Reklamdevejs trimda launajiem
Jolanta Auzina
Vasilijs, darba nomocits reklamas darbinieks, noklust pasaku pasaule, Perlovkas ciemata, kur ir izsutits visads launums. Vasilijs velas atgriezties majas, pie interneta un savas konsoles, un vin? izdoma ?kietami perfektu planu. Vai vinam izdosies vienoties ar kikimoru, lei?u, berendeju un domovu un parverst Perlovku par dabas rezervatu? Vai vina reklamas prasmes palidzes vinam piesaistit apmekletajus ?im visu aizmirstajam un bedigi slavenajam nosturitim? Un, ja viniem bus jaizvelas starp atgrie?anos majas un milestibu, ko izvelesies Vasilijs?
Jolanta Auzina
Reklamdevejs trimda launajiem
1. nodala. Vasilijs ?luk leja no kalna
Silta oktobra nakti (visu nedelu bija labs laiks, bez lietus) cetrstavu kiegelu dzivojamas majas tre?aja stava laba rajona kads gaudoja.
Pulkstenis tuvojas cetriem no rita. Varbut divi vai tris logi dega. Viena no dzivokliem vini skatijas futbolu uz liela ekrana, bet gaudo?ana no turienes neskaneja.
Leja stava kads virietis varda Vasilijs, divdesmit tris gadus vecs, dusmigi skatijas monitora. Uz galda vinam priek?a staveja cetras tuk?as kafijas tases. Visi kaimini, ja jautatu, Vasiliju raksturotu ka pilnigi kartigu jaunekli.
Tomer tas bija vin?, kur? gaudo. Skali, ar dveseli, atmetot savu gai?o cirtaino galvu – nu, tikai pienene dusmas.
"Viss ir kartiba, bet mums ir japarveido rado?ais darbs," teikts zinojuma Messenger. – Klients fotografiju neapstiprinaja. Vinam nepatik, ka vin? uz to izskatas. ”
"Vai klients iesniedza citu fotoattelu?" – Vasilijs jau paspeja pajautat, diezgan pieklajigi, nemot vera apstaklus.
"Ne, bet vin? teica, ka varat to nemt no interneta. Vin? ir publiska persona, ir daudz vina attelu.
“?i iemesla del es atkartoju rado?o darbibu sesto reizi! Laujiet vinam ?oreiz ievietot fotoattelu, kas vinam ir piemerots.
"Vinam nav laika. Un ari par valodu kursiem… Vini uzstaj uz tekstu, ko uzrakstija vinu tekstu autors.”
"Vai tas ir tas, kuram ir kludas?"
"Bet ?eit," vaditajs atbildeja, ignorejot jautajumu par kludam, "vini ludz mainit fonu no be?a uz zalu."
Toreiz Vasilijs gaudoja. Un zinnesis turpinaja klik?kinat.
"Mums ir pienacis laiks sakt reklamet."
"Tas ir jadara steidzami, pirms septiniem."
"Vairak par nagu salonu, spelejieties ar fontiem, klients nav apmierinats."
Talak sekoja parsutitais zinojums: "Nu, tas ir kaut kads kolhozs."
Vasilijs izleca no kresla, ielidoja vannasistaba, atvera kranu un dasni uz?laca seju aukstu udeni. Tad, pielicis plaukstas pie vaigiem, vin? paskatijas uz aug?u. Pat puteklu karta uz spogula neslepa apsartu?as acis. Citadi Vasilijs tagad izskatijas ka glezna “Kliedziens”, ja pievieno blondu cirtu vacinu. Vin? tas nav griezis ilgu laiku. Un es neatcerejos, kad to izkemmeju.
Menesis ?ada ritma – nepaies ilgs laiks, lidz tu klusi traks.
Nakts klusuma zinnesis noklik?kinaja istaba. Vasilijs butu atkal gaudojis, bet vin? laikus atcerejas, ka vannas istaba ir laba dzirdamiba. Vin? savaldijas.
Uz parketa gridas klik?keja nagi. No gaitena, no gultas atnaca miegains Vilks, zavajas un kratijas un tad ar jautajumu paskatijas uz savu saimnieku.
Vasilijs to nopirka putnu tirgu pirms trim gadiem. Liels peleks kucens ar biezam kepam solijas izaugt par lielu suni – tie?i tadu, kads mums bija vajadzigs. "Tir?kirnes vilku suns," zvereja ipa?nieks. "Neplanota paro?anas."
Kop? ta laika vilks ir nedaudz pieaudzis, bet vina kepas nav. Maska uz purna kluva tum?aka, un uz tas jocigi izcelas baltas uzacis ka divi punktini, ko veidojusi otina. Kad kluva skaidrs, ka starp Vilka senciem neparprotami ir taksis, Vasilijs vairs nevareja iedomaties, ka vinam varetu but kads cits suns.
Zinnesis noklik?kinaja velreiz.
Vasilijs dzili ievilka elpu un apnemas.
– Staiga! – vin? skali teica un pamaja ar roku. – Tas ta, Vilks, ejam pastaigaties! Tad es pameti?u elle.
Vilks priecigs ieleca gaiteni.
Vini nokapa pa tum?ajam kapnem, smarzojot pec kotletem un bor?ca (Vasilijs ar ignumu atcerejas, ka jau otro dienu sez tikai uz kafijas). Mes apstaigajam maju, ?kersojam celu, kur taja stunda nebija automa?inu, un nonacam pie vecas skolas darza.
Vilks, velkot pavadu, uz abelem nosmaka sve?as pedas un uzlika savas. Vasilijs, paslepis rokas sporta krekla kabatas, gaja vinam aiz muguras. Vin? visiem spekiem centas domat tikai par veso gaisu, par dzeltenajam lapam un sartam, un par to, ka zari ?upojas pie laternas…
Telefons iepikstejas. Vasilijs to iznema – pat rokas triceja no dusmam – un izsledza bridinajumus. Bet vin? jau ar acs kaktinu bija paguvis ieraudzit: "…Es uz tevi palaujos, dari un tu ?odien esi brivs.
"Vilks," vin? sauca. – Vai velaties doties uz parku?
Vilks gribeja.
Parks atradas tie?i aiz skolas, un Vasilijam bija gruti saskaitit, cik reizes vin? taja laika izlaida nodarbibas. Vilks, atraisits no pavadas, vai nu metas taluma pa garu aleju, tad, meli izkaris, aizlidoja atpakal, apmeta apli un atkal aizbega. Vasilijs gaja lidzi, spardidams kastanus un domas sacereja zinu, ko uzrakstis, kad atgriezisies. Pieklajigs, bet stingrs. Bez sudzibam un ta, lai uzreiz butu skaidrs, ka Vasilijs at?kiriba no daziem noverte savu laiku. Ja, stingra un, galvenais, pieklajiga zina.
Vin? pats nevareja izskaidrot, kapec parverties par pamestu parka dalu. Tur gandriz nedegas gaismas, un, lai gan apkartne bija jauka – vecs, kluss rajons -, tomer nebija verts uz ?ejieni doties nakti.
Izsists stikls krak?k zem kedam. Koki ir izaugu?i vel vairak, kop? Vasilijs ?eit bija pedejo reizi. Zari karajas pari tacinai. Tievs berzs, noluzis, aiz?kersoja celinu – vai nu to sabojaja vetra, vai kads palidzeja.
Un rotalu laukums ar slidkalninu bija tie?i tads, kadu atcerejas Vasilijs. Iznemot to, ka no soliem tagad bija paliku?as tikai kajas, un viens no trim gailiem, kas ?upojas uz biezam atsperem, bija noliecies zeme. Un dzeltenais caurulu slidkalnin? ?kita mazaks, zemaks, bet ta tas vienmer ?kiet, kad esi pieaudzis un atgriezas vieta, kur sen neesi bijis.
Te pat dega laterna. Tas mirk?kinaja, kad puta vej?, un dazreiz apdzisa uz ilgu laiku. Tad kluva skaidrs, cik spilgti spid meness.
Vasilijs atspiedas ar muguru pret kalnu, pacela seju pret debesim un aizvera acis. Kad vini aizbega no nodarbibam, vini visbiezak sedeja ?eit, solu atzveltnes. Vini pat vienu nejau?i salauza. Vecais delis nevareja izturet to svaru.
Vini bija labakie draugi jau no pirmas klases: Pa?ka-?prots (saku vin? ieguva, jo neveiksmigs gadijums ar sviestmaizi un ellas traipu klade), Makars (patiesiba Olegs Makarovs) un Vasilijs, kuru sauca par ?cetku.
"Kas ir ta suka uz tavas galvas?" – reiz sa?utusi jautaja klases audzinataja Ida Pavlovna. Cik daudz ir nepiecie?ams, lai segvards pieliptu, it ipa?i, ja jusu uzvards ir ?cetinins? Vasja pat cinijas ar klasesbiedriem, tacu vin? neko nevareja darit ar ?cetku. Beigas pat Pasha un Olegs saka vinu ta saukt. Visticamak, ka tas joprojam ir ?adi parakstits savos talrunos.
Sen, otraja klase vini uzskatija, ka ?i ir noladeta vieta.
“Jus varat doties caur ?o slaidu uz citu pasauli! – ?prots ar parliecibu sacija, nobolidams acis. Nekaunigs, ar isiem matiem, vin? centas pie?kirt sejai draudigu izteiksmi. "Nakti, oktobri, pilnmeness laika, kad makonis sedz menesi un varna kerc, jums ir janoslid leja pa ?o cauruli, un jus tur noklusit!"
Vin?, nerunadams, apklusa un atvera acis vel pla?ak.
"Izmeginasim?" – Makars reiz ieteica.
Galu gala Makars nekad neieradas – vin? velak teica, ka vini vinu nelaida ara -, un Vasja un Pa?ka gaidija parka lidz pusnaktij, cen?oties nedomat, ka lidz tam laikam vinu vecaki noteikti mekles. Starp viniem bija viens pulkstenis – lets kinie?u pulkstenis ar bateriju, ar kuru Pa?ka ?ausmigi lepojas, lai gan, ja to nospieda, laiks tika atiestatits uz nulli, un tas bija jauzstada velreiz.
Varbut vainigs bija pulkstenis (tur parka to vairakas reizes atiestatija), vai varbut tas bija makonis, kas nekad neaizsedza menesi. Vai ari varna neizdevas kengat. Kopuma vini parcelas un nekur netika.
Ipa?i vini to nozeloja, kad, atgriezoties majas, saskrejas ar vecakiem. Vini tos mekleja, bet Makars no tiem atteicas. Makars neiebilda, bet Vasja un Pa?ka tika ievainoti, tacu vini vismaz zinaja, ka vini nekaunejas.
Tagad Vasilijs ieplaukaja pipes nolobito krasu un juta nostalgiju pec bernibas. Joprojam ir labs laiks: jus varat ticet visadam mulkibam, un pasaule ?kiet daudz pla?aka, interesantaka un labaka.
Vilks atskreja, no?nauca kalnu, apsedas un isi pakasija aiz auss. Zaros ieravas varna. Vilks tudal pieleca un ieblavas vinai virsu.
?aja laika zvanija telefons. Kads, izmisigi gaididams atbildi zinnese, piezvanija. Vasilijs pat zinaja, kas tas bija. Normali cilveki cetros no rita nevienam nezvana.
Laterna mirgoja un pilniba nodzisa, un gandriz uzreiz par Menesi rapoja gar? makonis. Vasilijs nolika zvanu un tad, nesapratis, kapec ta dara, uzkapa kalna. Vin? pek?ni jutas laimigs. Vilks leja ieblavas, kepas atspiedis uz pakapiena. Vasilijs noleca, partvera suni un uzkapa velreiz, ?oreiz lenak.
– Oho! Tagad, kad mes aizbraucam, mes nonaksim cita pasaule! – vin? smejoties teica. – Skruvejami termini un labojumi, vai ne, Vilk?
Suns ciksteja, cinijas.
Vasilijs, noliecies, kaut ka iekapa caurule, apskaudams suni. Pedejais, ko vin? dzirdeja pirms atgru?anas un nobrauk?anas, bija varnas skala, aizsmaku?a keka.
Protams, vin? neticeja nevienai citai pasaulei – vai vin? bija mulkis? Vin? ticeja, ka parcelsies uz leju, atgriezisies majas un uzrakstis, ka pamet. Ta tas vienmer notiek.
Caurule izradijas gara.
Ilgak, neka izskatijas no malas.
Bridi, kad Vasilijs bija parsteigts un pat nedaudz satraukts, gludas metala sienas parklajas ar glotam un kluva mikstas, lipigas no visam pusem. Deguna trapija sapuvu?as galas smaka.
– Fu, sasodits! – Vasilijs iesaucas.
Vin? saravas, cen?oties apvaldit nelabumu, kas uznaca, pamaja ar rokam un nokrita no caurules uz zemes, ko vaji apgaismoja meness. Un ?i zeme, nomidita un kaila tikai pirms minutes, tagad ir biezi klata ar priezu skujam. Varna atkal ieravas, un virs galvas atskaneja kads varens klepus. Tad Vasilijs izdzirdeja klusu meitenigu balsi, kura skaneja izmisums:
– Gri?ka! Atkal tu tads mulkis! Vai man tevi pert ar zaru vai ko citu?
Vasilijs piecelas, joprojam cen?oties noturet vederu vieta, noslaucija rokas dzinsos, pagriezas un ieraudzija puki.
Pukis staveja virs vina, pelekzal?, liels ka kravas automa?ina. Stulba maza acs kveloja dzeltena krasa un zvinas mirdzeja meness gaisma.
"Eh," sacija Vasilijs un paspera soli atpakal.
Kaulu purns pavirzijas vinam tuvak. Pukis elpoja ka lokomotive.
– Nebaidies, vin? ir laipns! – saka plapat kada no ?ejienes neredzama meitene. – Jus dro?i vien esat no Pestru?kiem, vai varbut devies uz Zaboloti, dargais? Un tevi nesa cauri Perlovkai! Gri?ka tikai spelejas, no ka tur baidities, nav neka… Ta ir: nac man lidzi, izmazga?u tev drebes, pabaro?u, iedo?u padzerties un nolik?u gulet – viss tas pats, nav vajadzibas jaukties meza nakti. No rita mans tevs tevi sagaidis ratos…
"Eh," Vasilijs atkal teica.
Kopuma vin? neuzskatija sevi par stulbu. Nac klaja ar rado?am idejam un raksti pardo?anas tekstus? Tikai kukas gabals. Atrodi vardus meitenei, kura nakti staiga ar puki meza? Vin? nevareja.
Godigi sakot, kur? gan varetu?
Izskatas ari, ka ?is pukis vinu vienkar?i sako?laja un izsplava…
– Ak, vai tu esi cilveks vai launais gars no meza? – meitene piekera sevi. "Kapec es jus saucu uz maju, ja jums varbut nepatik uguns un dzelzs!" Ja ta, es jums rit atnesi?u davanas. Pat ?odien. Tikai uz majam un atpakal…
Tad Vasilijs kaut ko atcerejas.
– Vilks! – vin? iesaucas.
– Ak, tas ari viss! Kur ir vilks?
– Ja, tavam pukim tas joprojam ir mute!
Un Vasilijs, noraididams bailes, meginaja atraisit savus milzigos zoklus.
– Uhh! – vin? kliedza. – Nac, tu nevari!
Tas bija ka meginajums ar kailam rokam pacelt kravas automa?inu, tacu Vasilijs nepadevas. Pukis meginaja noversties.
– Gri?ka! – meitene bargi iesaucas, kuras seju Vasilijs vel nebija redzejis. – Nosplauties! Nosplauties, kam teici!
Pukis atkal noklepojas, un Vilks izkrita uz zales, klats siekalam. Vin? nekavejoties specigi satricinaja sevi un saka riet, kritot uz priek?ejam kepam.
"Ak, tas ir tavs suns," meitene atviegloti sacija.
Tagad vina ir iznakusi no puka enas. Vinas mati bija suligi un izspuru?i – nakti nevareja redzet krasu, bet dro?i vien tum?i – un vinas acis kveloja zali. Ne gluzi spilgts, bet izteikts.
"Es esmu vaditaja meita, cilveki sauc Marja?u," vina iepazistinaja ar sevi un pacela skatienu. – Tatad jus esat no Niznije Pestru?kiem vai no Zabolotjes? Vai varbut vini tevi norikoja uz pa?u Perlovku? Vai tu esi trimdinieks?
"Es esmu reklamdevejs," atbildeja Vasilijs un kliedza: "Uh, Vilks!" – jo tada troksni runat bija absoluti neiespejami.
Vilks beidza riet, bet klusi un dusmigi noruca.
– Reklamdevejs? – Marja?a domigi atkartoja. – Reklamdevejs… Es pat nevienu tadu nepazistu. Varbut jus esat no meziem aiz upes vai pat no sve?am zemem? Drebes nav musu…
Un vina ?aubigi paskatijas uz Vasiliju.
– Kas ta par vietu? – vin? jautaja un diskreti knibinaja sevi. Varbut vin? nokapa pa slidkalninu un sasita galvu? Vai ari kafija un miega trukums vinu piebeidza un vin? aizmiga? Tie?i tapat es ienemu horizontalu stavokli, un mans kermenis mani pievila.
"Tie ir perlu miezi," atbildeja Marja?a, samiedzot zalas acis. – Kur? nezina par Perlovku? Vinas slava skan ne tikai visa apgabala, bet ari visa musu valstiba!
"Ja," sacija Vasilijs, satvera otru roku un no?naca. – Ak! Laikam ?i tava puka del?
– Kads pukis? A! Tatad Gri?ka ir cuska, vai ir kaut kas tads, ko tu neatzini, dargais cilvek? Vinam ir tikai viena galva, tapec vinam ir tris reizes mazaks intelekts, vin? ir nabags, tapec vinu izsutija, preteja gadijuma vin? butu sargajis Kalinova tiltu…
Meitene turpinaja kaut ko teikt, bet Vasilijs vairs neklausijas. Vinam nepatika tas, ka vin? nemaz nevareja pamosties. Un tas butu labi, ja tas notiktu majas, bet parka, pamesta vieta?
Varbut vin? nepamanija, bet kads tur bija un kaut ka iesita vinam pa galvu ar terauda gabalu, un tad nozaga maku un telefonu…
?aja laika talrunis atdzivojas un skali pazinoja visam mezam: “Kas jus esat? Es tev nezvaniju!”
Vasilijs to iznema ar trico?am rokam, ieraudzija pazistamu fotoattelu un parakstu “Ilja priek?nieks”, un vinam izpluda auksti sviedri. Tagad vinam kluva pilnigi skaidrs, ka tas bija murgs, ists murgs. Ari zvans netika atiestatits.
– Ak, kas tas par brinumu? – jautaja zinkariga Marja?a.
Vina piegaja tuvak, lai paskatitos, un ari pukis kluva ieinteresets. Un, kamer Vasilijs izmisigi spieda telefona skanas izsleg?anas pogu, vina gara mele iespruda ara – un r-laiks!
"Iet uz…" telefons beigas strupi teica un pazuda milzigaja mute.
– Gri?ka, nelietis! – Marja?a iesaucas un iecirta pukim pa seju. Vin? aiz kauna aizvera acis, bet telefonu neatdeva. Un tad vin? skali norija siekalas.
– Ak, parak daudz! – meitene saka vaimanat. – Tu atkal esi izpostijis dzivu dveseli! Herod, tu noladeta, negausiga cuska, tev un man ir viena un ta pati problema…
Vilks atkal iesaucas. Kapec gan neret, kad bija tads troksnis!
– Pietiek tev! – Vasilijs meginaja kliegt viniem pari. – Es, ?is…
Vin? satvera galvu un domaja, ka, ja tas ir stulbs sapnis vai murgs, tad nav jegas teret laiku runa?anai. Bet, ja tu centisies vairak, varbut tu pamodisies.
Vin? saspringa.
Un es saspringu vel vairak.
Tad nevieta ie?avas prata doma, ka vin? varetu but parcietis infarktu – ko gan citu var sagaidit ar ?adu dzivesveidu? – un tas visas ir mirsto?as vizijas. Un vin? nemaz negribeja mirt, ne ?adi, kad vin? jau bija nolemis, ka vin? pametis, nedaudz izgulesies un divas nedelas sedes, lai speletu speles uz konsoles!
Vasilijs kliedza nekitribas un skreja, neizceloties no cela, ceriba, ka pamodisies. Vilks ravas vinam pakal.
– Ak, parak daudz! – aiz muguras atskaneja kliedziens. – Kapec tu ta kliedz!..
Vasilijs nevareja pateikt, cik ilgi vin? skreja starp kokiem meness gaisma, vicinadams rokas. Vin? apzinati uzleca pec iespejas augstak un kliedza pec iespejas skalak, pat vienu vai divas reizes ietriecoties nelidzena stumbra – sapeja! Bet es nevareju pamosties…
Vina speki bija izsiku?i. Vin? apstajas un, atlicis plaukstas uz celiem, meginaja atvilkt elpu. Netalu uz mikstajam priezu skujam izstiepas Vilks ar izkaru?os meli. Vina acis jautri dzirkstija, aste sitas pret zemi, un ar visu savu izskatu vin? pauda gatavibu draiskoties talak, ja vien saimnieks pakustesies.
"Es neko nesaprotu," nomurminaja Vasilijs. – Kas pie…
Vin? ar plaukstam berzeja deninus, dzili ievilka elpu un izelpoja. Vieglak nekluva. Joprojam ta pati mezmala, meness gaismas parpludinata, un nav iespejas pamosties.
– Gri?ka nobijusies! – meitene dusmigi sacija, pieedama. – Vin? tagad ir ieskrejis meza. Ko labu, atkal jaunos atvases nomidis vai ozolu nolauzis, un velns jau tur launu pratu uz mums! Atkal gatavot cienastu…
Zalas acis pazibeja. Vina staveja, salikusi rokas uz gurniem, lupas savilkusi – acimredzot, vina nozeloja, ka nav atstajusi sve?inieku puka mute.
– Un no kurienes tu esi, ja?
"No Juznija," Vasilijs drumi atbildeja.
Lai ka vin? domaja, vin? nevareja izskaidrot, kas ar vinu noticis. Tas neizskatas pec sapna, pat skaidra. Un te tie?am smarzo pec priezu skujam, un odi zvana un koz, un drebes vel slapjas no puka siekalam – uh, labak nesmarzot… Priedes cikst, viegls vejin? pu?, un Vilks ir ka ista, un ?i meitene ari ir ka ista. Paskaties, balta kleita ar iz?uvumiem piedurknes un apak?a, josta ar pu?kiem, galvas saite uz valigajiem matiem, ka no lomu spelu festivala aizbegusi.
– Vai tad no dienvidu regioniem? vina jautaja. – Kas ar mums notika? Nu tie?i trimda!
"Koma," Vasilijs leni teica. – Tas ir viss, es to pabeidzu. Man ir smadzenu asino?ana un esmu koma.
Vin? runaja ar sevi, bet kapec gan ne? Ko zaude cilveks, kuram tas jau ir noticis? Kur? gan vinu vispar varetu nosodit?
"Gri?ka acimredzot tevi loti satriekusi," noraizejusies sacija Marja?a. – Luk, kas: tu nac man lidzi. Jus varat atpusties maja, vai ari mes uzsildisim pirti…
Vina uzmanigi satvera Vasiliju aiz elkona un turpinaja melodiska un maiga balsi, it ka pierunatu mazu bernu:
– Viens solis, vel viens solis… Caur plavu ir cel?, mes iesim caur to – un tur ir avots, un aiz ta, uzkalna, ir musu ciems. Mes brauksim garam vienai majai, brauksim garam citai – un tre?a ir mana teva maja. Mana teva maja piragi ir balti un pukaini, kvass ir auksts, spalvu gultas ir mikstas…
"Nu, sasodits," sacija Vasilijs.
– Un es cep?u pankukas! Ar medu… Tikai ta: nesaki nevienam, ka Gri?ka tev pieskaras. Tu tacu nestastisi, vai ne? Vin? ir laipns, vin? ir vienkar?i stulbs. Ejam, tu busi mil? viesis!
