Replikants
Edgars Auzin?
No kurienes radas citado armades, kas caurdur kosmosa spraugas, nerekinoties ar to saistitajiem zaudejumiem? Kapec vini kosmosa pla?umos neatlaidigi mekle planetu Zemi? Replikantiem – maksligiem cilvekiem, kas raditi kara vajadzibam, ?adi jautajumi prata nenak, jo vinu intere?u loks ir stingri ierobezots. Tomer dazkart liktenis izlemj pa savam, un tas, kur? ir radits paris vai trim kaujam, sanem iespeju izdzivot.....
Edgars Auzin?
Replikants
Prologs
Rits izradijas lietains, bet silts. Biezuma nebija jutams vej?, tikai koku vainagu ?alkona, un pa gravam un ieplakam rapoja bieza migla.
Mezs izskatijas noslepumains, baismigs. Zem miksta sunu paklaja vareja saskatit dazu sen postitu mehanismu aprises. Vinu iepriek?ejais merkis kluva bezjedzigs smagu bojajumu del.
Dazkart savvalas dzivnieki, meklejot edamas saknes, izjauca zalo segumu. Ari ?eit kads nesen izraka zemi, atstajot kuplas pameza kazokadas ku?kus un atsedzot iericu dalas, kas zvinoja. Starp tiem izcelas cilveka skeletam lidzigs skelets. Izturigajam, korozijizturigajam sakausejumam bija blavs spidums. Udens lases slideja lejup pa bez miesas galvaskausu, atvesinot ka auksti atspulgi maksligo locitavu izliekumos.
Tikmer lietus pastiprinajas. Pinkaini makoni naca no dienvidiem, no krasta, kur notika divainas, normalai dabai netipiskas paradibas. Gaiss tur triceja no energijam, kas to parnema, virpuloja ar neskaitamiem tornado, kluva piesatinats ar mitrumu un sikam smil?u dalinam, un valdo?ie veji nesa izveidotos makonus simtiem kilometru iek?zeme.
Lidz pusdienlaikam sliktie laikapstakli bija nopietni. Kluva ieverojami tum?s un sakas perkona negaiss. Viesulvetras brazmas plosija koku vainagus, noraujot lapas un mazus zarinus. Debesis varijas. Arvien biezak iespera zibens, nemitigi dardeja perkons.
Piekraste viesulvetru sagustitas smil?u masas nokrita lidz ar nokri?niem. Dazreiz starp kvarca graudiem tika atrasti siki priek?metu fragmenti.
Udens savacas upes dublainas straumes, kas plust cauri ieplakam.
Vel viens zibens uzliesmojums apgaismoja meza izcirtumu. Vieta, kur sunas bija atklaju?as liemena detalas, tagad izveidojas dzila pelke, kuras virsma mutuloja no lietus, mirdzeja sudrabaini – iemesls tam bija siki metalizeti puteklu plankumi, ko nesa viesulvetra.
Starp veja plivotajam lapam peldeja vairaki siki pusli?i, lidzigi zalu iepakojumam. Uz tiem joprojam vareja saskatit korporacijas logotipu – burti sapluda stilizeta uzraksta" nanotekss».
Lidz vakaram vetra bija rimusies. Lietus rimas, udens pamazam iesucas zeme, un nakamaja rita, kad pirmie saules stari izkauseja miglu un apgaismoja izcirtumu, tur norisinajas noslepumains process.
Sikas, vaji mirdzo?as dalinas klaja sunas, zemi un nolietotu iericu paliekas, tostarp skeletu, kas izskatijas pec cilveka skeleta. Taja pa?a laika tie nepalika statiski, bet stradaja, acimredzot pildot savu merki. Karsta dumaka pluda par planako sudrabaino parklajumu; mikroskopiskas ierices parvietojas, pakapeniski pulcejoties blivas kopas. Tas turpinajas vairakas stundas, tad, kad dzivsudraba pilieni iekluva sen iznicinata mehanisma galvaskausa, cauri izlauzas gaismas zibsnis, un apkarteja organiska viela pek?ni saka mainities.
Sunas, zari, kritu?as lapas, koku mizas gabali, zale un pat tuvuma augo?ie krumi zaudeja formu, sabrukot bruna pulveri. Sajaucoties ar mitrumu augsne, tas izpaudas ka plastmasas viela, kas uzkarsa, burbuloja un pluda, pamazam veidojot zeme gulo?as cilveka figuras aprises.
Tomer noslepumainais biotehnologiskais process driz saka panikt. Ar dazam viesulvetras atnestajam kapsulam ar uzrakstu «nanotex» nepietika, un vinu pulinu rezultats bija, maigi izsakoties, ap?aubams.
Nakamas dienas vakara izcirtuma guleja neglita cilveka lidziba. Vina ada izskatijas bala, ar spraugam vietas, kur bija redzami muskuli.
Radijums, lai kas ari tas butu, izskatijas nefunkcionals, daudz mazak dzivotspejigs.
Tacu, preteji dzivas dabas likumiem, baismiga cilveka lidziba vispirms krampjos nodrebeja, atvera acis un tad meginaja piecelties, ar roku satverot vetra nokritu?a koka zaru.
1.nodala
Nezinams punkts kosmosa…
Vin? ilgi klainoja, neizcelot celu, nezinot savas eksistences jegu. Noguris vin? apgulas zeme un aizmiga. Slapu mocits, vin? dzera udeni no pelkem. Juzdamies izsalcis, vin? ka trakais eda visu, ko vien paspeja.
Tas turpinajas daudzas dienas. Vin? dzivoja pret visam grutibam. Kustibas, kas sakotneji bija gausas un stulbas, pamazam ieguva koordinaciju, muskuli kluva nedaudz specigaki, un vina izskats tika parveidots: kadu dienu, kad vin? aizmiga, noslepumainais process atkartojas velreiz. Caur vina adu tika izspiesta sudraba dalinu dumaka, kas, uztverot apkartejo organisko vielu, veidoja truksto?as anatomiskas iezimes.
Tagad vin? izskatijas pec arkartigi novajeju?a jaunekla, tacu ar to lidziba beidzas. Vinam pietruka galvena: savas eksistences fakta apzinas, tapec bezmerkigais celojums turpinajas. Driz vin? ieklida purva un gandriz gaja boja purva. Purvs vinu siksti satvera un alkatigi vilka dzilak, bet, kad dublaina virca jau bija sasniegusi zodu, vin? it ka pamodas. Skatiens pek?ni ieguva nozimi. Ar patiesi necilvecigu speku, nododot velmi dzivot, vinam izdevas atbrivot roku, no sasprindzinajuma trico?iem pirkstiem vin? pastiepas pretim uz kupra augo?a koka, satvera to un klusi, zobus sakodams, saka lenam vilkt aug?a., centimetrs pa centimetram, izkapjot no purva.
?is notikums bija pagrieziena punkts. Atmodinata dzivotgriba neap?aubami ietekmeja daudzas lietas. Dazas stundas velak, sasniedzis nelielu salu, kas bija pazudusi starp purviem, vin? zaudeja samanu, un, pamostoties, vina skatiens joprojam saglabaja drudzainu jegpilnu dzirksti.
Pasaule tika uztverta vaji. Pie vainas bija arkartejs nogurums. Ar grutibam piecelties kajas, vin? paskatijas apkart, nesaprotot, ka vin? ?eit nokluva?
Atmina pavideja ka tuk?uma bezdibenis. Bija tikai mirklis tagadnes.
Auksts…
Pliks, nosmerejies ar purva dubliem, vin? knapi uzkapa nogaze, paklupa, ieripinaja kada ?aura grava un uz bridi apklusa.
«Kas es esmu?»
Zvano?ais tuk?ums nedeva atbildi. Iss atminu uzplaiksnijums uzplaiksnija un apdzisa, izkliedejot gaisto?u notikumu ?lakatas, bet haotiskie atteli atri izkusa, padarot neiespejamu neko saprast.
Vin? ar grutibam piecelas, ar rokam turedamies pie saknem.
Bija gruti elpot. Grava izradijas sens sakaru cel?. Dazi jedzieni paradijas pa?i no sevis, it ka no nekurienes.
Vin? ieraudzija kamuflazas tikla fragmentus un saprata, ka palidzibu var atrast kaut kur tuvuma, tacu iedvesma vinam pievila. Uzpusta, likumaina tran?eja vinu veda pa meza kalna perimetru. Man bija jarapjas aug?a un jadodas taisni cauri krumu biezokniem.
Driz vegetacija sa?kelas un pec tam pilniba izzuda. Saules sakarsu?ais betons saka plaisat. Daudzviet bija redzami sekli krateri un apalas apdeguma pedas. Centra atradas dikis ar lietus udeni, no kura izvirzijas nesaprotamas konstrukcijas fragmenti.
«Appludinata impulsa lielgabala pozicija…»
Frazei nebija jegas. Bet vai tas kaut ko nozime? Es vinu pazistu? Vai ari jus to zinajat iepriek??
Atmina kluseja.
* * *
Kalns purvu vidu kalpoja par labu pagaidu patverumu. Kop? vina pamodas pa?apzinas dzirksts, pasaule ir kluvusi ieverojami sarezgitaka. Vienkar?as vajadzibas ir ieguvu?as nozimi un nozimi. Tagad vin? uzmanijas, lai neko neestu un nedzertu netiru udeni, brunojas ar saruseju?u veidgabalu gabalu un no saplestas kamuflazas gabala, kas tika atrasts pietuku?as tran?ejas apak?a, izveidoja sev gurnu.
Par laimi partikas jautajums tika atrisinats pavisam vienkar?i. Kalna nogazes bagatigi auga ogas, un no kartainas kalkakmens dzegas, ko atsedza zemes nogruvums, izpluda avots.
Vairakas dienas vin? atguva spekus un petija veco nocietinajumu sistemu, veltigi cen?oties atgut pagatnes atminu, saprast, kas vin? bija agrak?
Daudz kas ?kita pazistams. Piemeram, katru reizi, kad vin? aplukoja iegremdetas konstrukcijas, kas pacelas virs aplveida betona ?ahtas, vin? jutas parliecinats: ta ir stacionara impulsa ieroca pozicija, bet no kurienes radas zina?anas?
«Kalna dziluma noteikti ir citas telpas,» domas pluda ti?i. Iztele uzreiz uzzimeja iespejamo cietumu uzbuvi: vairaki kazemati, kas paredzeti municijas glaba?anai, un vel dzilak, iespejams, atradas spekstacija un vadibas centrs.
Vin? vareja to skaidri vizualizet, bet vin? joprojam nesaprata, no kurienes informacija nak? Briziem vin? bija dusmigs uz savu inerci, vienaldzibu pret apkartejo vidi, letargiju kustibas un domas, it ka apkartejai pasaulei nebutu nekadas nozimes.
E?ana, gule?ana, apglaba?ana lapas, meklejot glabinu no nakts aukstuma, dienas laika gozeties saule, ilgi skatities viena punkta – ?ada veida darbibas tagad izraisija zemapzinas kairinajumu, it ka nepardomata vegetacija butu sve?a. vinam.
Es gribeju kaut ko mainit. Radikali. Bet atminu nabadziba vai drizak pilniga pagatnes atminu neesamiba nesniedza norades. Ko darit, ja nav pamata dzives pieredzes, paradumu un skaidras izpratnes par savu vietu pasaule?
* * *
Pagrieziena punkts pienaca negaiditi.
Nebija celu, kas veda uz purvos apmaldiju?os meza kalnu. Vairakas nolai?anas vietas atklaja agrak izmantotu piegades metodi – vin? atzimeja ?o faktu, jau noguris lauzt smadzenes par jautajumu: kapec vinam bija skaidrs militaras infrastrukturas veids, bet viss parejais bija paslepts migla. aizmirstiba?
Bet ar instinktiem viss bija kartiba. Tas pasliktinajas kop? briza, kad vin? gandriz gaja boja purva. Un tagad, kad putnu dzieda?anu pek?ni nomainija piesardzigs klusums, vin? saspringa un kluva par ausim.
Zars krak?keja. Krumi drebeja.
Vina pirksti mehaniski izspieda armaturas gabalu. Vin? notupas, neatlaidigi verojot tuvako apkartni, gataviba cinities preti – briesmu sajuta vinu parnema acumirkli un neatlaidas.
Intuicija nepievila. Driz no brik?niem maksliga dika krasta iznaca divas radibas. Vinu areja lidziba ar cilvekiem, rupigak izpetot, izradijas loti nosacita. Caur caurumiem nobruzataja apgerba vareja redzet nobruzatu, saruseju?u metalu. Butiba tie bija mehaniski skeleti lupatas.
Neskatoties uz to, naves briesmu sajuta kluva vel asaka, neparprotamaka, nepanesamaka.
«Ja vini pamanis, vini nogalinas,» doma izvairijas.
Bet ir par velu. Viens no mehanismiem pek?ni pagriezas un pacela roku. No vina pirkstiem ?ava virkne triecienu. Elektribas trieciens acumirkli nodzesis cietu?a samanu.
* * *
Kad vin? naca pie prata, saule jau rieteja. Pirmais instinktivais impulss ir uzlekt un skriet, apstadinats ar vazam. Divi radijumi, kas vinu bija savaldzinaju?i, knibinajas ar kaut kadu ierici, klusiba samontejot to no lidzpanemtajam detalam.
Speka bloks intensivi dungoja. Vairaki kabeli cuskejas gar zemi starp zali. Ierice izskatijas, maigi izsakoties, divaina, neuzticama un pat biedejo?a. Uz augsta stativa tika uzstaditi divi caurspidigi konteineri ar maigam konturam. No tam karajas viegla veja ?upotas elastigas caurules, kas beidzas ar inzektora sprauslam.
Cilveka lidziba noklik?kinaja uz pedeja fiksatora un pagriezas. Lecas blavi mirdzeja acu dobumu dzilumos.
Vin? saprata: tagad vinam tiks pievienots stativs ar elektronisko bloku un pilienu sistemu.
«Par ko? Izsuknet asinis?!» – Panikas domas traucas cauri ka viesulis. ?ausmu sajuta izlija ar aukstiem sviedriem.
– Ko tu no manis velies?! – vin? pirmo reizi skali ierunajas, pareizak sakot, izkliedza kadu aizsmaku?u frazi.
Radibas vispar nereageja. Viens no humanoidajiem mehanismiem noliecas par stravas avotu, otrs devas uz to. Aiz stativa gar zemi vilkas kabelis.
?ausmas pek?ni kluva visaptvero?as, nevaldamas. Manas krutis paradijas ass, nepatikams drebuli. Muskuli triceja no mazam nejaukam trisam.
Metals ?kindeja pret akmeni.
Cilveka lidziba notupas un skatijas uz vinu ar vienaldzigu, nedzivu skatienu, skaidri cen?oties izdomat, ka precizak ievietot pilinataju sprauslas venas.
Tas bija pedejais apzinato bailu piliens. Pasaule attalinajas uz sekundes dalu, tad uztvere atgriezas paaugstinata lidz robezai. Tapat ka toreiz purvos, mirkli pirms neizbegamas naves, notika kaut kas, it ka noguru?aja kermeni butu noklik?kinajis neredzams sledzis.
Trice norima, un krasi noskaidroto apzinu pek?ni parnema niknums.
Sajutu smagumu un islaicigumu nevareja kontrolet. Vin? nejuta sapes plaukstu locitavas vai potites; stieplu gabali, kas vinu bija tureju?i bezpalidziga stavokli, bija nospragu?i, atstajot uz vina adas dzilus asinojo?us nobrazumus.
?ajos brizos kermenis dzivoja atsevi?ki no prata, stradajot tikai uz refleksiem – ar slauci?anu vin? nogaza radijumu zeme, un vina rokas jau bija satveru?as stativu, ar neticamu speku iegremdejot to nopluku?a kru?kurvja apvalka. cilveka lidziba.
