Mīlulis
Gijs de Mopasans
Romāna galvenais varonis ir Žoržs Diruā, kurš prot dzīvē lieliski tikt uz priekšu, izmantojot sievietes. Reljefi un dzīvi autors zīmē visas šīs Mīluļa draudzenes – prostitūtu Rašeli, sabiedrības dāmu Marela kundzi, reportiera sievu Madlenu Forestjē, avīzes izdevēja sievu Valtera kundzi un šefa meitu Sizannu, kuras visas palīdz viņam “taisīt” karjeru.
“Ko tā vecā pūce atkal grib no manis?” viņš domāja.
Varu saderēt, ka viņai nav nekā ko sacīt. Viņa tikai atkārtos, ka dievina mani. Tomēr jāpaskatās, kas tur būs. Viņa runā it kā par nopietnu lietu, par kādu lielu pakalpojumu, un varbūt tas ir tiesa. Bet pulksten četros nāks Klotilde. Vecā man jāizvada visvēlākais trijos. Velna milti! Kaut tikai viņas nesastaptos! Tīrais negals ar tiem sievišķiem!”
Gijs de Mopasans
MĪLULIS
PIRMĀ DAĻA
I
Kad kasiere bija viņam izdevusi atlikumu no simt sū monētas, Žoržs Diruā devās ārā no restorāna.
Jau no dabas staltais bijušais apakšvirsnieks braši izslēja augumu, ar ierastu kustību kareivīgi uzsmailēja ūsas un strauji pārlaida pār vēlīnajiem pusdienotājiem glīta vīrišķa skatienu, kas ir zibenīgs un visu aptverošs kā vanaga skatiens.
Sievietes nolūkojās uz viņu, trīs strādnieku meičas, nenosakāma vecuma mūzikas skolotāja ar nevērīgi sasukātiem matiem zem vienmēr apputējušās cepures un vienmēr greizi sagriezušos kleitu mugurā un divas sīkpilsones, kuras bija kopā ar vīriem, – visas lētās ēdnīcas pastāvīgās apmeklētājas.
Iznācis uz ielas, viņš brīdi palika stāvot un apsvēra, ko nu darīt. Bija 28. jūnijs, un kabatā atlikuši tieši trīs franki četrdesmit līdz mēneša beigām. Tas nozīmēja: divas pusdienas bez brokastīm vai divas brokastis bez pusdienām – pēc izvēles. Rīta maltītes maksāja divdesmit divus sū, turpretī pusdienas trīsdesmit, un viņš nodomāja, ka, apmierinoties ar brokastīm, atliktu viens franks divdesmit, kas savukārt nozīmēja divas porcijas desiņu ar maizi un divus kausus alus, ko varētu izdzert uz bulvāra. Šī izšķērdība bija viņa lielākā nakts izprieca; viņš sāka iet lejup pa Notrdamdeloretes ielu. Diruā soļoja tāpat kā tanīs laikos, kad bija valkājis huzāru uniformu, krūtis izriezis, kājas mazliet ieplezdams, it kā nupat būtu nokāpis no zirga; viņš rupji lauzās uz priekšu pa ļaužu pārpildīto ietvi, ar plecu aizķerdams un grūstīdams pretimnācējus, lai nebūtu jānovirzās no sava ceļa. Diezgan apdilušo cilindru viņš bija pašķiebis uz vienas auss un iedams dūšīgi piecirta ar papēžiem. Viņš izskatījās kā civilistu vidū iejucis, bezbailīgs karavīrs, kas nemitīgi izaicina kādu: garāmgājējus, namus, it visu pilsētu.
Kaut gan jaunajam vīrietim mugurā bija uzvalks par sešdesmit frankiem, tomēr viņam nenoliedzami piemita zināma, diezgan kliedzoša, pavulgāra elegance. Garš, labi veidotu stāvu, mazliet rūsganiem kastaņkrāsas matiem, kas dabiski cirtojās un galvvidū bija pāršķirti ar celiņu, smailām ūsām, kuras šķita spurojamies virs lūpas, dzidri zilām acīm, kuru vidū melnēja mazs redzoklis, – viņš ļoti atgādināja bulvārromānu varoni dēkaini.
Bija viens no tiem vasaras vakariem, kad Parīzē trūkst gaisa. Pilsēta, sakarsusi kā sutas pirts, likās svīstam smacīgajā naktī. Netīrumu notekas pa granīta mutēm izdvesa nelabu dvaku, un pagrabstāvu virtuves pa zemajiem logiem izplatīja trauku mazgājamo ūdeņu un vecu mērču derdzīgos izgarojumus.
Durvju sargi, izmetušies kreklā, pie vārtiem jāteniski sēdēja uz pītiem krēsliem, kūpināja pīpes, un staigātāji vilkās garām gausā gaitā, galvas atseguši, cepuri rokā turēdami.
Sasniedzis bulvāri, Žoržs Diruā atkal apstājās, svārstīgi pārlikdams, kurp nu doties. Viņš tagad labprāt aizietu līdz Elizejas laukiem, nogrieztos pa Buloņas meža aleju, lai zem kokiem mazliet paelpotu svaigu gaisu, taču viņu tirdīja arī kāda cita vēlēšanās, tieksme pēc mīlas dēkas.
Kāda tā būs? Viņš nezināja, bet gaidīja to jau trīs mēnešus katru dienu, katru vakaru. Gan reizēm, pateicoties savam glītajam izskatam un galantajām manierēm, viņš šur tur bija nočiepis pa mīlas mirklim, taču aizvien cerēja gūt vairāk un kaut ko labāku.
Ar tukšu kabatu un karstām asinīm viņš allaž aizsvilās, saskaroties ar staigulēm, kas uz ielas stūra čukst: “Puisīt, vai nāksi man līdzi?” Bet viņš neuzdrošinājās tām sekot, jo nebija ar ko maksāt. Turklāt viņš gaidīja kaut ko citu, ne tik vulgārus skūpstus.
Tomēr viņš jutās labi vietās, kur pulcējas publiskās sievietes, gan balles zālēs, gan kafejnīcās, gan uz ielas. Viņam patika ar elkoni pieskarties tām, uzrunāt tās uz “tu”, ieelpot šo meiču asās smaržas, būt viņu tuvumā. Viņas taču bija sievietes, prieka sievietes. Diruā viņas nenicināja, kā mēdz instinktīvi nicināt ģimeņu tēvi.
Pagriezies uz Madlenas baznīcas pusi, jaunais vīrietis iekļāvās ļaužu drūzmā, kas, tveices mākta, lēni virzījās uz priekšu.
Lielās, pārpildītās kafejnīcas plūda pāri malām, pat uz ietves bija salikti galdiņi, pie kuriem sēdošos dzērējus apspīdēja spožā, spilgtā skatlogu gaisma. Viņu priekšā uz četrstūrainiem vai apaļiem galdiņiem bija glāzes ar sarkaniem, dzelteniem, zaļiem un brūniem dažādu nokrāsu šķidrumiem, un karafēs mirdzēja caurspīdīgi ledus kristāli, kas atvēsināja dzidro ūdeni.
Diruā bija palēninājis gaitu, kāre pēc kāda dzēriena kaltēja kaklu.
Karstas slāpes, vasaras vakara slāpes neatkāpās noviņa, galvā neatlaidīgi urbās doma par lielo labpatiku, kādu sagādā auksti dzērieni, plūzdami mutē. Bet, ja viņš izdzertu vakarā kaut vai pāris kausu alus, tad – ardievu, rītdienas pieticīgās vakariņas! Un viņš bija pārāk labi iepazinies ar bada mokām mēneša beigās.
Viņš nolēma: “Līdz desmitiem man jāizcieš, un tad es izdzeršu savu kausu amerikāņu kafejnīcā. Piķis un zēvele! Kā man slāpst!” Diruā nopētīja visus šos ļaudis, kas varēja, cik tīk, dzesēt slāpes. Izaicinoši un bezbēdīgi viņš soļoja garām kafejnīcām un pēc apģērba, pēc izskata vērtēja, cik kuram no viesiem varētu būt klāt naudas. Viņu sagrāba dusmas pret šiem mierīgi sēdošajiem cilvēkiem. Izkratot to kabatas, atrastu gan zelta, gan sudraba, gan sū monētas. Caurmērā katram būs savi pāris luidori, kafejnīcā ļaužu bija kāds simts; simtreiz divi luidori ir četri tūkstoši franku! Diruā nomurmināja: “Cūkas!” Turklāt iznesīgi nogorījās. Ja gadītos kādu no šiem cilvēkiem notvert kaut kur uz ielas stūra, labi tumšā vietā, Diruā tam apgrieztu sprandu, nudien, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, kā bija darījis ar laucinieku vistām lielo manevru dienās.
Viņš atcerējās divus Āfrikā pavadītos gadus un kā, dienestā būdams, mazajos apdzīvotajos punktos bija apstrādājis arābus. Nežēlīgs, līksms smīns pazibēja uz lūpām, kad atmiņā atdzīvojās kautiņš, kas trim uledalāna cilts vīriem bija maksājis dzīvību, bet viņam pašam ar dienesta biedriem ienesis divdesmit vistas, divas aitas, zeltu, un turklāt vēl pusgadu viņi par to bija smējušies.
Vainīgie nekad netika atrasti un arī netika sevišķi meklēti, jo arābus pa pusei uzskatīja par karavīru dabisko laupījumu.
Parīzē bija citādi. Te nevarēja kā tālu no civilizācijas laupīt klaji, ar zobenu pie sāniem un revolveri rokā, pavisam brīvi. Diruā sirdī bija dzīvi it visi iekarotā zemē savvaļā palaista apakšvirsnieka instinkti. Ar nožēlu viņš pārdomāja par tuksnesī pavadītajiem pāris gadiem. Tīrais posts, ka nebija tur palicis! Bet viņš bija cerējis uz ko labāku, atgriežoties Francijā. Un tagad!.. Jā, tagad viņš bija uz sēkļa.
Viņš pagrozīja mēli gar smaganām, mazliet paklakšķinādams, it kā gribētu pārliecināties, ka aukslējas ir galīgi sausas.
Laiskais pūlis joprojām lēni slīdēja garām, un Diruā domās nemitīgi atkārtoja: “Gatavie lopi! Visiem šiem stulbeņiem kabatā ir skanošais!” Jautri svilpodams, viņš ar plecu grūstīja garāmgājējus. Aizskartie kungi, īgni kaut ko norūkdami, atskatījās, sievietes iesaucās: “Kāds bezkauņa!”
Pagājis garām Vodeviļu teātrim, Diruā apstājās pretī amerikāņu kafejnīcai un apsvēra, vai nevajadzētu iet iedzert savu kausu, jo slāpes nežēlīgi mocīja viņu. Pirms izšķiršanās viņš paskatījās uz apgaismoto ielas pulksteni. Bija ceturksnis pāri deviņiem. Diruā sevi pazina: tikko pilna glāze alus būs pasniegta, viņš to iztemps. Un ko darīt pēc tam līdz pulksten vienpadsmitiem?
