Velns slepjas uzpurni
Edgars Auzin?
Ar humoru izstastits Ziemassvetku stasts par to, ka velns, iemiesojies ka virietis, Nujorkas iela satiek vientulu un nelaimiga izskata sievieti un, lidzjutibas parnemts pret vinu, atved vinu uz majam. Un kas no ta sanaca.
Edgars Auzin?
Velns slepjas uzpurni
1 dala
Kada Ziemassvetku vakara un ne tikai jebkura vieta, bet Bruklina kads izskatigs, graciozi uzbuvets jauneklis pieversa uzmanibu sievietei, kura izskatijas tik vientula. Vina sedeja uz solina un likas apmaldijusies. Vin? apstajas divus solus no vinas un, pagriezies pret okeanu, minuti vai divas paskatijas uz priek?u, it ka tur butu kaut kas vina uzmanibas verts, tad pagriezas, vinu skatieni sastapas, vin? pasmaidija un sacija:
– Ir jau tik vels, un jus joprojam esat uz ielas.
«Es aizgaju no majam,» sieviete uzreiz neatbildeja.
– Ta ir patiesiba?
«Butu labi, ja ta nebutu taisniba,» vina atbildeja, nepacelot acis.
Virietis piegaja klat un ar lielu zinkari paskatijas uz vinu, sacija:
«Es nesaskatu nekadas lielas problemas fakta, ka tu aizgaji no majam.»
«Problema nav taja, ka es aizbraucu, bet gan taja, ka esmu neapmierinats.»
– Tatad jus esat nelaimigs?
– Par kadu gandarijumu te vispar var runat? Es vairs neesmu savas majas saimniece.
– Pastastiet, kas un ka?
«Es pat nezinu, kapec man butu jabut atklatai pret jums,» sieviete atbildeja, ieplestam acim skatoties uz sve?inieku. Sakuma vinu pat mulsinaja tik tie?a sarunas maniere.
– Nu, vienalga. Kas notika?
– Es nezinu, ka runat par sevi. Labi, es sanem?u drosmi no jusu zinatkares un runa?u. Es uznemos grutu uzdevumu, jo neesmu pieradis meklet pazinas uz ielas, bet ?eit man ir jabut atklatam un pat ar cilveku, kur? mani cie?i vero. Pedejos gadus es mierigi dzivoju vecaku maja… Vispirms nomira mans tevs, bet pec cetriem gadiem nomira mana mate. Es joprojam dzivoju ?is tragedijas iespaida. Protams, es jau biju nomierinajusies, atjegusies un turpinat dzivot savam priekam. Bet pirms se?iem mene?iem mans bralis atgriezas ar savu otro sievu. Vin? ir cetrus gadus jaunaks par mani, un vina sieva ir devinus gadus vecaka par vinu. Vina ir mantkariga, sikumaina, garlaiciga sieviete. Augstpratiba, ar kadu vina demonstre kludainu savas cienas apzinu, ir neparspejama. Ta vieta, lai atrunatu sadzives pienakumus – kas vinai un kas man, vai vismaz ierobezotu vinas pienakumu loku, mes sakam darit visas lietas kopa. Bet neatkarigi no ta, ko es dariju, viss izradijas nepareizi. Pavisam nesen vina tie?i pazinoja, ka maja nevar but divas saimnieces, un paskatijas uz mani ta, it ka es butu divaina. Iedomajies! Es nejutos vainigs, ka starp mums nav vieno?anas. Un ?odien vinai kluva zulti, un mes atkal sastridejamies, pareizak sakot, vina saka stridu, ?oreiz par raudzetu abolu sulu. Jums vajadzeja redzet, kadu ainu vina veidoja. Mani parnema velme pateikt vinai seja, ka vina ir alkatiga nejega, es knapi vareju sevi savaldit. Padoma tikai par to! Bet viss, kas man bija jadara, bija no?kirt vinas lietas no manejam. Lai citi saka: esmu vainigs vai ne. Tas ir kaut kas neiedomajams! Isak sakot, es aizgaju un nedomaju atgriezties. ?eit vina stastija savas dzives stastu.
– Vac rozes, kamer tas ir.
– Ko tas nozime?
«Ja jus nepie?kirat lielu nozimi, tas neko nenozimes.»
– Labs padoms. Luk, ka to piemerot manai problemai. Es redzu, ka tu mani nesaprati.
«Es saprotu, ka jums ir problemas ar brali un vina sievu.»
– Problema ir vinu attieksme pret mani. Zel, ka bralis uzreiz nostajas sievas puse un piekrita vinai visa. Ta ari sanaca, ka esmu ?eit.
– Pamaniju, ka esi viegli gerbusies un bez grima.
– Es valkaju vienkar?as kleitas un vispar nelietoju kosmetiku. Es jau esmu parsniegusi vecumu, lai kads varetu man patikt.
– ES parupe?os par jums.
– Es nevelos, lai par mani rupejas. Es parupe?os par sevi.
Pec briza sve?inieks jautaja:
– Vai jus nevelaties atriebties savam bralim un vina sievai?
– Kas? Tu saproti ko saki!
Vinas sejas izteiksme kluva nedaudz divaina. Sve?inieks, ar visu pieklajibu, uz ko vin? bija spejigs, paskaidroja ?adi:
«Man vienkar?i patik ideja, ka slikti cilveki ir jasoda.»
«Ak, visi par to runa,» sieviete pamaja ar roku.
– Pirms izteikt jums loti neparastu piedavajumu, es veletos uzzinat, cik nelaimigs jus esat, pat ja pec jusu vardiem ?kiet, ka esat nonacis izmisuma situacija, es tomer velos atkal no jusu vardiem saprast jusu vientulibas apmeru..
«Ak, manas vil?anas sasniedza tadas galejibas, ka es partraucu sevi meklet. Mana dvesele ir tuk?ums, esmu zaudejis velmi dzivot. Bija pamats izmisumam. Man ir cetrdesmit pieci, un es neesmu nekas. Man bija mate, tevs, bralis un katrs bija dala no manis. Bija pienakuma sajuta. Un tagad man gribas gaudot no apzinas, cik ierobezotas ir manas iespejas. Ziniet, man noteico?ais nosacijums rado?uma un ikdienas darba bija un paliek jega… Tagad vairs nav nozimes.
– Tu vairs neredzi celu uz pesti?anu?
«Tas viss ir velti,» bija atbilde. «Nakotne man personigi neko labu nesola.» Dievs! Apkart ir tik daudz stulbu sievie?u. Vini neko nemacas. Bet ir ipa?as sievietes. Man patik sevi uzskatit par ipa?u.
– Neskaidro. Es saprotu. Vai velaties mainit savu dzivi?
– Es gribu, bet…
«Kad jus teicat, ka nakotne jums neko nesola, es biju apnemibas pilns visu verst uz labo pusi.» Kads ir tavs vards?
«Sara,» sieviete tikko dzirdami teica. Vina nevareja saprast, kapec tik cels un burvigs jauneklis tere laiku, runajot ar tadu sievieti ka vina. Bet ar visu to, skatoties tikai uz vinu, nebija iespejams vina nejust kaut ko neparastu.
«Tad pajautajiet sev, Sara, vai jus tie?am dzivojat, lai pavaditu savas dienas pazemojuma un izturetu apspie?anu?»
– Dievs! Ko tas viss nozime? Kas tu esi?
Varat iedomaties, cik parsteigta bija Sara, kad vina dzirdeja:
– Es esmu Belcebuls. Tumsas princis.
– Kas!? Tu nemaz nelidzini vinam! Man pa?ai pieticibas del nevajadzetu teikt, ka esi skaista, bet ta ka esmu ta teikusi, tad piebildi?u, ka ?ads virietis sievietei ir bistams.
– Tev ari?
– Ak ne! Es kaut kur lasiju, ka velns paradas perkona dardos.
«Tev bus perkons,» virietis pasmineja. Un tie?i taja mirkli debesis iedegas zibens uzliesmojuma un gaisu satricinaja perkona klak?ki.
– ES nesaprotu. «Es nesaprotu, ka tas var but,» sieviete neizpratne sacija. – Labi. ?aja pasaule es visur jutu Dieva klatbutni, bet kur ir jusu pedas?
Sve?inieks, kur? apbura Saru ar savu izskatu, ?oreiz vinu parsteidza ar sava prata spozumu.
«Protams, kad jus skataties uz zemi, jus neredzesit mana naga zimi, bet tas nenozime, ka es neeksiste.» Ikviens, kur? saka, ka ?kistitavas neeksiste, tad, kad tur atradisies, skatisies uz mani ar asaru pilnam acim. Skaidrs, ka es ieeju cilveka kermeni un pienemu ta izskatu. Pedejo reizi, isi pirms Pirma pasaules kara, es biju Dzozefs Me?erts, slavenais pianists, ebreju izcelsmes, vel nebija trisdesmit, kad vin? nevainojami izpildija Bethovenu, ?ubertu Si mazora un spideja muzikalaja interpretacija. Man nepatik Vagners, bet vina «Gotterdammerung» ir satrauco?as temas. Tas jauneklis bija vacietis. Un ?eit ir tas, kas ir parsteidzo?i: pirms vina divdesmit cetras reizes es biju jauns virietis dazadas valstis, protams, katrs no viniem bija pilnigs pretstats otram, un ir ari dabiski, ka vini bija daudz mazak kopa neka es viens. Patiesibu sakot, es esmu nemirstigs.
?ie vardi atstaja Saru dzilu iespaidu. Vina saprata, ka vinas priek?a ir lielisks originals, ar kuru vinai bija daudz kopiga. Tomer vina isti nesaprata, kas notiek.
«Es skatos tavas skaistajas acis un neredzu tajas velnu,» vina teica.
– Tikmer es esmu velns virie?a izskata. Patiesiba mani ir divas butibas un nav iespejams atdalit vienu no otras. Paskaties, tava figura met enu, bet maneja ne. Es ari neatspoguloju spoguli.
Sara paskatijas uz savu enu, tad uz zemi zem Belcebula un redzeja, ka vina kermenis nemet enu.
– Dievs, tas nevar but!
– Vai tu tam tagad tici?
– Vinam ir neskaidra lidziba ar tevi. Bet tu neesi vin?.
– Vai brinums bus pieradijums?
Sara paskatijas uz vinu ieplestam acim.
– Vai tu vari izpildit manu velmi? vina jautaja.
– Jebkas.
– Labi. Es gribu redzet Barbru Streizandu.
– Vai man ?urp jazvana Barbra?
– Ak ne. Es tikai gribu but vinas koncerta.
«Es nevaru atteikt tik nelaimigai un trucigai sievietei ka jus.»
– Tas ir brinums! – Sara sajusma iesaucas. – Bet ka tu to izdariji? Magiskais koncerts notika 1994. gada. Cik vina bija skaista! Vina izstaroja gaismu. Vinai ir ?arma bezdibenis!
– Vinas kra?nums ir no Dieva! Vinas balss ir tik tira un speciga, ko ipa?i raksturo apbrinojama vokalo nian?u bagatiba, un ?aja zina vina paliks visu laiku un visu tautu lielaka dziedataja.
– Es neticu, ka tu esi velns. Tu esi Kristus cilveka veidola.
– Kas tu! Par ko tu runa?
«Visu savu dzivi es sapnoju redzet Barbru Streizandu sev priek?a. Vina ir mans elks. Un visbeidzot, es to redzeju! To, ko tu izdariji mana laba, neviens velns nekad neizdaris. Ta ir patiesiba?
– Izlemiet pa?i.
– Tu esi Kristus, kas naca uz Zemes. Es gribu lugt klusuma.
– Pagaidi! Pagaidiet. Nav nepiecie?ams lugt. Jums nav taisniba. Es esmu velns no galvas lidz kajam.
– Pieradi.
– Vai esat sanemis maz pieradijumu? Ko vel vajag?
– Vai zini, kada nakotne mani sagaida?
– Ne, bet es zinu, ka katram cilvekam ir noteikts savs liktenis.
– Mana vecuma sievietei bailes no vecuma ir pa?saprotama lieta. Vai jus varat padarit mani jaunu?
– Ja ?i ir tava otra vele?anas.
– Cik daudz velmju tu vari piepildit?
– Tikai tris.
– Es esmu jums pateicigs, ka izvelejaties mani.
– No manas puses ?eit nav nekadu ipa?u nopelnu. Jus esat iemesls tam, nevis es. Es uzreiz redzeju, ka tu esi ipa?s.
– Ta ir patiesiba! Paldies. Es varu tik daudz. Nav neka, ar ko es nevaretu tikt gala. Man dzive ir mans kalpojums skaistumam.
– Tas jus dro?i vien parsteigs, bet to pa?u varu teikt par sevi.
«Es neesmu parliecinats, ka varu jus parsteigt, bet es tomer teik?u: es jutu velnu ne tikai apkarteja pasaule, bet ari sevi.» Vin? ir dala no manis.
– Kapec te jabrinas, jo es esmu katra cilveka no vina dzim?anas briza.
– Nu ja. Kadu iemeslu del es par to nedomaju. Zini, es varetu.
– Kas?
– Dzivot pret savu sirdsapzinu. Godiga dzive man maksaja augstu cenu. Ka ?is! Ko tu dari Nujorka?
«Es nezinu citu pilsetu pasaule, kas iedvesmotu tadu sajusmu un iedvesmu dvesele.» Es dzivoju visas Eiropas galvaspilsetas, un man nav lielaka prieka par atgrie?anos Nujorka. ?eit ir tada garigas dzives bagatiba. Un tad es vienmer jutos labi ?aja pilseta.
«Es domaju, ka tikai Dievs mil Ameriku.»