Vasilijs noputas un uzsita sev pa vaigu, nogalinot odu.
Neatkarigi no ta, vai vin? ir maldigs vai kas, tomer patikamak ir peldeties un pargerbties, neka sedet meza. Turklat nav skaidrs, cik ilgi jums bus jasez. Un vai vin? neiedomasies kadu sliktaku par puki?
Marja?a gaidija, cerigi skatijas uz vinu un joprojam tureja vinu aiz elkona. Nez kapec vina otra roka tureja lielu melnu pannu.
Vasilijs atkal noputas un domaja, kapec vin? to vispar redzeja. Vinam patika speles par kosmosu un filmas par supervaroniem, tacu vin? ienida visu veidu pasakas un kop? bernibas. Tiklidz vini saks vinam lasit, vin? aizmigs. Vecmamina to izmantoja. Ja vin? nogibs un guleja uz platformas netalu no slidkalnina, vin? varetu uzkapt kosmosa kugi vai iegut lielvaras! Bet ne, no visiem mulkibas variantiem vin? redz ?o. Zel.
Vin? ari domaja: labi, ka tas nenotika majas. Ir biedejo?i iedomaties, kad kads vinu pat atceresies. Vecakiem vin? zvana tikai brivdienas, draugiem ir darbs, sava dzive, tik?anas klust arvien retaka. Vilks butu miris no bada. Un ta, varbut suns kadu atvedis paliga. Ja vin? ir pietiekami gudrs. Vasilijam gribetos ticet, ka pietiek.
Vin? tre?o reizi noputas un sacija pacietigi gaido?ajai Marja?ai:
– Ejam, skaista meitene.
2. nodala. Vasilijs dodas uz pirti
Juznija, kad Vasilijs devas pastaiga, bija rudens. Joprojam siltas, sausas dienas, kas smarzo pec dzeltenam lapam, un vesas naktis. Nem to prom, nenoliec, kastani leca zem kajam, un spidigas ziles krauk?keja zem zolem.
?aja vieta, kur vin? tagad atradas, jau bija iestajies pavasaris un varbut pat vasara, bet ne karsta. Zale plava, pa kuru vina un Marja?a staigaja, saauga smiekligos ku?kos, slideja uz saniem un slideja zem kajam. Makoni turpinaja loznat uz Meness, bet vel priek?a, kalna, uz gai?aku debesu fona bija skaidri saskatamas zemu maju aprises. Tur nedega neviena uguns.
Vilks vai nu skreja uz priek?u un kaut ko no?naca, tad atgriezas un paskatijas uz saimnieku, it ka jautadams: "Vai nav pienacis laiks atpusties?"
– Kapec meza vajag pannu? – Vasilijs paludza uzturet pieklajigu sarunu.
– Cep?anas panna? Tapec es atvedu olas uz Gri?ku, ”sacija Marja?a. "Es aizmirsu to atstat no rita uz jumta, un vin? sadusmojas." Sakuma domaju, ka bus labi, bet, kamer govis dzen no ganibam, viena pietruka, un mezmala, saka, ieraudziju?i Gri?ku. Ta nu es devos.
"Ak, ola," Vasilijs pamaja. – Ka man tas uzreiz neienaca prata?
"Nestastiet nevienam par vinu," Marja?a jautaja, piespiezot krutis pret vina roku un palukojoties uz aug?u ar savam zalajam acim. – Neteiks? Vins ir jauks. Es domaju, ka ta, vin? pat nav nozadzis govi – vina noteikti bija iemaldijusies kapseta pec leknas zales, un tur vina bija… Bet jus nevarat viniem jautat, jo tie?i tapat ta ir Gri?ka vainiga! Vienkar?i kluse, vin? spelejas ar tevi, un vini jau asina vinam dak?as.
–Kas tev ir kapseta? – jautaja Vasilijs.
– Uzreiz redzams, ka vin? nav musejais! Skaidrs, ka apkart klist kosmosaki, un kads tur jau kop? ziemas gaudo. Vai varbut kads cits ir iedzivojies, bet mes tur neejam, ja vien nav nepiecie?ams.
– Es redzu, es redzu. Kapec tavas acis spid?
Marja?a pat apstajas un parsteigta skatijas vina.
– No kurienes tu esi? – vina piesardzigi jautaja. – Tu to nezini!
– Nac, es neesmu tik tum?s. Lecas?
– Kas tie par limiem? Naras asinis!
"Labi," sacija Vasilijs, kuram kopuma bija vienalga.
Vin? pagrieza skatienu uz celu un, ta ka Marja?a joprojam skatijas uz vinu, vin? pirmais pamanija tum?u figuru ar garam rokam, kas sniedzas lidz zemei, tievam kajam un apalam acim, kas kveloja ka laternas.
– Vai jums visiem ?eit ir naras asinis? – vin? jautaja, noradot ar roku.
Marja?a vinu satvera un nomurminaja:
– Ak, tikai mazliet! Es par vinu aizmirsu, domaju, ka mes ar Gri?ku atgriezisimies…
Vilks, kas bija atpalicis, tagad vinus panaca un nurdeja. Nolaidis galvu zeme, ar dusmigu rucienu vin? saka tuvoties tam, kur? staveja cela. Vin?, saliecies un bez apmatojuma, neveikla kustiba pacela nagaino roku.
Makoni pa?kiras un meness izgaismoja peleku seju ar isam planam lupam un iekritu?u degunu. Yrka bija miris – uzpusts veders, iegrimusi krutis, roku un kaju kauli klati ar planu krunkainu adu un dzeltens smins.
Vin? asi nolieca galvu pie pleca – likas, ka pat skriemeli ieplaisaja – un atkal sastinga.
– Kas tas par zombiju? – jautaja Vasilijs.
Zombiji jau skaidraki. Varbut atlidos kosmosa kugis… Vai varbut vinam ir lielvaras?
– Hya! – Vasilijs iesaucas, pametot roku uz priek?u. Vin? izdarija vel dazas kustibas, bet timeklis joprojam nelidoja. Tad vin? saznaudza dures.
– U?s!
Bet nagi neparadijas. Ar gribas piepuli vin? meginaja izsaukt lazerus no acim, tacu ari tas neizdevas.
Marja?a smagi elpoja vinam aiz pleca. Vina baidijas, bet, ka laime, vinam nebija nujas vai neka. Tikai Vilks, bet vai Vilks tiks gala ar…
– Ak, jus netirie launie gari! – Marja?a kliedza, metoties uz priek?u, un iesita vinai pa galvu ar pannu, un skana saka zvanit. Yrka sastinga, paspera soli atpakal un atskaneja vai nu reciens, vai vaidi.
– Skriesim, kapec tu tur stavi! – Marja?a iekliedzas un pirma, negaidot, skreja pa taku. Vasilijs bez vilcina?anas skreja vinai pakal.
– Vilks! – vin? skrienot kliedza. – Man!
Marja?a, neskatoties uz to, ka vinas kleita sniedzas lidz zemei, skreja ta, it ka skrietu simts metrus. Vinas panna svilpoja pa gaisu. Vilks panaca saimnieku un apsteidza vinu, un Vasilijs nokluva aste.
Vin? juta sapes sanos. Vin? bija bez elpas, lamajas par sedo?o darbu un nozeloja, ka pirmdien no ritiem nav sacis skriet. Atri apgriezies, ar acs kaktinu Vasilijs ieraudzija tum?u enu par plecu un dego?as acis: Yyrka nebija talu aiz muguras.
– Pagaidi! – vin? kliedza no visa speka. – Pagaidi mani!
Bet pat Vilks vinu nesagaidija.
Kads skreja man preti no kalna: cilveks ar uguni. Vai ari ne cilveks. Pirms Vasilijs paguva izlemt, vai iegriezties laukos, Marja?a kliedza:
– Tante! Tante!
Vasilijs, jutas atvieglots, izdarija pedejo grudienu, paklupa tumsa neredzama gravi un nolidoja zeme.
Kads zabakos steidzas garam. Vinam aiz muguras atskaneja kliedziens un tad ?nak?ana. Vilks ieblavas – tomer Vilks palika ?aja gravja puse un nesteidzas iesaistities kauja.
– Kas tu par kamolu! – Marja?a igni iesaucas un pievilka Vasiliju aug?a. "Es jums teicu, mums ?eit ir fontanels!" Nu celies, kapec tu gul!
Vin? piecelas un uzreiz paskatijas apkart. Virietis, kur? skreja paliga, aizdzina zivis lauka, piedraudot ar lapu. Yrka no?nacas, noklik?kinaja un izvilka kepas, tacu bija skaidrs, ka vin? ?ausmigi baidas no uguns.
– Nu kapec tu skaties? – virietis kliedza. – Puci pari zogam, atri!
Vinam nebija divreiz jasaka. Vasilijs, no visa speka steidzies, kliboja aug?a kalna pret krastu. Vin? bija tre?ais, kur? tika garam vartiem, vinam sekoja virietis, kur? ieskreja, aizvera vartus un aizsledza tos ar parliktni.
Kamer Vasilijs meginaja atvilkt elpu, virietis saka kliegt, vicinot rokas – gan savu brivo, gan ar lapu. Vina seja bija sarkana, bez uzacim, usas bija gai?i brunas, barda bija pilnigi sirma, un mati lidz pleciem, sasieti ar siksnu, pa vidu bija gai?i bruni ar sirmiem matiem. Vesels, stiprs, gerbies neiz?uta, piespradzeta krekla, vin? ka kalns slejas pari Marja?ai.
Un tagad kluva skaidrs, ka vinas mati bija sarkani.
Virietis kliedza, ka ikviena meitas ir ka meitas, bet vinam ir nirdziga aste, un vina joprojam niez vienuviet, vinai nav jostas – vinai jadodas prom ar saviem siksparniem. Un, lai ka vina runatu, vina vienmer paslides, un ?i cuska vinai ir milaka par vinas pa?as tevu, un vinas ozola galva ir aizmirsusi aizvert vartus…
Ari Marja?a atcirta un pamaja ar rokam. Vasilijs pat vienu vai divas reizes domaja, ka vina varetu but iesitusi vina tevam ar pannu.
Beidzot Vilks vairs neiztureja. Vinam nepatika, kad cilveki lamajas, un tapec, riezdams, vin? metas starp viniem. Virietis paskatijas uz vinu un acumirkli apklusa, it ka butu izslegts.
"Ak," vin? teica parsteigts un it ka ar cienu mazliet velak. – Jarcuk, citadi nav!
Ari Marja?a paskatijas uzmanigak.
"Ne, kaut kads tak?u krustojums," sacija Vasilijs. – Es pat nezinu ar ko. Tas ?ausmigi list.
Tagad virietis jau skatijas uz vinu un parbaudija visu, sakot no vina kedas un beidzot ar matiem. Vasilija rokas pat nevilus izstiepas, lai tas nogludinatu. Ak, tas ir bezjedzigi, pec tada skrejiena vini izlist uz visam pusem!
– Vai tu esi otkel, cilvek? – jautaja virietis, samiedzot gai?as acis. – Kada cilts, ka vinu sauc?
– Es esmu no dienvidiem, tadas pilsetas. Vai tu dzirdeji?
"Vin? ir no dienvidu regioniem, tet," Marja?a paskaidroja. – Vini tur ir pilnigi mezonigi.
"Vasilijs," Vasilijs iepazistinaja ar sevi un pastiepa virietim plaukstu, tacu vin? to nepakratija un nesauca savu vardu. Vin? ari skatijas ta, it ka vinam priek?a butu novilktas bikses.
"Tie?i ta, mezonigais," vin? beidzot teica. – Es esmu ?eit, priek?nieks, vini mani sauc par Tihomiru. Un kapec jus tikat izsutits?
– Mani neviens neizraidija. Es noslideju leja no kalna, un… tava meza un nokluvu… kaut ka,” Vasilijs paskaidroja, izple?ot rokas.
Meita un tevs stridejas, nepiever?ot vinam uzmanibu.
– No kalna? Vai vin? ir tas, kur? naca no Zivju kalna?
– Ja, no kuras Rybiye? Tur ir kalns, un ?i nabaga Gri?ka… Es vinu atradu meza mala, netalu.
– Kur ir kalns?
– Klausies vina vairak! Jus pa?i redzat, kads vin? ir – nokrit no zila gaisa, tas nelaimigais. Vini laikam nokrita no ratiem…
Tuvakas majas durvis atveras ar skalu un nepatikamu cikste?anu, un kads, tumsa gruti saskatams, iznaca veranda.
– Kapec jus esat tik trok?naini, noladetie? – vin? kalsna balsi, aizsmacis no miega, uzbruka stridniekiem. – Es tevi neglab?u no neviena, es gribetu izvilkt tavas kajas un nolikt atpakal priek?a…
"Nedusmojies, tevocis Dobrjaks," Marja?a vinam atbildeja. Vina gribeja vel ko teikt, bet kur tas ir! Vinai pat nelava runat.
– Ja, ta tas ir, dzivot nomale! Vini klist apkart, vini ir stulbi, vini cikst dienu un nakti, ne gul, ne atputas! Ak, jus nelie?i, slinki, slinki!..
Priek?nieks sako?laja lupas un domigi un klusi sacija:
– Ejam, vai ne? Ja tas vinam ir pienacis, vin? turpinas svetlaimi lidz dienas gaismai! Mes vienosimies majas.
Vin? pamaja ar roku un devas prom.
Vasilijs bez vilcina?anas nosvilpa Vilkam un sekoja. Suns negribigi pacelas no zemes. Vinam patika pastaigas, bet ?i bija parak gara.
Cel? nebija labs: visas bedres un bedres, un tik daudz netirumu… ?eit jums ir kirbju mizas, riekstu caumalas, abolu serdes, racenu astes un zavetas galotnes – nevis cel?, bet poligons. ?ur tur dzirksti pelkes. Ir ari govju glasti un kazu bumbinas – un, protams, nagu nospiedumi. Dazas ir loti mazas, piemeram, kazas kajas nav resnakas par pirkstu.
Varbut, ta ir taisniba, likas, ka nebija citas gaismas, iznemot lapu, un priek?nieks nestaveja uz vietas. Vin? staiga klibodams. Centieties neklibot pa ?im bedrem.
Vasilijs skatijas tikai uz celu, lai nejau?i kaut ko neiekaptu un nepaklutu, un tapec neko citu apkart nepamanija. Ja, vinu neintereseja, vina galva bija aiznemta ar kaut ko citu.
Vin? visu laiku atcerejas, ka noslideja leja no kalna un atradas puka mute – un visu muzu nespeja notvert bridi, kad viss nogaja greizi. Kas ar vinu notika? Ta vin? uzrapas kalna… Nu ne, neviena nebija tuvuma, un Vilks to butu sajutis. Tas nozime, ka versija, ka vinam sasists pa galvu, vairs nav speka.
Ko tad, vai tava sirds ir slikta? Ar ?adu rezimu viss ir iespejams, bet kads kauns… Un pirms tam vin? atcerejas senu pilsetas legendu, ko berniba dzirdejis no Pa?kas, un tagad vin? iztelojas citu pasauli.
Vai ta ir iztele? Panemiet yrku – ja, Vasilijs nekad agrak nav dzirdejis tadu vardu!
?i doma vinu parsteidza tik loti, ka vin? pat apstajas, pakratija galvu un sacija:
– Nu ne, sasodits!
– Kas vinam kai?? – priek?nieks pusbalsi jautaja meitai.
"Es tev to teicu, svetita," vina tikpat klusi atbildeja. – Un izsalcis, laikam. Redziet, vin? turpina izteloties pankukas. Rit vajadzetu izcept, es jau devu vardu.
Bet Vasilijs vinos neklausijas. Vin? jau domaja, ka smadzenes, iespejams, spej atcereties jebko un pec tam to atgut. Varbut vin? zina par tirgu no bernu pasakam. Vai nu es reiz izlasiju rakstu interneta, vai ari patiesiba izdomaju pats. Caurums-caurums! Bet tomer attistas interesants stasts, pat ja tam nav logikas. Agrak vin? centas rakstit tikai rado?as lietas, bet varbut vina gramatas butu izdevu?as.
Pa to laiku vini sasniedza priek?nieka pagalmu. Ka teica Marya?a, tre?a maja, tur nav ko iet. Dabiska buda, tum?a ar vecumu. Tikai muzeja izstade “Slavu dzive”.
"Nu, naciet iek?a, jus busiet viesis," Tihomirs aicinaja.
Iek?puse izradijas vel tum?aks. Priek?nieks aizdedzinaja tievu zarinu, kas bija iesprausts sienas plaisa, un nodzesa lapu. Sakuma Vasilijs klepoja – buda bija dumi —, vin? noslaucija asarainas acis un ieraudzija garos plauktus ar katliem un pec tam plits tum?o dalu sturi un solinus, kas klati ar svitrainam celiniem. Kaut kur, neredzami, Vilks smagi elpoja.
– Kas dzivnieku ielaida maja? – priek?nieks piekera sevi. – Vinam nav vietas maja! Nu es iegaju pagalma…
"Vin? ir majdzivnieks," Vasilijs piecelas par suni. – Ja, tava vieta jau ir netira, skaties, visa grida ir noklata kaut kadiem putekliem. Jus tacu neslaukat, vai ne?
Marja?as acis iemirdzejas. Acimredzot vina bija aizvainota. Tad Vasilijam ienaca prata, ka vina ir atbildiga par ?is majas uzkop?anu. Un vinam ari likas, ka, ejot ciemos pie kada, laikam labak tadas lietas nerunat – bet kad vin? pedejo reizi kadu tur ciemojas? Ja, iespejams, tas bija tad, kad es vasara iesaistijos Pashka-Sprot. Pa?kam vareja strupi pateikt: “Nu, tev ir cukkuts!”, Un vin? atbildeja tikai: “Gi-di” un pakera no kresla nejau?i izmestas lietas, lai atbrivotu vietu viesim. Pa?ka neapvainotos.
Un Tihomirs jau bija atveris durvis un kliedza Vilkam:
– Nu ej prom no ?ejienes!
Vilks piecelas kajas, kratijas un ar jautajumu paskatijas uz savu saimnieku.
Vasilijs jutas aizvainots.
"Ja jums nav vietas sunim, tad es ari ie?u." Man vin? ir majas, es nekad neesmu vinu atstajis uz ielas, bet ?eit jums ir velns zina, kas notiek. Cits spoks vinu apedis!
– Kur? vinu tur edis…
– Ja, jebkur?, pat jusu pukis!
Maryasha pat mainija savu seju. Vina paskatijas uz mani ta, it ka tu apsoliji to neatdot!
"Man nebija laika ?eit noklut…" Vasilijs spitigi turpinaja un izvilka piedurkni, joprojam slapj? no siekalam.
– Maza! – Marja?a vinu partrauca un nostajas priek?nieka priek?a. – Vai tie?am mes nevaram kaut ko atstat uz vienu nakti? Tad mes viniem atradisim citas majas, bet tagad vini ir noguru?i no celojuma…
Runadama vina pastiepa roku pie durvju roktura un ari to satvera.
"Musu viesis," vina elsoja caur zobiem, velkot durvis sev preti, "vin? vel nav pieradis pie jaunas vietas, vin? ir nelaimigs, vinam ir smaga sirds, bet ar uzticigu zveru bus vieglak!"
– Ko tu, meitin, – priek?nieks ar pulem iebilda, izstumdams durvis, – vai tu tagad izlemsi mana vieta, ko aicinat maja, it ka es nebutu budinas ipa?nieks?
– Tikai uz vienu nakti! – Marja?a kluva spitiga, tagad ar abam rokam satverot kron?teinu un velkot no visa speka, pat sastiprinot sevi ar kajam.
– Un tad ko? – vinas tevs pacela balsi un atspiedas ar plecu pret durvim. – ?odien ir suns, rit tu ielaidisi Gri?ku? Nu nestridies!
Vasilijs domaja, vai vini nenoplesis rokturi.
Tad Marja?a atlaida durvis, un priek?nieks, nespedams pretoties, izripinaja slieksni. Durvis uzreiz aiz vina aizveras.
"Tu iesildi viesim pirti," Marya?a mili sacija un atri pavilka aizbidni.
– Ak!.. – no arpuses atskaneja rukona.
"Cinies un cinies," kads vaimanaja taluma. – Es bu?u sasodits!
"Ak, tu demoniska meitene," vaditajs pabeidza cukstus. Acimredzot vin? baidijas no lastiem. "Es apsildi?u pirti, bet mes ar jums runasim savadak." Es atcere?os tevi un Gri?ku, un to, ka tu naktis klist apkart, es visu atcere?os.
?kita, ka soli virzas prom no durvim. Marja?a sastinga, pielikusi roku pie rikles, smagi elpodama. Tad vina bezpalidzigi paskatijas uz Vasiliju.
"Ar to nepietika, ka jus par mani stridejaties," vin? teica. – Nac, atver durvis, es ar vinu paruna?u.
– Ak, tu vinu nepazisti, Vasja! Vinam ir skarbs raksturs, smaga roka…
– Vai, jusuprat, man ir bijis maz problemu klientu? Atveriet, es izlem?u.
Un Vasilijs meginaja attelot parliecinatu seju – ar ?kieletu aci, ar nekaunigu smaidu. Parlieciba, ka saka, ir puse no cinas.
Vin? negaidija, ka Marja?a pek?ni atkapsies no vina, sniegsies pec naglas – un vinas paceltaja roka paradisies panna.
– Herod, tu noladetais! – vina raudaja. – Ak, nelietis, slepkava!
Pirmais sitiens iekrita pa plecu. Vasilijs aizsedza sevi ar rokam un atkapas.
– Ko tu dari? – vin? jautaja. – Ak!
Ari Marja?as roka bija smaga. Un vina temperaments acimredzot nav labaks. Pat Vilks nobijas, vaimanaja un metas zem galda. Vasilijs tur nokluva viena leciena.
"Pagaidi," vin? ierosinaja, ejot ap galdu rinki un uzmanigi parliecinoties, ka meitene nepienak parak tuvu. – Parunasim! Kapec tu man uzbruki?
Marja?a viltoja pa kreisi, tad pakapas pa labi.
"Tev un man nav par ko runat, nelietis!" Es nezinaju, ka slepkava mani sveicinaja!
– PVO? Ko tu dari?
Tad Marja?a metas uz priek?u tie?i pari galdam, un vinas panna bija pavisam tuvu. Vasilijs atkapas, atduras pret solinu, zaudeja lidzsvaru un nokrita. Pa celam sasitu astes kaulu un nodiraju muguru.
Tie?i taja bridi durvis nolauza enges un nokrita, radot skalu troksni. Veja brazma satricinaja jau ta vajo gaismu. Uz sliek?na paradijas varena priek?nieka figura.
– Kas ?eit notiek? vin? noruca.
"Nedusmojies, mila," Marja?a ludza, lukodamies apkart, "bet es nezinaju, ka musu viesis ir bra?s virietis." Vin? teica, ka atrisinas tevi…
– Vai tas ir vin?? – Tihomirs ?aubigi jautaja.
"Es teicu, es paruna?u," Vasilijs ievaidejas no gridas. "Jus ?eit varat izlemt jebkura vieta… Tas ir, sasodits, es dodos prom no ?ejienes."
– Sasodits, vin? saka, ka nokrita uz gridas? – nomurminaja priek?nieks, saskrapeja pakausi un steidzigi piebilda: – Need no gridas! Atstajiet to, mes to iedosim Gri?kai vai iemetisim jusu sunim.
Un atkal vin? klusi nomurminaja:
– Un ta, nabadzite, un tu ari esi vina panna… Vienkar?i pasaki vinam, atrodi vinam tiru kreklu un bikses, un es vinu aizvedi?u uz pirti. Talu prom no tevis. Citadi tavs raksturs ir vess, roka smaga un atra, bet kakis no prata raud. Tapat ka Gri?ka, tu ar vinu saprati!
Marja?a ?naca.
Vinas tevs piegaja klat, izvilka Vasiliju no galda apak?as un ieveda svaiga gaisa. Vilks ka peleka ena steidzas viniem pakal.