Diruā devās tālāk. “Aiziešu līdz Madlenai,” viņš nolēma, “un tad lēnītēm griezīšos atpakaļ.”
Sasniedzis Operas laukuma stūri, viņš sastapās aci pret aci ar tuklu, pajaunu vīrieti, kura seja likās kaut kur redzēta.
Diruā sāka tam sekot, pūlēdamies atcerēties un pusbalsī atkārtodams: “Velns lai parauj! No kurienes es šo tipu pazīstu?”
Labu brīdi viņš velti lauzīja galvu, bet tad pēkšņi, kā dažkārt mēdz notikt ar atmiņu, šis pats vīrietis viņa iztēlē pavīdēja ne tik resns, mazliet jaunāks, ģērbies huzāru uniformā.
– Ei, Forestjē! – Diruā skaļi uzsauca, dažos soļos panāca gājēju un tam uzsita uz pleca. Gājējs pagriezās atpakaļ, paskatījās uz Diruā un jautāja:
– Ko jūs, kungs, no manis vēlaties?
– Tu mani vairs nepazīsti? – Diruā smiedamies atjautāja.
– Nē.
– Žoržs Diruā no sestā huzāru pulka.
– Sveiks, vecais draugs! Kā tev iet? – sniegdams abas rokas, sacīja Forestjē.
– Ļoti labi. Un tev?
– Ak, diemžēl, ne visai. Iedomājies, man plaušas tagad ir galīgi sačākstējušas. Sešus mēnešus no divpadsmit es klepoju; tas nāk no bronhu katara, ko noķēru Buživalā tai gadā, kad atgriezos Parīzē, pirms četriem gadiem.
– Tā? Bet tu izskaties pavisam vesels.
Paņēmis veco dienesta biedru zem rokas, Forestjē sāka tam klāstīt par savu slimību, izstāstīja, kādi ir ārstu uzskati, kādus padomus tie devuši un cik grūti esot viņa stāvoklī sekot šiem padomiem. Viņam ieteicot ziemu pavadīt dienvidos, bet vai tad viņš to varot? Esot apprecējies, labi situēts, strādājot žurnālistikā.
– Es vadu politikas nodaļu “Franču Dzīvē”. “Salūtam” rakstu par senātu un laiku pa laikam “Planētai” literārus apskatus. Tā esmu izlauzis sev ceļu.
Diruā skatījās uz viņu un brīnījās. Forestjē bija pārvērties, ļoti nobriedis. Viņam tagad bija nodrošināta, pašapzinīga cilvēka stāja, izturēšanās un uzvalks un vienmēr labi paēduša cilvēka vēders. Agrāk viņš bija bijis tievs, slaids un lunkans karstgalvis un brēkulis, vienmēr gatavs uz visādiem tračiem. Parīze trijos gados bija viņu padarījusi par citu cilvēku, resnu un nopietnu, pat jau ar dažiem sirmiem matiem deniņos, kaut gan viņam nebija vairāk par divdesmit septiņiem gadiem.
– Uz kurieni tu ej? – Forestjē jautāja.
– Nekur, tāpat vien pastaigājos pirms došanās mājās, – atbildēja Diruā.
– Vai negribi atnākt man līdzi uz “Franču Dzīvi”? Man jāizlasa korektūras, un pēc tam mēs varētu kopā aiziet iedzert pa glāzei alus.
– Labprāt.
Abi sāka soļot uz priekšu, saķērušies rokrokā neliekuļotā tuvībā, kāda mēdz pastāvēt starp skolas un pulka biedriem.
– Ko tu dari Parīzē? – Forestjē apvaicājās.
– Es vienkārši sprāgstu badā, – paraustīdams plecus, atbildēja Diruā. – Kad beidzu dienestu, atbraucu uz šejieni, lai… lai meklētu laimi vai, pareizāk, lai dzīvotu Parīzē. Nu jau pusgadu esmu Ziemeļu dzelzceļa pārvaldes ierēdnis, tūkstoš pieci simti franku gadā – un vairāk nekas.
– Pie joda! Tas nav pārāk spoži, – nomurmināja Forestjē.
– Patiešām ne. Bet kā lai es izsitos? Esmu viens, nevienu nepazīstu, man nav pie kā vērsties.
Ne labas gribas, bet iespēju man trūkst.
Kā praktisks cilvēks, kas prot vērtēt, biedrs nopētīja viņu no galvas līdz kājām un tad pārliecības pilnā balsī sacīja:
– Redzi, draugs, šeit viss atkarīgs no pašapziņas. Izmanīgam cilvēkam vieglāk kļūt par ministru nekā par pārvaldes priekšnieku. Vajag prast uzstāties, nevis lūgt. Bet kā tu, sasodīts, neesi varējis atrast nekā labāka par ierēdņa vietu?
– Esmu meklējis visur, bet nekā neizdevās atrast. Taču patlaban man ir kas padomā: man piedāvā darbu par jāšanas skolotāju Pelrēna manēžā.
Tur man sanāks vismaz trīs tūkstoši franku.
Forestjē spēji apstājās.
– To tu nedari, tas būtu muļķīgi, kaut arī tu nopelnītu desmit tūkstošus. Tu uzreiz aizvērtu durvis savai nākotnei. Kancelejā tu vismaz esi apslēpts, neviens tevi nepazīst, un tu arvien vari no tās aiziet, kad rodas izdevība. Bet, tikko tu būsi bijis jāšanas skolotājs, visam beigas. Tas ir tikpat daudz kā būt par virssulaini restorānā, kur visa Parīze ēd pusdienas. Tikko tu būsi augstāko aprindu vīriem vai viņu dēliem mācījis jāt, viņi vairs nespēs pierast tevi uzskatīt par sev līdzīgu.
Mirkli Forestjē klusēja, kaut ko apsvēra un tad iejautājās:
– Vai esi izturējis gala eksāmenus?
– Nē. Divas reizes izkritu cauri.
– Par to nekas, ja vien esi izzubrījies līdz galam. Ja tiks runāts par Ciceronu vai Tiberiju – vai tad tu apmēram zināsi, kas tie ir?
– Jā, apmēram.
– Ar to pietiek, neviens nezina vairāk, atskaitot pāris desmitu nejēgu, kuri neprot izsisties uz augšu. Tici man, nav grūti panākt, ka tevi uzskata par augsti izglītotu, galvenais ir neļaut sevi pieķert nezināšanā. Vajag manevrēt, izvairīties no grūtībām, šķēršļus apiet ar līkumu un, izmantojot skaidrojošās vārdnīcas, iegāzt citus. Visi cilvēki ir dumji kā zosis un stulbi kā karpas.
Forestjē runāja mierīgi kā bezbēdnis, kas pazīst dzīvi, un uzsmaidīja garām slīdošajam pūlim. Bet pēkšņi viņš sāka klepot un palika stāvot, kamēr lēkme mitējās. Tad viņš ieteicās gluži izmisušā noskaņā:
– Vai nav šausmīgi, ka nevaru tikt vaļā no šī bronhīta? Un tagad ir pats vasaras vidus. O, šoziem es noteikti braukšu uz Mentonu ārstēties. Lai vai kas notiek, taču veselība ir svarīgāka par visu.
Viņi sasniedza Puasonjēra bulvārī lielas, stiklotas durvis, aiz kurām bija piesprausta atvērta avīze. Trīs cilvēki bija apstājušies un to lasīja.
Virs durvīm ar lieliem, ugunīgiem burtiem, ko veidoja gāzes liesmas, aicinoši spīdēja uzraksts “Franču Dzīve”. Garāmgājēji, ieiedami gaismas lokā, ko meta šie divi žilbinošie vārdi, pēkšņi kļuva redzami skaidri kā dienā un tad atkal atgriezās tumsā.
– Ej iekšā! – sacīja Forestjē, atgrūzdams vaļā durvis. Diruā iegāja, viņi uzkāpa augšā pa greznām, tomēr netīrām kāpnēm, kas no ielas bija redzamas kā uz delnas, sasniedza priekšistabu, kurā divi kantora kalpotāji sveicināja Forestjē, un galu galā nonāca tādā kā uzgaidāmā telpā. Tā bija pieputējusi un noplukusi, ar dzeltenīgi zaļu mākslīgo samtu apvilktām mēbelēm; samts bija notraipīts un tā apdilis, it kā peles būtu to sagrauzušas.
– Atsēdies, – Forestjē teica, – es pēc piecām minūtēm būšu atpakaļ.
Un viņš pazuda aiz vienām no trim durvīm, kas bija šajā telpā.
Savāda, īpatnēja, neaprakstāma redakcijas istabu smaka lidinājās gaisā. Diruā palika nekustīgi sēžot, mazliet apmulsis un it īpaši pārsteigts. Laiku pa laikam viņam garām aizsteidzās kādi cilvēki, tie iejoza pa vienām un pazuda aiz otrām durvīm, iekams viņš paguva tos apskatīt.
To vidū bija gan jauni ļaudis, ļoti jauni, kas izskatījās milzīgi aizņemti un turēja rokā papīra lapas, kuras noplivinājās vien vējā, ko tie skrienot sacēla; bija arī burtliči, kam zem darba uzsvārča, kas bija notriepts ar iespiedkrāsu, varēja redzēt spodri baltu apkaklīti un smalkvilnas bikses, kādas mēdz valkāt turīgi cilvēki; viņi piesardzīgi nesa garas, apdrukātas papīra strēmeles, svaigas, vēl mitras slejas. Vairākkārt garām aizšāvās neliela auguma pārspīlēti eleganti ģērbies kungs, kam vizītsvārki pārāk cieši iežņaudza vidukli, bikses pārāk stingri apspīlēja stilbus un kājās bija zābaki ar pārāk smailiem purniem. Tas bija sabiedriskās dzīves reportieris, kas sniedza vakara ziņas.
Ieradās vēl citi kungi, nopietni un svinīgi; tiem galvā bija cilindrs ar plakanām malām, it kā tieši šādas formas galvassega viņus atšķirtu no pārējiem cilvēkiem.
Atgriezās Forestjē, pieķēries pie rokas garam, tievam puisietim, kam varēja būt no trīsdesmit līdz četrdesmit gadu; tam mugurā bija melns uzvalks, kaklasaite balta, ļoti tumša sejas krāsa, ūsas sagrieztas ļoti smailiem galiem uz augšu; vispār tas izskatījās nekautrīgs un pašapmierināts.
– Ardievu, dārgais meistar, – Forestjē tam sacīja.
– Uz redzēšanos, draugs, – nepazīstamais, paspiezdams viņam roku, atteica un tad svilpodams, spieķi padusē iežmiedzis, devās lejā pa kāpnēm.
– Kas tas ir? – Diruā jautāja.
– Žaks Rivals, slavenais feļetonists, duelants. Viņš bija atnācis pārlasīt savus novilkumus. Garēns, Montels un viņš ir izcilākie, asprātīgākie Parīzes feļetonisti, šeit Rivals saņem trīsdesmit tūkstošus franku gadā par diviem rakstiem nedēļā.
