Читать онлайн книгу «Slimnīca čusku kalna» автора Edgars Auziņš

Slimnica cusku kalna
Edgars Auzin?
Musu meitai draud briesmas. Mes ar viru darisim visu, lai aizsargatu savu bernu. Atstasim galvaspilsetu un komfortablu dzivi un slepsimies kada provinces pilsetina. Neviens neuzzinas, ka Greisa un Lanselots Datoni ir aristokrati un dziednieki… Tacu pedejo ir grutak noslept. Galu gala Cusku kalna iemitniekiem – orkiem, gobliniem, vilkaciem – loti nepiecie?ama musu palidziba. Es domaju, ka varu nogadat savu gimeni dro?iba. Bet slepkava neapstasies. Un, lai gan es esmu dziednieks, nevis kaujas mags, man ir jaatrod veids, ka glabt musu meitu!

Edgars Auzin?
Slimnica cusku kalna

*** 1 ***
– Uz redze?anos, Monna Datone.
Nakts sargs piecelas no savas vietas un paklanijas man. Orka zala seja ielauzas draudziga smaida, atklajot uzasinatos ilknus.
– Ar labu nakti, Fribs.
Es gribeju ?odien beigt agri, lai varetu nolikt Loriju gulet, bet, ka tas parasti notiek, mieriga diena beidzas ar nepatik?anam, kas krita ka no parpilnibas raga. Vispirms Tabbrisa kungs aiz kaklu vilka savu delu, kur?, vinaprat, bija edis indigas ogas. Zens atteicas mainit savu personibu, paslepas zem divana, cirta, klak?kinaja zobus, man nacas vinu izvilinat ar Glorijas lupatu lelli: meita ielika to mana somina un aizmirsa. ?is rotallietas mil vilkacu mazuliem. Kamer Joks vinu berzeja, es veicu diagnostiku.
«Viss ir kartiba, Tabrisa kungs,» es parliecinaju parbiedetajam tevam. «Paris ogas neko launu nenodaris.» Tagad do?u maisijumu, lai puika pa nakti panem divas karotes. Un, ludzu, parliecinieties, ka vin? pavada vairak laika sava cilveka forma.
«Ja, ja, es zinu,» vilkacis noputas. «Bet vinam tik loti patik justies ka vilkam.» Lai gan tas bremze attistibu…
Knapi biju atvadijies no pacientiem, kad paradijas padzivojis goblins Lukutas kundze. Vina bija parliecinata, ka ir salauzusi roku. Par laimi, tas izradijas sastiepums. Sava godajama vecuma Lukutas kundze neatmeta savus agrakos ieradumus: vina sava darza lasija abolus, zars noluza, un goblins nokrita zeme.
Kamer es uzliku stingru parseju, pinu dziedino?o burvestibu, pulkstenis ratsnama sita devinus vakara.
Nabaga Lorija atgriezisies gulta aukles uzraudziba. Bedu vecaki ir aiznemti no rita lidz vakaram. Mes ar Lensu cen?amies vismaz parmainus likt savu meitu gulet, bet mans virs ?odien velu domes sede.
Kad ieradi?os, mazulim bus desmitais sapnis. Viss kartiba, rit no rita edisim kopa brokastis…
Es jau gaju leja pa pakapieniem, kad manas domas partrauca caururbjo?a signalizacijas artefakta cikste?ana. Es izvilku no kabatas kvarca kristalu, mirdzo?u ko?i. Notika kaut kas slikts!
Aukliti Klerijas kundzi nevar saukt par trauksmes celeju. Vina nekad mani neapgrutinatu darba par kaut ko nenozimigu. Atceros vienigo reizi, kad dienas vidu man piezvanija cienijamais rukitis: Glorijai bija izsitumi un augsta temperatura – izradijas, ka meita saslimis ar vejbakam.
Kas tagad notika? Vai tu nokriti? Vai tu sevi sagriezi? Pazudis?
Es jau domaju skrienot. Gredzens uz labas rokas raditajpirksta nonema mobilo durvju aizsargu. Es uzlecu uz sedekla un uzreiz nospiedu pedali uz gridas un parsledzu sviras. Labi, ka Lenss uzstaja, ka jamacas braukt! Un tad vin? man iedeva dro?ako un jaunako modeli. Padomajiet, kadreiz mobilie telefoni man ?kita ka nepieejams brinums, bet tagad es pats viegli varu vadit pa?gajeju mehanismu.
Es iemetu kvarca kristalu sev blakus eso?aja sedekli. Tas joprojam piksteja un kveloja, kas nozimeja, ka aukle nebija izslegusi signalu.
– Kas tur notiek? – es nomurminaju, verigi skatoties uz celu.
Lai gan es ar acs kaktinu paskatijos uz artefaktu un tapec gandriz ietriecos zalumu tirgotaja furgona pagrieziena.
«Lasts! Mums vajag sanakt kopa! Kapec es kritu panika? Maja ir pilna ar sargiem!»
Pec tam, kad sakas uzbrukumi padomes locekla radiniekiem, Erls Datons pieprasija, lai mes ievacamies vinu maja, un pirmo reizi Lenss neiebilda tevam. Dutonu gimenes ipa?ums ir gandriz neienemams bastions: augstas sienas, dro?ibas artefakti un labi apmaciti miesassargi. Nav jauztraucas!
Tacu, tiklidz pagaju garam vartiem, kas bija pla?i atverti, kluva skaidrs, ka neesmu velti uztraucies.
Piebraucamais cel? apgaja ekas kreiso sparnu. Tur, kreisaja sparna, otraja stava atradas Lensa un manas istabas un Lorijas bernistaba.
Es paskatijos uz logu, kliedzu un no visa speka triecu bremzu pedali pret gridu. Vina atrava vala mobila durvis un gandriz izkrita uz cela, bet tad, panemusi garo apmali, metas uz maju pusi.
Bernudarza logs bija vala un aizkars bija norauts. Mes vienmer aizveram logus. Lenss pat izdarija papildu burvestibu – kad Glorijas rotaligas rokas pastiepas preti logam, tas Lensa barga balsi teica: «Ak-ja, mazulit, virzies prom!»
Kads nekustigi guleja zale zem loga.
«Ne, ne, ne…» es nocuksteju.
Pieskreju tuvak un piedzivoju gan lielu atvieglojumu, gan ?oku. Viens no miesassargiem guleja zaliena – jauns goblins. Vin? bija miris. Neviens nebutu izdzivojis no ?adam brucem: krutis bija tik loti saplestas, ka ribu lauskas izlida uz aru.
Es noriju izbiedeto saucienu un parvareju vajuma bridi. Tagad es neesmu sieviete – es esmu dziedniece.
Es parbaudiju savu sirdsdarbibu un elpo?anu. Ne, puisim nevar palidzet.
Es pacelu galvu pie loga, cinoties ar kardinajumu piezvanit meitai. Vina steidzas atpakal uz savu mobilo, atrak neka skrienot. Riteni svilpoja, lai apstajas pie lievena, izraujot no zemes mazu olu un smil?u struklaku.
Es metos iek?a maja. Priek?nama, viesistaba ir tum?s, nedeg neviena gaisma. ?aja laika kalpi jau dodas uz savam istabam. Ceru, ka tapec maja ir tik klusa…
Es uzskreju pa kapnem uz otro stavu, pa celam izveidojot ugunskuru, lai apgaismotu celu. Mana sirds dauzijas, bet prats ieguva neticamu skaidribu. Lai kas ari notiktu, man jasaglaba miers, lai palidzetu savai meitai.
Es pagrudu durvis, kas veda koridora, kur atradas musu istabas, un gandriz uzreiz sastapu uz gridas izstieptu kermeni – atkal sargu. Izkroplots. Miris.
Es iekodu lupa, lai histeriski nesauktu pec Glorijas, un uzmanigi devos uz priek?u.
No Lorijas bernistabas pa atvertajam durvim pluda omuliga naktslampas gaisma. Iestajas manigs klusums, un, ja gaiteni nebutu sarga kermenis, es varetu domat, ka viss ir kartiba.
Dazas reizes ieelpoju, saznaudzu dures un parkapu pari slieksnim.
Pirmais, kas iekrita acis, bija asinis. Uz sienam, uz gridas, uz roza bernu segas. Skatiens satvera aukles kermeni, kas bija atmests pret sienu ka salauzta lelle. Pie pretejas sienas guleja cits miesassargs.
Istabas centra uz balta paklaja ar mikstu garu kaudzi bija melns traips. Blots izdvesa sliksto?as skanas. Es samirk?kinaju acis un mana redze kluva asa.
Nav traips. Kaut kads radijums, kas izskatijas pec milziga siksparna. Vina notupas uz gridas, vinas melnie adainie sparni triceja, garie nagi sparnu galos, abi medibu dunca lieluma, guleja uz gridas.
No melna sparna malas apak?as izsprausta roka. Tieva berna roka.
Es mezonigi kliedzu un parsteidzu ar tiru magiju: nebija laika pit burvestibas. Es cinijos ar visu savu speku, lidz navei. Jebkurai citai butnei ?is sitiens butu saspiedis mugurkaulu un salauzis kaklu!
Butne drosmigi versas pret logu. Vina pacela trissturveida purnu un no?nacas. No asiem ilkniem pileja asinis. Knapi paguvu paskatities uz ?o briesmoni – ?aurs purns, sarkanas acis, kas deg naida, deguna vieta planas nasu spraugas.
Situ velreiz un ieraudziju, ka adas sparna paradijas bedre, kas uzreiz piepildijas ar melnam asinim.
Radijums ciksteja, uzleca uz palodzes un, atple?ot sparnus, gribeja pacelties, tacu bruces del nevareja, un nokrita no otra stava.
– Glorija!
Es metos pie meitas un, nokritusi vinai blakus uz celiem, saku braukt ar plaukstam par vinas mazo augumu: leja spekus un taja pa?a laika mekleja bruces. Dzivs. Sirds pukst. Lielaka bruce, ko atstaju?i ilkni, ir uz kakla. Zaudeja daudz asinu. Salauzta kaja nav nekas.
«Nekas, nekas,» es nomurminaju. – Nekas. Turies, mans Racens.
Mana galva izmisigi griezas: es biju izterejis gandriz visu savu burvibu.
Ka Lenss tagad vajadzigs! Bet vin? ir padomes sede un gandriz nezina, kas noticis… Es tulit zaude?u samanu, un kas tad palidzes Lorijai?