Uz pirti vel bija jaiet kajam. Vina staveja mazliet mala – varbut ne saimnieka, bet parasta.
– Kas tevi nogalinaja? – ar priecigu gaidi?anu jautaja tieva balss no tumsas. Vasilijs neredzeja, kas tas bija.
– Neviens! Liec mani miera, – priek?nieks vinam pamaja ar roku.
Tikai pie pirts vin? beidzot atlaida Vasiliju, paberzeja sapo?o elkoni un paskatijas apkart. Vilku tuvuma neredzeju. Vin? zvanija un staigaja apkart, bet suns nereageja.
Vasilijs ieskatijas pirti, kur Tihomirs jau kurinaja uguni zema krasni. Tam nebija skurstena, uz plakanas virsmas guleja galvinu lieluma akmeni. Liesma, uzliesmodama, apgaismoja melnas sienas, uz kuram karajas cirtaini zalas slotas.
"Un jums ir zogs," Vasilijs iesaka, paklupa udens spaini un noelsas.
– Sedies jau, nabadzite, pirms galigi kropli! Ko tu ar to doma, zogs?
– Ciets? – Vasilijs nosvila, kustinot kaju pirkstus un cen?oties saprast, vai vin? to salauza vai ne. – Mans suns aizbega…
– Suns aizbega? Es atradu kadu, no ka baidities! Vin? nobiedes ikvienu, ko gribes, Jarcuk!
– Kapec Jarcuks? Parasts jaukts. Kaut kas no taksi, noteikti…
"Ak, nabadzite," priek?nieks pakratija galvu un pacietigi paskaidroja: "Ja suns pirmo reizi atved suni un pirmais atved suni, un tas suns ari atved laika un ari ar suni, tad jarcuks piedzimt no ?i suna." Vinam ir balti plankumi uz uzacim, bet vispar nav plankumi, bet acis, ar kuram vin? redz visus launos garus, pat neredzamos, kas ir apslepti cilveku acim. Vinam ir vilku ilkni, un zem adas ir divas odzes. Vin? var nogalinat raganu…
"Ja, ja," Vasilijs izvilka, atspiedies pret sienu un salicis rokas uz krutim. Delirijs ir tie?i tads pats ka delirijs, bet vai tas nav ieildzis parak ilgi?
"Un neatbalsties pret sienu, ta ir klata ar sodrejiem."
Vasilijs atri atravas. Lai gan kas tur jau ir, pec puka siekalam.
Vin? gribeja pajautat priek?niekam par ?o ciemu – tikai prieka pec —, bet pirti vairs nevareja paelpot. Visi dumi gaja iek?a. Vasilijs nedaudz pavera durvis, lai dumi varetu nedaudz izplust, un, padomajis, pats izgaja ara.
Marja?a atskreja, iegruda vinam rokas drebes un tikpat atri pazuda. Acimredzot vinai joprojam bija kauns no cepamas pannas.
– Nu, tava pirts ir gatava! – Tihomirs teica, izejot ara. – Vai tu pats taisies tvaicet, vai man tev japalidz?
– Vai es esmu mulkis, vai ka? – Vasilijs atbildeja. – Es neesmu stulba, es varu tikt gala.
Un vin? apnemigi devas uz pirti.
3. nodala. Vasilijs dzer medu
Vasilijs pamodas no ta, ka kaut kas ritmiski nospiez vina krutis.
"Tie?i ta, filme?anas laukuma es nogibu," vin? atcerejas, vel neatverdams acis. – Tatad vini mani atrada. Vai ari Vilks kadu atnesa.
Likas, ka pats Vilks turpat netalu ruc, klusi un dusmigi, it ka vinam tiktu atnemts kauls.
"Vini to izsukne," Vasilijs turpinaja domat. – Netie?a sirds masaza… Ja, es elpoju. Un es gulu uz kaut ka miksta. Jau slimnica, vai ka? Vai vini lava Vilkam nakt man lidzi? Vai ari es joprojam esmu ma?ina?
Jautajumu bija daudz, tapec Vasilijs atvera acis.
Jautajumu bija vel vairak.
Sakuma vinam uz krutim lekaja kads kaka lieluma, ar siku viltigu cilveka seju, saburzitu, dures lieluma, tikai deguna vieta cukas penss. Pamanijis, ka Vasilijs ir pamodies, cukas degungals apgriezas un pacela asti, paradot savu sarto kailo dibenu, kas parklats ar retu peleku kazoku. Vin? to ari grieza uz visam pusem.
Vasilijs uz bridi pat bija parsteigts. Tad vin? ar plaukstu uzsita cukas sejas virietim pa muguru, un skana saka zvanit.
– Cau, onkul! – vin? iekliedzas, ripot prom. – Par ko?
Vasilijs atvilka aizkaru, apnemigi izkapa no gultas, ar kajam iekrita tuk?uma un izstiepas uz gridas.
“Ej gulet, ej gulet,” vin? noveloti atcerejas Tikhomirova vardus. “Pati karaliska vieta!”
Vilks jau ap vinu rosijas, ?nacas un luncinaja asti. Vasilijs nolema vel mazliet pagulet. Piespiedis vaigu pie salmiem klatas gridas, vin? skumji pardomaja dzivi.
Nemiet, piemeram, to, kas notika pirti – tas ir kauns, un tas ari viss. Vasilijs, protams, teica, ka saprot, un atteicas no palidzibas, bet nesaprata, ka nomazgaties. Ir udens kubls, bet udens ir ledusauksts. ?ie tvaiki, joprojam ir dumi, jus pat nevarat aizrities, jus neko nevarat redzet. Bez ziepem, bez velas lupatinas. Vasilijs kaut ka berzeja sevi ar slotu (ko vin? vareja darit?), noskalojas ar aukstu udeni, tad atkal panema slotu, un ta nebija slota, bet gan kada barda. Zal?. Vasilijs pavilka, negaidot loms, un pat izvilka kadu kailu vectevu no tvaika makoniem. Ak, ka vin? ciksteja… Ta vin? aizskreja uz nakti, valkajot to, ko vina mate dzemdeja.
Kauns. Dro?i vien tas bija kaimin?. Vin? bija vecs un nesaprata, ka pirts vinam nav apsildita. Demence ir tik liela katastrofa, ka jus to nenoveletu savam launakajam ienaidniekam.
Suna mele parskreja pari vina sejai, un Vasilijs noversas, bet nepiecelas. Vin? skumji noputas, gulot uz vedera, un puta pa salmiem. Vina aizlidoja.
Vin? nevienam nestastija par savu kaiminu. Cereju, ka ari vin? nesudzesies. Vin? steidzigi nomazgajas, gerbas tiras drebes, domaja par atgrie?anos maja – bet kur ir ista maja, vin? nevareja saprast. Vinu ir tik daudz, un nav nevienas zimes. Viniem vismaz vajadzetu darit “Uz direktora namu” vai kaut ko citu. Ta es klainoju pa apkartni, lidz satiku vienu no vietejiem, tik garu. Vin? skatijas, vina acis bija dzeltenas. Vin? neteica ne varda, bet veda uz pareizo maju.
Vilks naca no otras puses un velreiz nolaizija manu vaigu. Vasilijs aizsedza galvu ar rokam.
Suns nav mulkis, vin? atgriezas maja, un, kad saimnieks zaudeja visas kajas un atnaca, dusmigs un nicinams, Vilks jau bija piedzeries, paedis un gulejis silta vieta pie krasns. Un Vasilijam bija palikusi tikai maize un kvass. Raudzets. Vin? uzreiz nesaprata, un tad… Divas dienas tikai pie kafijas, kad vin? normali guleja, vin? pat neatceras, bija noguris ka suns. Ak, ko vin? dziedaja?.. Kaut kas par vampiru veca baznicas pagalma?.. Sasodits, kapec es atcerejos!
Kads mazs apmetas par vina muguras lejasdalu, un Vilks uzreiz kluva modrs un leca. Es nepaspeju – tievi, daligi smiekli izritinaja ka zirni un apklusa zem sola. Vareja dzirdet, ka Vilks no nepacietibas cikst, skrapejas ar nagiem, un vina kepas bija isas.
Vasilijs atkal noputas, skali un ilgsto?i, ieliekot taja visu savu dveseli, un nolema piecelties. Preteja gadijuma ipa?nieki ienaks un vin? gules uz gridas.
Un vini sedeja pie galda. Var redzet, ka vin? lidoja viniem priek?a un vini sastinga ar kruzem rokas. Marja?a atbalstija vaigu uz rokas, un vini abi skatijas vina.
"Labrit," Vasilijs drumi sacija, iztiridams salmus no drebem un lukodamies apkart, meklejot kedas.
"Jusu kurpes atrodas zem sola," Marija pamudinaja maiga balsi, ka runa ar idiotiem.
"Paldies," Vasilijs atbildeja sava toni un ielida zem sola.
Tur tika atrastas kedas ar zekem. Un turpat blakus divi velni valajas ar cuku snukiem. Viens, nepacietigi uzkapis uz nagiem, ?naukaja zeki – un tudal izlikas agonija saviebamies. Visa seja saburzijas, kedas nokrita pari, satricinaja, noripojas uz gridas un apklusa. Otrais parava asti – nulle reakcija. Es pacelu kepu un ta nokrita.
Vasilijs noklepojas, un velnus aizputa vej?.
– Atradu, vai man tev palidzet? – Marya?a jautaja. Vina atkal jautaja tik sirsnigi, it ka vina nopietni domatu, ka vin? ar to nevar tikt gala. Vasilijs jau bija nokaitinats.
– Kada velna pec tu te skraidi? – vin? neapmierinats jautaja, izkapdams no sola apak?as un apsedas, lai uzvilktu kurpes.
– PVO? Ak, tie ir ?e?ki. Nekad neesmu redzejis, vai ka?
"Ja, es vel neesmu dzeris jusu kvasu un neesmu to redzejis," Vasilijs nomurminaja.
Kamer vin? parbaudija, vai velni kaut ko nav nodariju?i vina zekem (kas lai zina), Marja?a saka cept pankukas. Vinai viss bija gatavs, tikai lej miklu panna un uzlika uz uguns.
Durvis izdevas salabot, nostiept un atstat vala, acimredzot, lai izdabutu izgarojumus un dumus, citadi kads brinumains amatnieks krasni bija uzbuvejis bez skurstena, un viss iegaja maja. Saimnieki atvera ari logus, lai gan, godigi sakot, tie nebija nekadi logi, bet tikai divas atveres balku sienas. Bez ramja, bez stikla, durvju vieta bija deli, tagad parvietoti uz saniem.
Plaisas bija tum?as sunas, un vienkar?iem un nekrasotiem mala podiem garos plauktos bija noapalotas malas. No sijam karajas gar?augu kekari vai nu edienam, vai smarzai. Viss iekartojums sastaveja no soliem, galda zem balta galdauta, vienas lades un augstas plits. Un gultu vieta aiz auduma aizkariem ir ?is gultas, ka vilciena aug?ejas gultas, tikai platakas un garakas, nosedzot visu sienu. Nav jauka vieta, kur nokrist.
Vasilijs paberzeja muguras lejasdalu.
Pa atvertajiem logiem un durvim ielidoja vejin?. Kaut kur taluma bleja kaza, kikinaja zosis, bet visadi citadi viss bija neparasti klusi. Ne ma?inas, kas pabrauc zem jusu loga, ne skanas signali, ne kaimin? ar urbi. Nekadas velasma?inas grabe?anas aiz sienas, ne skanas, ka televizors strada, ne muzika no skalruniem, ne sarunas, ne kliedzieni – neka, it ka pasaule butu gandriz tuk?a.
– Kas tad tu esi? – jautaja Tihomirs, kad Vasilijs apsedas pie galda. – Ka jus nonacat musu novada? Mes jau kasijam galvu, domadami, vai jus nemedijat launos garus. Jarcuks atkal dzied tadas dziesmas…
"Es esmu reklamdevejs," Vasilijs saskrapeja uzacis, domadams, ka to izskaidrot. – Piemeram, ir socialais tikls…
– Kas tas ir? – priek?nieks samiedza acis. – Sena? Dragnet?
– Ta, teiksim, ir vieta, kur ir daudz cilveku. Un ta vini tur sazinas, apmainas ar zinam…
– A! Tatad visa musu volosta ir socialais tikls, it ipa?i, ja ir gadatirgus. Vini tur savos dienvidu regionos kaut ko izdomas, tas butu acimredzami… Ko tad dara reklamdeveji?
"Piemeram, ir izstradatajs," sacija Vasilijs un izlaboja, atkal redzot Tihomirova acis parpratumu: "Vin? cel majas."
"Galdnieks," vecakais teica ar zinamu parmetumu.
– Laujiet galdniekam. Un tas nozime, ka es naku klaja ar cre… – Vasilijs noputas. "Es izdomaju ?os vardus, lai slavetu vina darbu." Cilveki vinu atpazist un ver?as pie vina.
– Vai tu kliedz gadatirgos?
– Kas? Ne.
– Vai jus stavat pie veikaliem un aicinat cilvekus?
– Ne, es rakstu un atlasu bildes…
– A! Jus gleznojat zimes. Ak, un ka jus runajat dienvidu regionos, jus neko nevarat saprast. Nu kaut ka mes viens otru sapratam, un labi. Kapec jus tikat izsutits? Vienkar?ie cilveki, tie?am, nekad nenak pie mums…
Tihomirs saskrapeja pakausi un domigi turpinaja, skaitidams:
– Ja, varbut… Mes ar Marja?u, un vecmamina… Tu esi ceturtais, citu nav.
– Ka ar parejiem, muiznieki? – Vasilijs meginaja uzminet.
Pa budinu jau gaja pankuku gars, gar?igi, mute jau slideja. Marja?a ieleja kruze pienu, koka kausa iekustinaja koka ?kivi ar pankuku un medus zelta apliem. Vasilijs pateiciba pamaja, kaut ka saritinaja karsto pukaino pankuku, iemerc to medu un uzreiz nokoda pusi.
– Cilnie! "Jus teiksiet to pa?u," vaditajs smejas. – Tie ir necilveki, visadi launie gari. Vodyanitsa, skabardi, vinogulaji… Dienvidu regionos jums neka tada nav, vai ari jus tirat zemi?
Tihomirs ar kaut kadu nicinajumu izrunaja pedejo vardu.
Vasilijs pat nedaudz aizrijas ar savu pankuku.
– Kas? – vin? velreiz jautaja. – Vai tas ir ka launie gari? Piemeram, ?is ir tavs, no pedejas majas…
– Tevocis Dobrjaks, – Marja?a pamudinaja, ari apsedusies pie galda. Vina uzmeta sarkano bizi par muguru un ar plaukstam atbalstija vaigus.
– Nu. Vai tas nozime, ka vin? ir ari launais gars?
– Mes zinam darijumu! – priek?nieks pamaja. – Vin? ir Berendejs.
– Un kas ta par profesiju?.. Nu, kas tas par amatu?
– Vai tas tie?am ir amatnieciba? – Tihomirs bija parsteigts. – Vin? parver?as par laci. Tapec vin? dzivo netalu no nomalem, un, ja kaut kas notiek, vin? dodas meza.
– LABI. Un vin? iet pa ielu, tik gar?, ar dzeltenam acim?
– Labi?.. Es nezinu taco… Ah! Mryak, ta vajadzetu. Tiklidz list lietus vai savelkas migla, vin? staiga apkart, lejot udeni. Paskaties, celi neizzust. Vai varbut jus atduras pret stabu.
– Labi, ka ar pirti? – Vasilijs nolema. – Tads vecis ar zalu bardu…
Marja?a noelsas, aizsedzdama muti ar roku:
– Banniks! Tet, vai tu vinam neteici, lai neaiztiek cieminu? Es ?aja stunda sildiju pirti un par to nedomaju!
"Ja, es, tas ir… kaut ka," vaditajs vilcinajas. – ES aizmirsu. It ka viesi piestatu biezi! Es pati butu ar vinu runajusi. Citadi neprasam tetim, ka pa naktim klist, ka saukt cieminus, teta atlauja bezjedziga, bet ka glaimot bannikam, ta uzreiz "teti, teti"! Oho!
Vini stridejas.
Vasilijs atcerejas pankukas, atjedzas un redzeja, ka mazie velnini nes prom priek?pedejo: sarulleja, uzlika uz pleciem ka balki un vilka kopa. Pamanot vina skatienu, vini noelsas un spraucas, uzlekdami uz solina. Vilks uzreiz uzleca viniem virsu. Mazie velnini ciksteja, metas zem sola, un pankuka, ko vini iemeta, pazuda suna mute. Vilks apmierinati pamaja ar asti un paskatijas uz saimnieku, laizidams vina lupas: vai vinam dos vairak?
"Tu tiksi gala," Vasilijs vinam teica un pats pabeidza pedejo pankuku.
Tobrid strids sasniedza tik talu, ka Marja?a atsita ar plaukstu pret galdu, piens izlija no kruzes un uzleca no sedekla.
– Labak butu uz udens, ja nav kur speku likt! – priek?nieks vinai uzbruka.
– Un es gaju bez tavam noradem, vai tev tas ir skaidrs? ?eit!
Un Marja?a, griezoties apkart, satvera spainus no sienas un izlidoja no majas, pirms Vasilijs paspeja piedavat palidzibu. Vin? vienkar?i piecelas, saprata, ka nevar tikt lidzi, un apsedas. Un Vilks atzimejas kopa ar meiteni un labprat devas pastaiga. Vin? auloja ar asti gaisa.
Vasilijs nolema, ka suns nepazudis un nezvanija.
– Kas tas par ciemu vispar? – vin? jautaja saimniekam. Laba nozime to vajadzeja zinat jau sen, ja vien Vasilijs ticetu, ka viss notiek pa istam.
– Vai jus neesat dzirdeju?i par Perlovku? – vin? bija parsteigts. "Ko, vini par to nezina jusu dienvidu zemes?"
– Ja, es to dzirdu pirmo reizi.
– Ta nevar but taisniba! Pastastiet man velreiz, jus nepazistat caru Borisu.
"Es joprojam nezinu," Vasilijs pacela rokas. – Isak sakot, es pat nevaru iedomaties, ka izskaidrot… Vispar es iekapu caurule, izkapu – un nokluvu ?eit. Kautkadas blenas. Es ta domaju, esmu koma vai ari sapnoju par tevi. Tas tie?am nevar notikt, vai ne?
Priek?nieks ilgi un domigi skatijas uz Vasiliju. Tad vina brunas usas sakustejas, skatiens noskaidrojas, vin? teica: “Ak!”, piecelas un aizgaja, pakeris kaut ko no plaukta. Driz vin? atgriezas un nolika uz galda kaut ko lidzigu platai un dzilai blodai ar vienu rokturi zirga galvas forma. Un tad no plaukta vin? panema koka kruzes, lielas un apalas. Vasilijs majas dzera kafiju no lidzigam, tikai ?is bija bez rokturiem.
Bloda kaut kas ?lakstijas.
"Es pagatavoju medu, tas ir tikko nogatavojies, tas ir raudzets," Tihomirs klusi sacija un slepti paskatijas apkart. "Ja tikai Merja?a nebutu paradijusies un uzzinajusi… Nu, ja vin? uzradisies pie ezera un meitenem, tad mums bus laiks iedzert un parunaties." Un saruna, es redzu, norites ta, ka bez medalus neiztiks.
Panemis kruzi, vin? iznema no blodas, un Vasilijs atkartoja pec vina. Medus bija zeltains, caurspidigs un smarzoja pec medus un gar?augiem.
"Nu, mes ar Borisu bijam ierocu brali," priek?nieks iesaka, drumi skatidamies uz saniem. – Vini vajaja stepju laudis, ak, tie bija kra?ni gadi… Tagad viss ir kluss, bet ka es biju jaunaks, un dienvidu zemes… Nu, vai jus zinat par dienvidiem?
Vin? paskatijas uz aug?u.
Vasilijs paraustija plecus.
– Ja, es nemaz neesmu no ?im tavam zemem. Mes to pienemsim no citiem, loti attaliem. Ka tad ir ar dienvidu zemem?
– Kas? Starp princa braliem notika strids, Vadims pienaca pie mums un ludza palidzibu. Mes palidzejam… Mes ar Borisu toreiz bijam ka brali, kuri zinaja, ka ta iznaks… ja.
Tihomirs viena raviena notecinaja kruzi, noslaucija blondas usas, noputas un atkal panema medu. Vasilijs ari iedzera malku: saldo udeni, un tas ari viss. Tomer vin? joprojam atcerejas vakardienas kvasu, tapec nolema nedzert parmerigi.
Un priek?nieks apbedinats izleja savu dveseli. Vin? stastija, ka vina dzive risinajas ka pasaka: vinam bija svainis, milota sieva, un valstiba kluva stipraka, visi vina ienaidnieki tika piekauti. Tacu naca tikai ?ausmiga nelaime – vai nu kads laundaris bija greizsirdigs un nodarija postu, vai varbut vina bravuriga viena acs laime pati pamanija un planoja vinam kaitet.
"Vina mani pameta, mans mazais gulbis," Tihomirs ?nuksteja un ar piedurkni noslaucija mitras acis. Pec tam vin? atkal dzera un ilgu laiku kluseja.
Ari Vasilijs dzera, nezinadams, ko uz to teikt.
"Ilgu laiku es nebiju no bedam es pats," vaditajs beidzot turpinaja. "Un es aizmirsu par savu meitu un par savu svaini, un par valsts lietam, bet Boriss mani iecela par padomnieku." Aizjuras vestnieki ieradas grutos laikos…
Vin? vel iedzera un teica, ka Kazimirs, zemudens cuska, melnais burvis, ar tiem sutniem ir kugojis, un sacis sapit caru Borisu ar savam burvibam.
"Es ilgu laiku neesmu bijis pie cara – nu, godigi sakot, ta ir mana vaina." Sakuma vin? meginaja kliedet manu melanholiju, un tad vin? skatijas un skatijas, un pamaja ar roku, atstajot mani vienu. Un tad es naku – un ?is Kazimirs seko vinam uz papeziem, Boriss, ?kiet, nevar pateikt ne varda, vin? turpina skatities apkart uz ?o cusku. Pirms tam vin? dzivoja pec sava prata, bet tagad it ka jauta: vai es visu saku pareizi, Kazimiru?ka? Uh, bezdibenis!
Izdzeram vel un bloda bija tuk?a. Priek?nieks atkal izgaja ara un driz atgriezas ar pilnu kravu.
"Nu, kad es uz viniem skatos, tas nozime, ka launums parnem mani," vin? turpinaja, apsedas un pastiepa roku, lai piepilditu savu kruzi. "Bet tas ir labi, ?kiet, ka vestnieki gatavojas doties prom, es nolemu kluset." Ta vini aizgaja, bet ?i melna cuska palika!
Tihomirs trieca ar plaukstu pret galdu.
– "Loti noderigs un gudrs cilveks," ugh! Un ?is gudrais virs apnemas iemacit Borisam valdit par valstibu, un vin? priecajas, ausis palika vala…
Virs galda virsmas paradijas ragi, tad pinkaina galva ar duri, un tad viss velns uzrapas aug?a pa galdautu un vilka vel vienu. Izskatiju?ies gan bailigi, gan launi, vini paskatijas uz blodu.
"Luk, paskatieties, mazas meitenes," Tihomirs mierigi sacija, noradot ar roku. "Iepriek? mums tadi cilveki dzivoja visur." Udenszales, udenszales, vinogulaji, braunijas utt. Un tagad tas vairs nav. Tas ta, Kazimir, noladetais nelietis! Vin? saka, ka nav jegas ielaist musu zemes visadus launos garus, tie rada visas nepatik?anas. Un vin? nolema: nokert un izsutit trimda.
Vasilijs malkoja medus un klausijas, atpu?ot vaigu ar roku, ka melna un dzila plaisa guleja starp Borisu un Tihomiru, ka tagad bija biju?ie svaini, kuri kauja aizsedza viens otra muguru un ne reizi vien izglaba dzivibas. kivejas ka nikni suni.