Atskaneja krak?ke?ana un dzirksteles lidoja. Mehanisms bija piesprausts zeme, un vin?, izravis no ekipejuma pamanito pistoli, mehaniski atlaida dro?ibas ierici un nospieda sprudu.
?aviens trapija apdullino?i, tad aizvars noklik?kinaja tuk?gaita. Vin? merkeja uz speka avotu, par kuru liecas otra mehaniska butne, un nepalaida garam. Spradziens izputa dedzino?a gaisa brazmu, spozaka zibspuldze apzilbinaja, bet ienaidnieks cieta daudz vairak – vin? tika aizmests labus desmit metrus talak, atsitas pret koka stumbru un atstats gulam salauzta, kupo?a metala kaudze.
Man zvanija ausis.
Asinis teceja pa vina plaukstas locitavu, iekrasojot sunas lipigos pilienos.
No krumiem izlidoja izbijies putns. Veja brazma satricinaja koku lapas.
Pek?ni un strauji atgriezas dzives sajutas. Vesais vakara gaiss, nesot meza smarzas, ?kita apreibino?s – un lidz ar to pienaca pedejais apzinas paversiens.
Pec negaiditas cinas, kas izrava vina pratu no bezpratigas apceres stavokla, vin? nokluva jauna eksistences limeni.
Speka piepludums ?aja bridi bija izzuvis. Man bija sapigs kakls. Nedaudz atvilcis elpu, vin? devas pie avota, kas izplust no klints. Ledus udens lika sapet muskuliem, tacu pec asinu un netirumu nomazga?anas vin? jutas daudz labak. Starp citu, nobrazumi sadzija parsteidzo?i atri. Vini vairs neasinoja.
Atgriezies kautina vieta, vin? paskatijas apkart un zaliena pamanija divus plastmasas bagazniekus, kas nosmereti ar purva dubliem, kas paredzeti nesa?anai mugura. Viens bija atverts un tuk?s – ta viennozimigi bija ta pati nesaprotama iekarta, kuru nopluku?ie mehanismi nez kapec gribeja pieslegt savai asinsrites sistemai.
Piekeries, vin? atvera otra konteinera sledzenes. Iek?a bija daudz lietu: drebju un apavu asorti, dazas rezerves dalas, blava dazada kalibra patronu izmeta?ana, iznemamas baterijas un vairakas nepazistamas ierices.
Nav skaidrs, kapec mehanismiem vajadzigs apgerbs un apavi. «Bet tas man noderes,» vin? drebeja pec peldes ledainaja udeni. Apsedies uz laukakmena, kas izvirzits no zemes, vin? no mantu kaudzes izvelejas armijas zabakus, pec tam bikses un jaku no diezgan izbaleju?a maske?anas auduma.
Gerb?anas prasija daudz pulu; man bija jauzticas savai muskulu atminai. Vina nepievila, un driz vien vakara vesums mani parstaja mocit ar drebuliem.
Tagad ierocis…
Vin? rupigi nopetija pistoli, pec tam izvilka tuk?u zurnalu, atrada piemerotu municiju un saka to ladet. Uztveres dualitate atgriezas ar jaunu asumu. Ierocis izskatijas nepazistams, tacu vina pirkstu smalka motorika liecinaja, ka agrak vin? ?adu ierici vareja izjaukt un salikt ar aizvertam acim.
«Ka dzimtcilveki nokluva sala?»
Domas nemitigi lekaja no vienas lietas pie otras, ?kita saplestas un nekonsekventas, tacu tie?i tas modinaja apzinatu interesi par apkartni, pamazam veidojot esibas sajutu.
Tika atrastas tikai piecas vajadziga kalibra patronas. Saule nolaidas zem apvar?na, atri kluva tum?s, bet aiz makoniem lureja liels meness, piepildot apkartni ar aukstu spidumu.
Purva dubli uz kastem liecinaja, ka cauri purviem ir tacina.
ES biju izsalcis. Vin? negribeja gulet, un vin? nolema meklet celu. Nav svarigi, kur tas ved. ?kietami nepazistamaja pasaule deres jebkur? virziens. Vispirms jums ir jatiek ara no salas, uz daudzajiem jautajumiem, kas rosas jusu galva, atbildes noteikti nav.
Es nolemu iet viegli. Vin? gribeja iebazt pistoli jakas kabata, tacu ?is lemums radija diskomfortu. Tad vin? atgriezas pie zeme pienaglota mehanisma un nonema no ta kadu ekipejumu, tostarp ertu stiprinajumu ierocim.
Tagad ta ir kartiba.
?kiet, ka dzimtcilveki naku?i no rietumiem. Tur jamekle cel?.
* * *
Vin? atklaja veco celu tikai dazas stundas velak. Vienkar?a, bet izturiga inzeniertehniska konstrukcija sastaveja no savstarpeji savienotam porainam plastmasas saitem. Vinu bija gruti pamanit. Nedaudz iegremdets, klats ar udeni un pilets, uz purva fona nekadi neizcelas. Man bija jaatgriezas krasta, jaatrod piemerots koks un jaizgatavo no ta gar? stabs.
Tagad vin? vareja just savu celu, neriskejot atkal iekrist purva.
Ta nu es devos bez ?aubam, nedomajot uz priek?u. Manas kajas slideja. Vietas, kur saites zaudeja savienojuma uzticamibu, cel? bistami sasveras. Purvs kusaja un burbuloja apkart. Sen nokaltu?i koki pacelas divaina, kruzaina atklata meza.
Meness spideja spozi. Viegls vejin? svaidija vilnus pa tum?o udens virsmu. Nakts putnu saucieni aiznesa talu un dazkart skaneja biedejo?i. Starp sunainajam peldo?ajam salam bija liecibas par pagatni: piemeram, vin? pamanija kaut kadas lidma?inas fizelazu, kas izlida no udens, spriezot pec tas izmera – transporta. Bija kardinajums pie tas tikt un meklet kaut ko noderigu, tacu pamest inzenierzinatnu celu bija bistami.
Lidz ritam vin? bija pilniba izsmelts. Purviem gala nav redzams. Sunu vilno?anas ?upojas maigos vilnos, bet driz vien vin? pamanija nomelneju?u zagaru puduri. Stravas nestie sakneni cie?i ierameja nelielu zemes gabalu, laujot noorganizet atputu.
Neskatoties uz izsalkumu, nogurums atri darija savu, liekot man dzila miega.
Diena izradijas makonaina, un pusdienlaika saka smidzinat. Bija dregns un vess, tacu vinu pamodinaja nevis lietus, bet gan troksnis.
Kaut kas kustejas pa purvu, izdvesot plapajo?u skanu.
Muskuli bija nejutigi no ilgsto?as nekustiguma periodiem neerta stavokli. Vin? ar grutibam apgriezas uz saniem un paslepas starp aizkerumiem.
Skana tuvojas un driz aiz miglas mainigajam svitram vin? ieraudzija lielu piepu?amo laivu, kas parvietojas pa kanalu. Taja sedeja brunoti cilveki. Viens to kontroleja, bet parejie saspringti skatijas apkart, turot ierocus gataviba. Nav skaidrs, no kadam nepatik?anam vini baidijas.
Vin? uzmanijas, lai nekliegtu sve?iniekiem, tacu tie diez vai butu dzirdeju?i – vecais, diezgan nolietotais piekarinamais motors darbojas skali un sasprindzinats, un pec paris minutem laiva jau bija pazudusi aiz zaliena biezokniem, kas ierameja kanalu..
Juzdams, ka ir pietiekami atputies, vin? atkal devas uz rietumiem, aptaustidams cela saites ar stabu. Izsalkums ir mazinajies. Pastaigas mani sasildija. Lietus udens lases, kas tek pa manu seju, saslapinaja manas sausas lupas.
Vinam nebija ne jausmas, kurp vedis vecais cel?.
* * *
Tikai nakamas dienas vakara, pavisam parguris, vin? sasniedza purvu malu.
Reljefs strauji pacelas, starp retajiem skujkoku meziem visur paradijas veci krateri un bija redzamas salauztu nocietinajumu paliekas. Briva daba bojajas daudz sadegu?o iekartu.
Augstak nogaze, apmeram simts metrus no krasta linijas, gaiss pluda drumi, it ka tur kaut kas intensivi iztvaikotu. Paradiba ?kita nesaprotama, nepamatota, bet visureso?a.
Vin? nepamanija, ka to apiet. Visur pletas divaina dumaka, kas aizsedza nogazes un pameza aprises. To nesaspieda brazmainais vakara vejin?, sabojajot krumu lapotnes.
Salauztie nocietinajumi un nodedzinatais aprikojums vinu nemaz neintereseja. Es gribeju tikt prom no pretigajiem purviem, atrast edienu un dro?u vietu, kur gulet. Kamer vin? domaja, putnu bars pek?ni izlidoja no dumakas robezam.
«Tatad izgarojumi nav bistami?» Nejau?i izvelejies virzienu, vin? nolema risket. «Es pieture?os pie veca cela, lai nepazustu. Tas kaut kur vedis,» ar tadam domam vin? parkapa satrauco?as paradibas robezu un pec daziem soliem pek?ni nokluva pavisam cita telpa.
Tumsa tika nogriezta ka ar nazi. Vin? staveja nelielas apmetnes ielas vidu, pamazam ieplustot senas metropoles drupas. Blakus eso?as ekas, ne augstak par diviem staviem, izskatijas glitas, it ka tas butu celtas vakar. Visur auga gadsimtiem veci koki. Izplatito vainagu apak?ejie zari izstaroja maigu, klusu gaismu.
Kamer vin? ?okets, pilniga neizpratne paskatijas apkart, kads, pamanijis brunota ragamuffina paradi?anos, klusi pielida vinam aiz muguras.
Muca pieskaras man pakausi. Sajuta dega.
«Neraustieties,» sve?inieks, neparadidoties redzesloka, ar veiklu kustibu panema pistoli. – Kur? tas? Ka jus tikat cauri barjerai?
?oks no negaiditas situacijas mainas joprojam mutuloja ar pek?nu adrenalina piepludumu, un vin? nebija pieradis teikt vardus skali. Es domaju diezgan sakarigi, bet balss saites mani pievila. Galu gala vinam izdevas aizsmacis un pek?ni izspiest:
– Es nezinu… Es gaju pa celu… cauri dumakai…
– Eh, neparpludini to. Barjera ir neparvarama. Kas tu busi?
– Nezinu…
– Vai tas ir manekens?
– Nezinu…
– LABI. Izdomasim. Virzieties uz priek?u, bet bez mulkibam.
Ieroca stobrs tagad atradas starp lapstinam. Asinis joprojam blavi dauzijas vina deninos. Pec nojauta vin? saprata, ka spej izsist sve?inieku, lai ari kads vin? butu izradijies. Kad kads iedur jums mugura ar ieroci, atrau?anas no ?aviena ir tehnikas jautajums. Vina refleksi burtiski mudinaja vinu rikoties, tacu vin? atturejas.
«Puce, tas ir Makss,» aizsmakusi atskaneja balss. – Trauksme. Parbaudiet perimetru integritati. Pilseta sve?inieks, izgajis cauri barjerai. Ne, es nezinu, bet es to izdoma?u. Izskatas pec manekena. Sen nebiju vinus redzejis. Nac, tempu pats. Ja, sazinoties.
Mums bija jaiet talu. Starp glitajam majam izcelas pagatnes fragments. Kadas senas masivas konstrukcijas dzega, kas izlieta no betona, klata ar retam, laika novajinata. Pelekaja siena bija masivas durvis.
– Pieskarieties sensoram.
Tulit saka darboties domofons.
– Nu, kas tur bija pa nakti? – atskaneja neapmierinata balss.
– Ghoul, atveries. Mums ir jauns puisis. Izskatas pec manekena. Mums japarbauda DNS un naniti.
– Vai nevari sagaidit lidz ritam? Esmu aiznemts.
– Atveriet, es saku! Iespejams, perimetra izraviens. Man nav laika ar tevi strideties!
Elektriska sledzene noklik?kinaja, un piedzina klusi cauksteja. Brunu durvis noslideja uz saniem.
Tie?i aiz sliek?na atradas gaisa sluzu kamera. Zem zemas (nedaudz garakas par cilveka augumu) arkas ar noradi mirgoja sensoru bloks.
– Maks, vari iet, es pats izdoma?u.
– LABI. Informejiet mani.
Piedzina atkal dungoja. Ardurvis aizveras un iek?ejas durvis saka kusteties.
– Manekens, taisni uz priek?u un pa labi. Izmetiet savas drebes atkritumu tvertne, veiciet dezinfekciju un naciet tie?i pie manis uz parbaudi.
Atri, negaiditi notikumu paversieni izraisija klusu protestu. Sajuta naca no zemapzinas dzilem, it ka agrak neviens neuzdro?inajas to pasutit. Vismaz ?adu negaidito psihologisko krasojumu situacija ieguva.
Vin? nesteidzas izpildit noradijumus. Vin? paskatijas apkart ar intereses un aizkaitinamibas sajaukumu.
Pla?a telpa aiz sledzenes atgadinaja tirdzniecibas stavu. Gar sienam tika izveidotas holografiskas vitrinas. Uz tiem uzraditie priek?meti izskatijas nesaprotami. Butiba ?eit bija apskatami mazi slegti korpusi ar skaidri salasamiem, bet bezjedzigiem markejumiem.
– Mums ir problemas? – acimredzot caur dro?ibas sistemu vinu veroja bunkura ipa?nieks.
«Ne,» vin? tik tikko apspieda trulas emocijas.
– Tad nesamaziniet atrumu. Purvi ir pilni ar visadam infekcijam. Tostarp cinas virusi.
Arguments ?kita parliecino?s. Labaja puse patie?am bija citas durvis. Vin? klusiba sekoja noradijumiem. Vin? iegaja ?auraja telpa, iemeta lupatas atkritumu tvertne (ierice automatiski atvera tvertnes izvelkamo grozu) un sastinga.
Saspiestais gaiss izpluda no caurumiem sienas, nesot niecigu, asi smarzojo?u balstiekartu, kas vairak atgadina miglu. Procedura aiznema ne vairak ka desmit sekundes. Sajutis vieglu dedzino?u sajutu, vin? pieskaras savam vaigam. Rugaju pazudu?i. Tomer, piemeram, iss apkalpes griezums ar tikko izaugu?iem matiem.
Atkal iznaca paplate. ?oreiz bija tiru apgerbu komplekts.
– Pasutiet. Tagad jus varat doties talak. Tikai bez mulkibam, labi?
Uz kurieni doties, kluva skaidrs, tiklidz vin? atgriezas galvenaja zale. Vairakas holografiskas vitrinas izsledzas, bet to vieta siena atveras biezas durvis, aiz kuram tika uzstaditas vel vienas vartejas.
Nakama telpa izskatijas pec laboratorijas. Pamanijis pilienu sistemas un miksto cauruli?u parpilnibu ar asinim, vin? nevilus saspringa.
– Nu ko atkal? – Spoks paradijas aiz plaukta, kas bija piepildits ar augstiem caurspidigiem traukiem. – Vai tev ir bail no asinim?
Divaina kompleksa ipa?niece izradijas kalsna, gara auguma un nedabiski izlocita, it ka saburzita.
– Neskaties uz mani. Starp citu, tas ir tie?i kaujas genetiska modifikatora ietekmes sekas. Sedies,» vin? noradija uz kreslu. «No ka jus baidaties, es jautaju?»
– Man uzbruka. Divi sava veida mehanismi. Viniem bija lidzigas ierices.
– Purvos?