*** 2 ***
«Es dodu vardu meistaram Lanselotam Datonam,» pazinoja lordkanclers.
Lenss ienema vietu aiz tribines. Vinam nevajadzeja atskatities, lai redzetu nosodijumu sava teva skatiena.
«Kad tu beidzot izaugsi liela!»
Vin? iztaisnoja plecus un ievilka elpu.
– Kanclera kungs, padomes kungi…
«Nekad,» vin? velreiz nodomaja. «Ja pieaug?ana nozime padoties, tad nekad.»
«?odien mums ir japienem lemums, kas ir arkartigi svarigs musu valsts parastajiem iedzivotajiem. ?ads lemums, ja tas tiks pienemts, palidzes viniem tikt gala ar visgrutakajam nepatik?anam, kuras jums un man ir gruti pat iedomaties – visu patiesibu par tam zina tikai tie, kas pa?i tas piedzivoju?i.
Lenss atkartoja ?o runu vairak neka vienu vai divas reizes, vina balss pluda gludi un skanigi, un tas, ka zale sedo?ie it ka sapluda viena daudzgalvaina klausitaja – tatad tas paries. Divdesmit gadi politiskas karjeras, un vin? partrauks uztraukties, runajot Padome.
– Katru gadu musu valsti darba mirst divi tuksto?i inteligentu cilveku, bet vel simt piecdesmit tuksto?i gust dazadas smaguma pakapes traumas. Tragedijas merogs ir patiesi biedejo?s: pat viena no asinainakajam cinam visa inteligento rasu vesture nav izraisijusi tik kolosalu upuru skaitu.
«Jus nevarat izmainit pasauli viens pats!» – lordkanclers atkartoja atkal un atkal. «Bet mes varam to padarit vismaz nedaudz labaku,» Lenss vienmer atbildeja.
– Taja pa?a laika es nemaz nedomaju apgalvot, ka visi darba deveji ir nelie?i un neviens no viniem nekad nav izradijis rupes un laipnibu pret saviem darbiniekiem, tomer musu piedavatais pasakums ir paredzets, lai brivpratigas labdaribas plusto?ajam smiltim pie?kirtu granitu. likuma stingriba…
Lordkanclers uzsita ar smigu.
«Es ludzu piedo?anu, meistar Daton, man jus japartrauc.»
Zale saka dardet – tas bija nedzirdets visu tradiciju parkapums.
– Kungi, padome, es atvainojos, man japanem partraukums… veselibas apsverumu del. Vecums sagada nepatikamus parsteigumus.
Tikai gadiem ilgi treneta izturiba lava Lensam saglabat seju. Mans tevs nemaz nebija vecs, un vina veselibu apskaustu daudzi jaunie?i.
No zales atskaneja apmulsu?i izsaucieni, kurus lordkanclers izvelejas nedzirdet.
«Meistars Heibots, nomainiet mani,» vin? teica.
– Piezvanit dziedniekam? – piekera deputats.
Erls Datons vecakais vaji pasmaidija.
– Nevajag, dziednieks jau ir klat. Ludzu, meistars Datons.
– Ja, protams.
Lenss joprojam neko nesaprata, tacu vina tevs diez vai butu nolemis parkapt visu pieklajibu, lai tikai nelautu vina dela partijai parliecinat Padomi pienemt jaunu likumu. Vin? ieskatijas zale un atrada isto cilveku… orc.
– Meistar Koh, tas ir jusu prata berns. Ludzu, man jaatceras, ka es neesmu tikai politikis.
Pieceloties no galda, tevs smagi atspiedas uz elkona ar trico?iem pirkstiem, un Lenss nopietni satraucas. Es sniedzos pec diagnostikas pinumiem.
«Ne tagad,» lordkanclers tikko dzirdami cuksteja. – Signala artefakts tika aktivizets.
Man krutis sastinga ledus kristals. Meitenes ir vienas majas!
Ne, ne viens. Savrupmaja dezure se?i apsargi, un aizsargburvestibas ap eku un uz zoga atvairis ikvienu, kur? meginas tos uzlauzt. Tie, kas ir ipa?i lenpratigi un nolemj meginat velreiz, tiks pilniba sadedzinati.
Un tomer notika kaut kas, kas lika apsardzes priek?niekam izraut savu darba deveju no domes sedes, bet tevam visu nomest un steigties majas.
Tiklidz vini izgaja no zales, sekretare paradijas netalu ka no nekurienes.
«Mans mobilais – tulit pie ieejas, dro?iba – kaujas gataviba,» paveleja lordkanclers. «Ikviens, kur? megina traucet, ir janovac no cela ar jebkadiem nepiecie?amajiem lidzekliem.»
Sekretars vispirms pacelas uz divam kajam, un pec daziem soliem vin? jau skreja uz cetram, un Lenss vinu izmisigi apskauda. Vin? pats bija gatavs skriet majas, tacu mobilais bija atraks par cilveka kajam.
«Es nezinu, kas tur notika, bet Ekharts mani nekad velti netrauceja.» – Tevs ari paatrinaja soli. Vin? berzeja krutis, bet, tiklidz Lenss atkal sniedzas pec diagnostikas burvestibam, vin? iesaucas: «Majas!» Viss ir majas!
Mobilais pacelas gaisa, tiklidz Lenss aizcirta durvis. Vin? lidoja pa ielam, izmisigi znaudzidams – pilsetnieki, kuri staigaja pirms guletie?anas, vel nebija paspeju?i doties majas. Rit visi aviznieki rakstis, ka lordkanclers, steidzoties majas no domes sedes, nobiedejis tris desmitus cilveku un uzskrejis viniem virsu… Dievs, ko vin? doma! Kuram gan interese, ko raksta avizes, ja vien majas viss ir kartiba! Ne, jau tagad ir skaidrs, ka majas viss nav kartiba. Ja tikai meitenem nekas nenotiktu!
Savrupmajas varti bija pla?i atverti, un, lai ari ka Lenss centas, vin? nevareja atklat dro?ibas burvestibu pedas. Mobilais apstajas, pirms sasniedza piebraucama cela galu.
«Pagaidiet ?eit,» ?oferis paveleja un kopa ar otro apsargu izslideja no mobila.
«Luk, no ka es baidijos,» mans tevs cuksteja un atkal berzeja savu kru?u kauli.
Lenss sniedzas pec durvim, bet lordkanclers satvera vina elkoni.
– Neliedz pui?iem stradat. Es tapat ka tu uztraucos par Loriju. Un priek?…
Vinu partrauca kliedziens. Lenss atpazitu ?o balsi jebkur. Likas, ka vin? butu atgriezies piecus gadus atpakal lidz dienai, kad gandriz zaudeja Greisu. Mobila kabine parvertas par smirdigu pagrabu, un uz daziem mirkliem vin? zaudeja speju domat. Tikai ledus kristals mana krutis ieduras mana diafragma, nelaujot man elpot, un mani pirkstu gali caurdura magija. Vin? pats nesaprata, ka izleca no mobila. Vina tevs kaut ko kliedza pec vina, bet Lensam bija vienalga.
Piebraucamais cel?. Maja ir neparasti tum?a, no otra stava loga plust tikai silta gaisma.
Gaisma mirkli iemirgojas, it ka kaut kas to butu aiz?kersojis. Melnuma receklis nokrita zeme, un Lenss meta uz ?o trombu uguni – vienkar?u primitivu uguni, gandriz izmantojot tiru speku – vin? nekad nebija bijis prasmigs kaujas burvestibas. Manu acu priek?a pazibeja apzilbino?i, daudzkrasaini plankumi.
Tumsa ciksteja, ?i cikste?ana ka karsta adata ieduras vina ausis, liekot Lensam stenet un ar rokam saspiest deninus. Nakamaja mirkli vin? naca pie prata, tacu, pirms vin? paguva kaut ko darit, aiz koka izlidoja burvestiba, kas tumsu parverta milzu amebas lidziba. Kliedziens kluva neizturams, bet caur to Lenss dzirdeja… vai nedzirdeja, bet sajuta ar nezinamu septito sajutu – «Glorija!» – un uzreiz zaudeja interesi par visam pasaules radibam.
Kapnes. Kermenis atradas uz gridas, un pietika ar vienu skatienu uz saplestajam krutim, lai saprastu, ka palidzibas nav. Bernudarza durvis. Asinis. Greisa ir uz celiem, uz vinas balta lidz zila vaiga ir asinaina svitra. Lorijas galva lengani atmeta atpakal. Asinis.
Izmisums skatiena.
Lorija raustijas, aizsmakusi noputas un izpluda asaras.
Kads aiz loga kliedza:
– Tas kustas! Turies!
Saka dungot un sprak?ket kaujas burvestibas.
– Projam! Cik siksts radijums!
Lenss nokrita celos blakus Greisai tie?i tik ilgi, lai ar vienu roku satvertu meitu, bet ar otru – sievu bezsamana.

*** 3 ***
– Un tad mazais orks paskatijas ara no bedres un bija parsteigts par to, kada ir liela, balta un tira pasaule. Vin? saprata, ka nakti ir snidzis… – Lensa klusa balss izlauzas cauri aizmirstibas plivuram.
Vin?, ka parasti, nakti lasija Lorijas milako pasaku «Gnatty’s Winter Adventures». Pirmos mirklus pec pamo?anas es neapdomigi peldeju pa vina mierigas balss vilniem. Nakts lampas klusinata roza gaisma izsucas caur plakstiniem.
«Lori atkal negul…» es nodomaju.
Lorija! Miegainiba no manis uzreiz aizbega. Atminas ietriecas vedera. Asinis uz sienam, sakroploti kermeni, melni adaini radijuma sparni… Es piecelos sedus uz gultas, ravu gaisu un bailigi skatijos apkart, gatavs redzet jebko!
Manu acu priek?a paradijas mieriga aina. Es biju Lensa un es gulamistaba. Netalu uz gultas guleja bala Glorija, izmazgata un gerbusies svaiga naktskrekla. Ap kaklu bija balts parsejs. Lorija pagriezas, neveikli grozidama kaju. Mana nabaga meitene: magija tureja kaulu kopa, bet vinai joprojam bija sapes.
Virs sedeja vinai blakus uz gultas malas ar gramatu rokas. Redzot, ka esmu pamodusies, vin? klusi sacija, skatoties man acis:
– Viss ir kartiba, mila. Mums ar Loriju viss ir kartiba.
«Es zinu, ka jums ir bail,» vina skatiens teica. «Tacu mums ir jaturas un jaizrada savas bailes savas meitas del.»
«Sveika, maza,» es uzsmaidiju musu parbiedetajai meitenei.
«Mammu,» vina aizsmakusi cuksteja: pec ievainojuma vinai bija gruti runat.
Mans nabaga mazulis, kuram iepriek? lielakais ?oks bija noskrapetais celis, un Lenss to izdziedinaja acu mirkli.
«Shhh, nevajag runat,» es vinu miligi partraucu. – Mes esam tuvu, mes nelausim jums apvainoties!
Lenss jau sen vareja Lori iemidzinat ar burvju palidzibu, tacu vin? kluva: mes vienmer noverojam pacientus pec smagam traumam. Viniem pec iespejas ilgak japaliek pie samanas. Bija gadijumi, kad pardzivota ?oka del vini nemaz nepamodas. Bet, runajot par pa?as meitu, izradijas, ka bija neticami gruti skatities vinas apmulsu?ajas acis un vienkar?i gaidit, jo darijam visu, ko vareja.
Apgulos vinai blakus, panemu vinu aiz rokas, pirkstos un glastiju vinas pirkstus, klausoties vinas nelidzenaja, aizsmaku?a elpo?ana. Un Lenss turpinaja lasit pasaku, neaizmirstot, ka vienmer, runat maza orka varda dzila balsi un savas draudzenes, baltas peles, varda tieva balsi. Izturiba nekad nav pievilusi manu viru. Tikko par?kirot palagus, vin? nejau?i saplesa lapu: rokas triceja.
Glorija elpoja arvien mierigak un galu gala aizmiga.
«Nokerta…» vina tikko dzirdami nomurminaja cauri aizmirstibai. – Es skreju… Vin? satvera manu kaju…
Manas acis aptum?ojas no naida pret noladeto radibu! Tas ir tikai brinums, ka musu mazulis ir dzivs!
Mes gaidijam, kamer Lorija dzili aizmigs, Lenss aizvera gramatu un nolika to uz naktsskapi?a. Es metos vina rokas un izpludu klusas asaras. Virs noglastija manus matus un noskupstija slapjos plakstinus.
«Vai jus uztverat ?o… ?o?»
Man bija jaruna pusbalsi, lai gan man gribejas kliegt.
Lenss pamaja ar galvu.
– Ne Diemzel. Man likas, ka esmu vinu piebeidzis, bet radijums izradijas parak siksts un aizbega.
– Kas tas vispar ir?
Virs atkal pamaja ar galvu:
– Es vel nezinu. Bet pagaidam tas ari viss. Tevs nolika pilsetas valdibu uz ausim, mes tiksim lidz patiesibai. Neviens nevar izvairities no uzbrukuma lorda kanclera gimenei.
Tuksto?iem jautajumu mana galva ka bites mudinaja, es nezinaju, ar ko sakt.
– Tava mate?..
– Viss ir kartiba. Vinam nebija laika noklut vecaku istabas. Vai ari es nedomaju.
Lenss, neatbrivodams mani no apskavieniem, isi pastastija par visu, kas taja bridi bija zinams. Nedaudz pec deviniem vakara, kad kalpi bija devu?ies uz savam istabam, Monna Datona bija devusies uz saviem kambariem un miesassargi bija ienemu?i ierastas vietas, savrupmaja ielauzas navejo?a butne, kas atgadinaja milzu siksparni. Kadu iemeslu del aizsardzibas burvestibas un artefakti vinu neaptureja. Kreisaja sparna dezurejo?ie miesassargi cinijas lidz pedejam, sargajot musu mazuli, tacu radijums izradijas parak specigs. Apsardzes vaditajs Ekharts un aukle gandriz vienlaikus raidija briesmu signalus.
– Vin? nomira? – es nocuksteju.
– Vini visi nomira…
Es iebazu seju Lensa krutis, ieelpojot vina pazistamo smarzu, nespedama noticet, ka viss tie?am ir noticis. Visi ?ie pui?i, musu mila aukle Klerija, ir miru?i!
– Vai tas ir saistits ar ?im vestulem?
Apmeram pirms diviem mene?iem Lorda kanclera partijas biedri saka sanemt vestules – letas, nemarketas aploksnes, un iek?a bija zimite ar isu zinu: «Jaunais nodoklu kodekss nav jaapstiprina. Uz speles ir liktas jusu tuvinieku dzivibas.»
Sakuma visi nolema, ka tie ir tuk?i draudi. Bet tad viena padomes biedra dels izkrita pa logu, bet otra dels tika sadurts ar nazi tum?a aleja, kad vin? atgriezas no kluba. Tre?a sieva vakarinas saindejas ar novecoju?am zivim. Vismaz ta raksta avizes. ?kita, ka ?is naves nekada veida nav saistitas, tacu grafs Datons uzstaja, ka mums japarcelas uz vinu gimenes ipa?umu.
Un tagad ?is briesmigais uzbrukums!
– Lens, kas mums jadara? – ES jautaju.
Sen nebiju jutusies tik bezpalidziga. Ka dziednieks es vienmer zinaju, ka rikoties, un nekad nezaudeju savu pratu. Bet ka tikt gala ar to, ko nesaproti? Un tev nav ne jausmas, ka nosargat to, kas tev ir visdargakais – savu meitu.
– Sakuma pagaidiet lidz ritam un meginiet atpusties. Pagaidam nav zinams, vai uzbrukums ir saistits ar draudiem, un radijums noteikti tuvakaja laika neatgriezisies maja.
Labs ieteikums ir meginat atpusties. Tikai neiespejamais. Es nespe?u aizmigt ne aci, klausoties Lorijas elpo?ana un verojot katru vinas skropstu vicina?anu. Lenss, neizgerbies, apgulas gulta blakus savai meitai, un es apsedos otra puse. Mes nevarejam beigt skatities uz savu dargumu. Tas izradas trausls…
«Pagulieties, mans dargais, es pats vinu pieskati?u,» sacija virs.
– Es nevaru, zini…
Es panemu mazos siltos pirkstus sava plauksta, un Lenss ar plaukstu aizsedza Glorijas otru roku. Vina ir aizsargata. Mes nelausim nevienam to mums atnemt!