"Vasja, vin? sita tur, kur sap," Tihomirs noputas. "Borisam ir tikai viens dels, bet aukles vinu nepieskatija." Nomainija bernu pret pargerb?anos. Vini jau bija vinu peru?i un ielika krasni uz lapstas, un Boriss solija neizmerojami zeltu un sudrabu, ja kads varetu palidzet – ?ie paligi pluda no visas malas, bet vini visi padevas. Vini parausta plecus un saka, ka vin? nav aizstajejs, bet tads ir dzimis. Vini noteikti ir izgazu?ies un meloju?i.
Tihomirs paraustija plecus un dzera vel. Meitenes notupas pie blodas malas, paslepas, kad vin? sniedzas pec kruzes, un tad atkal izbaza ragainas pieres.
– Nu, vini vinu nosauca par Velimudru, iesledza savrupmaja, lai neviena acis uz vinu neskatitos. Vina mati ir reti, zobi ir ?kibi, acis ir ?kibas, vin? ir iss, bet vina krusts ir plataks par mucu. Vinam kajas ir likas, vin? vazajas apkart, vin? nesaprotami sligst un burk?k, nevis ka mes, ka tu. Redzu, mainoties.
Vasilijs pabeidza dzerienu un iedzera vel, domadams, vai apvainoties par ?adu salidzinajumu vai ari to ignoret. Tapec vin? domigi notecinaja kruzi. Aizpildija to velreiz.
Ciekuri iekarinaja astes bloda, saslapinaja un saka sukat medu. Vasilijs aizsedza kruzi ar plaukstu, lai neviens taja nekertos, un nolema, ka no blodas vairs nedzers.
"Bedas keninam ar tadu un tadu delu, un dievi vinam nedeva citus mantiniekus." Nu, teva sapes ir saprotamas. Tas nozime, ka Boriss lema, ka visiem eso?ajiem launajiem gariem ir japarvietojas ?eit uz Perlovku. Vini smejas – nu, mes to zinam, nav ta, ka karalis viniem paveleja! – bet tikai Kazimirs pats keras pie lietas.
Priek?nieks noklusinaja balsi.
– Vinam ir slikts putns, puce. Vina ir peleka un ar dzeltenam acim. Tie?i ar ?o puci vin? devas medibas, un es nezinu, kas tur beidzas, tikai visi, kas vareja, aizbega uz citam zemem. Vin? nobiedeja gan braunijus, gan goblinus. Un es teik?u ta: kads cilveks uz to ir spejigs?
Meitenes kaut ko nesaprotamu murminaja un dusmigi trieca ar durem pa blodas malu.
"Agrak es biju nesavaldits ar meli, bet bez gulbja es biju pilnigi…" Tihomirs noputas. "Un es ari saku pamanit, ka ?i melna cuska lokas ap Marja?u, un Boriss tie?i teica: butu labi, ja jus klutu radniecigs." Kazimirs, vini saka, es pasludina?u par mantinieku, pec manas naves vin? valdis valstiba. Toreiz es nevareju sevi savaldit un pateicu visu. Nu, par to mani atalgoja, pats Kazimirs ieteica: mani iecela par priek?nieku uz Perlovku! Tas nozime, ka ari vini tika izsutiti. Vini mani iecela ratos, kailu un basam kajam, un Maryashka bija ar mani, vina nepameta veco viru. Lai ka Kazimirs vinu pierunaja, vina vinam tadu aizradija, bija prieks klausities! Nu, vin? vinu netureja ar varu, vin? vienkar?i beidzot teica: vini saka: jus to nozelosit, jus raudat. Ne, mes neesam viens no tiem!
Tihomirs ar lepnumu izrunaja savus pedejos vardus.
"Ta tas notika," vin? pabeidza. "Mes ?eit dzivojam starp launajiem gariem, kuriem nebija laika aizbegt un kurus nokera Kazimirs." Mums ir lauks un ezers, kapseta un mezs. Robezas ir apburtas, no ?ejienes nevar tikt prom, ja esi trimdinieks. Bet cilveki no kaiminu ciemiem var brivi staigat, bet kur? to velas? Viens no viniem pamanija Marja?ku pie ezera, vin? kadu laiku atnaca, un tad vinu satika udenszales, vai ari vin? uzduras Gri?kai, un vin? vairs nenak. Tapec es nesaprotu, ka tu pats ?eit nonaci, ja nemaz neesi no musu zemem? Varbut kada magija?
"Varbut," Vasilijs piekrita.
– Kas man ar tevi jadara? – priek?nieks domigi nodomaja. – Citadi paliec. Mes jums sakartosim maju…
– Man ir sava maja. "Tas ir manu vecaku dzivoklis," sacija Vasilijs un atcerejas vinu teikto: ja jus nonaksit nakamaja pasaule, nekad nepiekritiet palikt.
"Es ie?u," vin? steidzigi piebilda un piecelas. – Ir pienacis laiks man.
– Kur tu ej, nabadzite? Vai jus vispar zinat, uz kuru pusi iet?
– Viss kartiba, es neesmu stulba, es to izdoma?u.
Tad no ielas atskaneja suna rie?ana. Priek?nieks steig?us satvera blodu, kura jau midijas mazie velnini un velnini, un nosvieda to uz plaukta. Steidzigi, gandriz pazudis, vin? tur nolika ari kruzes un pastuma tas talak. Kad Marja?a ar spainiem paradijas uz sliek?na, Tihomirs jau sedeja pie plits un sita nuju.
– Ak, mana mila meita ir atgriezusies! – vin? priecajas. – Tev ir ko darit. Pavadi musu viesi lidz pagriezienam uz Niznije Pestrushki, vai ne?
Un vin? piemiedza aci.
"Es dzeru," Marja?a uzmineja. – Tu man devi vardu!
– Tas ir ta, it ka jus dzertu medu! Tatad, mans kakls kluva slapj?, maja nav udens. Kad es tevi vel gaidu, es eju un sajusminos… Virieti, es saku, vajag atlaist!
Marja?a samiedza acis.
"Es tevi aizbrauk?u," vina nelaipni teica. "Kad atgriezi?os, es noskaidro?u, kur jus slepjat ?o nekitribu, un es to izle?u!"
"Nu, laimigi," Vasilijs atvadijas.
Tihomirs piecelas un uzsita vinam pa plecu, it ka apskadams vinu.
"Tu paturi vinu tur, un es vinu paslep?u," vin? cuksteja un skali piebilda:
– Esi vesels, Vasja, lai tev viegls cel?!
4. nodala. Vasilijs ?kerso robezu
Pirms do?anas cela Marja?a pakera tiklu, kas karajas pie sienas zem plaukta.
"Ka tu doma, ka?…" priek?nieks noslepumaini jautaja un pamaja uz Vasiliju.
"Redzesim," vina drumi atbildeja.
Uz ielas, protams, pirmais, ko Vasilijs jautaja par tiklu, bet Marja?a to tikai pamaja.
"Tur mes redzesim," vina izklaidigi sacija un tad, uzmundrinajusies, jautaja: "Kur jus dodaties?"
"Mes tur redzesim," Vasilijs vinai atbildeja tada pa?a toni.
Vin? pats vel nezinaja atbildi. Es tikai cereju, ka tas viss beigsies, un vin? pamodisies, un visam bus vienkar?s izskaidrojums. Viss, ko vin? dro?i zinaja, bija tas, ka vin? pametis. Un varbut vin? nekad muza nestradas reklamas industrija, nu, pie velna.
Dienasgaisma ciems izradijas pavisam nozelojams un netirs. Majas, zemas, no balkiem, pelekas no lietus un veja, staveja tuvu viena otrai, veidojot ?auru liku ielu. Jumti – visi bez skursteniem – bija klati ar planiem deliem, kas bija sabidiju?ies uz saniem un bija tik nolietoju?ies, ka tos uzreiz nevareja atpazit ka delus.
Aiz majam vareja redzet saknu darzus, parsvara lidz viduklim aizaugu?i ar nezalem. Starp ?o zali dazviet skumji staveja abeles un kir?i, un vienuviet, kaut ka notiriti, dazi trausli augi, kas izlida lidzenas rindas, acimredzot kultiveti, jo bija nokalti bez laisti?anas.
?eit netika ierikoti zogi, to vieta tika staditas saulespukes. Uz vinu zelta cepurem spalvas ?upojas ka zvirbuli, piepildot vinu vaigus. Un cel?, ?kiet, patie?am tika izmantots ka poligons. Vasilijs, skatoties apkart, pat pamanija vecu filca zabaku, kas noslika zusto?a pelke. Turpat netalu aireja vistas, knabajot vinu.
Visu ?o skaistumu aptvera siltas zilas debesis, lielas, kadu Vasilijs nebija redzejis, dzivodams pilseta. Dro?i vien tadas debesis ir tikai ciemos.
– Ko jus darat, lai ?eit dzivotu? – Vasilijs jautaja, skatidamies apkart. – Ir uzsakti saknu darzi… Vai kerat zivis?
Un vin? paskatijas uz tiklu uz saniem.
"Cara tevs neatsakas no zelastibas," Marja?a sarkastiski atbildeja. "Saskana ar vina dekretu partikas produkti mums tiek atnesti reizi cetrdesmit dienas, un tas ir bezjedzigs." ?eit mums nav ne labibas, ne dzirnavu, mes nevaram ne set, ne plaut – launie gari, viena varda. Tatad mes dzivojam no karavanas uz konvoju.
Un vina bez nirga?anas piebilda:
– Mes ari keram zivis. Mezs joprojam palidz, ir senes, rieksti, ogas un medus. Vai mums vajag daudz?
Pie pedejas majas Vasilijs paskatijas apkart, ceredams ieraudzit tevoci Dobrjaku, kur? parvertas par laci, tacu vinu nepamanija. Bet otrpus celam divi pui?i sedeja uz sadrumstalota, sausa solina, izstiepu?i kajas un nagus, lobija seklas. Abam ir lidz pleciem gari tum?i mati, sasieti ar lencitem, identiski krekli bez iz?uvumiem.
Vasilijs paskatijas uz savejiem un ar iz?uvumiem, atcerejas, ka bija aizmirsis savus dzinsus un sporta kreklu priek?nieka maja, un pamaja ar roku. Ja tas nav ists, tad kada starpiba?
Viens no pui?iem skali svilpa, bet otrs iesaucas:
– Eh, Marja?a ir laba, bet ne museja! Vai atradat savu ligavaini? Kas pie velna ir ?is pinkains puisis?
"Jus pa?i esat velni," Vasilijs laipni atbildeja.
Pui?i smejas, it ka vin? butu pateicis ko stulbu un tapec smiekligu.
"Neruna ar viniem, nac," sacija Marja?a un pat nepagrieza galvu.
Noplukta saulespuku cepure, aizmesta viniem aiz muguras, nokrita uz cela. Vilks ieblavas, un pui?i atkal smejas.
– Kapec jus ?eit nesakartojat lietas? – Vasilijs jautaja, kad vini jau bija izgaju?i no vartiem un devas leja no kalna. No ?ejienes plava ?kita zala, ka smaragds, un taluma, netalu no meza, ganijas govis. Mazs ganampulks, desmit galvas.
– Pasutit? – Marja?a velreiz jautaja, vina pat apstajas. – Un ta ir kartiba vietam, kur dzivo launie gari. Par to mes tikam iznemti no labiem cilvekiem.
Vina gaja talak, pla?i solodama, un Vasilijs steidzas vinai pakal.
– Un braunijus? – vin? nepiekrita. "Es atceros, ka lasiju pasakas, tas ir labas, palidz cilvekiem."
– Labas? – Marja?a samiedza acis. – Tapec man vajadzetu doties pie tevoca Molcana un parbaudit. Varbut tas notiks velreiz.
Vini pastaigajas vel mazliet klusedami, un Vasilijs jautaja, skatidamies apkart:
"Kur ir ?i zivs, vai jus no tas nebaidaties?" Jo vini nenema pannu…
Marja?a ?naca.
– Dienas laika? Pa dienu vin? slepjas.
Tagad vina runaja isi un sausi, it ka kaut kas butu sabojajis vinas garastavokli. Varbut vina bija aizvainota, bet Vasilijs nevareja saprast, ko vin? bija izdarijis nepareizi.
– Kas notika? – vin? jautaja.
Es jautaju, un pa?am tas kluva smiekligi. Ja vin? to visu iedomajas, tad kada starpiba vispar?
– Kas vareja notikt? "Tas ir labi," Marja?a atbildeja vel sausak ar mirdzo?am acim.
Vasilijs paraustija plecus. Vina nevelas runat, ta ir vinas dari?ana.
Vini gaja pa plavu, kas, rupigak apskatot, izradijas ne tik smaragdaina. Man bija javero savs solis, lai neiekaptu govs glasti, citadi manas kedas bija baltas, par ko bija zel. Tad Vasilijs saprata, ka vakar pabraucis garam ?ai plavai, neizcelot celu, un pec peldes vel vijas pa ciematu, bet no rita apavi izradijas tiri. Citadi nav, Marija?a meginaja.
Un atkal es domaju: ja vin? ir koma vai tamlidzigi, tad vin? velti mekle logiku. Iespejams, ka kedas katru ritu klus tiras pa?as no sevis.
Un tomer ?is mulkibas ievilkas. Labi, ka vin? ?eit nodzivos visu atliku?o muzu, lidz pamostos.
Tas nevar but ists, vai ne? Nu, parka vecaja dala ir pilsetas legenda par slidkalninu. Nu vin? noslideja pa cauruli. Nu bija pilns meness, varna ravas, un makonis parklaja menesi, un ko tad? Un kas?..
Citu pasaulu nav, mulkim tas ir skaidrs.
Vasilijs bija iegrimis domas. Ja vin? turpina redzet visas ?is mulkibas, tas nozime, ka vina smadzenes joprojam strada un vin? ir dzivs. Tatad vin? varetu pamosties. Atliek tikai izdomat, ka to izdarit. Lidz ?im vin? bija rikojies ta, ka konkretajos apstaklos ?kita logiski, bet varbut ?is modelis ir jalauz?
Pirmais, kas ienaca prata, bija tas, ka vinam bija jamirst, bet Vasilijs to nometa mala. Tas ir paredzets velakam laikam, ja nekas cits nedarbosies.
Vin? apstajas, uzlika rokas uz gurniem, kustinaja elkonus ka sparnus un dziedaja ka gailis:
– Ku-ka-re-ku-u!
Vilks pat parsteiguma iesaucas. Un Marja?a apstajas un paskatijas uz vinu.
– Esi mana sieva, skaista jaunava! – Vasilijs pazinoja, pastiepdams vinai rokas. "Tu paradijies mana priek?a ka tira skaistuma genijs, un man nav dzives bez tevis." Tatad, ko jus sakat? Tik rado?s, vai ne?
Marja?a sastinga, tikai skatijas ar pla?i atvertam acim, un vinas vaigi kluva sarkanaki. Vasilijs jau cereja, ka vina tagad atvers muti un teiks: "Paciente ir pamodusies!" Un vinas seja, iespejams, mainisies uz kaut ko citu, un aiz ta paradisies slimnicas griesti, nevis mezs un zilas debesis.
– Uh, mulkis! – Marja?a sacija, atgrudidama vinu. – Vai esi galigi zaudejis pratu? Vai tu esi no prata no teta medus?
Vina nebija dusmiga, bet apmulsusi gandriz lidz asaram. Un es nevareju pamosties.
Vasilijs nodejoja isu, bet energisku deju un uzsita, juzdamies pavisam stulbi (jo ari tas neizdevas), un tad paraustija plecus un teica:
– Labi, es tikai jautaju. Tas ir neiespejami, vai ne? Nu ko tu gaidi, ejam talak.
Un aizgaja.
Marja?a sekoja, bet palika soli aiz muguras, un, kad Vasilijs atskatijas, vina vispirms paskatijas uz mezu, tad uz savam kajam, bet ne uz vinu. Ja viss notieko?ais butu ists, var iedomaties, ko vina par to domatu. Noteikti nekas labs.
Tas avots, kas iznaca no zemes pie kalna, skreja talak pa plavu pa gravi un iepluda maza ezera, vai varbut pat purva, dublains un aizaudzis. No attaluma Vasilijs to uzskatija par krumiem klatu izcirtumu, un tikai piegajis tuvak ieraudzija, ka udens mirdz.
Pelekzalaja niedra, to saspiedis, staveja pelekzalais pukis Gri?ka un domigi kaut ko ko?laja. Starp citu, vin? izradijas bez sparniem.
Acimredzot ari Marja?a vinu pamanija. Elsodama vina paatrinaja gaitu.
– Prece savu noladeto zveru! – viens no niedrem noladeja. – Vin? klist apkart, visu mida, biede loznikus!
Vilks ar jautru rie?anu metas uz priek?u, un Gri?ka atkapas, bailigi ?kieldama acis. Blakus pukim Vasilijs ieraudzija vecu viru ar garu zalu bardu un tadiem pa?iem matiem, kailu lidz viduklim. Varbut ari no vidukla, bet to slepa udens. Vina tievaja, kruzainaja plauksta sita zivs, kas nokerta aiz astes.
– Gri?ka! – Marja?a iesaucas. – Nu nekaunigi!
Pukis vainigi pamirk?kinaja, tad, izstiepdams kaklu, izrava vecajam zivi, un tagad ta it ka atkapas, un tad pavisam neveikli ieskreja lauka, prom no dusmigas saimnieces. Vilks dzenas vinam pakal, rejot, bet driz vien atpalika.
– Jus vinu pilniba iz?kidinajat! – vecais virs zvereja, kratidams duri. – Vinam vairs nav dzivibas! Staiga apkart un ed, ed zivis, vin? ir kaulu edajs, kas vinam vainas? Piespiediet dak?inu, un tas ari viss. Bogda?a teica, ka cuska nozaga tavu mazo govi…
– Klausies vina vairak! – Marja?a dusmigi atbildeja, un vinas acis iemirdzejas zala uguns. – ?odien skatijamies, viss ir savas vietas. Bogda?s ir tik gudrs puisis, ka nevienu citu neatradisit: saki, lai vin? saskaita rokas pirkstus, bet dod vinam divas dienas, un vin? to pat neskaitis!
"Un, ja Gri?ka nav nozagusi govi, vin? to daris," vecais virs spitigi sacija. – Ar dak?inu tas ari viss.
Ar ?iem vardiem vin? pagriezas un nogaja zem udens, tikai pile saka rinkot rinkos. Un vin? nesteidzas paradit sevi arpuse.
"Vin? nirst," Vasilijs ar cienu sacija. – To es saprotu, elpu!
Vin? vel nedaudz staveja, veroja, un vina dvesele iezagas ?aubas.
– Vai vectevs nenoslika stundas laika? – Vin? uzmanigi jautaja Marja?ai. – Vin? ir mazliet no ta, ar sveicieniem. Vakar vin? ielauzas mana pirti…
– Kur?, onkul Mokrous? – vina bija parsteigta. – Vai jus nevarat at?kirt udens puisi no bannika? Ejam, it ka man nebutu ko darit, iznemot staigat ar tevi. Tur tas ir, cel?, met cilpu pie kapsetas, un tur mes atvadisimies.
Un vina klusi smaidot piebilda – varbut ne Vasilijam, bet tie?i tad, kad vina skali domaja:
– Paskaties, puisis aizrada, bet vin? pats baro Grishka zivis…
Vasilijs paskatijas no vina rokas: un patie?am taluma uz zema kalna vareja redzet, iespejams, akmens kapakmenus, un aiz kalna ka spoza josla bija cel?. Starp mezu un kapsetu staveja kada maja. Vasilijs domaja, kur? dzivos ?ada vieta, un nolema, ka tas bus apkopejs.
Vini gaja talak, gar krastu, pa lekno augsto zali un pec diviem desmitiem solu sastapas ar puisi, kur? kaut ko taisija un sedeja uz zemes. Vej? pacela uz aug?u gai?u tievu baltu matu ?kipsnu.
Zens pacela seju ar aka degunu, ar lielam caurspidigam acim. Skatiens nepavisam nebija berni?kigs.
– Gudrs! – Marya?a mili teica. "Ja jus nesedetu uz mitras zemes, jus nosaltu!"
– Ko tu dari? – Vasilijs pieklajibas pec jautaja un paskatijas uzmanigak: kaut kadas skaidas, nujas. Vilks ari pienaca klat un no?naca.
"Korabeliks," zens klusi atbildeja un noglastija Vilka galvu. – Mans vecais izjuka. Es sede?u uz ta un kugos talu prom.
Vina acis, ja paskatas cie?i, bija dazadas krasas: labas bija zilas, bet kreisas, ?kiet, bija zalas, un vina skatiens devas uz saniem, it ka vinu nepartraukti vilktu pa kreisi. Vasilijs pat pagriezas un paskatijas, vai tur kaut kas nav. Nekad nevar zinat, varbut Gri?ka ielida, vai varbut no kapsetas iznaca Kostomahas, par kuram vakar runaja Marja?a. Bet ne, tur neka nebija.
–Kur tu grasies burat pa ?o ezeru? – vin? uzsmaidija puisim.
"Talu," vin? atkartoja. Vin? runaja nedaudz nazali, caur degunu.
"Nac mums lidzi, Mudrik," ieteica Marja?a. "Mes aizvedisim Vasju uz cela."
Puika uzmanigi apskatija tiklu uz vinas pleca – ?is tikls kaut ko nozimeja, vietejie visu saprata, bet nesteidzas dalities! – pamaj un lenam piecelas, atstajot laivu zale.
"Ejam," vin? piekrita.
Tad Vasilijs saprata, ka ir kludijies, sajaucot vinu ar zenu. Mudriks bija kupritis, vina platais kermenis bija noliecies uz saniem, viens plecs augstaks par otru, bet tomer, pieceloties kajas, vin? izradijas garaks par Marja?u.
Mudriks ari kliboja, tapec vinam bija jaiet lenam, pielagojoties savam solim. Vini gaja klusedami, un, jo tuvak tuvojas celam, jo biezak Vasilijs sajuta vinu acis, tapec vin? beidzot nevareja to izturet.
– Kads ir loms? vin? aizdomigi jautaja. -Kas vainas ?im tavam celam?
"Ar vinu viss ir kartiba," atbildeja Marja?a.
– Kapec tad tikls?
"Ja, varbut nav vajadzibas," vina paraustija plecus un pasmaidija. Atbilde izklausijas ka attaisnojums.
Vasilijs sadusmojas.
"Nu, tad tev nevajag mani pavadit, labi?" Es neesmu akls, es redzu celu, es nepazudi?u.
"Ja, mes tur tiksim," Marja?a atkal aizdomigi sacija, skaidri pie?kirot vardiem kadu nozimi un veltot laiku paskaidrojumiem.
"Labi," Vasilijs pie sevis nodomaja un ari domaja, ka tas viss ir mulkibas, bet vin? aizmirst un uztver to nopietni. Tapec vin? lepni kluseja lidz celam.
Desmit solus pietruka lidz ritenu raditajai rievai, vina pavadoni apstajas, neteikdami ne varda. Tikai Vilks skreja talak, luncinot asti.
"Nu, ardievu," Vasilijs nejau?i sacija, pat nepajautadams, kurp cel? ved un kur vinam jaiet, pa kreisi vai pa labi. Vai tie?am ir svarigi, kur jus dodaties ?aja vieta?
Abi neatbildeja. Vin? sekoja Vilkam, domadams, cik ilgi vinam bus jamaldas, un pek?ni sajuta vajumu celos. ?kita, ka vina kajas padevas, un Vasilijs iegrima zale burtiski sola attaluma no cela.
"Pagriezieties," Marja?a sauca. – Tu neizturesi.
– Ko tu ar to doma, ka es neizture?u? – Vasilijs nesaprata.
Sasprindzinajis visus spekus, vin? piecelas – kajas triceja – paspera vel vienu soli un nokrita ar seju uz cela. Likas, ka vin? ir paralizets. Vin? joprojam vareja mirk?kinat, vin? vareja elpot, bet vin? pat nevareja pakustinat ne pirkstu.
Vilks pienaca klat, pabaza vinam slapjo degunu, laizija pa vaigu, bet vin? pat nespeja noversties.
