O stāsts
Paulīne Ražē
“O stāsts” izraisīja vislielāko un pretrunīgāko skandālu modernās franču literatūras vēsturē. Tas tika aizliegts, pārdots slepus, apbrīnots un pelts. Šis erotiskais šedevrs ir viens no lasītākajiem darbiem, kopš tā izdošanas 1954. gadā. Daudzi uzskatīja, ka stāsta autors ir vīrietis, un savu īsto vārdu rakstnieca atklāja tikai četrdesmit gadus vēlāk.
“O stāsts” ir izdots vairākkārt, un 1975. gadā tika uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu.
1979. gadā dāņu režisors Larss fon Trīrs, godinot “O stāstu”, uzņēma īsfilmu “Menthe – la bienheureuse”.
Paulīne Ražē
O stāsts
SACELŠANĀS BARBADOSĀ
1838. gadā mierīgo Barbadosas salu satricināja vēl nepieredzēta asiņaina sacelšanās. Aptuveni divi simti melnādaino, gan vīrieši, gan sievietes, nupat Marta proklamācijas noteiktajā kārtībā atguvuši brīvību, kādu rītu devās pie bijušā saimnieka Glenelga, lai tas atgrieztu viņus verdzībā. Tika nolasīts aizvainojumu saraksts, kuru sastādījis kāds anabaptistu mācītājs un kuru viņi pastāvīgi nēsāja sev līdzi. Izraisījās diskusijas. Tomēr Glenelgs, vai nu būdams kautrīgs, sīkmanīgs vai gluži vienkārši baidīdamies no likuma, atteicās viņiem ticēt. Un melnādainie, sākumā vien viegli pagrūstījuši, vēlāk nogalināja viņu un arī visu viņa ģimeni, bet tai pašā vakarā atgriezās savās būdās pie ierastās pļāpāšanas, darbiem un rituāliem. Gubernatora Makgregora pārraudzībā šis notikums tika pietiekami ātri aizmirsts, un atbrīvošana ritēja ierasto gaitu. Aizvainojumu saraksts tā arī netika atrasts.
Es reizēm domāju par šo sarakstu. Nav izslēgts, ka bez pamatotām sūdzībām par darba organizāciju labošanas iestādē, ieslēgšanu istabā aizstājot ar pātagu un aizliegumu saslimt, kas attiecās uz “mācekļiem”, sauktiem arī par jaunajiem brīvajiem strādniekiem, saraksts ietvēra arī verdzības aizstāvības uzmetumu. Vai piezīmi, piemēram, ka vienīgās brīvības, kuras mēs patiešām novērtējam, ir tās, kas tādā pašā mērā tiecas izkalpināt citus. Nav tāda cilvēka, kas rastu prieku, būdams brīvs. Taču, ja, piemēram, man tiek dota atļauja līksmi līdz diviem rītā spēlēt bandžo, mans kaimiņš zaudē brīvību nedzirdēt mani spēlējam bandžo līdz diviem rītā. Ja gadās, ka es slīgstu bezdarbībā, manam kaimiņam jāstrādā par diviem. Un, kā jau mēs zinām, tiekšanās uz visaptverošu brīvību pasaulē pietiekami ātri noved pie ne mazāk visaptverošiem konfliktiem un kariem. Savukārt, ja vergam reiz jākļūst par saimnieku, mēs, bez šaubām, kļūdītos, vēlēdamies pasteidzināt dabas likumus. Visbeidzot jāatzīmē, ka bez cēlsirdības, arī bez prieka neviens brīvprātīgi nepakļausies cita gribai (kā tas notiek ar mīlniekiem un mistiķiem), visbeidzot atrazdams sevi!? Tā atsakoties no savām iecienītākajām nodarbēm, interesēm un paškritikas. Īsāk sakot, šodien šis nelielais saraksts tiktu uzskatīts par vēl lielāku ķecerību nekā pirms simt divdesmit gadiem; šodien tas tiktu nodēvēts par bīstamu.
Arī šī var tikt uzskatīta par bīstamu, precīzāk – erotisku grāmatu.
I. Patiesa kā vēstule
Kādēļ tās tiek sauktas par bīstamām? Tas ir neapdomīgi izdarīts secinājums. Patiesībā jau priekšstats par tām kā bīstamām laupa mums drosmi un vēlmi tās lasīt un pakļaut sevi briesmām. Ne bez iemesla ģeogrāfu apvienības iesaka saviem biedriem pārlieku nerunāt par ceļojumos piedzīvotām briesmām. Tas netiek darīts pieticības dēļ, bet gan tādēļ, lai nevienu neizaicinātu (redzot, cik viegli var izcelties karš). Bet kādas briesmas tās ir?
Es varu nosaukt vismaz viena veida briesmas, kuras skaidri spēju saskatīt no vietas, kur šobrīd atrodos. Tās ir pieticīgas briesmas. “O stāsts” acīmredzot ir viena no tām grāmatām, kas “iezīmē” savu lasītāju, neļaujot viņam acumirklī, iespējams, pat nekad vairs atgūties, savādi pārņemot savā varā un liekot mainīties kopā ar to. Pēc vairākiem gadiem šīs liekas pavisam citas grāmatas un sākotnējā to kritika šķiet nedaudz muļķīga. Taču tur nekas nav līdzams. Kritiķim nekad nevajadzētu baidīties no apsmiekla. Tādēļ pats vienkāršākais ir atzīt, ka es nezinu, ko ar to visu iesākt. Es, savādas izjūtas pārņemts, plūstu cauri O gluži kā pasaku grāmatai – un, kā mēs labi zinām, pasakas ir erotiski stāsti bērniem – kā vienā no tām pasaku pilīm, kas šķiet pamesta, kur krēsli ir apklāti, grīdas spilveni un gultas ar baldahīna balstiem apputējušas, un arī pātagas un pletnes tādas ir, tām, atļaujiet man teikt, tādām noteikti jābūt. Pat ne piliena rūsas uz ķēdēm, ne miņas no mitruma uz loga rūts visās iespējamās krāsās. Ja ir kāds vārds, kas man nāk prātā, domājot par O, tad šis vārds ir – pieklājība. Tiesa gan, man nebūs viegli paskaidrot, kādēļ tieši šis vārds, tādēļ ļaujiet man par to šobrīd neko vairāk neteikt. Un šis vējš, kas ne mirkli nenorimst un ir jūtams katrā istabā. Tas ir jūtams arī O, šis nenosakāmais gars, vienmēr patiess un nežēlīgs, nenogurstošs un tīrs. Šis gars ir izlēmīgs, to nespēj satraukt nekas – nedz šausmu izdvestas nopūtas, nedz nelabuma pārņemta ekstāze. Un, ja man vēlreiz jāatzīstas, – es dodu priekšroku kam citam. Man patīk darbi, kuros autors ir vilcinājies; par kuriem viņš, izjuzdams kaunu, atzīst, ka darba priekšmets viņu ir sākotnēji biedējis; par kuriem viņš ir šaubījies, vai kādreiz izdosies no tiem izrauties. Taču “O stāsts” no sākuma līdz beigām ir uzrakstīts kā varoņdarbs. Tas drīzāk atgādina runu nekā vienkāršus vārdu plūdus, vēstuli nekā dienasgrāmatu. Taču kam ir rakstīta šī vēstule? Kuru šī runa vēlas pārliecināt? Kam lai to jautāju? Es nezinu pat, kas jūs esat.
Par to, ka jūs esat sieviete, man nav ne mazāko šaubu. Ne tik daudz sīkumu dēļ, kurus jums patīk aprakstīt – zaļa satīna kleitas, korsetes, svārki uzrullēti uz augšu vairākās kārtās (kā matu šķipsna uz ruļļiem) – , bet gan tāpēc, ka dienā, kad Renē tiecās pakļaut O jaunām ciešanām, viņai pietika saprāta, lai pamanītu, ka viņa čības ir nonēsātas un vajadzēs nopirkt tam jaunas. Lūk, kas man šķiet absolūti pārsteidzoši! Ko tādu vīrietis nekad nebūtu iedomājies vai arī uzdrošinājies pateikt.
Tomēr vienlaikus O pauž arī vīrišķības ideālu. Ja ne gluži vīrišķības, tad vīrieša ideālu pavisam noteikti. Vai tā ir sieviete, kura beidzot to atzīst? Atzīst ko? To, ko sievietes vienmēr tik ļoti centušās noliegt (turklāt vēl nekad tik ļoti kā šodien)? To, ko vīrieši visos laikos viņām pārmetuši: nebeidzamo pakļaušanos savai dabai, ka viss viņās ir sekss, līdz pat dvēseles dziļumiem. Ka viņas vēlas tikt bez mitas pabarotas, bez mitas nomazgātas un uzkrāsotas, bez mitas pērtas. Ka viss, kas viņām ir vajadzīgs, ir labs saimnieks, kurš ir pietiekami stingrs, jo, tiklīdz viņas ir ieguvušas mūsu atzinību un mēs atļaujamies izrādīt viņām maigumu, viņas to izmanto, ar dedzību, prieku un visu savu būtību cenšoties likt citiem sevi iemīlēt. Īsumā tas nozīmē, ka, dodoties pie viņām, mums līdzi jāņem pātaga. Nav daudz tādu vīriešu, kuri nebūtu sapņojuši iegūt Justīni. Taču neviena no man zināmajām sievietēm nav sapņojusi būt Justīnes vietā. Proti, sapņojusi par to atklāti, ar tādu pašu lepnumu žēlodamās un raudādama, ar šo pakļaujošo nežēlību, ar šo alkatību pēc ciešanām un šo gribu, novestu līdz pat lūzumam un eksplozijai. Jūs varbūt esat sieviete, bet cēlusies no bruņiniekiem un krustnešiem. Tā, it kā jūsos mājotu divas dabas, vai arī tas, kuram vēsts adresēta, ik mirkli būtu jums tik aizsniedzams, ka jūs aizņemtos viņa vēlmes un balsi. Un tomēr – kas jūs esat?
Katrā ziņā “O stāsts” nāk no senatnes. Es tajā vispirms saredzu šo mieru un šo plašumu, kā stāstos, kurus autors ilgi lolojis sevī; tas ir viņai labi pazīstams. Kas ir Paulīne Ražē? Vai viņa ir viena no tām sapņotājām? (Pietiek vien, viņas saka, ieklausīties savā sirdī. To nekas nespēj atrunāt.) Vai viņa ir to visu piedzīvojusi? Kas viņa ir, kas to visu ir piedzīvojusi, būdama pārsteigta, ka dēka, kas sākusies tik daudzsološi – vai vismaz tik nosvērti (attiecībā uz atturību un sodīšanu) – , beigās izvēršas tik nelāgi, atstājot lasītājā apšaubāmu apmierinājumu, jo noslēgumā (domāju, mēs esam vienisprātis) O paliek ieslēgta šajā bordelī, kurp viņu aizvedusi mīla. Viņa tajā dzīvo un pieņem to par labu esam. Tomēr:
II. Cietsirdīga pieklājība
Arī mani šāds noslēgums pārsteidza. Un jūs mani nepārliecināsiet, ka tas ir ticams noslēgums. Ka patiesībā (tā sakot) jūsu varone pārliecina seru Stefanu piekrist viņas nāvei, atbrīvojot no važām vien mirušu. Acīmredzot te viss nav pateikts līdz galam, un šī bite – šeit es vēršos pie Paulīnes Ražē – daļu medus ir noglabājusi sev. Kas zina, varbūt šo vienu vienīgo reizi viņa bija nonākusi rakstniekiem tik raksturīgā nemiera valgos: kādu dienu izstāstīt O dēku turpinājumu. Turklāt šīs beigas ir tik acīmredzamas, ka nebija vajadzības nopūlēties, lai tās uzrakstītu. Mēs bez mazākās piepūles tās atklājam paši. Mēs tās atklājam un nokļūstam to varā. Bet jūs, kā jūs tās radījāt? Un kāds ir noslēpumainais vārds, kas liek šim piedzīvojumam atklāties? Esmu pārliecināts, ka, tiklīdz tas būs atrasts, es tur atgriezīšos, un grīdas spilveni, gultas ar baldahīna balstiem un ķēdes pašas man atklāsies, atļaujot šai lielajai tumšajai figūrai, šim nelāgu nodomu pilnajam spokam, šīm svešādajām dvašām brīvi plūst starp tām.
Šeit ir vērts apdomāt to, kas vīrieša iekāri padara tik savādu – tik gaistošu. Gluži kā nostāstos par akmeņiem, kas vietās, kur tiem pāri traucas stipri vēji, pēkšņi pārvietojas, smagi nopūzdamies vai izdvešot mandolīnas spēlei līdzīgas skaņas. Cilvēki dodas tos aplūkot no malu malām. Taču, lai arī cik ļoti mums patiktu mūzika, šādas parādības mūsos vispirms iedveš vēlmi bēgt. Starp citu, ja nu erotisku (bīstamu, ja jums tā labpatīk) grāmatu nozīme bija mūs izglītot? Informēt par šo tēmu un sniegt mierinājumu, gluži kā to dara biktstēvs. Es labi zinu, ka galvenokārt šeit vainojams ieradums. Un cilvēki ātri vien aizmirst to, kas liek viņiem kaunēties. Viņi maina viedokli, teikdami, ka tie ir viņi, kas to visu aizsāka. Viņi melo, un, atļaujiet teikt, pierādījumi ir neapstrīdami – acīmredzami, pārlieku acīmredzami.
Arī sievietes tā dara, man tas jāatzīst. Nešaubīgi, taču viņas šo faktu spēj padarīt nemanāmu. Viņas vienmēr var attaisnoties, ka tā nav. Kāda pieklājība? No kurienes cēlies priekšstats, ka viņas neapšaubāmi ir skaistākās no abiem dzimumiem, ka skaistums piedien sieviešu dzimumam. Skaistākas – par to es neesmu pārliecināts. Noslēgtākas, noteikti noslēpumainākas – lūk, tas ir viens no skaistuma veidiem. Un jau divreiz es esmu atgriezies pie pieklājības, domādams par grāmatu, kuras temats nepavisam nav pieklājība…
Taču vai patiesi tas zināmā mērā nevarētu būt tās temats? Šeit es nedomāju nedaudz seklu un samākslotu pieklājību, kas aprobežojas ar lētticību; kas bēg, redzot akmeni kustamies, un noliedz, ka tas ir kustējies. Ir arī citāda pieklājība, nelokāma un ātri labojama. Tā pazemo pietiekami spēcīgi, lai pēc tam ļautu atgūt sākotnējo neskartību un ar varu atgrieztu laikā, kad iekāre vēl netika publiski apspriesta un akmeņi nedziedāja. Pieklājība, kuras rokās nonākt ir bīstami. Tamdēļ, ka apmierināt to spēj vien aiz muguras sasietas rokas, izvērsti ceļi, ķermeņi ar atplestām rokām un kājām, sviedri un asaras.