«Uh-huh,» vin? joprojam neizlemigi staveja. Nepatikamas atminas prasija piesardzibu. Vinam nebija ne jausmas, kas ir ?ie cilveki un kadi bija vinu patiesie motivi, vai ne?
– Un ko tu izdariji? – Spoks apsedas pie kibernetiskas sistemas terminala, saliecies, darba ekranu ielenkuma.
– Es vinus abus nogalinaju.
– Stulbi. Tomer nav parsteidzo?i. FYI: Tie bija atbalsta androidi.
«Vini gribeja izsuknet no manis asinis!» Apdullinats ar ?okeri un piesiets!
«Neviens negrasijas suknet no jums asinis.» Preteji. Vini meginaja jums palidzet. Ieviest modifikaciju nanitu veida. Un tie parasti tiek sajaukti ar pacienta asinim. Loti reti purvos var redzet atbalsta transportlidzeklus. Jums nevajadzeja vinus nogalinat. Vai jus vismaz lietojat zales?
– Es nezinu, par ko mes runajam.
– Labi, es jums saku: apsedieties, beidziet skatities apkart. Vispirms identificesim jus.
Vin? parvareja savu piesardzibu un apsedas kresla. No roku balstiem izbiditi divi elastigi manipulatori. Viens panema asins paraugu no pirksta, otrs vienkar?i kaut ko uzsmereja uz plaukstas locitavas.
Minute pagaja klusuma, tad Spoks, lasot datus, ar izbrinu un neizpratni paskatijas uz nelaiki.
«Man ir pietiekami daudz rupju par nakti!» vin? nomurminaja. «Ko lai es saku, izravienu replikants, septita paaudze, atjaunots ar pamata nanitiem!» Pagaidiet, tagad es izpeti?u DNS arhivus – jus tikat atbrivots ierobezota daudzuma.
Vin? absoluti neko nesaprata no Vepu monologa. Es vienkar?i sedeju un gaidiju.
– Nu, iepazisimies, vai ne? – pec briza vin? pagriezas ar kreslu. – Datubaze ir DNS. Jusu prototipa vards bija Ignats. Izsaukuma signals – «Zvers».
– Kas ir «izraviena replikants» un «prototips»? Vai varat to pareizi izskaidrot? Vai es kaut ka at?kiros no citiem cilvekiem?
– Cilveku? «Vels rugti pasmaidija, bet, atceredamies, ar ko vinam bija dari?ana, vin? nedaudz atmaigas: «Labi.» Atvainojiet. Tu neko nezini. Kopuma klausieties un atcerieties. Es to nepaskaidro?u divreiz. Cilveki jau ilgu laiku ir prom. Jus, es, ikviens, ko jus satiekat, esat replikanti. Mes kadreiz esam raditi ka paligmateriali – pagaidu biologiskie apvalki, kuros tika ierakstita prototipa, tas ir, cilveka, apzina. Piemeram, spriezot pec DNS, jusu prototips bija kads Ignats Zverevs. Tas ir skaidrs?
– Ne isti. Kur cilveki pazudu?i? Kapec viniem bija jarada replikanti? Kapec es jutos ka cilveks?
– Paskaties, ka vin? runaja. Uzreiz var just, ka ir septita paaudze. Jautajumi, starp citu, ir pareizi, bet lielaka dala cilveku tos neuzdod. Un ne visiem patik atbildes.
– ES gribu zinat.
«Cilveki mus radija kara laika. Lai pa?i nenomirtu. Replikants ir uzlabots cilveks. Izturigaks. Mums ir maksligs skelets, uzlabotas fiziskas iespejas, un musu galvas papildus biologiskajiem nervu audiem ir ari neirocipu slanis. Tie satur primaras, minimali nepiecie?amas zina?anas – tapec jus varat runat, atpazit objektus un reaget uz notikumiem. Bet papildu neironu tikls ir izveidots ta, lai jusu smadzenes jebkura laika varetu parnemt cilveka apzinu.
– Kas ar mani notiks?
«Jus uzreiz pazudisit ka cilveks.» Paradisies Ignats Zverevs. Bet neuztraucieties, tas nekad vairs neatkartosies. Es teicu: visi cilveki nomira. Un tagad dazi vardi par tagadni, lai aktualizetu lietas – Voks runaja tikai pec butibas. – Vecais kar? beidzas pirms apmeram trisdesmit gadiem. Bet replikantiem ir viena at?kiriga iezime. Mus var atjaunot caur nanitiem.
– Tatad pec desmitiem gadu mani no jauna radija mikroskopiskas ierices?
– Labi darits, tu doma. Bet ?eit ir problema: jus esat septitas paaudzes replikants. Lai izmantotu savas potencialas iespejas, nepiecie?ams vismaz septita un velams desmita limena mikroma?inu komplekss.
– Un kas man tagad jadara?
Ghouls neatbildeja uzreiz. Vin? ilgi verigi skatijas uz Ignatu, tad noputas, acimredzot, atbildot uz vina pa?a domam, un isi skali sacija:
– Vienkar?i dzivo. Dzive ir davana. Fiziski tu esi cilveks, tikai izturigaks. Tapec labs padoms, paskatieties apkart, atrodiet kaut ko, kas jums patik. Un par parejo man ir vienalga.
– Tas ir viss?
– Nu, ir vel viena nianse. Musu pasaule es runaju par modernitati, viss ir saistits ar nanitiem. Tie sniedz papildu iespejas gandriz jebkura joma, kalpo ka universals maksa?anas lidzeklis un vienlaikus – vertigaka prece. Jo augstaks ir nanitu limenis, jo lielakas iespejas tiem paveras un augstaks novertejums. Ja velaties iegut otra limena mikroma?inas, tad jums bus jamaina pamatma?inas proporcija viens pret diviem. Tre?ais – katrs tre?ais. Kurss ir skaidrs, vai ne?
– Es saprotu. Kur tas var dabut?
– Naniti spej vairoties organisma. Laika gaita paradisies neliels parpalikums. Mes ?o paradibu saucam par «dzivsudraba sviedriem». Tie tiks izspiesti siku pilienu veida caur adas poram. Bet labak nelaut tam nonakt. Procesu nevar paredzet iepriek?, un ?adu parpalikumu savakt ir arkartigi gruti. Pec mene?a nac pie manis, panem?u asins analizi, un, ja mikroma?inu limenis bus paaugstinats, izteik?u litru. Tos ir viegli izolet no asinim.
«Vai tapec vini tevi sauca par spoku?»
– Nu ta var teikt. Lai gan ir ari citi iemesli. Es neapvainojos. Katram ir savs veids, ka pelnit naudu. Ticiet man, manejais nav no sliktakajiem,» vin? piebilda ar divainu sminu.
«Vai naniti nevar jus atjaunot?»
– Vai jus runajat par genetisko deformaciju? Ne. Visa sava dzive es nekad neesmu saskaries ar mikroma?inam, kas butu augstakas par tre?o limeni. Un, lai labotu ?adu kaiti, ir nepiecie?ami piektas modifikacijas naniti. Starp citu, ?eit ir vel viens padoms: kad klustat nedaudz stipraks, dodieties uz vietu, kur aizpildijat atbalsta androidus. Jebkura gadijuma jus nezaudesit naudu. Atrodiet zales, kuras vini gribeja jums injicet. Protams, nanita substrats, jo bija nepiecie?amas jusu asinis.
Ignats pamaja. Nosaukums pat manas domas izklausijas neparasti, ka atklasme.
– Vai es varu iet tagad?
– Ja. Pret jums nav pretenziju. Es informe?u musu komandu par identifikacijas rezultatiem. Bet esi piesardzigs. Neviens nekad nav klatiene saticis izravienu replikantus.
– Ar ko es at?kiros no citiem?
– Uzlabota neironu saskarne un dazada veida kaujas spejas, tacu pamata naniti ar tam netiks gala. Sporadiski ieslegumi var notikt un notiks, bet tikai kritiskos apstaklos. Tatad, ?e tev,» Vokulis vinam pasniedza nelielu ierici ar rokasspradzei lidzigu stiprinajumu. – ?is ir komunikators.
– Sazinai?
– Parsvara. Izmantojot to, varat ari izveidot savienojumu ar vietejo tiklu. Pagaidam labak kluset par savu izcelsmi. Un vards un izsaukuma signals – sakiet, ka Voks man ir ieteicis.
– Paldies. Man nav ko atmaksat.
«Kad pienaks laiks, mes iekartosimies.» Pagaidam paskaties apkart un pierodi. Apkartne ir daudz tuk?u maju. Un daba laika gaita veiks savu gaitu. Kad jus varejat izklut no purviem, tas nozime, ka jums nav vajadzigas prasmes, tas tikai pagaidam ir pasivas.
2.nodala
Replikants norekins…
Ta Ignatam sakas jauna dzive.
Vin? atstaja Ghoul pilniga apjukuma. Bija jau dzila nakts. Vareno koku apak?ejie zari joprojam izstaroja gaismu, bet aug?a valdija tumsa. Aizsargajo?ais kupols, kas dro?i maskeja pilsetinu, nelava redzet ne purva krastu, ne citu apkartni.
Paskatijies apkart, Ignats lenam gaja pa ielu. Blivas un glitas ekas pamazam izzuda, atklajot senas apmetnes patieso strukturu. Tagad visapkart bija sagruvu?i debesskrapji. Gadsimtiem veci koki tika prasmigi ieklauti metropoles arhitektura. Vinu zaru mirdzums, visticamak, bija genetiska dizaina rezultats.
Patiesiba lielako dalu no kupola klatas vietas neizmantoja neviens. Acis iekrita platas kapnes, satiksmes krustojumu stublaji un pat gravitacijas liftu ?ahtas – ?adu konstrukciju ramji pacelas un nogrima tumsa.
Senajai pilsetai bija izteikta pakapju arhitektura. Agrak ta bija pla?a un gai?a – ?eit bija daudz laukumu un parku, augstceltnu pagrabos atradas milzigas tirdzniecibas centru telpas un citas metropoles infrastrukturas – zemapzinas limeni tika genereti daudzi koncepti un ar tiem saistiti atteli, it ka gabals no ta joprojam butu saglabajies tas neirocipu prototipa atmina.
Visur bija redzamas iznicina?anas pedas, bet pagatnes retas pamazam un vienmerigi uzsuca daba. No betona plaisam sadigusi zale un krumi. Lietus laika pa ielam strautiem teceja udens, veidojot smil?u un grants nogulsnes.
Vina uzmanibu no apkartejas vides pardomam noversa automatiski ieslegtais komunikators. Acimredzot tas bija iepriek? noregulets uz noteiktu frekvenci un tagad darbojas racijas rezima:
– Kazoka, kur tu ej?!
– Sazinaties.
– Barjera nestrada! Kas noticis?!
– Valsts fiskalais dienests ir slegts.
– Ka tas var but?!
– Klusi. Speka bloki nomira, visi uzreiz. Parslodze. Kads izveidoja klejojo?u tarpa caurumu. Es jau to daru. Kontrolejiet perimetru!
– Sapratu. Darbs. Mes to nosegsim.
Ignats, iepriek? iegrimis savas domas, kluva piesardzigs. Vin? vairs nebija parsteigts, cik atri vina kermenis nonaca «saspiestas atsperes» stavokli. Process aiznema sekunzu dalas un bija refleksa reakcija uz briesmam.
Kaut kur taluma pek?ni atskaneja ?avienu grabo?a skana. Spriezot pec ugunsgreka ritma, sadursme izradijas pek?na un islaiciga.
– Puce, atbildi! Spradziens? Niks?
Klusums. Nesejfrekvenci pek?ni apslapeja traucejumi.
Metiens trapija skali, tuvu un negaiditi. Ignats acumirkli koncentrejas uz skanu.
– Snaiperis! – sakarnieks atkal atdzivojas. Savienojuma laika dzirdetas balsis liecinaja par panikas sakumu. Acimredzot uzbrukums replikantiem bija pilnigs parsteigums.
– Kur? izlauzas cauri?
– Nav ne jausmas! Vini nolika «novajeju?u» grupu, tacu vini bija acimredzami nomaldiju?ies.
?aviens atkal atskaneja. ?oreiz Ignatam izdevas pamanit balu zibspuldzi, kas apgaismoja vienu no senas, neapdzivotas ekas loga ailem.
«Zvers ir kontakta,» vardi izskaneja pa?i no sevis. – Pamanija snaipera poziciju.
– Zvers, kas tu vispar esi?
– Pajauta Maksam, – vin? jau virzijas interesejo?as augstceltnes virziena, isam svitram ?kersodams pla?o aleju. – Jauninais. Manekens. Spokam bija jaatdod informacija.
– Zvers, tas ir Makss. Orientejiet mus. Tu esi neapbrunots, pats tur neej!
– Es nevaru dot noradijumus. Vietejo atsaucu nav. Pamestas apkaimes. Piektais stavs. Eka tris ielu saplusme…
– Sapratu. Es zinu ?o vietu. Neiesaistieties nepatik?anas.
?aviens trapija velreiz.
– Vaji – minus. Uz galvu. Mikroshemas ir miskaste. Naniti vairs nepalidzes.
– Sip, esi uzmanigs. Tam jabut inkiem!
– Nu, kur? gan cits varetu nocirst barjeru? Vini, neviens cits…
Ignats beidzot sasniedza velamo eku un piespiedas pie sienas netalu no pla?as spraugas. Elpo?ana kluva neregulara. Vinam nebija ieroca. Mums jaienak, bet ka? Stavs, iespejams, ir aiznemts. Loznat nepamanitam nav risinajums – vina domuzimes paceltie smalkie betona putekli nokrita negribigi, nodevigi virpulojot – tad zem viegla veja tie tika ievilkti sprauga, un tur pek?ni paradijas iepriek? neredzams lazera staru rezgis.
«Strijas»…
Ienaidnieks ir pieredzejis, bet situacija butiba ir strupcel?. Ja jus gaidisit palidzibu, snaiperis iegus bagatigu razu. Iespejams, ka eka ir slazds. Citadi nezinamais ?avejs butu labak pargerbies.
«Maks, ?eit ir acimredzamas lamatas.» Snaiperis pievilina tevi pie sevis.
– Pienemts. Cik inku jus redzat? – vin? uzreiz atbildeja.
– Es nevienu neredzu. Bet nav tikai viens snaiperis, iespejams, ir ari citas pozicijas. Es uzskreju lazera strijam.
– Ir teikts: nejaucieties! Mes klusi ielidisim. Drupas…
– Pienemts.
Vinam nebija nodoma izpildit paveli. Vin? atbildeja, lai nesaasinatu situaciju un neapgrutinatu kaujiniekus ar liekam bazam par neapbrunoto jaunpienaceju. Vin? ienida nervozu gaidi?anu mala. Domas steidzas atri, dazas, ?kiet, iznira no pagatnes, ko vin? neatcerejas.
Darbibas virziens ierosinaja sevi. Putekli, kas iezimeja lazera starus, jau bija nosedu?ies, tacu tagad vin? zinaja par slazdu un vareja to izmantot sava laba. Lai ieklutu grida, nepiecie?ams ugunsdro?ibas segums. «Tripwires» to var nodro?inat, ja tie ir savienoti ar spradzienu, nevis ar trauksmes sensoriem.
Mums bus jaizmanto iespeja un japarbauda…
Pieskaroties, mana roka atrada paris piemerotus olus. Vin? joprojam bija piespiests pie ekas arsienas, atrodoties ienaidnieka «miru?aja zona». Ne snaiperis, ne hipotetiska seguma grupa vinu neredzeja un nevareja vinu sasniegt ar ?avienu.
Ignata mestais akmentin? nokrita tie?i blakus spraugai un aizripoja nedaudz talak, atdarinot neuzmaniga protektora skanu.