"Ak, tikai pietiekami," Marya?a noputas vinai aiz muguras. – Mums tas bus javelk.
Vasilijam uzkrita tikls.
Tre?aja reize vin? bija kartigi aizkerts un ievilkts. Tas bija pazemojo?i. Par laimi, vin? driz atkal sajuta savu kermeni un vareja piecelties.
– Kas pie velna ir ?is? – Vasilijs sa?utis, nokratidams tiklu. – Jus zinajat, ka jums ir tadas blenas ar celu ?eit, un nolemat izklaideties uz mana rekina? Loti smiekligi, vai ne?
Bet vini nesmejas.
"Nedusmojies, Vasenka," Marja?a jautaja, uzliekot roku vinam uz pleca. "Man bija grecigi domat, ka tas ir Kazimirs, melna cuska, kas tevi sutija, lai jus uzzinatu vina vieta, ka mes ?eit dzivojam, un radit nepatik?anas." Par ko vel bija jadoma, ja atnaci, visu apskati un tad steidzies prom? Pat sve?as drebes tu brini?kigi runa… Bet izradas, ka esi trimdinieks, tapat ka mes visi. Tagad pastastisi, kapec tu ?eit nonaci?
– Kapec, pie velna, tev radas doma, ka esmu trimdinieks? Mani ?eit neviens nav sutijis. Tas nozime, ka es izgaju no majas, noslideju leja no kalna, makonis aizsedza menesi, varna ieravas, un tava Gri?ka mani izsplava. Tas ir viss. Visi!
– Vasenka, neuztraucies…
"Nu ne," vin? apnemigi noteica. – ES uztraucos. Kapec tu neizej uz cela?
– Tas ir Kazimira ?arms. Vin? novilka robezas, un, ja tu esi trimdinieks, tu klusti vaj? un nevari aiziet. Bet brivi cilveki staiga brivi, tikai maz cilveku uzdro?inas ?eit ierasties.
Vasilijs atcerejas, ka priek?nieks bija runajis par kaut ko lidzigu.
Mudriks visu ?o laiku kluseja un lidzjutigi paskatijas kaut kur pa kreisi.
"Labi," sacija Vasilijs. – ?i robeza nevar but plata, vai ne? Tagad parbaudisim.
Paskatidamies apkart, vin? lauza garo sauso epopeju un uzmanigi, soli pa solim devas uz cela pusi. Vieta, kur es jutu vajumu savos celos, es iespiedu eposu zeme. Vilks pienaca klat un no?naca.
– Vasja, ko tu domaji? – Marja?a satraukta jautaja.
Vin? pagriezas un aizgaja. Viens, divi, tris… Pietiek ar desmit soliem.
"Vasja, ne," jautaja Marja?a. – Vasenka…
Vin? skreja. Un tad vin? uzleca. Tas bija vina labakais talleciens muza, skolas fizikas skolotajs butu lejis asaras.
– Ak, parak daudz! – aiz muguras atskaneja kliedziens.
Kad elpo?ana atgriezas, Vasilijs saprata, ka gul uz cela. Vina priek?a bija tikai debesis, zilas, zilas un zelta saule. Tas man spideja tie?i acis.
Garam aizlidoja mu?a, dukodama, rinkoja un nolaidas man uz deguna. Vasilijs to izputa. Vina atkal apsedas un saka tirit kepas.
Vinam uz sejas nokrita tikls un mu?a aizlidoja. Tikls aizrapoja un atkal nokrita.
"Ak, nav daudz," no ?ejienes neredzama noputas Marja?a. – Mes to nesanemsim. Vilks, es velos, lai tu varetu palidzet, burvestiba uz tevi nedarbojas!
Vareja dzirdet, ka suns skrapejas aiz auss, bet vin? pat nedomaja par tikla vilk?anu. Nav svarigi, ka ipa?nieks gul pari celam un nav skaidrs, cik ilgi vin? tur gules. Varbut lidz bridim, kad vina rati paries. Varbut lidz bridim, kad vin? nomirs no bada, tepat, dazus solus no robezas!
Vasilijs pat nevareja atvert muti, preteja gadijuma vin? butu noladejis.
Mu?a ir atgriezusies.
– Mudrik, tu paliec pie vina, un es do?os pie vecmaminas! – Marja?a satraukti sacija, un atskaneja steidzigi soli. Vina noteikti skreja.
Vasilijs aizputa mu?u un priecajas, ka vismaz nav viens.
– Kapec tu neklausiji? – atskaneja Mudrika klusa, bezkrasaina balss. "Ja vecmamina to nevar izdarit, tad tu tur gulesi lidz naktij." Un tad naks kostomahas, viniem nav kermena, nav viegli noturet robezu. Vini tevi graus, tu staigasi ar viniem pa nakti.
Vismaz Vilks vinam iekostu, vai ka.
– Kostomakhi gul un gul zem akmeniem, un, tiklidz saule aiziet, vini klist. Vini klik?kina ar zobiem… Varbut viniem tas sap, tas ir slikti, bet vini nejauta. Tiklidz gailis dzied, vini iet zeme, un, ja viniem nebus laika, vini aizdedzinas un sabruks pelnos, un vej? tos pelnus nesis prom …
– Ak, nabadzite! – naca no talienes, un Mudriks beidzot apklusa.
Vasiliju pacela ar kaut kadu aki un vilka. Akis paris reizes noluza.
Kad jutas atgriezas, Vasilijs nekavejoties to nozeloja. Vinam bija luzums visa kermeni, ne mazaks, un caurums no aka zem rokas.
"Celies aug?a, kapec tu guli?" vinam nezeligi sacija nepazistama ciksto?a balss.
Vinam parliecas sieviete… ne, varbut tomer veca sieviete. Seja tum?a, no pirma acu uzmetiena jaunekliga, tad kluva pamanams blivs grumbu tikls. Vinam galva ir ?alle, no tas apak?as spraucas ara sarkanas, ko?as, pelekas ?kipsnas. Uz krutim rindas ir krelles, ari sarkanas, un kleita ir melna.
"Pabeidz mani," Vasilijs cuksteja, salika rokas uz krutim un aizvera acis.
"Neesiet mulkis," veca sieviete stingri sacija. – Celies aug?a, iesim uz manu maju. Jusu rokas un kajas ir neskartas, mes salabosim parejo.
Vasilijs atvera labo aci. Visi skatijas uz vinu, tapec nebija ko darit, bija jacelas. Mudriks panema vinu aiz labas rokas, Marja?a – aiz kreisas, un ta vini lenam gaja. Ari Vasilijs tagad kliboja un lamaja visu pasaule, ipa?i sevi par mulkigo domu nokapt no kalna. Butu labak, ja vin? paliktu majas un, godigi sakot, veiktu labojumus.
Un vini devas uz to pa?u maju starp mezu un kapsetu, un Vasilijs pat negribeja domat, kas bus ?i veca sieviete. Tomer vin? pareizi nolika galvu un nevareja daudz domat.
Vin? tikai cereja, ka iedos aukstu kompresi un apgulsies. Vin? nevelejas neko vairak ?aja dzive.
5. nodala. Vasilijs izstrada planu
Veca sieviete gaja pirma, un Vilks palika vinai tuvu, tagad skrienot pa priek?u, tagad apstajas, lai kaut ko no?nauktu zeme. Ir skaidrs, kas vinu intereseja: govs glasti. Bet Vasilijam pat nebija speka vinu nobiedet.
Mudriks kluseja, tikai ?naca, bet Marja?a iesaucas:
– Ak, parak daudz, kapec tu esi tik nesapratigs! Galu gala vini teica, ka nav robezas, vin? noleca un ievainoja sevi… Ka butu, ja vin? nogalinatu sevi?
"Un varbut man vajadzetu nogalinat sevi," Vasilijs drumi atbildeja. "Tu labak pastasti man kaut ko citu: vai tas nozime, ka ?is Kazimirs ir tik specigs burvis, ka vin? nosaka robezas, kuras nevar parkapt?"
– Vin? var vairak!
Marja?a paskatijas apkart, it ka baiditos, ka Kazimirs gul netalu, govju notraipitaja zale un noklausas. Tad vina pavilka Vasilija roku, liekot vinam noliekties.
– Tie?am, vai, jusuprat, ir tik viegli aizdzit braunijus? Ka ar udenszalem un vinogulajiem? Kas tas ir, musu meza satiek divi goblini, viens vietejais, bet otrs sve?inieks. Starp viniem nav draudzibas, tapec dazreiz mezs tiek iznicinats, tapec vini tiek iznicinati… Ta ir bezprecedenta lieta – meza ipa?niekam izdzivot no dzimtas vietas, jo mezs ir vin? pats! Ka tas ir iespejams? Mums nav atbildes.
– Ko, tava valstiba bija tikai divi mezi? Ja vin? visus ?urp veda, kapec ir tikai divi goblini?
"Un vin?, Vasja," Marja?a cuksteja pilnigi izbiedeta balsi, "vini saka, ka vin? zina, ka iznicinat launos garus." Pavisam. Un tie, kas nepaguva aizbegt, un nav atbrauku?i uz ?ejieni pec savas gribas, tie vin?… Vai jus saprotat?
Vasilijs saprata.
“For?i,” vin? teica un nodomaja: varbut ?ai mulkibai ir ipa?a logika, traki? Varbut tas ir ka meklejumi, un jums nav jalauz robezas, bet jaizdoma, ka tikt cauri?
Tas burvis, piemeram, varetu vinu atvest majas?
– Vai tas tavs Kazimirs vispar te nak? – jautaja Vasilijs.
– Protams! Kas vinam vajadzigs? Vin? sez Belopole, galvaspilseta. Vin? gribeja ?eit nakt!
"Labi, neviens neteica, ka tas bus viegli," Vasilijs nomurminaja.
Vin? pamanija taku zem kajam, nevis platu, bet labi iestaigatu, it ka kads biezi butu gajis gar kapsetu uz ezeru – varbut tas bija kaulu jakas?
Vasilijs ar aizdomam skatijas uz kalnu, bet tur viss bija kluss. Peleki akmeni, rupji izcirsti, staveja nekustigi. Dazas bija iegarenas, piemeram, pilari, dazas bija kvadratveida, nedaudz platakas aug?puse, un tas visas bija sasvertas uz saniem, tad uz priek?u. Bija ari apali laukakmeni, kuriem, ?kiet, nebija pie?kirta forma, bet gan novietoti ta, ka atrasti.
?eit ir vecas sievietes maja, tikpat tum?a un nobruzata ka budinas ciemata. To atdzivinaja mala jumts, apaudzis ar ko?am sunam un reti garu zalaju ku?ki ar veja saliektajiem galiem.
Maja, neskatoties uz atvertajiem logiem, bija druma. Varbut tikai tapec, ka divi no trim logiem paveras uz kapsetu. Dega krasns, tada pati neveikla ka priek?niekam, ari bez skurstena.
– Vai jums nav normalu meistaru? – Vasilijs jautaja, mirk?kinot asarainas acis. – Kur? tadas krasnis taisa! Visi dumi nak istaba. Jums japiestiprina caurule, lai dumi nak ara.
– Kads gudrs puisis! – veca sieviete iesmejas. – Ka tu izbegsi no negelibas? Paskaties, plits meistars ir atrasts.
Un vina, nonemusi no sola kaut kadu grebtu deli uz kajas – ta aug?puse, uz zobiem karajas ?kiedra – aicinaja viesus apsesties. Vina bija aiznemta pie plits, vinai bija kaut kas gatavots katla.
?kiet, ka vietejiem iedzivotajiem komforts nemaz nerup. Nav ne gultu, ne atzveltnes kreslu, ne divanu – ja gribi pa dienu apgulties, nav kur. Tikai maksa un cietie solini, uz tiem nevaresi ilgi sedet. Vini dro?i vien nesedeja, kapec gan lai vini sedetu, ja nebija interneta, televizora, televizora pierices. Jus ari nevarat lasit gramatas. Bet ko vel darit? Vini pat netur saknu darzus un tiklidz tie nesaskabst no garlaicibas.
Vasilijs paskatijas apkart maja: varbut kruzes un ?kivji bija izgrebti no koka. Tiek veidoti podi. Senes savertas uz auklas, gar?augi tiek zaveti. Segas ir izgatavotas no luzniem. ?is delis ar ?kiedru ir verp?anas ritenis, vai ka? Vini griezas. Tas ir viss? Un ta visu muzu?
Tad vin? saprata, ka Tihomirs bruve medu un dzer kopa ar velniem. Kas tur vel isti jadara?
Veca sieviete nolika vinam priek?a koka kruzi ar zalu uzlejumu, nekrasotu, bez roktura. Un Marja?a ieguva vienu, un ari Mudriks.
"Dzeriet," sacija saimniece un ari apsedas pie galda. – Speks palielinasies.
Un, skatoties tikai uz Vasiliju, vina domigi piebilda:
– Varbut pat traki…
"Man pietiek savas sajutas," vin? drumi atbildeja un uzmanigi iedzera malku. “Nemot vera apstaklus, es rikojos logiski. Vai kads no jums zina, cik plata ir robeza? Ja nu, teiksim, kartslek?ana?
"Tu dzer, Vasja, dzer," Marya?a sirsnigi, skaidri ar majienu sacija.
"Un, ja kads no otras puses ieradisies pajuga," Vasilijs spitigi turpinaja, "un es apsezos, un vin? mani aizvedis, vai es tik?u ara no robezas?"
"Varbut tikai uz citu karalvalsti, ja," saimniece domigi sacija un tad uzmanigi paskatijas – vinas acis bija lielas, melnas, dego?s skatiens – un jautaja:
– Un, kad tu izkapsi, ko tu darisi?
"Man jadodas majas, kas cits, es nevaru visu muzu te staigat." Tatad, es atradi?u jusu burvi un noorganize?u, lai vin? mani suta atpakal.
– Ko jus piedavajat preti?
Vasilijs saskrapeja pakausi un saviebas: ja vin? sitis pats, tad bu?ot bumbulis.
– Jus tacu nedomajat, ka vin? par velti palidzes, vai ne? – veca sieviete izsmejo?i jautaja. – Vini nelaus jums vinu redzet.
"Ne, jus nesaprotat," sacija Vasilijs.
Un, virpinot kruzi pirkstos, vin? viniem visu izstastija. Ka vin? dzivoja sava Juznija, ka gaja skola, ka vin? draudzejas ar Pa?ku un Olegu. Vin? stastija par legendu un par to bernibas nakti, kad parbaudija, vai ir iespejams noklut cita pasaule, tacu nekas neizdevas.
Kaut ka, berzejot pieri un zestikulejot, vin? paskaidroja par savu darbu. Un ka vin? gaja pastaigaties ar Vilku, un tur bija pilnmeness, parks, makonis, varna, tas noladetais kalns. Un ka vin? noslideja no slidkalnina, un Gri?ka vinu izsplava un pastastija.
"Tas ir tadas mulkibas," Vasilijs pabeidza, izple?ot rokas, un nobeidza atdzeseto buljonu. – Ko man tagad domat, tavuprat? Kas tu esi ista? Ne, es domaju, ka tas ir mulkibas. Varbut man te jamirst, lai pamostos sava pasaule…
– Vasja, neuzdro?inies! – Marja?a iesaucas. Un vina cie?i turejas pie vina rokas, it ka vin? tulit mirtu. "Vecmamina Jarogneva, parlieciniet vinu, nesapratigo, preteja gadijuma vin? patie?am mirs!"
"Tev bus laiks nomirt," sacija saimniece.
"Tad man vajag burvi." Tatad vin? mani atgriezis.
"Vin? ir bra?s," Mudriks klusi sacija. – Vin? tev nepalidzes, vin? tevi pievils.
– Vai ir daudz citu iespeju? – Vasilijs nepiekrita. – Nu, nac, izsaki piedavajumu, un es uzklausi?u. Palikt sava Perlovka, sedet uz solina un nomirt trisdesmit piecos no kvalificetas mediciniskas palidzibas trukuma? Vai jums ?eit ir zobarsts? Ka ar frizetavu? Redzi, es neiederos tava dzive. Sasodits, tev pat nav galvassapju tabletes, bet man jau kop? vakardienas galva plist!
Un vin? ar plaukstam berzeja deninus.
"Tatad jus ticejat pasakam par citu pasauli," saimniece nirgajoties jautaja, "bet, kad nonacat ?eit, jus parstajat ticet?" Kas liek jums domat, ka tas nav ists?
– Jo tas nenotiek. Ja, es ticeju berniba, bet tagad es tam neticu ilgu laiku.
– Kapec tad tu noslideji leja no kalna?
– Ja, tikai ka joku! Nu, tikai prieka pec.
Veca sieviete noliecas uz priek?u, nolaida zodu uz saliktajam rokam un sirsnigi jautaja:
– Ka tas ir smiekligi?
"Es smejos tie?i," Vasilijs drumi atbildeja. – Tatad, mans plans ir ?ads: atrast burvi un lai vin? atgrieztu mani majas.
"Vai jus tie?am esat no citas pasaules, Vasenka?" – Marja?a jautaja, skatidamies ieplestam acim. “Patiesi, gruti noticet, ka tadas lietas notiek: augstas mura majas, pa?gajeji rati un uguns, kas pati iedegas un izgaismo telpu. Ja es tur noklutu, es ari nezinatu, vai tas bija ists vai sapnis. Neuztraucieties, mes izdomasim, ka jus parliecinat, ka tas nav tavs sapnis!
"Nu, paldies," sacija Vasilijs. "Ja jus mani parliecinasit, ka tas nav sapnis, es bu?u divreiz vairak noraizejies, sasodits." LABI. Saki man ta, launie gari dzivo tikai ?aja tava Perlovka un nekur citur visa valstiba?
"Ta ir taisniba, Vasenka."
– Un robeza skar tikai mus, kamer citi var nakt un iet?
– Tev taisniba.
– For?i. Ta nu tas ta…
Vasilijs bija iegrimis domas. Attels vina galva bija vienkar?i izcils. Vin? saberzeja plaukstas, dzili ievilka elpu un parliecinata toni teica:
– Taisisim dabas liegumu. Sauksim to, teiksim, "Pasaka". Tikai man vajadzes visus vietejos, lai tiktu uz darbu, atbrivotu ?o tavu plavu, aizbertu celu. Kaut kas ir jadara ari ar majam, preteja gadijuma ir nepatikami skatities. Ciemata atversim viesnicu un restoranu, var taisit medu…
Atmodies, vin? piecelas, atri piegaja pie loga un jautaja:
"Vai ?os tavus kostomakus un jakus var redzet no ?ejienes nakti?" Vai vini neienak maja? Tas nozime, ka ?eit var atvert novero?anas posteni tiem, kas velas pakutinat nervus.
"Tev pat nav jajauta saimniecei," veca sieviete sarkastiski piebilda.
Vasilijs noputas.
"Es jums uztaisi?u tadu reklamu," vin? dveseliski sacija, "ka cilveki skries, cik atri vien vares." Bus rinda, saks pierakstities menesi iepriek?! Vai tas ir slikti, ja vini jums par to maksa naudu? Vai jums te vispar ir nauda?.. Vienalga, maksajiet graudos, vai ko vien maksaja senos laikos – kazokadas, vai visadas preces, kuru te trukst. Jums ?eit patie?am daudz pietrukst. Iedomajieties skaistumu, ko varat radit!
Vasilijs izpleta rokas. Vin? jau iztelojas ?o skaistumu un domas skaitija ienakumus. Vinam viss patika.
"Baumas izplatisies, sasniegs galvaspilsetu, un karalis noteikti gribes ierasties," vin? turpinaja. “Ja vin? atnaks, vin? paskatisies, apstulbinas, cik viss ir for?i, un teiks: “Oho! Tas, es saprotu, ir ienakumu avots! Un ka gan es pati par to neiedomajos? Kas ir ?is tavs gudrais puisis? Nu, es pavelu jums vinu apbalvot! Un es lug?u ka balvu, lai burvis atdod mani majas. Izradas, ka tava dzive ?eit uzlabosies, un es atrisina?u savu problemu. Nu, lieliski, vai ne?
Vin? gaidija atbildi, bet vini tikai skatijas uz vinu un kluseja.
– Nu? – Vasilijs neiztureja.
"Tas ir labi," Marya?a apnemigi un dusmigi sacija, it ka vina ar kadu stridetos, un pakratija galvu. "Man nepatik, ka vini uz mums skatas ka uz dzivniekiem no arzemem, bet Kazimiram ir parak sapigi noslaucit degunu, melno cusku." Vin? teica, mes neesam cilveki, mes varam tikai netirus trikus un visu sabojat. Gribetos paskatities uz vina pretigo seju, ja musu Perlovka iet labak!
"Un tev un tavam tevam nav japaliek ?eit." Varbut es varu lugt, lai jus atlaujat atgriezties no trimdas…
Bet Marja?a iebilda, pat vinas acis mirgoja zalas:
"Mums galvaspilseta nav ko darit, kamer cars Boriss uznem ?o nelieti!" Un nav labi pamest ?o vietu. Vai nu lai visi dod valu, vai ari mes ar tanti pat nespersim no Perlovkas!
Un vina pagriezas pret saimnieci, vinas sarkana bize slideja pa muguru:
– Vecmamina Jarogneva, ko tu saki?
Vina tikko manami pasmaidija, uzmanigi paskatijas uz Vasiliju un jautaja:
– Kapec jus, labais biedrs, nolemat, ka par to sanemsiet atlidzibu?
– Kas par to? – Vin? pat bija neizpratne. – Kapec ne?
"Viss var notikt," veca sieviete izvairigi atbildeja. "Ja velaties atjaunot kartibu, dariet to, es tev teicu, ka nevajag." Bet negaidiet no manas palidzibas, un man nav javed viesi ?eit. Es redzu, ka tu jau juties labak, tapec turpini ar kaut ko, bet man ir savs.
Piecelusies no galda, vina savaca tuk?as kruzes, noskaloja tas virs spaina un nolika atpakal plaukta. Un vina turpinaja stavet ar muguru pret viesiem, it ka dodama majienu, ka saruna ir beigusies.
Vasilijs bija nedaudz satraukts. Labi, jus joprojam nesanemsit lielu palidzibu no vecmaminas, un ta vieta, lai skatitos pa vinas logiem, jus varat izveidot skatu laukumu, kas bus vel labaks. Bet ko darit, ja vina nav vieniga, kas saka: "Dari, ko gribi, bet neaiztiec mani?" Vin? pats ar to netiks gala! Kopuma runa ir par reklamu, nevis par lauksaimniecibas atjauno?anu.
"Labi," vin? teica. – Paldies par teju, vai kas tas bija. Es ie?u un tie?am ker?os pie lietas, kapec teret laiku. Ejam, Vilks!
Suns piecelas kajas, notrausas un luncinaja asti, noradot, ka ir gatavs doties cela.
Pec tum?as, vesas majas plava ?kita necie?ami saulaina. Vasilijs skatijas no vina rokas, ?kieledams un iztelojas, ka tas viss varetu izskatities, ja tur uzceltu setu un iztiritu ezeru, uzzimetu zimes un izdailotu avotu…
– Cik ilgi tu ?eit dzivo? – vin? jautaja.
"Ja, divas ziemas," atbildeja Marja?a.
Vina gaja vinai blakus, un ?kita, ka saule lika vinas rudajiem matiem uznemt baltas liesmas. Un Mudriks gaja nedaudz aiz muguras, klibodams, tik kluss, it ka vina nemaz nebutu.
– Un jus pats ?eit visu uzbuvejat?
"Vini tikko uzcela zogu kalna, bet budinas tur bija agrak." ?i ir slikta vieta: dazreiz cilveki saslims, dazreiz mazas govis aizklist meza un neiznaks, vai ari lauki parstaj dzemdet. Ta cilveki devas prom uz visam pusem, ciems bija tuk?s. Labaka vieta launajiem gariem un visa veida necilvekiem.
– Un burvis, izradas, nav launs? Kas tur bija?
– Vin? ir no cilveka, nevis meza asinim! Un tur bija lauki, bet neviens jau sen nebija arejis un sejis.