*** 4 ***
Kamer Lenss atcerejas savu bernibu, vienmer kaut kur tuvuma regojas sargi. «Specigam politikim ir daudz ienaidnieku,» sacija mans tevs. Loti ilgu laiku Lenss uzskatija par drosmigu aizbegt no apsargiem, lai kopa ar zeniem, kas atrodas talu zemak par vinu no «pilnigi nepiemerotas kompanijas», vini varetu spelet un izjokot, nenemot vera pieaugu?os.
Un tad Carlijs tika nozagts. Vina vecaki bija izcelu?ies no vienkar?ajiem laudim – kad paradijas, veca muiznieciba pagrieza degunu: ne ciltsrakstu, ne audzina?anas, vareja tikai lielities, ka viniem ir cie?i sapakota soma. Nolaupitaji pieprasija izpirkuma maksu, un vini sanema naudu. Carlijs vairs nekad netika redzets dzivs. Tad izradijas, ka vin? tika nogalinats pirmaja diena pec nolaupi?anas.
Lai cik daudz Lenss stastija sievai, ka uzbrukums varetu nebut saistits ar vestulem, ko sanema daudzi padomes locekli, vin? nekad neprata sev melot. Reiz nauda nogalinaja vina draugu. ?odien politika gandriz nogalinaja vina meitu. Tomer ne, ne politika. Visa ta pati nauda: daudzus gadsimtus pec kartas muiznieki bija atbrivoti no nodokliem «par kalpo?anu tevzemei». Ar ko ?is dievkalpojums izpaudas, visi sen ir aizmirsu?i, un patiesiba, lai nemaksatu nodoklus, izradijas, ka pietika ar muizniecibas vestuli. Jaunajam nodoklu kodeksam, kas tagad tika uzklausits Padome, bija paredzets atcelt ?o privilegiju.
Beidzot Lorija miega parstaja ?nukstet un pagriezas uz saniem, salikusi rokas zem vaiga. Greisa saka elpot vienmerigi un vienmerigi. Lenss uzmanigi apsedas un ielika meitu savas rokas. Bet, tiklidz vin? izkapa no gultas, Greisa atvera acis un uzleca.
«Viss ir kartiba,» vin? cuksteja vinai. – Atputies.
Vinai patie?am vajadzeja atpusties pec tam, kad gandriz lidz navei bija beigusies magija. Bet ta bija Greisa, kas izglaba vinu meitu. Kad Lenss ieradas, nekas daudz nebija jadara: salabot lauzto kaulu ar magiju un ieliet speku abos.
– Racenis pamodisies un nobisies.
– Es palik?u pie vinas. Atputa.
Greisa pastiepas pec kleitas aizdares. Vina nekad nebija pieradusi valkat dizciltigai damai piemerotus terpus: terpus, kurus vareja novilkt tikai ar istabenes palidzibu.
«Es tam nepieteicos,» mana sieva pek?ni klusi sacija.
Lenss paskatijas uz aug?u.
– Saproti.
– Ne, tu nesaproti!
Lorija miega metajas un grozijas, Lenss vinu cie?ak apskava, ?upoja, ?upodama. Mazula seja atkal nogludinaja. Greisa vainigi noputas un aizsedza muti ar roku, tacu nespeja sevi valdit. Vina atri un nesakarigi cuksteja:
«Kad es apprecejos ar tevi, es domaju, ka esmu gatavs uz visu.» Uz to, ka mums viss bus jamacas, jasmejas, uz to, ka mes vienmer busim redzesloka. Bet ne ta, ka kadu dienu vini naks nogalinat manu bernu.
Slepkavibas meginajumu serija netika ievainots neviens Padomes loceklis. Tikai gimenes. Radijums naca pec Greisas un Glorijas. Lensam par muguru parskreja drebuli, domajot par to, kas butu noticis, ja vina sieva nebutu palikusi slimnica. Vina neatkaptos.
Radijums pieaugu?os nogalinaja acumirkli, bez ceremonijam. Vina gribeja speleties ar bernu, piemeram, kaki un peli, un tas bija vienigais, kas izglaba mazuli.
«Tam nav iespejams sagatavoties,» Lenss teica tada pa?a cuksta.
Ejot apkart gultai, vin? apsedas blakus sievai, apskava vinu ar vienu roku, noliekot meitu sev klepi. Greisa bakstija vinam plecu.
– Piedod, tas nav tas, ko es gribeju…
– Es zinu. «Vin? pieskaras vinas templim ar lupam. – To neteici tu, bet gan bail par Loriju. Tam nav iespejams sagatavoties un nav iespejams ar to samierinaties. Tu aiziesi. Talak no ?ejienes.
– Rakt? Vini bus laimigi. Mamma raksta, ka vinai pietrukst musu racena.
– Ne. Kaut kur, kur tevi neatradis. Uz kadu Trollu purvu vai Zaka asti.
Greisa klusi iesmejas vinam pleca.
– Vai tie tie?am pastav?
– Man nav ne jausmas, ne par to ir runa. Kaut kur vini nezinas, ka Glorija ir lorda kanclera mazmeita. Kur neviens radijums nevar tevi sasniegt. Jums bus jagaida, lidz vini atradis tos, kas vinu sutija.
– Un tu?
– ES esmu virietis. Es neskrie?u.
Greisa ieskatijas vina seja un nogrima, acimredzot sapratusi, ka strideties ir bezjedzigi.
Vin? velreiz noskupstija sievu. Izejot no istabas, vin? grasijas spert soli uz bernistabas pusi, tacu uzreiz saprata: istaba ir izmazgata, bet ?kita, ka to uz visiem laikiem caurstravojusi dzelzs asinu smaka, tapec gultina tika parcelta uz vienu no viesu gulamistabam. Lenss nolaida meitu uz gultas un apsedas uz gridas, atspiedies ar pakausi pret gultinas aizmuguri.
Patiesiba tas ir jadara. Paslepiet savu gimeni un palieciet tuvu saviem vecakiem. Slepkava pirmo reizi netrapija savam merkim un var trapit velreiz, ?oreiz pret mati. Lenss vinai nebija ipa?i tuvs, bet tomer mamma bija mamma.
Bet mes nevaram laut meitenem iet vienas. Apsargi piesaistis uzmanibu, kas nozime, ka ir nepiecie?ams miesassargs. Vina sauksies par masu vai tanti un vienmer bus blakus, neradot aizdomas.
Galvenais ir notureties vairakas dienas, lidz Lorija klust stipraka un kamer vinas teva cilveki atrod miesassargu – slepeni, nepiever?ot uzmanibu. Tomer maz ticams, ka meginajums tiks atkartots tuvakajas dienas, tapec viniem ir laiks.
Gulamistabas durvis atveras, Lenss paskatijas uz aug?u un ieraudzija savus vecakus stavam uz sliek?na.
– Ka vinai ir? – mamma cuksteja.
«Viss ir kartiba,» vin? tovakar atkartoja jau neskaitamo reizi, kaut ari pats sev neticeja. «Es sadziedeju bruces, tas sadzis rit, kauls atjaunosies nedelas laika.» Berniem viss atri dziede.
Teva seja kluva gai?a, un vin? atkal sarauca pieri.
– Ejam parunat.
– Vai nevari sagaidit lidz ritam? Es nevelos atstat Loriju vienu, ja vina pamostos.
«Es sede?u,» sacija mana mate. Pasteidzusies ar svarkiem, vina iegaja gulamistaba un nolika kreslu blakus gultinai.
– Piezime jums no Koha. – Aizverot durvis, tevs vinam pasniedza papira lapu. – Jus joprojam izspiedat ?o likumu. Tiklidz es noversos…» Vin? igni pamaja ar roku.
Likums? Dro?i vien vajadzetu priecaties… Tagad Lensam ?kita, ka uzklausi?anas Padome ir cita dzive. Tas paries, rit vin? naks pie prata.
– Tev jaiet prom. «Tevs ieskatijas vinam seja. – Jus tris. Es butu sutijis Bellu tev lidzi, bet vina kategoriski atteicas. «Vina balsi bija kaut kas lidzigs apbrinai. «Jus iedzilinajaties taja, ?kietami elastigs, bet, kad kaut kas ienak prata, jus parak reagejat uz mani.»
«Ja, meitenem jadodas prom,» Lenss piekrita. -Vai tu jau izdomaji, kur doties?
– Meitenes?
«Es neskrie?u,» vin? atkartoja.
«Jus domajat, ka jus esat vienigais, kam rup jusu gimene, un es esmu nejutigs vecs kipars?» Man ir vienigais dels.
– Es domaju, ka tev un tavai matei var but vajadziga mana palidziba.
– Jusu sievai un meitai var but nepiecie?ama jusu palidziba! – tevs cukstus iesaucas. – Un tu man atraisisi rokas!
Vin? mainija temu:
– Jus sakat, ka vin? gules nedelu?
Lenss pasmaidija. Nedelu noturet nemierigo Lori gulta nav nevienam no dieviem pa spekam.
– Ne, mazak, jums vienkar?i bus jaatjaunina burvestibas un japarliecinas, ka Glorija neparpule kaju.
– Vari nesat uz rokam, ja kas notiek.
Lenss pavera muti, bet tevs vinu pamaja.
– LABI. Rits ir gudraks par vakaru. Rit izlemsim.

*** 5 ***
Pec divam dienam Glorija bija gandriz atveselojusies. Uz vinas kakla bija baltas divas tievas retas – gandriz neredzamas, un ar laiku, kad Lorija parvertisies par skaistu meiteni, tas nemaz nebus redzamas. Meita vel neskreja, gaja uzmanigi, piesardzigi kapdama uz kajam, un acis zibeja bailes. Tad Lorija sastinga un saraujas, un es atri panemu vinu rokas, lai nomierinatu. Vina gandriz neko neatcerejas no ?is briesmigas dienas, tikai fragmentus, kas sajaukti ar murgiem. Lorija domaja, ka briesmonis izrapas no gultas, jo vina bija kapriza un negribeja gulet. Bija bezjedzigi jautat mazajai meitenei par to, kas isti notika. Mums bija japarvieto gultina uz musu gulamistabu: Glorija nepartraukti pamodas nakts vidu un nemierinami raudaja.
Bet citadi Glorija joprojam bija ta pati zinatkara un uzticama maza meitene. Aizmirsta vina smejas, reizem saka nemitigi plapat, spelejas ar lellem un rikoja tejas ballites, uz kuram parasti tika aicinats lordkanclers.
Vin? sedeja uz bernu kresla, taisni un stingri, un dzera teju, ieverojot visus ?im gadijumam piemerotos noteikumus. Un vin? izturejas pret Gloriju ka pret mazu damu. Tomer vina galu gala bija dama. Maza grafiene. Vina citigi uztureja sarunu un uzvedas ka ista saimniece. Vinas seja bija tik nopietna un smiekliga vienlaikus. Pats Lensas tevs ar grutibam speja savaldit smaidu, un vina acis, skatoties uz mazmeitu, bija tik daudz maiguma! Kur? gan to butu domajis, ka tas caklais puisis, gerbies formas kamzoli, ka vin? paradijas mana priek?a musu pirmaja tik?anas reize, patiesiba izradisies tik gadigs vectevs.
Tikmer Lenss saka gatavoties musu aizie?anai. Pirms laika vin? man nedeva sikaku informaciju, un es nejautaju. Kamer jus neko dro?i nezinat, varat iedomaties, ka vel ir atliku?as daudzas, daudzas dienas kopa.
Lensam ir taisniba: maza pilsetina, kur neviens nezina, kas mes esam, mes ar Loriju busim dro?iba. Lenss paliks, lai mekletu slepkavu. Vin? paliks, jo ir virietis. Vin? to pateica tik stingri, ka es sapratu: strideties nav jegas. Tacu doma par ?kir?anos vien lika manai sirdij savilkties.
Kadu vakaru, nolikusi Loriju gulet, es iegaju blakus istaba, kur Lenss bija iekartojis biroju. Virs skatija dazus papirus. Viena no tam ir uzraditaja pilnvara bankai. Man ?kiet, Lenss mums gatavoja dokumentus. Mes ar Loriju neuzzinasim, ka taja mazaja, man vel nezinamaja pilsetina kaut kas vajadzigs.
Butu jauki atgriezties Cukas naga! Belindas vadiba slimnica uzplauka. Ik pa laikam mes sutijam viens otram vestules: es runaju par Loriju, par savu arstu praksi, vina runaja par musu kopigajiem draugiem…
Ne, un nav jegas sapnot: Lenss mus nesutis tur, kur vispirms izskatisies laundari.
Es piegaju pie Lensa, apskavu vinu aiz pleciem un apglabaju pakausi, vin?, nepacelot acis no papiriem, noglastija manu apak?delmu. Visas ?is dienas es centos but stipra, turejos un nelavu sev klut lengana. Lorija redzeja mierigus un lidzsvarotus vecakus. Bet tagad mana meita gul…
«Lance, nac mums lidzi,» es ieelpoju vina matos, kas smarzoja pec kafijas un nedaudz citrona balzama un piparmetras: vin? gatavoja matei nomierino?as pilienus.
Es jutu, ka vina pleci saspringst.
– Ka es varu dzivot bez tevis! Kada Lorija butu bez tevis?
Es uzreiz sajutu kaunu par ?o aizliegto panemienu – tu nevari slepties aiz savas meitas, bet vardi naca ara no manas mutes. Lenss satvera manu roku un ievilka sev klepi, satverot manu seju savas rokas un skatoties man acis. Vina skatiens bija noguris un bezrupigs.
– Greisa, tu esi pieaugusi meitene. Tu parupesies par musu meitu. «Un es parupe?os, lai jus pec iespejas atrak varetu atgriezties majas,» vin? klusi, bet parliecinati sacija.
Es noriju kakla iestregu?o kamolu. Es piespiedu pasmaidit.
– LABI. Ej gulet.
?os tris vardus man izdevas pateikt bez asaram. Varu sevi paslavet.
Es atgriezos gulamistaba, uzklaju segu Glorijai, apgulos un saritinajos. Istaba bija silta – pedejas vasaras dienas bija parsteidzo?i karstas – , bet es triceju ta, it ka man butu drudzis.
Pec dazam minutem istaba ienaca Lenss, aizvera durvis, lai no gaitena krito?a gaisma nepamodinatu musu meitu, un ar lupam pieskaras manam lupam. Musu kermenis vienmer bija labaks sarunas, bet tagad es biju parak skumji.
«Es esmu noguris, Lens,» es nocuksteju.
«Ko es daru? Kapec es vinu atgrudu? Kas zina, kad nakamreiz varesim but vieni? Varbut man rit bus jadodas prom…»
Lenss ar skupstu viegli pieskaras vina vaigam.
– Atputies, dargais.
Kas tas par brivdienam! Tiklidz Lenss atstaja slieksni, es saku raudat sava spilvena.