– Iedomajies, ari velns. Speks, kra?nums, parpilniba, vareniba, rupnieciba, kartiba, skaistums, tas viss ir Amerika. Un kada te ir daba! 1901. gada izcilais spanu cellists Pablo Casals ieradas Amerika turneja. Es iegaju Raimonda Dankana kermeni, kur? sagatavoja celojumu. Starp citu, vin? bija ekstravagantas Isadoras Dankanas bralis, kura jau dzives laika kluva par legendu. Pie mums taja laika bija Parize dzivojo?a amerikanu dziedataja Emma Nevada, kura, starp citu, mani iepazistinaja ar Verdi. Pablo bija sajusmas pilns, Amerika uz vinu atstaja milzigu iespaidu: reiz mes dzeram kafiju viesnica, ?kiet, Filadelfija, un vin? teica: «Nekad agrak neesmu bijis tik ?okets par dabas varenibu un daudzveidibu, nekad ar tadu. Es esmu izjutis nevaldamo garu tiem, kuri iekaroja un apdzivoja ?is telpas. ?eit mani piepilda parlieciba, ka cilveks var piepildit savu sapni, jo viss, kas vinam pietrukst laimei, ir iespejams uz ?is zemes. Nevaru garantet, ka tie bija tie?i tie vardi, ko Casals teica taja vakara, tapec pienemsim, ka tie tika teikti parstradata versija, kas ir loti tuva originalam.
«Man ir prieks jus klausities,» sacija Sara. Pec ?iem vardiem vina dzili noputas.
Iestajas iss klusums. Pirmais to salauza Belcebuls. Vin? jautaja:
– Protams, tu nebrauksi majas?
– Man vairs nav majas. Cik reizes man tev jasaka?
– Vai tu gribi nakt pie manis? Es dzivoju divus kvartalus no ?ejienes.
Sara paraustija plecus un saka skatities prom.
«Jus varat palikt ?eit uz ?i sola vai nakt ar mani.»
Ar tadu pa?u attalinatu skatienu vina turpinaja skatities kaut kur taluma. Vinu parnema ?aubas. Un tad man tomer bija japienem uzaicinajums. Sara neskaidri saprata, ka ir noticis notikums, kam bija lemts kaut ka ietekmet visu vinas dzivi. Vai tik?anas ar velnu bija pagrieziena punkts vinas likteni?
«Ir vels, un es neko neesmu edusi,» vina teica.
– Netalu no manas majas ir restorans.
Kad vini bija restorana, Belcebuls teica, kas vinam bija sakams.
– Klausies, Sara. Mana maja ienaca maz mirstigo, un tiem, kurus es sanemu, es piedavaju, ka parasti, noslegt ar mani ligumu.
– Un nebija gadijuma, kad kads butu nepiekritis?
– Visi bez iznemuma piekrita.
Sara kadu minuti kluseja. Visbeidzot, vina ar satraukumu atbildeja:
– Ja vien es zinatu, ko zaudeju?
– Nekas. Darijums ar mani ir vairak atlidziba neka laimes solijums. Neapversisimies.
– LABI. Kadi nosacijumi?
– Patiesiba to nevar saukt par nosacijumu. Darisim to ?adi. Tu dzivosi mana maja, lidz es izpildi?u tavu pedejo vele?anos. Pec tam tu vairs nevaresi palikt ar mani.
«Bet ligumam ir jabut divpusejam,» Sara iebilda.
«Pietiekami godigi,» piekrita Belcebuls.
– Tatad, es pats tevi pameti?u, kad vien vele?os un tikai pec tam, kad uzzina?u tavu noslepumu?
– Sara, es neslepju sliktas lietas, kas ir mani. Ta ir at?kiriba starp virieti un mani. Man nav noslepumu, jus varat man uzticeties.
«Redzi, katram ir savs noslepums, un jums ari,» Sara uzstaja. «Tas, ko es uzzina?u, nebus lidzigs nekam citam.»
«Mani moka slikta sajuta,» viltigi smaididams sacija Belcebuls. Vin? bija nedaudz parsteigts, ka Sara nekavejoties un pilniba parnema sarunu. Apbrinojama lieta!
Un tomer ?ie vardi un tonis, kada vin? tos izrunaja, vinu iedro?inaja. Visvairak Saru iepriecinaja apzina, ka Belcebuls loti augstu verteja savu velni?ko cienu.
«Es nezinu, kapec, bet esmu gandriz parliecinats, ka ?is noslepums jus satrieks.»
Pusminuti Belcebuls pat apjuka. Vin? neko nevareja iebilst – pazinojums bija tik iz?kiro?s.
– Es esmu velns. Mani nevar sagraut. Kop? pasaules radi?anas tas ir bijis ta un ta tas bus.
– Dievs ir ar tevi! No ka? Es jau redzu, ka visi tavi argumenti sabruk zem pieradijumu spiediena – labakaja gadijuma. Starp jums un mani jus neesat tas, kur? tiek saukts par pasaules karali.
«?kiet, ka ir radusies lieta, kas prasa jusu klatbutni mana maja.» Nu, noslegsim darijumu ar vienkar?u rokasspiedienu.
Un vini paspieda roku.
Sara kadu minuti sedeja klusedama un skatijas tumsa. Tad vina noputas, pieversa skatienu Belcebulam un nosvieda to it ka sanus:
– Divaina lieta.
– Kas? – Belcebuls viegli smaidot jautaja.
«Tas ir ta, it ka es tevi pazitu visu muzu.»
– Ludzu, nedoma par to. Es vispirms esmu velns un tikai tad cilveks.
«Pirms es tevi satiku, mana dzive bija pilnigi bezceriga!» Tie?i par to es domaju.
– Redzot tevi vienu uz solina, sapratu, ka esi nonacis gruta situacija…
– Ja, man tajas minutes bija rugtums. Zini, es tev ticu, tapat ka tie, kas vinam sekoja, ticeja Mozum.
«Vai Mozus, lauzot plaksnes, neteica saviem levitiem: «Nac, nogalini visu ?o nelieti!»
– Vai vin? to teica? – Sara teica, samulsusi par Belcebula joku.
«Tre?ais un piektais neradis harmoniju, ja jus nonemsit oktavu no perfekta akorda,» vin? teica, smejoties.
– ES nesaprotu.
– Ko tu ar to doma, pretstati reizem var harmoniski apvienoties. Situacija ir tie?i tada pati ar virie?iem un sievietem.
– Nu ko? – Sara bija parsteigta.
«Lai notiktu labs bizness, jums nav obligati nepiecie?ams paris.» Tas ir ka tenoru trio operdzieda?ana.
– Tas visas ir miklas!
– Un eklektika.
– Bet kads ar to sakars trio un operdzieda?anai?
– Trijotne ir tu, es un velns, un mes abi milam operu.
– Esiet loti laipns un sakiet to, ko meginat pateikt.
?eit Belcebula klejojo?ais skatiens ar patiesu draudzigumu apmetas uz Saru.
«Man vienmer jums kaut kas japaskaidro.» Es tikai gribu teikt, ka tu esi sieviete, kas spej un prot but laimiga bez virie?a.
– Ja jus zinatu, cik reizes es pacelu balsi pret viniem! Es tos nevaru ciest! Tu to nesapratisi, tu ari esi virietis. Kop? Klints mani pameta, es vairs neticu, ka virie?iem ir sirdis.
Belcebuls smejas un sacija:
– Vispirms es tev uzdavina?u jaunu kleitu.
– Man tas patik.
– Bet tu, Sara, no ta jau esi izaugusi.
Vinu saruna riteja apmeram ?adi jautri un dabiski. ?ada noskanojuma vini pameta restoranu un devas pa naksnigo ielu Belcebula majas virziena. Cela uz turieni Saru visvairak nodarbinaja domas, ka rikoties cienigi, lai Belcebuls nekada gadijuma nenojautu, ka vina labpratigi pienem velna milestibu, jo atrastie argumenti ?kita nepietiekami un ipa?i neparliecino?i. Patie?am, doties uz vientula sve?inieka majam ir loti neapdomigi. Kas tas ir – izsitumi? Vina loti velejas, lai vinam butu cildens priek?stats par vinu. Laujiet vinam redzet vina izcilu sievieti, par kuru pat velnam butu tikai vaj? nojausmas. Belcebuls uz vinu atstaja tik labveligu iespaidu, ka vina intereses iemesls, kas palika neskaidrs, vinu maz uztrauca.
2 dala
Belcebulam bija benini Atlantijas avenija veca eka, tre?aja stava. Piecas pla?as istabas bija iekartotas ar greznam antikam mebelem. Visskaistaka bija dzivojama istaba, kur augstie griesti un lielie logi nodro?inaja gaisa un gaismas parpilnibu. Interjera dominejo?ie gai?ie toni tika harmoniski apvienoti ar kiegelu sienu un koka sijam. Neskatoties uz nolietotajam ozolkoka gridam un nobruzatajiem logu ramjiem, dzivoklis parsteidza ar savu izsmalcinatibu un komfortu. Viss vina maja liecinaja, ka saimniekam ir dzila skaistuma uztvere. Katra mebele it ka par to runaja, un visi kopa apliecinaja ne tikai speju izcelt celo, bet ari speju pec iespejas vairak atrast pa?izpausmes lidzeklus. Kada gar?as bezdibenis! Un tas viss, laujiet man atzimet, no radibas, kuras speki bija versti uz navi un iznicina?anu.
«Pagaidam apskatiet visu ?eit, un es pargerb?os un uzvari?u teju.» Man ir zalais ar jasminu no Harney and Sons. Vislabakais. Sarkanais «Golden Monkey» no Tivan un zale no Debesu Siasons ar mandarina garozu. Kur? no tiem ir paredzets jums?
– Ar jasminu.
– Laba izvele.
Atstadams Saru vienu, Belcebuls aizgaja. Sara apskatija visas istabas un atgriezas viesistaba. No vietas, kur vina staveja, vina nevilus paskatijas uz sevi ?auraja Venecijas spoguli. Smaga grebta rami ar zeltijuma pedam tas staveja ar nelielu slipumu pret sienu un uz virsmas bija dulkaini traipi. Izkroplotais atspulgs sievieti piepildija ar bezcerigu melanholiju, tacu, lai ari ka vinas sirdi mocija sapigs jautajums, kas vinu vajaja: «Ko es te daru?» vina bija pozitiva un nespeja rikoties. Vinu parnema divaina sajuta, taja sajaucas skumjas un bailes. Ne tikai tapec, ka vina sevi nesaprata, bet ari tapec, ka sliecas jebkuru negaiditu notikumu uztvert ka draudus savai labklajibai. Vai tie?am tas notika? Kas vina ir galu gala? Parasta sieviete, turklat ne jauna. Gaja gadi, visi plani sabruka viens pec otra, naudas nepietika, vina vairs neticeja sev, vecaki nomira – cik gruti bija dzivot bez viniem, un ?eit, visam parejam, bija vientuliba un vil?anas. nomaco?i ar savu bezceribu. Vina jau bija tuvu nervu izsikumam. Un tam bija janotiek, lai bralis atgrieztos majas ar savu otro sievu: vinu izskats sagadaja prieku, vina gribeja but viniem vajadziga, bet gandriz vienmer sastapas ar pretestibu, vardu sakot, viss bija sakrauts pret vinu un pamazam vina apstajas. ticot, ka citadi vinai viss butu. Un, kad beidzot paradijas gaismas atspidums, vina, jau nogurusi censties ?ados apstaklos sasniegt savu merki, pek?ni sajuta neatskaitamu impulsu doties prom, begt no ?ejienes. Bet kur skriet? No ka? Belcebuls vinu iekaroja. Vina ir dro?iba ar vinu. Vinai tas iemiesoja visas pasaules dizenumu un skaistumu. Vin? bija tik daudzpusigs, ka ?kita, ka vin? vienlaikus apvienoja vairakas personibas, no kuram katra bija unikala. Ja, vin? ir tikai fenomens! Un cik lielu laipnibu vin? izradija pret vinu, piepildija vinas sapni, piedalijas vinas likteni, nekada cita veida, lai veicinatu laimi, gribeja atriebties, lai atjaunotu vinas tiesibas, atveda vinu uz savu maju un tagad gatavojas. teja. Ja, kas vin? par velnu! ?is domas bagata dzivokla omuligaja kresla vinai izmaksaja tadu spriedzi, ka vina nespeja nostavet kajas. Vina apsedas kresla, kas bija apvilkts ar purpursarkanu samtu, ne tikai tadel, lai butu prieks taja. Tad vina parcelas uz divanu un, jau sededama erta poza, paskatijas uz aug?u un ieraudzija griestos, ko ierameja zeltita karnize, dazus vardus, kas rakstiti gotiska fonta. Brunos vardus rotaja virpuli. Vina izlasija pirmos divus Qui vera vardus un pec tam dzirdeja no virtuves:
– Aizdedziet sveces Sara un apsedieties pie galda.
Pagaja dazas minutes un ipa?nieks ienaca aptum?otaja istaba. Vin? bija pargerbies erta atputas apgerba, gerbies balta mezginu kreklina, korallu krasas ka?mira jaka, pelekas bikses ar planam zilam svitram, kas izgatavotas no vislabakas vilnas, un purpursarkanas samta cibas. Belcebuls nolika uz galda sudraba paplati ar citrona likiera pudeli un ?okolades braunijus un smaididams nolika Sarai priek?a antiku porcelana kruzi un apak?tasiti. Vin? staveja netalu, un vina ar prieku ieelpoja vina smarzu biezo un bagatigo aromatu. Ta bija bagatibas, karaliskas greznibas un taja pa?a laika izsmalcinata kra?numa smarza. Vinas sirds saznaudzas no kaut kadas neskaidras, nemierigas, bet patikamas sajutas. ?i neskaidra sajuta vinu vajaja. Sarai nepatika, ka vina bija atkariga no Belcebula; vinas pa?ciena bija parak attistita. Minute vai divas pagaja klusuma. Izvairijusies skatities uz Belcebulu, Sara pacela acis pret griestiem un tikko dzirdami teica:
– Tur kaut kas ir rakstits. ?kiet, ka tas ir latinu valoda.
– francu valoda.
– Ja. Un kas?
– Mans moto: «Kas velnu redzes, tas vinu miles.»