Man rodas iespaids, ka es šeit runāju par biedējošām lietām. Iespējams, ka tā arī ir, taču tādā gadījumā šausmas ir mūsu ikdienas maize. Un, iespējams, šīs bīstamās grāmatas ļauj mums atgriezties pie dabiskās tieksmes pēc briesmām. Kurš mīlnieks gan neizbītos, brīdi aizdomājies par sava dotā zvēresta – uzņemties saistības visa mūža garumā – neizmērojamību, ja tās nav vien tukšas pļāpas? Un kura gan mīlniece nebūtu tikpat nobijusies, mirkli aizdomājusies par pār lūpām plūstošo vārdu “pirms es satiku tevi, es nezināju, ko nozīmē mīlēt… Pirms es satiku tevi, es nepazinu patiesas jūtas” nozīmi? Vai arī šie daudz zinošākie – zinošākie? – vārdi: “Es gribētu tikt sodīta par to, ka pirms tevis es esmu jutusies laimīga.” Lūk, arī viņa, pieķerta pašas vārdos un, atļaujiet teikt, saņēmusi to, ko vēlējās.
“O stāstā” netrūkst spīdzināšanas. Ir arī pēršana ar pātagu, pat iezīmēšana ar kvēlojošu dzelzi, nemaz nerunājot par važām un izrādīšanu uz terases. Tajā ir tikpat daudz spīdzināšanas, cik lūgšanu tuksneša askētu dzīvē. Ne mazāk rūpīgi nošķirtas un it kā sanumurētas – cita no citas atdalītas ar maziem akmentiņiem. Šīs spīdzināšanas ne vienmēr sniedz prieku, precīzāk sakot, ar prieku tiek īstenotas. Renē no tām atsakās; un, ja arī sers Stefans tām piekrīt, tas drīzāk līdzinās pienākumam. Acīmredzot viņi tās neizbauda. Viņos nav nekā no sadista. Viss notiek tā, it kā tā būtu tikai O, kas no sākta gala pieprasa sodīšanu ar pātagām, cerēdama rast patvērumu to radītajās sāpēs.
Šeit kāds muļķis slieksies runāt par mazohismu. Es neiebilstu. Viss, ko šādas runas var panāk, ir vien jau esošam noslēpumam pievienot aplamu noslēpumu attiecībā uz valodas nozīmi. Ko izsaka vārds “mazohisms”? Ka sāpes vienlaikus ir arī bauda un ciešanas – prieks? Tas ir iespējams. Turpmāk minētie apgalvojumi līdzinās tiem, kādus plaši lieto metafiziķi. Viņi uzskata, ka klātesamība vienlaikus ir arī prombūtne, runāšana – klusums. Un es nebūt nenoliedzu (jāsaka gan, ka es tos joprojām neizprotu), ka tajos var rast sava veida patiesību, tāpat kā lietderību. Katrā ziņā šī lietderība neatklājas vienkāršam vērojumam, tādējādi ar to nenodarbojas nedz dakteris, nedz vienkāršs psihologs, vēl jo vairāk muļķis. Nē, kāds man saka. Tās nudien ir sāpes, kuras mazohists spēj pārveidot baudā; ciešanas, no kurām sev vien zināmu noslēpumainu ķīmisku reakciju dēļ viņš iegūst patiesu prieku.
Kāds jaunums?! Beidzot cilvēce ir atklājusi to, ko tā tik nenogurstoši tika meklējusi medicīnā, morālē, filosofijā un reliģijā, – veidu, kā izvairīties no sāpēm. Vai vismaz pacelties tām pāri: saprast tās (kaut vai tikai saskatot tajās mūsu muļķības vai kļūdu rezultātu). Vēl jo vairāk, cilvēce būtu varējusi to bez grūtībām atklāt jau krietni agrāk, ņemot vērā, ka mazohisms nav nesens atklājums. Mani pārsteidz, ka šis atklājums nav guvis vislielāko atzinību un kāds to nav mēģinājis nozagt. Ka šie mazohisti nav sapulcināti muzejos, lai tos, iesprostotus krātiņos, labāk varētu izpētīt.
Iespējams, cilvēki sev nekad neuzdod jautājumus, uz kuriem atbildes tiem jau patiesībā ir zināmas. Iespējams, pietiktu viņus visus sapulcināt vienuviet, izraut no vientulības (tā, it kā tā nebūtu vien viscaur iztēlota cilvēku vēlme). Šeit vismaz ir krātiņš, un šeit ir jauna sieviete, kas tajā ieslodzīta. Viss, kas mums ir jādara, – jāklausās viņā.
III. Savāda mīlestības vēstule
Viņa saka: “Tev nevajadzētu būt pārsteigtam. Ieskaties ciešāk savā mīļotajā. Tu nobītos, uz mirkli atklādams, ka esmu sieviete, dzīva sieviete, neaizmirstot kvēlojošos asiņu avotus, kurus tev vajadzēs nosusināt.”
“Tava greizsirdība tevi nemaldina. Tā ir taisnība, ka tu padari mani priecīgāku, pilnvērtīgāku un tūkstoškārt dzīvāku. Un tomēr es nespēju likt šai laimei nevērsties pret tevi. Arī akmens dzied skaļāk, kad asinis brīvi riņķo un ķermenis ir možs. Turi mani labāk šajā krātiņā un baro mani trūcīgi, ja vien tu uzdrošinies. Viss, kas tuvina mani slimībai un nāvei, padara mani uzticīgāku. Tikai tad, kad tu liec man ciest, es jūtos drošībā. Tev nevajadzēja piekrist būt man dieva vietā, ja dievu pienākumi tevi biedē, un ikviens zina, ka tie nav nemaz tik patīkami. Tu jau esi redzējis mani raudam. Tagad tev jāiemācās izbaudīt manas asaras. Vai mans kakls nav valdzinošs brīžos, kad tas neapzināti sažņaudzas un saspringst, apslāpējot manu kliedzienu? Tā ir taisnība, ka, nākot pie mums, līdzi jāņem pātaga. Vēl vairāk – deviņu slokšņu pātaga.”
Viņa arīdzan piebilst: “Cik muļķīgs joks?! Bet tu neko nesaproti. Domā, ka es ar tevi tā runātu, ja tevi tik neprātīgi nemīlētu? Un nodotu tās, kuras līdzinās man?”
Viņa turpina: “Tā ir mana iztēle, mani neskaidrie sapņi, kas nemitīgi tevi krāpj. Atbrīvo mani no šiem sapņiem! Pamodini mani! Dari visu nepieciešamo, lai man vairs neatliktu laika pat sapņot par neuzticību tev. (Realitāte katrā ziņā ir mazāk satraucoša.) Bet vispirms parūpējies atstāt savu nospiedumu uz manas miesas, savu zīmi. Ja manu miesu rotā tavas pātagas vai ķēdes atstātās rētas vai gredzeni lūpās, tad tā, lai ikvienam būtu skaidrs, ka es piederu tev. Tik ilgi, kamēr tikšu pērta vai pēc tavas gribas izvarota, es būšu vien doma par tevi, iekāre pret tevi, apmātība ar tevi. Man šķiet, ka to tu vēlies. Jā, es mīlu tevi, un to vēlos arī es.
Ja reiz uz visiem laikiem es neesmu vairs es pati, ja mana mute, mans vēders un manas krūtis vairs nepieder man, tad es kļūstu par radījumu, kas nav no šīs pasaules, bet gan tādas, kurā viss ir mainījis nozīmi. Iespējams, kādu dienu es būšu zaudējusi jebkādas zināšanas par sevi. Ko gan man vairs sniegs bauda un tevis sūtītu neskaitāmu vīriešu pieskārieni, kurus es vairs nespēju atšķirt – un ar kuriem vairs nevaru tevi salīdzināt?”
Lūk, tā viņa runā. Es klausos viņā, un ir skaidrs, ka viņa nemelo. Es cenšos saprast. (Tā ir prostitūcija, no kuras ilgi kaunējos.) Iespējams, ka galu galā degošais apmetnis mitoloģijā nav tikai vienkārša alegorija, nedz arī svētā prostitūcija – vēstures mīkla; iespējams, ka vientiesīgajās dziesmās važas un “es tevi mīlu līdz nāvei” nav tikai vienkāršas metaforas. Nedz arī tas, ko klaidones saka savam sirdsmīļotajam: “Es mīlu tevi tik ļoti, ka tu esi viscaur manī. Dari ar mani, ko vien vēlies.” (Ir savādi, ka, vēloties atbrīvoties no kādas nomācošas sajūtas, mēs piedēvējam to bandītiem un ielasmeitām.) Nevar noliegt, ka Eloiza, rakstīdama Abelāram: “Es būšu tava prostitūta,” – vēlējusies paust ko vairāk, ne vien skaistu frāzi. Neapšaubāmi, “O stāsts” ir kvēlākā mīlestības vēstule, kādu jelkad kāds ir saņēmis.
Tas atsauc atmiņā Holandieti, kas nolādēts klīda pa septiņām jūrām, jo nespēja atrast meiteni, kas būtu gatava ziedot savu dzīvi, lai viņu izglābtu; un bruņinieku Guigemaru, kas gaida meiteni, kura sadziedētu viņa brūces, ciešot viņa dēļ “kā vēl nekad neviena sieviete nav cietusi”. Skaidrs, ka “O stāsts” ir garāks nekā poēma un aprakstīts sīkāk nekā vēstule. Var būt, ka tam arī jānāk no senatnes. Iespējams, vēl nekad nav bijis tik grūti kā šodien, kaut vai tikai saprast to, ko ielās saka zēni un meitenes. Pieļauju, arī to, ko teica Barbadosas vergi. Mēs dzīvojam laikā, kad visvienkāršākajām patiesībām neatliek nekas cits, kā atgriezties pie mums kailām pūces maskā (gluži kā O).
Nereti iznāk dzirdēt pieklājīga izskata saprātīgus cilvēkus labprāt runājam par mīlestību tā, it kā tā būtu vien tukša izjūta, kas neatstāj nekādas sekas. Viņi teic, ka tā, protams, sniedz baudu un ka šī divu epidermu saskare nenotiek bez abpusēja šarma, piebilstot, ka šarms vai bauda sniedz pilnību vien tam, kurš prot nezaudēt mīlestības netveramību, tās nepastāvīgumu un, vēl jo vairāk, tās dabisko brīvību. Lai tā būtu, un, ja ir tik viegli diviem pretēja dzimuma (vai arī tā paša dzimuma) cilvēkiem vienam otru iepriecināt, tad viņiem tas jādara, un būtu nepareizi, ja viņi to nedarītu. Tajā visā ir tikai viens vai divi vārdi, kas mani mulsina: vārds “mīlestība” un vārds “brīvība”. Lieki teikt, ka tie katrs izsaka pretējo. Mīlestība ir arī atkarība. To es neattiecinu vienīgi uz baudu, nedz arī eksistenciālu atkarību vai to, kas ir pirms šīs eksistences – mūsu nepārvaramo vēlmi eksistēt. No piecdesmit īpatnējām lietām: divām lūpām (un smaidam līdzīgās grimases, kuru tās veido), no pleca (īpašā veida, kādā tas paceļas un atkal nolaižas), divām acīm (skatiena, reizēm pielaidīgāka, reizēm atturīgāka), visbeidzot no paša neparastākā – ķermeņa un tajā mītošā gara vai dvēseles, kas jebkurā brīdī negaidīti var kļūt spožāks nekā saule vai vēsāks nekā sniegots klajums. Nav viegli tikt tam pāri, jūsu vaimanas mani uzjautrina. Mēs trīcam, redzot šo ķermeni noliecamies, lai sasietu greznās kurpes auklu, un šķiet, ka katrs redz jūs trīcam. Drīzāk pātaga un gredzeni ādā? Kas attiecas uz brīvību… Jebkurš vīrietis vai sieviete, kuri to reiz ir piedzīvojuši, drīzāk slieksies klaigāt, zemiskiem un šausminošiem vārdiem iebilzdami pret to. Jā, “O stāstā” netrūkst šausmu. Taču man dažkārt šķiet, ka tā drīzāk ir ideja, ideju kopums, viedoklis, nevis šī jaunā sieviete, kas ir pakļauta spīdzināšanai.
Patiesība par sacelšanos
Savādi, ka mūsdienās ideja par laimi verdzībā tiek uztverta kā kaut kas jauns. Teju nav palicis vairs nekā no sendienu kārtības, kas ļautu ģimenēm lemt par bērnu dzīvību vai nāvi, nedz skolās piekoptiem miesassodiem un huligānismu, nedz ģimenes audzināšanas, kā arī esam pametuši skumjai sapūšanai pagrabos tos pašus vīrus, kuriem pirms pāris gadsimtiem lepni būtu nocirtuši galvu publiskā vietā. Vienīgais sods, kas mūsdienās tiek īstenots, ir anonīms un nepelnīts. Tas arīdzan ir neskaitāmas reizes nežēlīgāks.
Mūsdienās karš spēj vienā mirklī iznīcināt pat veselu pilsētu. Tēva, skolotāja vai mīļākā pārmērīgais maigums ir cena, ko maksājam par napalma bumbu paklājiem un atombumbu sprādzieniem. Viss notiek tā, it kā pasaulē eksistētu kāds neizprotams vardarbības līdzsvars, kura dēļ esam zaudējuši gan tā mēru, gan nozīmi. Un es nejūtos sarūgtināts, ka tieši sieviete tos ir atkal atradusi. Tas mani nemaz nepārsteidz.