"Lai mes varetu set," Vasilijs domigi nomurminaja.
Vilks, priecajoties par telpu, metas talu uz priek?u, un tagad vin? ir atgriezies, trok?naini metas garam un metas uz turieni, kur ganijas govis. Vina miza atskaneja. Vasilijs pagriezas un sauca, bet kur vin? bija? Suns, ejot apkart ganampulkam, saka raudat – tomer turejas mala. Gans vinu aizdzina.
Govis flegmatiski parlukoja zali. ?ajas vietas vini, iespejams, redzeja radibas, un, kas viniem bija sliktak, bija tas, ka viniem bija runt suns. Bet, kamer Vasilijs skatijas uz ganampulku un mezu, vin? pamanija ko citu.
Pa vecenes majas logu izlidoja varna. Turoties zemu, vina pagriezas pret malu, pie pirmajam eglem pacelas augstuma un driz vien pazuda no redzesloka.
Bet vin? vienkar?i bija tur un neredzeja un nedzirdeja nevienu varnu. Varbut vina ieradas velak?
– Bogdans! – Marja?a dusmigi kliedza, pieliekot plaukstas pie mutes. – Neuzdro?inies izmantot patagu!
Un vina klusak, dusmigak piebilda:
– Ak, necilveks! Es aizie?u pie vina vai kaut ka ta…
Gans, izmisigi veledamies aizdzit Vilku, nocirta patagu zeme, un suns rucas atleca atpakal un meginaja ar zobiem satvert galu.
– Ko tad es daru? – gans nozelojami atbildeja. – Nem savu zveru!
– Vilks! – Vasilijs iesaucas. – Man!
Suns negribigi klausijas. Vin? aizgaja, joprojam kurnedams un ?kibi skatidamies uz patagu, tad devas pie saimnieka, arvien vairak paatrinot gaitu. Vin? jautri gaja prom, acis mirdzeja, it ka vin? nebutu izdarijis neko sliktu.
– Nekaunigs! – Vasilijs pakratija ar pirkstu. -Kapec tu biede govis? Netalu!
Vilks atlaida ausis, bet drizak izradi?anas pec – vin? zinaja, ka vini nekad nav nopietni dusmigi uz vinu – un rik?oja vinam pie kajam.
Viniem vajadzeja iet pa labi, uz ciematu, bet nez kapec Marja?a devas taisni, uz ezeru. Varbut kadai zivij? Tur tikls joprojam karajas vinam uz pleca.
It ka sajutusi neizteiktu jautajumu, vina pagriezas.
"Tu, Vasja, doma, ka tas viss ir sapnis," vina teica ar mirdzo?am acim, "tikai mes jums paradisim, ka viss ir pa istam." Sapna jus varat redzet tikai to, par ko zinat vismaz nedaudz, un tas, ko nezinat, neparadisies. Vai tu zini, kas ir tie lozniki?
Vasilijs paraustija plecus.
– Vai ir kadi kukaini? – vin? meginaja uzminet.
– Ka vini izskatas, jusuprat? – Marja?a turpinaja spiest.
– Ka lai es zinu? Nu lai ir se?as kepas. Sparni. Vini lido bara. Vai varbut vini skrien pa udeni bez sparniem.
"Tas ir jauki," vina apmierinati teica un pavilka vinu aiz rokas, lai vin? iet atrak. – Ejam uz!
Ari vinogulaji izradijas mazi velnini, tikai kazoks bija zal?, izskatijas pec sunam vai isas zidainas zales. Tas ir biezaks uz muguras un galotnem, un kepas un vederi ir gandriz pilnigi tuk?i un balti. Sakeru?ies ar astem un pirkstiem, vini ?upojas karklu biezoknos ka siki pertiki, cikstot un smejoties. Vinu smaidi bija plati, no auss lidz ausij, ar smalkiem zobiem, un vinu deguns bija gar?.
Pamaniju?i Vilku, vini tudal saka vinu kircinat, nolaidas un tudal lidoja aug?up pa tievajiem vinogulajiem, izbaza meli, veidojot grimases. Vilks, aizraujoties sa?utuma, auloja, dazbrid gandriz ar pu?ki sagrabdams kadam asti, bet klugas izradijas veiklakas.
"Nu, es varetu viegli sapnot par velniem," Vasilijs spitigi sacija. – Es neesmu parliecinats.
– Vai tie?am? – Marja?a sarauca pieri, uzliekot rokas uz gurniem. – Vai esat dzirdeju?i par udenszalem un naram?
– Pf-f, vel berniba. Kur? gan par viniem nav dzirdejis? ?i ir sieviete, hmm, izgerbusies lidz viduklim, un vinai no jostasvietas uz leju ir zivs aste.
"Labi," sacija Marja?a un, pagriezusies pret udeni, sauca: "Udens masas!" Paradit sevi!
Mudriks ari pienaca tuvak, nostajas vinam blakus, no?naca un ar pirkstu noslaucija degunu.
Sakuma Vasilijam ?kita, ka nekas nenotiks. Bet tum?ais udens, gandriz pilniba parklats ar balganiem pilu plankumiem, triceja, gaja rinkos, un virs virsmas paradijas tris sejas.
Udenszales bija balas, gandriz zilas, ar zilam lupam un melnam acim. Viena ir blonda, otra sarkana, bet tre?ajai mati ir melni ka kraukla sparnam. Slapji ?kipsnas pielipa pie vaigiem, cuskejas par pleciem, tajos zaloja pile, un tajos bija sapinu?as kritu?as lapas. Nosliku?as sievietes, ka ir nosliku?as sievietes, nav nekas dzivs, vinas tikai mirk?kina. Un ne biezi.
– Vai atvedat mums cieminus? – jautaja blondine.
"Vai tas nav tas pats puisis, kur?, ka saka, norava Bannika bardu?" – rudmate jautaja, tikko manami pasmaididama no miru?o lupu malas.
Tre?ais kluseja, tikai skatijas.
– Es to atnesu, bet es tev to nedo?u! – teica Marja?a. – Un vin? nav viesis, bet tagad ari musejais, vinu sauc par Vasiliju. Un ?i, Vasja, ir udenszale: Snezana, Cernava un Jasna.
Un vina paskaidroja miru?ajam meitenem:
"Musu Vasilijs ir no talam zemem, vin? nekad nav redzejis tadus brinumus, tapec vin? doma, ka sapni redz musu Perlovku." Vin? saka, ka udenszalem ir zivju astes. Vai jus iznaksit pie mums, masas?
– Varbut labak, ja vin? nak pie mums? – rudmate ierosinaja un pastiepa roku no udens, tievu, gandriz caurspidigu, ar tum?u venu tiklu, nomelnu?iem nagiem.
"Ne, paldies, es nevelos saslimt ar infekciju," Vasilijs atteica.
Vin? atkal kluva sarugtinats. Nebutu tadas normalas naras, kuram vispirms pieverstu uzmanibu krutis, tapec jus nevarat atraut no tam acis. Novietojiet vienu no tiem uz zariem, virie?i skries skatities. Bet ne, tie ir dazi miru?ie, tapec izveidojiet pasaku rezervi ?eit…
Meitenes joprojam iznaca pa?as. Vinu kleitas bija puves, vinu kermeni bija redzami caurumos, bet vini negribeja skatities uz ?o kermeni. Viniem nebija astes, bet kajas, un tie stipri smirdeja pec puves un purva.
"Tagad saki man, Vasja, kas viniem ir mugura?" – Marja?a triumfejo?i jautaja.
– Spuras? – vin? ierosinaja, aizturot elpu. – Sparni? Tas nav svarigi. Es tikko atcerejos, man ir laiks doties.
Vasilijs paspera soli atpakal. Vin? dzirdeja, ka pat Vilks tagad ir kluss un nereja uz klugam.
– Pagaidiet!… Masas, pagriezieties.
Sarkanmate no?nacas un noklik?kinaja uz saviem asajiem, lidakajiem zobiem:
– Ko, mes iznacam vinu uzjautrinat?
"Es uz?u?u tev kleitas," Marja?a turpinaja manit. "Paradiet vinam sevi, es neprasu vairak."
Melnmataina sieviete bez papildu runas iegaja udeni un nogrima bez ?lakatam. Mani kleita nevilinaja. Sarkanmate atkal no?nacas, un blonda, uzmetusi pari krutim smagas, slapjas bizes, lenam pagriezas.
Varetu teikt, ka vinai nebija muguras – tikai mugurkauls ar smailiem kaulainiem procesiem. Aiz kailajam ribam iek?puses bija tum?as.
– Ak Dievs! – Vasilijs iesaucas un ari noversas. Un vin? atri aizgaja.
– Vasja! – Marja?a iesaucas. – Pagaidi! Tagad redzat, tas nav sapnis!
– Padoma tikai, udens zombiji! – vin? atbildeja, nepagriezoties un pat nedomadams apstaties. – Es neesmu parliecinats!
Vin? gaja pa karkliem un gri?liem apaugu?o gravi, pa kuru teceja strauts, pret kalnu, pret ciemu, domadams, kur jasak darbs.
Darba bija daudz, darbs nebija viegls.
6. nodala. Vasilijs runa ar tautu
Vasilijs skatijas uz pasauli caur spraugu starp slikti piestiprinatiem deliem. Pasaule no ?ejienes ?kita loti maza: balku sturitis, cilveka auguma nezales un cela gabals ar bedri, kura mirdzeja udens.
Vin? pamaja mu?u, trieca ar duri pret durvim un atkal igni paskatijas pa spraugu, bet nevienu nepamanija.
Kad vin? atgriezas pie priek?nieka, vin?, ?kiet, nebija parsteigts. Es gaidiju, ka Vasilijs no ?ejienes nekur nebrauks. Un es dzirdeju par rezervatu. ?is vinam patika.
"Ta ir taisniba, ka jums nekas neizdosies," vin? teica, "bet, ja velaties runat ar cilvekiem, es viniem piezvani?u." Un, protams, zel. Kazimirs par mani pasmejas, un es to negaidiju no sava svaina. Vini mani izsutija ka launu garu, nolemts necilai dzivei…
Priek?nieks joprojam zelojas – tema vinam sasapejusi. Zel, protams, ka neticeju idejas panakumiem, bet labi ir tas, ka ritenos neieliku spieki. Un, iespejams, vin? varetu, jo vin? ?eit ir atbildigs.
"Es piezvani?u laukuma," vin? ieteica. – Protams, Bogda?a ganas govis, bet tevocis Mokrouss neieradisies, un Molcans sedes buda. Ari Luta… Tu neredzesi Tumsu ar Sijanu gai?a dienas laika, un Zlobinja, ceru, nedzirdes, un mums vin? ?eit nav vajadzigs. Nu parejais naks, ja gribes, bet vismaz uz tevi paskatities. Tagad saka izplatities baumas par labo puisi, kur? paravis banniku aiz bardas, kada slava. No ?i briza tev bus jamazgajas ezera, es esmu teja.
?is zinas Vasiliju nemaz neiepriecinaja. Vin? nolema, ka vispirms ir jaiztira ezers, un peldbaseins krasta nenaks par launu. Vai pat divi, citadi tur ari bus kaut kads peldkostims…
– Kur ir tava, ka to noformulet, tualete? – vin? smalki jautaja. Kas zina, cik ilgi bus tik?anas ar vietejiem.
Tihomirs noradija uz lodzigu koka budinu, kas bija gandriz neredzama nezalu biezokni, kas iezimeja vina darzu, un zvereja, ka tur neviena nav, iznemot varbut mu?as. Un ari, ar ?aubam skatoties uz viesi, vin? ieteica vinam salasit dadzis.
Un tagad Vasilijs sedeja iek?a, aizslegts, jo kads ara bija pagriezis koka aizbidni, launi smejas un cauksteja prom pa nezalem.
Kaut kur mala, aiz majas, atskaneja trulas metala buk?kis.
Vasilijs velreiz aizcirta durvis un kliedza:
– Cau! Nav smiekligi, atveriet to.
Vin?, protams, vareja atspiesties uz pleca, un fiksators vinu netureja. Koks ir nekrasots, jau sapuvis no lietavam, peleks, un tas letin? ir kaut ka uzcelts – ja pagrudis, tas izjuks. ?i doma mani aptureja.
Taluma atkal atskaneja blava skana, it ka kads atsitos pret sliedem.
– Aiziet! – Vasilijs sadusmojas. – Kas pie velna? Vai kads mani pat dzird?
Kaut kas radija troksni, un fiksators ciksteja, paverot celu uz brivibu. Mudriks staveja ara.
– Kapec tu sledz sevi? – vin? klusi jautaja, skatidamies uz saniem un no?nacot. "Vini tur sasauks cilvekus." Ejam uz?
Vasilijs gribeja atklati runat par to, kapec vin? ir slegts, tacu atturejas.
Vinu platiba, protams, izradijas nekada. Majas vienkar?i izcelas un pirts staveja atsevi?ki, tapec ta izradijas tuk?a vieta. Te viss ir aizaudzis ar sikstam nezalem gan gar malam, gan pat pa vidu ?ur tur. Pari pelkei ka viegla laiva peldeja kalteta kirbja miza. Kads nesen izmeta nopluktu saulespukes cepuriti, saple?ot to divas dalas, vel svaigu, kokvilnas baltumu un luznos.
Nezalu ieskauta, laukuma vidu atradas ?kunis uz divam kajam, ar divslipju jumtu, un zem ta dzelzs katls uz mucas. Acimredzot Tihomirs iesita tie?i ?o zvanu. Vin? pats staveja vinam blakus ar amuru rokas.
Pulis bija rets, nepilni divi desmiti. Vini sedeja uz nokritu?iem balkiem, grozijas no kajas uz kaju, smejas, grustidamies viens otru ar pleciem. No pirma acu uzmetiena cilveki ir gluzi ka cilveki – vini plapa, loba seklas, izsplauj senalas, bet, ieskatoties tuvak, jus pamanisit cukas purnu vai kajas vieta naglu, vai pat vistas kepu. Dazi ar drebem un dazi bez.
Protams, vini uzreiz skatijas uz Vasiliju, kluva uzjautrinati un trok?noja:
– Paskaties uz vinu!
– Un patlas, patlas! Vienkar?i lauzu kemmes…
Kads tum?adains sirmgalvis ar bardu, kas izspraucas uz visam pusem, it ka no erk?kainam kukuruzas varpam, paliecas uz priek?u un jautaja:
– Kapec tu ?eit nonaci, labais biedrs? Jus neesat no musu cilts! Vai Ali ?kersoja Kazimira celu?
– Es neko ne?kersoju. "Es pat neesmu redzejis ?o tavu Kazimiru," atbildeja Vasilijs, apstajas pie ?kuni?a, netalu no priek?nieka. "Es patiesiba esmu no citam zemem."
– No citiem? – kliedza veca sieviete lakata, kalsna, ar piles seju. – Vai tas nav viens no tiem, no kurienes pie mums ieradas Kazimirs, melna cuska? Vin? sutija tevi, lai vinu uzraudzitu, atzisti to! Nosutija iz?naukt, vai pat kaitet! Skaties…
Cilveki saka trok?not. Tihomirs pieklauveja pie katla, aicinot pec kartibas.
Pirts durvis ar cikste?anu atveras, un no turienes skaidri bija dzirdams:
– Ak, stulbi! Drausmigi!
– Es nekaiteju, bet palidzu! – Vasilijs bija sa?utis. – Ka tu ?eit dzivo? Luk, paskaties…
Vin? pamaja ar roku.
– Tas ir netirs, nabadzigs, un pats galvenais, zel, ka ?is Kazimirs ir tavs…
Vin? automatiski paskatijas uz dadzis lapam, kas joprojam bija satvertas roka, aizkaitinats izmeta tas un nozeloja, ka nav pareizi sagatavojis savu runu. Es vismaz dazus punktus pierakstiju. Lai gan, uz ka to var rakstit?…
"Vini izturejas pret jums netaisnigi," sacija Vasilijs. – Tas nemaz nav pec labakas sirdsapzinas.
Runajot par netaisnibu, vin? atcerejas, ka turpmakas dienas gatavojas pavadit pie pults un pasutit picu.
– Te nav ko darit! – vin? kaisligi teica. – Nav ko redzet! Jums nav 24 stundu piegades, jusu lauki pat nedzemdes. Paskatieties, jus edat tikai saulespuku seklas – vai ?is seklas joprojam ir jusu kakla?
Vin? noradija ar roku. Puisis ar nagiem, kas sedeja uz balka, sastinga un klepojas. Pie vina izvirzitas lupas pielipa mizina.
Blakus vinam rosijas puscilveks ar nekaunigu seju, ar kaka usam, pu?kiem uz smailajam ausim un mikstiem, vilnai lidzigiem matiem, kas ka ku?kis izspraucas starp vina mazajiem ragiem. Vin? parstaja griezt asti uz rokas un klausijas.
– Tatad, vai jums patik ?ada dzive? – Vasilijs turpinaja. – Cik ilgi jus ?adi pastavesit, lidz savai navei?.. Starp citu, vai jus vispar esat mirstigi?
– Ko tu tiec? – jautaja no pula. "Vai nu kersimies pie lietas, vai nemaldiniet mus." Kapec mes esam ?eit pulceju?ies?
"Luk, kas," Vasilijs ieteica. "Jums ir jauzlabo sava dzive, un es pat zinu, ka." Iedomajieties: mes ?eit izveidosim dabas rezervatu…
Atdzivojies, vin? saka staigat ciema iedzivotaju priek?a, saliekdams pirkstus.
– Vispirms padarisim to skaistu. Izravesim nezales, brugesim celu, iestadisim pukes, dekorativos kirbjus. Ari ar majam kaut kas jadara, vismaz jumtus aizlapi…
Vin? apstajas, paskatijas apkart, un Mudriks klusi iejaucas:
– Un ezers…
"Un ezers," piekrita Vasilijs. – Noskaidrosim. Ienesisim neaprakstamu skaistumu un tad izplatisim zinu, ka mums ?eit ir brinumi, kas ir unikali visa pasaule. Cilveki te pludis… Uzliksim zogu, pardosim biletes pie ieejas, lai vini par velti neskatas un lidz ar to, lai mes gustam labumu. Vispirms paies garam ezeram, un bus naras… Sagerbsim jaunas kleitas, un varbut ieliksim laiva, lai labi var redzet, bet ne parak tuvu. Teiksim, lai laiva peld kaut kur ezera centra…
Iegrimis domas, vin? salika rokas uz krutim un satvera zodu.
– Ja, bet tuvaja krasta ir vinogulaji… Apgriezisim krumus, lai neaizsegtu skatu. Ka ari, iespejams, dazi ziedi, lai nosegtu smarzu…
"Es nesaprotu FAQ," veca sieviete izvilka un pavilka zilas ?alles galus uz saniem, cie?ak pievelkot to zem zoda. – Kapec mums tas ir vajadzigs?
– Un es zinu, es zinu! – puisis ar nagiem, tas pats, kur? ?orit smineja uz solina pie vartiem, entuziastiski iesaucas. "Mes ievilinasim cilvekus un tad nobiedesim vinus lidz zagas!" Tas liks tev pasmieties!
Puscilveks sarauca pieri, vicinaja spalvainas kepas un saburzija kaka usas. Vin? gribeja kaut ko teikt, bet vini vinam nelava.
Kads cits iesmejas, cilveki saka runat, un Vasilija kliedzieni noslika troksni. Vin? ludzo?i paskatijas uz priek?nieku. Tihomirs, nemis majienu, trapija pa katlu.
– Ja, pagaidi! – Vasilijs beidzot vareja iestarpinat. "Mes nevienu nebiedesim." Vienkar?i laujiet viniem iet, skatieties un maksajiet par to naudu. Vai ari vini nes edienu, vai ko jums vajag? Izveidojiet sarakstu, un mes to nemsim.
Viss apklusa.
Vecais virs ar dzelonaino bardu izsplava.
"Tatad tas nozime, ka jus liksit laudim bezkaunigi raudzities uz mums, noladetajiem?" Vai Kazimirs tevi sutija?
– Mani neviens nesutija!
– Ja, vin? sutija, vin? to sutija! ?kiet, ka ar musu pazemojumu vinam nepietiek, vin? grib, lai mes vispar parstatu dzivot!
– Nelie?i, burvju rokaspui?i, ko tu tiec! Vin? nolema mus sapit ar meliem, atnemt mums pedejo gribu!
Vasilijam pie kajam nokrita ne parak precizi izmests abola serdenis. Otrais trapija vinam vedera.
– Ak, launais gars! – naca no pirts. – Iebaz tikai galvu, es tevi applauce?u!
– Pagaidi! – atskaneja rauda?ana.
Marja?a, pietvikusi, naca uz priek?u, nostajas starp Vasiliju un puli, salikusi rokas uz gurniem un dusmigi sacija:
– Kapec tu tik atri spriest! Mes no rita devamies pie vecmaminas Jarognevas, un, ja Vasjai tie?am butu launi plani, vina butu sapratusi. Vina domas nav launuma! Padomajiet par ko citu: mes tikam izsutiti, jo Kazimirs teica, ka mes protam tikai netirus trikus un godigiem cilvekiem sabojat dzives, bet, ja mes ?eit dzivosim labak neka kaimini, ko tad cilveki teiks? Mes visiem paradisim, ka burvis pret mums meloja veltigi, un tad varbut musu trimda pienaks gals!
Vina triumfejo?i paskatijas apkart klusajam pulim.
"Nu, varbut tas ir ta…" kads vilcinoties teica.
– Mes dzivojam bez ?i, mes dzivosim bez ?i! – veca sieviete iebilda, un vinas piles seja saburzijas. – Vini baidas no mums, tapec palaidiet vinus vala! No neatminamiem laikiem baidijas, cienija, nesa davanas, gaja uz mezu, lai man dabutu papardes saknes! Es paklani?os pie vinu kajam!
Vina pakratija savu slaido duri, piecelas, izsplava un aizgaja, atstajot uz zemes putnu kepu pedas.
"Ja," viens no pui?iem paraustija plecus. – Vai mes jau dzivojam tik slikti? Mes kaut ka izdzivojam no karavanas uz konvoju, un mezs mus baro, bet mes esam brivi!
– Ja cars parstas jums sutit ratus? – jautaja Vasilijs. – Un, ja vin? atdos karalvalsti Kazimiram, vai tad tu ilgi izturesi, ka tu doma? Varbut vini vienkar?i partrauks jus barot, vai varbut pat tas…
Vin? nosvilpa un parbrauca ar pirkstu pari riklei.
Bija troksnis un klieg?ana. Visi pieleca un vicinaja rokas. Puscilts uzleca uz balka un dejoja ar nagiem. Pie pirts durvim paradijas kails sirmgalvis un ari kaut ko kliedza, kratot savu zalo bardu. Tihomirs pieklauveja pie katla, tacu tas uzreiz nepalidzeja.
Lielakoties ciema iedzivotaji neticeja, ka karalis vinus ta atstas. Un vin? aizies, vini kliedza, vini dzivos ?adi. Un vini nepiekrita, ka Kazimirs viniem pieskarsies – galu gala vin? jau bija vinus izraidijis tuksnesi, ko vinam vel vajadzeja? Ja, vin? par tiem jau ir aizmirsis!
Un ari vini piebilda, ka vinu muzs ir gar?, un vini pardzivos burvi, un tad trimda beigsies. Un jums nekas nav jadara, vienkar?i jagaida.
Bet ne visi tam piekrita. Dazi cilveki teica, ka, iespejams, nav skaidrs, ka bus talak, ja cars Boriss bus prom. Vin?, Boriss, joprojam izturas pret viniem maigi, jo kadu izsutija uz Perlovku, un vina dels…
?eit vini gandriz nonaca pie sitieniem. Dazi kliedza: “Dels, dels!”, dazi kliedza: “Mainoties!”, un, kamer Vasilijs skatijas uz visu ?o negodu, vin? nepamanija, ka zivtina uzkapa uz nojumes un no turienes uzmeta vinam uz galvas lipigas varpinas.