?ie vardi, kas tik loti iekrita ausi, atnema sievietei savaldibu, vina pieversa dveselisku skatienu Belcebulam un, skatoties uz vina kopto, skaisto seju, vina lilijas pirkstiem, kas bija aprakti kembrikas vilnos, vina jutas. ka vina bija gatava pa?aizliedzibai. Cik daudz maiguma un pretenciozitates ir ?aja, dzivibas un cilveka cienas pilnaja un taja pa?a laika speka sajutas caurstravotaja moto! ?ie vardi tik loti runaja par manu sirdi. Vai tie?am tikai velns cilveku verte pec tam, kadas spejas vinam piemit? Nav parsteidzo?i, ka Belcebuls izvelejas vinu. Ja, vina klus par vina sievieti, atnesis vinam savas dabas cienigas davanas. Vinas milestiba bus himna velna godibai! Vin? iedves vina dzivibu. Vina dievi?kos spekus, kas piemit nemirstigajiem. Kopa vini sasniegs skaistuma virsotnes. ?ada ieklu?ana skaistuma butiba nozime pilnigu ta satura izpratni, tas nav iespejams bez eksalteta mentora un lidera. Un kur? gan ir izpratis skaistuma dveseli labak neka velns? Kuram gan labak par to runat, neparliecinot vinus par savu spriedumu pamatotibu? Tas atkal ir vin?! Nav iespejams iedomaties pasauli bez vina! Sara atcerejas savu pirmo viru Juliju, ar kuru vina nodzivoja piecus gadus un visus ?os gadus nebeidza brinities par vina verdzisko gatavibu vinai paklausit. Slinks un sievi?kigs, vin? medza lasit gulta un eda picu pie televizora. Vinam patika trilleri un komedijas, bet vina aizrau?anas bija vesterni. Vinam nebija nekadu talantu, iznemot vienu, diezgan neparastu, kas prasija uzcitibu: vin? prata iz?ut uz audekla, tapec majas sienas bija izkartas ar vina vienmulajiem zida iz?uvumiem. Vin? bija sava veida brinums, loti labsirdigs, visus uzskatija par saviem draugiem, parsteidzo?i kluss, bikls – lenpratigs ka trusis un tikpat miksts, vardu sakot, divana virs: Sara pacieta vinu tik ilgi, kamer speja nirgaties. vina vajibas. Kad Sara atgriezas no darba, vina parasti kliedza no durvim: «Vai tu esi majas, mila?» un dzirdeju no divana: «Ja, mammu.» Protams, ar Belcebulu viss bus savadak. Vinai bus vinam japaklaujas. Nu, lai vin? ir dirigents, lai gan nekad muza nav gajis nevienu muzikas stundu, un ta klus par vina simfoniju, galu gala vin? ir tumsas pavelnieks. Ta sprieda savu fantaziju parnemta sieviete, kura mileja tikai tadu muziku, kadu izpilda filmas un kas vinu parsteidz ne tikai ar savu melodisku bagatibu. Un Belcebulu, ka nevareju nepamanit, iedvesmoja klasiska muzika, ipa?i Bethovena, Mocarta un Caikovska lielie darbi. No musdienu komponistiem Belcebuls augstak par visu ierindoja Leonardu Bernsteinu, vin? pat finanseja Tanglewood muzikas centru, kur izcilais komponists macija lidz savai navei 1990. gada. Muzikls «Vestsaidas stasts» ir dimants starp muzikliem, ta ir perfekta augstaka limena muzika. Belcebuls pat uzrakstija isu eseju: «Bern?teinam atzinibas vards.» ?i isa eseja beidzas ar vardiem: «Amerikas kultura ir ne tikai universala un grandioza, ta ir, es teik?u vairak, parsteidz ar savu daudzveidibu, un tas vel nav viss. ?is kulturas okeans iemieso lielas tautas augsto garu, kuriem taisnigums un briviba nav tuk?i vardi. Tik speciga, dinamiska, dzivi apliecino?a kultura varetu rasties tikai valsti, kur labklajiba un materialas bagatibas uzkra?ana un vispareja tieksme pec muzikas ir nedalami. Un aiz ta visa slepjas daudz.»
3 dala
Varu tikai pateikt, nezinot visus apstaklus, ka Belcebuls parasti izgaja no majam vakara un atgriezas no rita, tapec pamodas velu. Nu, cik velu? Pusdienlaika. Pirms ?i laika vin? neizgaja no gulamistabas. Sliktakais bija tas, ka Sara gandriz vienmer eda brokastis viena.
Pedejas divas dienas vin? bija prom, bet Ziemassvetku vakara vina gaidija vina atgrie?anos un bija tai gatava. Belcebuba milaka krasa bija peleka: veloties iepriecinat vina gaumi, Sara nopirka vakarkleitu ar fliteriem no Donnas Karanas veikala Lord and Taylor Fifth Avenue. Vina nokrasoja lupas ar roza lupu krasu, uz sejas uzklaja tonalo kremu un korektoru, kam virsu uzlika sauso puderi. Lai izceltu acu krasu, uz plakstiniem ar pirkstiem uzklaju violetas acu enas. Vina sapineja matus, savija tos un saseja kucina, nostiprinot ar matu spradzem. Parvertibas noriteja veiksmigi un Sara, apbrinodama sevi, nepameta spogulu un nostajas ta priek?a dazadas pozas. ?ikam izskatam pieskanojas Estee Lauder greznas Private Collection smarzas. Telaini izsakoties, Sara peldejas ?o smarzu dievi?kaja aromata, ar baudu ieelpojot augu notis, kuras vina uzmineja vai velejas uzminet hiacintes, liepziedu, mignonetes, sausserza un ozola sunu notis. Pirmo reizi pec daudziem gadiem vina bija apmierinata ar savu izskatu, un tas vinai sagrieza galvu. Lieki piebilst. Gaidot Belcebulu, vina nevareja atrast sev vietu; klida pa istabam, skatidamies pulksteni, ik pa bridim piegaja pie vakarinam klata galda, ilgi skatijas uz ofortu ar skatu uz Villa Foscari La Mira, tad, atspiedusi plecu pret stiklu, paskatijas ara. no loga uz ielu. Bija kluss un bezvej?. Vina skatijas uz sniegparslam un domaja, ka viss, ko vina par tam var teikt, bija tas, ka tas paradijas debesis, lai nokristu zeme. Tikmer apalos svecturos, kas izgatavoti no gluda stikla, dega sveces, skaneja Dz. Garlenda, F.Sinatras, B.Krosbija, Nata K.Cola maigas, dveseliskas balsis un burvigas muzikas skanas no tadam dziesmam ka Single Beels, Silent Nakts, Pirmais Noels, Baltie Ziemassvetki piepildija istabu ar harmoniju un gai?o prieku par lielajiem svetkiem.
Tas bija pec astoniem vakara, kad Belcebuls ieradas laba noskanojuma. No sliek?na vin? parsteigti paskatijas uz Saru un tad ar tadu pa?u sajutu turpinaja skatities uz vinu. Vin? pat nevareja iedomaties, ka Sara varetu parversties par elegantu un seksigu cilveku. Vinam tas ?kita fantastiski un… neapdomigs. Novertedams fizisko skaistumu, vin? nekad to neredzeja novajeju?a kermeni. Bet kapec gan nelaut Sarai klut skaistai, ja vina to velas? Sara bija glaimota par vina apjukumu, vina izlikas, ka vinai nerup ne vinas izskats, ne Belcebula izbrins, tacu vina pie sevis nodomaja: «Pagaidi, es jus tik loti neparsteig?u.» Japiebilst, ka vinas prieka, ieraugot Belcebulu, bija kaut kas erotisks. Vin? pargerbas majas drebes, nomazgajas ar rozudeni un jautri apsedas pie galda, turpinot brinities par visu, ko redzeja. Vina priek?a bija Cezara salati, steiki ar bruklenu merci, augli, apelsinu sula un Bruklinas siera kuka. Vai vin? vareja domat, ka sievieti pamudinaja nodoms pamatigi iedzivoties maja? Par godu ?im notikumam galda bija Dominus Napa Valley Meritage vins. Belcebuls piepildija glazes, panema savu un, to pacelis, ieelpoja aromatu.
«?is vins ir karalu cienigs,» vin? atzimeja.
Tad vin? pieversa skatienu Sarai un sacija:
– Tev, Sara. Esmu patikami parsteigts par visiem, ipa?i par tevi!
– Es gribu tevi redzet laimigu. Kas ir tur! Esmu gatavs darit visu, kas ir atkarigs no manis. Jus zinat, cik daudz es varu darit!
«Ak, man tas tie?am nevajadzetu zinat,» vin? mierigi sacija.
Vini dzera un nolika glazes sev priek?a.
– Saksim ar salatiem. Cezars ir lielisks ediens. Pagatavoju pec klasiskas receptes, bet nedaudz sava veida, pievienojot nedaudz vairak parmezana, neka paredzets.
«?i gar?a ir davana epikurismam.» Jus neteicat, ka varat gatavot.
«Es neesmu daudz teicis par sevi, dargais.» Tev mani jaiepazist tuvak.
Sara pirmo reizi lietoja vardu «dargais» saistiba ar Belcebulu, un vin? nevareja to ignoret. Vina laba griba atrisinaja visas situacijas grutibas: pazuda ierobezotibas sajuta: ka jau visam sievietem, Sarai bija tieksme lauties pirmajam iespaidam, vina joprojam bija bailiga vina priek?a, nedaudz apmaldijusies, vina nozimiguma valdzinajums, bet tagad vina ir kluvusi tik drosmiga, ka pilniba aizmirsa pieticibas sapes un atkaribu no vina.
«Es nevaru pierast pie tevis ?adi.»
– Vai ir kluvis labak vai sliktak? Jautaju tev, vai grims man nemaz neder?
«Un es jums saku, ka jus vienkar?i kluvat savadaks.» Tas ir viss. Kapec tev vajadzeja nokrasot seju?
– Ja nesaproti, kapec skaidrot.
To pateikusi, Sara pek?ni kluva nopietna, aizsedza seju ar roku, kadu minuti sedeja klusedama, tad nolika salveti uz galda, piecelas un devas uz virtuvi. Belcebulu parnema sava veida nejutigums. Vareju teikt, ka vin? bija iegrimis domas. Bet vinam nebija nekadu domu galva. Vin? vienkar?i parstaja saprast, kas notiek. Un ko tur saprast? Sievietem ir daudz stulbu divainibu – neskaitot to, ka katra mil sava nevaldama maniere. Tas tiesa! Beidzot vin? pagriezas vieta, uzlika elkoni uz kresla aug?dalas un saka skatities uz virtuvi. Sara neatgriezas. «Ko vina tur dara? – vin? nodomaja un sekoja vinai uz virtuvi. Sara sedeja asaras un nolieca galvu roka. Vin? apsedas vinai blakus, nemaz nezinadams, ka vinu mierinat.
«Kas par lietu,» vin? jauta.
Sara, galvu nepacelot, sacija:
– Luk, lieta. Es esmu mulkis, es gribeju but skaista tev.
– Atvainojiet. Man nav ne jausmas, kas notiek.
– Tev ar to nav nekada sakara.
– Bet ka tas var but?
– Es sanemu sodu par savu augstpratibu.
«Sara, es velos, lai tu butu man skaista.»
– Tie?am, vai tu to velies?
«Ja,» atbildeja Belcebuls. Lai gan patiesiba vin? jutas spiests dot vinai atzinibu par vinas pulem.
«Ak,» Sara teica, noslaucot asaru un dzili ieelpojot. «Es neesmu loti pievilcigs un noteikti ne tik jauns ka jus.»
– Sara, es esmu vecaka par Egiptes piramidam.
«Loti smiekligi,» vina pasmaidija caur asaram. – Es to visu laiku aizmirstu.
– Ja, es ari esmu. Es nesaprotu savu vecumu.
– Tev ir laipna sirds. Jus esat izsmalcinats, gudrs. Tu esi perfekts. Cilveks un velni?kais tevi papildina viens otru.
To pateikusi, Sara apklusa. Vina joprojam bija skumja un satraukta.
– Zini, dazreiz man pa?am pret sevi riebjas. Ka tagad.
To sakot, Belcebuls pavilka vinu aiz rokas un nesa sev lidzi. Kad vini iegaja viesistaba, kuras kresla mirgoja svecu gaismas, no kaut kurienes naca muzika. Belcebuls panema Saru rokas un skanot maigai, dveselisku pieskanu pilnajai dziesmai For the good times Perija Komo izpildijuma, vini saka spelet valsi. Sara bija tik satraukta, ka pilniba zaudeja galvu un saka raudat bez iemesla; vismaz jegpilnu un nopietnu.
Patiesiba, kas gan vinu varetu apbedinat vairak ka sevis zelo?ana. Vina piespiedas tuvak Belcebulam, nejutot, ka vin? ir garigi un fiziski izsmelts.
Asaras. Sievietes. Visas vinu ainas sakas un beidzas ar ?iem slapjiem trikiem. Vini vel toreiz dzivoja harmonija, un ?ada aina nevareja kaitet ne vinai, ne vinam. Sara noputas uz Belcebula krutim, nedomajot, ka asaras vinu padaris traku. Jo labak. ?aja aizraujo?aja bridi vina visvairak velejas, lai Belcebuls butu parnemts ar domu, ka vina ir visbrini?kigaka sieviete, ko vin? jebkad ir saticis. Tikmer ?ajas asaras nebija neka ipa?i aizkustino?a, un Belcebuls tikai nodrebeja no kaut kadas neskaidras sajutas. Vin? nevareja nejust savas pozicijas ievainojamibu. Var ?kist, ka Belcebuls izvairas no sievietem, un gadijumos, kad tas nav iespejams, vin? vinu priek?a speleja stoiku. Spriediet vinu, ka velaties, tikai neaizmirstiet, ka vin? ir velns. Patiesibas labad jasaka, ka vina tieksme pret sievietem bija ap?aubama un apbrina pret vinam merena, kas acimredzot izsledz daudzsievibu.
Pec dejas, kuras del Sara bija nozelojama no parliekas laimes, vina ar jutekligu skatienu ieduras Belcebula un iznema no kamina dzegas kastiti, kas bija iesainota zelta reljefa papira.
– Priecigus Ziemassvetkus, darga.
Belcebuls paklausigi pienema skupstu uz vaiga. Davana, ko vin? sanema, bija Marc Jacobs smarzas.
«Jusu davana ir gulamistaba,» vin? teica.
– Kas tur ir?
– Nac un paskaties.