Jau projām iedami, abi sastapa mazu, tuklu, pēc skata netīru vīriņu ar gariem matiem, kurš elsdams pūzdams kāpa augšā.
Forestjē to sveicināja, dziļi palocīdamies.
– Norbērs de Varens, – Forestjē paskaidroja, – “Mirušo sauļu” autors, tam arī tiek bargi maksāts. Par katru stāstu tas pie mums saņem trīssimt franku, un pašiem garākiem nav vairāk par divsimt rindām. Ejam uz “Neapolieti”, es aiz slāpēm izlaidīšu garu.
Tikko viņi bija atsēdušies kafejnīcā pie galdiņa, Forestjē uzsauca: – Divus alus! – un savu glāzi iztukšoja vienā paņēmienā, turpretī Diruā dzēra alu maziem malkiem, izbaudīdams katru lāsi kā kaut ko vērtīgu un retu.
Galda biedrs klusēja, it kā ko pārdomādams, un tad negaidīti ieprasījās:
– Kāpēc tu nevarētu izmēģināt roku žurnālistikā?
Diruā izbrīnījies paskatījās uz viņu, pēc tam nomurmināja:
– Bet… es jau… nekad neesmu nekā rakstījis. – Hē! Var taču mēģināt, var iesākt. Tu man varētu noderēt ziņu ievākšanā, tu varētu izdarīt dažādus gājienus un apmeklējumus. Sākumā tu saņemtu divsimt piecdesmit franku, bez tam braucienu maksa tev tiktu atlīdzināta. Vai gribi, lai aprunājos ar saimnieku?
– Pats par sevi saprotams, es labprāt.
– Tādā gadījumā vispirms atnāc pie manis rītdien uz pusdienām, būs tikai pieci seši cilvēki: mans šefs Valters, viņa sieva, Žaks Rivals un Norbērs Varens, kurus tu nupat redzēji, un viena manas sievas draudzene. Norunāts?
Diruā vilcinājās, apjucis pietvīka. Beidzot viņš klusu atzinās:
– Redzi… man nav piemērota apģērba.
– Tev nav frakas? – Forestjē brīnījās. – Pie joda! Tā ir gluži nepieciešama! Zini, Parīzē vieglāk iztikt bez gultas nekā bez frakas.
Tad viņš parakņājās pa vestes kabatu, izvilka no tās dažus zelta naudas gabalus, paņēma divus luidorus, nolika tos sava kādreizējā pulka biedra priekšā uz galda un sirsnīgi, draudzīgi sacīja:
– Tu man atdosi, kad varēsi. Noīrē vai paņem uz nomaksu vajadzīgos apģērba gabalus, iekārtojies, kā redzi, bet rīt pulksten pusastoņos ierodies pie manis, Fontēna ielā septiņpadsmit.
Diruā mulsi paņēma naudu un nopurpināja:
– Tu esi ļoti laipns, ļoti pateicos, esi drošs, ka es neaizmirsīšu…
– Gan jau, gan, – Forestjē viņu pārtrauca.
– Vēl pa glāzei, vai ne? Viesmīl, divus alus!
Kad glāzes bija iztukšotas, žurnālists jautāja:
– Vai iesim paklejot kādu stundiņu?
– Labprāt.
Viņi sāka soļot Madlenas baznīcas virzienā.
– Uz kurieni iesim? – Forestjē jautāja. – Mēdz apgalvot, ka Parīzē vienmēr var atrast, kur izklaidēties, bet nav taisnība. Kad es vakaros gribu apmest kādu līkumu, nekad nezinu, kurp iet. Pastaigāties pa Buloņas mežu ir patīkami tikai kopā ar sievieti, taču tā ne vienmēr gadās pa rokai. Koncertkafejnīcas var sniegt izklaidēšanos manam aptieķniekam un viņa sievai, bet ne man. Jā, bet kas tad atliek? Nav nekā. Šeit vajadzētu būt vasaras dārzam, tādam kā Monso parks, un tam vajadzētu būt atvērtam naktī, lai tur noklausītos ļoti labu mūziku, dzerot kaut ko atsvaidzinošu, sēžot zem kokiem. Tā nebūtu izpriecas, bet pastaigas vieta, un tanī vajadzētu noteikt augstu ieejas maksu, lai pievilinātu visdaiļākās dāmas. Varētu pastaigāties pa alejām, kas jauki nokaisītas ar smilti un apgaismotas ar elektrību, un atsēsties, kad gribētu noklausīties mūziku tuvumā vai no tālienes. Kaut kas līdzīgs bija agrāk pie Mizāra, bet tur pārāk valdīja kroga ballīšu atmosfēra, trūka plašuma, trūka ēnas un vēsuma. Būtu vajadzīgs ļoti liels, ļoti skaists dārzs. Tas būtu burvīgi. Uz kurieni tu gribētu aiziet?
Gluži apjucis, Diruā nezināja, ko atbildēt, taču beidzot izšķīrās:
– Neesmu bijis “Folīberžērā”. Labprāt paskatītos, kā tur ir.
– “Folīberžērā”? Sasodīts! – iesaucās Forestjē. – Mēs tur cepsim kā uz pannas. Bet lai notiek, jautri tur ir vienmēr.
Abi griezās apkārt un devās uz Fobūrmonmartra ielu.
Izpriecu nama apgaismotā fasāde meta spožu gaismu visās četrās ielās, kas saplūda kopā pie tās.
Fiakru virkne gaidīja izrādes beigas.
Forestjē gāja iekšā, Diruā apturēja viņu:
– Mēs aizmirsām nopirkt biļetes.
Žurnālists uzpūtīgi atbildēja:
– Ar mani nākot, nav jāmaksā.
Kad Forestjē tuvojās kontrolei, visi trīs kontrolieri viņu sveicināja. Vidējais sniedza viņam roku.
Žurnālists jautāja:
– Vai jums ir brīva kāda laba loža?
– Protams, Forestjē kungs.
Paņēmis kontroliera pasniegto biļeti, Forestjē atgrūda vaļā izpopētās, ar ādu apvilktās durvis, un draugi iegāja zālē.
Tabakas dūmi kā rēna migliņa mazliet aizplīvuroja zāles attālākās daļas, skatuvi un teātra otro pusi. Tievās, bālganās strūkliņās celdamās gaisā no visiem cigāriem un cigaretēm, ko kūpināja šie ļaudis, vieglā migla nemitīgi kāpa pret griestiem un tur sablīvējās, veidodama zem plašā joma, apkārt lustrai, virs skatītāju pārpildītās balkona galerijas, garaiņu mākoņa aizvilktas debesis.
Platajā ieejas gaitenī, kas ved uz apaļo pastaigas foajē, kur jukjukām ar tumšos uzvalkos ģērbtajiem vīriešiem klaiņā izgreznoto ielas meitu cilts, pulciņš sieviešu sagaidīja atnācējus, stāvēdamas pie vienas no trim letēm, aiz kurām svinīgi sēdēja trīs izkrāsojušās un apvītušas dzērienu un mīlas pārdevējas.
Augstie spoguļi pie sienas atspoguļoja viņu muguras un garāmgājēju sejas.
Forestjē soļoja uz priekšu ātri, pašķirdams pūlīšus, kā cilvēks, kas apzinās, ka viņam ir tiesības uz bijāšanu.
Piegājis pie vietu ierādītajās, viņš jautāja:
– Septiņpadsmitā loža?
– Lūdzu, kungs, šeit.
Viņi tika ievesti mazā, vaļējā, ar sarkanu iztapsētā koka aizgaldā, kurā atradās četri tādas pašas krāsas krēsli, kas stāvēja tik tuvu cits pie cita, ka tiem tikko varēja izspraukties cauri. Abi draugi atsēdās. Pa labi un pa kreisi garā, ieapaļā rindā līdz pašai skatuvei virknējās tādas pašas koka kārbas, kurās tāpat sēdēja ļaudis, kam varēja redzēt tikai galvas un plecus.
Uz skatuves trīs jauni vīrieši cieši pieguļošos triko, viens garš, otrs vidēja auguma, trešais mazs, izdarīja vingrojumus uz trapeces.
Lielais īsiem, straujiem soļiem pirmais panācās uz priekšu, smaidīdams un mādams sveicienu, it kā gaisa skūpstu sūtot.
Zem triko skaidri iezīmējās roku un kāju muskuļi; lai apslēptu lielo vēderu, vīrietis izgāza krūtis, seja viņam izskatījās kā friziera māceklim, tāpēc ka tieši galvas vidū rūpīgi novilkta šķirtne sadalīja matus divās līdzīgās daļās. Ar graciozu lēcienu sasniedzis trapeci, viņš, pakāries rokās, griezās apkārt kā spēcīgi sakustināts rats vai arī, sasprindzinājis roku muskuļus, taisni izslējis augumu, palika nekustīgi, līmeniski guļus gaisā, turēdamies pie trapeces stieņa tikai ar dūru spēku.
Pēc tam viņš nolēca zemē, atkal uzsmaidīja aplaudējošajai parketa publikai un atkāpās līdz kulisei, pie katra soļa parādīdams spēcīgo kāju muskulatūru.
Otrs, kas bija mazāks, toties plecīgāks, savukārt atkārtoja to pašu vingrojumu, ko pēc tam, publikai plaukšķinot aizvien sparīgāk, izpildīja arī trešais.
Taču Diruā maz interesējās par izrādi, galvu pagriezis atpakaļ, viņš nemitīgi vēroja plašo pastaigas telpu, kur plūda vīrieši un prostitūtas.
– Paskaties uz parketu, – Forestjē sacīja. – Tur sēž vienīgi mietpilsoņi ar sievām un bērniem, truli ļautiņi, kas te nāk tikai, lai ko redzētu. Ložās – bulvāru slaisti, daži mākslinieki, dažas apšaubāmi tiklas meičas; bet mums aiz muguras, pastaigas telpā, – visjocīgākais mistrojums, kādu vien Parīzē var sastapt. Kas ir šie vīrieši? Pavēro tos. Te ir visādi, no visiem slāņiem, tomēr padibenes dominē. Ir ierēdņi, banku, veikalu, ministriju ierēdņi, ir reportieri, ir suteneri, virsnieki civilā, frakoti modes āksti, kuri nupat paēduši pusdienas restorānā vai arī iznākuši no operas un grasās iet uz Itāliešu teātri, un ir vēl vesels bars aizdomīgu tipu, kuri nepakļaujas analīzei. No sievietēm šeit ir tikai viena marka: amerikāņu kafejnīcas bārdāma, meiča par vienu vai diviem luidoriem, kura uzglūn ārzemniekam, kas maksā piecus luidorus, un, kad ir brīva, apmierinās ar pastāvīgajiem apmeklētājiem. Sešos gados esmu tās visas iepazinis, viņas te redzamas katru vakaru, cauru gadu tanīs pašās vietās, ja vien aiz higiēnas apsvērumiem īslaicīgi neuzturas Senlazārā vai Lursīnā.