Taisnību sakot, man pret sievietēm nav tik daudz aizspriedumu, kā mēdz būt parastam vidusmēra vīrietim. Esmu pārsteigts, ka tādas ir (sievietes). Vairāk nekā pārsteigts – neskaidri pārsteigts. Iespējams, tieši tāpēc man viņas šķiet tik brīnišķīgas, jo es nepārstāju viņas apskaust. Kas ir tas, ko es no tiesas apskaužu?
Reizēm mani māc nožēla par aizgājušo bērnību. Tas, ko es nožēloju, nav spēja brīnīties, nedz atklājumu prieks, par ko runā dzejnieki. Nē. Man nāk prātā laiks, kad šķita, ka esmu atbildīgs par visu pasauli. Pamīšus es biju gan bokseris čempions, gan pavārs, gan politiķis orators (jā!), gan ģenerālis, gan zaglis, pat indiānis, koks vai raķete. Man centās iestāstīt, ka tā ir tikai spēle. Jā, protams, jums, pieaugušajiem, tā bija tikai spēle, bet ne man. Es turēju savās rokās visu pasauli ar visām tajā esošajām nelaimēm un briesmām. Es biju visuvarošs. Lūk, ko es vēlos ar to pateikt. Sievietēm visas dzīves garumā ir dota iespēja atgādināt bērnus, kas mēs reiz bijām. Sieviete prot tūkstošiem lietu, kuras neprotu es. Viņa prot šūt. Viņa prot gatavot. Viņa zina, kā izdaiļot dzīvokli un kādus interjera stilus var savienot (es nesaku, ka viņa to visu prot nevainojami, taču arī es nebiju nevainojams indiānis). Viņa zina arī vēl daudz ko vairāk. Viņu iepriecina gan suņi, gan kaķi; viņa prot sarunāties ar šiem pa pusei jukušajiem bērniem, kuriem mēs ļaujam dzīvot starp mums. Viņa māca tiem kosmoloģiju, labas manieres, higiēnu un pasakas, un tā var turpināt līdz pat klavierspēlei. Īsumā: jau kopš bērnības mēs nemitīgi sapņojam par vīrieti, kas būtu visu vīriešu apvienojums. Bet tā vien šķiet, ka tāda spēja ir dota katrai sievietei – iemiesot sevī visas sievietes (un visus vīriešus). Un ir kas vēl interesantāks.
Mūsdienās var dzirdēt sakām: lai visu piedotu, pietiek visu saprast. Vai tiešām? Man vienmēr licies, ka sievietēm – lai cik visuvarošas viņas būtu – ir tieši pretēji. Man vienmēr ir bijis pietiekami daudz draugu, kas ir pieņēmuši mani tādu, kāds esmu, un es savukārt esmu pieņēmis viņus tādus, kādi ir viņi, bez mazākās vēlmes pārveidot kādu no mums. Es varu teikt, ka jutos pat iepriecināts – un viņi jutās tāpat – , ka katrs no mums ir tik atšķirīgs. Bet nav tādas sievietes, kas necenstos mainīt vīrieti, kuru mīl, tai pašā laikā mainot arī sevi. Tā, it kā sakāmvārds melotu, un pietiek visu saprast, lai nekad neko nepiedotu.
Nē, Paulīne Ražē sev daudz ko nepiedod. Un, lai šo visu pabeigtu, es vaicāju sev, vai viņa pat nedaudz nepārspīlē. Vai šīs viņai līdzīgās sievietes ir tik līdzīgas, kā viņai šķiet. Taču šī līdzība ir tieši tas, ko lielākā daļa cilvēku vēlas viņai pārlieku dedzīgi piedēvēt.
Vai ir vērts skumt par Barbadosas vergu aizvainojumu sarakstu? Godīgi sakot, mani māc bailes, ka cienījamais anabaptists, kurš šo sarakstu veidoja, daļā, kas veltīta izlīgumam, būs to sagriezis kājām gaisā, pievienojot neskaitāmas banalitātes, piemēram, ka vienmēr būs vergi (ko iespējams secināt, balstoties uz vērojumu), ka viņi vienmēr paliks nemainīgi (lūk, tas ir diskutējams jautājums), ka vajag samierināties ar situāciju un lieki netērēt laiku savstarpējiem apvainojumiem, ko lietderīgāk būtu izmantot spēļu spēlēšanai, meditācijai vai ikdienas priekiem. Un tā tālāk. Bet es nojaušu, ka viņš neteica taisnību: ka Glenelga vergi bija iemīlējušies savā saimniekā, ka viņi nespēja dzīvot bez viņa un verdzības. Galu galā, tā pati patiesība aizdod “O stāstam” tā ideju, neticamo pieklājību un šo spēcīgo, fanātisko vēju, kas nekad nenorimst.
Žans Polans
O STĀSTS
I
RUASĪ MĪLNIEKI
Kādu dienu O mīļākais ved viņu pastaigāties uz to pilsētas daļu, kur abi nekad nedodas, – Monsurī parku, Monso parku. Pēc pastaigas parkā, plecu pie pleca sēžot zāliena malā parka nomalē kādas ielas stūrī, vietā, kur nekad nav tikuši novietoti taksometri, viņi pamana automašīnu ar skaitītāju, kas līdzinās taksometram.
– Kāp iekšā, – viņš saka.
Viņa iekāpj. Ir rudens, un drīz sāks krēslot. Viņa ir tērpusies kā vienmēr: augstpapēžu kurpes, kostīms ar plisētiem svārkiem, zīda blūze, gari cimdi, kas sniedzas pāri kostīma piedurknēm, un bez cepures. Ādas somiņā atrodas identifikācijas dokumenti, pūdernīca un lūpu krāsa. Taksometrs sāk liegi slīdēt, pirms vēl vīrietis ir bildis kādu vārdu šoferim. Viņš aizver logu saulessargus mašīnas abās pusēs, kā arī aizmugures logam. Viņa ir novilkusi cimdus, domādama, ka vīrietis vēlas viņu noskūpstīt vai ļauties viņas glāstiem. Taču viņš saka:
– Tev nav ērti, ļauj man paņemt tavu somu.
Viņš noliek somu, lai viņa nevarētu to aizsniegt, un piebilst:
– Tev mugurā ir arī pārlieku daudz drēbju. Atsprādzē zeķturus, norullē zeķes virs ceļiem. Lūk, zeķu prievītes.
Viņa ir nedaudz noraizējusies, taksometrs ir uzņēmis ātrumu, un viņu māc bailes, ka šoferis varētu paskatīties atpakaļ. Beidzot zeķes ir norullētas, viņu pārņem kauns, sajūtot savas kājas kailas un brīvas zem zīda apakšveļas. Arī atsprādzētie zeķturi ir brīvi noslīdējuši.
– Atsprādzē zeķturu jostu, – viņš piebilst, – un novelc biksītes.
To izdarīt ir viegli, pietiek tikai noslidināt rokas pāri gurniem un nedaudz pacelties. Viņš izņem no viņas rokām jostu un biksītes, atver viņas somu un ieliek tās tajā, tad saka:
– Tu nedrīksti sēdēt uz apakšveļas un svārkiem, tie jāpaceļ, un tev jāapsēžas tieši uz sēdekļa.
Sēdeklis, izgatavots no mākslīgās ādas, ir slidens un auksts, ir satraucoši sajust to pielīpam pie augšstilbiem. Tad viņš teic:
– Tagad uzvelc atpakaļ cimdus.
Taksometrs joprojām brauc, un viņa neuzdrīkstas prasīt, kāpēc Renē nekustas un vairs neko nesaka, vai arī – ko tas viss varētu nozīmēt, viņai nekustīgai, klusējošai, tik izģērbtai un tik neaizsargātai, tērptai cimdos, melnā automašīnā dodoties nezināmā virzienā. Viņš nav neko pavēlējis, ne arī aizliedzis, taču viņa neuzdrošinās nedz sakrustot kājas, nedz sakļaut ceļus. Abas rokas, ietērptas cimdos, saspringti turas pie krēsla katra savā pusē.
– Lūk! – viņš pēkšņi paziņo. – Lūk, – taksometrs apstājas skaistā alejā zem koka – tās ir platānas – nelielas, viesnīcai līdzīgas mājas priekšpusē, kas, ērti iekārtojusies starp pagalmu un dārzu, līdzinās Senžermēna priekšpilsētas mazajām privātmājām. Ielas gaismas atrodas atstatus, automašīnā joprojām valda krēsla, un laukā līst.
– Nekusties, – Renē saka. – Sēdi pavisam nekustīgi. – Viņa roka tuvojas viņas blūzes apkaklītei, atsien lenti, tad atpogā pogas. Viņa nedaudz izriež krūtis, domādama, ka viņš vēlas tās noglāstīt. Nē. Viņš tikai taustās pēc krūštura lencītēm, ar mazu kabatas nazīti pārgriež tās un noņem krūšturi. Tagad zem blūzes, kuru viņš ir atkal aizpogājis, krūtis ir brīvas un kailas tāpat kā viss viņas augums, viņas gurni un vēders, no jostasvietas līdz ceļgaliem.
– Klausies, – viņš saka. – Tagad tu esi gatava. Es tevi šeit atstāju. Tu izkāpsi un piezvanīsi pie durvīm. Tu sekosi tam, kurš tās atvērs, un darīsi to, ko viņi tev pavēlēs. Ja tūliņ pat nedosies iekšā, viņi dosies tevi meklēt; ja tūliņ pat nepakļausies, viņi tevi piespiedīs pakļauties. Tava soma? Nē, tev tā vairs nav vajadzīga. Tu esi tikai meitene, kuru es viņiem piegādāju. Jā, jā, es būšu šeit. Ej!
Cita versija ar tādu pašu sākumu ir vienkāršāka un tiešāka: jauna sieviete, tāpat ģērbusies, sava mīļākā un nezināma drauga pavadībā tika vesta mašīnā. Svešinieks stūrēja, mīļākais sēdēja blakus jaunajai sievietei, un nezināmais draugs jaunajai sievietei izskaidroja, ka viņas mīļākajam dots uzdevums viņu sagatavot, ka viņš gatavojas sasiet viņas cimdotās rokas aiz muguras, atsprādzēt un norullēt viņas zeķes, atraisīt zeķturu jostu, novilkt biksītes un krūšturi un aizsiet viņai acis. Ka pēc tam viņa tiks nogādāta pilī, kur tai tiks doti norādījumi, kas būs jādara. Un, patiesi, tiklīdz viņa bija izģērbta un sasieta, pēc pusstundas, pavadītas ceļā, viņi palīdzēja tai izkāpt no mašīnas, lika spert dažus soļus augšup, pēc tam joprojām ar apsēju uz acīm iziet pa vienām vai divām durvīm. Viņa attapās ar noņemtu apsēju viena stāvam tumšā istabā, kur viņi to atstāja pusstundu vai stundu, vai divas stundas, es precīzi nezinu, taču tā šķita kā mūžība. Kad beidzot durvis atvērās un iedegās gaisma, bija redzams, ka viņa gaidījusi ļoti ikdienišķā, ērti iekārtotā un tomēr īpatnējā istabā: ar biezu paklāju uz grīdas, taču bez mēbelēm, turklāt visas četras sienas ieskāva skapji. Durvis bija atvērušas divas sievietes, divas jaunas un skaistas sievietes, tērpušās kā pievilcīgas astoņpadsmitā gadsimta istabenes: garos un kuplos viegla materiāla svārkos, kas apslēpj pēdas, un priekšpusē sasienamā vai saāķējamā cieši pieguļošā korsetē, kas izceļ krūtis. Kaklu rotāja mežģīnes, un tērpam bija pusgaras piedurknes. Viņu acis un lūpas bija uzkrāsotas. Kaklu ieskāva cieša kaklasiksna, un uz rokām bija ciešas aproces.
Tālāk es zinu, ka viņas atraisīja O aiz muguras sasietās rokas, pateica, ka viņai jāizģērbjas, ka viņa tiks nomazgāta un ka viņai tiks uzklāta kosmētika. Tad O tika izģērbta un drēbes ieliktas vienā no skapjiem. Viņai netika ļauts mazgāties vienai, un mati tika ieveidoti kā frizētavā, liekot sēdēt vienā no tiem lielajiem krēsliem, kuru atzveltni var nolaist zemāk, kad tiek mazgāti mati, un atkal iztaisnot, lai tos izžāvētu un ieveidotu. Tas vienmēr aizņem vismaz stundu. Patiesībā tas ilga vairāk nekā stundu, taču O sēdēja šajā krēslā kaila un viņai tika aizliegts sakrustot kājas vai sakļaut tās kopā. Tā kā viņas priekšā bija liels spogulis, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem un uz kura nebija neviena plaukta, viņa sevi redzēja šādi atvērtu ik reizi, kad palūkojās spogulī.