*** 6 ***
Dienu velak kluva pilnigi skaidrs, ka aizbrauk?ana ir neizbegama. Mes slepam sagatavo?anas darbus no Lorijas, bet mana meita juta, ka pieaugu?ie ir nervozi. ES biju noraizejies. Vinu nevareja atraut no manis un Lensas, vina vai nu piekeras manai kleitai, vai ari neizkapa no teva klepja, it ka butu atkal parvertusies par mazuli, un Glorijai jau bija cetri gadi.
Tika nolemts, ka izbrauk?anas diena mes atstasim maju gaismu un panemsim bagazu krodzina. Tur, istaba, pargerbsimies vienkar?as pilsetas iedzivotaju kleitas un tiksimies ar musu miesassargu Nerinas kundzi. Turpmak Nerinas kundze iepazistinas sevi ka manu tanti. Vina bija tie?i istaja vecuma un izskatijas pec labsirdigas, resnas kundzes. Neviens nedomatu, ka vina patiesiba ir specigs kaujas mags.
Vina ieradas satikt mani un Gloriju, lai vinas meita nebaiditos no sve?inieka, kad pienaks laiks doties cela.
«Sveika, es esmu jusu tante Otavija,» vina draudzigi teica, pietupjoties blakus Lorijai. «Lai gan tu mani nekad iepriek? neesi redzejis.» Pareizak sakot, jusu vectante, bet jus varat vienkar?i saukt mani par tanti Tavi.
Lorija neizpratne atskatijas uz mani, es pasmaidiju un pamaju. Glorija nevar zinat patiesibu: bernin? var nevilus mus atdot.
Gandriz katru stundu kads ieradas ipa?uma. Izmekletaji no pilsetas valdibas. Padomes locekli lordkancleram par grozijumiem likuma par nodoklu kodeksu: sievastevs tagad stradaja, neizejot no majas. Kurjeri ar dokumentiem.
Lenss ipa?i gaidija kadu no viniem. Ar tre?o personu starpniecibu vin? ieguva maju maza pilsetina uz karalvalsts robezas. Pilsetu sauc par Cusku kalnu. Es ceru, ka tur patiesiba nav cusku. Lai gan apgabals rietumos tie?am ir kalnains.
Kad atnaks dokumenti, mus galvaspilseta vairs nekas netures.
Es gribeju, lai tas notiktu pec iespejas atrak, jo gaidi?ana bija nogurdino?a, un taja pa?a laika es priecajos par katru vakaru, kas pavadits blakus Lensam.
Sagadijas, ka es atrados netalu, kad sulainis atvera durvis kurjeram, kalsnam isa auguma virietim. Sakuma es vinu pat sajaucu ar zenu. Vin? paklanijas un pasniedza man aizzimogotu aploksni un sastinga zem ieejas stavo?o apsargu veriga skatiena.
«Es piezvani?u savam viram,» es teicu, nolemdama, ka Lenss velas precizet dazas detalas.
Kurjers pamaja, iztaisnojas, saviebas: vinam neparprotami sapeja mugura. Es grasijos apgriezties, bet dziednieks mani nevareja vienkar?i aiziet.
– Vai jums nepiecie?ama mediciniska palidziba?
Kurjers vainigi pasmaidija un berzeja vinam sanu.
«Ne, ne, viss ir kartiba, man ir nedaudz auksti mugura, bet dziednieks man jau ir izrakstijis dazas ziedes.» Paldies par jusu rupem, Monna Dutton.
Kamer mes runajam, kalps zinoja Lensam par cieminu. Virs parmija dazus vardus ar kurjeru un panema aploksni.
Vin? pagriezas pret mani un izlikti jautri teica:
– Tas ir viss. Jus varat iet.
– ?odien? – jautaju ar gremdo?u sirdi.
Lenss mani apskava, bija skaidrs, ka ari vinam neklajas viegli, bet lemums bija pienemts, atpakalcela nebija.
– ?odien. Viss ir gatavs. Nerinas kundze ar savam mantam jau labu laiku gaidija kroga istabas. Ir iegadatas atvertas vilciena biletes. Savac Lori.
Es piespiedu sevi pasmaidit.
– Labi.
Mes bridinajam Gloriju, ka mums ar tanti Tavi bus jadodas uz citu pilsetu. Neilgi. Par ko? Un pareizi izarstet kaju. Tur noteikti atradisi draugus, atputisies un parstas mosties nakti. Ne, tetis nevares iet. Protams, tetis tevi loti mil. Driz pie ta atgriezisimies. Ne, jaunu gudru kleitu nevar panemt, bet jebkuru rotallietu var panemt lidzi.
Lorija nestridejas. Vina vienmer ir bijusi paklausiga meitene.
«Mes dosimies celojuma,» vina teica savai milakajai lellei, ieterpjot to celojumu kleita. «Mamma saka, ka tagad es neesmu Glorija Datona, bet gan Glorija Mon.» Viegli atcereties, vai ne? Un tagad tu neesi Veronika, bet Katarina. Atkartojiet!
Lensa vecaki majas atvadijas no mazmeitas: neviens nedriksteja mus redzet kopa. Vecmamina sniedza tuksto? noradijumu, ka sapratigam meitenem jauzvedas, un tad, nespedama apvaldit savas jutas, piespieda mazuli pie krutim. Grafs Datons pacela Gloriju rokas un noskupstija vinu uz vaigiem.
– Esi gudrs, Repka, klausies mati.
Mes klusejam lidz pat krogam. Lensam nebija sejas, es uztveru vina skatienus vispirms uz sevi un pec tam uz savu meitu. Vin? saknieba lupas un pakratija galvu, it ka sevi rikotos nedzirdams strids.
Aunu raga krodzina ienaca aristokrats ar gliti gerbtu meiteni, un no ta iznaca tris laudis. Priek?a gaja gara auguma sieviete, jauna sieviete nesa apjomigu cemodanu un grozu, mazulis viegla kokvilnas kleitina staigaja ar galvu noliektu, lelli aiz roktura turot.
Lenss palika ielas otra gala. Vin? neiegaja krodzina. Vienojamies, ka vin? ?eit atvadisies no mums un neies uz staciju, lai nerastos aizdomas. Lenss apsedas uz kresla preti apavu spidejam: vin? atradas erti uz stura.
«Nac, Lori, iesim,» es klusi uzsaucu savai meitai.
Bet Glorija, apmulsusi, turpinaja versties pret Lensu.
– Kapec tetis nav ar mums? – vina jautaja un noruca.
Es apsedos vinam blakus.
– Tas ir nepiecie?ams, Repka.
Pagajam vel dazus solus. Es nevareju to izturet un ari atskatijos. Lenss sedeja noliecies uz priek?u, it ka veletos palikt vinam tuvu pec iespejas talak. Pavadiet mus vismaz ar skatienu.
Mes iekartojamies tre?as klases kariete. Man nav sve?a brauk?ana uz cietajiem bagazniekiem. Pasazieri grudas un tiklos un ejas ievietoja daudzus stumbrus. Glorija iespiedas sturi pie loga un piespieda Katarinu sev klat. Nerinas kundze apsedas preti un modri skatijas apkart uz kaiminiem.
Driz atskanes svilpe un vilciens mus aizvedis uz jaunu dzivi. Es aizliedzu sev domat par Lensu. Tiklidz es iedomajos, ka tagad vinu driz vairs neredze?u, asaras rites pa?as no sevis.
Lorija piespieda degunu pie stikla.
«Teti…» vina cuksteja.
«Tetis nenaks, maza.» Tetis ir loti aiznemts…
– Teti! – meita iekliedzas un dauzija ar rokam pa logu.
Atskaneja dirigenta svilpe, es ieliku meitu klepi un cie?i apskavu.
Trok?ni izpluda tvaiki, riteni grabeja un klabeja. Vilciens raustijas un lenam kustejas. Es atspiedos uz sola cietas atzveltnes un aizveru acis. Esmu pieaugusi speciga meitene. Es varu tikt gala.
– Teti! – Glorija atcirta.
– ???, esi kluss, tetis ne…
«Grecija,» sacija milota balss.
Es nodrebeju un atveru acis. Lenss staveja eja. Izplukusi, no atras skrie?anas sasvidu?iem matiem, atpogata meteli.
«Es nevareju… laist tevi vala…» vin? teica, smagi elpodams.
– Teti! – Lorija ciksteja.
Virs panema meitu rokas un vainigi skatijas vinai pari pakausi.
«Labi, ka es no rita skrienu,» vin? smaidot sacija.
«Ja,» es no?nacu.
Un vina pati velejas, tapat ka Lorija, cikstet no prieka. Mes esam kopa! Tagad viss noteikti rites gludi!


*** 7 ***
Negaidijis, kad konduktors pienaks, lai pieprasitu bileti, Lenss devas pie vilciena vaditaja. Pusmuza goblins skatijas uz vinu aug?up un lejup.
– Kaut kas, meistar?
«Kungs,» Lenss vinu izlaboja. – Mon kungs.
«Kungs Jolk, jusu riciba,» goblins nolieca galvu. «Ko jus gribejat, kungs…» pauze pec ?i varda bija nedaudz garaka neka nepiecie?ams, «Pr.
«Redziet, es tik loti steidzos, ka aizmirsu savu maku.» – Lenss atbrunojo?i pasmaidija. – Ne biletes, ne banknotes, ne ceku gramatinas. Tas izradijas loti neveikli.
Greisai celojuma soma bija pavisam maza summa – tikai dazadiem celojuma sikumiem. Tre?as klases pasazieri nenesa lidzi izspiedu?os makus, pilnus ar skaidru naudu. Un pats Lenss, izejot no majas, pakera tikai dazas mazas monetas: gadijumam, ja vinam butu jamaksa kabines vaditajam. Vina loka eso?ie cilveki uz speli aiznes tikai ceku gramatinu vai banknotes. Veikalnieks, vai drebnieks, vai… kur nu kur?, pirkumu fikses un mene?a beigas atsutis rekinu. Bet pat tad, ja vinam butu lidzi ceku gramatina, ceka raksti?ana butu ka vilciena ar milzigiem burtiem uzrakstit «Lancelota Datona bija ?eit».
«Tas bija patie?am neerti,» goblins piekrita. «Bus ipa?i neerti izlaist tik pieklajigu kungu tuvakaja stacija.»
– Vai tie?am neko nevar darit? – Lenss nonema gredzenu no pirksta.
– Nac, nav bezcerigu situaciju. – Goblins no sienas skapja panema piezimju gramatinu un pildspalvu ar tintnicu. – Nakamais vagons pie vilciena galvas ir otras klases, iedod zimiti konduktors. Pirmaja brivs palika tikai servisa nodalijums. – Vin? jegpilni pasmaidija.
Lenss garigi iesmejas: ar gredzenu, ko vin? nolika uz galda, vareja nopirkt tris pirmas klases nodalijumus. Tomer lombards par to nedos patieso cenu…
«Man ir vajadziga tre?a klase, paldies,» vin? teica.
Goblina uzacis pacelas uz aug?u.
– Hm. Nu, ja jus to velaties.
– Piekto karieti, ludzu.
Goblins uzrakstija pildspalvu uz papira. Vin? pacela galvu.
– Piedodiet par manu atklatibu, Mona kungs, bet tre?as ?kiras kariete jus busiet ka pavs starp zvirbuliem.
Bet goblinam taisniba. Kad Lenss ielidoja vilciena, vin? tam nebija noskanots, tacu pa celam pie priek?nieka vairakas reizes uztvera parsteigtus skatienus. Pirmas klases pasazieriem nav nekada dari?ana ar puli.
«Es saprotu,» Lenss pievilka.
– Man ir viens dirigents, vesels puisis, tapat ka tev. Es domaju, ka vin? dalisies ar savu meteli, ja pareizi prasis.
Lenss attaisija atslegu piekarinu no pulkstena kedes un nolika to uz galda.
«Es tagad ie?u, pagaidi nedaudz,» goblins izkapa no aiz galda.
– Vai atlausiet man izmantot rakstamriku?
– Noteikti.
Lenss iemerca pildspalvu tintnica un sastinga, domadams. Pareizie vardi nenaca prata. Tevs priecasies, uzzinot, ka ir aizgajis. Visas dienas, kas bija pagaju?as kop? slepkavibas meginajuma, vin? nekad nav noguris atkartot, ka visiem trim ir japamet galvaspilseta. Ka lordkancleram ir pietiekami daudz rupju, neuztraucoties par savu spitigo delu. Tacu ne ?ie vardi lika Lensam par visu aizmirst, bet gan vina meitas skatiens. Tu vari sev stastit, cik gribi, ka Nerinas kundze ir pieredzejusi kaujas burve un spes nosargat meitenes daudz labak neka vin? pats, kuram nekad isti neveicas kaujas burvestibas. Jus varat atcereties daudz, daudz vairak pareizo vardu. Bet vini visi izgaisa pirms vienas domas: kaut kas notiks, un vina nebus.
«Cau tet! Es sekoju jusu padomam. Ja kaut kas notiek, jus zinat, kur mus meklet.
Uzburot uz pirksta gala liesmu, Lenss izkauseja zimogvaska malu, aizzimogojot vestuli, pavilka sev preti citu lapu, uzrakstija un aizzimogoja paradzimi.
Palicis pedejais.
«Sveika, Karina! Atvainojiet, ka ludzu jums palidzibu, bet sagadijies, ka tagad nevaru rakstit tiem, ar kuriem mans vards uzreiz tiks saistits. Pievienoju vekseli, ludzu iedot ?is vestules atnesejam taja noradito summu apmaina pret ahata gredzenu un atslegu piekarinu ar manu monogrammu.»
Butu labak, ja ?is lietas neatrastos lombarda. Nav nepiecie?ams atstat papildu pavedienus, kas varetu novest pie ta.
«Iedodiet kviti lordkancleram, vin? samaksas.»
Nav nepiecie?ams but sievietei parada. Lenss ari tagad nebutu sazinajies ar Karinu, ja nebutu bijis parliecinats: atklaju?i, ka vina gimene ir pazudusi, radijumu sutitaji vispirms dotos ar jautajumiem par vina draugiem. Jautajumi nav tie?i – viss aprobezosies ar islaicigu, ?kietami bezjedzigu zinatkari draudzigas sarunas laika. Bet diez vai vini atnaks pie Karinas. Attiecibas starp viniem palika ne parak siltas, un pec tam, kad vina apprecejas, tas pilniba aprobezojas ar retam biznesa tik?anam – pati Karina saka izvairities no komunikacijas. Saskana ar baumam, vinas virs bija izmisigi greizsirdigs uz vinas neveiksmigo ligavaini.
«Paldies par palidzibu un velreiz atvainojos par sagadatajam grutibam.»
Parejas divas vin? iesainoja ?aja vestule un aizzimogoja ari to. Vin? nodeva ieguto paku atgriezu?ajam goblinam.
– Jolka kungs, jums par manam lietam istu cenu nedos, bet es gribetu tas paturet. ?aja iepakojuma ir vestule un paradzime. «Vin? nosauca summu, un goblins izbrina mirk?kinaja acis. «Jus aiznesiet to Monnai Random kopa ar gredzenu un piekariniem, vina jums samaksas.»
Laujot viram but greizsirdigam, Karina vienlaikus tureja savas rokas visas gimenes finanses, ar dzelzainu duri kartojot majsaimniecibu ar tadu pa?u skrupulozitati ka savulaik apskatijusi slimnicas.
– Paldies, Mon kungs. – Goblins panema aploksni un pasniedza Lensam meteli ar plaksteriem uz elkoniem. – Luk, ja ludzu.
Lenss attaisija pulksteni no vestes, paslepa to kabata kopa ar kedi un salocija meteli un vesti ar oderi uz aru.
Jaunais-vecais metelis izradijas par mazu un nezeligi saspiedas zem rokam.
«Pierodiet pie ta, Mona kungs,» Lenss pie sevis iesmejas. «Tiem pieticigiem pilsetniekiem ka jus drebes nav izgatavoju?i labakie galvaspilsetas drebnieki.»