Vin? izbrauca ar pirkstiem caur matiem un dusmigi paskatijas uz aug?u. Tur tikai nagi klabeja pa koku un atskaneja smiekli, lidzigi ka keksi?ot. Nesapratigi, ko no viniem nemt.
Garam aizlidoja vel viens truls, tacu tas bija temets nevis pret Vasiliju, bet gan augstak. No tuvaka jumta ar aizsmaku?u naude?anu pacelas varna un aizlidoja.
Beidzot Tihomirs, budams dedzigs, gandriz salauza katlu, un laudis negribigi, bet apklusa, klausijas.
"Ta nav viegla lieta," iesaka vaditajs. "Es baidos, ka Kazimirs mus nepametis." Ja vin? iznicinas Borisu un iegus karalvalsti, kapec mes vinam busim vajadzigi?
– Kas tad ir FAQ? – naca no pirts. – Mes vinam neesam ?kerslis, mes esam pa?i!
– Var, bet Velimudrs joprojam ir likumigais mantinieks, lai ari kads vin? butu. Citadi nevar. Pagaidam Kazimiram izdevas panakt, ka vin? tiek izraidits, un tad varbut pat to… Lai butu dro?iba.
Vin? noputas.
"Un ko ?i melna cuska nodaris man un manai Marja?ai, es nezinu, bet es vienkar?i jutu, ka tas mums nenaks par labu." Varbut, kamer Boriss ir dzivs, vini mus neaiztiks, bet pec… Es zinu, es esmu vaditajs tikai jusu vardos, jus visi dzivojat ar pratu, bet es vienalga daritu, ka saka Vasilijs. Kazimiru loti saniknosim, varbut sagadasim nepatik?anas, bet ir ceriba, ka Boriss sapratis savu kludu. Vin? redzes, ka mes neesam launi un neveiksminieki, bet Kazimirs ir radijis melus veltigi. Vai nu mes iegusim brivibu ?ada veida, vai, es baidos, mes neredzesim ne brivibu, ne dzivibu.
"Mums nerup cilveku lietas!" – teica viens no pui?iem, pieceloties un uzkapjot uz nagiem. – Ja, vismaz partrauciet viens otru, mums viss ir vienads. Tas ir jusu problemas, nevis musu.
"Labi, ja tas ta ir, tad jus varetu ari nekludities," Tihomirs drumi sacija. – Ja vin? nogalina Velimudru no pasaules, tad viniem nevajadzetu runat par tevi. Vin? visu sakartos klusi, neviens neuzzinas, nebus kam teikt patiesibu, ja pek?ni tiks atrasts kads, kur? ir izsalcis pec patiesibas.
Vin? noputas un pamaja ar galvu. Vin? atbalstija kreiso roku uz saniem un ar labo saskrapeja pakausi.
"Ja, un ?i magija noteikti smelas speku no vina." Varbut vinam ir vieglak par mums izlemt, neka mus apburt un paturet robezas. Tapec piekritu Vasilijam: vai nu tagad rikosimies pret Kazimiru, vai ari bus par velu, un tad neko nevaresim izdarit. Musu kaimini ?eit ir pieradu?i nejaukties, un, ja ar mums kaut kas notiks, neviens to nepamanis.
Visi apklusa un apmulsa. Kads ari kasija galvu, kads cuksteja.
"Nu, dariet to, ja velaties," sacija vectevs ar bardu no kukuruzas varpam, pieceloties. – Es domaju, mans bizness ir mazs. Nu es ie?u.
Vin? aizgaja, un ar vinu aizbega tris cilveki – sapinu?ies mati, rotati ar ziediem, zali krekli. Vini ir tikpat gari ka berni, bet vinu sejas nav berni?kigi, vinu acis ir lielas, caurspidigas, uzacu nav vispar, lupas ir krunkainas un tievas.
"Vini baidijas no manis, cienija mani, bet ?eit ir biezi uzdotie jautajumi, vai visi raus mani aiz bardas?" – banniks kliedza. – Negribi! Es nedari?u! Vienkar?i noradi kadam, es vinu applauce?u!
Un vin? aizcirta durvis. Pirts saka sprak?ket un, ?kiet, nedaudz sasveras.
"Ta ir taisniba," vel tris piekrita, saraucot pieri ragainas pieres. – Lai uz mums skatas un nirgajas, mes tam nepiekritam. Mes neiejauksimies un nevienam sevi neizradisim.
– Ee-e! – Vina izstaipijas, pieceloties no bluka, vai nu sieviete, vai meitene ar putna kajam. Seja ir izstiepta uz priek?u, viss iegremdets deguna, uz pieres ir kazas ragi, un no zilas lakata apak?as iznira pelekas, izspuru?as bizes. – Es esmu parak slinks! es ie?u gulet.
Vini visi piecelas un devas prom pa vienam, pa diviem, izdomajot vienkar?us attaisnojumus: tiem, kam nav laika, tiem, kam nav speka, tiem, kas neiet pie cilvekiem, un tiem, kam sap kauli. Pedejie izgaja pui?i, specigi, platiem pleciem.
"Nu, labi," viens negribigi teica, ar nagiem raustidams zemi. – Ja jums ir vajadziga palidziba kada vienkar?a jautajuma, zvaniet man vai ka.
"Preteja gadijuma jus pats tiksit gala," kads cits puisis ierunajas un iedunkaja draugu ar plecu.
Vini abi pasmejas un aizgaja. Pa celam vini nobiedeja ?e?kus un nopluka saulespuki.
Vasilijs neizpratne paskatijas apkart. Pie vina palika tikai Marja?a, Tihomirs un Mudriks, ka ari puscilts ar kaka usam. Un ari Vilks. Vin? patveras ena zem nojumes un, pamanijis saimnieka skatienu, luncinaja asti, bet cik noderigs ir suns?
"Ta ir laba lieta," sacija usainais virs un piegaja klat, jocigi solodams ar nagiem, it ka vin? lektu uz katra sola. – Labi! Lai cilveki nak. Un vai mes ielaidisim bernus?
Vin? lekaja apkart, kails, ar vederu, petot Vasiliju no visam pusem. Vasilijs pagriezas un ar aizdomam sacija:
"Varbut mes vinus ielaidisim kopa ar berniem." Bet jus tos nevarat est, saproti?
Usainais virs pat sa?utis iekliedzas un vicinaja vilnas rokas:
– Ka var, ka var! Ja, es nemaz neprasu sev, bet tevocim Molcanam.
"Es redzu," Vasilijs pamaja. – Un kas vin? ir, tavs onkulis? Ogre?
– E-un-un! – usainais sadusmojas. Acis iemirdzejas zala krasa, kaka usas sarijas, ku?kis pakausi piecelas kajas. – Vin? ir braunijs! Dzivojam, nevienam launu nenodarijam, palidzejam saviem saimniekiem. Puisis stastija berniem pasakas, dziedaja dziesmas, un mums bija jaiekrit melnas cuskas Kazimira skavas!
Vasilijs notupas, lai usainais nepaceltu galvu. Un visas dusmas jau bija pargaju?as, vin? paklanijas un nolaida rokas.
"Es esmu tas, kuru piekera," vin? noputas un paraustija plecus. – Mana vaina, mana. Izgaju ara vistas dzenat – ak, labi, jautri, trok?naini! Pek?ni ena parklaj pusi debess, un peleka puce ka akmens nokrit baltas dienas vidu. Vina mani apkera un nesa, bet puisis dro?i vien vareja sedet maja, bet tikai devas uz Perlovku pec manis. Vin? ir laipns cilveks, vin? ir laipns, bet ?eit vinam ir skumji. Mes nevienam ?eit neesam vajadzigi, ak, nevienam…
Vin? skumji auroja.
"Ja, es jums jau teicu," Tihomirs nomurminaja un nomurminaja, "viniem vajadzetu nakt dzivot pie mums!"
"Tatad jums nav ne bernu, ne vistu," usainais virs uzreiz nomierinajas, bet nekavejoties saka vaimanat: "Mes esam nozelojami, nabagi, nevienam nederigi!" Ak, neviens!
"Tas ir," Vasilijs ieteica. – Es domaju, ka mes varetu uzcelt viesnicu… krodzinu, vai ka jus domajat?
– Viesu maja? – puscilveks atcirta.
– Nu, kopuma ta ir vieta, kur cilveki apstasies. Ed, dzer, nak?no… It ipa?i, ja organizejam nakts ekskursijas uz laukiem. Tur var ielikt ari vistu kuti: brokastis savi ekoprodukti, olu kultenis un spekis…
– Gribi! Gribi! – puscilveks uzleca, bet Vasilija dro?inatajs jau bija izzuvis.
Vin? ilgojoties skatijas uz celu – gravjiem un rievas. Vin? paversa skatienu uz sabruku?ajam majam un noputas. Peleciba, netiriba, postijumi. Butu stradnieku komanda, bet kur vinus dabut?
Vasilijs piegaja pie balka, apsedas, atspiedis elkonus uz celiem, ielaida seju rokas un kluva skumj?. Varbut ?ada veida nav cela atpakal uz majam. Ko tad vel varam darit?
"Neesiet mulkis, Vasenka," sacija Marja?a, apsezoties vinai blakus. – Vienkar?i saki, runa ar katru atsevi?ki. Es domaju, ka ikvienam ir kads lolots sapnis. Vai nevarat saprast, ka to parverst par kaut ko noderigu?
"Un ta ir taisniba," piekrita Tihomirs. – Nu, ja tev vajag koku, man ?kiet, ka ar goblinu esmu isos sakaros, vin? ciena manu medu. "Ja vien mana nesapratiga meita," vin? turpinaja, pacelot balsi un izteiksmigi paskatidamies uz Marja?u, "neiztulkotu ?o labo lietu, kamer es neskatijos!"
Marja?a ?naca.
"Ejam uz priek?u un piesaistisim Gri?ku, no vina naks vismaz viena laba lieta," pabeidza priek?nieks. – Un, lai saktu, Vasilij, es tev ieteiktu sakt ar tevoci Dobrjaku. Kadu iemeslu del vin? ?eit neieradas, bet daudzi cilveki klausas vina vardu. Ja tu vinu parliecinasi, varbut viss uzlabosies.
– Un tu, tet, vai tu mums nepalidzesi? – Marja?a sa?utusi teica.
"Ta es esmu," priek?nieks saskrapeja galvu. "Jus zinat, ka mes ar Dobrjaku ne parak labi saprotamies." Ja tikai manas palidzibas del viss nebutu izverties sliktak. Nu Vasilijs prot labi runat, ceru, ka tiks gala. Un, ja kaut kas notiek, zvaniet man.
– Ko – ja ko? – Vasilijs noskaidroja.
"Ja labais cilveks ir loti dusmigs," paskaidroja Tihomirs.
?eit vin? atri atvadijas un aizgaja, atsaucoties uz biznesu – un kada vinam varetu but dari?ana ?aja tuksnesi?
"Bet mes varam vispirms aiziet pie mana onkula…" usainais virietis iepriecino?i ierosinaja. Acimredzot vin? ari nesteidzas tikties ar Dobrjaku.
Vasilijs nepavisam nejutas par sevi parliecinats, bet vini skatijas uz vinu ar tadu ceribu – gan ?is puscilveks, gan Marja?a, gan klusais Mudriks…
"Nu, iesim, vai ne?" vin? apnemigi sacija, pieceloties no balka, iztaisnojot plecus un uzmetot svarigu seju. – Tagad mes izlemsim.
7. nodala. Vasilijs piedava piedavajumus
Saule bija silta. Var teikt, ka bija pat karsti. Cel? stipri smarzoja pec nezalem, ciets, karstuma izkaltis, un maja smarzoja pec mitruma. Gar sienu un uz apak?ejiem balkiem bija zalas sunas.
Bite ducinaja, laiski lidojot garam. Kaut kur netalu zosis kikinaja. Vilks pacela ausi, klausijas, bet nolema nekur neiet un atkal aizvera acis. Vin? guleja uz zemes, saule, paklaujot savu puteklaino pusi stariem.
Vasilijs sedeja uz apgaztas saplaisaju?as siles, noliecies uz priek?u. Marya?a staveja vinam blakus un iznema no vina matiem izturigas zales gruzus, kas bija izkaisiti ar priezu skujam. ?eit bija ari Mudriks, kur? pa logu veroja, kas notiek maja.
"Redziet, ?i man ir jauna ni?a," Vasilijs viniem paskaidroja, izple?ot rokas. – Parasti reklamdevejiem ir baze, veicina?anas strategija, bet te…
Vin? noputas, cen?oties nekusteties.
"Tu esi gudra, Vasja," Marya?a teica ar parliecibu un svieda izvilkto varpu mala. – Kapec jus nevarat atrast pieeju viniem?
Maja atskaneja skal? troksnis.
"Mums ir jadoma," sacija Vasilijs. – Hei, nekavejies… Padomajiet, kadus piedavajumus es viniem varu piedavat.
– Vai man atnest davanas? – Mudriks noskaidroja.
– Uzziniet, kadi ieguvumi viniem ir. ?o pieeju no reklamas viedokla, redziet, var pielietot daudzas vietas. Pirmkart, tu apzini savas vajadzibas, tad doma, ka tas apmierinat…
Maja atkal kaut kas dardeja, kam sekoja izbiedets kliedziens.
– But dusmigam, – Mudriks sacija, skatidamies pa logu. – Ak, tas ir daudz dusmu. Dusmigs.
Un vin? veikli izvairijas, un pa logu izlidoja koka bloda, uzsvilpa virsu Vasilijam, ar rukonu nokrita uz cela un, nedaudz ripinajies, apstajas.
Vasilijs atkal noputas.
Vini joprojam devas nevis pie tevoca Dobrjaka, nevis pie ta, kur? parver?as par laci, bet gan pie braunija Molcana. Puscilts – Khokhlik, vin? iepazistinaja ar sevi pa celam – ludza vinu paskatities ?eit. Tatad, vin? teica, puisis priecasies, ja apsolisi vinam maju, un ar viesiem…
Bet Vasilijs kaut ko saprata no prieka un bija gatavs deret, ka ta nebija vina.
Durvis atveras, un Khohliks izleca ara, viss izspuris, mati stavus stavus. Paskatijies apkart, vin? pamanija blodu un auloja pret to – uz saniem, uz saniem.
"Nu ja…" sacija Vasilijs. – Suda strategija. Eh, zel, ka esmu pavisam cita profila… Tatad, reiz lasiju, ka ievest klientu pirk?anas transa, kaut es varetu atcereties…
– Raganiba? – Khokhlik ar cienu un bailem jautaja un kustinaja kaka usas, piespiezot blodu pie krutim.
– Komercija! Pagaidiet, nenositiet to. Tatad, tas nozime… Sasodits, nav ko pierakstit. Isak sakot, mes analizejam merkauditoriju. Mes petam vinas vajadzibas un problemas, vai ne? Izcelam pirceja sapes…
"Tikai puisim sapeja muguras lejasdala," sacija Khokhlik. – Oho, ka sapeja!
– Vai tu, Vasja, rakstat uz pankukam dienvidu regionos? – Marja?a uzmanigi jautaja. – Ne uz berza mizas?
Vasilijs noputas.
– Ka tad ?eit stradat? – vin? jautaja. – Tatad ar galvu viss kartiba, vai es izskatos normali? Es pats ie?u parunat ar tavu onkuli.
Vin? panema blodu no Khokhlika un iegaja maja.
Tevocis Molcans vinam neparadijas uzreiz. Vin? vaideja aiz plits, aizcirta vecas lades smago vaku, ciksteja pa gridam un lija puteklus no sijam.
Maja bija neerta. Plaukti bija ?kibi, zem tiem guleja mala lauskas, bija saglabaju?ies tikai koka trauki, bet tie guleja visur. Galds, kuram pietruka vienas kajas, atspiedas pret sienu un izskatijas ta, it ka tas tulit nokristu. Protams, nebija ne galdauta, ne spalvu gultas, ne tacinas uz soliniem, un ari pa?u solinu nebija. Jumts nogrima, tacu, pirms Vasilijs paguva novertet, vai tas sabruks vai ne, saimnieks acis satricinaja kadu gruzu.
"Ja," sacija Vasilijs, aizverdams acis un noslaucot seju. – ?eit ir gruti dzivot. Un tas ir viss Kazimirs, ?i… melna cuska. Sasoditi draudigi! Agrak bija dzive, vai ne? Tautai visu atnema!
Molcans neiznaca, bet putekli parstaja krist.
– Kur te ir taisniba? – Vasilijs skumja balsi jautaja. – Ta ?eit var dzivot, piemeram, godigs braunijs? Vai tie?am vin? ir pelnijis tadu maju, un kada ta maja bez saimniekiem?
Vin? izpleta rokas un pagriezas, un tad neizpratne pamaja ar galvu.
– Bet Kazimir, ?is…
Uzmetis nejau?u skatienu loga, vin? pamanija, ka tris cilveki skatas uz vinu ar sajusmas pilnam sejam, pat pamajot ar galvu. Khokhlik, vai kaut kas, staveja uz mucas. Uh, vini mani izsita no domam.
"?is usainais nelietis," Vasilijs turpinaja, "salauztu vinam muguru." Vin? ne tikai visus ?eit ir pazemojis, ne tikai licis mums izskatities ka mulkiem un nelie?iem, bet ari mus visus ?eit nogalinas!
Toreiz Molcans nokrita no sijas, bardains, nekopts un tik netirs, it ka butu iesukts puteklu suceja maisina un tagad izkratits.
–Kas runa? – vin? noelsas, ieple?ot acis.
– Ja, visi saka. Jus neizgajat laukuma, bet visi pulcejas. Un Tihomirs ta doma, un ari vina meita. Ari Banniks neiebilda ne varda, un parejie piekrita. Kazimirs tevi atsutija ?eit kada iemesla del. Luk, tevocis Molcan, ko tu doma?
Braunijs skrapeja vina pakausi ar gariem, melniem, nagainiem pirkstiem.
"Ja, es gribeju lugt Borisam labvelibu, ko citu," vin? teica. – Vinam vajadzeja nest kadu labumu, tapec vin? to izdomaja, kaut ka iztirija zemi.
– Ko, cilveki par tevi sudzejas? Vai vini prasija Kazimiram, lai vin? tevi dzina?
– Kur? gan butu domajis sudzeties, ja cilveki ta dzivoju?i gadsimtiem ilgi! Vini prata iztureties pret mums, un, ja vini izturas pret mums laipni, tad mes izturamies pret viniem… Nu, varbut, jus nevarat manit launos garus ka lietas, tapec attieksme pret viniem ir at?kiriga, tas mums ir jasaprot. . Neviens nesudzejas!
"?eit," Vasilijs pamaja. – Redziet, ari jums, tevoci Molcan, tas viss ?kiet aizdomigi. Kazimirs cilvekiem teica melus, vai piekriti?
– Un tas h! Mes zinam, netaisniba.
– Ja cilveki sak ?aubities par vina vardiem? Tu laikam biji labs paligs, rupejies par maju. Saimniekiem tevis pietruks un vini nozelos, ka aizgajat.
"Nu," piekrita Molcans. – Ka mes bez ta iztiksim? Es biju laipns kaimin?.
"Vini par to padomas un gribes jus atgriezt." Varbut vini sasniegs karali. Tad varbut tavs karalis padomas, vai es kludos? Nu, ja te neviena nav palicis, tad nevar parbaudit, vai kluda ir vai nav. Kazimirs ari melos, ka mes viens otru nogalinajam, un tas ari viss.
"Paskaties tur," braunijs domigi sacija un pek?ni aizdomigi samiedzijas. – Pagaidi, labais puisis, vai tad tu neplanoji uzaicinat cilvekus uz Perlovku, lai vini uz mums raugas?
– Tatad, vai es vienigais ta izlemu? Ikvienam laukuma jautaja, visi piekrita, tie?i ta, visi, kas tur bija. Ko jus domajat, onkul Molcan? Vai butu slikti, ja mes ?eit celtu maju viesiem, lielu, majigu, lai cilveki naktu ar gimenem, ari berniem?
Braunijs kluseja, skrapejot savu bardu. Vina acis pilniba parvertas spraugas.
– Galu gala ta mes pieradisim cilvekiem, ka no mums nav ko baidities, vai ne? – Vasilijs atrada citu argumentu. – Kur? gan labak pieskatis viesu namu, ja ne jus? ?kiet, ka visi saka, ka jus esat boss. Varbut, protams, jus nebusiet uzdevuma augstumos, un jus vairs neesat jauns… Kam jus ieteiktu piezvanit, lai jus aizstatu?
"Un es piekritu," Molcans nesteidzigi sacija ar tadam pa?am aizdomam. "Es vienkar?i nevienam sevi neradi?u, vai jus saprotat?" Nu, tu uzcelsi maju, piezvani man, un tagad es ie?u gulet.
Vin? sniedzas krutis un iesita to tur, un Vasilijs joprojam staveja domas. ?kiet, ka visu dariju pec macibu gramatas, pat vectevu parliecinaju, bet kada jega? Kur? to uzcels? Ja tas turpinasies, vin? nesanems sev nevienu citu paligu, iznemot tos, kas vinam jau ir. Un cik daudz vini izveidos ?adi? Viniem pat bus vajadzigs menesis, lai noasfaltetu celu. Vietejie iedzivotaji vinai atrak pakasies…
Vasilijs noputas, saprata, ka joprojam griez rokas koka blodu, meginaja to novietot uz slipa plaukta – bloda izkustejas. Vin? to pacela, meginaja velreiz, nosplava, pielika pie sienas un aizgaja.
Mirdzo?am acim piesteidzas Marija?a.
– Cik labi tu proti runat, Vasenka! – vina nocuksteja, acimredzot, lai nepamodinatu brauniju. "Mes pat klausijamies." Jus parasti nevarat strideties ar onkuli Molcanu, bet jus to izdarijat!
Vasilijs nedaudz pamodas.
"Es varu kaut ko darit," vin? piekrita, kamer Marja?a vinu nokratija no netirumiem un atkal kaut ko izrava no vina matiem. – Nu, ejam pie ?i tava laca, esmu gatavs.
Tevocis Dobrjaks dzivoja labi. Buda stipra, diez vai var pat atjaunot, tikai nomainit jumtu. Un pagalms nav ipa?i aizaudzis. Tiesa, tas bija nokaisits ar kazu bumbinam, un pati kaza blava kaut kur aiz majas. Izzuvu?aja pelke bija iespiests laca pedas nospiedums. Vasilijs uzlika kaju virsu, un pedas nospiedums izradijas lielaks par cetrdesmit tre?a izmera kedas.
Vasilijs juta, ka vina parlieciba izkust. Par laimi, vin? nebija viens.
Tad durvis paveras, un ipa?nieks paradijas uz sliek?na. Uzmetis satrauco?i atru skatienu par plecu, Vasilijs pamanija, ka visi slepjas aiz vina, pat Vilks, asti luncinot, atkapas. Un Vasilijam patiesiba nebija tik plata mugura, lai cetri aiz tas varetu paslepties, pat ja divi no viniem butu pusdzivnieks un suns.
Bet aiz tevoca Dobrjaka vareja ietilpt vesels pulis. Bet, protams, tikai tad, ja vini butu nolaidu?ies, jo Dobrjaks, neskatoties uz plecu platumu, izradijas gandriz par galvu isaks par Vasiliju.
– Kapec tu plapa? – vin? negaiditi plana balsi jautaja.
Acis, mazas uz platas sejas, tum?as, no biezajam uzacim izskatijas nelaipni. Brunas matu krepes izskatijas pec laca kazokadas, un tas pats kazoks bija redzams vina krekla izgriezuma.
"Ir kada lieta," Vasilijs iesaka. – Svarigs…
Pec tam apmeram piecas minutes vin? nevareja iegut vardu, vin? tikai klausijas par slinkiem un parazitiem, kuri nevareja atstat labus cilvekus vienus. Beigas vin? sanema padomu, ka, ja vinam ir svarigas lietas, tualete ir tur.
Vasilijs ieelpoja, izelpoja un meginaja velreiz.