Kad viņa bija gatava un grims uzklāts, plakstiņi viegli ieēnoti, lūpas spilgti sarkanas, krūšu gali un oreols ietonēti rozā, kaunuma lūpu maliņas iekrāsotas sarkanas, paduses, kaunuma kalns, kā arī vieta starp augšstilbiem, bedrīte starp krūtīm un plaukstu locītavas bagātīgi iesmaržinātas, viņa tika ievesta istabā, kur trīsdaļīgā spogulī un ceturtajā spogulī pie sienas varēja sevi labi apskatīt. Viņai tika teikts, lai apsēžas uz sola pa vidu spoguļiem un gaida. Sola sēdeklis bija pārklāts ar melnu, nedaudz raupju ādu, paklājs bija melns, un sienas sarkanas. Viņai kājās bija sarkanas rītakurpes. Pa mazās guļamistabas plašo logu varēja redzēt skaistu, tumšu parku. Lietus bija norimis, koki šūpojās vējā, mēness rotājās augstu starp mākoņiem. Es nezinu, cik ilgi viņa atradās sarkanajā guļamistabā un vai tur patiesi bija viena, kā viņai šķita, vai arī kāds viņu vēroja caur slēptu atveri sienā. Taču es droši zinu, ka, tiklīdz abas sievietes atgriezās, vienai rokās bija drēbnieka mērlente un otrai – grozs. Kopā ar viņām bija vīrietis, tērpies garos purpurkrāsas rītasvārkos ar platām, galos sašaurinātām piedurknēm, un tie, viņam ejot, pavērās. Bija redzams, ka zem halāta cieši pieguļošas bikses nosedz kājas un augšstilbus, taču atstāj neaizsegtus dzimumorgānus. Šos dzimumorgānus O ieraudzīja vispirms, līdzko viņš spēra pirmo soli, tad pātagu, veidotu no ādas sloksnēm, ko viņš bija aizspraudis aiz jostas. Pēc tam viņa pamanīja, ka vīrieša seju slēpj melna maska, ar melnu restotu audumu aizsedzot pat acis, un visbeidzot – viņam bija arī melni smalkādas cimdi. Uzrunājot ar “tu”, viņš lika viņai nekustēties un sievietēm pasteigties. Sieviete, kurai bija mērlente, nomērīja O kaklu un plaukstu locītavas. Grozā, kuru turēja otra sieviete, bija viegli atrast atbilstoša lieluma kaklasiksnu un aproces. Lūk, kā tās bija izgatavotas: veidotas no vairākām ādas sloksnēm (katra kārta bija pietiekami plāna, kopumā ne biezāka kā pirksts), to aizdares sistēma darbojās automātiski kā piekaramajai atslēgai, kas var tikt atvērta tikai ar nelielu atslēgu. Tieši pretī slēdzenei ādas slokšņu vidū atradās cieši pieguļošs metāla gredzens, ko varēja savienot ar aproci, ja rastos vēlēšanās to piestiprināt, taču aproces pārāk cieši piegūla rokām un kaklasiksna pārāk cieši piegūla kaklam – tiesa, ne tik cieši, lai savainotu – , ka nebija iespējams tur ievietot pat visšaurāko virvi. Pēc tam kaklasiksna un aproces tika apliktas O ap kaklu un plaukstu locītavām, un tad vīrietis pavēlēja viņai piecelties. Viņš apsēdās viņas vietā uz ādas sola un lika tuvoties, līdz viņa pieskārās tā ceļiem. Viņš ieslidināja cimdā tērpto roku starp viņas augšstilbiem un pārlaida pāri krūtīm, un paziņoja, ka viņa tiks iepazīstināta tās pašas dienas vakarā, pēc vakariņām, kuras tā ieturēs viena. Viņa, joprojām kaila, patiesi vakariņoja viena nelielā kabīnes veida telpā, kur neredzama roka caur lodziņu pasniedza ēdienus. Beidzot vakariņas bija galā, un abas sievietes ieradās pēc viņas. Guļamistabā viņas sastiprināja abus aproču gredzenus O aiz muguras, pārmeta pāri pleciem garu sarkanu apmetni, piestiprinātu pie kaklasiksnas gredzena. Apmetnis pilnībā nosedza augumu, taču ejot pavērās, un viņa nevarēja to aizvērt, jo rokas bija sastiprinātas aiz muguras. Viena no sievietēm gāja pa priekšu, atverot durvis, otra sekoja, tās aizvērdama. Viņas šķērsoja priekšnamu, divas viesistabas un nonāca bibliotēkā, kur četri vīrieši dzēra kafiju. Viņiem mugurā bija tādi paši gari halāti, kāds bija pirmajam vīrietim, taču nevienam nebija maskas. Tomēr O nepaspēja apskatīt viņu sejas un pārliecināties, vai tur ir viņas mīļākais (viņš tur bija), jo viens no četriem pavērsa pret viņu prožektoru, kas apžilbināja. Neviens nekustējās – nedz abas sievietes blakus viņai katra savā pusē, nedz arī vīrieši viņai pretī, kuri viņu vēroja. Pēc tam gaisma izdzisa; sievietes devās prom. O atkal tika uzlikts acu apsējs, tad viņi lika tai iet uz priekšu. Gandrīz paklūpot, viņa sajuta, ka stāv liesmojošās uguns priekšā, pie kuras iepriekš bija sēdējuši četri vīrieši. Viņa sajuta karstumu un klusumā dzirdēja malkas liego sprakšķēšanu. Viņa stāvēja ar seju pret uguni. Divas rokas pacēla viņas apmetni, divas citas, pārbaudījušas, vai aproces ir sastiprinātas, noslīdēja pāri mugurai līdz gurniem; šīs rokas nebija cimdotas, un viena no tām iekļuva reizē abās atverēs tik spēcīgi, ka O iekliedzās. Kāds smējās, cits teica: – Pagriez viņu, lai varam redzēt krūtis un vēderu. – Viņa tika pagriezta ar gurniem pret no uguns nākošo svelmi. Kāda roka satvēra viņas krūti, kāda mute aptvēra otras krūts galu. Negaidīti viņa zaudēja līdzsvaru un atmuguriski krita (kā rokās piezemējoties?). Viņas kājas tika izplestas un kaunuma lūpas maigi pavērtas; mati liegi pieskārās viņas kāju iekšpusei. Viņa dzirdēja sakām, ka vajadzētu likt tai notupties uz ceļiem. To viņi arī izdarīja.
Šādi viņa jutās ļoti neērti, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi aizliedza sakļaut ceļus, turklāt aiz muguras sasieto roku dēļ viņai vajadzēja saliekties uz priekšu. Tad viņai atļāva nedaudz atliekties atpakaļ – pussēdus uz papēžiem viņa atgādināja dievlūdzēju.
– Jūs nekad neesat viņu sasējis?
– Nē, nekad.
– Nedz arī pēris?
– Arīdzan ne, bet… – Tas bija viņas mīļākais, kas atbildēja.
– Bet… – teica cita balss – ja jūs viņu reizi pa reizei sasienat, ja viņu nedaudz ieperat, un ja viņai tas iepatīkas? Nē. Ir nepieciešams pārvarēt brīdi, kad viņai tas sagādā baudu, piespiežot viņu raudāt.
Tad viņi lika O piecelties un gatavojās atbrīvot viņas rokas, bez šaubām, lai piesietu pie kāda statīva vai sienas, kad pēkšņi kāds ieteicās, ka grib viņu vispirms iegūt, nekavējoties un tai pašā vietā. Tāpēc viņai lika atkal notupties uz ceļiem, šoreiz ar krūtīm atspiežoties pret grīdas spilvenu. Rokas joprojām bija sasietas aiz muguras un gurni slējās augstāk par krūškurvi. Turēdams aiz gurniem, viens no vīriešiem ietriecās viņā, tad brīdi pierima. Trešais, gribot iekļūt visšaurākajā vietā un darot to ar spēku, lika viņai kliegt. Kad viņš palaida O, viņa stenoša un zem acu apsēja šķiežot sāļas asaras, nošļuka uz grīdas, taču tikai tādēļ, lai sajustu kāda ceļus pie savas sejas un saprastu, ka arī viņas mute netiks saudzēta. Visbeidzot viņu atbrīvoja – šo ieslodzīto, tērptu sarkanās skrandās, guļošu uguns priekšā. Viņa dzirdēja, kā tiek piepildītas glāzes, kā viņi dzer un kā čīkst krēsli. Viņi pielika vēl malku ugunij. Pēkšņi tika noņemts acu apsējs. Lielo istabu ar grāmatām pie sienas vāji izgaismoja lampa, kas atradās uz galda, gaisma nāca arī no uguns, kura bija sākusi degt spēcīgāk. Divi vīrieši stāvēja un smēķēja. Trešais sēdēja, turot uz ceļiem pletni, un tas, kurš, glāstīdams krūtis, bija noliecies pāri, bija viņas mīļākais. Visi četri bija viņu ieguvuši, un viņa nebija varējusi noteikt, kurš bija mīļākais.
Viņai tika izskaidrots, ka, kamēr atradīsies šajā pilī, ne vienmēr redzēs to sejas, kuri viņu izmantos vai spīdzinās, un tas nekad nenotiks naktī. Viņa arīdzan nekad nezinās, kurš ir atbildīgs par nodarīto. Tika pateikts, ka tā būs arī tad, kad viņu pērs, izņemot reizes, kad viņi gribēs, lai tā redz, kā tiek pērta. Ka šajā pirmajā reizē viņai netiks uzlikts acu apsējs, taču viņi uzvilks maskas, lai viņa nevarētu tos atšķirt. Mīļākais bija viņu atkal piecēlis kājās un licis viņai, tērptai sarkanajā apmetnī, apsēsties uz krēsla roku balsta iepretī kamīnam, lai viņa klausītos, kas tiem ir sakāms, un redzētu, kas tiem ir rādāms. Viņas rokas joprojām bija sasietas aiz muguras. Viņi parādīja viņai melnu, garu un smalku pātagu, veidotu no tieva bambusa un apvilktu ar ādu, kādas var redzēt jātnieku veikalu vitrīnās; otrā bija ādas pletne, kādu viņa bija redzējusi aizliktu aiz jostas pirmajam vīrietim. Tā bija gara un veidota no sešām sloksnēm, kas galos sasietas mezglā. Bija arī trešā pletne no plānām sloksnēm, kuru galos bija vairāki mezgli un kuras viscaur bija stīvas, it kā būtu mērcētas ūdenī. To, ka tā patiešām ir, O aptvēra brīdī, kad vīrieši ar to glāstīja viņas vēderu un mudināja atplest augšstilbus, lai viņa labāk sajustu, cik mitras un aukstas ir sloksnes salīdzinājumā ar kājstarpes maigo ādu. Uz galda bija palikušas atslēgas un tērauda ķēdes. Gar vienu bibliotēkas sienu aptuveni pa vidu starp griestiem un grīdu stiepās galerija, kuru balstīja divas kolonnas. Vienā no kolonnām bija iestiprināts āķis; izslējies uz pirkstgaliem un izstiepis roku, vīrietis varēja to aizsniegt. Mīļākais turēja O savās rokās, vienu uzlicis viņai uz pleciem, otra dedzināja vēdera lejasdaļā tik ļoti, ka bija grūti to izturēt. Viņi pateica, ka O rokas tiks atraisītas, taču tikai tādēļ, lai ar aprocēm un tērauda ķēdi piestiprinātu pie kolonnas nedaudz virs galvas. Viņa varēs brīvi kustēties un redzēt, kā tuvojas pātagas sitieni. Lielākoties tiks pērti tikai gurni un augšstilbi. Tam O jau bija gatavota, liekot kailai sēdēt uz sēdekļa mašīnā, kas viņu šeit nogādāja. Tika pateikts arī, ka viens no četriem klātesošajiem vīriešiem, iespējams, vēlēsies iezīmēt viņas augšstilbus ar bambusa pletni, kas atstāj ilgstošas, skaistas un dziļas brūces. Taču tas viss nebūs jāpārcieš uzreiz. Viņai tiks dots laiks, lai kliegtu, cīnītos un raudātu. Viņai tiks ļauts atgūt elpu, taču, tiklīdz viņa būs atguvusies, pēršana atsāksies, vērtējot rezultātu nevis pēc viņas kliedzieniem vai asarām, bet gan pēc vairāk vai mazāk asajām un paliekošajām pātagas sitienu pēdām uz ādas. Viņi norādīja, ka šī pātagas sitienu rezultāta vērtēšanas metode esot arīdzan taisnīga, kā arī padarot bezjēdzīgus upura mēģinājumus pārspīlēt vaimanas, tādējādi mēģinot viņus iežēlināt, kā arī to, ka tā ir ērti lietojama ārpus pils sienām, brīvā dabā parkā, kā tas bieži arī tika darīts, vai arī jebkurā vienkāršā dzīvoklī vai viesnīcas istabiņā, protams, ar nosacījumu, ka tiek lietots mutes aizbāznis (tas arī tika parādīts), kas dod vaļu tikai asarām un apslāpē visus kliedzienus, ļaujot sadzirdēt vien spēcīgākos vaidus.
Tas nekādā ziņā netiks darīts šajā vakarā, tieši pretēji – viņi vēlas dzirdēt O kliedzienus un jo ātrāk, jo labāk. Lepnums, kuru viņa centās nezaudēt, pretojoties un neizdvešot ne skaņas, drīz vien bija zudis. Viņi pat dzirdēja, kā O lūdzas, lai viņu atsien, lai viņi brītiņu rimstas, tikai vienu brītiņu. Mēģinot izbēgt no siksnu dzēlieniem, O tik neprātīgi locījās, ka teju apgriezās ap savu asi apkārt kolonnai, jo ķēde, kas viņu turēja, bija gara un, kaut arī cieši savilkta, tomēr brīvi kustējās. Tāpēc O vēders, augšstilbu priekšpuse un sāni bija gandrīz tikpat pātagas sitienu apzīmogoti kā aizmugure. Uz brīdi tik tiešām apstājušies, viņi apdomājās, lai atkal atsāktu, šoreiz ap viņas vidukli un kolonnu apsējuši virvi. Lai kārtīgi nostiprinātu, viņa tika cieši piesieta pie kolonnas, ķermenis neizbēgami nedaudz sasvērās uz vienu pusi, liekot dibenam izvirzīties uz otru pusi. Tagad sitieni vairs nenomaldījās, ja nu vienīgi apzināti. Ņemot vērā veidu, kādā mīļākais viņu šeit nogādājis, O varēja būt sapratusi, ka, lūdzoties pēc apžēlošanas, viņš vistiešākajā veidā savu nežēlību divkāršotu. Tik lielu apmierinājumu viņš guva, O sitot vai liekot sist. Tas bija nepārprotams viņa varas pierādījums. Un patiesi, viņš pirmais norādīja, ka ādas pletne, kas bija likusi viņai vaidēt sākumā, atstāj daudz mazāk nospiedumu uz ķermeņa (salīdzinājumā ar tiem, kādi tika iegūti ar mērcēto slokšņu pātagu un jātnieku pātagas pirmo sitienu), ļaujot paildzināt ciešanas, kā to bija iztēlojušies. Viņš vēlējās, lai netiktu lietota neviena cita pletne, tikai šī. Tikmēr viens no četriem vīriešiem, kuram sievietēs patika tikai tas, kas viņām bija kopīgs ar vīriešiem, O pieejamās pēcpuses un tās centienu izvairīties no sitieniem (kas situāciju padarīja vēl vilinošāku) savaldzināts, pieprasīja pārtraukumu, lai to izbaudītu. Viņš pavēra abus sēžamvietas vaigus, roku pieskārieniem dedzinot, un iekļuva viņā, tiesa gan, ar grūtībām, vienlaikus norādot, ka šī piekļuve jāpadara pieejamāka. Vīrieši vienojās, ka tas ir iespējams un ka tas tiks darīts.