Klusums bija apdullino?s. Neviens no skanas nesaravas, tacu vini nevareja atstat apak?ejo stavu bez parsega, palaujoties tikai uz «izsleg?anas vadiem». Kads bija jaiecel par apsardzi.
Tie?i ta… Grants tikko dzirdami ciksteja. Drupas zem kajam ir pilnas ar visadiem atkritumiem.
Ignats nekustejas, visa vina uzmaniba pieversas dzirdei.
– Fan, iznac un parbaudi. Ara ir kads. Es neredzu parakstu, bet biosensors dreb.
No galvenas ieejas eka paradijas tikko pamanams cilveka siluets. Vina kamuflazas sistema darbojas nepareizi. Tas, kuru sauca par «Fanu», loznaja gar sienu, bet vina redzeslauku blokeja liels gruve?a gabals, aiz kura slepas Ignats.
– Neviens. Tas tevi iedomajas.
Ignatam nebija ne jausmas, ka vin? dzird un at?kir vardus. Varbut darbojas kada no «izraviena replikanta» spejam?
«Tik un ta parbaudi,» atskaneja klusa atbilde. – Sensors uz kadu reage. Tas noteikti nav ?kerslis.
Varbut Ignata uztvertie vardi pat nebija skali izrunati. Ne velti Vezis uz vinu skatijas ar zinkaribas un bailu sajaukumu.
Ta vai citadi ienaidnieks tagad rikojas saskana ar saviem planiem. Sagaidijis, kamer patrulnieks sasniegs spraugu, Ignats iemeta lielaku akmeni, lai noteikti trapitu lazera staru rezgi, un nekavejoties atkapas aiz aizsega.
Bija paredzets, ka vadi eksplodeja. Liesmas uzliesmojums izgaismoja ielu, un pec plazmas zibspuldzes uz visam pusem skara specigu elektrostatisko sabrukumu lauztas izlades. Viens no viniem trapija ienaidniekam, kur? loznaja gar sienu. Atskaneja asa sapju kliedziens, ?rapneli sagrieza kupo?o betona granti, un Ignats jau metas uz priek?u.
Cinitajs guleja ielas otra puse. Vina ierocis, nezinamas modifikacijas ?autenes komplekss, spradziena tika izmests. Ignats satvera trofeju rulli, pierauca lidz celgalam un ar isu lecienu iegrieza, pamanot enu gridas dziluma.
– Zvers, kada ?au?ana? – Makss nervozi jautaja.
– ES iegaju. Minus divi – isas frazes netrauceja rikoties. Vin? jau atradas zale, paguva raknaties pa miru?a municiju, panemot ipa?uma lozu necaurlaidigu vesti ar vairakiem maisiniem – Ignats tos uzmeta par plecu, atri attalinoties no izraviena vietas.
Cinas prasmes bez dzives pieredzes ?kita draudigas, it ka iek?a sleptos kads cits: auksts, aprekins un nezeligs.
Tomer vini neatstaja vinam laika pardomam. Vairaki lozmeteju spradzieni uzreiz skaru?i no kapnu telpas saniem un no otra stava tumsas – uguns tika iz?auts caur vietam noslideju?o, ieluzu?o griestu spraugam.
Ignats apgazas pari buvgruzu kaudzei, atrada pajumti aiz izpostitas telpas biezas sienas un uz bridi sastinga, klausidamies sava ierobezotaja uztvere. Visapkart valdija tumsa, peldeja asi betona putekli, bija dzirdami steidzigi soli un klusa ?kindona – skanas bija sadrumstalotas ar atbalsim, mulsinot virziena sajutu.
Brunuvestu uzvilk?ana un macinu nostiprina?ana izradijas dazu sekunzu jautajums. Magnetiskas sledzenes un arejie stiprinajumi «BC» izradijas intuitivi.
Uz notverta ?au?anas kompleksa vin? nekadas norades nav pamanijis. Nebija jaudas limena, nebija municijas paterina skaititaja, un temeklis izradijas vienkar?s, bez elektroniskiem zvaniniem un svilpieniem. ?kiet, ka tas biju?ajam ipa?niekam bija dazas implantetas apak?sistemas, kas papla?inaja redzes un citu kermena manu sistemu iespejas. Vismaz eka valdo?a tumsa netrauceja ienaidniekam kusteties un ?aut.
Ignats bija parliecinats, ka ari vinam ir kaut kas lidzigs, tacu Veza vardi tie?i apstiprinajas: bazes naniti acimredzami netika gala ar slodzi. Isas, sporadiskas neironu saskarnes aktivize?anas sniedza bezjedzigu, fragmentaru informaciju un tikai mazinaja speku, izraisot pek?nus reibonus.
Netalu bija dzirdama ?alkona. Vini mekleja vinu klusi un merktiecigi. Vietam debesskrapja pirma stava milzigo telpu izgaismoja genetiski modificeto koku niecigais mirdzums, kuru vainagi stiepas pari drupam.
Tumsa bija blavi saskatamas vairaku nekustigu eskalatoru aprises. ?is cel? aug?up dro?i vien ir stipri aizsprostots,» Ignats paskatijas apkart, mekledams pienemamu risinajumu, skaidri saprotot: kave?anas ir ka nave.
Apmeram divdesmit metrus talak, gruve?iem nokaisitas tirdzniecibas gridas gala, udens ristijas un pileja. Ekas sturi tur bija aizputis sens spradziens, un netalu no robainajam sienam atradas mezglaini veidojumi, visticamak, saknes kadam no milzigiem kokiem. Kapec nav cela uz aug?u? – Vin? lukojas tumsa, lidz vinam sapeja acis. Ja, tas noteikti ir saknes. Deformejies, plosits, bet izdevies sadziedet vecas bruces. Tie divaini izliecas, ?ur tur savijot senas ekas neso?os balstus.
«Es noteikti noklu?u otraja stava, izmantojot tos,» Ignats domaja. Bet ka noverst ienaidnieku uzmanibu ar labakiem sensoriem? Kamer vin? slepas patversme, tik tikko elpot, vini turpinaja neatlaidigi meklet iebruceju, pamazam tuvojoties.
Nervu duelis ievilkas, bet ta iznakumu pek?ni iz?kira netalu izcelusies ap?aude.
Acimredzot Makss veiksmigi vadija grupu pa trim ielam, cauri drupam, tacu tik un ta ieduras apsardze ekas tuvakajas pieejas.
Solu troksni apslapeja ?au?anas rukona. Ignats, noliecies, metas cauri izpostitas tirdzniecibas telpas atklatajai zonai, parleca pari plastmasas kaudzem, kas bija paliku?as no plauktiem un vitrinam.
Pec vina nejau?i nogriezta linija. Varena saknena blivaja koksne ierakas vairakas lodes ar blavu skanu.
Neapstajoties, vin? uzkapa augstak, iztaisnojas pilna auguma, sniedzas pec sadrupinatu griestu fragmenta, kas skumji karajas uz saliekta stiegrojuma, un pievilka sevi, atrodoties otraja stava.
Ekas sturis patie?am bija sabrucis. Vairaki jauni dzinumi (isi, salidzinot ar milziem, kas valdija par pilsetu) izdigu?i no grumbulotu saknu mudzekla, aizenot drupas.
Uzkapt vinu zaros nebija gruti. No vainaga Ignats paguva pariet uz pla?o piekta stava balkonu, piespiedas pie sienas, klausidamies un skatidamies apkart.
Ap?audes apak?a turpinajas nemitigi. Acimredzot cina sakas ka pozicionala. Abas puses atradas aizsega, bez taktiska parsvara.
Vin? neuzdro?inajas sazinaties. Joprojam nav jegpilnas informacijas. Jums bus jarikojas vienam. Kapec vin? vispar iesaistijas kauja, kur? ir draugs un kur? ir ienaidnieks – tadi jautajumi neradas, it ka pietiktu ar pa?u faktu par kada areja speka uzbrukumu ?kietami mierigam izligumam.
Naniti, reagejot uz kaut kadam ipa?nieka iek?ejam ?aubam, atkal meginaja palidzet. Tas izpaudas pek?na vajuma lekme. Bet vin? dzirdeja cukstus, kas loznaja pa muguru ar zosadu.
«…pek?ni tas neizdevas…»
"…nogalini ?os…»
«…nemsim gusteknus par fermu citur…»
Mana galva strauji griezas. Uz peleko sienu fona paradijas un pazuda cilveku figuru konturas – Ignatam isti nebija laika atcereties un aptvert noskanojumu, bet jau nakamaja mirkli, dze?ot diskomfortu un ?aubas, netalu ierunajas liela kalibra.
Smagais impulsa lozmetejs acumirkli apgrieza paisumu, skaidri paradot, kur? no ?ejienes iznaks dzivs un kur? paliks drupas uz visiem laikiem. Zemak eso?as ekas iezimejas liesmas, nodrebeja, absorbejot daudzus sitienus – to aprises kluva nestabilas, un pec tam Maksa grupas patversmes uzvarijas ar plazmu – pec trieciena ar ?kersli, liela kalibra IPC cilindriskas lodes acumirkli parver?as karsta jonizeta gaze., sadedzinot kubikmetrus betona, aizslaucot no skata uzticamas ekas, atstajot aiz sevis tikai kupo?u ?kembu kaudzes.
Vel mazliet, un viss bus beidzies.
Ignata seju izkroploja dusmu grimase. Jau kalsns, jo tikai dvesele vareja notureties, vin? acumirkli kluva noguris, it ka vina kermenis butu nonacis «piespiedu» rezima, izdedzinot savas niecigas iek?ejas rezerves. Acis bija dzili iekritu?as, tajas bija redzams zinams vajprats – naniti stradaja ?kibi, nekonsekventi – vinu «palidziba» izskatijas loti ap?aubama.
No balkona bija tikai vienas durvis, kas veda uz eku. Vin? pagruda vinu ar plecu, iemeta iek?a granatu un metas sekunde pec spradziena.
Divi cinitaji tikko piecelas no gridas. Spradziena vilnis vinus nogaza no kajam, tacu, pateicoties smagajam brunam, tika tikai nedaudz satricinati. Mebelu fragmenti, kas apaudzeti ar plastmasas ?kembam un asi kupinati.
Isi uzliesmojumi plosijas cauri tumsai. Mehaniski parbaudot rezultatu, Ignats metas pari dumu pilnajai telpai. Koridora ielidoja granata.
Vin? nemeginaja aptvert notieko?o. Stradaja, lai izdzivotu. Spradziens izklausijas pec isas rukonas un izputa karsta gaisa brazmu. Manas ausis bija aizsprostotas, bet man vairs nebija japalaujas uz savu dzirdi nekartibas uguns pika melnaja elle.
Parripojis pari krauk?kigajai, gruzdo?ajai plastmasai, vin? sasniedza nelielu zali, at?ava no celgala, ar acim uztverot situaciju un rezultatu – uz labas rokas paveras vel vienas durvis, un Ignats dasni pabeidza veikalu.
Tiri…
Atkal lec uz priek?u. Skrienot vin? paguva parladet ieroci. Trofeju macina ir paliku?as divas granatas. Abi devas uz savu galamerki, telpa, kuru apgaismoja nemierigi statikas uzplaiksnijumi, no kuras iz?ava impulsa lozmetejs.
No spradzienu dardona mana dzirde bija gandriz zaudeta.
Speks bija nodevigi izkusis. Vin? nevareja ilgi noturet ?o tempu. Parguru?a kermena robeza pienaca atri un paredzami.
Pla?aja stura telpa ar logiem, kas versti uz dazadam ielam, patiesiba uz stativa ma?inam bija uzstaditi divi lielkalibra IPC. Abi kluseja, triecienvilna parnemti.
Kontrole.
Isu spradzienu skanas tik tikko ielauzas apzina. Ienaidnieks, kur? meginaja piecelties, klibs nokrita uz gridas.
Realitate tika uztverta lekmes un sakumos. Pacelis stativu, vin? apskatija IPC un pagrieza to pret ieeju, izmisigi cerot, ka vinam nevajadzes ?aut. Darbinot smagos impulsa ierocus, parasti rodas sekundarais triecienvilnis, no kura var pasargat tikai specials aprikojums.
– Maks, tas ir zvers. Nac iek?a, ja esi dzivs. Lozmeteji tika nonemti. Es izture?u vel dazas minutes.
* * *
Vinam vairs nebija jacinas. Ienaidnieks, pazaudejis smagos ierocus un nesapratis, ka vinu potencialie upuri ielauzas eka, uzskatija par labako atkapties.
Ap?audes skanas atri apklusa. Klusums pek?ni kluva apdullino?s. Ignats joprojam tureja ieeju ar ierociem.
Koridora bija dzirdami soli.
– Zvers, tavejais. Ne?aujiet neti?am.
Paranoja pek?ni lika par sevi manit. Ir situacijas, kad paranojas nav parak daudz. Ne tikai replikanti no pilsetas vareja klausities un izmantot sakaru frekvenci. Bez uzticamas identifikacijas sistemas nevareja but parliecinats, ka balss, kas atskaneja no koridora, pieder Maksam.
– Pieradi.
– Godigi. Jautajiet.
– Ka tu mani satiki?
– pieliku stobru pakausi. Un vin? tev atnema ieroci.
– Nac iek?a.
Pec minutes telpa kluva parpildita. Cinitaji turpinaja ierasties. Ikviens gribeja paskatities uz jaunpienaceju, kur? izglabis vinu dzivibas, paglaudit vinam pa plecu, pateikt dazus uzmundrino?us vardus, un Ignats uztvera apkartni caur galeja izsikuma prizmu. Isa cina vinam atnema visu. Speks, speja sakarigi domat, draudziguma drupatas.
«Eh, brali, tu tik tikko vari nostavet kajas,» Maksims tureja rokas ?lirces cauruli. Vin?, neko nejautajot, iedeva Ignatam injekciju. Tie?i caur apgerba audumu.
Parsteidzo?i, ka mana galva uzreiz noskaidrojas.
– Nevajag saspringt. Ie?priceja nanitu devu. Cinas, atbalsta. Tagad klus vieglak.
Tikmer cilveki savaca trofejas. Abi IPC tika iznemti no ma?inam un aizvesti. Atnemti ari bojagaju?o ieroci, ka ari atsevi?kas smagas tehnikas dalas.
– Kas vini ir? «Ignats, nedaudz atjedzies, paskatijas uz savu ienaidnieku kermeniem. Areji tie neat?kiras no citiem replikantiem. ?oreiz, redzot asinis, vin? neizjuta ne bailes, ne riebumu, ne vajumu – emocijas nomierinajas, it ka izgaisu?as.
– Killhunters. «Lietas ir sliktakas par inkiem,» Makss atbildeja.
– Vai tie ir replikanti? – Ignats noskaidroja.
– Ja. Replikanti. Bet ne ta ka mes. Vini medi nanitus. Vini uzbruk mierigam apmetnem. Nogalinatie tiks prepareti uz vietas. Tas ir ?ausmigs skats, es jums teik?u. Tas ir ?ausmigi, pat ja atrodat vinu lauka laboratoriju pagaidu atra?anas vietas. Un dzivus sagustitos ved uz fermam.
– Kas tas ir par «fermam»?
– Replikantus tur tur ka lopus. Tie tiek imobilizeti un sukneti ar zalem, kas provoce nanitu skaita palielina?anos.
– Un kas notiek ar ieslodzitajiem?
– Vini regrese, klust par frikiem. Parasti smadzenes ir pirmas, kas piedzivo neveiksmi, un kermenis var dzivot vairakus gadus ar maksligo uzturu. Ejam, Ignat. ?eit pui?i to izdomas bez mums. Man vajag dzerienu. Sedesim, mazinasim stresu un runasim vienlaikus. Jus iederaties laika. Vin? mus izglaba no lielam nepatik?anam. Mednieki parrava barjeru, nostiprinajas eka un gaidija palidzibu. Ja vini butu uzbruku?i no visa speka, izligumam butu pienacis gals.