Diruā vairs neklausījās. Viena no šīm sievietēm, ar elkoņiem atbalstījusies pret ložas malu, skatījās uz viņu. Tā bija pilnmiesīga tumšmate ar pūderi nobalsinātu seju, melnām acīm, kas bija ar zīmuli pagarinātas, apņemtas ar milzīgām mākslīgām skropstām. Tumša zīda kleita apspīlēja sievietes pārāk kuplās krūtis; viņas nokrāsotās, spilgti sarkanās lūpas izskatījās kā brūce, tās šķita dzīvnieciskas, uzbudinošas, pārspīlētas un tomēr modināja iekāri.
Ar galvas mājienu viņa pieaicināja garām ejošo draudzeni, arī tuklu sarkanmati, un sacīja tai pietiekami skaļi, lai Diruā dzirdētu:
– Redzi, cik glīts zēns! Ja viņš mani gribētu par desmit luidoriem, es neteiktu nē!
Forestjē atskatījās un smaidīdams papliķēja Diruā uz gūžas:
– Tas attiecas uz tevi! Draugs, tev ir panākumi, apsveicu!
Bijušais apakšvirsnieks pietvīka un automātiski aptaustīja abus zelta naudas gabalus vestes kabatā.
Aizkars bija nolaists, orķestris tagad spēlēja valsi.
– Vai neiesim mazliet pastaigāties? – Diruā ieteicās.
– Kā vēlies.
Abi izgāja no ložas un tūlīt tika ierauti staigātāju plūsmā. Stumdīti, grūstīti, spaidīti, bikstīti viņi devās tālāk, un acu priekšā viņiem bija tikai cepuru mežs. Bet meičas, aizvien pāriem, veikli šaudījās pa šo vīriešu pūli, izslīdēdamas tiem starp elkoņiem, gar krūtīm, gar mugurām, juzdamās savā elementā šajā tēviņu vilnī kā zivis ūdenī.
Diruā sajūsmināts ļāvās plūdumam, skurbi ieelpoja tabakas dūmu, cilvēku miesu izgarojumu un prostitūtu aso smaržu sagandēto gaisu. Turpretī Forestjē svīda, elsa, kāsēja.
– Iziesim dārzā, – viņš teica.
Pagriezušies pa kreisi, viņi izgāja segtā dārzā, ko atsvaidzināja divas banālas strūklakas. Zem kastēs augošām īvēm un tūjām vīrieši un sievietes pie maziem galdiņiem dzēra.
– Vēl vienu alu? – Forestjē jautāja.
– Jā, labprāt.
Viņi atsēdās un sāka vērot garām plūstošos ļaudis.
Šad tad kāda no staigulēm apstājās un ar nekautrīgu smaidu uz lūpām ieprasījās: “Vai kungs mani ar ko pacienās?” Kad Forestjē atbildēja: “Ar glāzi ūdens no strūklakas,” – sieviete devās tālāk, nomurminādama: “Rupjš tēviņš!”
Bet tad parādījās pilnmiesīgā tumšmate, kas nesen bija atbalstījusies pie abu draugu ložas; rokrokā ar tuklo sarkanmati viņa soļoja augstprātīgi.
Patiesi izmeklēts pāris, abas raženas sievietes.
Ieraudzījusi Diruā, viņa tam uzsmaidīja, it kā abu acis jau būtu uzticējušas vienas otrām intīmus noslēpumus. Sieviete paņēma krēslu, mierīgi atsēdās pretī Diruā, uzaicināja atsēsties arī draudzeni un tad skaļā balsī pasūtīja:
– Viesmīl, divus grenadinus!
– Tu nu gan nekautrējies! – Forestjē izbrīnījies ieteicās.
– Mani valdzina tavs draugs, – tumšmate atbildēja. – Viņš patiesi ir glīts zēns. Man šķiet, ka viņa dēļ es spētu izdarīt dažu labu neprātību!
Diruā, pagalam apjucis, nedabūja ne vārda pār lūpām. Viņš tikai smailēja ūsas un muļķīgi smaidīja. Viesmīlis atnesa pasūtīto dzērienu, un abas sievietes to uzreiz izdzēra. Tad viņas piecēlās, un tumšmate, draudzīgi pamājusi ar galvu un viegli uzsitusi ar vēdekli Diruā pa roku, sacīja:
– Paldies, kaķīt! Sevišķi runīgs tu neesi.
Gūžas gorīdamas, abas aizsoļoja.
– Nudien, vecais, tev ir piekrišana pie sieviešiem! – Forestjē iesmiedamies teica. – To nevajag pamest novārtā. Ar to tu vari tikt tālu. – Mirkli viņš klusēja un tad ierunājās sapņaini, kā cilvēks, kas skaļi domā: – Ar sieviešu palīdzību var visātrāk izsisties uz augšu.
Tā kā Diruā joprojām tikai smaidīja un nekā neatbildēja, viņš iejautājās:
– Vai tu vēl paliksi? Man pietiek, es eju mājās. – Jā, es vēl mazliet palikšu, – Diruā atbildēja.
– Vēl nav vēls.
– Nu tad ardievu, – Forestjē pieceldamies sacīja. – Līdz rītam. Tu neaizmirsīsi? Fontēna ielā septiņpadsmit pulksten pusastoņos.
– Norunāts, līdz rītam. Paldies.
Draugi spieda viens otram roku, un žurnālists aizgāja.
Tikko Forestjē bija projām, Diruā jutās brīvs. No jauna viņš priecīgi aptaustīja abus zelta naudas gabalus kabatā, tad piecēlās un sāka staigāt pa ļaužu pūli, vērīgi ar acīm ko meklēdams.
Drīz vien viņš ieraudzīja abas sievietes, sarkanmataino un tumšmati, kas joprojām lepni kā ubadzes klaiņāja pa vīriešu drūzmu.
Diruā taisnā ceļā stūrēja uz viņu pusi, bet, kad bija piegājis gandrīz klāt, uzreiz zaudēja drosmi.
– Vai nu esi atguvis valodu? – tumšmate jautāja.
– Pie joda! – Diruā nomurmulēja, nekā cita nedabūdams pār lūpām.
Viņi visi trīs palika stāvot, apstādinādami ļaužu kustību, radīdami ap sevi it kā virpuli.
Tad sieviete pēkšņi iejautājās:
– Vai nāksi man līdzi?
Un Diruā, trīsēdams aiz iekāres, brutāli atbildēja:
– Labi, bet man ir tikai viens luidors kabatā. – Par to nekas, – sieviete vienaldzīgi pavīpsnāja.
Viņa pieķērās tam pie rokas, gluži kā sagrābdama savā varā.
Ārā ejot, Diruā nodomāja, ka par atlikušajiem divdesmit frankiem varēs bez pūlēm dabūt no iznomātāja fraku rītvakara viesībām.
II
– Forestjē kungs?
– Trešā stāvā, durvis pa kreisi.
Durvju sargs atbildēja laipnā balsī, kurā izskanēja cieņa pret šo īrnieku. Žoržs Diruā devās augšā pa kāpnēm.
Viņš bija mazliet apmulsis, satraukts, jutās neērti. Pirmo reizi mūžā viņam bija mugurā fraka, un apģērba kopiespaids darīja raizes. Diruā manīja, ka visā bija savi trūkumi, sākot jau no puszābakiem, kas nebija lakādas, tomēr visumā itin smalki, jo viņš labprāt koķetēja ar savām kājām. Krekls šorīt pat bija nopirkts Luvrā par četriem frankiem piecdesmit, un tā vāji sacietinātā krūts jau sāka ieplakt. Katru dienu valkātajiem krekliem visiem bija vairāk vai mazāk lieli bojājumi, un pat labāko no tiem viņš nebija varējis uzvilkt.
Bikses bija mazliet par platu, tās neizcēla ikrus un šķita kūļājamies ap stilbiem, izskatījās sagumzītas, kā īrēti apģērba gabali allaž mēdz izskatīties uz nejauša valkātāja locekļiem. Vienīgi fraka piegulēja labi, jo bija atradusies gandrīz piemērota augumam.
Ar strauji pukstošu sirdi, nemierīgu prātu Diruā lēnām kāpa augšā; it īpaši viņu tirdīja bažas būt smieklīgam. Piepeši viņš ieraudzīja sev pretī vakara tualetē ģērbušos kungu, kas skatījās uz viņu. Abi atradās tik tuvu viens otram, ka Diruā soli atkāpās un palika izbrīnījies stāvot: tas bija viņš pats. Augstais sienas spogulis, kas pirmā stāva kāpņu laukumiņā veidoja tālu telpas perspektīvu, atspoguļoja arī nācēju. Prieka uzplūdā viņš notrīsēja, atrazdams, ka izskatās daudz labāk, nekā bija domājis.
Mājās viņam bija tikai mazs spogulītis bārdas skūšanai, un tanī viņš nebija varējis sevi aplūkot kopumā; tā kā tikai neskaidri bija saskatījis sava steigā salasītā apģērba atsevišķās sastāvdaļas, tad pārspīlēja to nepilnības un ļoti uztraucās, ka ir grotesks.
Negaidot ieraudzījis savu atspīdumu spogulī, Diruā uzreiz pat nepazina sevi, uzskatīja par kādu citu, par augstāko aprindu vīrieti, kas pēc pirmā acu uzmetiena viņam bija licies ļoti labi ģērbies, ļoti elegants.
Tagad, vērīgāk ieskatoties, viņš atzina, ka ar kopiespaidu patiesi varēja būt apmierināts.
Tad viņš sāka sevi pētīt, kā dara aktieri, mācīdamies lomas. Viņš sev uzsmaidīja, sniedza roku, izdarīja dažādas kustības, izpauda izjūtas: izbrīnu, prieku, piekrišanu. Viņš izmēģināja dažādas smaida pakāpes un acu izteiksmes, lai izrādītos galants pret dāmām un liktu tām saprast, ka tās apbrīno un iekāro.
Kāpņu telpā vērās kādas durvis. Diruā satrūkās, atskārtis, ka varētu tikt pārsteigts, un sāka ātri kāpt augstāk, bažīdamies, vai tikai kāds no drauga ielūgtajiem viesiem nav viņu redzējis tā klīrējamies.
Sasniedzis otro stāvu, Diruā atkal ieraudzīja tādu pašu spoguli un palēnināja gaitu, lai pavērotu sevi, garām ejot. Viņam šķita, ka stāja tiešām ir iznesīga. Viņš soļoja labi. Un viņu pārņēma neaprobežota pašpaļāvība. Nevar būt šaubu, ka ar šādu izskatu, ar savu tieksmi taisīt karjeru, ar ciešo apņēmību un neatkarīgo garu vajag gūt panākumus. Viņā modās vēlēšanās skriešus, palēkdamies uzsteigties augšējā stāvā. Apstājies trešā spoguļa priekšā, viņš ar ierastu kustību nobraucīja ūsas, noņēmis cilindru, pieglauda matus un, kā bieži mēdza darīt, pusbalsī nomurmināja: “Pamatīgs izgudrojums.” Tad pastiepa roku un piezvanīja.