Pirms jaunā sieviete – atraisīta, grīļodamās un gandrīz zaudējusi samaņu, tērpta sarkanajā apmetnī – tika nogādāta tai paredzētajā cellē, viņai lika apsēsties lielā krēslā pie kamīna, lai detalizēti izskaidrotu noteikumus, kas jāievēro, kamēr uzturēsies pilī, kā arī ikdienas dzīvē pēc tam, kad būs devusies prom (kas nenozīmēja brīvības atgūšanu). Atskanēja zvans. Abas jaunās sievietes, kas bija O sagaidījušas, atnesa drēbes, kas, uzturoties pilī, viņai būs jānēsā, kā arī atpazīšanas zīmes, lai tie, kas ir bijuši pils saimnieki pirms viņas ierašanās, un tie, kas tādi būs pēc viņas aiziešanas, varētu viņu atpazīt. Tērps līdzinājās abu sieviešu tērpiem: virs no vaļa kaula izgatavotās korsetes, cieši savilktas viduklī, un virs cietinātiem lina apakšsvārkiem bija gara kleita ar kuplu svārku daļu un dziļu izgriezumu, kas tik tikko nosedza ciešās korsetes paceltās krūtis, ko tikai nedaudz aizklāja mežģīnes. Balti apakšsvārki un mežģīnes, korsete un ūdenszaļa satīna kleita. Kad O bija saģērbusies un atkal nosēdināta krēslā pie kamīna, gaišajā ietērpā izskatīdamās vēl bālāka, abas jaunās sievietes, kuras nebija bildušas ne vārda, gatavojās doties prom. Viens no vīriešiem sagrāba vienu un deva zīmi otrai pagaidīt. Satverto viņš atveda atpakaļ pie O un lika pagriezties. Ar vienu roku turot aiz vidukļa un ar otru paceļot svārkus, viņš gribēja O parādīt (kā viņš teica), kāpēc jānēsā tieši šāds kostīms un cik pārdomāti tas darināts, piebilstot: ja rodas vēlēšanās, svārkus var turēt paceltus ar vienkāršu jostu, ļaujot brīvi piekļūt visam, kas ir zem tiem. Turklāt sievietēm pa pili vai parku bieži jāstaigā ar šādi uzrotītiem vai arī priekšpusē līdz viduklim uzlocītiem svārkiem. Jaunajai sievietei bija jāparāda O, kā svārki būs jānēsā: jāuzrullē uz augšu vairākās kārtās (kā matu šķipsna uz ruļļiem), jānostiprina šaurā joslā vai nu tieši pa vidu priekšpusē, lai atsegtu vēdera lejasdaļu, vai tieši pa vidu aizmugurē, lai atsegtu pēcpusi. Abos gadījumos, apakšsvārkiem un kleitai krītot kaskādē, veidojās lielas diagonālas ieloces. Tāpat kā O, arī jaunās sievietes gurnus klāja svaigas pātagas sitienu pēdas. Viņa devās prom.
Lūk, runa, ko viņi tad teica O:
– Jūs esat šeit, lai kalpotu saviem saimniekiem. Dienas laikā jūs veiksiet mājas uzkopšanas darbus, kādus mēs jums uzticēsim, proti, tīrīt, sakārtot grāmatas vai izkārtot ziedus, vai apkalpot pie galda. Neko sarežģītāku. Taču, kolīdz kāds jums veltīs pirmo vārdu vai dos zīmi, jūs vienmēr pārtrauksiet darāmo, lai pildītu savu vienīgo patieso pienākumu, proti, aizdotu sevi. Jūsu rokas nepieder jums, nedz arī jūsu krūtis, nedz, un jo īpaši, kāda no jūsu ķermeņa atverēm, kuras mēs varam izpētīt un kurās pēc savas patikas iekļūt. Īpaši uzsveru, lai jūs to vienmēr paturētu prātā vai atcerētos tik bieži, cik iespējams, ka jūs esat zaudējusi tiesības sevi aizklāt, mūsu klātbūtnē jūs nekad pilnībā neaizvērsiet lūpas un nesakrustosiet kājas, un nesakļausiet ceļus (kā bija jūsu atbraukšanas brīdī, kad mēs jums to aizliedzām). Tas kalpos kā atgādinājums gan jums, gan mums, ka jūsu mute, jūsu vēders un augšstilbi mums ir atvērti. Mūsu klātbūtnē jūs nekad nepieskarsieties savām krūtīm, korsete tās atsegs tā, lai tās piederētu mums. Dienā jūs būsiet apģērbusies, taču pacelsiet svārkus, ja mēs jums to pavēlēsim; ikviens pēc vēlēšanās ar atsegtu seju varēs jūs izmantot veidā, kādā viņš to vēlas, taču ar vienu nosacījumu – nelietojot pātagu. Pātaga tiks likta lietā tikai starp saulrietu un saullēktu. Taču vēl bez pēršanas, ko saņemsiet no ikviena, kurš to vēlēsies, vakarā tiksiet sodīta ar pātagu par noteikumu neievērošanu dienas laikā, proti, par pienākumu nepildīšanu vai acu pacelšanu un skatīšanos uz to, kurš ar jums runā vai jūs izmanto. Jūs nedrīkstat skatīties nevienam no mums sejā. Apģērbos, kādus valkājam naktīs un kāds man ir mugurā šobrīd, mūsu dzimumorgāni ir atsegti, taču tas nav paredzēts mūsu ērtībām, tas būtu tikpat ērts, arī tos aizsedzot. Tas parāda mūsu nekaunību, lai jūsu skatiens tiktu vērsts tikai uz šo vietu un nekur citur, lai jūs iemācītos, ka šis ir jūsu saimnieks, kuram jūsu lūpas ir paredzētas vispirms. Dienā, kad būsim ģērbušies ikdienišķi un jūs būsiet ģērbusies kā tagad, tiks piemēroti tie paši nosacījumi, un jūs tiksiet tikai sodīta, izņemot reizes, kad pēc mūsu pavēles atvērsiet savu apģērbu un pati to arī aizvērsiet, kad mēs būsim savu paveikuši. Un vēl kas – naktī jūs aplaimosiet mūs tikai ar savām lūpām un atplestiem augšstilbiem, jo jūsu rokas būs sasietas aiz muguras, un jūs būsiet kaila, tāpat kā pirms brīža. Jūsu acis tiks aizsietas tikai tādēļ, lai sagādātu jums ciešanas, un tagad, kad esat redzējusi, kā sodot mēs peram jūs ar pātagu. Jūsu pašas labā sāciet pierast pie pātagas sitieniem, jo, kamēr šeit uzturēsieties, saņemsiet tos katru dienu. Tie nav tik daudz paredzēti, lai sagādātu mums baudu, bet lai jūs izglītotu. Lai apliecinātu teiktā patiesumu, naktīs, kad neviens jūs neiekāros, gaidīsiet, kad sulainis, kurš ir atbildīgs par šo pienākumu, dosies uz jūsu celli, lai sniegtu jums to, ko esat pelnījusi saņemt, bet ko mums nav noskaņojuma īstenot. Mūsu nolūks ar pēršanu, kā arī lietojot ķēdi, kas piestiprināta riņķim pie kaklasiksnas, kas jūs vairāk vai mazāk cieši piesaistīs pie gultas vairākas stundas dienā, ir ne tik daudz sagādāt jums ciešanas, likt kliegt vai šķiest asaras, kā caur šīm ciešanām likt jums sajust savu ierobežotību un iemācīt, ka esat pilnībā veltīta kaut kam ārpus jums esošam. Kad dosieties prom no šejienes, zeltnesī uzvilksiet dzelzs gredzenu, kas ļaus jūs atpazīt. Līdz tam brīdim jūs būsiet iemācījusies pakļauties tiem, kuri nēsā šo zīmi. To ieraugot, lai arī cik ikdienišķs vai vienkāršs būs jūsu apģērbs, viņi zinās, ka zem svārkiem jūs vienmēr esat kaila un ka tas tiek darīts viņu dēļ. Tie, kuriem liksies, ka izturaties pret viņiem necienīgi, atvedīs jūs atpakaļ uz šejieni. Mēs jūs nogādāsim atpakaļ cellē.
Kamēr viņi runāja ar O, abas sievietes, kuras bija atnākušas, lai viņu saģērbtu, stāvēja abās pusēs kolonnai, pie kuras viņa tika pērta, tai nepieskaroties, tā, it kā tā viņas biedētu vai tas būtu aizliegts (visticamāk, tā arī bija). Tiklīdz vīrietis bija beidzis, abas pienāca pie O. Sapratusi, ka jāseko viņām, O piecēlās, turot svārkus, lai nepakluptu, jo nebija radusi valkāt garas kleitas un nejutās stabili kurpēs ar augstu zoli un ļoti augstu papēdi; tikai bieza satīna siksniņa tādā pašā zaļā tonī kā kleita neļāva tām noslīdēt no kājas. Noliecoties viņa pagrieza galvu. Sievietes gaidīja, vīrieši uz viņu vairs neskatījās. O mīļākais spēlējās ar ādas pletni, apsēdies zemē un atspiedies pret grīdas spilvenu, kur viņai vakara sākumā bija likts atbalstīties ar ceļgaliem un elkoņiem. Sperot pirmo soli, lai sekotu sievietēm, O ar svārkiem viegli pieskārās viņam. Viņš pacēla galvu un uzsmaidīja viņai, saucot vārdā, un tad arī piecēlās. Viņš maigi noglāstīja viņas matus, ar pirksta galu pielīdzināja uzacis un maigi noskūpstīja uz lūpām. Skaļi pateica, ka mīl viņu. O, trīcot, izbīļa pārņemta, atskārta, ka atbild viņam:
– Es tevi mīlu! – un ka tā ir taisnība.
Viņš pievilka viņu sev klāt un teica:
– Dārgā, mīļotā! – un noskūpstīja viņas kaklu un vaigu; viņa bija ļāvusi galvai noslīdēt uz viņa pleca, ko klāja purpurkrāsas rītasvārki. Šoreiz klusāk viņš atkārtoja, ka mīl viņu, un jau gandrīz čukstus teica:
– Tu nometīsies ceļos, pieskarsies man un skūpstīsi mani, – un pastūma viņu nost, dodot zīmi sievietēm paiet sānis, lai varētu atbalstīties pret galdu. Viņš bija garš, bet galds nebija pārāk augsts, un viņa garās kājas, ietērptas tādā pašā purpurā kā halāts, bija ieliektas. Vaļējais halāts, apakšdaļā krokojoties, līdzinājās aizkariem, un galda virsma nedaudz izvirzīja viņa apjomīgos dzimumorgānus un gaišo apmatojumu virs tiem. Trīs vīrieši tuvojās. O nometās ceļos uz paklāja zaļās kleitas ielokā. Korsete spieda, krūtis, kuru krūšu galus varēja redzēt, bija vienā augstumā ar mīļākā ceļgaliem.
– Nedaudz vairāk gaismas, – teica viens no vīriešiem.
Kamēr gaisma tika noregulēta tā, lai kristu tieši uz vīrieša dzimumorgāniem un tiem pavisam tuvu esošās viņa mīļākās sejas un rokām, kuras tos bija aptvērušas no apakšas, Renē pēkšņi pavēlēja:
– Atkārto: es jūs mīlu! – O atkārtoja: – Es jūs mīlu! – tik baudpilni, ka lūpas knapi aizskāra dzimumlocekļa galviņu, kuru joprojām klāja maigs miesas slānis.
Trīs vīrieši smēķēdami komentēja viņas darbības ar muti, kas, aptvērusi dzimumlocekli, kustējās pa to augšup un lejup, asaras, kas plūda lejup pa izmocīto seju katru reizi, kad piebriedušais loceklis skāra rīkles aizmuguri, nospiežot mēli un liekot just nelabumu. Tā bija tā pati mute, kas, pa pusei rīstoties, piepildīta ar piebriedušo miesu, joprojām murmināja: – Es jūs mīlu. – Abas sievietes balstīja Renē, katra savā pusē turot viņa rokas uz saviem pleciem. O dzirdēja klātesošo komentārus, taču viņu teikto pārspēja mīļākā vaidi, viņai uzmanīgi pieskaroties – ar bezgalīgu cieņu un lēnām, kā bija radusi to apmierināt. O juta, ka viņas mute ir skaista, jo mīļākajam labpatika tajā sevi ievietot, viņam labpatika, ka tiek publiski glāstīts, un visbeidzot viņam labpatika tajā beigt. Viņa gaidīja viņu tā, it kā tiktu gaidīts dievs, dzirdēja viņa kliedzienu, dzirdēja pārējo smieklus un, kad bija to saņēmusi, saļima ar seju pret grīdu. Sievietes viņu piecēla, un vīrieši ļāva iet. Rīta kurpes klaudzēja pret gaiteņa sarkanajām flīzēm, kur durvis sekoja cita citai, diskrētas un tīras, ar mazām atslēdziņām – tādas durvis ir istabām lielās viesnīcās. O neuzdrošinājās vaicāt, vai katra no šīm istabām ir apdzīvota un kas tajās dzīvo, līdz viena no pavadonēm, tā, kuras balss vēl nebija dzirdēta, teica:
– Jūs dzīvojat sarkanajā spārnā, un jūsu sulaiņa vārds ir Pjērs.
– Kāda sulaiņa? – jautāja O, pārsteigta par runātājas balss maigumu. – Un kā sauc jūs?
– Mani sauc Andrē.
– Un mani – Žanna, – piebilda otra.
Pirmā turpināja: – Tas ir sulainis, kuram ir atslēgas, kurš jūs saķēdēs un pēc tam ķēdes atkal noņems, kurš jūs pērs tad, kad nevienam citam nebūs laika to darīt.
– Pagājušajā gadā es dzīvoju sarkanajā spārnā, – teica Žanna, – arī Pjērs tad jau bija šeit. Viņš bieži mēdza naktīs ienākt; sulaiņiem ir atslēgas, un viņiem ir tiesības ienākt tajās istabās, kas atrodas viņu pārraudzībā, un mūs izmantot.