– Kapec jus saglabajat tik lielu aizsardzibas radiusu? – jautaja Ignats. – Kapec drupas tika ieklautas perimetra?
«Tas nav atkarigs no mums,» Makss atbildeja. «Fazes nobides izstarotaji darbojas tikai noteikta attaluma viens no otra,» vin? paskaidroja. «Jus to nevarat mainit, tapec mums ir japarklaj dala no iznicinatajiem rajoniem ar kupolu.
* * *
?ovakar Ghouls loti piedzeras, ko vin? reti atlavas darit.
Pirmkart, nav viegli saindet nervu sistemu, ko atbalsta naniti. Otrkart, vinam nepatika reibuma stavoklis, tacu ?odien atgriezas sajuta, ko citadi nevareja noslicinat.
Tas dzela, asinoja, grauza no iek?puses un atteicas apklust.
Ghouls dzera viens pats, ar katru bridi klustot drumaks. Viss notika uz atklatas terases zem milziga koka zariem, kas bija stipri cietis ilgsto?a kara kaujas, bija mutaciju kroplots, tacu izdzivoja.
Milza apak?ejie zari izstaroja vaju gaismu, kas, ta sakot, izgaismoja vieteja «kluba» gleznaino atmosferu.
Parasti vakaros ?eit pulcejas replikanti, kuri bija brivi no darba. ?eit tika noslegti darijumi, planoti uzbraucieni, apspriestas nelielas kopienas problemas un aktualas vajadzibas.
Vini atklati izvairijas no spoka, uzskatot vinu par sociopatu: vin? nevienam netrauceja, nedraudzejas, nekad nebija pirmais, kas uzsaka sarunu, un atbildeja tikai uz punktu (ja vin? bija ieinteresets), bet ?odien vin? mainijas. savus noteikumus.
Vin? kadu laiku veroja, ka Ignats un Maksims sarunajas, sezot pie talaka galda. Makss lielako dalu runaja, kaut ko paskaidrojot jaunpienacejam.
Ghouls piecelas, sastinga, ar roku tureja kresla atzveltni un tad nedro?i staigaja viniem preti.
«…pie ta atri pieradisi,» vina ausis sasniedza frazes fragments. «Ducis iebrukumu, un jus varesiet uzlabot savus nanites lidz otrajam limenim.»
– Maks, kluse! «Vels vilka vel vienu kreslu, panemot to no tuveja galda, un apsedas, noliecas uz priek?u, saspieda pirkstus kopa ta, ka vina locitavas kluva balti. – Neuzdro?inies izpust Ignatam pratu! Laujiet vinam paskatities sev apkart. Citadi tu vinam uzzimesi varaviksni…
– Kapec tu esi dusmigs? – Maksims bija parsteigts un aizvainots. – Mednieki ir prom. Barjera ir atjaunota.
– Maks, tu saprati. Labak saki patiesibu. Uzzime puisim istu attelu, piemeram, paskaidro, no kurienes nak killhunters? Vai jus domajat, ka vini ir dzimu?i ar viniem?
– Ghoul, kas vispar par problemu?
Vin? neatbildeja uz jautajumu, neatlaidigi paskatijas no zem uzacim uz Ignatu, uz mirkli notvera vina skatienu un tad pek?ni aizsmakusi ierunajas:
– Atcerieties, puisis, mes visi nakam pasaule ka manekeni. Bez pagatnes, bez merkiem, bez savas butibas izpratnes, bet par tadam temam te nav pienemts runat. Ne, ne, Maks, netrauce! – Vin? atkal pieversas Ignatam. «Jus ?odien nogalinajat piecus ruditus nelie?us.» Kapec? Ka jus izlemat? No kurienes rodas prasmes? Kapec jus vispar traucejat?
– Nu es nezinu. Es vienkar?i nevareju nostavet mala. Ta ir problema?
«Ta ir jega,» atbildeja Voks. – Mums sakotneji bija ieprogrammetas kaujas apak?programmas. Jus isti neesat sevi sapratis, tapec ne?aubieties, ka jusu darbibas kontrole iepriek? apmaciti maksligie neironu tikli. Bez prototipa identitates vini jus dzenas aprindas. No izbraukuma lidz izbraukumam. ?adi galu gala paradas killhunters. Nebeidzamas nanitu un modifikaciju medibas – paris mene?u laika eksistences jautajumi pazudis pa?i. Tu skatisies uz pasauli caur skata spraugu un lolosi sevi ar ceribu: vel nedaudz, vel viens uzlabojums, jauns nanitu limenis, un es visu saprati?u.
Vin? apklusa, it ka noguris. Iestajas dzila pauze.
«Bet jus neko nesapratisit.» Nekad,» turpinot partraukto domu, Vezis atkal paliecas uz priek?u. – Apkart ir traku monstru pasaule. Dazus izkroplo genetiskas mutacijas, citi, dzenoties pec nanitiem, jau sen ir kluvu?i par moraliem degeneratiem un slepkavam, citi vienkar?i nespej saprast, kapec vini pastav, un tapec apmierinas ar minimalam instinktivam vajadzibam – vini dzivo mezos un purvos ka dzivnieki.. Dzivnieki, kuri zina, ka rikoties ar ierociem.
– Ghoul, vai tu tie?am klusti traks? – Maksims bija sa?utis. – Kapec tu esi likvidets?
– Ko es izdariju nepareizi? Kur tu meloji?
– Nu es nezinu…
– Aizveries!..
– Ko man darit? – Ignats izskatijas apmulsis.
«Neatkartojiet citu kludas,» atbildeja Voks. – Atrodiet sev merki, kas ir svarigaks par mikroma?inam, un padariet tos tikai par lidzekli ta sasnieg?anai, preteja gadijuma jus atri traks, dzenoties pec nanitiem.
– Ghoul, tu runa mulkibas! – Maksims to neiztureja. -Kas var but svarigaks par izdzivo?anu?
«Kam ir Voks un kam Timofejs Ivanovics,» vin? atcirta.
– Timofejs Upirevs? «Ignats nevilus nodrebeja.
– Vai tu mani atceries?
– Man liekas, ka zinu. Pareizak sakot, vin? zinaja. Kaut kad pagatne.
– Tie ir prototipa atminas fragmenti. Atteli nejau?i saglabati neirocipu slani. Pagatnes fragmenti, kurus nevar salikt veseluma. Es domaju, ka mans prototips bija cie?a kontakta ar izravienu replikantiem.
– Cik no mums tur bija?
– Septini. Ipa?a grupa,» parliecinati atbildeja Ghouls. – Kadam uzdevumam – es nezinu. Vienota digitala telpa jau sen ir pazudusi – lielaka dala serveru ir iznicinati. Javac informacija no fragmentiem, bet pilniga pagatnes aina nav,» vin? gribeja piecelties un doties prom, bet Ignats tureja aiz rokas:
– Uzgaidi minuti.
«Es jau pateicu visu, ko domaju un zinu.»
– Apsedies!
Neviens neuzdro?inajas runat ar Ghoul pavelo?a toni. Vertigaks sev. Vienigajam mnemonikas tehnikim visa rajona bija noteiktas privilegijas. Tikai vin? zinaja, ka precizi atpazit nanitus un aktivizet to sleptas funkcijas. Un tomer Timofejs smagi iegrima kresla.
– Nu?
– Vai jusu prototips bija zinatnieks? Vai esat stradajis ar mikroma?inam?
– Ja. Pa labi. Es saku atri domat. Labi padarits.
«Tad jums vajadzetu zinat vai vismaz intuitivi uzminet, kapec mes esam raditi?»
– Es jau atbildeju identifikacijas laika, atceries? Vienkar?i nesteidzieties paaugstinat cilvekus «raditaju» kategorija. Vinu merki bija tiri praktiski. Nepavisam nav Dieva darbs,» vin? pagriezas un noradija uz vienu no replikantiem. – Vai tu redzi vina kaujas brunas?
Ignats pamaja. Smagais servo parnesums atgadinaja skafandru.
«Mes neesam nekas vairak ka caumalas, kuras var ielikt cilveka apzinu. – Paterejams, – Voks atkartoja.
– ?eit nav nekadas logikas. Brunas – saprotams. Bet mes esam dzivi, neaizsargati. Kapec cilvekam vajag vel vienu miesas un asinu apvalku? Pat ja kaut kada veida uzlabots? Piemeram, es gandriz gaju boja purvos. Vai nebutu bijis vieglak izveidot mus ka uzticamus, specigus mehanismus?
– Jautajumi ir pareizi. Bet diemzel vini ir neatlidzinami.
– Ka ar minejumiem?
«Nu, man ir dazas domas,» Ghoul negribigi atbildeja. «Neaizmirstiet, tur notika kar?.» Es domaju, ka ta tika izcinita uz sugu izdzivo?anas robezas. Vai jus zinat, kas ir KKB un elektroniska karadarbiba?
– Pretkiber un elektroniska karadarbiba ?o terminu pla?a nozime.
– Pa labi. Man ?kiet, ka cilveki saskaras ar civilizaciju, kas bija tik paraka par viniem attistiba, ka musu kibermehanismi tika viegli iznicinati. Vini vienkar?i tika apspiesti. Makss nelaus jums melot, apkartne biezi ir specigi kibernetiskie kompleksi. Areji tie ?kiet nebojati, bet nedarbojas, bojajas un nav iz?avu?i nevienu ?avienu.
– Tatad, jusuprat, replikanti ir kluvu?i par vienigo efektivo risinajumu?
– Ja. Bet cilveki joprojam zaudeja. Bija ari taisniba replikantiem. Genetisko modifikatoru virusi, ka redzat mana piemera.
– Kur tada gadijuma ir ieguveji?
– Nav neviena no viniem. No ienaidnieka palika tikai «inki» – «citas kibernetiskas formas», ja lietojam pagatnes terminus. Bistamakas radibas. Par laimi, vinu ir maz, un vini dzivo talu dienvidos, tuvak krastam, kur joprojam pastav tarpu caurumi starp pasaulem. Bet neuztraucieties par to. Pagatne ir pagatne. Es jus bridinaju par nanitiem. Neuzskatiet tos par savu prioritati. Preteja gadijuma jus atri klusit traks. Un, starp citu: neuzdro?inies mani vairs apgrutinat. «Vokuls piecelas un kliboja prom, saliekts, nedabiski sagrozits mutaciju del, baismigs, bet neparprotami nesalauzts, it ka vinam butu kads slepens sapnis, ko vin? dzili un rupigi glaba.
– Vinam taisniba? – Ignats verigi paskatijas uz Maksimu.
«Kopuma, ja,» vin? noputas. «Nekas cilvecisks mums nav sve?s.» Bet mes esam tikai puse no sugas. Replikantu vidu sievie?u nav. Un es domaju, ka tas nekad nav noticis. Es ari domaju, kads ir musu merkis? – Makss negribigi atzinas. – Bet es neatradu atbildi. Reizem paskatas uz savvalas dzivniekiem un dvesele klust rugta. Jus sakat apskaust putnus. Tiek buvetas ligzdas un izpereti cali. Un mes? Nav majas, nav gimenes. Diena paies un bus labi. Atbrivojamies ar medniekiem – labi. Ja esat savacis pietiekami daudz nanitu jauninajumam, jus priecajaties. Un priek? kam? Lai nogalinatu efektivak? – Vina skatiena uzplaiksnija melanholija. -Labi, aizmirsti…
Ignats neatbildeja. Vel nav bijusi skaidra izpratne par pasauli, kura vin? gadijas atdzimt.
– Vai, jusuprat, cilveki varetu izdzivot? Vismaz kaut kur?
«Es nezinu,» Maksims paraustija plecus. «Neviens no mums nav vinus saticis.» Varbut talu uz ziemeliem? Vai otra puse?
– Runajot par?
– Nu, cita pasaule. Otra puse slieku caurumam. Vienkar?i nav iespejams noklut piekraste. Tur ir daudz «inku». Visadi dazadi. Klausieties, varbut ar to pietiek, lai uzmundrinatu jusu dveseli ?odienai? Vismaz piedzersimies?
Ignats neiebilda.
3.nodala
Replikants norekins…
No rita vinu pamodinaja komunikatora signals.
Vakars palika miglaini atmina. Mana galva dauzijas.
Komunikators turpinaja neatlaidigi treneties, it ka gribetu izurbt smadzenes. Vin? pastiepa roku pie mezonigas ierices un pieskaras sensoram.
– Zvers… es klausos…
«Sveika,» Makss sauca. – Mes ?eit iz?kirojam trofejas. Ari tu esi kaut ko parada. Nac.
– Vai tas nevar but velak?
– Ne, ja gribi kopa ar mums doties reida.
– Un es gribu? – Ignats bija ?ausmigi stulbs. Vakar bija labi, bet ?odien tas ir briesmigi. Visi. Ne piles vairak. Bauda ir zem videja limena.
«Tu, protams, gribi,» Maksims nolema vina vieta, it ka nekas nebutu noticis. – Spoks nakts laika uzlauza paris notvertas ierices. Ir slepkavu mednieku pagaidu bazes koordinates.
– Kur mes tiekamies?
– Tiklidz izej no majas, ej pa ielu. Laukuma redzesiet automa?inas. Mes izbraucam pec trisdesmit minutem.
«Labi,» Ignats uzlika komunikatoru uz plaukstas locitavas, iepriek? izsledzis skanas pazinojumu opciju, un devas mazgat seju.
Man negribejas est, man nebija daudz lietu, tapec nebija vajadzigs daudz laika, lai sagatavotos. Pec vakardienas cinas vin? saglabaja ?au?anas kompleksu un «izkrau?anu» ar maisiniem.
Ierocis bija vienkar?s un uzticams. «Musdienas ?adi modeli ir loti javerte,» vin? domaja, rupigi apskatot trofeju.
Kombineta kompresijas-impulsa ?au?anas sistema nodro?inaja lielu lodes sakotnejo atrumu. Izputejs, diemzel, truka. Uz daziem korpusiem bija redzami daleji izdzesti rupnicas markejumi: «KORD-2M».
Zemstobra granatmetejs, parasts kolimatora temeklis, piecdesmit patronu zurnals, pistoles rokturi iebuvets saspiestas gazes maisijuma rezervuars un slots nonemamam speka blokam. Vienkar?s un uzticams. Zurnals bija piekrauts ar cilindriskam lodem. Pneimatiska sistema tos ievadija muca, dodot sakotnejo kustibas impulsu, ko uznema elektromagnetisko paatrinataju spoles. Pateicoties ?im risinajumam, bija iespejams likvidet lielako dalu berzejo?o dalu – «vads» vareja kalpot gadu desmitiem pat neveiklas rokas. Ierocim nebija nepiecie?ama ipa?a aprupe vai sarezgita apkope. Ja bloks neizdevas, tas tika vienkar?i aizstats ar lidzigu. Modulu konstrukcija lava nomainit dalu dazu minu?u laika un neuzlika ipa?as prasibas ipa?nieka tehniskas kompetences limenim.
Maminas nebija granatu granatmetejam.
«LABI. Es pajauta?u pui?iem. Varbut kads var padalities,» Ignats izgaja no majas.
Barjeras maske?anas ipa?ibu del bija gruti noteikt, kads ir diennakts laiks. Zem aizsargajo?a kupola pastavigi bija vienmerigs apgaismojums, ko izstaroja koku apak?ejie zari. Turklat, cik vin? atcerejas no vakardienas sarunam, koku milziem bija daudz citu noderigu funkciju. Piemeram, vini vadija un izplatija signalus no bezvadu tikliem, nodro?inot pilsetai sakaru parklajuma zonu – iepriek?eja diena sanemtie paskaidrojumi paliku?i atmina fragmentari.