Pec divam minutem Sara atgriezas ar savvalas ziedu pu?ki.
– Dievs! Ka tas ir iespejams? Kumelites, irisi, lupina, akvilegija, zila rudzupuke, nelkes un viss viena bukete! Ka jus zinat, ka es dievinu savvalas ziedus?
– Es esmu velns, atceries?
– Es juku pec tevis!
To pateikusi, Sara ar prieku ieelpoja biezo ziedu aromatu un, izelpojot, atkal ilgi vaideja. Netalu staveja Belcebuls, un vina saspieda vina roku virs plaukstas locitavas.
– Ak, Belcebul, es, protams, zinu, tu visu noliegsi, bet atzisti, ka mili mani. Nu vismaz tu mani apbrino! Ja ja. Es redzeju tavas aizrau?anas pazimes. Pat ja sajuta bija aprakta kaut kada viltibas, izlik?anas, ari?kigas vienaldzibas sajaukuma, ko tev patik sev uzvilkt. ?i divaina, negaidita milestiba tevi iedvesmoja – tu man atnesi meza ziedus ziema! Neslep savas jutas, nelauj ?ai milestibai pret mani izgaist!
Tikko atguvies no tik parsteidzo?a monologa, vin? jautaja:
«Sakiet man, vai jus pa celam uz ?ejieni kaut kur sasitat galvu?»
– Ak, es nezinu, ko es saku. Es esmu jums pateicigs par prieku, ko jus man sagadajat. Lai ko tu teiktu, mes varetu dzivot kopa…
«Elle,» piebilda Belcebuls. – Vietas pietiek visiem.
Vin? pasmaidija un virzijas uz divana pusi, nolika spilvenu zem galvas, apgulas uz muguras un izstiepa kajas ar vardiem:
– Bija daudz darama. Es esmu ka izgriezts suklis.
Sara apsedas pie vina kajam un ielika pu?ki vinam klepi.
– Noguris? vina jautaja.
– Ja. Ja vien jus zinatu, cik gruti ir but velnam.
– Ak, Belcebul, mans nabadzin?!
Pec ?iem vardiem, kas liecinaja par gandriz mati?ku zelumu, Sara apraka savu seju ziedos. Tad vina atmeta galvu un, neatverot acis, iesaucas:
– Dievs! Kad es biju laimigaks neka tagad! Ta ir sava veida magija!
«Jus visa redzat magiju.»
Sara nolaida rokas gar kermeni, pagrieza galvu pret plecu un uzmanigi paskatijas uz virieti, kas vinai tik mil? un gara tuvu.
– Vai jums ne?kiet, ka mes esam lidzigi? vina jautaja.
– Ka ?is? – Belcuvels jautaja, neatverot acis.
– Tevi dzivo divas dazadas personibas. Viens ir pesimists, kuram dzive ir druma neizbegamiba, otrs ir makslinieciska daba, izsmalcinata, cela, un es esmu otra tevis projekcija.
Tad vin? atvera acis un, nezinadams, ka reaget uz ?iem vardiem, iesaucas:
– Tikai ar to bija par maz! Dzive, ko es vadu, pieder tikai man. Mana pieredze ir velna liktena summa. Esmu apmierinats ar savu dzivi, un man nav vajadzigs dveseles paligs, lai dalitos ar tas nozimi un skaistumu.
?ie vardi sa?utinaja Saru, un tas ir pilnigi pamatoti.
– Ko tu par mani zini?
– Cilveka identitate noved pie ta, ka vienas personas kaislibu un vajo vietu izpete lauj noskaidrot visu parejo raksturlielumus.
– Vai nekad neesi izjutusi velmi tuvoties sievietei?
– Milestiba cilveki viens otru nomac. Draudziba ir vairak pozitivu lietu. Draudzibas dzinejspeks ir lojalitate. Bet ?i sajuta vienmer liek kaut ko darit.
– ?ie ziedi. Tu izdariji kaut ko tadu, kas mani iepriecinaja.
Aizkustinatas intonacijas gan uz Belcebulu neatstaja nekadu iespaidu.
«Es nevaru pateikt, kapec,» vin? teica.
– Vai es tevi pazistu. Jus nekad pilniba neizpaudisit to, ko velaties. Jus esat dzivoju?i tuksto?iem gadu un nekad neesat jutu?ies mileti. Tas ir ?ausmigi!
– Milestiba ir vajums, ta padara virieti atkarigu, greizsirdigu, aizdomigu…
– Milestiba dara laimigus visus!
«Kad es domaju par skupstiem, siekalo?anos, iekari, man uzreiz gribas nosplauties.» Mana daba to visu izslegs.
– Kapec tu izvelejies mani?
– Vertejot cilvekus, tapat ka cilveku, vados pec personigajam velmem, vai ta butu simpatija, riebums, zinatkare.
«Jus nicinat cilvekus, ipa?i sievietes, vinu pretrunu del.» Bet tev pa?am ir daudz pretrunu. Esmu parsteigts, ka ar savam daudzajam sejam vel neesi zaudejis pacietibu.
– ?is viedoklis ir nepatiesa priek?stata par mani auglis. Izmetiet to visu no galvas.
– Tu baidies but atklata pret mani. Tas ir viss.
– Man bija atklatas sarunas ar daudzam sievietem. Tikai dazi cilveki tagad atceras Sapfo no Lesbas salas, Kleopatru, Katrinu II, Eleonoru Ruzveltu, Margretu Teceri, Madlenu Olbraitu. Bet es nevienam no viniem nepateicu visu patiesibu. Es tev ari neteik?u.
– Vai jus kadreiz, tikai vienu reizi, esat piesaistijusi sieviete?
«Es esmu vismazak piemerots milakas lomai.» Ar visu ?o jasaka, ka virietis nevar milet sievieti vairak par sevi. Cik es vel atceros, Roberts Sauds reiz ?ellijai, kura tobrid plosijas starp sievu un saimnieci, teica: «Virietim ir jaspej saprasties ar jebkuru sievieti. Es ne?kiros ar savu sievu. Manuprat, galu gala gimenes dzive visiem ir vienada. Sievietes izvele ir ierobezota, un, jaatzist, ari starp tam nav nekadas at?kiribas.
«Varbut vinam ir taisniba,» Sara piekrita. – Bet tas nekada gadijuma nav visparejs noteikums.
4 dala
Sara pat nezinaja ko domat, kad viesistaba ienaca Belcebuls diezgan divainas drebes. Ta vini gerbas, sekojot pagaju?a gadsimta modei. Bija gerbusies tum?i bruna vilnas jaka, kuras piegriezums un stils atklaja vina Cikagas izcelsmi, balta apkakle, parmerigi plati svarki, zekes, vardu sakot, kaut kas grezns un valigs aproces. Vin? nostajas vinas priek?a un sakrustoja rokas uz vedera: acis dzirkstija viltiba, lupu kaktinos slepas smaids. Vin? gribeja ar savu dzivespriecigo izskatu paradit, ka tagad ir rakstura.
«Dazos aspektos man patik but kvekerim,» paskaidroja Belcebuls.
«Es uzdro?inos jums jautat, ser,» Sara teica ta laika maniere. – Kads tam ir iemesls?
«Sazinieties ar musu kopienas vaditaju, vin? paskaidros,» Belcebuls atbildeja tikpat pieklajigi. – Kvekeri, tapat ka neviens cits, prata dzivot pilniga saskana ar visiem dabas likumiem.
– Tev ir atdarina?anas talants. Jusu iztele ir neizsmelama!
«Tas nav izteles, bet izveles jautajums.» Ja es varetu dzivot cilveka dzivi, man nebutu jaatrod sevi. Ir kopiena, kas man ir loti tuva gara, es runaju par mormoniem. Man vinos patik viss.
«Dazreiz man ?kiet, ka jus esat muzigas jaunibas tips.»
– Labi teikts.
«Klausies, ta ka jus varat atgriezties laika, kapec gan nedzivot kvekera dzivi sava prieka pec?»
– Pagatne ir nemainiga. Es nevaru sevi ieberzt jau pabeigta pasakuma. Bet es varu but klat ka noverotajs: man nav iespeju patstavigi piedalities neviena cilveka likteni. Tagad ir 21. gadsimts, es atbilstu savam laikam, tapec varu iejaukties jebkura pasaules nozimes notikuma norise, varu kaut ko kaitet, iejaukties, virzit, ietekmet, noteikt, pabeigt.
– Viena lieta, kas jus raksturo ka romantiki, iespejams, vairak neka jebkas cits, ir jusu savrupiba. ?ajas dienas jus jutaties neerti, vai ne?
– Ja. Man ?kiet, ka musdienu pasaule ir vulgara, strauja, ir daudz maksligu, nepatiesu lietu, tagad ir tauku parazitu laiks, ta es saucu politikus. Tapec es tik biezi uzskrienu pagatne.
– Ka?
– Caur muziku. Man ir kaste Metropolitena opera. Biju uz visam pirmizradem, ari uz visu laiku izcilako koncertu, kas notika 1983. gada par godu pirma teatra pasaule simtgadei.
– Ko tu vakar speleji?
– Lista sonate h minora.
– Paldies, ka dalijaties ar mani ne tikai savas zina?anas, bet ari garigaja bagatiba. Pastasti man, vai pagatne ir tavs milakais laiks?
– Viens pats. Ta ka man patik muzika, un muzikalakais periods bija 19. gadsimts, skaistuma un pat literaturas pilns laiks, man nav jadoma, kura laika velos atgriezties. Es atgriezos Parize ar satraukumu un nepacietibu. Laiks no 1830. lidz 1840. gadam. Iedomajieties, cik daudz lielisku cilveku dzivoja vienlaikus un satikas ?aja skaistaja pilseta: Paganini, Fr. ?opens, F. Lists, G. Berliozs, R. Vagners, Mendelsons, ?umans, Judzins Delakrua, O. de Balzaks, J. Sanda, V. Igo, A. Dima, G. Heine, Vebers, ?atobrians, A. de Muse, Prosper Merimee, Sainte-Beuve, Lamartine, Jenny Lind – zviedru dziedataja, vinai bija milziga diapazona balss, kas izcelas ar skaistu tembru un kristaldzidrumu. Johanness Bramss, Antons Rubin?teins, izcilais tenors Rubini, Zozefine Fodore un daudzi citi. Parize tolaik bija Eiropas garigas dzives centrs.
– Vai esat bijis Mulenruza?
– Protams. Turklat zelta laika, kad tur spideja La Goulue, arkarteja dejotaja, vinai bija savs, raksturigs ?arms. Nu, un, protams, Lautrec. Vin? ieradas divas vai tris reizes nedela. Es domaju, ka vin? dzivoja maja Pigalle iela. Vel tagad atceros, lielaja zale dard orkestris, deg visas lampas, lielaka dala klateso?o ir arzemnieki, vini ir pilniba nodoti muzikala virpula burvibai, La Goulue ir ka viesulis, kas griezas trakuliga ritma., tad leciena uzmet kaju un cikstot apsezas uz spraugam. Kadi vardi var raksturot vinas stilu? Un vai vinai bija stils? Daudz svarigaka ir cita lieta: vina prata radit pareizo noskanu. ?i stridiga, augstpratiga un amorala uzvediba vinai atnesa lielus panakumus ar rupjajam dveselem, kas piepildija ?adu maju zales. Viniem patika vinas nekaunigas un smiekligas pretenzijas uz ekskluzivitati. Personigi es redzeju vinas meginajumus iemiesot nepieklajibu ka sava veida maksliniecisku apsestibu. Kas attiecas uz Lautreku, vin? bija nesabiedrisks, vienmer sedeja viens, daudz dzera, bet redzeja, saprata, juta visu, kas notiek apkart. Tad vin? bija maz pazistams un pieversa uzmanibu tikai tiem, kas dzirdeja par vina neglitumu. Par godu amerikaniem bija tas, ka vini pirmie noverteja Lautreka geniju un saka pirkt vina darbus. Velak notika vina gleznu izstade, un viens verigs Volstritas finansists teica: «Man ?kiet, ka vina gleznas manas majas nav ipa?i noderigas, Fanija. Vina sievie?u grimases ir sapes, un pa?i darbi dve? cildenas skumjas. «Bet makslinieks ir rupj?, vin? glezno iz?kidu?as sievietes,» vinam iebilda jauns kompanjons salmu cepure. «Cik ilgi jus esat kluvis vienaldzigs pret cie?anas dveseli, kuru liktenis ir atnemis? Ja, maniere ir nepieklajiga, bet tas pamatojums slepjas makslinieka genialitate. Citi makslinieki redz savu merki pacelt savu talantu tajos augstumos, no kuriem tas bus redzams visiem, bet Lautrekam nav vajadziga slava, vin? nedoma par nemirstibu, nejut bailes no Dieva dizenuma, vin? godigi glezno to, ko vin? jutas. Vina sirds, simts bultu caururbta, asino. Neaizmirstiet, ka rado?ums ir vienigais mierinajums lieliskiem cilvekiem, kuriem ir nosliece uz vientulibu. Tur ir vinu laime. Varbut velak jus vinu iemilesit, bet ne tapec, ka vin? ir aristokrats, jus vienkar?i atklasiet, ka Lautreka dabiskais celums pie?kir katrai vina gleznu detalai ?armu. ?is skaidrojums nemaz neattureja Faniju, un vina, pauzot naivu ticibu makslinieka genijam, ar entuziasmu sacija: «Tagad es vinu saprotu!» Es biju tur taja vakara, kad pie galda sedeja Velsas princis, topo?ais karalis Edvards VII. Ta bija smiekliga aina – La Goulue, ka parasti, spilgti izdomata, izcili vulgara, gerbusies bez gaumes, nemainigi saplestas zekes griezas deja, ne vienmer iekrit ritma, vina biezi uznemas brivibas, bet viss tiek piedots. vinai vina ir Mulenruzas zvaigzne, tapec vina zina, ka zale ir augstdzimis princis, un it ka nevilus dejas laika parcelas uz vina galdu, un, kad vina ir tuvu, vina uzmet palaidnibu. dedzino?s skatiens uz vinu, kas ar gaismu varetu izgaismot tum?ako pagrabu, un kliedz: «Hei, geli, ?ampanietis tev!» Nemot vera, ka vardi ir adreseti anglu princim, tas ir diezgan izaicino?s zests. Bet La Goulue ir lieliska, iespaidiga un var atlauties uzdriksteties ar visu savas pieker?anas kra?numu. Vina biezi nokluva skandalozas zinas. Es redzeju, ka princis bija patikami atbrunots no vinas nekitribas. Nakamaja diena vakarinas vin? loti eleganti teica vienam baronam: «Gribetu velreiz redzet La Guliju, un tur jau mani aicina divaina Mulenruza. ?i sieviete ir nekitra, vairak neka ir pienemami. Bet tie?i tas ir ta ?arms. ” Kadu dienu kads zurnalists, kura viduvejs prats vinu uzskatija par parak iz?kidu?u, sa?utinaja La Guliju ar savu parmetumu. Vina atri atrada izcilus vardus, lai atbildetu: «Kads jautajums?!» Sasoditi visi ?ie aviznieki! Es varu izdarit visu. Es esmu kurls saprata balsij, es to sanemu no savas mates. Par savu tevu es nezinu, ko teikt. Vin? bija cusku burvejs. Un vispar es esmu brini?kigs nakts zieds – bet lai nu ka! «Es esmu brini?kigs Dieva Kunga radijums.»