O grasījās jautāt, kāds šis Pjērs ir. Taču tam nepietika laika. Gaiteņa galā viņai lika apstāties pie durvīm, kas precīzi līdzinājās citām, un uz soliņa starp šīm un nākamajām durvīm viņa pamanīja sārtam zemniekam līdzīgu vīru – druknu, ar gandrīz pilnībā noskūtu galvu, mazām melnām, dziļi galvaskausā izvietotām acīm un miesas rievām zem skausta. Viņš bija ģērbies kā sulainis operetē: kreklā ar mežģīņu žabo, kas spraucās ārā no melnas vestes zem īsas sarkanas žaketes. Viņam bija melnas bikses, baltas zeķes un vaskotas ādas kurpes. Pie jostas viņš arī nēsāja ādas siksnu pletni. Rokas klāja sarkanas spalvas. No vestes kabatas viņš izņēma atslēgu, atvēra durvis un ļāva visām trīs sievietēm ieiet, sakot:
– Es aizvēršu, kad jūs būsiet beigušas. Zvaniet.
Celle bija maza, un patiesībā tur bija divas telpas. Durvis, kas veda uz gaiteni aizvērās, un sievietes stāvēja priekštelpā, kas veda cellē. Citas durvis veda uz vannasistabu. Tieši pretī durvīm atradās logs. Kreisajā pusē pie sienas balstījās kvadrātveida gultas gals; gulta bija ļoti zema un pārklāta ar kažokādu. Telpā citu mēbeļu nebija, arī spoguļa ne. Sienas bija gaiši sarkanas, paklājs – melns. Andrē paskaidroja, ka tā nav gulta, bet matracis uz platformas, ko sedz melns garspalvains audums, kas līdzinās kažokādai. Spilvens, tikpat plakans un ciets kā matracis, bija pārklāts ar to pašu garspalvaino audumu. Vienīgais priekšmets, kas atradās pie sienas apmēram tādā pašā augstumā virs gultas kā no grīdas bibliotēkā pie kolonnas piestiprinātais āķis, bija liels mirdzoša tērauda gredzens, no kura tieši līdz gultai stiepās gara tērauda ķēde, tās cietajiem savienojuma gredzeniem veidojot nelielas lāsītes. Ķēdes otrs gals izstieptas rokas attālumā ar piekaramo atslēgu bija piestiprināts pie āķa.
– Mums jāsagatavo jums vanna, – teica Žanna.
– Es atsiešu kleitu.
Vienīgais neparastais vannasistabas aprīkojums bija turku stila tualete, ierīkota stūrī vistuvāk durvīm, un sienas, pilnībā noklātas spoguļiem. Žanna un Andrē neļāva O kāpt ūdenī, tiklīdz viņa bija kaila. Viņas iekāra O kleitu skapī pie izlietnes, kur jau bija ieliktas rīta kurpes un sarkanais apmetnis. Sievietes palika kopā ar O līdz brīdim, kad viņai nācās tupties uz porcelāna pamatnes savu atspulgu ielenkumā, tikpat neaizsargātai kā bibliotēkā brīdī, kad nezināmas rokas viņu pakļāva.
– Sagaidiet atnākam Pjēru, – teica Žanna. – Un jūs redzēsiet.
– Kāpēc Pjēru?
– Kad viņš ieradīsies jūs pieķēdēt, iespējams, viņš liks jums pietupties.
O juta, ka nobāl. – Bet kāpēc? – viņa jautāja.
– Tāpēc, ka jums tas būs jādara, – atbildēja Žanna.
– Taču jums ir paveicies.
– Kāpēc paveicies?
– Vai jūs šeit nogādāja mīļākais?
– Jā, – teica O.
– Viņi pret jums izturēsies daudz nesaudzīgāk.
– Es nesaprotu…
– Drīz sapratīsiet. Es dodu Pjēram signālu. Mēs pie jums ieradīsimies rīt no rīta.
Dodoties prom, Andrē smaidīja, un Žanna, pirms sekoja, noglāstīja O krūšu galus. O, pilnīgi apjukusi, stāvēja pēdu no gultas. Viņa bija kaila, ja neskaita ādas kaklasiksnu un aproces, kuras ūdens mazgājoties bija padarījis vēl cietākas un ciešākas.
– Tātad, daiļā dāma, – ienākdams noteica sulainis un saņēma abas viņas rokas. Viņš ieslidināja aproču gredzenus vienu otrā, cieši sastiprinot roku locītavas, un ievietoja tos gredzenā viņai pie kakla. Tādējādi viņas rokas bija savienotas pie kakla kā lūdzoties. Vien atlika viņu pieķēdēt pie sienas ar ķēdi, kas gulēja uz gultas un bija piestiprināta pie gredzena virs tās. Sulainis atkabināja āķi, ar kuru bija piestiprināts otrs ķēdes gals, un vilka to, lai saīsinātu. O bija spiesta pārvietoties uz gultas priekšgalu, kur viņš lika tai apgulties. Ķēde gredzenā noklikšķēja un tik cieši nofiksējās, ka jaunā sieviete varēja pārvietoties vien tiktāl, cik plata bija gulta, vai arī piecelties kājās abās gultas galvgaļa pusēs. Tā kā ķēde vilka kaklasiksnu atpakaļ, bet rokas vilka to uz priekšu, līdzsvars tika panākts, savienotās rokas noguldot uz kreisā pleca, uz kura pusi noliecās arī galva. Sulainis pārklāja O melno segu, taču tikai pēc tam, kad bija saliecis viņas kājas pie krūtīm, lai brīdi aplūkotu atvērumu starp kājām. Viņš vairāk nepieskārās, arī neko neteica, vien izslēdza gaismu pie sienas un aizgāja. Gulēdama uz kreisā sāna, viena tumsā un klusumā, sakarsusi zem abām biezajām kažokādas segām un spiesta gulēt nekustīgi, O sev jautāja, kādēļ labpatika viņā tik ļoti saplūst ar ciešanām jeb kādēļ ciešanas viņai sagādā tādu labpatiku. Viņa atskārta, ka visvairāk nomāc atņemtā spēja darboties ar rokām – ne tādēļ, lai ar tām aizstāvētos (vai viņa maz gribēja sevi aizstāvēt?), bet brīvas tās būtu paudušas žestus, būtu mēģinājušas atraidīt rokas, kas viņu sagrāba, miesu, kas viņā ieurbās, tās būtu aizsargājušas gurnus no pātagas. Viņi tai bija atņēmuši rokas. Arī ķermenis zem kažokādas nebija pieejams; savādi, ka viņa nespēja aizsniegt pašas ceļgalus vai pieskarties vēdera lejasdaļai. Smeldzošās kaunuma lūpas starp kājām bija viņai nepieejamas un, iespējams, smeldza tāpēc, ka O apzinājās, ka tās ir atvērtas ikvienam, kurš to vēlas, arī sulainim Pjēram, ja viņš vēlētos viņu iegūt. Viņa bija pārsteigta, ka atmiņas par saņemtajiem pātagas sitieniem lika justies pavisam mierīgai, taču satrauca doma, ka nevar nekļūdīgi noteikt, kurš no četriem vīriešiem divas reizes vardarbīgi iekļuva viņas pēcpusē, kā arī, vai abās reizēs tas bija viens un tas pats vīrietis un vai tas bija viņas mīļākais. O viegli pagriezās uz vēdera, atceroties, ka mīļākajam patika viņas pēcpuses atvere un ka, izņemot šo vakaru (ja tas bija bijis viņš), viņš tajā ne reizi nebija iekļuvis. Viņa gribēja, lai tas būtu bijis viņš. Vai viņa viņam to pajautās? Ak?! Nekad! Viņa vēlreiz atsauca atmiņā roku, kas mašīnā bija atsprādzējusi viņas zeķturu jostu un novilkusi biksītes, kā arī papletusi prievītes, lai viņa varētu norullēt uz leju zeķes virs ceļiem. Tik dzīvs bija šis tēls, un aizmirsusi, ka rokas ir sasaistītas, viņa lika ķēdei iežvadzēties. Ja atmiņas par spīdzināšanu ir tik neizteiksmīgas, kāpēc viena doma, kaut vai tikai šis viens vārds, viens skatiens pātagas virzienā liek viņas sirdij smagi dauzīties un bailēs aizvērt acis? Viņa nespēja nedomāt par to, vai tās ir tikai bailes; viņu pārņēma panika: viņi vilks ķēdi, kamēr viņa piecelsies gultā stāvus, un pērs viņu, ar vēderu pieplakušu pie sienas, un pērs viņu, pērs… vārds neizgāja no prāta. Pjērs viņu pērs, bija teikusi Žanna. “Jums ir paveicies,” Žanna bija sacījusi, “viņi pret jums izturēsies daudz nesaudzīgāk.” Ko viņa ar to domāja? O nejuta neko citu kā tikai kaklasiksnu, aproces un ķēdi. Ķermenis slīdēja projām. Viņa iemiga.
Nakts pēdējās stundās, kad tā ir vistumšākā un aukstākā, tieši pirms saullēkta, Pjērs atkal parādījās. Viņš ieslēdza vannasistabā gaismu, atstājis durvis atvērtas. No tām kvadrātveida stars meta blāvu gaismu tieši uz gultas vidu, tai vietā, kur O ķermenis, niecīgs un saritinājies, veidoja nelielu pacēlumu zem segas. Viņš klusi pavilka nost segu. Tā kā O gulēja uz kreisā sāna, ar seju pret logu un nedaudz pievilktiem ceļiem, viņam pavērās O pēcpuse, kas uz melnās kažokādas izskatījās ļoti balta. Viņš izņēma spilvenu no viņas galvapakšas un pieklājīgi teica:
– Vai jūs varētu piecelties stāvus, lūdzu? – Un, tiklīdz viņa bija uz ceļiem, ko, pieķeroties pie ķēdes, pati spēja paveikt, viņš, pieturot aiz elkoņiem, palīdzēja viņai nostāties ar seju pret sienu. Gulta bija melna, un tajā krītošais gaismas stars vāji izgaismoja vien viņas ķermeni, bet ne sulaiņa kustības. Neredzot viņa nojauta, ka viņš atāķē ķēdi no savienojuma, lai piekārtu pie cita posma, kur tā paliktu cieši pieķēdēta, un juta, ka ķēde kļūst brīvāka. Kailās kājas iegrima gultā, tomēr viņa stāvēja stabili. Viņa neredzēja arī to, kas Pjēram bija piestiprināts pie jostas. Tā nebija ādas pletne, bet gan melna jātnieku pātaga, līdzīga tai, ar kādu tikai divas reizes viņa teju maigi tika pērta, būdama pieķēdēta pie kolonnas. Pjērs bija uzlicis kreiso roku uz viņas vidukļa. Matracis nedaudz iegrima, tāpēc, lai atgūtu līdzsvaru, viņš uz tā uzlika labo kāju. Reizē ar svilpienu, ko viņa tumsā izdzirdēja, O sajuta pār saviem gurniem pāršalcam neizturamu, dedzinošu sāpi. Viņa kliedza. Pjērs zvetēja no visa spēka. Viņš negaidīja, kamēr kliedziens norimst, un sita vēl četras reizes, katru reizi tēmējot pātagu vai nu augstāk, vai zemāk par iepriekšējo reizi, tādējādi atstājot skaidri saskatāmus nospiedumus. Pat tad, kad viņš bija norimis, O joprojām kliedza, un asaras plūda atvērtajā mutē.
– Esiet tik laba un pagriezieties, – viņš teica, un, pilnīgi apjukusi, viņa nepretojās. Neatlaidis jātnieku pātagu, kuras kāts pieskārās O viduklim, viņš satvēra viņas gurnus. Kamēr viņa bija ar seju pret viņu, viņš ļāva tai nedaudz atgūties, lai pēc tam no visa spēka triektu pātagu pret viņas augšstilbu priekšpusi. Tas ilga piecas minūtes. Kad viņš devās prom, izslēdzis gaismu un aizvēris vannasistabas durvis, O pie ķēdes tumsā vaidēdama sāpēs valstījās gar sienu. Līdz pat rītausmai viņa centās sevi nomierināt un pārtraukt drudžaino kustēšanos gar sienu, kuras mirdzošais perkals bija kļuvis mitrs no viņas savainotās ādas. Lielais logs, pret kuru viņa, balstīdamās uz sāna, bija pagriezusies, atradās austrumos un stiepās no griestiem līdz pat grīdai. Tam nebija aizkaru, vien sienas krāsai pieskaņots sarkans priekškars, kas to ietvēra no abām pusēm un vietā, kur bija sasiets kopā, krita nekustīgās ielocēs. O vēroja, kā lēnām uzaust bāls rīts, izkliedinādams miglu starp asteru puduriem zem loga, līdz beidzot parādījās arī papele. Kaut arī nebija vēja, laiku pa laikam dzeltenas lapas griezdamās nokrita zemē. Aiz violeto asteru lauka pletās zāliens, kura galā atradās aleja. Atausa diena, un O jau krietnu laiku nebija pakustējusies. Alejā, stumjot ķerru, parādījās dārznieks. Bija dzirdama metāla riteņu čīkstoņa, tiem ripojot pa grants ceļu. Logs bija tik liels un istaba tik maza un gaiša, ka, ja viņš tuvotos, lai sagrābtu pie asterēm nokritušās lapas, viņš redzētu O kailu pieķēdētu pie gultas un pātagas atstātās pēdas uz viņas augšstilbiem. Savainotās vietas – šauras rievas, daudz tumšākas nekā sienas sarkanā krāsa – bija pietūkušas. Kur gulēja viņas mīļākais, kā tam patika gulēt mierīgos rītos? Kurā istabā? Kurā gultā? Vai viņš apzinājās, kādām ciešanām ir pakļāvis viņu? Vai viņš to izlemj? O domāja par ieslodzītajiem, kādi attēloti vēstures grāmatās – neskaitāmus gadus vai gadsimtus atpakaļ pieķēdēti, pērti, jau miruši. Viņa negribēja mirt, taču, ja ciešanas ir cena, kas jāmaksā par to, lai mīļākais turpinātu viņu mīlēt, viņas vienīgā vēlēšanās ir, lai viņš justos apmierināts, ka viņa to pārcietusi. Viņa gaidīja, maiga un klusējoša, kad viņu nogādās atpakaļ pie viņa.