Durvis atvērās gandrīz tai pašā mirklī, un Diruā, ieraudzījis gludi skūto, svinīgo, melnā frakā ģērbušos sulaini, atkal apmulsa, pats nesaprazdams, kas viņā izraisījis šo neskaidro satraukumu: varbūt viņš neviļus bija salīdzinājis sava un šī sulaiņa apģērba piegriezumu. Sulainis, kam kājās bija lakādas puszābaki, paņemdams mēteli, ko Diruā, lai apslēptu traipus, bija turējis uz rokas, jautāja:
– Ko atļausiet pieteikt?
Pēc tam, pacēlis portjeru, kas atdalīja priekšistabu no salona, viņš skaļā balsī izrunāja atnācēja vārdu.
Diruā piepeši zaudēja visu pašapziņu, sastinga aiz bažām un tikko uzdrošinājās elpot. Tūlīt viņam būs jāsper pirmais solis sen gaidītajā un ilgotajā pasaulē. Viņš iegāja salonā. Lielajā, spoži apgaismotajā istabā, kurā gluži kā siltumnīcā bija daudz zaļojošu augu, stāvēja viena pati jauna, gaišmataina sieviete, kas viņu sagaidīja.
Diruā apstājās, kājas viņam vairs neklausīja. Kas bija šī dāma, kura viņam uzsmaidīja? Pēkšņi viņš atcerējās, ka Forestjē ir precējies, un doma, ka glītā, elegantā gaišmate droši vien ir viņa drauga sieva, galīgi samulsināja Diruā. Viņš nomurmināja:
– Kundze, es esmu…
– Es zinu, cienītais kungs, – dāma to pārtrauca, sniegdama roku. – Šarls man pastāstīja par jūsu vakardienas tikšanos, un es ļoti priecājos, ka viņš iedomājās uzaicināt jūs šodien pie mums uz pusdienām.
Nezinādams vairs, ko sacīt, Diruā pietvīka līdz ausu galiem; viņš juta, ka tiek vērīgi aplūkots no galvas līdz kājām, pētīts un vērtēts.
Viņam gribējās atvainoties, sagudrot kādu ieganstu, lai izskaidrotu nepilnības savā apģērbā, taču nekas neienāca prātā, un viņš neuzdrošinājās pieskarties šim delikātajam jautājumam.
Diruā atlaidās namamātes norādītajā atzveltnes krēslā, un, kad juta, kā ieliecās atsperīgais, mīkstais sēdeklis, kā augums iekļāvās samta glāsmainajā apskāvienā, kā polsterētā muguriņa un paroči sniedza liegu atbalstu, viņam šķita, ka ir iegājis jaunā, burvīgā dzīvē, ka ieguvis ko ļoti jauku, ka jau kļuvis par kaut ko, ka ir glābts. Un viņš paskatījās uz Forestjē kundzi, kas nenolaida acu no viņa.
Jaunajai sievietei bija mugurā bāli zila kašmira kleita, kas ļoti izcēla viņas lokano vidukli un augstās krūtis.
Kailās rokas un kakls izslējās no baltu mežģiņu putām, kas rotāja izgriezumu un īsās piedurknes, augstu galvvidū uzsukātie mati pakausī mazliet cirtojās, veidodami vieglu, gaišu, pūkainu mākonīti.
Forestjē kundzes skatiens, kas nezin kāpēc viņam atgādināja vakar “Folīberžērā” sastaptās sievietes skatienu, nomierināja Diruā. Viņai bija pelēkas acis ar zilganu nokrāsu, kas darīja tās neparasti izteiksmīgas, smalks deguns, pilnīgas lūpas, pasmags zods, nepareiza un tai pašā laikā valdzinoša seja, piemīlīga un šķelmīga. Viena no tām sieviešu sejām, kurās ikviena līnija ir savdabīgi apburoša un šķiet nozīmīga, kurās katra vaibstu kustība it kā kaut ko izpauž vai apslēpj.
Brītiņu klusējusi, Forestjē kundze jautāja Diruā:
– Vai jūs jau sen esat Parīzē?
– Tikai kopš dažiem mēnešiem, kundze, – viņš atbildēja, pamazām atgūdams pašsavaldīšanos. – Strādāju dzelzceļu pārvaldē, bet Forestjē man deva cerības, ka ar viņa palīdzību varbūt izdosies atrast darbu žurnālistikā.
Forestjē kundzes sejā atplauka atklātāks, labvēlīgāks smaids, un viņa sacīja klusinātā balsī:
– Es zinu.
Pie durvīm atkal bija atskanējis zvans. Sulainis pieteica:
– De Marela kundze.
Ienāca neliela auguma tumšmate, viena no tām, ko mēdz saukt par melnīgsnējām.
Viņai bija viegla gaita; tumšā, pavisam vienkāršā kleita cieši piegūla augumam un to izcēla.
Skatienu gribot negribot pievilka melnajos matos iespraustā sarkanā roze, kas atdzīvināja viņas seju, pasvītroja tās īpatnību.
Dāmai sekoja meitenīte īsā kleitiņā. Forestjē kundze strauji devās pretī atnācējām:
– Labdien, Klotilde. – Labdien, Madlena.
Abas saskūpstījās. Ar pieauguša cilvēka nosvērtību arī meitenīte sniedza pieri skūpstam, sacīdama:
– Labdien, draudzenīt!
Forestjē kundze, noskūpstījusi bērnu, iepazīstināja:
– Žoržs Diruā kungs, Šarla biedrs. De Marela kundze, mana draudzene un attāla radiniece.
Pievērsdamās Diruā, viņa piebilda:
– Zināt, pie mums mēdz izturēties vienkārši, bez ceremonijām. Jums taču nav nekas pretī, vai ne?
Jaunais vīrietis palocījās.
Durvis atkal atvērās, un ienāca mazs resnītis, apaļš jo apaļš, vezdams zem rokas daiļu, slaidu sievieti, kas bija par viņu garāka un daudz jaunāka un izcēlās ar izsmalcinātām manierēm un augstprātīgu stāju. Valtera kungs, deputāts, finansists, naudinieks un veikalnieks, ebrejs no Francijas dienvidiem, “Franču Dzīves” izdevējs ar sievu, dzimušu Bazil-Ravalo, baņķiera meitu.
Tad viens pēc otra ieradās ļoti elegantais Žaks Rivals un Norbērs de Varens, kam frakas apkaklīte spīdēja; to bija nosviķojuši garie mati, kas viņam krita līdz pleciem, apberot ar blaugznām apģērbu. Nevīžīgi sasietā kaklasaite arī nebija pirmās jaunības. Ar agrāko laiku kavaliera iznesību piegājis pie Forestjē kundzes, viņš noskūpstīja tai roku. Kad viņš noliecās, garie mati kā vilnis pārsedza jaunās sievietes kailo roku.
Beidzot ienāca arī pats Forestjē, atvainodamies par novēlošanos. Viņš esot ticis aizkavēts redakcijā sakarā ar Morela lietu. Radikāļu deputāts Morels esot iesniedzis ministrijā interpelāciju attiecībā uz kredīta pieprasījumu Alžīrijas kolonizācijai.
– Kundze, galds klāts, – sulainis paziņoja.
Visi pārgāja uz ēdamistabu.
Diruā sēdēja starp de Marela kundzi un viņas meitu. Jaunais vīrietis atkal jutās neērti, baidījās, ka nepratīs pareizi apieties ar dakšiņu, karoti vai glāzēm. To bija četras un viena – iezilgana. Ko gan no tās varētu dzert?
Kamēr ēda viru, neviens nekā nerunāja. Pēc tam Norbērs de Varens ieteicās:
– Vai esat lasījuši par Gotjē prāvu? Jocīgs cipars!
Izcēlās pārruna par šo ar šantāžu saistīto laulības pārkāpšanas gadījumu. Par to viņi runāja nevis tā, kā mēdz ģimenes klēpī pārrunāt par laikrakstos atstāstītiem notikumiem, bet kā ārsti savā starpā runā par slimību vai kā dārzkopji par saknēm. Neviens nesašuta, neviens nebrīnījās par faktiem, bet visi ar gluži profesionālu interesi un absolūtu vienaldzību pret pašu pārkāpumu meklēja šo faktu dziļākos, apslēptākos cēloņus. Katrs centās skaidri izdibināt noziedzīgās rīcības motīvus, precizēt smadzeņu fenomenus, kas radījuši drāmu, ko uzskatīja par īpaša dvēseles stāvokļa zinātniski izskaidrojamu rezultātu. Arī sievietes aizrāvās ar šo izmeklēšanas darbu. Tika aplūkoti vēl citi neseni notikumi; runātāji tos komentēja un vērtēja no dažādiem aspektiem ar lietišķu aci un speciālu pieeju, kā īsti jaunu ziņu tirgotāji, kā cilvēciskās komēdijas piegādātāji mazumā par tik un tik frankiem rindā, gluži tāpat kā veikalnieki pārbauda, pārcilā un izsver priekšmetus, ko grasās piedāvāt pircējiem.
Pēc tam saruna novirzījās uz kādu divkauju, un te nu vārdu ņēma Žaks Rivals. Tā bija viņa sfēra, un neviens cits te nebija kompetents.
Diruā neuzdrošinājās iebilst ne vārda. Reizēm pameta acis uz savu kaimiņieni, kuras krūšu apaļumi viņu valdzināja. Pie auss ļipiņas de Marela kundzei karājās zelta pavedienā iesaistīts briljants, kas izskatījās kā rasas piliens. Šad tad viņa izteica kādu piezīmi, kas aizvien izraisīja smaidu klausītāju lūpās. Viņai piemita piemīlīgi draiska asprātība, allaž viņa iebilda ko negaidītu, kā daudz pieredzējusi nebēdne, kas uz visu skatās bezrūpīgi un vērtē pavirši, ar iecietīgu skepsi.
Diruā velti nopūlējās sagudrot komplimentu, ko viņai izteikt, un, tā kā nekas neienāca prātā, tad pievērsās viņas meitai: lēja tai glāzē dzērienu, sniedza ēdienus, vispār uzmanīgi apkalpoja. Meitene bija daudz nopietnāka par māti, svinīgi pateicās, mazliet paliekdama galvu: “Paldies, jūs esat ļoti laipns,” – un domīgi klausījās, ko lielie runāja.
Pusdienas bija lieliskas, un visi izpauda sajūsmu par tām. Valtera kungs ēda negausīgi, gandrīz nemaz nerunāja un greizi skatījās pa briļļu stiklu apakšu uz piedāvātajiem ēdieniem. Norbērs de Varens neatpalika no viņa un šad un tad uzpilināja mērci uz krekla krūts.