Laukuma bija novietoti cetri brunu visurgajeji. Ap kaujas ma?inam druzmejas cilveki. Nebija nekadas nervozitates vai spriedzes sajutas – pui?i uzvedas nepiespiesti, it ka dotos mak?keret. Ignata islaicigie noverojumi un asociativas reakcijas bija atklati satrauco?as. Lidz pedejam bridim vinam nebija ne jausmas, kas ir «mak?kere?ana». Salidzinajums ienaca prata pats no sevis. Jau neskaitamo reizi.
– Kapec tu sarauc pieri? «?eit,» Makss piegaja vinam klat un pasniedza mugursomu. Iek?a bija kaut kas apjomigs un sturains. – Vieglas kompozita brunu komplekts. Sagatavojies celam. Malks,» vin? aicinaja vienu no replikantiem. – ?odien tu nemsi Ignatu par partneri. Tas ir viss, pui?i, iesim! – ?kiet, ka tie?i vin? vadija reidu.
Tuvaka visurgajeja aizmugure ar dardonu atveras rampa.
Ignats, sekojot parejiem, uzkapa nose?anas nodalijuma. ?eit bija diezgan daudz cilveku. Sanos ir grozami kresli. Katram blakus no biezas brunuplastmasas veidots skatu logs un lodveida ?arnirs, kura piedurkne var piestiprinat lozmeteja stobru, lai nepiecie?amibas gadijuma kustiba varetu ?aut.
Dzineji klusi murraja, un cetras kaujas ma?inas aizbrauca, veidojot kolonnu.
Vini ?kersoja barjeru neliela atruma. Ignats patiesiba palaida garam ?o bridi. Vin? apskatija un noreguleja aprikojumu. Vieglas kompozita brunas sastaveja no atsevi?kiem elementiem, un, spriezot pec taktiskajiem un tehniskajiem parametriem, ko Makss vinam nosutija uz sava komunikatora, tas bija sava veida starpposms starp parastu brunuvestu un brunu terpu.
Kompozits svera maz, bija erti piestiprinats, neierobezoja kustibas un taja pa?a laika nodro?inaja labu aizsardzibu pret lodem un ?rapneliem. Komunikatora iek?eja pamatne tika atrasts piemerots slots. Austinas tika ievietotas kivere. Truka projekcijas viziera, bet tam bija stiprinajumi. Nakotne iekartu var uzlabot, kas ari ir pluss.
Kamer vin? kartoja aprikojumu, automa?inas tikko bija pabrauku?as garam barjerai un devu?as uz dienvidiem. Pec dazu minu?u brauk?anas pa lauku celu cel? beidzas zalainaja krasta. Tad sakas purvi, bet tas BPM braucejus nemaz netrauceja. Visurgajeji, nedaudz paleninot atrumu, iebrauca udeni. Bija skaidri dzirdams, ka strada pneimatika – saspiestais gaiss tika padots slani starp stipri brunoto arejo korpusu un iek?ejo oderi.
Elektriskas piedzinas, ko darbina udenraza spekstacija, parsledzas uz udens struklu. Ignats smelas informaciju no planetu kaujas transportlidzekla diagrammas, kas tika paradita viena no taktiskajiem ekraniem, kas atrodas nose?anas nodalijuma.
Spriezot pec replikantu mierigajam sejam, nekas ieveribas cienigs vel nav noticis. Kajnieku kaujas ma?inas parliecino?i ?kersoja purvus. Otrais monitors sanema telemetriju no izluko?anas bezpilota lidaparatiem; ik pa laikam torna lielgabals ar ?alkonu nedaudz pagriezas, pavadot atklatos merkus, tacu operators uguni neatklaja, izradot sapratigu piesardzibu.
Driz uz tre?a taktiska monitora paradijas liels paraksts. Pirmkart, kaut kas milzigs, pa pusei iegremdets, kas izskatas pec maksligas salas, tika parklats ar daudzam ko?i sarkanam konturam, pec tam attels mainijas, un sazinai paradijas iss bridinajums:
– Desmit gradi uz dienvidiem, – «novajeju?u» puduris. Skudru puznis, klase «2».
Ignats ar patiesu interesi veroja notieko?o. Sekla udeni bija iestredzis iespaidiga izmera robotu komplekss (tie?i par to Ghoul runaja iepriek?eja diena). Ta korpuss, virs kura pacelas slipie plazmas generatoru torni, bija diezgan noplucis. Daudzviet truka brunu segmentu, kas atsedza speka ramja ribas.
Seno kaujas platformu ir kolonizeju?i dzimtcilveki. Vini ka mehaniskas skudras skraidija visur, parvietojoties pa Ignatam jau pazistamajiem celiem. Vareja tikai nojaust, kur veda vinu ieliktas inzenierkomunikacijas, tacu no purviem ar laupijumu atgriezas desmitiem mazu mehanismu – tie vilka metala gabalus, kompozitmaterialu apvalka fragmentus un dazas detalas. Starp citu, aktivi tika pabeigta «metala sala» – dzimtcilveku grupas, izmantojot iegutos resursus, lika jaunas gridas – laiks radis, kam tie paredzeti…
Komunikators atdzivojas.
– Es redzu, ka tas tev ir jaunums? – Sips piemiedza Ignatam aci. – Tas ir sikums, ticiet man. Jo talak uz dienvidiem dodaties, jo bistamaks tas klust.
– Vai ?ie dzimtcilveki, piemeram, ir nekaitigi? – Ignats skeptiski noskaidroja.
– Nu, ja jus tos nepieskarsit, tad malas var atdalities.
– Vini mus neredz?
– Elektroniskas kara stacijas dara labu darbu. Bet bez maske?anas var iekulties nepatik?anas.
– Vai agrak replikanti un kibernetiskie mehanismi nebija vienotas vienibas?
«Ne,» atbildeja Sips. – Sakuma inku iebrukumam pretojas cilveki un dzimtcilveki. Tacu kibermehanismi kaujas lauka darbojas slikti. Gandriz visi no tiem aizgaja posta, tika iznicinati vai neitralizeti. Replikanti paradijas velak. Tatad dzimtcilvekiem par mums nav ne mazakas nojausmas. Vinu datubazes mes vienkar?i neparadas.
– Vai ?os mehanismus ari atjauno naniti? – Ignats jautaja.
– Ne. Naniti tika izgudroti velak. Serveri pa?i remonte viens otru. Tie, kas nedarbojas pec tikla uzbrukumiem, beidzot atguva funkcionalitati. Bet taja laika kar? jau bija beidzies. Kopuma pagatnes noslepumu ir vairak neka pietiekami. Bet mes ipa?i necen?amies tos atrisinat. Uz neko.
– Vai ?adas kolonijas ir izplatitas? – Ignats ar neizsiksto?u parsteigumu turpinaja verot mehaniska skudru puzna «dzivi».
– Visur. Tos klasifice pec iespejama apdraudejuma pakapes un sastava. Ir dronu kolonijas, tas sauc par «bariem». Un ir jaukti anklavi – tie ir daudz bistamaki. Ne visi serveri nodarbojas ar resursu vak?anu un megina izveidot sev «bazes». Ir «klejojo?as baras» – tam tiek pie?kirts augstakais bistamibas limenis. Vini var pat parnemt inkus. Turklat «hordas», ka likums, vada senie tikla AI. Vini peta citu cilveku tehnologijas un dazreiz pat pielago tas pa?reizejam vajadzibam.
– Jabut vertigam laupijumam? – jautaja Ignats.
– Loti vertigs. Bet arkartigi gruti. Nomadu orda var but vairak neka tukstotis «novajinatu». Vini ir mobili, strada kopa un ir labi brunoti.
Driz vien maksliga skudru puzna sala pazuda purva tvaiku dumaka.
Musdienu pasaule pakapeniski ieguva iezimes un tika papildinata ar jaunam vides detalam.
– Uzmanibu, mes tuvojamies! – tika dzirdets vispareja sazina.
Drona telemetrija paradija sauszemes masas konturas. No purviem pacelas krasi betona sekli. Maksligi izveidotajam debesjumam bija militara objekta ipa?ibas.
«Appludu?ais forts» – apgabala karte paradijas uzraksts. Kaujas transportlidzekla taktiska apak?sistema ?os datus parsutija uz atsevi?ku ekranu. Markieriem bija pievienoti paskaidrojo?i teksta bloki. Neviens no replikantiem neskatijas karte. Ir skaidrs, ka sena struktura viniem bija pazistama.
No gaisa fortam bija izkusu?as sniegparslas konturas. Kadreiz simetriskajai konstrukcijai bija se?i bastioni, kuros agrak atradas smago impulsa ierocu baterijas. Lidz musdienam saglabaju?ies tikai divi arejie nocietinajumi, parejie ?kembu betona blokos noskreja lidz udens malai.
BPM tika ievadits no «ziemelu kanala». Tas konturas veidoja sunainas strukturas. «Par ?auru navigacijai,» nodomaja Ignats, ar interesi petidams karti.
– Vai ?eit vienmer ir biju?i purvi? – vin? jautaja Sipam, kur? intensivi raudzijas uz paniku?o vegetaciju, kas bija parnemusi betona gredu.
– Ne. Rietumos ir nojaukts senas udenskratuves dambis,» isi atbildeja vina partneris.
Tagad Ignatam kluva skaidrs, ka «kanals» savulaik bija lielcel?, kas veda uz nocietinajumu centralo dalu.
«Tas ir parak kluss,» Sips bija nervozs. – Zvers, ir labi skatities karte. «Sagatavojieties nolai?anai, mes dosimies sekla udeni.»
Patie?am, planetu ma?ina jau bija uz saviem riteniem – uznemot atrumu un iz?lakstidams purva vircu, ta metas uz priek?u, parvarot bistamu, ?auru telpu.
Nose?anas rampa atveras ar zemu dukonu.
– Gaja! Uz tempu!
Vini nolaidas pa pariem. Virs forta rinkojo?ie ienaidnieka droni netika atklati – ?kiet, ka killhunters bija pametu?i dienu iepriek?.
– Paskaties uz savam kajam!
Ignats un Sips noleca no rampas un atradas lidz celiem udeni. Augstak veda maiga rampa, no kuras stiepas sanu zari, kas beidzas izkrau?anas zonas. ?i nocietinajumu dala bija pilna ar vecam noliktavam, kas sen bija izlaupitas un musdienas bija tuk?as.
Sekojot savam partnerim, vin? nepamanija nevienu neskartu eku. Tala pagatne forts tika paklauts destruktivai ap?audi?anai, tacu acis nereti iekrita salidzino?i nesenu kauju pedas, it ka purvos eso?ais trakts ne reizi vien butu gajis no rokas roka.
– ?eit! «Sips uzskreja pa betona kapnem, apsedas aiz kada masiva mehanisma saruseju?a ramja un ieelpoja komunikatora: «Piektkart, pozicija.» Es dodos virziena.
– Pienemts.
Dazas minutes pagaja nemierigas, nedro?as gaidas, tad Maksims sazinajas:
«Mednieki ir prom,» vin? secinaja.
– Maks, tas nav vinu stils. Grupa, kas novietoja tarpa caurumu uz barjeras, gaidija pastiprinajumu,“ atbildeja Ignatam nepazistama balss. „Vini varetu iet uz leju pie kazematiem un izlaist mus, lai noskaidrotu musu sastavu un speku.
– Vai jus piedavajat notirit visu fortu?
– Iesaku neraustities. Ievadiet kajnieku kaujas ma?inas pozicijas ar parastajiem uguns sektoriem. ?eit nav kluss. Es to jutu savas zarnas.
– Labi. Visi – skatities. Ipa?u uzmanibu pieversiet tuvakajam izejam no katakombam.
Sips iedunkaja Ignatu ar elkoni un noradija virzienu ar majienu. Rupes par jaunpienaceju vinu neparprotami sasprindzinaja.
– Vai redzat nedaudz atvertos vartus rampas gala?
– Ja.
– Turiet tos ar ieroci. Ikviens, kur? izcelas, ir ienaidnieks. Nav variantu.
– Ka ar iespejamajiem ieslodzitajiem? – katram gadijumam precizeja Ignats.
– Ieslodzitie parasti tiek tureti varas vazas. Bet tajos nevar skriet.
«Vai jus ari domajat, ka ?eit ir slazds?»
– Nezinu. Tacu viena lieta Mehanikim ir taisniba. Mednieki nevareja tik atri saritinaties un aiziet. Un vini to nedaritu. Ta ka vini ieradas pie mums, tas nozime, ka vini veica izluko?anu, zinaja, ko sagaidit, un ticeja, ka tiks gala diezgan viegli,» vin? nervozi, pek?ni runaja. – Vinu ir vairak, neka mes domajam. Un vini parasti nevairas no cinas. Vini noteikti bija sarikoju?i kadu nedarbu.
Vel dazas minutes pagaja saspringtas gaidas. Kaujas ma?inam izdevas ienemt tam paredzetas pozicijas. Izluko?anas zondes veidoja uzticamu tiklu, kas parklaja betona salu un tas apkartni ar blivu skene?anas rezgi, tacu, ja neskaita dazus vajus seno mehanismu parakstus, kas bija paslepti dzili drupas, neko nevareja atklat.
Saka lit. Par purviem izplatijas bieza tvaiku migla. Mitruma piesatinatais gaiss ?kita smacigs.
– Ziemelu bastions – ir pagaidu nometnes pazimes. Pamests.
– Tatad vini tomer aizgaja? – Mehanika balsi atskaneja ?aubas.
– Pakavesimies. Parbaudisim. Fortu jau sen vajadzeja parbaudit,» Makss nolema. – Iestatiet perimetru! Zondes – papla?iniet to skene?anas jomu!…
Vina teikuma beigas pek?ni apslapeja statiska krasa. Gaiss virs drupam pek?ni sagriezas ka tornado, dardo?s perkona klak?kis izdzesa nevaldamo klusumu, piesitot tuvu un apdullino?i. Vej? puta ka viesulvetra, uzmetot uz aug?u satruneju?u pagaju?a gada lapu kaudzi.
– Tarpu caurums! – No kada atskaneja bridinajuma sauciens.
Ignats sakuma bija neizpratne. Likas, ka realitate ir saplesta. Augstak nogaze viena no ekam uz?avas lielu ?kembu makoni – betona lauskas uzlidoja gaisa un… sasala!
Izrade ir sirreala lidz tricei.
Laika sastingu?o spradzienu pek?ni slipi izsvitroja parrauta tumsas josla. Likas, ka kads butu rupji saplesis audeklu, uz kura uzgleznots realitates attels.
Skanas pazuda. Plaisa kosmosa metrika strauji papla?inajas – pec sekundes ta kluva ka milzigas aizas aprises, un tad no absolutas tumsas izlauzas kaut kas, ko uzreiz nevareja aprakstit. Tuvakais adekvatais salidzinajums ir milzigs metala kamols – tas atsitas pret zemi un uzreiz ar ?kindonu sabruka atsevi?kas, neatkarigas, pilniba atpazistamas dalinas, no kuram katra bija sens kibernetiskais mehanisms.
– Orda!
Kliedziens beidzas ar sek?anu, un nakamaja mirkli dzimtcilveku nomadu anklavs, izgajis cauri vietejai tarpa bedrei, sabruka uz betona salas.
Par kibernetiskiem mehanismiem ?aubu nebija. Vini nav paklauti apjukumam. Ikviens, kur? neparadijas vinu datubazes, tika uzskatits par iznicina?anas merki.