Nevienai no sievietēm nebija atslēgas, nedz durvju, nedz ķēžu, nedz aproču un kaklasiksnu atslēgas, taču visi vīrieši, iekārtas gredzenā, nēsāja trīs atslēgas, no kurām viena atvēra vai nu visas durvis, vai visas slēdzenes, vai visas kaklasiksnas. Arī sulaiņiem tādas bija. Taču no rīta, kad sulaiņi, kuriem bija bijusi nakts maiņa, gulēja, kāds no saimniekiem vai arī cits sulainis ieradās, lai atslēgtu slēdzenes. Vīrietis, kurš ienāca O istabā, bija tērpies ādas jakā, jātnieku biksēs un zābakos. Viņa nepazina to. Vispirms viņš atslēdza ķēdi pie sienas, un O varēja atslīgt gultā. Pirms atvienot rokas, viņš ieslidināja roku starp viņas augšstilbiem, kā to bija darījis maskā un cimdos tērptais vīrietis, kuru mazajā sarkanajā istabā viņa bija redzējusi pirmo. Iespējams, ka tas bija bijis viņš. Viņa seja bija kalsna un kaulaina, skatiens caururbjošs, līdzīgs tam, kādu iespējams redzēt portretos, kur attēloti padzīvojuši hugenoti, un viņa mati bija pelēki. O izturēja vīrieša skatienu tik ilgi, ka laiks likās bezgalīgs, un tūliņ pat sastinga, atcerējusies, ka viņai aizliegts skatīties uz saimniekiem augstāk par jostasvietu. Viņa aizvēra acis, taču bija jau par vēlu. O dzirdēja vīrieti smejamies un, kad beidzot bija atbrīvotas viņas rokas, sakām:
– Ņemiet vērā, ka pēc pusdienām jūs tiksiet par to sodīta.
Viņš runāja ar Andrē un Žannu, kuras bija ienākušas kopā ar viņu un gaidīja, stāvēdamas katra savā gultas pusē. Pēc tam viņš devās prom. Andrē pacēla spilvenu no grīdas un segu, kuru Pjērs bija nolicis gultas kājgalī, kad bija ieradies O pērt, tikmēr Žanna gultas gala virzienā stūma pārvietojamo galdiņu, uz kura atradās piens, cukurs, maize, sviests un kruasāni.
– Ēdiet ātri, – teica Andrē. – Pulkstenis ir jau deviņi, pēc tam varēsiet gulēt līdz divpadsmitiem. Un, kad izdzirdēsiet zvanu, jums būs jāgatavojas pusdienām. Jūs nomazgāsieties un ieveidosiet matus. Es atnākšu, lai uzklātu jums kosmētiku un sasietu korseti.
Žanna turpināja: – Jums nevajadzēs bibliotēkā apkalpot ātrāk kā pēcpusdienā. Jums būs jāpasniedz kafija, dzērieni un jāseko, lai neizdzistu uguns.
– Bet jūs? – jautāja O.
– Ak, mēs esam atbildīgas tikai par jums pirmās divdesmit četras stundas pēc ierašanās, pēc tam jūs būsiet viena un tiksieties tikai ar vīriešiem. Mēs vairs nevarēsim ar jums runāt, un jūs nevarēsiet runāt ar mums.
– Uzkavējieties, uzkavējieties vēl nedaudz un pasakiet man… – Taču viņai nebija laika pabeigt, jo atvērās durvis. Tas bija viņas mīļākais, un viņš nebija viens. Mīļākais bija ģērbies gluži kā vienmēr, kad tikko izkāpis no gultas un aizdedzinājis pirmo rīta cigareti: strīpainā pidžamā un zilā vilnas halātā ar polsterētiem zīda atlokiem, kuru pirms gada abi kopā bija izvēlējušies. Arī viņa čības bija nonēsātas, vajadzēs nopirkt viņam jaunas. Abas sievietes gandrīz nedzirdami nozuda, taču, tā kā viņas bija pacēlušas svārkus, varēja dzirdēt nošvirkstam zīdu (visi svārki nedaudz skārās pie zemes) – soļi rīta kurpēs uz paklājiem nebija dzirdami. O, kas kreisajā rokā turēja kafijas tasi un otrā kruasānu, sakrustojusi kājas (viena bija taisna, otra saliekta zem viņas) nekustīgi sēdēja gultas malā, kad pēkšņi kafijas tase viņas rokā sāka drebēt un no otras izkrita kruasāns.
– Pacel to, – sacīja Renē. Tie bija pirmie vārdi, ko viņš pateica. Viņa nolika tasi uz galda, pacēla pusapēsto kruasānu un novietoja to blakus tasei. Liels kruasāna gabals bija palicis uz paklāja pie viņas kailajām kājām. Šoreiz noliecās Renē, lai paceltu to. Tad viņš apsēdās blakus O, noguldīja viņu un noskūpstīja. Viņa jautāja, vai viņš viņu mīl. Viņš atbildēja:
– Ak?! Es tevi mīlu! – Uzslējās stāvus un lika arī viņai piecelties, viegli parīvēja viņas aukstās plaukstas un ar lūpām pieskārās viņas brūcēm. Lai gan otrs vīrietis, kurš bija ienācis kopā ar O mīļāko, tobrīd, pagriezies pret viņiem ar muguru, netālu no durvīm smēķēja, viņa nezināja, vai drīkst uz Renē skatīties. Tas, kas notika tālāk, neviesa viņā skaidrību.
– Nāc, lai varam tevi apskatīt, – teica mīļākais un, pievedis viņu pie gultas malas, atzīmēja savam sabiedrotajam, ka viņam ir izrādījusies taisnība, un pateicās par to, piebilstot: ja vēlas, būtu tikai taisnīgi, ja viņš O iegūtu pirmais. Svešinieks, kuru O joprojām neuzdrošinājās uzlūkot, pārslidinājis roku pāri viņas krūtīm un gurniem, lika tai izplest kājas.
– Paklausi, – Renē teica, no mugurpuses turot viņu stāvus, ar labo roku glāstīdams viņas krūti, ar otru turēdams plecu. Svešinieks, apsēdies uz gultas malas un satvēris viņas apmatojumu, pavilka to, lēnām atverot lūpas, kas aizsargā maksts ieeju. Sapratis, ko viņš vēlas, Renē pastūma O uz priekšu, lai viņa būtu pieejamāka, un ar labo roku pārslīdēja tai pār vēderu, ļaujot viņu labāk satvert. Šo glāstu viņa vēl ne reizi nebija pieņēmusi, sevi nepārvarot, teju no kauna vai plīstot pušu, un no kura centās izbēgt pēc iespējas ātrāk, ātrāk, nekā vēl bija to sajutusi, jo tas viņai šķita kā zaimošana. Zaimojošs šķita tas, ka mīļākais bija nometies ceļos, bet tādā pozā vajadzēja būt viņai.
Pēkšņi viņa sajuta, ka vairs no tā neizbēgs, un redzēja, ka ir zaudējusi. Viņa iestenējās brīdī, kad svešas lūpas, piespiedušās miesas pauguram, kas sedza klitora iekšējo daļu, iekvēlināja viņu, ar mēles karsto galiņu iekvēlinot vēl vairāk. Kad lūpas atkal atsāka darboties, viņa ievaidējās vēl spēcīgāk. Viņa sajuta apslēpto punktu piebriestam un kļūstam cietāku, ko ilgs un sūcošs tvēriens ar lūpām un zobiem vairs nelaida vaļā, ilgs un salds kodiens, kas viņu atstāja bez elpas. Viņa vairs nejuta savas pēdas un attapās guļam gultā ar Renē muti uz savas mutes; abas viņa rokas bija piespiedušas O plecus pie gultas, kamēr divas citas rokas pie ceļu locītavām paplēta un piepacēla kājas. Rokām, kas atradās viņai zem gurniem (jo, pastumjot tuvāk nezināmajam, Renē tās bija sastiprinājis, savienojot aproču gredzenus), viegli pieskārās vīrieša dzimumloceklis, kurš sevi glāstīja viņas pēcpuses iedobumā, līdz piebriedis strauji ietriecās dziļi viņas makstī. Pie pirmā trieciena viņa kliedza, it kā būtu saņēmusi pātagas cirtienu; ar katru nākamo triecienu kliedzieni atkārtojās, un mīļākais koda viņai mutē. Vīrietis pēkšņi atrāvās un nogāzās zemē kā zibens ķerts, un arī viņš kliedza. Renē atbrīvoja O rokas, piecēla viņu un noguldīja zem segas. Vīrietis piecēlās no grīdas un kopā ar Renē devās uz durvju pusi. Brīdi O redzēja sevi atvieglotu, sagrautu, nolādētu. Svešinieka lūpas bija likušas viņai vaidēt tā, kā mīļākais to nekad nebija pratis; svešinieka dzimumloceklim ietriecoties viņā, O bija kliegusi tā, kā viņai nekad nebija licis kliegt mīļākais. Viņa jutās pazemota un vainīga. Ja viņš pamestu O, tas būtu tikai taisnīgi, taču nē, durvis atkal aizvērās un viņš palika kopā ar viņu. Viņš nāca atpakaļ, apgūlās blakus zem segas, ieslīdēja viņas mitrajā, karstajā vēdera lejasdaļā un, apskāvis viņu, teica:
– Es tevi mīlu. Kad būšu ļāvis tevi izmantot arī sulaiņiem, kādu nakti ieradīšos un tu tiksi nopērta līdz asinīm. Saule bija izlauzusies cauri miglai un pārpludināja istabu. Viņus pamodināja tikai pusdienlaika zvans.
O nesaprata, kas jādara. Mīļākais bija viņai blakus, tikpat maigi viņai padevies kā gultā dzīvoklī ar zemajiem griestiem, kurā viņš gulēja viņai līdzās gandrīz katru nakti, kopš abi dzīvoja kopā. Tā bija liela, sarkankoka gulta angļu stilā ar četriem vertikāliem balstiem, taču bez baldahīna; balsti gultas galvgalī bija garāki. Viņš vienmēr gulēja kreisajā pusē, un, kad pamodās, kaut vai nakts vidū, izstiepa roku uz viņas kājām. Tāpēc viņa vienmēr tērpās tikai naktskreklā vai arī vilka mugurā tikai pidžamas augšdaļu. Tāpat viņš izdarīja arī tagad; viņa satvēra šo roku un noskūpstīja, baidīdamās ko jautāt. Taču viņš runāja. Ar diviem pirkstiem turot aiz kaklasiksnas, viņš teica, ka viņa nolūks ir turpmāk viņu dalīt ar tiem, kurus viņš izvēlēsies, kā arī tiem, kurus viņš nepazīst un kuri ir piederīgi pils sabiedrībai, kā bija noticis iepriekšējā vakarā. Ka tikai un vienīgi viņam O ir pakļauta, pat tad, kad saņem pavēles no citiem, gan viņam piedaloties, gan promesot, jo viņš ir klātesošs visā, kas no viņas var tikt prasīts vai viņai nodarīts. Un ka tas ir viņš, kuram viņa pieder un kuru viņš izbauda caur tiem, kuru rokās viņa nodota, ar to vien, ka viņš ļauj viņu izmantot. Viņai jāpakļaujas un jāsagaida viņi ar tādu pašu cieņu, ar kādu sagaida viņu, it kā tie būtu vairāki viņa atspulgi. Tā viņš valda pār viņu kā dievs valda pār savām radībām, kuras iemieso zem briesmoņa, putna, neredzama gara vai ekstāzes maskas. Viņš negrib no viņas šķirties. Jo lielāku brīvību viņš tai dod, jo lielāku tuvību izjūt. Tas, ka viņš dod viņu citiem, kalpo viņam kā apstiprinājums, kam tādam vajag būt arī viņai, ka viņa pieder viņam – jo varam dot tikai to, kas mums pieder. Viņš dod viņu, lai pēc tam atgūtu. Tādējādi viņa acīs O ir sevi bagātinājusi kā ikdienišķs objekts, kam dota iespēja kalpot dievišķam nolūkam, kas tam ticis ziedots. Viņš jau ilgi vēlējies likt viņai nodarboties ar šādu prostitūciju un jūtas saviļņots, ka bauda, kādu no tā gūst, ir daudz lielāka, nekā bija cerējis. Tādējādi viņš jūtas viņai tuvāks, tāpat kā viņa jūtas tuvāka viņam, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas viņu pazemo un satriec. Tā kā viņa mīl viņu, nevarēja nemīlēt jebko, ko viņš liek tai darīt.
O klausījās un laimē trīcēja, jo viņš mīl viņu. Trīcēja, visam piekrītot. Viņš, bez šaubām, to zināja, jo turpināja:
– Tev šobrīd ir viegli piekrist tam, ko es vēlos no tevis, taču tas nenāksies viegli. Pat ja tagad tam piekrīti, pat ja tagad saki jā, domādama, ka tev tas ir pa spēkam. Tu nespēsi nepretoties. Tu kļūsi paklausīga pret pašas gribu, ne tikai neaizstājamās baudas dēļ, ko es vai citi no tā gūsim, bet arī tādēļ, lai tu apzinātos, kas ar tevi tiek darīts.
O grasījās atbildēt, ka ir viņa verdzene un ar prieku nes savus ievainojumus, taču viņš pārtrauca to:
– Mēs jau vakar tev izskaidrojām: kamēr būsi šajā pilī, tu nedrīksti nevienam skatīties sejā, nedz arī ar kādu runāt. Tas pats attiecas arī uz mani, tev jābūt klusai un jāpakļaujas. Es mīlu tevi. Celies. Šeit vīrieša priekšā tu atvērsi muti tikai, lai kliegtu vai lai ar to glāstītu.