Smaidīgs un noraizējies Forestjē laiku pa laikam zīmīgi saskatījās ar sievu kā divi līdzzinātāji, kuri kopīgi veic grūtu darbu, kas norit sekmīgi.
Sejas pietvīka, balsis kļuva skaļākas. Sulainis ik brīdi pačukstēja ēdējiem pie auss:
– Kortonu? Satolarozu?
Diruā bija iegaršojies kortons, un viņš katru reizi ļāva pieliet glāzi. Viņā ielija burvīga līksme, silta līksme, kas no vēdera iesitās galvā, izplūda pa locekļiem, pārņēma visu būtni. Viņš sasniedza pilnīgu labsajūtu, miesas un dvēseles labsajūtu.
Viņā modās vēlēšanās runāt, saistīt pārējo viesu uzmanību, gribējās, lai tie viņu uzklausītu un vērtētu tāpat kā ikvienu no šiem cilvēkiem, kuru vārdus katrs uztvēra ar tīksmi.
Tērzēšana noritēja nemitīgi, domai saistoties pie domas un aiz visniecīgākā iemesla, dažkārt aiz viena vienīga vārda, pārlecot no viena temata uz citu; kad bija pārcilāti visi dienas notikumi un garām ejot skarti tūkstoš dažādi jautājumi, saruna atkal novirzījās uz Morela kunga plašo interpelāciju sakarā ar Alžīrijas kolonizēšanu.
Starp diviem ēdieniem arī Valtera kungs izteica dažas jocīgas piezīmes; viņam bija skeptisks gars. Forestjē atstāstīja sava rītdienas numuram sacerētā raksta saturu. Žaks Rivals pieprasīja militāru valdību, kas piešķirtu zemi katram virsniekam, kurš nokalpojis trīsdesmit gadus koloniālā karaspēkā.
– Tādā veidā jūs radītu enerģisku sabiedrību, – viņš sacīja, – kuras locekļi laika gaitā iepazinuši un iemīlējuši šo zemi, prot iezemiešu valodu un brīvi orientējas sarežģītos vietējos jautājumos, kurus jaunatnācēji nekad nespēj atrisināt.
– Jā… – viņu pārtrauca Norbērs de Varens. – Viņi pratīs visu, izņemot zemkopību. Viņi runās arābiski, bet nezinās, kā pārdēstīt bietes un sēt labību. Viņi būs spēcīgi pat paukošanā, bet ļoti vāji mēslošanas jautājumos. Nē, tieši otrādi, šī jaunā zeme ir jāatver it visiem. Saprātīgi cilvēki tur atradīs sev vietu, pārējie aizies bojā. Tāds ir mūsu sabiedrības likums.
Iestājās klusums. Visi smaidīja.
– Visvairāk tur trūkst tieši labas zemes, – ierunājās Žoržs Diruā, pats brīnīdamies par savas balss skaņu, it kā dzirdētu to pirmo reizi. – Auglīgas zemes gabali tur maksā tikpat dārgi, cik Francijā, un tos nopērk Parīzes bagātnieki, jo tanīs ir izdevīgi ieguldīt kapitālu. Īstie kolonisti, nabagi, kurus uz turieni dzen trūkums, tiek atspiesti tuksnesī, kur nekas neaug, trūkst ūdens.
Visi skatījās uz viņu. Viņš juta, ka piesarkst.
Valtera kungs jautāja:
– Jūs pazīstat Alžīriju?
– Jā, – viņš atbildēja. – Esmu tur pavadījis vairāk nekā divus gadus un dzīvojis visās trīs provincēs.
Norbērs de Varens, uzreiz piemirsdams par Morelu, sāka izjautāt Diruā par turienes paradumiem, kurus viņam bija aprakstījis kāds virsnieks. De Varenu interesēja Mzaba, dīvainā, mazā arābu republika, kura bija radusies pašā Sahāras vidū, šī saules izdedzinātā apgabala vissausākajā daļā.
Diruā bija divas reizes bijis Mzabā un nu ņēmās stāstīt par ieražām šajā neparastajā zemē, kurā ūdens lāsei ir zelta vērtība un katram iedzīvotājam jāpiedalās sabiedriskajos darbos, un kur tirdzniecība norit godīgāk nekā pie civilizētajām tautām. Vīns un tieksme patikt bija iekvēlinājusi Diruā, viņš runāja ar zināmu plātīgu dedzību, stāstīja pulka anekdotes, stāstīja par arābu dzīves īpatnībām, par kara piedzīvojumiem. Viņš pat atrada dažus krāsainus izteicienus, lai klausītājos radītu skaidru priekšstatu par šo dzelteno, kailo, bezgalīgi skumīgo apvidu, ko nežēlīgi izdedzināja liesmainā saule.
Visas sievietes skatījās uz viņu. Valtera kundze, kā vienmēr, stieptā balsī novilka:
– No savām atmiņām jūs varētu sastādīt burvīgu aprakstu sēriju.
Tad Valtera kungs nopētīja jauno vīrieti pāri briļļu stikliem, kā mēdza aplūkot sejas. Uz ēdieniem viņš skatījās pa stiklu apakšu.
Forestjē izmantoja izdevību:
– Dārgais šef, es jau šodien ar jums runāju par Diruā kungu un lūdzu pieņemt viņu man par palīgu politiskās informācijas ievākšanā. Kopš Marambo no mums aizgājis, man nav neviena, ko aizsūtīt pēc steidzamām un slepenām izziņām, un laikraksts no tā cieš.
Valtera tētiņš kļuva nopietns un uzbīdīja brilles pilnīgi uz pieres, lai cieši ielūkotos Diruā sejā.
Tad viņš sacīja:
– Diruā kungs nenoliedzami ir oriģināls cilvēks. Ja viņam labpatiks rīt pulksten trijos atnākt pie manis aprunāties, tad mēs to nokārtosim.
Mirkli klusējis, viņš vērsās tieši pie Diruā:
– Bet uzrakstiet mums tūlīt dažus saistošus rakstus par Alžīriju. Atstāstiet savas atmiņas, saistot tās ar kolonizācijas jautājumu, kā darījāt nupat. Tas ir aktuāli, ļoti aktuāli, un esmu pārliecināts, ka tas patiks mūsu lasītājiem. Bet pasteidzieties! Pirmo rakstu man vajag jau rīt vai parīt, kamēr palātā vēl notiek diskusija, – mums tas palīdzēs pievilkt lasītājus.
– Un te jums būs jauks virsraksts – “Āfrikas strēlnieka atmiņas”, – piebilda Valtera kundze ar valdzinošu nopietnību, kas visam, ko viņa sacīja, piešķīra augstprātīgas labvēlības pieskaņu. – Vai ne, Norbēra kungs?
Vecais dzejnieks, kas vēlu bija iemantojis slavu, ienīda jaunos un baidījās no tiem. Viņš vēsi atbildēja:
– Jā, lielisks, ja tikai turpinājums būs tai pašā stilā, un tas ir visgrūtāk panākams. Atbilstošs stils ir tas pats, ko mūzikā sauc par pareizo toni.
Forestjē kundze raudzījās uz Diruā ar siltu un aizbildniecisku pazinējas skatienu, kas šķita paužam: “Tu jau izlauzīsi sev ceļu.” De Marela kundze vairākkārt bija pagriezusies uz viņa pusi, un auskara briljants nemitīgi trīcēja, it kā dzidrais ūdens piliens grasītos atraisīties un nokrist.
Mazā meitene, galvu noliekusi pār šķīvi, sēdēja nekustīgi un svinīgi.
Sulainis atkal gāja apkārt galdam, ieliedams zilganajās glāzēs Johannisbergas vīnu, un pēc tam Forestjē uzsauca tostu, palocīdamies pret Valtera kungu:
– Lai plaukst un zeļ “Franču Dzīve”!
Visi sveica savu maizes devēju, kas vēlīgi smaidīja, un Diruā, apskurbis no panākumiem, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Viņam šķita, ka viņš varētu izdzert veselu mucu, apēst vērsi, nožņaugt lauvu. Viņš juta locekļos pārcilvēcisku spēku un garā neuzveicamu apņēmību, neierobežotu cerību. Šo ļaužu vidū viņš tagad bija kā mājās, iekarojis sev stāvokli, ieņēmis savu vietu.
Ar gluži jaunu pašapziņu Diruā tagad vērās apkārtējo sejās un pirmo reizi iedrošinājās uzrunāt savu kaimiņieni:
– Kundze, jums ir burvīgākie auskari, kādus vien esmu redzējis.
De Marela kundze smaidīdama pievērsās viņam:
– Man pašai ienāca prātā šī doma – pakārt briljantu vienkārši zelta pavediena galā. Izskatās gluži kā rasas piliens, vai ne?
Pats apmulsis no savas drosmes un baidīdamies pateikt kaut ko muļķīgu, viņš klusu sacīja:
– Burvīgi… bet auss arī to ļoti izceļ.
Viņa tam pateicās ar skatienu, ar starojošu sievietes skatienu, kas iespiežas līdz sirds dziļumiem. Pagriezis galvu, Diruā atkal sastapās ar Forestjē kundzes acīm: tās joprojām pauda labvēlību, bet viņam likās, ka tanīs iedzirkstījusies arī draiska līksme, it kā uzmundrinājums.
Vīrieši tagad runāja visi reizē, plaši žestikulēdami un bieži vien paceldami balsi: apsprieda lielo apakšzemes dzelzceļa projektu. Šo tematu izsmēla tikai ap deserta beigām, katram atradās daudz kas sakāms par lēno satiksmi Parīzē, par neērtībām ar tramvajiem, par grūtībām omnibusos un fiakru kučieru rupjībām.
Pēc tam visi devās uz salonu dzert kafiju. Joka pēc Diruā piedāvāja roku de Marela kundzes meitiņai. Viņa cienīgi pateicās un pacēlās pirkstgalos, lai ar rociņu aizsniegtu sava kavaliera elkoni.
Salons viņam atkal atgādināja siltumnīcu. Visos četros istabas kaktos lielo palmu majestātiskie zari sniedzās līdz griestiem un tur izpletās kā milzīgi vēdekļi.
Katrā pusē kamīnam gumijkoki ar kolonnām līdzīgiem stumbriem bija kārtu kārtām izslējuši citu virs citas tumši zaļās, garenās lapas, un uz pianīno stāvēja divi neredzēti krūmiņi, viens sārtiem, otrs baltiem ziediem, kuri izskatījās kā mākslīgi, pārāk skaisti, lai būtu dabiski.
Gaiss bija svaigs, liegas, neizsakāmas, vārdā nenosaucamas smaržas piesātināts.
Jaunais vīrietis, tagad jau atguvis pašsavaldīšanos, vērīgi aplūkoja telpu. Tā nebija liela, un, atskaitot stādus, nekas nepievilka skatienu, nekur nevienas spilgtas krāsas, bet te bija patīkami, te varēja justies mierīgi, atpūsties, šī telpa ieaijāja, apņēma cilvēku kā glāsts.