Zeme acumirkli sacelas ar spradzieniem. Cina izcelas haotiska, fokusa. Seno mehanismu terauda varpsta, demonstrejot talu no sliktaka tehniska stavokla, sadalijas atsevi?kas grupas – pie tam turpinaja ierasties pastiprinajumi, tacu ienako?a tarpa bedre pek?ni zaudeja stabilitati un saka brukt. Atskaneja vel viens apdullino?s perkons, ko pavadija kartejais pek?na spiediena krituma aizsprosts, un plaisa pazuda, it ka tas nekad nebutu bijis.
BPM lielgabali darbojas bez apstajas, bet maksliga cina transportlidzeklu izdzivo?anas spejas, diemzel, ir meramas minutes. Aptuveni simts servju izdevas izsist pa metrisko spraugu. Atrodoties zem specigas uguns, vini izradija niknu pretestibu.
Ignatu ?okeja tuvu spradziens. Vairakas sekundes tika zaudetas no uztveres, un, kad redze un dzirde atgriezas, apkart joprojam plosijas siva cina, tuvaka brunu kaujas ma?ina parvertas par rukojo?u liesmas stabu, un Sipa kermenis, lozu plosits, guleja taluma uz kupinataja. kratera slipums.
Nebija runas par mijiedarbibu ar citiem kaujiniekiem. Notikumi sakas pek?ni un aptvera visu sena forta teritoriju. Replikantus acumirkli ?kira ienaidnieks, kas iesprudis starp vinu pozicijam – rezultata tagad katrs cinijas pats par sevi un par sevi.
Iek?eja spradziena gabalos tika sapusta vel viena kajnieku kaujas ma?ina. Ignats, at?aujoties no ordas virzo?ajiem mehanismiem, meginaja tikt pie smagi ievainota partnera, tacu vinu nogrieza uguns, piespieda zeme, liekot apgulties.
Improvizetais parapets, aiz kura mums izdevas paslepties, drupeja nepartrauktos sitienos. Visur valdija uguns, dumi un asi betona putekli, ierobezojot uztveri. No vairakiem triecienvilniem manas ausis zvanija, un mana redze «peldeja», saka dubultoties, zaudejot skaidribu.
– Sip, pagaidi! Es tagad naku!
Ignats piecelas, at?ava no celgala un paraustija savu poziciju.
Vairakas lodes trapija nejau?i, brunas neiekluva, bet smagais zilums aizrava elpu.
Divi uzbrukuma servo, kas izskatijas pec mezginu metala versijam no mezginem, iz?ava kustiba. Replikanta reakcija nespeja tikt gala ar mehanismu, kas brunoti ar integretiem desmit milimetru impulsa automatiem, atram un bez kludam. Vismaz Ignats, kuram nebija progresivu implantetu sistemu, tika viegli aprekinats un pastavigi uzbrukts iepriek?.
«Kads radijums…”, notveris kartejo lodi, vin? gandriz auroja no sapem, paklupa, nepabeidza metienu, pakrita zem betona ?kembas aizsega, bet uzreiz apgazas un iz?ava no granatmeteja (Sips dalijas plazma granatas ar vinu).
Blakus zibspuldze, kas piepildita ar karstumu. Viens servo saka dumot – ta sistemas kodols izdega momentana elektrostatiska sabrukuma rezultata, otrs, zaudejis sensorus, zaudeja jebkadu orientaciju – ta vieta, lai piebeigtu Ignatu, tas ripoja prom, dasni dzirkstelojot un atsitoties pa bedrem.
Visur plosijas cina. Virs galvas parskreja klainojo?s lielakalibra impulsa pistoles spradziens, izsitot no sienas sliedes ara garas horizontalas betona ?kembu mutes.
Ignats pierapoja pie partnera, aizvilka uz tuvako patversmi un injiceja vinam nanitus, panemot tos no individualas pirmas palidzibas pakas, kas piestiprinata Sipa apak?delmam.
Mikroma?inu darbiba atri vien lika par sevi manit. ?kita, ka stipra asino?ana ir apstajusies.
No radita satricinajuma Ignata apzina balanseja uz nedro?as realitates robezas. Vin? no ievainota virie?a aprikojuma iznema divas mikrokodolu baterijas (lai paraksti nepiesaista uzmanibu), ievilka partneri puspagraba, parklaja ar maske?anas tiklu, kas gan vizualaja uztvere, gan iek?a atdarinaja apkartnes fonu. skene?anas diapazonus, un vin? nolema izklut no ?auras spraugas.paskatieties apkart – bez ta nav iespejams pienemt lemumu, ka rikoties talak? Isa cina, spriezot pec atskanam, ir pieklususi, tacu nav skaidrs, kur? gust virsroku.
Ignats pievilka sevi ar rokam, bet uzreiz sastinga, negaiditi pamanijis divus uzbrukuma modulus. Vini tuvojas no dienvidiem.
Specigi kaujas transportlidzekli parvietojas lejup, nepartraukti ?aujot uz zemes merkiem.
Pedejais, kas satvera Ignata apzinu, bija tuvuma eso?a liesmas uzliesmojums.
* * *
Realitate atgriezas lenam, lekmem un sakumiem.
Blakus notikusi spradziens vinu iemeta atpakal cietuma tumsa.
Sips neizdzivoja: Ignats sajuta kaut ka auksta un elastiga pieskarienu uz vina vaiga. Sapigi ?kieledams aci, vin? tikko vareja pamanit, ka tie ir vina miru?a partnera pirksti, kas pieskaras vina vaigam.
Kaut kur aug?a ciksteja grants.
Ignats ar grutibam sakustejas un, cen?oties nesapes stenet, ielida zem kamuflazas tikla gabala.
?aura plaisa bija redzams drumo debesu fragments. Joprojam lija lietus.
«Vini paveica labu darbu,» balss acimredzot piedereja vienam no medniekiem. Kur? gan cits tur varetu staigat?
«Iz?kerdet divas inku ierices, lai nogalinatu sauju replikantu?» – atskaneja otra balss. – Ap?aubama apmaina.
– Un es saku: labi!
– Lai ko tu teiktu, neaizraujies.
– Firs, ar ko tu esi neapmierinats? – pirmais neatlaidas. – Piekritu, ievilinat dalu no bara tarpa cauruma bija lieliska ideja. Mes aizvedisim ievainotos gusteknus uz fermam. Divas planetu kaujas ma?inas ir musu ierocu parka pluss. Un dzimtcilveki tika ieverojami retinati – neaizmirstiet par galveno uzdevumu – inkiem ir vajadzigs vado?ais AI ordai. Tagad bus vieglak tikt pie vina. Es, protams, cereju, ka vin? tiks iesukts tarpa cauruma, bet ta neizdega.
«Izmaksas joprojam ir augstas,» nomurminaja otrs. – Izligums netika pienemts. Divas tarpu caurumu paaudzes ierices ir izlietotas. Orda AI tagad nems vera musu taktiku un otrreiz neiekritis slazda.
– Tev ir apnicis gausties! Labak ej organizet trofeju vak?anu. Visi ievainotie replikanti uz transporta klaja. Nemiet vera, ka lielakajai dalai no tiem ir tre?a limena naniti. Labi ziedotaji. Mes atri segsim izmaksas. Ieroci, ekipejums, savac visu.
– Ka ar likiem?
– Ari kravas nodalijuma. Mes to apstradasim baze.
Ignats tik tikko speja elpot. Tagad vinam nebija nekadu izredzu pret killhunteriem. Situacija ?kita vienkar?a, lai ari tragiska. Butnem faktiski bija baze uz salas. Vini gatavojas parnemt pilsetu, aizdzit visus replikantus uz savam fermam, ko Makss piemineja. Un te vini gatavoja baram lamatas. Saprotot, ka apmetnes ienem?ana nav noritejusi labi un pagaidu bazes koordinatas, visticamak, ir deklasificetas, killhunters lidojuma mainija taktiku. Vini nogaidija, lidz mes ieradisimies, lai sakoptu, un ielika ?eit tarpu caurumu, savienojot salu ar citu planetas regionu, kura klist bars. Ta vini ar musu rokam speja salauzt lielako dalu mehanismu…
Domas bija smagas.
Klusi gulet, slepjoties aiz maske?anas tikla gabala, bija apzinats lemums, tacu to noteica nevis bailes, bet gan auksta niknuma un vesela saprata sajaukums. Izrapieties virspuse, nogaliniet paris medniekus un noklustiet miru?a vai sagustita – dro?s veids, ka atnemt sev dzivibu. Varbut pirms paris dienam vin? butu darijis tie?i to. Bet ne ?odien. Jus joprojam varat palidzet pui?iem. Bet ?im jums ir jaizdzivo.
Ignats nedomaja par to, ka turpmak atriebiba klus par vina celvedi. Vin? zinaja, ka tarpa caurumu var izsekot. ?ada veida informaciju glabaja maksligie neironu tikli. Vismaz divas lidz tris dienas ipa?a ierice var noteikt un analizet vinas pedas. Jautajums ir, vai musdienas ir saglabaju?ies ?adu iekartu darba piemeri?
Vezis dro?i vien zina atbildi.
Gulet zem gruve?iem, dzirdet ienaidnieku balsis un aizturet dego?as emocijas bija neizturami. «Nekas cilvecisks replikantiem nav sve?s,» fraze, ko Maksims nejau?i atmeta, guva pek?nu un neparprotamu apstiprinajumu. Veselais saprats saka atri zaudet pozicijas. Aukstas dusmas atri degenerejas, kluva burbulojo?as, dego?as no iek?puses, un lemumu pienem?anas logika tagad izskatijas apkaunojo?a.
«Kapec es kaveju? Sips nomira, bet mes esam replikanti… Naniti var mus atjaunot…» domas traucas ka traki dzivnieki ?auraja buri. Ignats sapigi piedzivoja arkarteju prata stavokli. Tas dedzinaja manus nervus un prasija vismaz kadu tuliteju ricibu.
Vin? sakustejas, apgazas sanus, pastiepa roku pie miru?a un ar pieskarienu atvera savu personigo pirmas palidzibas aptiecinu. Cita starpa bija ducis vienreizejas lieto?anas inzektoru, kas izgatavoti pec ?lircu tubinu principa.
Ignats satvera visu.
Pa ?o laiku lietus bija mitejies un saule lureja starp makoniem virs salas. Vairaki tas stari iekluva ar betona gruve?iem nokaisitaja puspagraba telpa. Nacas izkapt no maske?anas tikla apak?as un, aiza lokoties, paris metrus rapot.
Gaisma, kas ieklust neliela sprauga, lava saskatit markejumus.
Tika izgatavots tikai viens iepakojums. Pareja bija rokdarbu pedas. Markejumi uz tiem runaja par nanitu limeni, kam sekoja specializacijas kodi, kurus Ignats vienkar?i nezinaja.
Labi… Nomierinies. Elpot…
Vin? apspieda savas kvelo?as emocijas, atgustot kaut nedaudz pa?savaldibas, jo bistamajam solim vajadzeja pilniba apzinaties savas darbibas.
Tikai vienai ?lirces caurulei (rupnieciski razota) bija skaidrs un, pats galvenais, situacijai atbilsto?s markejums.
Mazi, tikko salasami burti veidoja paskaidrojo?u uzrakstu:
«Nanotex. Kaujas reanimacijas komplekss. Izmantojiet tikai tad, ja ir tie?s savienojums starp parvadataju un prototipu.
Pedeja fraze iedvesa ?aubas, tacu Ignats to ignoreja, noveloti parmetot sevi par pielauto kludu. Bija nepiecie?ams injicet ?is konkretas zales, nevis «atbalstot nanitus», kad partneris vel elpoja. Vienalga. Ka es to uzzinaju? Jus nevarat atsaukt izdarito. Es megina?u vinu atdzivinat.
Rapodams vin? atgriezas pie Sipa, iznema no apak?delma brunu gabalu un injiceja vinam mikroma?inu devu.
Balsis un soli aug?a jau sen bija apklusu?i. Acimredzot killhunters apskatija citu salas dalu. Vai ari vini vispar pazuda no ?ejienes. Vinu uzbrukuma moduli bija aprikoti ar antigraviem, kas darbojas praktiski klusi.
Paredzetais efekts no ieviestajiem nanitiem joprojam nenotika. Ignats bija nervozs, bet nezaudeja ceribu.
Vel viena akuta, pretruniga sajuta, kas mantota no cilvekiem kopa ar kermena un smadzenu biokimiju. Speja saglabat ceribu pat ekstremalas situacijas ir pretruna logikai. Bet auksta pasaules uztvere, kas «iesaistita» maksligos neironu tiklos, vairs nespeleja tadu pa?u iz?kiro?o lomu.
Sipa kermenis pek?ni krampji nodrebeja.
«Vai tas tie?am stradaja?!» «Ignatu nevilus izpluda auksti sviedri.
Partneris neelpoja, tacu zem vina ekipejuma neparprotami norisinajas dazi aktivi procesi, vina muskuli nemitigi triceja, seja zaudeja balo adas toni, un tad no krutim izpluda konvulsiva noputa.
– Malku? Sip, vai tu mani dzirdi?!
Vina acis atveras. Naves dublaina vilk?ana lenam izkusa. Vaibsti saasinajas, muskuli saspringa.
– Es esmu Ignats! Vai tu mani atpazisti? Vai tu atceries?
Viena neticami speciga kustiba replikants izvilka kaujas nazi un sita.
Ignats tik tikko paguva noreaget uz zibens uzbrukumu, asi izvairijas, un asmens sita tikai dzirksteles no betona.
– Traks?!
Pagraba tumsa notika klusa aina. Vina partneris Ignatu nepazina, vin? paskatijas uz vinu ar tuk?u, aukstu skatienu, atkal domadams uzbrukt.
– Sip, tas esmu es, Ignat!
Atkal sekoja uzbrukums, bet nu jau ne tik asi un precizi.
Satveris mirkli, vin? satvera roku ar nazi un izgrieza ieroci no saviem vajajiem pirkstiem.
– Nomierinies! Jus bijat nopietni ievainoti! Malks, nu?! Aiziet! Atcerieties!
«Tu… kur??…» vin? izspieda, tik tikko kustinot meli.
– Es tev saku – Ignat!
– Es neatceros… Kur es esmu?
«Vin? ir manekens» – acimredzamais secinajums aizdegas. Velu. Nanites lietoju velu. Maksligas neirocipus satur tikai pamatzina?anas un prasmes, savukart personiba veidojas biologiskajos neironu tiklos. Lidz ar smadzenu navi tas neatgriezeniski pazud, un to nevar mainit.
– Labi, nomierinies. Es neesmu tavs ienaidnieks!
Mans partneris triceja.
«Ir auksts… Sap…» vin? cuksteja ar zilam lupam.
– Uzgaidi. Es uzkap?u aug?a, parbaudi?u situaciju un atgriezi?os pec tevis. Vai tu mani dzirdi? Saproti? Pamaj, ja saproti!
Vin? vaji pakratija galvu.
– Labi, es bu?u pec minutes. Galvenais nezaude samanu!
Ignats, saritinajis vairakas betona lauskas uz saniem, strauji papla?inaja bedri. Cen?oties neradit nekadu troksni, vin? izrapas ara un sastinga, skatidamies apkart.
Killhunters pameta salu. Vini panema lidzi lielako dalu iznicinato ordas dzimtcilveku, ka ari replikantu likus. Apkartne valdija apdullino?s klusums. Saule rieteja, gubumakonu krastu pie apvar?na iekrasojot tum?sarkana krasa.
– Tirs. Jus varat izklut. Es tev tagad palidze?u.
Sips neatbildeja. No cietuma vispar nenaca skana.
Man atkal bija jaatgriezas caur ?auru, likumotu caurumu. Maske?anas vairs nebija vajadziga, un Ignats iesledza lukturiti.
Replikants ielida dzili sprauga un guleja tur bez dzivibas pazimem. Miris? Atkartoti? Vai naniti neizdevas, vai ari vinu darbs neizdevas kritiski?