*** 8 ***
Stacija nebija perona. Lenss noleca no pakapiena uz akmeniem pilnas zemes un pasniedza roku, palidzot sievai nokapt. Greisa iznema Loriju no vilciena. Saimniece Nerina rapoja leja pa pakapieniem, stenedama, ar vienu roku smagi atspiedusies uz Lensu un ar otru atbalstot svarkus. Vina iekliedzas, kad kariete saka kusteties, un apgazas ar galvu zeme, gandriz nometot Lensu.
Divaini, lidz ?im pieredzeju?ais miesassargs bija uzvedies pavisam savadak. Vin? paskatijas apkart. Ari dzelzcela stacijas nebija, tikai kadus desmit jardus talak atradas koka ?kunis, aiz kura plava ganijas ducis govju. Kads vecs virs zem nojumes ko?laja zales stiebru. Tas nozime, kam ?i izrade bija paredzeta.
Lenss iztaisnoja meteli. Vakar, ieraugot vinu «jauna lieta», Greisa noelsas: «Kam tu izskaties!» Neuzklausot iebildumus, vina lika vinam izgerbties lidz kreklam, izvilka no somas maisinu, no kurienes vin? iznema adatu, diegu un mazas ?keres. Lenss meginaja iebilst: nav jegas bojat acis ?upojo?a vilciena, tacu vina sieva palika nelokama.
«Gerbties reti, tas nenozime staigat ka putnubiedeklim,» vina sacija, saplesdama metela oderi.
Lidz ?im Lenss bija parliecinats, ka vina sievas milakais rokdarbs bija smalki izpilditas kirurgiskas ?uves. Zinama mera ta bija taisniba: Greisa labpratak pavadija savu brivo laiku, lasot gramatas vai kopa ar Loriju. Bet vina joprojam bija ?uveja ipa?nieku meita. Kad metelis atgriezas pie Lensa, tas parstaja plesties uz pleciem un griezties paduses, un pogas parstaja ?kirties uz krutim. Tiesa, es joprojam nesedeju perfekti, tacu nav vajadzibas prasit neiespejamo.
Lenss velreiz nogludinaja gridas, pirms panema savas mantas. Greisa pamanija ?o zestu.
«Tiklidz busim kaut nedaudz samierinaju?ies, es nopirk?u letu audumu un uz?u?u jums drebes, lai aizstatu ?o negodu.»
«Nav nekadas vajadzibas,» vin? protesteja.
– Kas man vel jadara? – vina paraustija plecus. – Lorija! Lorija, nac ?urp!
«Laujiet mazulim skriet,» iejaucas Nerinas kundze. – Palika parak ilgi, nabadzite.
Pats Lenss bija gatavs lekat uz vienas vai otras kajas ka meita. Pec dienas, kas pavadita, sezot uz cieta vilciena solina, ?kita, ka vina dibens butu ieguvis sola formu un mugura butu iedurts miets. Miega trukums neuzlaboja ne pa?sajutu, ne garastavokli: Lorija laimigi guleja visu nakti, saritinajusies vecaku klepi, Nerinas kundze, ?kiet, vareja gulet jebkur un ka vien gribeja, bet vinai ar Greisu bija. gruts laiks. Zem sievas acim bija enas, vina kustejas saspringti un ierobezoti: ari vina, ?kiet, bija nokalpojusi savu laiku pasaule.
– Govis! – Glorija iesaucas un metas uz plavas pusi.
Saimniece Nerina ar strauju kustibu satvera vinu aiz svarkiem.
– Dod man pildspalvu, iesim un paskatisimies kopa. «Vina pamaja ar galvu uz majam aiz plavas. – Ej, mes tevi panaksim. ?eit joprojam nav kur pazust.
Lenss velreiz paskatijas apkart. Aiz tiem pret horizontu stiepas dzelzcela sliedes, sagriezot plavu divas dalas. Apmeram divsimt jardu aiz sliedem un plavas bija zala meza siena. ?aja puse sliedem cauri plavai uz pilsetu veda zale izmidita tacina. Virs koka karkasiem un ?indelu jumtiem slejas mura majas, viens, likas, pat tris stavus augsts, un talak apvarsni aizsedza kalns, kur brunajas akmens nogazes ?ur tur zaloja zale un krumi.
Vini virzijas uz pilsetu, atstajot ganampulku aiz sevis.
– Tas ir Cusku kalns? – Greisa jautaja, ?kieldama pret sauli.
– Var but.
Lenss atskatijas uz perkona dardi. Izmetis savas mantas, vin? nokera Loriju, kura lidoja no visam mazajam kajinam. Mazulis ciksteja, pacelot vinu virs galvas, griezot apkart.
– Vel, tetin, vel!
– Pietiek, Racen, – iejaucas Greisa. – Tetis ir noguris.
– Nekas. Mes visi esam noguru?i.
Vin? pagrieza galvu, mekledams zimes ar ielu nosaukumiem, tacu, pat ja tadas bija, caur blivajiem priek?darzu apstadijumiem, kas ieskauj majas, tas nevareja saskatit.
Aiz muguras atskaneja sirdi ploso?a cikste?ana, Lenss pieleca un sniedzas pec burvibas. No alejas ar mezonigu cikste?anu izleca cuka, kurai mugura karajas mazs goblins, turedams ausis. Netalu skreja mazs vilku mazulis, metas aug?a un meginaja nokost cukas ?kinki. Aiz viniem aizlidoja bernu bars, kas kliedza ka cuka. Lorija iekliedzas un metas viniem pakal, bet Nerinas kundze atkal aizkera vinu aiz svarkiem.
«?kiet, ka mazulim ?eit patik,» vina pasmaidija.
«Vismaz kadam ?eit patik,» Lenss nodomaja.
Vai vin? kludijas, sutot savu gimeni uz ?adu tuksnesi? Salidzinot ar Cusku kalnu, pat Cukas nagu ?kita rosiga metropole.
«Man ari ?eit patik,» sacija Greisa. – Klusi.
Atspekojot vinas vardus, bernu banda, jau bez cukas, metas kliedzot preteja virziena. Vecakais, apmeram septinus gadus vecs cilvekpuika, basam kajam, celgalos saplestam biksem, apstajas, zinkarigi raudzidamies uz sve?iniekiem.
– Sakiet, kur ir Sunny Lane? – Lenss vinam jautaja.
– Nac, es tev paradi?u. – vin? svarigi teica. Sakuma vin? kustejas leni, it ka cen?oties pie?kirt sev kadu cienu, bet pec paris minutem apmaldijas un saka izlaist.
Vini ?kersoja pilsetas centru. Uz trisstavu majas bija zime «ugunsdzeseju dienests», uz kaiminmajas – «ratsnams», un blakus «Raushas kundzes universalveikals». Lenss nevilus pasmaidija, atceredamies galvaspilsetas universalveikala galerijas, kas piepilditas ar magiskam gaismam.
– No kurienes tu esi? – zens zinkarigi jautaja.
«No Cukas nagu,» Lenss atbildeja.
Bija skaidrs, ka vards vinam neko neizsaka, bet vin? pamaja ar svarigu skatienu.
– Cik ilgi bus japavada pie jums?
– Redzesim, ka bus.
«To saka ari meistars Grins.»
– Meistars Grins? – jautaja Nerinas kundze.
– Vin? ir ists kaujas mags no galvaspilsetas! – Pui?a balsi bija neviltota sajusma. «Nomale ozols staveja sauss, zibens to nolauza, tapec vin? to izdarija ar rokam,» zens iztaisnojas, pielika svarigu izteiksmi savai netirajai sejai un kustinaja rokas, radot «ka», «un ozols sakrita gabalos – bam!» «Mes to izjaukam malkai,» vin? mierigak piebilda.
Lenss parmija skatienus ar saimnieci Nerinu.
– Cik ilgi vin? ?eit ir? – vina jautaja.
– Tatad es ierados pirms divam dienam. Vin? saka, – zens mainija balsi, it ka kadam atdarinot, – vecumdienas ir noguris no pilsetas trok?niem. «Vina vecmamina un vectevs bija no ?ejienes,» vin? normala toni piebilda un atkal ciksteja: «Es nolemu paskatities, kada ta ir vina dzimtene.»
Tadu sakritibu nav. Skatiens, ko Greisa vinam veltija, teica to pa?u. Vina pacela Loriju, apskava vinu un par meitas plecu velreiz paskatijas uz Lensu.
Vai ari tas notiek?