Belcebuls apklusa, noskumis. Pec minutes vin? paskatijas uz Saru, pamaja ar galvu un teica:
– Laiks, laiks!.. Visas labas lietas ir pagatne.
«Es nespeju noticet, ka jus redzejat pa?u Tuluzu Lotreku!»
«Es vinu ne tikai redzeju, bet ari dzeru kopa ar vinu.» Es nopirku Valentino zimejumu no Lautrec, tas tika darits uz sanguine salvetes.
– Vai esat redzeju?i Hjustonas spozo filmu «Mulenruza?»
– Joprojam butu! Tas ir mana ?edevru kolekcija. Man ir vislielakais prieks skatities ?o filmu un ieelpot Parizes gaisu ?ajos gados. Holivuda ir radijusi daudzus ?edevrus, bet magija atrodama tikai atsevi?kas filmas.
– Kasablanka ir magija! Un Maltas piekuna.
– Ari «Irnieks» r. Dzons Brams. «Muskusa roze» r. Gr. Ratovs, «Lapsu princis» dz. Henrijs Kings, Elizabetes un Eseksas privata dzive b. M. Kertiss, Dzona Hjustona «Asfalta dzungli», «Septinu frontonu nams» b. Dzo Mai un citi.
– Atceresimies «Gaslight», ari magisku filmu. Tada pilniga iegrim?ana Viktorijas laikos. Kas, jusuprat, ir magiska dzeja?
– No dzejniekiem es E. Po verteju augstak par visiem citiem. Vina «krauklis» mani ne tikai apbura, bet ari ?okeja. Pat ja ?aja dzejoli nav idejas, tas ir absoluti izcili un lidz ?im neviens nav pieradijis pretejo. Dzejai ir dazadas formas; sentimentals, garlaicigs, skumj?, pretenciozs, patriotisks, pompozs, rupigi noslipets un bezjedzigs. Zimigi, ka ne vienam vien dzejnieka sarakstitajam dzejolim piemit tautasdziesmai raksturigais dabiskums un sirsniba. Nemsim krievu kulturu, ta ir otr?kiriga un vispar bez stila, bet krievu gara dizenums ir vinu romances un tautasdziesmas. Tikai tajos var saprast nemierigo krievu dveseli. Skotu tautasdziesmas ir parakas par vacu vai francu, bet dveseliskuma un romantisma tas ir zemakas par amerikanu folkloru, kura tik smalki ieausti afrikanu un indie?u motivi. Kantri ir lielakais zinamais stils. Tas ir ka paklajs, kura skaistums slepjas vissmalkakajos tonos, to kombinacija dizaina rada harmoniju. Ka jau teicu, The Raven atstaja uz mani neaizmirstamu iespaidu, esmu to lasijis daudzas reizes un joprojam nevaru pateikt, ko esmu atnemis no ta mistiska satura. Butiba nav svariga, daudz svarigaks ir iespaids. Makslinieciska izteiksmiba un muzikalitate at?kir ?o ?edevru. Dzejolis ir unikals, lai gan poetiska forma ir aizguta no Viktorijas laika dzejnieces Elizabetes Bareta. Dzejolis tika publicets 1845. gada 29. janvari Nujorkas laikraksta «Evening Mirror». Apbrinojami, ka lielakais dzejolis cilveces vesture autoram atnesa tikai piecus dolarus. Tas ir tie?i tads autoratlidzibas apjoms. Bet, ja izmers ir aizguts, tad strofas iezime ir originala. Dzejolis sastav no astonpadsmit strofam, katra strofa ir se?as rindinas, no kuram pedeja ir refrens. Atskanu sistema ?eit ir zinkariga: otra, ceturta un piekta rinda rimo ar pedejo pantu. Po apzinati atsaucas lasitajam uz balazu tradiciju, proti, G. Burgera baladi «Lenora». Filma «Krauklis», kura tels ir naves priek?vestnesis, varona milota vards ir Lenore. Teksta ir motivs no sengrieku mitologijas un Bibeles majieni: ir piemineta Edene, ka ari balzams no Glaadas, kas varetu dziedet bedu parnemta varona garigas bruces. Po ieliek sevi varona vieta. Tiek uzskatits, ka dzejolis sarakstits 1844. gada, kad vina sievas Virdzinijas Klemas nave bija nenover?ama, vina divus gadus cieta no paterina un nomira 1847. gada. No ?ejienes klust skaidrs, ka dzejolis ir melanholiskas noskanas caurstravots, darbibas laiks ir decembra nakts, stavoklis – nemiers, tema – nave. Po izmanto aliteracijas tehniku, ar kuras palidzibu vin? rada bezceribas, cilveka bezspecibas atmosferu liktena priek?a. Kraukla tels pats par sevi ir metafora – bailu simbols. Dazi literaturzinatnieki ir vienispratis, ka Po iedvesmas avots bija Carlza Dikensa romans Barnabijs Rudzs, kura galvenajam varonim bija runajo?s krauklis. Diezgan dro?i, ka vini kludas ?aja jautajuma. Es biju Edgara Po muzeja Ricmonda un redzeju Dzeimsa Karlinga ilustracijas, un man ?kita, ka vin? precizak atspogulo varona doma?anas veidu un visparejo noskanojumu neka Gustavs Dore, kur? pazistams ar saviem darbiem par Bibeles temam. Biju izlasijis amerikanu profesora un literaturzinatnieka Tomasa Mabota petijumu, un iepriek? biju parsteigts par vina petniecisko darbu par Dzonu Miltonu. Tatad Mabbott piedava divas versijas ka ticamakas. Saskana ar pirmo, Po komponeja «The Raven», apmeklejot Barkhatai diki 1843. gada. Tur vin? apsprieda dzejoli ar dzejnieci Ansi Barkhiti. Otraja versija teikts, ka Po uzrakstija «Varnu» 1844. gada, dzivojot Brennanu gimenes ferma. Gimenes vecaka meita Marta un vinas virs apgalvo, ka Po pirms publice?anas viniem lasijis savu dzejoli. Lai ka ari butu, nav pamata domat, ka Po savu «Kraukli» sarakstijis iedvesmas lekme un ka visi dzejola efekti ir izteles uzliesmojuma, nevis apzinatas izveles rezultats. Pec Sjuzenas Veisa teikta, dzejolis nepabeigts noguleja uz Po galda vairak neka desmit gadus; vin? pie ta stradaja ar lielam pauzem, kaut ko pievienojot, mainot un izdze?ot. Gadu pec gramatas «The Raven» publice?anas, kas guva milzigus panakumus, Po uzrakstija eseju «Radi?anas filozofija», kura, izmantojot «Varnas» piemeru, vin? siki izklasta savus uzskatus par principiem. darbu, vin? atzime, ka neviens dzejola elements nebija nejau?s, vin? rakstija ar tadu konsekvenci, kada tiek risinatas matematiskas problemas. Un patiesiba dzejoli nav neka nejau?a vai lieka, taja ir stingra sistema, kas izsledz jebkadas neatbilstibas. Nav nejau?iba, ka dzejolim ir 108 rindinas. Autors apzinati tiecas pec ?ada apjoma, vin? uzskatija, ka idealais dzejola apjoms nedrikst parsniegt simts rindinas. Vel viens izaicinajums bija radit piemerotu atmosferu, kas lasitaja varetu radit specigu emocionalu savilnojumu. ?eit Po parspeja visus – skumja intonacija iegruda lasitajus melanholijas bezdibeni. Nakama doma bija par skumju temu, un Po nolemj, ka vina milotas sievietes nave ir emocionali visspecigakais varona pardzivojumu temats – un lidz ar to radas galvena «Kraukla» tema. Visticamak, izveli noteica Edgara Alana Po dzive, agra berniba vin? zaudeja mati, bet pec tam nomira vina sieva. Tagad makslinieciskais efekts. Po izmantoja tik universalu panemienu ka refrenu – vienu vardu. Vin? atzina, ka ?is panemiens varetu padarit dzejoli vienmulu un vienmulu. Tapec, padarijis ta skanejumu nemainigu, vin? pastavigi maina ta nozimi. Po devas talak un nostiprinaja gara patskana o refrenu, ko biezi lieto kopa ar lidzskanu r. Ta radas slavenais vards «nekad vairs». Dzejola kompozicija ir vienkar?a un dabiska, balstas uz pazistamo «jautajuma-atbilzu» strukturu. Ta radas magiskas rindas: «Pravietis!» Es teicu: «Launuma lieta! – pravietis tomer, ja putns vai velns! Pie tam Debesim, kas noliecas par mums – ar to Dievu, kuru mes abi pieludzam – Pastasti ?ai dveselei ar bedam, ja talaja Aidena tas aptvers sveto jaunavu, kuru engeli nosauca par Lenore – Cisp a retu un starojo?u jaunavu, kuru engeli nosauc par Lenore» Citats par Kraukli «Nekad vairs». Pec Po teikta, vin? saka rakstit dzejoli no kulminacijas strofas, vin? mekleja vienu vienigu jautajumu, uz kuru atbildot vards «nekad vairs» raditu visspecigako iespaidu. Tadejadi sava darba vin? virzijas atpakal. Sastadijis noslegumu, vin? pieaugo?a seciba veidoja varona jautajumus. Zimigi, ka ar ?o stanzu dzejnieks noteica poetisko formu, jo vin? iepriek? noteica ne tikai visparejo rindu izkartojumu, bet ari metru, ritmu un garumu. Darbos, kas veltiti «Kraukla» analizei, ir dazadas dzejola idejas versijas. Man personigi patik sevis spidzina?anas versija. Galu gala varonis, kura mes nojau?am jaunu studentu, jo vin? pusmiega liecas par savam gramatam, pienem, ka krauklis zina tikai vardu «nekad vairs», bet turpina vinam uzdot jautajumus, zinot, ko vin? dara. dzirdes atbildi. Ta ir apzinata sevis ?austi?anas darbiba, kas tikai saasina bezcerigo bedu sajutu. Dzejoli minets Gileadas balzams, kas atsaucas uz Jeremijas gramatu: «Vai Gilida nav balzama? Vai tur nav arsta? Kapec manas tautas deli nav dziedinati?» Edene ir vel viena Bibeles atsauce. Varonis jauta krauklim, vai vin? paradize satiks savu miloto. Citur varonis doma, ka ir ienacis istabaSerafims un Dievs vinu sutija, lai atnestu vinam nepenfu, sava veida antidepresantu. Daudzi velejas pievienoties «Varnas» slavai, un starp tiem, kas seja ?aubu seklas par «Varnas» unikalitati, bija, iedomajieties, kiniete Sara.
– Noladetie kinie?i! Vini ari ?eit iekluva!
– Es tevi iepriecina?u, vini sedeja pelke. 1901. gada Pekinas Universitates rektors atklaja lidzibas starp «Varnas» sizetu un kinie?u dzejnieka Dzja darbu «Oda pucei», kur? stradaja 2. gadsimta pirms musu eras. Taja pa?a gada Londonas laikraksts ironizeja: «?kiet, ka krauklis, tapat ka ?aujampulveris un brilles, tika izgudrots Kina pirms tuksto?iem gadu.
«Es neticu, ka Po vispar kaut ko ir lasijis kinie?u valoda!» Vai ari vin? patie?am izlasija ?o Jia Yi?
«Tas butiba bija neiespejami, jo 1892. gada «Oda pucei» tika tulkota anglu valoda, un Po nezinaja kinie?u valodu. Es personigi uzskatu, ka Po, rakstot ?o dzejoli, nebija avota.
Kapec Po par putnu izvelejas kraukli?
– Iemesli ir acimredzami: ?is putns ieklaujas dzejola melanholiskaja toni. Tad varnam ir bediga kapsetas putnu slava. Vinu melnais apspalvojums simbolize seras. Turklat dazas legendas viniem tiek pie?kirta starpnieka loma starp ?o un pecnaves dzivi.
«Viss norada uz ?o gudro un viltigo putnu.» Krauklis ir magisks putns un tam, ka tas ir melns, ir simboliska nozime.
