuk?ai zinatkarei?
– Galvenais jautajums beigas. Es ari gribu iemiesoties. Kaut ka nav silti sedet kada cita kermeni. Jusu metode acimredzami nav piemerota, bet vai ir kada cita metode?
Mentors iesmejas un pek?ni jautaja:
– Ka tu doma, student, vai man palidzet meitenei atrast kermeni vai laut vinai sedet ?aja celaja lelle?
Tiklidz es iedomajos ?o sve?o nekaunibu, ko nesaista kada cita kermenis, mani uzreiz parnema priek?nojautas drebuli. Lai gan Virita ar tadu papildinajumu nav davana!
«Es pat nezinu, kas mani biede vairak,» Mariuss nomurminaja.
Aci pret aci kada cita galva
Pienemot ielugumu apmeklet, parliecinieties, ka varat doties prom jebkura laika!
Protams, Ancient One metode Nata?ai nedereja. Pat ja vina pek?ni atklaja dievi?kas spejas parveidot kada cita kermeni pazistama un pazistama, ko vinai darit ar likumigo ipa?nieku? Dumja Viritai bija tiri cilveciski zel. Es sevi ieklavu tada jucekli, es sevi ieklavu pilniga bardaka.
«Ei,» Nata?a garigi sauca, «kur tu esi? Vai esat atjegu?ies? Vai jus klausaties, ko vini saka?
Es jutu vaju lidzskanu reakciju un, ?kiet, pilnigu nevele?anos sazinaties un vispar izklut, vismaz sve?inieku priek?a. Nu, meitenei ir taisniba ?aja jautajuma, labak ir nopietnas sarunas aci pret aci, pat sava galva un ar savu vajpratu.
Tad vina nokera to pa auss kaktinu: «Palidzi man atrast kermeni, vai laujiet vinam sedet…» un apgriezas tik pek?ni, ka gandriz nokrita. Senais uzreiz izmantoja iespeju beigt sarunu un atgriezas pie zirga – nu, tas ir saprotams, izradas, ka vinam tagad izdevigak ir sedet mema, bet dziva erzeli, tas ir, uzkraj spekus, nevis iznieko to. Bet tas brinums ar personalu, kas vinu ?urp atvilka un tagad vel doma, palidzet vai ne, morales un filantropijas varda noteikti ir pelnijis milestibu. Merlina nepabeigta…
– Un ka tie?i, cienijamais kungs, jus varetu man palidzet? – Nata?a sava balsi meginaja izteikt visu «cienas» dzilumu, un, divaina karta, tas vinai izdevas: burvis samulsa un izlikas, ka vinam pek?ni sak tirpt kakls. Virita, acimredzot, apbrinojami speja vienkar?akajos vardos ieterpt dazadas sajutas. – Tikai negaidi, ka es aizmirsi?u ?o jautajumu, kamer tu dzersi alu, dargais… starp citu, ka lai es tevi saucu?
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70478029) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.