*** 9 ***
– Patie?am? – Lenss nejau?i jautaja. – Vai vin? ir vietejais?
?adas pilsetas visi pazist visus, visus atceras, un vinu mazmazbernam atgadinas vecvecmaminas grekus.
– Ja, veca Ula stasta, ka dzimusi taja pa?a gada ka vina vectevs. Un vina meita, mate, tas nozime, meistars Grins, aizbega ar garamejo?u huzaru, uh!
Zal?… Galvaspilsetas aristokratu dzimtu vidu ?ada uzvarda nebija, bet «burvis no galvaspilsetas» nenozime «dzimis galvaspilseta». Tas huzars – ja vin?, protams, pastavetu – vareja but provinces muiznieks, bet meitenei no ?ada tuksne?a vin? ?kita ists princis.
«Ulas saimniece dro?i vien pazist visus ?eit no ?upuliem,» iejaucas Nerinas kundze.
«Kada vina ir» saimniece,» zens kikinaja. «Bet tas, kas ir patiesiba, ir patiesiba.» Tiklidz tas sak runat par vecajiem laikiem, jus nezinat, kur skriet.
Jums vina jaiepazist un rupigi jajauta par ?is Grina mati. Nez, ka vinu sauca?
– Un ?eit ir Sunny Lane. «Jums jaiet tur, kur ir rozes,» sacija zens.
Lai ka Lenss skatijas aiz speciga zoga, vin? nevareja saskatit rozes starp suligo zalumu starp abelem un kir?iem.
«Gorsi aizgaja taja gada,» piebilda zens. – Vini dzivo pareja.
Nerinas kundze, pasniedzot pildspalvu Lorijai Greisai, nonema no vartiem stieples gredzenu un gaja pa taku.
– Tie?i ta, Sunny Lane, piekta maja. ?eit ir zime,» vina teica.
«Kas ir piektais, kad tre?ais,» zens uzstaja. – Viens divi tris.
– Vai maki lasit? – Lenss jautaja.
– Kapec man tas ir vajadzigs? – zens paraustija plecus. – Labi, es skreju.
– Uzgaidi minuti. – Lenss pasniedza vinam vara monetu. – Paldies.
«Neapvaino mani,» zens sarauca pieri. «Vectevs saka: tu palidzi, tad vini tev palidzes.»
– Es ta nedomaju. Perciet veikala konfektes un pacienajiet savus draugus.
– Labi. – Puisis paspera soli atpakal. Pagriezas pret Loriju. – Kads ir tavs vards? Vai jus dodaties pastaiga?
«Glorijai ?odien jaatpu?as no cela,» sacija Greisa.
– ES neesmu noguris! – Lorija iespurdza ar kaju un noputas.
«Redzesim rit,» Greisa pabeidza.
«Tad tiekamies rit, Glorija.» – puika aizbega.
«Es nedomaju, ka mes varam turet bernu majas,» Nerinas kundze domigi sacija, pieskatot vinu.
Ari Lenss ta nedomaja.
«Vinas gadigajai, pustrakai tantei bus jaatceras maksla noverst acis.» – miesassargs pasmaidija. – Pagaidi ?eit, kamer es apskati?u maju.
Durvis nebija aizslegtas, un iek?a, paldies dievam, valdija relativa kartiba. Pat ja kaimini panema kadus sikumus, kas saimniekiem vairs nebija vajadzigi, ar to, kas maja palika, dzivei pietika.
Telpu gulbuves iek?iene sadalija telpas ar delu starpsienam, kas parklatas ar pa?utiem paklajiem. Divas istabas bija platas, rupji, bet labi saklatas gultas: izskatijas, ka laulatie gul viena, bet berni guleja blakus, ka tas bija ierasts trucigas gimenes. Virtuve staveja tikpat raupj?, bet pamatigs galds, plits kveloja ar balinatiem saniem. Bufete bija trauki, veranda bija muca udenim, bet aizmugureja istaba bija dazadi baseini un koka blodas.
Atstajusi savas mantas, Greisa devas meklet solinus, Nerinas kundze izgaja ar Gloriju pastaigaties pa darzu, un Lenss panema rokeri un spainus un parcelas uz aku.
«Ja, tie nav udens artefakti jums,» vin? garigi pasmineja, uzcelot trico?o konstrukciju uz pleca. Jugs griezas, un, pirms Lenss izdomaja, ka noturet lidzsvaru, vin? saslapinajas no galvas lidz kajam, kamer meitenes kikinaja, lukojot aiz zoga.
Atliku?o dienas dalu Greisa pavadija, mazgajoties, berzot, berzot, un Lenss zaudeja rekina?anu, cik spainus vin? atnesa. Lorija, atri apskatijusi maju, petija darzu un tik tikko speja piespiest vinu uz bridi atgriezties un paest. Nerinas kundze vinu vakara atnesa rokas, gulot, un mazulis nepamodas, kad vinu izgerba un nolika gulet. Miesassargs uzklaja sev gultu uz gridas. Greisa piedavaja aizvest meitu uz citu gulamistabu, lai atbrivotu gultu, bet Nerinas kundze tikai pasmaidija.
– Es atcere?os savu jaunibu. Turklat gulet uz manas pa?reizejas formas ir daudz mikstak neka uz toreizejiem zabakiem.
Lenss domaja, ka fiziskais nogurums vinu nogurdinas tapat ka meitu, tacu miegs nenaca. Vai vin? rikojas pareizi, atvedot ?eit savu gimeni? ?ada tuksnesi dro?i vien nav dziednieka, ja vien nav dziednieka. Protams, vin? un Greisa ir specigi burvji, bet ne visvareni. Ja nu vini kaut kur atstaja pedas un tiks atrasti? Nebus kur begt pec palidzibas. Ko darit, ja vini nonaks pie vina vecakiem, kamer vin? ir ?eit?
– Tu guli? – sieva cuksteja.
Vin? pakratija galvu. Vin? pagriezas pret vinu, un Greisa pastiepa roku, lai vinu sagaiditu, piespieda visu kermeni, iespiezot seju vina krutis. Elpas siltums slideja pari adai. Lenss apskava savu sievu, it ka spetu vinu bloket no visas pasaules, un sastinga.
«Es ari nevaru aizmigt,» vina cuksteja vinam kakla. «?eit ir tik kluss un tik tum?s.» Izradas, ka esmu no ieraduma.
Te tie?am bija parak kluss – galvaspilseta ielu trok?ni dzirdami pat nakti.
– Atvert slegus? – Lenss ar lupam pieskaras vinas matiem. – Meness paries ielu lampam.
– Ne. Es pieradi?u. Vienkar?i… Labi, ka tu esi ?eit.
Vin? cie?ak apskava sievu, iebaza degunu vinas matos, ieelpojot tik pazistamu smarzu.
«Es ari priecajos, ka esmu ?eit,» vin? teica un saprata, ka ta ir taisniba.
Greisa lupas pieskaras vina atslegas kaulam, loti viegli, it ka nejau?i. Kartejais bezsvara skupsts. Lenss pasmaidija. Plauksta nolaidas pati no sevis, nekludigi atrodot noapaloto aug?stilbu.
«Tu riske, sieva,» vin? cuksteja, piespiezot vinu sev klat, kur velme jau modas.
Vina klusi un leni kikinaja, kircinot meli gar vina kakla muskuli. Lenss pieskaras ar lupam vinas pierei, deguna galam. Greisa satvera vina seju savas rokas, un vinu parnema kluss maigums. Vin? pieskaras sievas lupam, daloties ?aja maiguma, un vina lupu abpusejais pieskariens sildija Lensu. Skupsts ilga un ilga, un abi nesteidzas to partraukt.
Lenss paslidinaja plaukstas zem krekla, tik tikko pieskaroties, un slideja ar pirkstiem gar vinas mugurkaulu, un Greisa izliekas, tikko dzirdami vaidot. Vina ievaidejas un aizsedza muti ar roku. Lenss atnema vinas roku un vienu pec otra parbrauca ar meli par vinas pirkstu galiem, klausoties vinas nevienmerigaja elpo?ana. Vina vienmer bija tik jutiga, vina meitene, un vina meitas piedzim?ana tikai pastiprinaja aizrau?anos, kas vinu starpa valdija.
Vin? izvilka kreklu, atbrivojot sievu no auduma, kas vinus atdala, uzmetot vinai mugura un pieklaujoties pie krutim. Greisa dauzijas apkart, pirkstiem iedzilinoties vina plecos.
Lenss nesteidzas. Vin? pazina vinas kermeni tapat ka vijolnieks pazist sava milaka instrumenta skanejumu. Vin? nokapa lidz vedera lejasdalai, skupstidamies, kozodams, slidot meli, un vina atbalsojas nevienmerigas noputas un klusi vaidi ar velmes uzplaiksnijumiem. Vin? pieskaras lupam maigajai aug?stilba adai, kas atradas blakus intimakajai vietai. Greisa triceja, ?nuksteja, un ?kita, ka ?i trice tika parnesta uz vinu, skrienot ka elektriska strava pa nerviem.
«Nac ?urp, mans dargais,» vin? cuksteja, parklajot sievu ar kermeni.
Vina noelsas, ?upojas vinam preti, atkal un atkal, iebaza seju vina krutis, apslapejot vaidus, un Lenss satvera spilvenus zem galvas un nolika apak?delmu zem pakausi. Vin? spiedas atkal un atkal, metas sena ka pasaule ritma, lidz Greisa ilgsto?i vaideja, spaididamas ap vinu, lidz vin? pats iespiedas vina, izlienot ara.
«Viss bus labi, dargais,» vin? cuksteja, kad Greisa atkal piekeras vinam un apskava. – Viss noteikti bus labi.

*** 10 ***
Ka izradijas, Lensam bija visgrutak pierast pie jaunas vietas. Loriju nemaz neuztrauca parmainas, kas bija notiku?as vinas dzive. Mazie berni ir laimigi jebkur, kamer vinu vecaki ir tuvuma. Nerinas kundze ir pieradusi pie grutibam. Es pats uzaugu maza pilsetina, kas nedaudz atgadina Cusku kalnu. Jau no bernibas mazgaju seju ar aukstu udeni, kas nemts no akas, un mazgaju drebes liela baseina. Lenss uzauga pavisam citos apstaklos. Un, lai gan vin? pec tam se?us gadus nodzivoja Cukas naga, vinam nekad agrak nebija nacies domat par dzivi.
Kad vin? pirmo reizi atnesa udeni, slapju no galvas lidz kajam, es tikko vareju attureties, lai neizplustu asaras. Bet vin? atri pierada. Un, kad, atrotijis piedurknes, vin? man palidzeja parvietot gultas, zem kuram bija sakraju?ies putekli, es jau biju pilnigi ka majas.
Es pats uztraucos: kas mus sagaida jaunaja vieta? Aizdomas raisija ari meistars Grins, kaujas mags, kur? pek?ni ieradas no galvaspilsetas. Vai tas nebija musu dveseles del, ka vin? paradijas? Lai gan loti ?aurs cilveku loks, kam vareja uzticeties, zinaja, kur mes devamies, tapec, visticamak, ta bija tikai sakritiba. Mes nolemam vinu satikt velak, kad busim apmetu?ies. Ja, un jums ir nepiecie?ams tuvak apskatit savus kaiminus. Mums ir jasadzivo ar viniem plecu pie pleca. Cik daudz? Neviens nezin.
Cereju, ka slepkavibas meginajumi galvaspilseta tiks izskatiti pavisam driz un mes varetu atgriezties. Man nacas uz laiku nodot savus pacientus pie Master Even, vin? ir izcils dziednieks. Es noputos, domajot par to. Man bus garlaicigi bez arsta prakses.
Jau pirms aizbrauk?anas Lenss lika man apsolit kluset, ka esmu dziednieks. Jebkur? dziednieks vienmer ir redzams. Mes vienojamies informet visus, ka esam aizvedu?i savu meitu uz provincem, jo vina biezi slimoja galvaspilseta. Vini sakraja naudu un steidzas uz turieni, kur gaiss bija tiraks un veseligaks. Paskaties, mes izstiepsim uzkrajumus lidz pavasarim.
Pirmais, kur? dzirdeja ?o legendu, bija ta pati Ula, kas pie mums ieradas agri no rita. Puisis, runajot par vinu, nepiemineja, ka vina ir goblina. Ar ?im sacikstem raksturigo bezceremonitati vina iegruda piragu Lensam rokas un ieslideja maja. Vina paskatijas apkart ar autoritates gaisotni.
«Es redzu, ka jusu saimniece zina, ko dara: tas ir tirs un skaists.» Un tad Lidija pilniba atstaja maju novarta. Bet tas ir saprotams, ir gruti tikt gala, kad kakla karajas pieci vilku mazuli. Mani sauc Ula.
«La…» Lenss iesaka un isi apstajas: vards Lanselots, kas bija skaidraks par zvaigzni vina piere, noradija uz celu izcelsmi. -Laszlo. Laszlo Pirm.
Saspiedu lupas, lai nesmietos: izkapu no ta, labi darits. Es varu turpinat vinu saukt par Lensu liecinieku priek?a, neradot aizdomas.
Pec tam, kad Ula dzirdeja musu stastu, nav ?aubu, ka lidz vakaram puse pilsetas iedzivotaju zinas, kas mes esam, no kurienes nakam un kapec nonacam Cusku kalna.
Lorija, tiklidz vina pamodas, saka lugt, lai vina dodas pastaiga. Es pati vinas vecuma draugu pulka steidzos pa ielam, un katrs kaimin? vareja mani pieskatit un ieliet udeni, kad vajadzeja. Bet cik biedejo?i ir laut savai meitenei iet vienai! Un turet to majas ir nepareizi.
«Neuztraucieties,» Nerinas kundze mani mierinaja. – Vina speles mana uzraudziba. Protams, neviens mani neredzes: es ilgu laiku neesmu izmantojis makslu noverst acis, bet agrak man tas bija labi.
– Apbrinojami! – es atviegloti izdvesu.
Galu gala, ta ir taisniba, ka Nerinas kundze nenaca mums lidzi, lai rupetos par savam pusem.
Lorija izgaja ara pa durvim ar varonigu pioniera gaisu, kur? devas cela uz nezinamam zemem. Tante Tavi, viltigi smaididama, sekoja un acumirkli pazuda gaisa.
Mes ar Lensu paskatijamies viens uz otru: ?i bija pirma reize, kad bijam vieni. Aiz loga kaut kads putns enoja, stindijas. Neatlaidiga mu?a sitas pret stiklu. Nav nekur jaskrien, jasteidzas vai jarisina problemas.
– Nu, ko mes darisim, Mon kungs? – pasmaidiju.
Lenss parava mani aiz vidukla un viegli noskupstija.
– Mmm, man ?kiet, ka zinu.
Es iesmejos un uzsitu vinam roku.
«Labak nogaidisim lidz vakaram, mans negausigais virs.»
Cik brini?kigi ir tas, ka mes atkal varam jokot, par?kirot kadu tum?u lappusi sava dzive. Es gribeju ticet, ka launakais jau ir aiz muguras. Ja, ?eit mes nomirsim no garlaicibas, bet labak no garlaicibas neka no bailem par Lorijas dzivibu.
Es atcere?os, ka varu sa?ut ne tikai bruces, un Lenss jau sen ir sapnojis uzrakstit disertaciju par nekromanta lastu. Tapec laujiet vinam to darit!
– Ejam! – ES teicu.
– Kur?
– Uz Mistera Torija universalveikalu mes nopirksim jums papira, tintes un pildspalvu paku! Un ari audums, diegi un adatas man. Pareizak sakot, tev – tavam jaunajam uzvalkam. Un taja pa?a laika mes iepazisim iedzivotajus, manu brini?kigo Mon kungu.
– Piekritu, Mon kundze.
Lenss pieskaras ar savam lupam manai plaukstas locitavai. Es pakratiju galvu.
– Bet jums bus jaaizmirst savi aristokratiskie ieradumi. Tagad es tev iemaci?u, ka uzvesties sabiedriba! – Un es noputos ar telotu nozelu.
Ara karseja saule. Izradas, ka cepure un plani cimdi padara dzivi daudz vieglaku! Man izdevas pie tiem pierast. Tomer jus atri pierodat pie labam lietam. Tagad nav ne kalpu, ne udens artefaktu, ne pavaru…