Viss notiku?ais ?kita kaut kads nezeligs vajprats. Ignats garigi aizradija sevi par savu augstpratibu. Visticamak, neviens nevareja atgriezt Sipu (sasodits, es pat nezinaju vina vardu, tikai vina izsaukuma signalu).
Nonacis strupcela, vin? ar zinamu atvieglojumu saprata, ka «manekens» ir dzivs, tacu zaudeja samanu.
Vin? bija uzmanigs, lai vairs neieviestu nanitus. Bruces sadzija un neasinoja. Tatad vin? tiks cauri.
Man bija diezgan ilgi jagaida, kamer biju?ais partneris pamodisies. Ignats panema savus ierocus, patronas un granatas, kuras tika atrastas vina macinos. Kas zina? «Manekena» uzvediba ir neparedzama un visbiezak agresiva. Es pats to atcerejos.
Vinam izdevas aizmirst sevi trauksmaina miega. Vinu pamodinaja drupo?u akmenu skanas.
Ignats nodrebeja un acumirkli pamodas.
Replikants sedeja netalu. Ar lielam grutibam vareja uzminet vina Sipa vaibstus. Izdilis – ada un kauli. Aprikojums vinam kluva par lielu, karajas un klabeja ar katru kustibu.
Vina skatiena bija redzams tuk?ums.
«Nac, brali, mums jatiek prom no ?ejienes,» Ignats nolema neradit fobijas un pasniedza vinam kolbu. Vin? dzera ilgi un alkatigi, krampji raustidams Adama abolu.
– Labi, tagad ejam aug?a. Vai tu mani saproti?
Vin? pamaja. Vin? klusi un rezigneti izpildija noradijumus. Es pat nemeginaju velreiz izradit agresiju.
Ara bija dzila nakts. Debesis noskaidrojas, meness aukstais spidums apgaismoja apkartni.
Ignats nebaidijas apmaldities. Kad ir karte ar iezimetiem celiniem un celiem, jautajums «kur iet» neradas.
Vinu parnema absoluts moralais tuk?ums. Apkarteja pasaule tagad tika aplukota pavisam cita gaisma. ?eit speki un tehnologijas palika visur pec sivas divu civilizaciju konfrontacijas.
Visur, kur skataties, pagatnes mantojums pastaveja lidzas dabai. Parliecino?s vairakums ir sadrumstaloti, sen atnemta sakotneja eksistences jega, saburzitas, sakraju?as neveiksmes un mutacijas.
– Aiz manis. «Trace pec pedas,» Ignats atrada taku un devas pirmais, parbaudot celu ar iepriek? izgrieztu stabu.
Driz vien forta kreslas aprises paslepas aiz purva tvaiku miglas.
4.nodala
Replikantu apmetne, dienu velak…
Ghouls bija parsteigts un nebija priecigs par Ignata paradi?anos.
– Vai esi atravies no grupas? Kapec tu atnaci? Vini teica: atgriezieties pec mene?a, nevis agrak.
Ignats apsedas kresla. Pec piespiedu gajiena pa purviem vin? bija navigi noguris.
– Dod man udeni. Un kaut ko est.
– Vai tu esi traks? Vai es esmu tavs pavars vai tava kalpone? Kur ir musejie?
– Vinu vairs nav. Killhunters izlika lamatas «appludu?aja forta».
Spoks manami nobaleja. Vin? asi pagriezas un aizgaja, iespejams, lai dotu sev iespeju sagremot dzirdeto, kaut ka tikt gala ar savam emocijam. Vin? atgriezas tikai pec paris minutem ar armijas baribas paku.
– Ed un pasaki.
Ignats tie?i ta ari izdarija. Vin? ko?laja un taupigi iepazistinaja mnemotehniki ar jaunakajiem notikumiem.
«Man ir vajadzigi uzlaboti naniti un tarpu caurumu skeneris,» vin? secinaja.
– Par ko?
«Es do?os palidzet musu pui?iem.»
– Tu ar to nevari tikt gala. Var izsekot tarpa caurumam, bet kada jega? Vai velaties nonakt nomadu ordas skavas? Vai dzimtcilveki panema musejos?
– Ne.
– Padoma par to. Killhunters uz uzbrukuma moduliem ir pazudu?i. Un ka jus saprotat, kur vini devas?
«Mes runajam par ordas kontrolejo?o AI,» Ignats kluva spitigs. – Es pats to dzirdeju. Viniem ir uzdevums no «inku» to notvert. Tas nozime, ka mednieki atrodas taja pa?a regiona, kur orda.
– Talu pa tuksne?a dienvidu robezu klist «novajeju?u» bari. Vietas, kur ne tu, ne es nevaram izdzivot.
«Tapec mums ir vajadzigi uzlaboti naniti.» Vai varat aktivizet vismaz dazas no manam spejam?
«Ne, es nevaru,» Voks iecirta.
– Kapec?
«Es jums teicu: jums bus vajadzigas septita limena mikroma?inas.» Citi nedarbosies. Starp citu, kur jus atstajat Sipu?
– Mana maja. Gul. Es nogibu, tiklidz sasniedzu gultu.
– Skaties, zver, nepaies ilgs laiks, lai klutu par lellu aktieri.
Ignats neko nesaprata un jautajo?i paskatijas.
«Ne visi slepkavas mednieki darbojas kopa,» paskaidroja Ghoul. «Ir ari cilveki, kuri labi zina nanitu reanimacijas ipa?ibas. Vini burtiski uzcel savus upurus no miru?ajiem. «Manekens», protams, un tad viniem netiek dota iespeja attistities, tiek izmantotas tikai vinu kaujas prasmes. Paris reizes esmu sastapies ar lellu maksliniekiem. Viniem parasti ir pieci vai se?i replikanti. Stulbi, nekomunikabli, paklaujas tikai saimniekam, tapat ka apmaciti suni. Bet taja pa?a laika vini labi rikojas ar ierociem.
– Skaidrs. Paldies par informaciju. Es to nem?u vera. Cik ilgi musu cilveki iztures nebrive?
– Se?us mene?us, ne vairak. Tas ir, ja tie tiek nosutiti uz nanitu fermu.
– Nave pec se?iem mene?iem? – Ignats noskaidroja.
– Garigi, nevis fiziski.
– Vai tu man iedosi skeneri un nanitus?
– Nu es sapratu pareizi. Damas. Un es pats do?os tev lidzi.
Ignats neticigi paskatijas.
– Vai tu atteiksies no visa?
– Ko man te nokert? Tikai mehanikis saprata fazes nobides generatorus. Bez uzraudzibas barjeru var atslegt jebkura laika. Izligumam pienaca beigas. Tie, kas ?eit paliek, ir potencials medibu mednieks. – Vokulis izskatijas arkartigi nomakts. – Bet nebaidies. Es neklu?u par apgrutinajumu. Neskatieties, cik vina ir kropla.
– Es ta nedomaju.
– Vispar tatad, Ignat. Vienosimies uzreiz par visu. Es sagatavo?u maksimali pielaujamo uzlabojumu, pamatojoties uz jusu fizisko un psihologisko izturibu. Man ir ?is indekss, es domaju, ka stavokla novertejums nav novecojis viena diena. Apmaina es izvirzi?u nosacijumu: ja mes nonaksim pie piekta limena nanitiem, tie ir manejie. Piekritu?
– Ja. Man patik. Tikai laiks iet uz beigam. Tarpu cauruma taka driz pazudis. Pastaiga uz «appludu?o fortu» aiznem vienu dienu.
– Mums nav tur jaiet. Nosutisim vienu no Mehanika zondem. Eh, kadu specialistu mes pazaudejam…,» skumji piebilda Ghouls. – Vinam nebija nekadas cenas. Vienalga. Apsedieties kresla, es jus iepazistina?u ar nanorobotu sagatavo?anas kompleksu. Galveno mikroma?inu koloniju sanemsi pec paris stundam, tiklidz busim tiku?i gala ar aktualitatem, labi?
– Ja.
«Tas ir lieliski,» Ghoul izdarija injekciju un piebilda: «Sipas atnaca pie manis.» Tu vinu ?eit neatstasi, ka es saprotu?
– Es, protams, nepado?os.
«Manekenam ir jaatgust dala no zaudeta.» Ta baze laba, tre?ais nanitu limenis. Jus atri atgriezisities pie savam vecajam prasmem.
– Ka ar personibu?
«Es vinam kaut ko pateik?u, pareizak sakot, es vinam to do?u faila veida.» Daudzi replikanti ierakstija videoklipus, kas bija versti uz viniem. Un vini to atstaja man glaba?ana.
– Par ko? – Ignats bija parsteigts.
– Katram gadijumam, ja tie «atiestata uz nulli». Tas neatgriezis vina personibu, bet sniegs Sipam priek?statu par to, kas vin? bija un ko vin? darija pirms naves.
– Starp citu, ka vinu sauc?
– Man nav ne jausmas.
– Ka ar replicejo?am datubazem? – Ignats uzstaja. – Tu speji mani identificet.
«Jus ar mums esat ipa?s gadijums.» Redziet, masveida tika razoti replikanti no pirmas lidz tre?ajai paaudzei, nekada gadijuma ne individualam prototipam. Teiksim vienkar?i: tie ir kombinetais ierocu modelis.
– Un kada ir at?kiriba starp mums?
– Nanitu un potencialo speju limeni. Militari rupnieciskais komplekss attistijas loti strauji. Kar? par izdzivo?anu ir strauji paatrinajis progresa tempu. ?auros apgabalos,» precizeja Ghouls.
– LABI. Ar Sipu viss ir skaidrs. Vai ir vel kada informacija par mani? – jautaja Ignats.
– Par tavu prototipu? Ja, bet diez vai tas ir interesanti.
– Vai lausi man paskatities?
«Nav problemu,» vin? ekrana paradija «personiga faila» failu.
Ignats tikai skumji pamaja ar galvu. Tie?am mazs un iss.
«VKS kapteinis Ignats Zverevs. Ipa?o operaciju nodala.»
Pec tam paradijas zimogs «slepens», un kursors mirgo lauka «ievadiet piekluves ID».
Zemak ir DNS ieraksta at?ifrejums un iss papildinajums:
«Pedeja saglabata neironu matrica, dati nav pieejami.»
– Vai cilveki prata digitalizet apzinu un glabat to starpposma medijos? – jautaja Ignats.
– Neap?aubami. Bet musdienas tehnologija ir zaudeta. Patiesiba nav skaidrs, ka tas radas. Es veicu dazus personiskus petijumus. Pirms kara nebija ne nanitu, ne neirocipu. Cilveki izmantoja virtualo un papla?inato realitati.
– Nu vin? pats teica, ka kar? virzija progresu.
«Impulss ir parak specigs,» atbildeja Voks. – Replikantus saka razot driz pec pirmajam sakavem. Janem vera: tadas izstrades iepriek? nebija veiktas. Uzsvars tika likts uz kibernetiskiem mehanismiem.
– Ko tu tiec? Izsaki sevi skaidrak, es tevi isti nesaprotu.
– Ja nemam vienkar?us piemerus, nav iespejams sakt razot automa?inas, ja nav priek?stata par to, kas ir ritenis un dzinejs. Un kaujas gatavi replikanti pek?ni saka masveida ienakt armija. Tapec padomajiet par to. ?ads izraviens dazu mene?u laika nav iespejams. Ja vien tehnologija nav aizguta.
– Ienaidnieks?
«Ja,» pamaja Voks. «Tarpu caurums starp abam pasaulem ir pastavejis miljoniem gadu. Tikai cilvekiem lidz noteiktam bridim par to nebija ne jausmas. Un, kad vini to uzzinaja, vini, iespejams, apmekleja «otru pusi».
– Interesanti. No kurienes nak informacija?
– Bet izlasi. Tas nebija noslepums,» Voks demonstreja izlasi no pirmskara laika tie?saistes publikacijam.
Visas piezimes bija veltitas dazadiem geologisko un arheologisko petijumu aspektiem.
“…visi zina, ka uz Zemes ir elementu nogulsnes, kuras nevaretu veidoties musu planetas apstaklos. Musdienu geopetniecibas riki apstiprina, ka atradnes, kuras parasti uzskata par «arpuszemes», nav saistitas ar trieciena krateriem, kas varetu veidoties sadursme ar asteroidiem vai lielu meteoritu kri?anas rezultata …»
«…Dienvidu arheologijas instituta zinatnieki dabiskas alas atklaja primitivu cilveku vietas un izrakumu laika atklaja loti intrigejo?us atradumus. Dazi instrumenti ir izgatavoti no zinatnei nezinama sakausejuma fragmentiem. Ir pamats uzskatit, ka pirmatnejo cilveku izmantotie metala fragmenti iepriek? bija dala no kada arpuszemes izcelsmes mehanisma korpusa…»
“…senajos dienvidu krasta akmenlauztuves tika atklats noslepumainu religisko celtnu komplekss. ?i nav pirma reize, kad zinatne sastopas ar seno uzskatu noslepumu par noteiktu «pareju starp pasaulem», tacu pirmo reizi ir izdevies iegut materialus pieradijumus, kas varetu kalpot par to izcelsmes avotu. Pec sabruk?anas viena no karsta alam (iepriek? nezinama, izoleta no karjeriem) tika atklats labi saglabajies templu komplekss, kura bareljefi ir inkrusteti ar tehnologisko izstradajumu fragmentiem, kas neparprotami pieder pie attistita mehanisma. arpuszemes civilizacija…»
Ignats ?kita sastindzis. Pek?ni uzplaiksnija atmina.
Uz bridi vin? ieraudzija alu ar nelidzenu, zemu arku, ko parpludinaja spilgts prozektors. Sienas bija pilniba parklatas ar bareljefu atteliem. Simtiem, ja ne tuksto?iem figuru, kas izpilditas ar skrupulozu realismu, vietam faktiski papildinatas ar realam detalam un panelu fragmentiem.
Bareljefa autori nepalavas uz izteli. Bija skaidrs, ka vini bija redzeju?i originalus savam acim.
Alas centra, metot daudzas enas, no akmens tika izgrebtas cilveku figuras. Nezinami telnieki fikseja cilvekus kustiba: dazi skreja ar ?ausmu izteiksmi seja, dazi krita uz sejas, citi izstiepa rokas nesaprotama lug?ana.
Tas viss pazibeja vina prata spilgtu attelu virkne, tacu bija vel viena detala, ko Ignata apzina izrava no zibatminam:
Alas talakaja dala bija tum?a plaisa. No talienes to vareja sajaukt ar parastu bezdibeni, kas ved dzili klintis, ja ne vairakas raksturigas tarpa cauruma pazimes – tumsas luzums malas bija izpludis, un tuvak centram tumsa ?kita bezdibena, austs no kaut kadas tum?as energijas, lidzigs trico?am antracita zibens pinumam.
Sekundes dala mana prata pazibeja attelu virkne. Atmina bija spilgta un acimredzot loti svariga prototipam. Kapteinis Zverevs biezi domaja par ?o vietu – tapec vina iespaids tika fiksets Ignata neirocipos, un tagad tas izradijas pamodinats. Vajadzeja tikai informacijas grudienu.
– Ko jus domajat par?
– Es kaut ko atcerejos.
– Prototipa mantojums? Saprast. Man ir ari kada cita atminu uzplaiksnijumi. Es teik?u vairak: Timofejs dzivoja netalu. Es pat apmekleju vina dzivokli.
– UN?
– Laika iz?kie?ana. Tur viss ir iznicinats. Vin? paskatijas un aizgaja. Es negribu but kads. Es esmu replikants. Ghoul. Un periods. Labi, atgriezisimies pie lietas. Ka jutaties pec injekcijas?
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70527712) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.