– ?is putns kadreiz bija balts. Ebreju folklora vesta, ka Dievs sodijis kraukli par to, ka vin? neatgriezas pie Noas, kur? vinu atbrivoja no ?kirsta, lai noskaidrotu, vai udens nav nosedies no zemes. Ta kraukla baltais apspalvojums kluva melns. ?o ideju parnema Ovidijs sava Metamorfozes. Vina krauklis ari bija balts, lidz Apollons vinu sodija par to, ka bija informejis vinu par milota neuzticibu. Bet visvairak mani fascine ideja par refrena at?ifre?anu. Muzika ?i ir galvena tema, kas atkartojas daudzas reizes. Refrena klatbutne nosaka darba formu. Visizplatitaka muzikas forma, kurai ir refrens, ir rondo. Bet atgriezisimies pie dzejola. Taja 11 stanzas no 18 beidzas ar refrenu. ?is ir arkartigi veiksmigs Po atradums, jo «nevermore» atstaj specigaku iespaidu neka poetiskas diskusijas par laika neatgriezeniskumu. Francu alegoriskaja poema «Rozes romantika», kas sarakstita 13. gadsimta, ilgsto?as diskusijas par ?o temu ir nogurdino?as ar savu garlaicigo vienmulibu. ?i varda prototips varetu but fraze «ne vairak», ko Po ne reizi vien izmantoja savos dzejolos «Vina paradize», «Zantei» un «Linors». Vards «nekad vairs» literatura tika lietots vairakas reizes, parasti saistiba ar navi un pirms Po, tapec vinu nevar saukt par vienigo izgudrotaju. Tacu tikai pec «The Raven» un pateicoties tam vards kluva tik izteiksmigs. ?is ir sarezgits vards, kas sastav no diviem apstakla vardiem, no kuriem viens ir negativs: «nekad» un «vairak», kas nozime «nekad vairs». Dzejoli krauklis se?as reizes atbild «nekad vairs», tacu ?ie atkartojumi nav viens otram identiski, katru reizi vardam iegustot jaunu semantisko pieskanu. Tagad, iespejams, ir verts pieskarties panta formai. Tur ir ta magija! Sistemu, ko izmantoja Po, sauc par zilbju toniku. Galvenais meritajs ir oktametra troheja, peda ir divzilbju ar uzsvaru uz pirmo zilbi. Strofa skaititajs ir akatalektiska oktametra, katalektiska oktametra un trohaiska tetrametra kombinacija. Dzejolim ir iek?eja atskana, kuras markieris ir cezura, sadalot katras strofas pirmo un tre?o rindinu uz pusem. Dzejolis ir bagats ar tadam stilistiskam iericem ka aliteracija– to pa?u skanu izmanto?ana neparedzetas vietas. «The Raven» ir muzikala galvenokart tapec, ka ta ir bagata ar skanu efektiem. Po izmantoja ari tadu tehniku ka paronomazija. ?aja gadijuma tiek izmantoti vardi, kas izklausas lidzigi, bet kuriem ir at?kiriga nozime. Tagad problema ir aiznem?anas. Literaturzinatnieki uzskata, ka Po «Kraukla» ritmu aizguvis no britu dzejnieces Elizabetes Bareta poemas «The Matchmaking of Lady Geraldine». Kada Brodvejas zurnala vin? publiceja kritisku rakstu par Bareta dzejoli, kura rakstija, ka nevar iedomaties kaut ko cildenaku un skaistaku. Tomer vin? noradija ari uz vinas trukumiem; Po rakstija, ka vinas dzeja cie? no vienmulibas un tai trukst originalitates. Tulit pec The Raven publice?anas Edgars Po kluva par valsts slavenibu. Autora biografs rakstija: «Nekad agrak amerikana dzejolis nav guvis tik atrus un pla?us panakumus. «Krauklis patie?am var izdzit ergli no valsts emblemas.» Tacu slava neatnesa Po naudu, kas vinam bija loti nepiecie?ama. Viena no vestulem sev raksturiga maniere vin? rakstija: «Es vairs neesmu ieguvis naudu. Tagad es neesmu bagataks par to, ka biju vajakajos laikos, iznemot varbut ceribas, bet jus nevarat tas laist apgroziba. Crow guva panakumus ari Eiropa. Elizabete Bareta rakstija Po: «?eit, Anglija, jusu Krauklis radija sensaciju, izraisija istu «?ausmu vilni». Kada saviesiga vakara, kura Po bija viesis, vinam ludza nolasit savu dzejoli. Pec dzejnieka luguma tika izslegtas lampas, un istaba iegrima tumsa. Po saka lasit tik dveseliska un melodiska balsi, ka satriektie klausitaji baidijas elpot, lai neiznicinatu dzejnieka valdzino?o efektu. burvestiba. Kad lampas atkal tika iedegtas, jauns virietis piecelas un sacija: «Ikviena virie?a dzive ir ists notikums dzirdet Po lasam The Raven.» Visbeidzot, publikacijas vesture ir interesanta. Po meginaja pardot dzejoli savam biju?ajam darba devejam Grehemam Filadelfija, tacu Grehems atteicas pirkt un izdrukat dzejoli, tacu samaksaja vinam 15 dolarus ka palidzibu. Otrais meginajums bija veiksmigs: American Review ipa?nieks iegadajas «The Crow» par 9 USD un publiceja to zurnala 1845. gada februara numura. Nebudams parliecinats par sevi, Po publiceja savu ?edevru ar pseidonimu «Quarles». Lai gan pirma dzejola provizoriska publikacija ar autora vardu notika menesi iepriek? Nujorkas laikraksta «Evening Mirror». Pirms publikacijas bija sajusminats Nataniela Vilisa vertejums. ?is numurs ir mana arhiva, un es burtiski atceros Vilisa vardus: «Musuprat, tas ir vienigais amerikanu literaturai zinamais «gaisto?as dzejas» piemers; un plana smalkumam, apbrinojamajai versifikacijas makslai, apbrinojami augstajam fantazijas lidojumam un tas «draudigajam ?armam» anglu dzeja nav lidzvertiga. ?i ir viena no «istajam delikatesem», kas baro musu izteli. Vina rindas uz visiem laikiem paliks to lasitaju atmina. Vina dzives laika bija 18 publikacijas un vel divas tulit pec Po naves. «Annabel Lee» ir pedejais dzejolis, ko rakstija Po. Po ?eit attista ari jaunas sievietes naves temu. Manuprat, prototips nenotika. Tomer Annabelas tels vareja but rakstnieka sieva Virdzinija Klema. Dzejolis tapis 1849. gada, tacu publicets tikai pec rakstnieka naves taja pa?a gada. Pasaule lielaka rakstnieka naves apstakli joprojam ir neskaidri, un nav ari vienpratibas par Po naves celoni. Oktobra sakuma Edgars Po tika atrasts maldiga stavokli, gulot uz ielas solina Baltimora. Vin? tika nogadats slimnica, kur svetdien, 7. oktobri, pulksten 5:00 nomira. Pec pieticiga dievkalpojuma Po tika apglabats Baltimoras kapseta. Divdesmit piecus gadus velak vina mirstigas atliekas tika parapbeditas zem iespaidigaka kapakmens. Piemineklis norada, ka zem ta apglabata ari rakstnieka sieva un viramate. Pastav vairakas teorijas par Po naves celoni: pa?naviba depresijas del, slepkaviba, holera, gripa, sifiliss, meningits, diabets, vezis un sainde?anas ar alkoholu. Patiesiba Po cieta no smagam galvassapem un nevareja kusteties, lasit vai rakstit. Lai atbrivotos no moko?am sapem, vin? dzera, lietoja morfiju un opiju. Gadu pirms naves vin? gandriz nomira no laudana pardoze?anas, ko tajos laikos pla?i izmantoja ka pretsapju lidzekli. 2006. gada zinatnieki petija matu paraugu, kura rezultati atspekoja iespejamibu saindeties no svina, dzivsudraba vai citiem toksiskiem smago metalu izgarojumiem. Holera tika nosaukta ari ka ticamakais celonis. Po gaja cauri Filadelfijai 1849. gada sakuma, kad tur bija holeras epidemija. Vin?, atrodoties pilseta, saslima un rakstija savai viramatei Marijai Klemmai, ka «iespejams, vin? ir saslimis ar holeru vai kaut ko tikpat briesmigu uzbrukumu». Beru dievkalpojums bija loti vienkar?s, tas notika pulksten 4 pecpusdiena, pirmdien, 1849. gada 8. oktobri. Atnaca tikai astoni cilveki. Rakstnieka onkulis Henrijs nopirka letu zarku, bralens Nelsons samaksaja par katafalku, un arsta sieva uz?uva apvalku. Visa ceremonija auksta laika del ilga tikai tris minutes. Spredika nebija, jo ieradas maz cilveku. Tagad es jums pastasti?u, kas mani ipa?i aizkustinaja. Tas padara amerikanus par amerikaniem. 2009. gada 10. oktobri Baltimora notika labi sagatavoti izcila rakstnieka beru dievkalpojumi. Aktieri ta laika kleitas teloja laikabiedrus. Po un citi sen miru?i rakstnieki un makslinieki. Vini visi pec kartas lasija beru oraciju, kas pielagota fragmentiem no darbiem par Edgaru Po. Beres tika izmantota preciza rakstnieka zarka kopija ar vina kermena vaska figuru. Nakamaja diena kariete ar zarku aizbrauca pa pilsetas galvenajam ielam uz Po muzeju Amity iela uz Vestminsteras kapsetu. Sakotneji uz Po kapa nebija uzlikts kapa piemineklis, vin? tika apglabats talakaja sturi blakus Po vecaka vecteva kapam. Balta italu marmora kapa piemineklis, ko pasutijis Edgara bralens Nelsons Po, tika iznicinats, kad no sliedem noskrejis vilciens ietriecas kapsetas noliktava, kur glabajas piemineklis. Ta vieta uz kapa tika uzstadita akmens plaksne, uz kuras bija rakstits Nr.80. 1873.gada dzejnieks Pols Heine apmekleja Po kapu un, ?okets par ta posto?o stavokli, rakstija rakstu avize. Sara Raisa, skolotaja no Baltimoras, ir uzsakusi lidzeklu vak?anas pasakumus jauna pieminekla izveidei. Ziedojumi naca no daudziem cilvekiem un no citam ASV pilsetam. Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miru?o mirstigo atlieku parapbedi?ana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Biju?o kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzim?anas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miru?o mirstigo atlieku parapbedi?ana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Biju?o kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzim?anas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miru?o mirstigo atlieku parapbedi?ana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Biju?o kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzim?anas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis».
«Tas ir parsteidzo?i, cik daudz informacijas jus glabajat sava galva,» sacija apdullinata Sara.
«Bet es pat neesmu teicis pusi no ta, ko zinu par Po,» atbildeja glaimotais Belcebuls.
5. Vini speleja dambreti un Belcebuls, protams, stundas laika izradijas uzvaretajs daudz biezak neka Sara. Tas nav parsteidzo?i, jo vin? bija pla?s un dzili domajo?s radijums. Vin? vareja veikt vairakus sarezgitus uzdevumus vienlaikus, kamer Sara domaja ?auras naturalisma robezas, kas raksturigs visiem tiem, kuri, ka saka, klist tumsa. Kamer Belcebula skatiens bija versts uz ?aha galdinu, Sara nenoversa skatienu uz vinu, vina izstiepa kaju zem galda un pieskaras vina kajai. Neskatoties vina juta, ka vin? nedaudz saspringst, bet to neizradija. Vin? neatkapas no iemiletas sievietes. Vina atturiba vairoja vinas ceribu. Vinas ceriba bija uzbrukums vina stoicismam. Vinu lenums tika skaidrots ar to, ka visi bija diezgan uzmanigi savas darbibas. Vina nesteidzas doties uzbrukuma, lai gan vina mira no velmes cie?i piekerties vinam. Vin? nebija atrauts no speles, jo saprata, ka mazakais uzmundrinajums no vina puses radis Saras jutam vetrainu kapumu. Tagad vina rikojas nedro?i, baidoties pamodinat pret sevi Belcebulu, un vin? saprot, ka tiek austs milas tikls.
Sara pamanija, ka vin? biezi skatas pulksteni. Bija jau vels vakars, kad vina jautaja:
– Tu atkal kaut kur dosies?
– Ja. Jus zinat, cik daudz steidzamu lietu man ir.
– Ka es varu tos zinat, ?is tavas lietas!
– Nu un ko tad? – Belcebuls jautaja, pamanijis aizkaitinajumu toni.
– Es visus vakarus pavadu viena.
– Tev ir viss, ko velies; maja, nauda, skaistas lietas. Ko vel vajag?
– Man no kaut ka ir bail.
– Kapec ?is bailes? – Belcebuls bija parsteigts. «Es apsoliju jums savu aizsardzibu.»
– Kas ar mani notiks?
– Nekas. Tavs liktenis nav atkarigs no manis.
– Tas tie?am ir jaunums! Vai tas mani padara mierigaku? Nezinu. Klausies mani. Majai vajadziga saimniece, kura uznemtos visas rupes. Vai jums nav ilgas pec gimenes dzives?
– Ne ar tevi! Beidzot saproti, ka esmu lemts klist muzigi. Preceties?! Labak ir doties baseina! Es nevaru but milestibas objekts. Vienkar?i zini to. Un tad milet sievieti nozime atdot sevi vinai. Un ta ir ne tikai pastaviga tiranija, bet ari anarhija!
– Vai tu esi kadreiz iemilejusies?
Vina uzdeva vinam ?o jautajumu iemesla del. Lai gan vin? bija velns, vin? kluva vinai dargs un lidzigs virietim. Turklat Sara bija parliecinata, ka reiz sanems pieradijumus, ka Belcebuls vinu uztveris labveligak neka citas sievietes, bet tikmer, ta trukstot, daleji vina ?arma iespaida, daleji neremdinamo slapju del. but miletiem, daleji tapec, ka vinu neizlemiba, ko piedzivoja sievietes ar lieko svaru vecuma, kad vinam jakeras pie dazadiem trikiem, lai butu pievilcigas, iedvesmojusi ceriba, ka drizuma vinu attiecibu robezas parkaps pats Belcebuls.
«Es neatceros, kad vareju to atlauties.» Kada gan tam nozime?
– Es varetu upuret savu ekskluzivitati! Lai savaldzinatu sievieti, vajag tik maz!
«Sievietes nav upuru vertas.»
Pec ?iem vardiem Saras jutas apjuka.
«Neuztveriet to tik personiski,» sacija Belcebuls, redzot vinu satrauktu.
– Tas bija stulbi… Es sev glaimoju ar ceribu, ka neesmu pret tevi vienaldziga.
«Jus nesaprotat apzinatas, bet vel nerealizetas tiek?anas vertibu.» Fausts to saprata, es saprotu, bet tu ne.
«Man ir vajadziga dzives pilniba, nevis sastingu?a briza apbrino?ana.» Atcerejos Faustu un ari sevi! Jus abi esat virie?i, un es esmu sieviete!