*** 11 ***
Dzive tada mazpilseta ka Snake Mountain daudz neat?kiras no dzives laukos. Ritausma dzied gaili, izraujot jus no miega apskavieniem. Tiklidz atkal aizmigt, atskan ne visai melodiska zvanu zvani?ana, kad gans savac majas savu ganampulku un ved uz ganibam, un ?i skana liek pavisam pamosties.
Dienas laika saules izskalotas ielas ?kiet gandriz izmiru?as. Varbut bernu bars paskrien garam, izkliedejot slinko klusumu, un atkal nebus neviena. Pieaugu?ie darba, lauka. Gandriz visiem pilsetinas iedzivotajiem bija zemes gabali, ja ne pa?i, tad nomati, un vasaras diena baro gadu. Ziema daudzi dosies pelnit uz lielajam pilsetam: stradat rupnicas, par kabines vaditajiem vai pat stradat veikalos.
Pa?a Snake Mountain ir gandriz neviens veikals. «Visparejais veikals», kura tika pardots viss, sakot no ziepem lidz mezginem. Partikas veikals, kura var iegadaties teju, cukuru, videji sudigu kafiju un parslas. Kads galas veikals, kura ipa?nieks Rucena kungs lielijas, ka glabajis preces nevis uz ledaja, bet ista staskas kaste, kuru visu celu pasutijis no pa?as galvaspilsetas. Un mates Karteres maiznica un alus daritava. No ritiem tur vareja nopirkt karstu maizi – un tas bija reti, kad Lorija, braucot uz majam, negrauzija maizes gabalu, un vakaros atveras krogs, kas kalpoja ka sava veida vietejais klubs. Kur vel jus varetu doties pec visas smagas darba dienas? Nomazgajiet dazus maizes klaipus ar svaigu alu, parunajiet par ?o un to, pirms atgriezaties majas, aizmigt taisno miega, lai no rita atkal varetu celties ar pirmajiem gailiem.
Reizem Lensam ?kita, ka vin? ir atgriezies berniba, kad visu vasaru pavadija Osinkos, sava vecteva ipa?uma. Ta pati puteklu un saules sasildita kvinojas smarza, ta pati lapu ?alkona aiz pla?i atvertajiem logiem, laiska pagalma sunu rie?ana un skano?as bernu balsis.
Tikai tagad nevis vin?, bet gan Lorija ritausma aizbega no majam, lai velu vakara atgrieztos nogurusi, ar puteklu svitram uz sejas un dazkart ar zilumiem uz celiem, satraukti stastot jaunumus. Kaiminu kakis dzemdeja. «Vini ir tik mazi, mazi, vini pat nevar atvert acis, mammu, vai mes varam vienu panemt, vai ne?!» Vecakie zeni, kuri jau uzskatija par apkaunojo?u jaukties ar «mazuli», lava Rucena kunga delam doties lidzi kert vezus: se?gadigais orks bija stipraks par daziem pusaudziem. Ulriham izdevas izlist pa logu, tikpat klusi atgriezties – ne, bet visvairak vin? nozeloja nevis majas arestu, bet gan to, ka tevs panema godigi izraktos vezus un ielika veikala. «Viniem ir tadi nagi,» Lorija burk?keja, «Ulrihs saka, ka vini var iekost pirksta!»
Niks, tas pats zens, kur? radija celu uz maju, no vecteva dravas atveda istu dzivu lapsu. «Tikai man nebija laika vinu samilot. Nevienam nebija laika, vina pek?ni satvera Niku un aizbega. Vina dro?i vien baidijas no suniem. Lenss redzeja, ka Greisa sarauca pieri, to dzirdot, ka vina desmit reizes jautaja, vai kads no berniem ir pieskaries ?ai lapsai un vai suni vinu tie?am ir panaku?i.
Vin? pats saspringa un pat devas pie veca Nika, zena vecteva – berns nekavejoties bija janosuta pie arsta, kuram bija vakcinas. Tie?i arstam magija nevareja noverst slimibas attistibu. Bet vecais virs neklausija. Runa, ka ari jauniba vinu pa?u medibas sakodu?i mednieki, un nekas neesot noticis. Kada veida vakcina ir ?i? Vai kaut kas notiks vai ne, to zina tikai gai?ie dievi, bet aiziet pie arsta ir velti tereta diena. Un kur? ies: vecaki ir uz lauka, un Nikam pa?am vajag medu dzit. Starp citu, Mon kungs, vai jus veletos nopelnit papildus naudu? Vajag paligu, pa?am jau ir gruti.
Lenss nevelejas nopelnit papildu naudu, tacu vin? neatteicas no piedavajuma: vinam bija apnicis visu dienu but dika. Turklat vin? cereja parliecinat veco viru. Vareja nopelnit dazas monetas un lielu kruzi smarziga medus, bet parliecinat – ne, Padome notiku?o deba?u dailrunibu salauza nesatricinamais «mes visi esam Dieva rokas». Ir pagajis kads laicin?, kop? Lenss jutas tik bezpalidzigs.
Lorijai dienas Cusku kalna steidzas garam, Greisai, ?kiet, nemaz nebija garlaicigi, vai nu vina bija aiznemta ar majas darbiem vai rokdarbiem, bet pa?am Lensam laiks pagaja lenam.
Darbs pie disertacijas apstajas: vin? veiksmigi uzrakstija praktisko dalu, bet teoretiskajai dalai bija nepiecie?ams avotu apskats un kur tos iegut, tos avotus? Snake Mountain biblioteku aizstaja ta pati Mates Karteres krodzin?, kura glabajas Rietumu Messenger laikrakstu gada izdevums un tris gadu zurnalu Soulful Readings izlase.
Ne, Lenss nevairijas no vietejiem un regulari apmekleja tavernu, kas ari ir klubs, tacu cilvekiem atri vien apnika galvaspilsetas tenkas, turklat nacas uzmanit katru teikto vardu, lai ari neizplauktos. daudz. Nepagaja ne nedela, un diskusija atgriezas pie vietejam zinam, kuram vinam nebija ko piebilst.
Turklat veca Ula no rita vinam atnesa visas jaunakas tenkas. ?kiet, ka goblinu meitene nolema, ka mulkiga «jaunatne» nevar tikt gala bez gudra padoma, un dasni tos izplatija.

*** 12 ***
«Vin? ir vesels virietis, bet tu tur sedi un stradajat no dikstaves,» Ula kadu dienu nomurminaja, ierodoties agri no rita, ka vienmer, un Lensam nacas sev atgadinat, ka «cilveks» nav apvainojums, bet gan kompliments. – Nekad nevar zinat, kas notiks rit, ?odien macin? zvana, un rit tas ir tuk?s.
Lensam ari izdevas pamanit, ka Cusku kalna iedzivotaji izmanto jebkuru iespeju pelnit naudu. Sievietes nenogursto?i adija un ?uva. Rudeni visi vinu rokdarbi: ?alles, nakts cepures, silti duraini, ?alles un ?alles nonaks gadatirgus un no turienes uz lielajam pilsetam. Virie?i grieza no koka majsaimniecibas piederumus, koka tupeles vai ?uva mikstus apavus no adas: tadus valkaja nabadzigie pilsetnieki visa valsti. Salidzinot ar pilsetniekiem, Lenss tie?am izskatijas pec slinka.
– Man vajadzetu paskatities uz Torija kungu, vina ierednis atkapas. – Goblins ko?laja vinas lupas. – Visi steidzas uz lielajam pilsetam pec laimes, bet kur ta laime? Vini vienmer atgriezas, ja ne pa?i, tad berni. Izskatas pec Aldana.
– Aldans? – Lenss jautaja, domas izejot cauri pilsetinas iedzivotajiem.
«Zal?,» Ula paskaidroja. – Vina mate bija Aldana. Un tagad, redz, mans dels ir pacelis degunu un grasas caurdurt debesis. Ja, lai vin? pateicas visiem dieviem, ka vina tevs apprecejas un piesedza greku. Skolotaj, es ari.
Lenss iesmejas. Vin? devas pie meistara Grina, lai iepazitos un paskatitos tuvak; kaujas maga paradi?anas ?ada tuksnesi ?kita parak aizdomiga. Iepazi?anas neizdevas. – Ko, kungs, – vecais virs izspieda ?o vardu, vienlaikus skatidamies uz Lensu aug?a un leja, – vai jus uzskatat, ka esat tiesigs uzspiest savu sabiedribu iedzimtam muizniekam? ?eit, protams, ir tuksnesis, tacu tas, ka mes abi esam no galvaspilsetas, nepadara mus vienadus.
Atceroties ?o sarunu, ja to ta varetu nosaukt, grafs Datons nezinaja, dusmoties vai smieties.
Beidzot vin? piestaja, lai redzetu Torija kungu, universalveikala ipa?nieku. Torija kungs, sirms mati un pieklajigs, ludza vinu atgriezties vakara. Pazaudejis lietvedi, aiz letes nostajas pats saimnieks, «vai tie?am te var normali parunat?» vin? atmeta rokas, vienlaikus pasmaidot veikala ienaku?ajam vilkacim.
Kad Lenss atgriezas, ipa?nieks vinu uznema sava kabineta. Vin? piecelas no galda, sveicinadams paklanijas un, apsedies, ar neveiklu kustibu noslaucija no galda monetu kolonnu. Pa gridu ripinajas sudraba apalumi. Ik minuti atvainodamies, ipa?nieks saka tos celt, Lenss steidzas vinam paliga, tapec vini uzreiz nekeras pie lietas. Saruna riteja raiti un raiti, bet beidzas ar neko.
– Jus man piedosit manu tie?umu, Mona kungs, – Torija kungs beidzot teica. – Es redzu, ka tu esi godigs cilveks. «Vin? isi paskatijas uz tikko salikto monetu kolonnu, un Lenss saprata, ka nauda nebija nejau?i izkaisita. – Ja, tikai… lai tevi neapvainotu… Tu esi lielpilsetas lieta. Musu cilveki ?eit ir vienkar?i, vini nenak uz veikalu pirkt. Perciet, protams, ari, bet ko, laba majsaimniece tadus dvielus nesagriezis? «Vin? izvilka no kresla atzveltnes balinatu linu dvieli un paradija Lensam; Greisa medza ar tiem zavet traukus. «Vini nak, lai izveletos, runatu.» Sudzeties par viramati, lielities ar majsaimniecibu, mazgat kaiminiem kaulus. Un tu… Neapvainojies. Kad busi iekartojies, ja medibas turpinasies, nac, varbut varam vienoties.
Izejot no veikala pa setas durvim, Lenss uzskreja kadai sievietei. Ikviens zinaja, ka atraitne Abota «dodas» pie Torija kunga, tacu pat muziga tenkotaja Ula tikai pamaja ar galvu. Mans virs noslika, pienemot darba plostu balkus, bet ka ir vienam pa?am audzinat tris bernus? Lenss jau bija redzejis vinu, sapigi tievu, saliektu, un tagad, paversis degunu pret degunu, pamanija gai?os sartuma plankumus uz vinas balajiem vaigiem. Vai jums ir kauns, ka to uzzinas kads sve?inieks?
Sieviete ieklepojas nolietota lupata, kas bija parklata ar bruniem traipiem.
Nespedams pretoties, Lenss veica diagnostikas burvestibu. Ta ir patiesiba. Paterin? grauz plau?u paliekas. Vel kads laiks, un tris berni paliks bareni.
Vin? ilgi nevilcinajas.
– Tu juties slikti?
Vin? apskava nolieco?o sievieti aiz pleciem, no vina plaukstam paklausigi lija burviba, iznicinot infekciju, aizlapot caurumus plau?as. Tiri to izdarit nevares – laika ir maz, bet vismaz slimiba paries.
Sieviete klepoja vel stiprak, noliecas, un, kad vina iztaisnojas, vinas seja liesmoja dusmas.
– Ko tu atlaujies!
Vina vaigs dega, Lenss atkapas – vaja izskata sievietes roka izradijas smaga.
– Vai jus domajat, ka nav neviena, kas aizlugtu par atraitni, nav neviena, kas aizietu ar kepu?!
«Es ludzu piedo?anu,» vin? isi paklanijas.
Vin? pagriezas un devas majas, kamer lasti turpinaja lidot vinam aiz muguras.