O piecēlās. Renē palika guļam gultā. Viņa mazgājās un sakārtoja matus. Kad ievainotie gurni iegrima remdenajā ūdenī, viņa nodrebēja, un viņai nācās uzmanīgi slaucīties, neberzējot ievainotās vietas, lai tās nesāktu atkal dedzināt. O uzkrāsoja lūpas un nepieskārās acīm, nopūderēja sevi un atgriezās cellē, joprojām kaila, taču acis nolaidusi. Renē skatījās uz Žannu, kas ienākusi stāvēja gultas galvgalī. Arī viņa bija nolaidusi acis un neteica ne vārda. Viņš pavēlēja, lai viņa saģērbj O. Žanna paņēma zaļo satīna korseti, baltos apakšsvārkus, kleitu, zaļās kurpes un, priekšpusē saāķējusi O korseti, sāka cieši savilkt auklas tās aizmugurē. Korsete bija ārkārtīgi cieša, gara un stīva, kā laikā, kad modē bija lapsenes vidukļi, ar ķīļveida ietvaru, kas balsta krūtis. Jo ciešāk tā tika savilkta, jo augstāk pacēlās krūtis, kuras ietvars balstīja no apakšas, vēl vairāk atsedzot krūšu galus. Vienlaikus viduklis sašaurinājās, liekot vēderam ierauties uz iekšu un pēcpusei izvirzīties uz āru. Neparasti likās, ka šī konstrukcija bija tik ērta un līdz zināmai robežai relaksējoša. Tā lika stāvēt ļoti taisni, taču neskaidru iemeslu dēļ, ja nu vienīgi tādēļ, lai izceltu kontrastu, atstāja jūtīgas un atsegtas, vai, drīzāk, pieejamas atsegtās ķermeņa daļas. Kuplie svārki un trapecveida kakla izgriezums no kakla pamatnes stiepās līdz krūšu galiem un aptvēra krūtis. Meitene apjauta, ka apģērbs viņai mugurā nebija domāts tik daudz, lai aizsegtu, bet gan, lai provocētu un atklātu. Kad Žanna bija sasējusi auklu, apmezdama dubulto mezglu, O paņēma no gultas tērpu no tā paša auduma kā pie svārkiem noņemamas oderes veidā piestiprinātie apakšsvārki ar priekšā sakrustotu un mugurpusē sasietu ņieburu, kas izcēla viņas vairāk vai mazāk trauslās krūšu kontūras atkarībā no tā, cik cieši piegūla korsete. Žanna to bija sasējusi cieši, un caur atvērtajām durvīm O sevi redzēja vannasistabas spogulī tievu un pazudušu kuplajā zaļās krāsas satīnā, kas mutuļoja uz viņas gurniem, kā raksturīgi stīpotiem apakšsvārkiem. Abas sievietes stāvēja viena otrai blakus. Žanna izstiepa roku, lai nogludinātu nelīdzenās vietas zaļās kleitas piedurknē, un viņas krūtis mežģīņu korsetē cilājās. To galiņi bija gari, un to oreols brūns. Viņas kleita bija dzeltena. Renē, pietuvojies abām sievietēm, teica O:
– Skaties! – Un Žannai: – Pacel kleitu!
Ar abām rokām viņa pacēla čaukstošo zīdu un lina apakšsvārkus, atsedzot zeltaino vēderu, gludos augšstilbus un celīšus, un sakļauto melno trijstūri. Renē uzlika uz tā roku un sāka lēnām to iepazīt, ar otru roku liekot piebriest Žannas krūšgalam.
– Es to daru, lai tu redzētu, – viņš teica O.
O redzēja. Viņa redzēja zobgalīgo, tomēr vērojošo izteiksmi viņa sejā, viņa acis, kas lūkojās uz Žannas pavērto muti un atliekto kaklu, ko cieši aptvēra ādas kaklasiksna. Vai tādu pašu baudu, kādu sniedza O, viņam nespēja sniegt arī kāda cita?
– Tu par to nebiji iedomājusies? – viņš beidzot teica. Nē, viņai tas nebija pat ienācis prātā. O atslīga pret sienu starp abām durvīm, rokām bezspēcīgi noslīgstot. Vairs nebija vajadzības likt viņai klusēt. Kā gan viņa būtu varējusi parunāt? Iespējams, viņas izmisums bija saviļņojis Renē. Viņš atstāja Žannu, lai satvertu O savās rokās, saucot par savu mīlu un dzīvi, atkārtodams, ka mīl viņu. Roka, ar kuru viņš glāstīja O kaklu, bija mitra un smaržoja pēc Žannas. Izmisums, kas bija pārņēmis O, atkāpās: viņš mīl viņu, vai ne?! Viņš mīl viņu. Viņš ir saimnieks un var izklaidēties ar Žannu vai citām, bet viņš mīl viņu.
– Es mīlu tevi. Es mīlu tevi, – viņa čukstēja tam ausī tik klusi, ka viņš tik tikko spēja to sadzirdēt. – Es tevi mīlu.
Viņš neatlaida O, līdz viņa nebija nomierinājusies, viņas skatiens kļuvis dzidrs un apmierināts.
Žanna satvēra O aiz rokas un ieveda gaitenī. Soļi atkal atbalsojās pret flīzēto grīdu, un viņas ieraudzīja sēžam sulaini uz sola starp durvīm. Viņš bija ģērbies tāpat kā Pjērs, taču tas nebija Pjērs. Šis bija gara auguma, kalsns un ar melniem matiem. Viņš gāja viņām pa priekšu un ieveda priekštelpā, kur pie dzelzs durvīm, no abām pusēm aizklātām ar gariem zaļiem aizkariem, gaidīja divi citi sulaiņi, pie kuru kājām gulēja balti suņi ar rūsganiem plankumiem.
– Šī ir tā vieta, – nomurmināja Žanna.
Pa priekšu ejošais sulainis to izdzirdēja un pagriezās. O bija pārsteigta, ieraugot, ka Žanna kļūst bāla un atlaiž viņas roku, atlaiž viņas kleitu, kuru bija viegli pieturējusi ar otru roku, un nokrīt ceļos uz melnās flīžu grīdas (priekštelpu viscaur klāja melns marmors). Abi sulaiņi pie režģotajiem vārtiem izplūda smieklos. Viens no tiem pienāca pie O un lūdza viņam sekot. Viņš atvēra durvis iepretī durvīm, pa kurām viņa tikko bija ienākusi, un nozuda. Viņa dzirdēja smieklus, soļus, un tad durvis aiz viņas aizvērās. Nekad, nekad viņa neuzzināja, kas notika – vai Žanna tika sodīta par to, ka runājusi, nedz arī, kā tas tika darīts, vai, nokrītot ceļos, viņa bija vienkārši izdabājusi sulaiņa iegribām vai paklausījusi kādam noteikumam, vai arī centusies viņu iežēlināt un viņai tas izdevies. Pirmajā reizē divas nedēļas uzturoties pilī, O saprata: kaut arī klusēšanas likums bija neapšaubāmi jāievēro, tiek meklēti veidi, kā to pārkāpt. Piemēram, reizēs, kad viņas tika vestas uz kādu vietu vai no kādas vietas, kā arī ēdienreižu laikā, it īpaši dienā, kad viņus varēja sastapt, it kā drēbes tiem piešķirtu pašpārliecību, kuru kailums, ķēdes naktīs un saimnieku klātbūtne izdzēstu. Viņa saprata, ka visniecīgākais žests, kas līdzinās mēģinājumam piekukuļot saimnieku, šķiet vienkārši neaptverams, taču saskarsmē ar sulaiņiem viss bija citādi. Viņi nekad nepavēlēja, kaut arī viņu laipnie lūgumi bija tikpat nepielūdzami kā pavēles. Acīmredzot sulaiņiem bija doti norādījumi nekavējoties sodīt par nepakļaušanos noteikumiem, kad viņi bija tā vienīgie liecinieki. O to redzēja trīs reizes: vienreiz gaitenī, kas veda uz sarkano nodalījumu, un divreiz ēdināšanas telpā, kur tikko bija iegājusi. Meitenes, pieķertas runājam, tika nogrūstas zemē un nopērtas. Tātad, par spīti pirmajā vakarā teiktajam, sievietes varēja saņemt pērienu arī dienā, it kā sulaiņu rīcība netiktu ņemta vērā un būtu atstāta vienīgi viņu ziņā. Dienasgaisma piešķīra sulaiņu kostīmiem savādu un draudīgu veidolu. Daži nēsāja melnas zeķes un sarkanu žaketi, un nevis baltu kreklu ar žabo, bet mīkstu, sarkanu zīda kreklu ar ciešu apkaklīti, ar platām piedurknēm, ļoti sašaurinātām pie plaukstu locītavām. Viens no šiem sulaiņiem, turēdams pātagu, astotās dienas pusdienlaikā lika no galda piecelties apaļīgai blondīnei ar kuplām krūtīm, vārdā Madlēna, kura sēdēja netālu no O un, uzsmaidot viņam, bija pateikusi dažus vārdus tik ātri, ka O nebija varējusi tos saprast. Pirms vēl viņš paspēja tai pieskarties, viņa nometās uz ceļiem, ar rokām, tik baltām zem melnā zīda, sāka glāstīt viņa vēl snaudošo dzimumlocekli, ko pēc tam izvilka un lika pie savas pavērtās mutes. Šoreiz viņa netika pērta. Un, tā kā tobrīd viņš bija vienīgais uzraugs ēdamzālē, glāstu pārņemts aizvēris acis, pārējās meitenes sarunājās. Tā sulaiņi varēja tikt piekukuļoti. Taču kālab? Vienīgais noteikums, kuram O ar grūtībām pakļāvās un kuru galu galā ne vienmēr ievēroja, bija aizliegums skatīties vīriešiem sejā – ņemot vērā, ka tas attiecās arī uz sulaiņiem. O jutās nepārtraukti apdraudēta, tāpēc tik nepārvarama bija viņas ziņkāre apskatīt sejas. Par to viņa patiesi saņēma pērienus no viena vai otra sulaiņa, kaut arī ne vienmēr, kad viņi to pamanīja (jo pieļāva noteiktas atlaides; iespējams, noteikumu daļēja neievērošana sniedza viņiem kādu gandarījumu arī attiecībā uz skatīšanos, kas bija paredzēts, lai sieviešu acis un mute kalpotu tikai viņu dzimumloceklim, pātagai, viņu rokām un tā tālāk), taču katru reizi, kad sulaiņi vēlējās viņu pazemot. Lai arī cik nežēlīgi viņi pret O izturējās brīžos, kad bija tā izlēmuši, viņai nekad nepietika drosmes vai arī gļēvulības pašai no savas gribas mesties viņu priekšā ceļos, un, kaut arī reizēm pakļāvās viņiem, O nekad necentās tos pavedināt. Ja runājam par klusēšanas noteikumu, viņai tas bija vienaldzīgs. Vienīgi aiz cieņas pret mīļāko viņa ne reizi to nepārkāpa, atbildot ar zīmēm brīžos, kad uzraugu uzmanība bija novērsta un kāda no meitenēm, izmantojot iespēju, centās ar viņu sarunāties. Tas parasti notika ēdienreižu laikā telpā, kurā viņi bija likuši O ieiet brīdī, kad garais sulainis pagriezās pret Žannu. Sienas bija melnas, un grīda bija melna, arī garais bieza stikla galds bija melns, un katrai meitenei bija apaļš, ar ādu apvilkts krēsls, uz kura apsēsties. Pirms apsēsties, viņām bija jāpaceļ svārki, un O atkal sajuta gludo un auksto ādu pieskaramies augšstilbiem, kā pirmajā reizē, kad mīļākais bija licis viņai novilkt zeķes un biksītes un tāpat apsēsties uz mašīnas sēdekļa. Tomēr, tiklīdz viņa bija pametusi pili (ikdienišķi tērpta, taču ar kailām gūžām zem ikdienišķā kostīma vai kleitas), katrā reizē, kad vajadzēja pacelt svārkus un apakšsvārkus, lai apsēstos blakus mīļākajam vai kādam citam, vienalga, uz auto sēdekļa vai kafejnīcā, tā bija pils, kurā viņa atkal atgriezās – atsegtas krūtis zīda korsetēs, rokas un mutes, kurām viss bija atļauts, un briesmīgs klusums. Taču, ja neņem vērā ķēdes, šis klusums viņai bija drīzāk glābiņš. Klusums un ķēdes, kurām būtu vajadzējis dziļi iekšienē viņu sasaistīt, viņu smacēt, viņu žņaugt, tieši pretēji – atbrīvoja viņu no sevis pašas. Kas gan būtu ar viņu noticis, ja viņai atkal tiktu piešķirtas tiesības runāt, ja atkal tiktu dota iespēja izvēlēties, kamēr mīļākais lika tai nodarboties ar prostitūciju viņa paša klātbūtnē? Tas tiesa, viņa runāja brīžos, kad tika spīdzināta, bet vai žēlabas un raudas var tikt sauktas par vārdiem? Turklāt viņi bieži viņu apklusināja, aizbāžot muti. Skatienos, rokās, dzimumlocekļos, kas viņā triecās, pātagās, kas viņu plosīja, viņa sevi pazaudēja vājprāta prombūtnē pašai no sevis, kas atgrieza viņu pie mīlestības, bet, iespējams, tuvināja nāvei. Viņa varēja būt vienalga kas, viņa bija tāda pati kā jebkura no pārējām meitenēm, atvērta un pakļauta, kādas viņa tās redzēja. Jo pat tad, kad viņai nebija jāpalīdz, viņa to visu redzēja. Otrajā dienā, kad vēl nebija aizritējušas divdesmit četras stundas kopš ierašanās, pēc maltītes viņa tika vesta uz bibliotēku, lai tur pasniegtu kafiju un uzraudzītu kamīnu. Viņai pievienojās Žanna, kuru tumšmatainais sulainis bija atvedis atpakaļ, kopā ar vēl kādu meiteni, vārdā Monika. Sulainis, viņas turp aizvedis, palika stāvam pie kolonnas, kur O bija tikusi piesieta. Bibliotēka joprojām bija tukša. Franču balkons bija rietumu pusē, un rudens saule, lēni norietot plašajās, mierīgajās debesīs, kurās nebija redzams gandrīz neviens mākonītis, izgaismoja uz kumodes stāvošo milzīgo zaļgandzelteno krizantēmu pušķi, kas smaržoja pēc zemes un nokritušām lapām.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/paul-ne-ra/o-st-sts/) на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.