«Bet ta ir jusu dari?ana, nevis mana,» Belcebuls to atmeta.
– Tava neiecietiba pret sievietem ir vienkar?i nezeliga! Vai tu zini, kas tu esi?
– Pastasti.
– Tu esi seksuals rasists!
?is tirades laika Belcebuls, preteji ierastajam, kluva jautrs.
– Oho. Neviens man nekad nav teicis, ka esmu iegrimis seksuala rasisma. Un kas! Tas mani zinama mera glaimo. Es paskaidro?u velak, kapec. Sieviete ir visu nepatik?anas celonis. Pat viesulvetras sauc sievie?u vardos.
– Tatad tev vienalga par mani? Es varbut neesmu jauns, bet man ir veseliba un ideali. Es varu cinities.
– Ja atlaujat man izteikties telaini, tad teik?u ta: luk, jus maldaties. Vel mazliet pacietibas, ludzu. Ir daudz lietu, par kuram jadoma. Un katru dienu tiek pievienoti arvien vairak. Es daru savu darbu, nostradaju savu dupsi, es palaujos tikai uz sevi. Es visu redzu, visu zinu…
«Un tavas rokas ir garas,» piebilda Sara.
«No ?ejienes izradas, ka es varu vienlaikus intriget ?eit un sajaukt savas pedas tur.» Isak sakot, es vienmer esmu ar kaut ko aiznemta. Apmeram pirms cetrdesmit gadiem es aicinaju To Kungu, lai atrisinatu dilemmu. Vin? atteicas piedalities mana lieta. Es atceros, ka vin?, tapat ka pravietis Nehemija, kad vini vinu sauca, kad vin? jau bija uzkapis pa kapnem, teica: «Es nevaru nokapt. Es daru lielisku darbu.»
– Vai tu tie?am esi specigs?
«Es jums jau teicu, ka varu uzpust tadu uguni, ka to nevar nodzest viss okeana udens.» Es sutu slimibas, badu, postu, nesaskanas, nelaimes, es iedvesu naidu, skaudibu, ko vel? Es personificeju ?is pasaules posto?as galejibas. Bet tik nezeligs es esmu. Vismazakajas lietas ir launums. Panemiet zarnu bakteriju. ?i neredzama butne izraisija holeras epidemiju, kas prasija miljoniem dzivibu.
«Jus lepojaties ar to, ka izplatat launumu un spidzinat cilvekus.»
Belcebulam patika ?is parmetums, kura bija vairak emociju neka logikas.
«Es domaju, ka jums bus diezgan saprotams, ka tikai sapes liek cilvekam domat.» Sapes vinu pazemo, ierobezo, patere pa?apmierinatibu. Cilveki nezina visu, ko vini man ir parada. Neviens nenoverte manu aktiermakslu. Kadu laiku cilveks piedzivo bezspecibas sajutu, vin? ir ?okets, nepatik?anas vienmer piemekle pek?ni. Vin? neatbrivosies no ta, kamer neizsmels savas sapes. Tad vinam rodas tikai vienkar?a un skaidra izpratne par dazam lietam. Cie?anas vinu padara garigu, vina jutas klust gai?akas, un tagad vin? ir jutigaks neka agrak. Tapec, redzot, ka cilveki cie?, es par to ipa?i neuztraucos.
– Lai ko jus teiktu, jums joprojam nepatik cilveki!
– Vai ir par ko vinus milet? Pasaule nav neviena nevainojama cilveka. Bagatie ir iegrimu?i labi barota labklajiba un degradejas. Krievija vien divsimt gimenu bagatibas ir iegutas bez grutibam. Nabagi ir aiznemti, tikai maldinot viens otru. Musdienu cilveks ir zaudejis speju spriest, izdarit secinajumus un pieradit, izmantojot silogismus un indukciju. Vin? sajauca visus savus priek?status par labo un launo. Vin? zina savas tiesibas, pie?kir lielu nozimi savai personai: pa?ciena vina tiek apvienota ar ap?aubamam un nepamatotam personiskam pretenzijam. Pretigi skatities, ka vin? ar savu cienu steidzas apkart. Lielais launums ir tas, ka materialo labumu ir kluvu?i daudz un pieejami, un cilveks vienmer velas vairak, neka vinam ir. Kur bija stradnieks, tur vin? tagad ir pateretajs, nevertigs slinkis, parazits, birzas makleris. Vini veido devinas desmitdalas cilveces. Iepriek? cilveki saskatija jegu darba un ticiba, un vinus iedvesmoja patiesibas meklejumi. Lai nodro?inatu dzivibu, jastrada ta, ka stradajat iepriek?; art, set, novakt, buvet, aust, verpt, galdnieks. Tagad darbs ir devalvets, un patiesiba visur ir sagrozita. Kermenim ir vajadzigas kustibas, lai tas butu vesels, bet cilveki ir pasivi un slinki. Pagatnes virietis baudija nevis narkotikas, izklaidi un alkoholu, bet gan atputu no ikdienas darba, tacu, tiklidz fiziskais darbs tiek vienkar?ots, prieka no atputas vairs nav. Zagli un paraziti ir nomainiju?i stradniekus, amatniekus, raditajus un nesatricinamas parliecibas cilvekus. Vini neko nerazo, bet ir pie?kiru?i sev tiesibas baudit citu cilveku darba auglus. Ta ir galvena problema! ?os argumentus mineju nevis ka pieradijumu tam, ka jebkura mizantropija man ir sve?a, bet gan ka pieradijumu tam, ka man ir pietiekama izpratne ne tikai par cilveku, bet ari par laika novertejumu. Un vispar, verojot gadu tuksto?us, ir gruti neizjust nicinajumu pret cilveku rasi, kuras alkatiba un neiecietiba izved arpus visam dabiskajam robezam.
– Jus runajat par lielako dalu cilveku, kas nav nekas, bet ir cilveki, kuriem ir stiprs prats un griba?
– Ja, individi, kuri nemitigi macas. ?i intelektuala minoritate rada progresu. Tikai rado?iem cilvekiem un pat tad ne visiem ir priek?stats par pilnibu, un tikai viniem tiek dota iespeja tai tuvoties. Panemiet vecu skotu dzejoli. Kur? tagad var saceret vinai lidzvertigu dzejoli? Vai varat pateikt, kapec musdienas ar tas augstajiem tehnologiskajiem sasniegumiem nav iespejams uzbuvet gotisku katedrali, kas parspetu skaistumu, visu dalu proporcionalitati, varenibu, stila nevainojamibu, izsmalcinatu detalu meistaribu. apdare, jebkura no tam, kas celtas feodala laikos. Vai tagad neviens neauz gobelenu, kas maksla butu lidzvertigs to veco gobelenu tonu un tonu kombinacijai, kas izraisa musu apbrinu muzejos? Ka cilveki tajos talajos, tum?ajos un manticigajos laikos, kurus iezimeja gara parakums, vareja veikt apbrinojami precizus matematiskos aprekinus – un tas tie?am daudz pasaka. Kadai iztelei jabut, lai konsekventi ieviestu dekorativas detalas, lai pabeigtu, teiksim, frontonu; parzinat kontrforsu un lidojo?o kontraforsu sistemu; parstavet visus baznicu un klosteru fasazu vertikala dalijuma elementus, atrast piemerotas figuras notekcaurulu, notekcaurulu, flakonu, arejo un iek?ejo kapnu, vartu projekte?anai. Tiem, kas projekteja pilis, pilis un baznicas, bija japatur prata daudz informacijas, kas sastaveja no pakapju frontoniem, pasazam, arkveida frizem, jumtu segumiem, vainagiem, starpstavu karnizes, logu ailem, kolonnam, apsidu karnizes un karni?u jostas, cokola, galerijam, torniem, konusveida, rombveida jumti, kupoli, nava, lodzijas, pilastri, skulpturalas kompozicijas, azura restes, vimpergi, medaljoni, stabi, vainagi, kapelas. Un, visbeidzot, ir parsteidzo?i, ka laidumu izmeri un konturas, kas savienotas viens ar otru, un visi kopa, tiek apvienoti ar kopejo reljefu! Protams, senatnes un romie?u arhitekturas formu motivi kalpoja par iedvesmas avotu romanikas laika arhitektiem, tacu tas nepadara skaidrojumu pilnigu un izsmelo?u, vai ne? Uz ?o jautajumu nav skaidras atbildes.
«Manuprat, arhitekturas formu pilniba dabiskak harmonizejas ar feodalajam parazam un paradumiem neka ar musu informacijas laikmetu, kas atbilst vienkar?am un plakanam formam.
– Tev taisniba. Ja mes izejam no ta, ka viss lielais dzimst no pretestibas, klust skaidrs… tu palaidi garam, ka tavi senci vareja stradat lidz speku izsikumam arkartigi grutos apstaklos, un tatad klust skaidrs, ka viduslaiku drumais gars ir vairak atbilst to plastisko formu dizenumam, kas to personifice.
– Es redzu, ka tev ir literaras spejas. Es varetu uzrakstit gramatu…
«Mani loti ilgu laiku aizrauj kosmologija,» pamudinaja Belcebuls. «Ar lielu entuziasmu es saku rakstit gramatu ar nosaukumu «Preadamites».
– Kas tas ir?
«Tas ir par pirmajiem cilvekiem uz Zemes, kas dzivoja uz tagad iegremdetas salas ziemelu puslode, bet man truka antropologisku, etnografisku un citu pieradijumu, lai pieraditu, ka cilveces ?upulis sakotneji atradas polaraja loka.
– Vai iespejams, ka tur bija cilveces dzimtene?
– Es tikai gribeju paradit eso?as hipotezes pienemamibas iespeju.
– Kapec ta sala bija zem udens?
– Pirmie cilveki dzivoja loti atsevi?ki. Kaut kas noteikti izraisija vinu emigraciju uz dienvidiem. Celonis bija pludi. Dabiskas vides iznicina?ana veicinaja antropoida aktivitates pieaugumu, kura attistibai bija nepiecie?ams ?oks, ?aja gadijuma geologisks. Apstakli Paradize bija ideali, un cilveki, kas tur dzivoja, nezinaja vainu, jo nebija at?kiribas starp labo un launo. Vinu kermenis nebija diferencets, un vinu apzina bija gausa un ierobezota, jo visas ta vajadzibas tika apmierinatas Edene.
– Vini pameta Paradizi pec pa?a vele?anas?
– Bija spiesti. Kopa ar cilvekiem uz dienvidiem migreja dzivnieki un augi. Palicis pa?plusma, cilveks uzreiz ieraudzija sev apkart lielas iespejas un visus savus spekus novirzija cinai par varu par citiem cilvekiem un dabu.
– Pastasti man par paradizi.
«Es neko nevaru pateikt par paradizi – es tur neesmu bijis.»
– Kur vin? ir uz Zemes vai debesis?
– Neatrodot debesis uz Zemes, cilveki uzskatija, ka tas ir debesis. Herfordas pasaules karte, kas izveidota 18. gadsimta, pierada, ka zemes paradize atrodas uz salas uz austrumiem no Indijas. Taja pa?a gadsimta paradijas Gotje de Meca dzejolis, kura vin? apraksta zemes paradizi ka nomalu vietu Azija. To ieskauj uguns, un ta vartus sarga brunots engelis. Sikaku aprakstu par celojumu uz paradizi sniedza sers Dzons de Mondevils. Vin? devas svetcelojuma uz Austrumiem 1322. gada. Ja ticet vina vardiem, tad Zemes paradize ir augstakais punkts uz Zemes, tik augsts, ka gandriz pieskaras Menesim. Kolumbs mekleja ari Edeni; vin? uzskatija, ka tas atra?anas vieta ir sala uz austrumiem no Indijas. Vina laika tika pienemts nepamatots viedoklis, ka Paradize atrodas Venecuela, un vel agrak dazi to novietoja Etiopija, pie Nilas iztekas. Kristie?u legendas jau sen ir noradiju?as uz Ceilonu ka Nemirstibas zemes vietu, kas aprakstita 1. Mozus gramata. 14. gadsimta skandinavu saga. Tas stasta par princi Eiriku, kur? kopa ar savu draugu deva solijumu izpetit Zemi, lai atrastu paradizi. Vinu cel? veda uz Ceilonas salu. Ceilonas budisti salas centralo kalnu Deva-kutu, kas nozime Dievu virsotne, uzskatija par svetu, un cetras no ta teko?as straumes atbilda Paradizes upem. Senatne vini ticeja, ka Dievs radijis zemes paradizi un iestadijis taja Dzivibas koku, un no turienes iztek struklaka, no kuras iztek visas cetras lielas upes: Ganga, Tigra, Eifrata un Nila. Plutarha senais stasts runa par kadu svetitu salu, tacu taja nav nekadu norazu par tas geografisko atra?anas vietu. Tagad atceresimies keltus, viniem Avalonas sala, kuru vini nekad nebija redzeju?i, bija zemes paradize. Deivids Livingstons mekleja Paradizi Centralafrika. Pieci simti gadus pirms Kristus sengrieku dzejnieks Pinders teica: «Ne ar kugi, ne ejot nakti, jus neatradisit burvju celu.» Kristie?u teologi un ebreji nesaskanas ne tikai jautajuma par Edenes atra?anas vietu, vini pauda daudz pretrunigu viedoklu par dazadiem jautajumiem. Tie, kas neticeja paradizei, sekoja Filona alegorijam, vini uzskatija, ka 1. Mozus gramatas stastijumam nav vesturiskas vertibas, jo pati gramata izskaidro garigos motivus.
Sara sprieda, ka tapec vini talu netika. Un tam, ko vina teica, vina piebilda:
– Pat bez precizas informacijas par Paradizi varu teikt vienu – Paradize uz Zemes nevar but. Dzive ?eit ir tik strauja!