*** 13 ***
Lensa disertacijas darbs ir apstajies. Palagi kraja puteklus uz galda malas, kas bija izgatavota no svaigi eveletiem deliem. Galds bija musu pirmais lielakais pirkums; tas smarzoja pec koka un svekiem. Lorija pieradusi izvilkt un est dzintara pilienus. ?i ir mana meita, kas kadreiz bija izveliga edaja. Dazu nedelu laika, ko pavadijam pilseta, vina kluva mieceta un stipraka. Un Nerinas kundze pat zaudeja svaru. Protams, ar musu nervozitati jus nestavesit uz vietas.
– Beidzot! – miesassargs priecajas. – Darbs svaiga gaisa ir vislabaka dieta!
Lenss ari loti centas atrast, ko darit. Tacu iedzivotaji, kaut ari to neizradija, juta, ka vin? viniem ir sve?s. Nav sakritibas. Bet meistars Grins lamaja Lensu ka zenu.
«Izradas, ka vina paradi?anas Cusku kalna, visticamak, bija nelaimes gadijums,» es teicu. «Preteja gadijuma vin? butu uzdevies par jusu labako draugu, lai noverstu uzmanibu.»
– Ja vien tas, protams, nav gruts triks. Esiet sa?utis, lai es vinu neturetu aizdomas! Lenss pasmaidija.
Dazas dienas velak virs atzina, ka ir izarstejis atraitnes Abotas progreseju?o tuberkulozi. Lenss par to izskatijas vainigs. Un viss tapec, ka nedelas, ko pavadijam jaunaja vieta, es vairakkart saku runat par to, ka mes loti labi varetu sniegt dziedina?anas palidzibu saviem kaiminiem. Nekad nevar zinat, kas var notikt. Aizvakar puika Kirkovs nogrieza savus ?kibi matus. Labi, ka nebija parak slikti un asino?ana tika atri aptureta. Tevam steidzami vajadzeja iejugt ratus un aizvest delu uz Vysokiye Sokolki. Un tas ir pusi dienas brauciens turp un pusi dienas atpakal, kamer mes varetu uz?ut un sadziedet bruci stundas laika.
«Lance, nevienam nebus aizdomas, ka mes esam lorda kanclera radinieki,» es vinu parliecinaju. – Par dziedniekiem klust cilveki no dazadam iedzivotaju grupam. Cik gar? cel? ejams – es, piemeram.
Mes parasti ?is sarunas cukstejam pirms guletie?anas, saspiedamies viens otra rokas uz cietas gultas.
– Parak bistami. Pavisam driz visas tuvejas pilsetas uzzinas, ka Cusku kalna ir apmetu?ies dziedino?ie dzivesbiedri. Baumas sasniegs galvaspilsetu. Vai jus domajat, ka butu gruti apvienot divus un divus un saprast, kas mes esam?
– Kad vini tur ieradisies? – Es biju spitigs. – Un ?iem cilvekiem… inteligentiem… tulit vajadziga musu palidziba!
– Ne, Greis! – Lenss asi atbildeja.
Virs piecelas sedus gulta un skatijas ara pa logu. Vina mugura kluva parak taisna, it ka Lenss grasitos staties preti pretiniekiem Padome. Bet vini ?eit nebija, tas biju tikai es. Un Lenss to saprata pec mirkla, nolaida galvu.
«Ja man ir jaizvelas starp palidzibu iedzivotajiem vai musu meitas dro?ibu, es izvelos Loriju,» vin? klusi sacija.
Mans milakais. Vareju iedomaties, kada vetra tagad plosijas vina sirdi. Vina piecelas uz elkona un novilka ar plaukstu gar vina muguru starp vina lapstinam.
«Nac pie manis,» es samiernieciski teicu. «Es apsolu saglabat musu noslepumu.»
Un tad Niks saslima. Lorija man par to stastija, kad naca skriet pusdienas. Kur? gan ?aja drumaja meitene ar saule izbalinatiem matiem atpazitu mazo Datonu gimenes mantinieci! Ja, es tik tikko vinu atpazinu!
Glorija apsedas uz kresla, kas vinai bija parak augsts, un, ?upodama kajas, saka stastit, cik daudz interesanta ar vinu ?orit noticis. Kakeni jau atver acis, un Taimeriem ir dusmigs gailis. Tikai suns, nevis gailis!
– Mammu, vai tur ir sarggaili? – vina jautaja. – Vai gailiem ir zobi? Ka ar vistam?
Es nejau?i atbildeju, ipa?i neklausoties savas meitas jautraja civina?ana, maisot sautejumu, kas bija gandriz gatavs.
– Ak, tante Tavi! Kur tu biji? Vai tu ari gaji pastaigaties?
Nerinas kundze iegaja aiz starpsienas, kas atdala virtuvi no istabas, un smagi apsedas uz kebla.
– Uhh! Ja, putns staigaja! Man ir bijis tik jautri!
Es pasmaidiju un izvilku blodas – Lensas vecakiem vajadzeja redzet, no kadiem edieniem ed vinu mazmeita! – ieleja kadu sautejumu miesassargam un Lorijai. Mes ar Lensu pusdienosim velak. Virs devas uz mates Karteres krogu: ?odien vini solija atnest jaunako galvaspilsetas izdevuma numuru.
– Un Niks saslima! – Lorija nepiespiesti teica ar pilnu muti.
– Vai tu esi slims? – jautaju velreiz un uzreiz piekeru sevi: – Vispirms ko?lat!
– Protams, mums bija kautin?, jo vin? ir mulkis…
– Glorija! Lai es nekad vairs nedzirdetu ?o vardu no jums!
Domaju, ka manas sievasmates sagaidis daudz brini?kigu parsteigumu, kad atgriezisimies!
– Labi, mammu. Lai ari mums bija kautin?, man vinu joprojam ir zel.
Lorija patie?am sa?kobijas ar Niku, ar kuru vina jau no pirmas dienas bija ne?kirama. Vakar vakara vina atnaca majas un, asaras aizrijoties, pastastija, ka Niks vinu ir aizvainojis.
Lenss uzreiz atradas blakus Glorijai un notupas.
– Ka tu aizvainoji? – vin? jautaja, panemis vinas mazas plaukstas savas.
– Mani nosauca par fi-ifu! – Lorija ?nuksteja. – Fifoj!
– Un ko tas, jusuprat, nozime? – virs pasmaidija: Redzeju, ka vina sirds atvieglota.
– Kaut kas pretigs! – meita neatlaidas. – Visi kikinaja!
Mes turpinajam iztaujat Gloriju un driz nezinajam, smieties vai raudat. Musu meita neko sliktu negribeja, uzvedas ka pieradusi. Ciema iedzivotaji, kur Erls Datons dazreiz atveda savu mazmeitu, bija gatavi izpildit katru mazas Monnas velmi. Kapec tagad nejaukie zeni atsakas dabut vinai abolus no augstiem zariem, spele bumbu, cik vina velas, un nevedina vinu ar dadzis, ja vina ir nogurusi? Turklat Niks to darija regulari, lai gan dazreiz vin? teica: «Tu esi izlutinats, mazais!» – un tad pek?ni vin? nomurminaja: «Nu, jus esat FIFA! Kaut es varetu tevi pert, bet nav neviena! Man likas, ka tu esi normala! Un tas tu esi!» Un vin? iesplava caur zobu spraugu cela puteklos. Kapec – nav skaidrs! Lorija vienkar?i gribeja iemacit vinam lasit. Es pat biju parsteigts, ka Niks, tik liels puisis, nemaz nezinaja vina vestules. Varbut vin? sita pa galvu, kad bija mazs?
– Ta vina teica? – Lensa uzacis pacelas uz aug?u, vina acis dejoja smaids. «Lori, mazulit, es domaju, ka vin? bija loti sarugtinats, to dzirdot.»
Mes ar viru, protams, sapratam, ka to teica dziednieku meita Glorija, noklausoties musu profesionalas sarunas. Tacu Niks apvainojas un vairs nevelejas komunicet ar FIFA, kura parak augstu pacel degunu.
Un tagad Lorija atnesa zinu, ka gudrais un visuma laipnais zens ir slims. Es saku berzet galdu, sakodusi lupas. Visticamak, viss ir kartiba: esat parpircis vai edis parak daudz ogu. Bieza bernibas kaite.
– Vai tu zini, kas noticis? – Es nevareju pretoties.
Lorija paraustija plecus.
«Vina vectevs ieradas mistera Rucena veikala, lai nopirktu drudza arste?anai paredzetas arstniecibas augu tabletes, un mes ar Vikiju iegajam iedzert udeni.
Es pazistu ?is ledenes – vieniga laba lieta, ko tas dara, ir ta, ka tas smarzo pec piparmetras, tacu tas nemazina siltumu.
«Vin? teica Rucena kungam, ka Niks jutas loti slikti. Skrapejums uz kakla, kur lapsa vinu sakoda, kluva sarkana un iz?kerdeta…
– Iekaisusi.
– Ja. Niks need, nedzer, kliedz no gaismas un vispar neruna. Vina vectevs ir loti skumj?. Gandriz raud. Vin? iznema no maka monetas, un vina rokas triceja. Visas monetas izkaisitas pa gridu, tapec mes ar Vikiju tas savacam un palidzejam. Esmu pabeidzis?
«Labi darits,» es mehaniski atbildeju, sastingusi vieta ka statuja.
Es varetu kludities un no visa speka cereju, ka esmu, tacu viss, ko dzirdeju, izklausijas parak lidzigi trakumsergas simptomiem. Turklat Lorija stastija, ka Niku saskrapejusi mezoniga lapsa, un vini biezi klust par slimibas parnesatajiem.
Zel, ka vecais Niks neklausija Lensu! Bez vakcinas trakumserga parver?as par navejo?u slimibu! Ir tikai viens veids, ka glabt zenu – dziedina?anas magija. Turklat tas ir jaievada novajinata kermeni noteiktas devas diena un nakti. Niks bus javed uz musu majam. Bet tad pilsetinas iedzivotaji pavisam driz sapratis, kas ir Mon paris…

*** 14 ***
Meita aizbega uz ielas, un Nerinas kundze sekoja. Nomazgaju traukus, izkartoju ?u?anu, bet staveju sastingusi ar adatu rokas. Bija nepanesami domat, ka pavisam netalu mirst mazs zens un ka man, dziedniecei, bija jasez un jagaida, kad vin? nomirs.
Bija tik viegli apsolit Lensam neiejaukties, lidz pienak nepatik?anas, ka tikai es vareju palidzet.
«Es tikai paskati?os,» es nolemu. – Es remde?u sapes. Varbut ta nav trakumserga…»
Veca Nika drava atradas Cusku kalna nomale, aiz tas bija tikai plava un pie apvar?na tum?oja kalni. Aiz bezjedzigas budas bija bi?u stropu rindas. Pats saimnieks bijis bi?kopis, uzvilcis galva moskitu tiklu un rokas adas durainus. Es piesteidzos pie vina.
– Labdien, mana meita teica, ka tavs mazdels ir slims. ka vin? jutas?
Vecais virs uzmeta skatienu man ar sarauktu pieri, satraucoties ar zinkari.
– Paldies, mila. Pagaidam vinam tas ir slikti. Bet driz klus labak. Tagad es vinam atnesi?u svaigu medu, iedo?u kaut ko padzerties, un vin? jutisies labak. Medus – tas palidzes pret jebkuru infekciju!
Ja tikai tas butu tik vienkar?i!
– Vai es varu vinu apciemot?
Veca Nika seja pazibeja dusmas. Vin? domaja, es, tapat ka vietejie tenkas, kas visur baz degunu, gribu but pirmais, kas izplata tenkas.
«Nevajag, Mon kundze,» vin? atturigi sacija. – Vin? driz klus labaks, jus to apbrinosit! Sveika tava meita un nelauj vinai saslimt!
Vin? teica, ka vin? vinu saskrapeja. Tas liek domat, ka man pa?am neatliks laika skatitajiem, ja kaut kas notiks ar Loriju. Ja vien vin? zinatu, ko es nesen piedzivoju.
Es atveru muti. Aizvera to. Jus nevarat parliecinat tadus cilvekus ka vecais Niks. Lai ari ka Lenss centas, vinam tas neizdevas.
– Ir pienacis laiks tev, mila. Jo manas bites ir loti dusmigas! Neatkarigi no ta, cik daudz vini koz.
– Vai medus jau nogatavojies? – pagriezu sarunu par citu temu, saprotot, ka labas vieno?anas nebus.
– Tas ir nogatavojies, nogatavojies… Ir pienacis laiks vakt. «Niks neparprotami velejas pec iespejas atrak no manis atbrivoties.» – Tiekamies lidz vakaram.
Lieliski. Tie?i to es gribeju dzirdet. Man ir laiks.
Es izlikos, ka izeju uz cela, kas ved uz pilsetu, un, tiklidz vecais Niks noversas, es ieniru maja. Degunu piepildija slimibas smaka. Logi bija aizsegti ar segam un palagiem, tapec istaba bija tum?s ka nakti. Kad manas acis pielagojas kreslai, es ieraudziju vienvietigu gultu pie sienas – iespejams, parastos laikos mans vectevs to butu ienemis. Tagad Niks staveja sastingis vinai virsu un izstiepies. Vina acis bija aizvertas, zoklis bija cie?i saspiests, un vin? elpoja atri un sekli.
Es parbraucu ar plaukstam pari tievajam kermenim, austot diagnostikas burvestibu, un ar nozelu izelpoju, kad manas ?ausmigas aizdomas apstiprinajas. Trakumserga. Bez neatliekamas mediciniskas palidzibas zenam bija jadzivo tikai viena vai divas dienas.
«Niks,» es saucu, noliecoties pie zena.
Vin? viegli atvera acis un uzreiz sajuta krampjus, mutes kaktinos paradijas putas. Vina lupas sastinga noputa. Es atri ieleju burvibu, saglabajot elpo?anu un izlidzinot sirdspukstus. Es vairs neko nevareju darit.
Un tie?i es, dziednieks, zvereju svetajam Humbertam, ka es nenoversi?os no cieteja, lai ari kas vin? butu: bagats, nabags, berns vai vecs virs!

Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70497415) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.