Sienas iztapsētas ar senatnīgu, izbalējušu violetu audumu, kas nosēts ar dzeltenām zīda puķītēm, ne lielākām par mušu.
Durvis aizsedza portjeras, kas bija darinātas no zilganpelēkas karavīru vadmalas, uz kuras ar sarkanu zīdu bija izšūtas dažas neļķes; un malu malās salikti sēdekļi, dažāda veida un lieluma sēdekļi izkaisīti, kur pagadījies, milzīgi lieli un mazītiņi atzveltnes krēsli, taburetes un pufi, pārvilkti ar Luija XVI laika stila zīda audumu vai skaistu plīšu – krēma krāsas pamats ar granātsarkanu zīmējumu.
– Diruā kungs, vai vēlaties kafiju?
Ar nemainīgi draudzīgo smaidu uz lūpām Forestjē kundze sniedza viņam pilnu tasi.
– Jā, kundze, pateicos.
Diruā paņēma tasi, un, kad viņš bažīgi noliecās, lai ar sudraba standziņām paņemtu gabaliņu cukura no cukurnīcas, ko turēja meitenīte, jaunā sieviete pačukstēja viņam:
– Palakstojieties taču ar Valtera kundzi.
Iekams viņš paguva ko atbildēt, Forestjē kundze devās tālāk.
Jaunais vīrietis papriekš izdzēra kafiju, jo baidījās, ka neuzlej to uz paklāja; uzreiz juzdamies brīvāk, viņš sāka meklēt izdevību tuvoties sava jaunā priekšnieka sievai un ar to uzsākt sarunu.
Piepeši viņš ievēroja, ka Valtera kundze tur rokā iztukšotu kafijas tasi un, atrazdamās patālu no galda, nezina, kur tasi nolikt. Diruā steigšus piegāja pie viņas.
– Atļaujiet, kundze.
– Pateicos.
Aiznesis tasi, viņš uz karstām pēdām atgriezās.
– Kundze, ja jūs zinātu, cik daudz jauku brīžu man sagādāja “Franču Dzīve”, kad biju tur, tuksnesī! Tā tiešām ir vienīgā avīze, ko var lasīt, atrodoties ārpus Francijas, jo ir daudz saistošāka, asprātīgāka un daudzpusīgāka par visām citām.
Valtera kundze smaidīja laipni, bet vienaldzīgi.
– Manam vīram nebija viegli radīt šāda tipa laikrakstu, kas atbilstu mūsdienu prasībām, – viņa nopietni atbildēja.
Viņi sāka tērzēt. Diruā prata runāt plūstoši, kaut arī banāli, toties balss viņam bija patīkama, skatiens valdzinošs, un neatvairāma pievilcība slēpās viņa ūsās. Kuplas, cirtainas – tās skaisti vijās uz virslūpas, rūsganas un uzsmailētajos galos mazliet gaišākas.
Viņi runāja par Parīzi, tās apkaimi, Sēnas krastiem, par kūrortiem, vasaras izpriecām un dažādiem ikdienišķiem sīkumiem, par kuriem var runāt bez mazākās piepūles bezgalīgi.
Kad pie viņiem pienāca Norbērs de Varens ar liķiera glāzi rokā, Diruā smalkjūtīgi attālinājās.
De Marela kundze, kas tikko bija sarunājusies ar Forestjē kundzi, pieaicināja Diruā.
– Tātad jūs esat nodomājis, – viņa sacīja, – sākt darboties žurnālistikā.
Jaunais vīrietis miglaini pastāstīja par saviem nodomiem, pēc tam uzsāka tērzēt tāpat, kā tikko bija tērzējis ar Valtera kundzi, bet nu viņš jau labāk pārzināja sarunas vielu un izteicās drošāk, atkārtodams nupat dzirdētās piezīmes kā savas paša. Turklāt viņš nemitīgi skatījās acīs kaimiņienei, it kā gribēdams padziļināt izsacīto vārdu jēgu.
De Marela kundze savukārt pastāstīja dažas anekdotes, mazliet koķetēdama, kā sieviete, kas apzinās, ka ir asprātīga, un vienmēr grib būt saistoša. Kļūdama arvien familiārāka, viņa uzlika roku Diruā uz piedurknes, pazemināja balsi, pļāpājot par niekiem, un tādā veidā saruna ieguva intīmu raksturu. Jaunās sievietes tuvums, kura neslēpa interesi par viņu, sajūsmināja Diruā. Viņš labprāt gribētu ziedoties de Marela kundzei, to aizsargāt, parādīt, ko spēj, un vilcināšanās, ar kādu tai atbildēja, liecināja, ka viņu tirdī satraukums.
Piepeši bez kāda iemesla de Marela kundze pasauca: “Lorina!” – un bērns pienāca klāt.
– Meitiņ, atsēdies te, pie loga tu vari saaukstēties.
Diruā pārņēma neprātīga vēlēšanās noskūpstīt meitenīti, it kā kaut kas no šī skūpsta varētu pāriet uz māti.
– Jaunkundz, vai atļausiet jūs noskūpstīt? – viņš rātni un tēvišķīgi jautāja.
Meitenīte izbrīnījusies paskatījās uz viņu, un de Marela kundze smiedamās sacīja:
– Atbildi: “Šodien es jums to atļauju, bet vienmēr tā nebūs.”
Diruā uzreiz atsēdās, paņēma Lorinu klēpī un ar lūpām pieskārās bērna viļņainajiem, smalkajiem matiem.
Māte brīnījās:
– Gluži pārsteidzoši: viņa neaizbēga! Parasti viņa ļauj sevi skūpstīt tikai sievietēm. Diruā kungs, jūs esat neatvairāms.
Viņš pietvīka, nekā neatbildēdams, un uz ceļiem viegli šūpoja meitenīti.
Pienāca Forestjē kundze un arī pārsteigti iesaucās:
– Kādsbrīnums!Lorinakļuvusipavisamrāma! Tuvojās arī Žaks Rivals ar cigāru mutē, un Diruā piecēlās, lai atvadītos, jo baidījās ar kādu neveiklu vārdu sabojāt sasniegto iespaidu, uzsākto iekarošanas darbu.
Viņš klanījās, maigi spieda sieviešu rociņas, pēc tam spēcīgi kratīja vīriešu rokas. Viņš ievēroja, ka Žaka Rivala roka bija sausa, silta un sirsnīgi atbildēja uz spiedienu, Norbēra de Varena – mikla un auksta un izvairīgi izslīdēja starp pirkstiem, vecā Valtera – auksta un ļengana, bez enerģijas, neizteiksmīga, Forestjē roka bija tukla un silta.
Draugs viņam pusbalsī teica:
– Neaizmirsti, rīt pulksten trijos!
– Nē, nē! Esi bez bažām!
Nokļuvis kāpnēs, Diruā bija tik traki priecīgs, ka juta vēlēšanos traukt skriešus, un tāpēc viņš arī metās lejā ik pa diviem kāpieniem reizē, bet, pēkšņi ieraudzījis otrā stāva lielajā sienas spogulī kungu, kas lēkšus drāzās pretī, uzreiz apstājās, it kā pieķerts pārkāpumā.
Tad viņš ilgi apbrīnoja sevi, ka ir tik glīts puisis, un tad ar patiku uzsmaidīja savam atspīdumam, un tad, atsveicinādamies no tā, zemu un ceremoniāli palocījās, kā mēdz sveicināt ievērojamas personas.
III
Nonācis uz ielas, Žoržs Diruā palika domīgi stāvot: ko nu darīt? Gribējās klaiņāt, sapņot, iet uz priekšu, kur deguns rāda, iztēlojoties nākotni un elpojot liego nakts gaisu, bet doma par vecā Valtera pieprasīto rakstu sēriju neizzuda no prāta, un viņš nolēma tūdaļ doties mājās un ķerties pie darba.
Lieliem soļiem Diruā sasniedza ārējo bulvāri un gāja pa to līdz Burso ielai, kur dzīvoja. Sešstāvu namā, kurā viņš īrēja istabu, mājoja pāris desmitu strādnieku un sīkpilsoņu ģimeņu; kāpjot augšā un ar vaska sērkociņiem apgaismojot piemēslotos kāpienus, uz kuriem mētājās papīru gabali, cigarešu gali, virtuves atkritumi, viņam uzmācās dziļš riebums un neganta vēlēšanās ātrāk tikt projām no šejienes, dzīvot kā bagātie cilvēki tīrā mājā, kur kāpnes izklātas ar celiņiem. Smaga ēdienu, ateju un cilvēku izgarojumu smaka, ne ar kādu caurvēju neizvēdināma netīrumu un appelējušu mūru smaka piepildīja šo namu no pagraba līdz jumtam.
No Diruā istabas loga piektajā stāvā skats vērās uz Rietumu dzelzceļa milzīgo stigu, kas vīdēja kā dziļš bezdibenis, tieši tur, kur beidzās tunelis, netālu no Batinjolas stacijas. Jaunais vīrietis atvēra logu un atspiedās ar elkoņiem pret aprūsējušo dzelzs palodzi.
Lejā, melnās bedres dziļumā, trīs nekustīgas, sarkanas signālugunis izskatījās kā apaļas zvēra acis, un tālāk bija redzamas vēl citas un vēl citas tālāk. Ik mirkli tumsā atskanēja stiepti vai aprauti svilpieni, daži pavisam tuvu, citi tālu, tikko sadzirdami, – tie atplūda no Anjēras puses. Tiem bija dažādas noskaņas, gluži kā balsu saucieniem. Viens no tiem tuvojās, tā žēlabainais kliedziens pieauga ar katru sekundi, un tūlīt pat parādījās liela, dzeltena gaisma, kas ar milzīgu troksni skrēja uz priekšu; Diruā redzēja, kā tunelis aprija garu vagonu rindu.
Pēc tam viņš nolēma: “Pie darba!”
Nolicis lampu uz galda, viņš attapās, ka mājās ir tikai vēstuļu papīrs.
Nekā darīt, jāatver lapa visā platumā un jāraksta uz tās pašas. Diruā iemērca spalvu tintē un rūpīgi, akurāti uzrakstīja:
Āfrikas strēlnieka atmiņas
Tad viņš prātoja, kā nu iesākt.
Pieri atbalstījis plaukstā, viņš sēdēja un stingi vērās uz galda atlocītajā, baltajā papīra lapā.
Ko lai saka? Tagad vairs neienāca prātā it nekas no tā, ko pats nesen bija stāstījis, neviena anekdote, neviens atgadījums, gluži nekas. Piepeši viņš nodomāja: “Vajag iesākt ar aizbraukšanu.” Un tad uzrakstīja: “Tas bija 1874. gadā, maija vidū, kad izvārgusī Francija atņēma elpu pēc briesmīgā gada katastrofām…”
Diruā apstājās, nezinādams, kā piesaistīt turpmāko: iekāpšanu kuģī, braucienu, pirmos iespaidus.