Vinam tik tikko bija laiks runat par rezervi, kad Labais cilveks atkal izpluda asaras. Pavicinadams rokas – katra plauksta lapstas lieluma – vin? noladeja tos nelie?us, kuri to izdomaja. Nu iznak, ka gar vina pagalmu klist visadi stulbi? Un ta nav ne miega, ne miera, ne glab?anas, tad kadu nes ?urp, tad tur, un krak?k un cikst, tad dzen baru uz mezu, tad atpakal, tad pec udens, tad pa udeni, vai vini vienkar?i satiekas, meles aizkeras, un lai kur jus dotos!
Kamer Dobrjaks kliedza, ?lakstidamies ar siekalam, Vasilijs drudzaini domaja, ko vel teikt…
– Kapec tu noversi savas nekaunigas acis? – saimnieks vinam uzbruka.
"Ja, es redzu, ka jums ir bi?u stropi," Vasilijs iestarpinaja. – Un bites nozime medu. Un medus ir…
Sarunu vin? gribejis parverst par medalu, jo to var pagatavot cieminiem, un tik prasmigam saimniekam, kur? tur bites, jagatavo izcils medus. Tadu, lai visi apkartejie ciemi butu slaveni…
Bet vin? nepareizi aprekinaja un uzspieda uz sapigas vietas. Dobrjaks tikko sastridejas ar Tihomiru, acimredzot tapec, ka priek?nieks neprasot aiznemas nedaudz medus – to Marja?a paskaidroja Vasilijam skrienot. Mudriks kliboja vinam aiz muguras, Khokhliks, uzlecot un izvairoties no rievam, metas pa priek?u, un Volka bija pilniba pazudis. Aiz vina Kindly Man bankroteja. Es vinus nedzenaju talu un neparversos par laci, un tas ir labi.
"Nekas, Vasja," Marja?a sacija, apnemigi savelkot uzacis, kad vini apstajas aiz vartiem. "Citi vispar nevar runat ar tevoci Dobrjaku, vini izvairas no vina majas, bet cik ilgi tu turejies!"
Vina noslaucija vina seju ar kabatlakatinu (Labais virs sarunas laika splava, sveti vinu), un vini joprojam domaja, pie ka doties. Tikko bija pienacis laiks pusdienam, karsta stunda, un Vasilijs grasijas jautat, vai nav iespejams apciemot kadu, kas vinus pabaros. Ja, un es gribetu sedet aukstuma, nevis klist ?urpu turpu pa puteklaino celu.
"Vai mes varam iztirit ezeru?" – Mudriks klusi ierosinaja, skatidamies uz saniem.
"Ezers," Marja?a noputas. "Tatad, lai plautu zali un niedres, jums ir nepiecie?ams sirpis." Mes to nevaram izdarit bez kaleja…
– Vai te nav kaleja? – Vasilijs bija satraukts.
Ja nav kaleja, daudz kas nemaz neizdosies. Dro?i vien var vienoties ar kadu no apkartejiem ciemiem, lidz sazinasies, lidz pieruna sadarboties, lidz izdoma, ka samaksat…
"Mums ir kalejs," vini vinam atbildeja.
Tacu vinu sejas nebija nekada prieka, kas nozimeja, ka kaut kur ir akis.
"Izsplaut," Vasilijs prasija. – Vai vin? ir kanibals? Vai ari ?i bralis, kuru tikko apmeklejam? Vai vienkar?i greizs? Kas?
"Vasenka ir viens no brini?kigakajiem cilvekiem," skumji sacija Marja?a.
Tas nevaretu but skaidraks.
Tad vina paskaidroja, ka brini?kigiem cilvekiem ir viena acs piere, viena roka un viena kaja. Kamer vina skaidroja, Khokhlik demonstreja: vin? aizvera acis, aizlika roku aiz muguras un ?upojamies uz viena naga.
– Vai vin?, piemeram, visu laiku krit, kamer vin? kal? – jautaja Vasilijs. – Tev tas ir jatur, vai ne?
"Kas zina," Marja?a paraustija plecus. -Vai mes tuvojamies? Tas ir biedejo?i, Vasja. Vini ir nelaipni, brini?kigi cilveki, kaut ari ne pec savas gribas. No vinu kalves dumiem pa zemi lozna serga, drudzis. Vin? apmetas aiz kalna, vin? nenak pie mums, un mes ari neejam pie vina.
"Uh-hu," Hocliks piebilda.
"For?i," sacija Vasilijs, pacela uzacis un saskrapeja pieri. – Labi, pari kalnam – uz kuru pusi tas ir?
Un vin? paskaidroja uz vinu kluso jautajumu:
– Nu, tas nav iespejams bez kaleja. Kadam jaiet un japaprasa vinam grabeklis, lapsta, sirpis, naglas, kas vel… Ta nu es ie?u.
– Ak, nepietiek! Vai tev nav bail, Vasenka?
"Ja, es," vin? paraustija plecus, "es kaut ka joprojam nespeju noticet, ka tas ir pa istam." Tatad – ne, man nav bail. Un tad es esmu vakcinets. Varbut ?i tava serga mani neuznems.
Tomer vin? apstaigaja kalnu piesardzigi. Vin? staigaja ilgi – sakuma uz labas rokas stiepas lauki, tagad apaugu?i ar nezalem un savvalas pukem. Likas, ka tur klida kads balta terpa, karstaja dumaka gruti saskatams. Vasilijs atcerejas pusdienas speli no speles, ko vin? zinaja, un katram gadijumam pasteidzinaja. Un vel padomaju palugt kalejam sudraba zobenu – nu, nevar zinat.
Vilks vinam sekoja un dro?i vien to nozeloja. Saule sita nezeligi. Suns skreja ar izkaru?os meli un ik pa bridim meginaja apsesties un paskatities uz savu saimnieku: atputisimies, vai ne?
Vasilijs negribeja ?eit atpusties.
Vini gaja garam mazam darzinam, ari sen pamestam, kur dazi koki bija izkaltu?i un staveja kaili, tum?i, un kir?u koki bija saaugu?i biezi, ta ka celinu vairs nebija. Vini atkal izgaja pla?a plava un, pa to izgaju?i, beidzot apgaja kalnu un atgriezas pie vartiem. Marja?a, Khokhlik un Mudriks sedeja turpat, uz akmeniem pie avota, vitolu ena. Vilks uzreiz rik?oja tur, udens virziena.
– Nu, Vasja? – Marja?a bazigi jautaja. – Vai vin? tie?am ir biedejo?s?
"Ja, ka es varu zinat," Vasilijs paraustija plecus. – Majas tur nav. Vai vin? tie?am dzivo taja puse?
"Un vinam nav maja, bet zemnica, zemnica," sacija Khokhlik. – ES redzeju to.
Vin? gandriz uzreiz to nozeloja, jo ar vispareju lemumu tika nosutits radit celu. Vin? gaja, ievilcis galvu plecos un kautrigi solodams ar nagiem, un vina mikstais kazoks ik pa bridim piecelas ka izcilna gar gredu.
Vasilijs sekoja un nozeloja, ka Vilks vinu ?oreiz nepavadija. Ar Vilku vin? jutas parliecinataks, tikai nedaudz.
– Skaties, kalna ir melns! – Khokhlik noradija ar pirkstu, pagriezdamies. -Tev jaiet tur.
Un vin? aizskreja prom, spardidams puteklus. Vin? steidzas tik atri, ka, iespejams, uzstadija rekordu. Vasilijs pat nosvilpa.
Vin? ari uzreiz neredzeja zemnicu, vin? gaja tai garam tris reizes, lidz saprata, ka skatas uz ar zemi un zali aizaugu?u sienu, kur durvju vieta bija stabu ierameta bedre. Garie stublaji, noliecoties uz saniem, gandriz nosedza to.
Vasilijs kadu bridi staveja, sakopot savu apnemibu. Tad vin? mehaniski pastiepa roku, lai pieklauvetu, un saprata, ka nav neka ipa?a, pie ka klauvet.
– Cau, meistar! – vin? zvanija.
Mums nebija ilgi jagaida. Kads grozijas iek?a, ?lakstijas, un, nacis tuvak, vin? skatijas ara no tumsas.
Garie mati, lidzigi sausai zalei, karajas lipigos pavedienos un nosedza pusi sejas, plani un sarti. Viena acs bija redzama zem pelekas, pinkainas uzacis, bet ta vismaz bija istaja vieta, nevis piere. Un tur bija tikai viena roka. Ar to virietis atspiedas uz zemes, noliecas.
Vasilijs iepazistinaja ar sevi, bet negaidija atbildi. Pastastiju vinam par rezervatu, bet nedzirdeju ne prieku, ne iebildumus. Es ludzu palidzibu un atkal neko nedzirdeju.
"Mes varetu izmantot vismaz paris sirpju vai, es nezinu, darza ?keres," vin? teica. – Lai iztiritu ezeru, butu ekskavators ar kausu, bet kur to dabut… Nu, tu esi kalejs, varbut vari kaut ko ieteikt? Jums ir zinama pieredze!
Bet viencainais kluseja.
"Labi," sacija Vasilijs. – Saksim ar kaut ko citu. Varbut tev ?eit kaut kas pietrukst? Vai jums ir javeido kalums? Panemt amuru, laktu vai ko citu? Dzelzsruda?.. Tu esi kurls vai ka?
Un atkal vin? nesanema ne atbildi, ne zimi, ka tiek uzklausits.
Vasilijs kliedza vel mazliet. Tad vin? meginaja ar zestiem izskaidrot, kas vinam vajadzigs. Tad, atradis zaru, vin?, cik vien speja, uzzimeja zeme sirpi un grabekli. Viena acs skatijas, kluseja un nekustejas.
– Uhh! – Vasilijs padevas. – Skaidrs. Varam pienemt, ka kaleja te nav.
Vin? atgriezas drums. Diena bija tikko puscela, un tik daudz jau bija noticis, un ceriba uzliesmoja un tad pazuda.
Vai ?i ir cita pasaule vai delirijs, viens ir skaidrs: jums ir jatiek prom no ?ejienes, preteja gadijuma jus varat zaudet pratu, izrakt zemnicu kalna mala un sedet tur visas atliku?as dienas. Vasilijs noteikti to nevelejas.
Tie?i vietejiem neko citu nevajag. Virs galvas ir jumts, un jums ir vienalga, vai tas ir necaurlaidigs. Vini reizi menesi atnes humano palidzibu, un tas ir labi. Vinam radas tada ideja, un vismaz kads to novertes! Protams, ir vieglak sedet uz vietas. Dro?i vien, pat ja kada brinuma del vin? atvers rezervatu un labiekartos teritoriju, vini pat nemeginas. Bet jums joprojam ir jatira, jagatavo ediens un jauztur kartiba. Ir nepiecie?ami celvezi. Un kadam ir jastrada par eksponatu, citadi ko tur skatities, ja visi slepjas? Uh…
Kad vin? sasniedza avotu, vina garastavoklis pilniba kritas. Khokhliks jau kaut kur pazudis, paliku?i tikai Mudriks un Marja?a, un no tiem nav nekada labuma… Vini ari gaida, cerot, ka vin? ir vienojies ar kaleju, bet ka var vienoties, ja vin? ir ka tuk?a siena? Butu labi, ja vin? iebilstu, ar iebildumiem var stradat, bet Vasilijs nezinaja, ka izlauzties cauri klusumam.
"Luk, mums vajag citu planu," vin? drumi sacija, pacela no zemes akmeni un aizmeta to talu prom. – Starp citu, laukuma it ka runaja, ka te izsutits ari cara dels – nu, resnais, ?kibs un ?kibs. Kur ?is kems tiek turets, vai vin? ari ir aizslegts? Godigi sakot, vismaz ielieciet vinu vienu buri un laujiet cilvekiem skatities naudu, un tad mes par ?o naudu noligsim stradnieku komandu. Ka vinu sauc, Velidur?
Mudriks piecelas un, ne varda nesakot, kliboja prom. Un ari Marja?a pieleca un nosodo?i paskatijas uz vinu.
– Ko, Vasja, vai tu nesaproti? – vina parmeto?i jautaja, noradot uz Mudriku. – Un pat ja es nesapratu, tas joprojam ir tas pats, ka jus varat ievietot dzivu dveseli buri? Vinam ir gana ar caru, un neviens no mums to nav pelnijis. Ja ta, tad Kazimiram labak butu atnemt mums dzivibas, neka paciest izsmieklu!
Un vina vinu pameta. Vina steidzas pec Mudrika, panaca, apskava vinu aiz pleciem, un vini aizgaja.
Vasilijs apsedas uz akmens, paskatijas uz Vilku un sacija:
– Sasodits. Kapec es vienmer nonaku mulkigas situacijas? Nu, ka es to vareju uzminet, vai ne? Sakuma saka, ka vin? ir resns ka muca, un viss greizs, un vispar… Ah-ah-ah, Dievs, es gribu majas!
Vin? satvera matus un sedeja vel mazliet. Neviena ideja neizdega, vin? ari sastridejas ar visiem, un bija izsalcis – ko vin? no rita eda, butu labi, ja divas pankukas. Tagad Maryasha noteikti netiks pabarota.
"Ta isuma," sacija Vasilijs, pieceloties. "Esmu noguris no ta, bet man nav ko zaudet." Vilks, celies!
Un, uzsitot sev pa aug?stilbu, vin? devas kalna uz vartu pusi.
8. nodala. Vasilijs nepadodas
Tevocis Dobrjaks dzivoja nevis kaza, bet kaza. Sentry. Vasilijs to uzzinaja, staigajot pa maju.
Vin? ieradas ar nodomu vel vairak strideties. Noskanojums bija tie?i piemerots. Bet Dobrjaks nolema, ka jau visu pateicis, no iek?puses aizsledzas un tikai ieteica, kur iet.
Tomer neviena no ?iem virzieniem nebija partikas, un tapec Vasilijs nekur negaja.
– Atvert! – vin? spitigi noprasija, klauvedams pie durvim. – Mums jaruna. Atveriet, sasodits!
Bet Kindly pilniba apklusa, it ka vina nebutu majas.
– Nu, ir par velu izlikties! – Vasilijs kliedza. – Es zinu, ka tu esi tur!
Tad vinam ienaca prata, ka Kindly varetu but evakuacijas cel?. Vai vin? aizies un kur vinu meklet velak? Un tad, staigajot pa maju, Vasilijs satika kazu.
Kaza bija liela, balta, netira, uz saniem izliektiem ragiem. Vin? domigi sako?laja lupas, ?kieldams dzelteno aci.
Tad vin? piegaja uz priek?u, noliecis galvu.
Vasilijs pamanija virvi ap kazas kaklu un tapec vienkar?i paspera soli atpakal, cerot, ka pavada to notures. Un vel viens solis, jo kaza turpinaja staigat…
Virve bija parrauta.
Vasilijs skraidija pa maju. Kaza elpoja pa muguru, sita vina nagus. Vilks jau no talienes glevi ieblavas, bet neiejaucas.
Vasilijs ienaca maja iespaidigi, pa logu, kulenojot, gluzi ka filmas. Kaza vel nedaudz paatrinajas un tad uzvaro?i skreja atpakal. Vareja dzirdet, ka vin? krak, gaidot, vai Vasilijs atkal iznaks. Vasilijs cereja, ka tas neizdosies, bet katram gadijumam paskatijas uz saimnieku. Vin? staveja vinam virsu, uzlicis rokas uz gurniem, tacu ?kita, ka negrasijas vinu izmest uz ielas.
– Kapec tu esi tik piekeries, sasoditais? – vin? skumji jautaja tieva balsi.
"Vai jus domajat, ka man nav neka cita, ko darit…" Vasilijs dusmigi iesaka. – Isak sakot, ja. Man tie?am nav neviena cita, pie ka iet.
Vin? piecelas, raustidamies, jo nebija ipa?i labi kritis. Ja ta padoma, kop? es ?eit nokluvu, ir bijusi trauma pec savainojuma. Plava uzaru zemi ar zodu, tad ar muguru pret solinu, tad ar gridu, tad ?o apmali, lai ta… Un viss sakas ar to, ka pukis ko?laja.
"Ta ir lieta," sacija Vasilijs. "Es nenokluvu ?aja trimda pec pa?a vele?anas, un es to nepienem?u…
"Ejiet un neapmetieties kaut kur citur," ieteica labais virs. – Tu stulba, nem savu ka?ki!
"Bet man tas nav javel," Vasilijs pakratija pirkstu. "Es nesen ierados pie jusu kaleja, tapec es nedomaju, ka jus varetu but kerku?i."
– Pie kaleja? Vai tu esi svetits vai ka? Atgadinat man, ka tevi sauc?
– Vasilijs.
"Ja," sacija ipa?nieks, sako?laja lupas un noradija uz durvim: "Nu, ejiet majas!" Es kadreiz saucu kazu par Ti?ku, bet tagad es vinu sauk?u par Vasku.
"Ticiet man, tiklidz es atradi?u izeju, es nekavejoties do?os prom." Tatad…
– Kas mums jamekle? Durvis ir tur. Varbut jums patik logs?
Vasilijs ievilka gaisu, leni izelpoja un skaitija lidz tris. Man nebija pacietibas vairak.
"Es dzivoju savu parasto dzivi," vin? spitigi teica un ari uzlika rokas uz gurniem. "Varbut ta nebija gluzi lieliska dzive, bet man ta dereja, un tad – laiks!" – un es esmu ?eit. Ja, ?adi jus visi ?eit nokluvat, vienkar?i sediet un nemokiet laivu, un es pielik?u pules, lai atgrieztos majas, labi?
Vin? paskatijas uz saimnieku, savilkdams uzacis, un turpinaja:
"Lai gan jus esat Bermudu salas, jus joprojam izskataties ka cilveks, un jusu maja nav nekas tads, salidzinot ar citiem." Tas nozime, ka pirms tam vin? nedzivoja meza, bet gan kada ciemata. Tatad, pec tam, vai esat apmierinats ar ?ada veida dzivi?
"Bet tu nezini, launais gars, kada man ir bijusi dzive!" – Labais virs sadusmojas. – Tu pats noladeji Bermudu salas, ej ara!
– Labi, lauj man uzminet. Ja jus visus biedejat, tas nozime, ka esat jau pieradis dzivot ta, ka cilveki jus apies. Vin? acimredzot slepa savu dabu. Nu vini tomer uzzinaja par tevi un aizsutija uz elli, pie visadiem kemiem. ?kiet, kapec tagad uztraukties? Pat kails skriet pa ielu, pat parversties par laci, kur? gan to aizliegs. Bet ne, ?kiet, tu dzivo normali, ka cilveks…
"Tu neko nezinat," Dobrjaks dusmigi sacija, tacu ?kita domigs. Vin? joprojam izskatijas nelaipni, bet noradija uz solinu zem loga un tad apsedas vinam blakus, skrapejot platas krutis krekla kakla izgriezuma.
– Tatad, vai jus ticat, ka mes varam ?eit uzcelt aizsargajamu vietu, un apkartejie cilveki pludis pie mums? – vin? jautaja, samiedzot jau ta mazas acis.
"Ja mes visi kersimies pie lietas, mes darisim visu, ko varesim," parliecino?i atbildeja Vasilijs un katram gadijumam piebilda: "Tikai neediet cilvekus!"
Saimnieks apvainojas.
– Par ko tu mani uztver? Kas, pie velna, man butu jaed?
– Ka lai es zinu? – Vasilijs paraustija plecus. – ?i ir mana otra diena ?eit.
– Ak, un no kurienes tu naci?
Vasilijs domaja, ar ko sakt, un teica tevocim Dobrjakam visu, ka tas ir. Un par Juzniju, kur vin? mierigi dzivoja, un par veco parku, un par pilsetas legendu.
– Ko, tu zinaji un tomer iekapi caurule? – ipa?nieks noradija.
– Nu, cilvek, ja.
– Bestoloha a.
– Kur? tam noticetu? – Vasilijs tagad apvainojas. – Tas vispar nenotiek. Jus nekad nezinat, cik daudz mulkibu vini stasta!
Labais virs uzmanigi paskatijas uz vinu ar savam laca acim.
– Ne velti pasakas stasta, tas ir jasaprot.
Bija skaidrs, ka kaut kas vinu nomaca, vel kaut ko vin? gribeja piebilst. Bet tomer labais virs kluseja, piecelas, uzklaja galdu: izlika blodu ar majas gatavotu biezpienu, lazdu riekstiem un medu un ieleja rugu?pienu no mala katla koka kruzes. Panemis no plaukta karotes, ari koka, vin? pamaja, lai Vasilijs nak pie galda.
Vin? neatteicas. Un tapec bada del bija gandriz neiespejami kaut ko domat, un diez vai ?is ipa?nieks piezvanis divas reizes. Ta nu es apsedos, nedaudz ?aubijos – viniem piedavaja est no vienas blodas, atmetu ?aubas un piebazu pilnu muti. Vin? ko?laja biezpienu, pastiepas pec riekstiem un paskatijas uz pienu, tikko skabu, ar dzeltenu tauku plevi.
Neierasti bija est ar koka karoti. Nekrasots, raupj?, likas, ka pielip pie meles. Bet tas Vasiliju neaptureja: vin? labi atcerejas, ka brokastis izklaidejas un sanema tikai divas pankukas. Vin? pat nepamanija, ka virza sev blodu arvien tuvak un ka saimnieks jau sen bija atteicies no biezpiena un tikai domigi skatas, malkojot pienu.
Suni uzrapas pa dzeltenigo linu galdautu un sastajas rinda pie malas, saliekot kepas uz krutim un vicinot tas – ubagojot edienu, ka suniem. Vienam par ?keltajam acim karajas milziga piere, otram bija purnam lidzigs deguns, kas bija tik pietuku?i, ka nebija skaidrs, vai aiz ta kaut ko saredz. Tre?ajam bija pietukis vaigs.
Kaki nepacietigi soloja ar nagiem un vaimanaja, bet gaidija un nekapa blodas.
"Cik vini ir biedejo?i," sacija Vasilijs un katram nolika pa riekstu priek?a, bet mazie velnini to nenema, vini paskatijas uz saimnieku. – Vai tu vinus apmaci?
– Ja, panem! – Tevocis Dobrjaks atlava. – Es to izravu it ka bez ta, bet tikai tad, ja neskatos – tur vini rapo pec medus, nelie?i. Vini nogalinas sevi…
Vin? iekratija mute pedejas lases no kruzes, piecelas kajas, atrada plaukta ?kivi un iedeva meitenem karoti medus. Vini sarosijas un kapa, viens otru grustidamies un cikstot. Pusapesti rieksti viniem izkrita no mutes. Meitenes nekavejoties tas pacela un atgruda atpakal, vienalga, kura ir kura.
"Oho, tapat ka jus," sacija ipa?nieks un izteiksmigi paskatijas uz biezpiena blodu. – Nu, ja jau esi piepildijis vederu, tad parunasim par ?o lietu…
Atspiedies uz galda un noliecies uz priek?u, vin? uzmanigi klausijas, un Vasilijs atkartoja to, ko meginaja teikt pirmaja tik?anas reize. Vin? aprakstija, kadu liegumu veletos ierikot – ar viesu namu, ar pagalmu, kur baro un dzirdina cilvekus, ar skaistam ielam, ar nojumi un soliniem pie avota, ar iztiritu ezeru. Varbut ar skatu laukumu pie kapsetas, no kurienes cilveki naktis var noverot visadus launos garus. Un ar zalu plavu, kur Gri?ka berniem dotu vizinaties pajugos.
"Tikai es domaju slikti," vin? teica beigas un iekoda lupa. – Isak sakot, pa celam es izspragu. Es nolemu, ka cilveki veletos apskatit visu ?o lietu – ne, protams, viniem tas patiktu. Bet es nedomaju par to, ka jutisies jusu ciema iedzivotaji. Es esmu ?eit, ?kiet, ka esmu aizvainojusi labu cilveku. Varbut ne tikai vin?. Un tagad es iedomajos, ka vini mani ta izliks izstade, un kaut ka, nu… ne parak.
"Nu," laipni piekrita. – Tu vari uzlikt. Paskaties, ka tu plapa ne musu valoda, pec diviem vardiem tre?ajam ir skaidrs. Jus uzjautrinasiet cilvekus.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70554091) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.