5 dala
Ta bija vinu desmita iepazi?anas diena. Belcebula pievilciga personiba sajusminaja Saras apzinu, vina pievilka vinu, iekaroja vinu, atdevas vinam saldos sapnos un, ka tas parasti notiek, elku virieti, kuram vina gribeja piederet. Pa?am Belcebulam vina bija tikai zinkarigs eksemplars, tapec vinu vero?ana sagadaja baudu. ?aja gaisma vinu attiecibas joprojam bija tiras, iekares un viltibu neaptum?otas. Ar retiem iznemumiem vini vakarus pavadija majas sarunajoties, kas bija romantiski, jo notika pie kamina. Ari ?oreiz tas notika pec vakarinam: kamina priek?a tika novietoti divi erti atputas kresli ta, ka starp tiem bija zems galds, uz kura, ja vini nedzera teju, atradas viskija pudele., Belcebuls deva priek?roku «Single Barel», divas glazes, ledus un kolas. Pilna iespaidu no vakardienas sarunas, Sara to nevilus turpinaja.
– Ko vel jus varat pastastit par paradizi? – vina jautaja, iedzerdama malku viskija un kolas no apalas, gludas glazes ar smagu dibenu. Sara meginaja turet glazi, lai vina vienmer varetu redzet zimolu: Palph Lauren.
«Vai jus domajat, ka mana atmina ir izveidojies vina tels?» Ne. Pastasti man, kapec cilveku piesaista cel??
– Dro?i vien tapec, ka vin? cer ieraudzit sev ko jaunu un interesantu.
«Bet neatkarigi no ta, cik ilgi cilveks iet talak par redzamo, vin? nekad netiks tuvak vietai, kas vinu aptures. Jums personigi patiesa paradize ir pasaule, kuru esat pazaudejis. Magiska bernibas pasaule.
– Un ta cita Paradize, vai tada eksiste?
«Tu to uzzinasi tiesas diena.» ?o atklasmes dienu es saucu par izcelo?anu.
– Ka ?is?
«Jusu izpratne tas nav notikums, bet gan naves darba sekas.» Katru mirkli tas iedarbina loti daudz nemierigu dveselu. Kadu dienu ari tu dalisies vinu bailes!
– Pirms ka?
– Tiesas priek?a. Kas zina, kas tevi sagaida – zalie Debesu lauki vai elles darvas un sera apli.
– Bet vai joprojam pastav at?kiriba starp zemes paradizi un debesu paradizi?
– Vieniga at?kiriba ir lidzeklos un iekartojuma.
– Labi. Jo vairak jautajumu uzdodu, jo mazak saprotu, kas un ka. Ziniet, ja nevarat pateikt taisni, vismaz pamirk?kiniet, bet jautajums ir: vai es pec naves redze?u savu mati? Un vispar es gribu zinat, vai dzive sastav no nelaimes gadijumiem vai viss taja ir iepriek? noteikts.
– Vai ta ir nejau?iba, ka Rosini gimenes gerboni bija attelota lakstigala, kas sez roze? Turklat izcilais komponists dzimis muziku gimene, kas vadija klejojo?u teatra dzivi: vina tevs bija trompetists, un vina mate labi dziedaja. Neparasti cilveki, ka likums, zina par notikumiem, kas vel tikai notiks. Laujiet man pastastit vienu arkartigi divainu, bet patiesu stastu, un jus varat izdarit savus secinajumus. ?is stasts sakas 1951. gada un ir tie?i saistits ar otro Pradas festivalu Baha pieminai. Tas notika Perpignac, senaja Maljorkas karalu pili. ?i festivala iedvesmotajs un velak vaditajs bija amerikanu vijolnieks A. ?neiders. Vin? ne tikai vadija visus sagatavo?anas darbus, bet ari uznemas pavaditaja pienakumus, bet ikgadeja Pragas festivala oficiala amatpersona bija izcilais cellists Pablo Kasals. Un tad vini vinam stasta, ka kads rakstnieks ieradas Prada no Puertoriko kopa ar savu bralameitu, jaunu cellisti, vin? velas vinu satikt. Bet Casals bija parak aiznemts un meginaja izvairities no tik?anas, vin? atteicas, lidz uzzinaja, ka ?is rakstnieks ir tuvs draugs vina mates radiniekiem – Defilho gimenei no Puertoriko, tikai pec tam vin? piekrita vinus pienemt. Kad ienaca rakstnieks un vina bralameita, Kasalss ar lielu zinkari paskatijas uz meiteni, kura tobrid bija tikai 14 gadus veca, un teica pie sevis: «Tas nav sve?inieks, kas ir atnacis pie manis.» Vin? jutas ta, it ka butu ar vinu radniecigs. Apburo?a meitene ar tum?am acim un gariem melniem matiem vinu apbura – uz vinu skatoties, vin? atcerejas savu mammu un nodomaja, ka vina sava vecuma izskatas tie?i tapat. Pie vina vakara atnaca Martita un vina onkulis. Vin? aicinaja vinus palikt vakarinas. Kad vini aizgaja, bija jau nakts. Vini sarunajas pavadija gandriz septinas stundas. Visu ?o laiku Kasalsu mocija sajuta, kurai vin? nevareja rast izskaidrojumu. Ir pagaju?i tris gadi. 1954. gada ziema Martitas tevocis vinam rakstija, ka meitene macas Nujorkas Mansas skola pie profesora Leva Rozanova, un jautaja, vai vina varetu ierasties Prada un pamacities no vina. Casals piekrita uznemt vinu par savu studentu. Jau no pirmajam nodarbibam vinu parsteidza vinas reta uznemiba – vina viegli un atri apguva materialu. Turklat vinai bija neparastas valodas prasmes. Laika gaita vina iemacijas runat francu, italu, spanu un kastilie?u valodu, pateicoties pedejai, vina saka vinam palidzet rakstit vestules. Mene?iem ejot, vini piekeras viens otram. Kazals neslepa, ka vinu mil, tacu vinu samulsinaja liela vecuma at?kiriba – Martai bija 18, vinam 76. Par spiti visam, Martita piekrita klut par vina sievu. Jasaka, ka Casals vinu dievinaja galvenokart tapec, ka redzeja vina savu mati. 1955. gada ziema vin? un Martita ieradas Mayachusa, Puertoriko, kur piedzima Casalsa mate. Tur vini izdarija neticamu atklajumu. Izradijas, ka taja pa?a maja, kura 1856. gada piedzima vina mate, pec se?desmit gadiem piedzima Martas mate. maz,
Kamins ir apmeram divus metrus talak, Sara sajut seja uguns karstumu, viegla un patikama kontrasta ar to ir auksta glaze, vina to tur labaja roka, kuru uzlika virsu kreisajai, glazes apak?dala ar malu pieskaras vinas aug?stilbam, jo starp tiem ir mazais pirkstin?: vinai jusu papezi balstas uz vilnas paklaja miksta samta, aiz muguras ir spilvens – ?is kresls ir silta un erta ligzda. Sara ir miera, ?i sajuta nav tikai sentimentala pieker?anas majas komfortam – tas ir ari siltais miers, kas vinu apnem ziemas nakti. Pedejie vardi nevar atstat manu galvu, tajos ir nevis cita cilveka mistiskie pardzivojumi, bet gan vinas pa?as, personiska patiesiba, un Sara, kas ?ajos brizos ir tik kutra un atrauta no visa, kluse. Ko vel vina var darit? Dzive un nave ir divas galejibas; ka tagad izradas, starp tam ir ne tikai bailes, bet ari ceriba, kas mus samierina ar neizbegamo. Vina paskatijas uz kluso Belcebulu, kur? smelas iedvesmu no visdzilakajiem avotiem, un teica sev: «Es diezgan mierigi uzticu savu dzivibu jusu gadiba.»
6 dala
Kadu dienu vini sarunajas kresla, svecu gaisma. Sara klausijas Belcebula un nevilus nodomaja, ka tad, kad saruna notiek tumsa, vardi tiek uztverti pavisam savadak neka gaisma. Vina vinam par to pastastija.
– Apbrinojami! Kada doma! Man nav neka labaka par lasi?anu omuliga vakara kresla. Vai zini, ka tumsas ietekmi uz izteles speku ne reizi vien ir pieradijis tas, ka rado?as spejas izpauzas tie?i tad, kad tas ir mazak acimredzamas. Tumsa ari padara muziku izteiksmigaku.
«Pat jus atrodaties tumsa.»
– Nu ko?
– Un tas, ka tu esi cilveks ar lielam divainibam. Turklat jums neienak prata, ka jums ir dvesele, kas ir melnaka par Egiptes nakti. Cik daudz jums ir pretrunu!
– Vai cilveka to ir maz?
«Ko man rup cilveki, ja jus esat mana rupe,» vina sacija, priecajoties, ka Belcebuls, nosaucis sevi par mecenatu, pienema vinu un lava vinai iesaistities savas intereses. Bet, ta ka vinas uzvediba tika klusejot apstiprinata, vina planoja visas sadzives lietas nemt savas rokas. Kopuma vina nebaidijas no grutibam, pamatoti uzskatot, ka vajpratigajiem tas ir neparvaramas.
«Es tikai gribu teikt, ka velns ir mazak sliecas iet uz galejibam.» Viss ir loti ierasts: dusmas cilveks sevi izdedzina, bet prieka piepildas ar energiju.
– Kas ir jusu vareniba?
«Mana prata un skaistuma,» Belcebuls atbildeja un pacela rokas pret griestiem, kur vina devize bija rakstita bruna un balta krasa.
– Joprojam butu! Gudrs, izskatigs, cels. Izradas, ka vini tevi lama veltigi. Vai tie?am esat to pelniju?i? – sacija Sara, vina del gatava uzkapt moceklu sparna.
«Ak, ja,» sacija Belcebuls. «Visi mani neparprotami lamajas, nomelno, lama, pat nemeginot atrast iemeslu, lai to attaisnotu,» vin? ne bez sa?utuma sacija. – Luk, manu pulu augli! Es ieeju cilveka kermeni nevis tapec, ka cilveka vien velns var atrast savu varenibu, bet gan tapec, lai izdzivotu visas vina jutas. Visbeidzot, es velos paaugstinat kardinajumu par tikumu.
– Kapec tev to vajag? – Sara jautaja, parsteigta par sava prata originalitati.
«Kas ir nevainiba, ja ne tikuma iemiesojums!» Bet, tapat ka lietus var atvairit ar lietussargu, jus nevarat atnemt nevainibai kardinajumu.
– Dargais, saki man, vai tu vari likt Kinai pazust no pasaules kartes?
«Jautajums ir ?ads: vai jus velaties, lai kinie?i pazud no Zemes virsmas?»
– Ja. Es tos nevaru ciest. Kur vini visi mainas uz slikto pusi. Tiklidz kads no viniem ierauga spraugu, ?ie tarakani uzreiz rapo uz visam pusem. Tas ir ?ausmigi! Kapec krievi vinus ielaiz sava valsti?
– Par valsti tur neviens nedoma.
– Kapec Dievs nav svetijis Krieviju? Tu vismaz pasargaji vinu no kinie?iem!
– Krievi pa?i sevi posta. Zadziba ir vinu sakuma punkts. Tur eso?as iestades stingri turas pie parbauditam krap?anas metodem. Vienigo uzticamo bagatina?anas avotu krievi redz zadzibas. Ziniet, pedejo reizi es dzivoju netalu no Kolumbijas universitates, skaista maja, kas celta neoklasicisma stila. Kadu dienu pa logu redzeju, ka mans kaimin?, kinie?u profesors, plauj maurinu. Tad es paskatijos uz vinu un domaju, ka es vinu nekad neaicina?u pie sevis.
– Redzi, ko es tev saku! Jums ir jaizbeidz vinu nozelojamas un nozelojamas prasibas! Vini zog musu tehnologijas – es vinus par to ienistu, vini mums ir daudz parada, bet vini nevelas to atzit.
– Ko jus piedavajat?
– Iznicini vinus! Es to tik loti gribu!
Belcebuls parsteigts paskatijas uz vinu.
«Sara, cik tu esi asinskara, es domaju, ka tu esi laipnaka,» vin? teica nosleguma.
6. ?is bija jau otrais muzikalais vakars. Sarai patika muzika, bet vina nemaceja spelet pati; vina deva priek?roku klavierem, vina pat apmekleja nodarbibas, bet kada nesvariga iemesla del pameta. Noklausijies vinu, Belcebuls sacija:
– Es macijos muziku, lai to izbauditu. Esmu pianiste, izklaideju sevi spelejot. Iepriek? gribeju parspet ?openu, Talbergu, macijos pie Adolfa Henselta, atdarinot vina stilu, parvareju tehniskas un muzikalas grutibas, tacu nespeju vinu parspilet. Es butu pateicigs, ja jus atrastu man skolotaju vai skolu, kur es varetu iemacities svinga dejas. ?i ir visskaistaka deja.
– ?i ir paru deja. Es bu?u tavs partneris un ari do?os pie tevis macities.
«Bet tagad mes iesim pastaigaties.» Dosimies uz Time Square, un no turienes ejam pa 42. ielu. Zel, ka Ziemassvetki beigu?ies. Mani vienmer piesaista un fascine visa ?i rosiba ap svetkiem. Pasaule nav citas pilsetas, kuras pasakainais kra?nums Ziemassvetkos cilveku dveseles modinatu tadu atsaucibu. Cik sevi atceros, es vienmer ierados Nujorka Ziemassvetkos. Amerikani rota savas pilsetas ar lielisku makslu un prasmem. Visur skan muzika, deg sveces, pie durvim karajas Ziemassvetku vainagi.
– Vai atceries apbrinojamo Coca-Cola reklamu: zens dzird pazistamu melodiju, pieiet pie loga un ierauga mirdzo?u piekabi, kas brauc garam vina majai? Taja ir tik daudz magijas un magijas! Katru reizi, kad es to redzu, esmu sajusma. Nu vai nebutu labak ?o sludinajumu radit biezak, lai prieks valda musu dveseles!
– Man patik nesteidzigi pastaigaties pa skaisti izrotatajam ielam Ziemassvetkos, redzet, cik geniali ir iekartoti veikali, vienkar?i staiga?ana puli un sajusmas sajuta sniedz estetisku baudijumu. Patie?am, ?obrid nav iespejams apturet cilveciskas sajusmas plusmu: cilveki ir apreibinati no savam jutam, vini aizmirst par apkartejo pasauli un to, cik ta var but nezeliga.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70496890) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.