Minūtes desmit velti lauzījis galvu, viņš nolēma ievadlapu atstāt uz rītdienu, bet tagad tūlīt ķerties pie Alžīras aprakstīšanas.
Viņš uzšņāpa: “Alžīra ir pavisam balta pilsēta…” – un tālāk netika. Viņš skaidri atcerējās jauko, gaišo pilsētu, kas ar savu namu plakanajiem jumtiem līdzīgi kaskādei slīd no pakalna lejup pa nogāzi līdz pašai jūrai, bet neatrada vairāk ne vārda, lai izpaustu to, ko bija redzējis un izjutis.
Pēc lielas piepūles viņš piemetināja: “Daļu tās apdzīvo arābi…” Tad nometa spalvu uz galda un piecēlās.
Uz šaurās dzelzs gultiņas, kur viņa augums bija atstājis iespiedumu, nosviestās ikdienas drānas izskatījās pretīgas kā līķa skrandas morgā: tukšas, apdilušas, sagumzītas. Un uz salmu pinuma krēsla uzliktais zīda cilindrs, viņa vienīgā cepure, šķita atvāzta, it kā ubaga dāvanu lūdzot.
Uz pelēkajām, ar ziliem puķu pušķiem rotātajām tapetēm bija tikpat daudz traipu, cik pušķu, vecu, aizdomīgu traipu, par kuriem neviens nevarētu pateikt, vai tie radušies no saspiestas blakts, no eļļas piliena, no taukainiem pirkstiem vai no ziepju putām, kas izšķaidītas, mazgājoties mutes bļodā. Tas viss oda pēc apkaunojošas nabadzības, Parīzes mēbelēto istabu nabadzības. Diruā modās izmisīgs niknums pret savu nabadzīgo dzīvi. Ir jāizraujas no tās ārā, tūlīt pat, jau rīt vajag darīt galu šai trūcīgajai eksistencei.
Pēkšņi viņā atgriezās dedzīgs darba prieks, viņš atkal atsēdās pie galda un no jauna sāka meklēt teikumus, ar kuriem varētu labi atspoguļot dīvaino, valdzinošo un savdabīgo Alžīru, kas ir kā priekštelpa uz noslēpumaino, neizdibināto Āfriku, klejojošu arābu un nepazīstamu nēģeru cilšu Āfriku, neizpētīto un vilinošo Āfriku, no kurienes mūsu zooloģiskajos dārzos reizēm nokļūst gluži neiedomājami dzīvnieki, kuri šķiet nākuši no pasaku valstības: strausi, šīs neparastās vistas, gazeles – brīnum graciozās kazas, pārsteidzoši groteskās žirafes, svinīgie kamieļi, ērmīgie hipopotami, nejēdzīgie degunradži un, beidzot, gorillas, šie baismīgie cilvēka brāļi.
Diruā manīja, ka domas galvā strāvoja juceklīgi, varbūt izteikt tās vēl šā tā spētu, bet uzrakstīt nevarēja neparko. Nevarības apziņa viņu kaitināja, viņš atkal piecēlās, rokas bija miklas aiz sviedriem, deniņos asinis strauji pulsēja.
Un, kad viņš ieraudzīja veļas mazgātājas rēķinu, ko šovakar pat bija uznesis durvju sargs, jauno vīrieti sagrāba negants izmisums. Viss prieks izgaisa vienā mirklī reizē ar pašpaļāvību un ticību nākotnei. Beigas, visam beigas, viņš nekā neveiks, ne par ko nekļūs. Viņš jutās nožēlojams, neapdāvināts, lieks un bojāejai nolemts.
Diruā atgriezās pie loga tieši tanī mirklī, kad no tuneļa, nežēlīgi dārdēdams, izšāvās vilciens. Tas dosies pāri laukiem un klajumiem uz jūras pusi.
Un Diruā pēkšņi atcerējās savus vecākus.
Šis vilciens brauks tiem garām pavisam tuvu, dažus ljē no mājām. Atmiņā pavīdēja nelielā mājiņa Kantē ciema nomalē, paugura mugurā, no kurienes redzama Ruāna un plašā Sēnas ieleja.
Tēvam un mātei tur bija mazs krodziņš, tāds kā traktieris “Pie skaistā skata”; svētdienas rītos nomales iedzīvotāji tanī mēdza ieturēt brokastis. Vecāki bija gribējuši dēlu uzaudzināt par kungu un sūtījuši mācīties ģimnāzijā. Kursu beidzis, bet gala pārbaudījumos izkritis cauri, Žoržs bija aizgājis karadienestā ar nodomu uzdienēt par virsnieku, pulkvedi, ģenerāli. Bet dienests viņam apriebās, iekams apritēja pieci gadi, un viņš jau bija sācis sapņot par karjeru Parīzē. Viņš tur bija ieradies, tikko beidzās obligātais dienests, nevērodams vecāku lūgšanos, kuri tagad, redzēdami, ka to sapnis gaisis, gribēja dēlu paturēt mājās. Taču viņš jau atkal loloja cerības uz nākotni, paredzēja, ka triumfēs, pateicoties kādiem notikumiem, kurus iztēlojās vēl neskaidri, tomēr bija pārliecināts, ka pratīs tos radīt un izmantot.
Pulkā būdams, Diruā bija guvis parastos garnizona panākumus, vieglas uzvaras; tām pievienojās dažas dēkas augstāk stāvošās aprindās: viņš bija pratis savaldzināt nodokļu ievācēja meitu, kas gribēja pamest visu un viņam sekot, un kāda advokāta sievu, kura bija mēģinājusi noslīcināties aiz izmisuma, kad nepastāvīgais siržu lauzējs bija to pametis.
Biedri bija runājuši par Diruā: “Tas ir slīpēts un manīgs blēdis, tāds vienmēr pratīs izkulties sveikā.” Un Diruā bija apņēmies tiešām būt slīpēts un manīgs blēdis.
Iedzimtā normandiešu godprātība, apbružāta ikdienišķajā garnizona dzīvē ar tās morāli, notrulināta ar Āfrikā parastajām laupīšanām, blēdībām un dažādām nelikumībām, uzkurināta ar armijā izplatītajiem jēdzieniem par godu, par karavīru bezbailību, patriotiskām jūtām, ar apakšvirsnieku vidū atstāstītajiem varoņdarbiem un ar militārā amata sīko godkārību, bija pārvērtusies par ko līdzīgu burvju lādītei ar trīskārtēju dibenu, kur varēja atrast no visa pa druskai.
Taču vispārākā bija tieksme izsisties uz augšu. Neviļus Diruā kā katru vakaru bija iegrimis sapņainībā. Viņš iztēlojās pasakainu mīlas dēku, kas uzreiz palīdzēs piepildīt visas viņa cerības. Uz ielas saticis kāda baņķiera vai augstmaņa meitu, viņš to savaldzinās no pirmā mirkļa un apprecēs. Griezīgs svilpiens, ko izgrūda lokomotīve, izšaudamās no tuneļa viena pati kā liels trusis no midzeņa un ar pilnu tvaiku brāzdamās pa sliedēm uz depo atpūsties, izrāva Diruā no sapņojumiem. Atkal pilnīgi neskaidro un priekpilno cerību varā, kuras viņu vienmēr spārnoja, viņš raidīja rokas skūpstu naktī, mīlestības skūpstu ilgotās sievietes tēlam, alkatīgu skūpstu pretī kārotajai veiksmei.
Tad aizvēra logu un sāka izģērbties, nomurminādams:
– Nekas, rīt ķeršos pie darba ar svaigiem spēkiem. Šovakar man galvā dažādas citas domas. Varbūt esmu arī mazliet pavairāk iedzēris. Tad nevar labi strādāt.
Atgūlies viņš izdzēsa gaismu un gandrīz uzreiz aizmiga.
Atmodās agri, kā cilvēki mēdz atmosties, kad dedzīgi kaut ko gaida vai ir noraizējušies; uzlēcis no gultas, viņš devās pie loga un to atvēra, lai iebaudītu, kā pats mēdza sacīt, krietnu malku svaiga gaisa.
Romas ielas nami viņpus platā dzelzceļa grāvja staroja lecošās saules gaismā, tie šķita nokrāsoti ar baltu vizmu. Pa labi tālē bija redzami Aržanteija pauguri, Sannuā augstienes un Oržemona dzirnavas zilganā, liegā dūmakā, kas bija līdzīga līganam, caurspīdīgam plīvuram, kurš pārsegts pār apvārsni.
Diruā dažas minūtes vēroja tālos laukus un nočukstēja:
– Šādā dienā tur būtu sasodīti jauki.
Tad viņš attapās, ka vajag strādāt, turklāt nekavējoties, un arī par desmit sū aizsūtīt durvju sarga puiku uz savu kanceleju, lai paziņotu, ka ir saslimis.
Diruā atsēdās pie galda, iemērca spalvu tintē, iespieda pieri plaukstā un sāka domāt. Velti. Nekas neienāca prātā.
Tomēr Diruā neizmisa. Viņš nosprieda: “Blēņas! Vienkārši neesmu iemanījies. Šis amats jāiemācās tāpat kā kurš katrs. Sākumā nepieciešama palīdzība. Aiziešu pie Forestjē, tas desmit minūtēs ievadīs mani īstajās sliedēs.”
Diruā apģērbās.
Uz ielas viņš nolēma, ka ir vēl par agru, lai ierastos pie drauga, kas droši vien cēlās vēlu. Tāpēc viņš sāka lēnām pastaigāties zem ārējā bulvāra kokiem.
Nebija vēl deviņi, kad viņš sasniedza nupat laistīto, svaigas valgmes pilno Monso parku.
Atsēdies uz sola, Diruā uzreiz atkal iegrima sapņainās pārdomās. Viņam garām sāka šurp un turp staigāt kāds smalki ģērbies jauneklis, kas, bez šaubām, gaidīja sievieti.
Tā ieradās aizplīvurojusies, steidzīgā gaitā un, ātri pasniegusi roku jauneklim, pieķērās viņam pie elkoņa, un abi aizgāja.
Un Diruā sirdī spēji modās brāzmainas alkas pēc izsmalcinātas, smaržainas un liegas mīlestības pārdzīvojumiem. Viņš piecēlās un devās ceļā, domās kavēdamies pie Forestjē. Tam gan bija laimējies!
Forestjē mājas durvis Diruā sasniedza tieši tai mirklī, kad draugs nāca ārā.
– Tu pie manis? Tik agri! Kas tev lēcies?
Negaidīti sastopot Forestjē, kad tas jau gāja projām, Diruā samulsa un nostomījās:
– Redzi… redzi… es netieku galā ar to rakstu, zini, ko Valtera kungs man pasūtīja, to rakstu par Alžīriju. Tur gan nav ko brīnīties, jo es nekad neesmu nekā rakstījis. Te jāievingrinās, tāpat kā visur.
Esmu pārliecināts, ka drīz vien iemanīšos, bet patlaban nezinu, ar ko iesākt un kā pie tā ķerties. Domu man ir daudz, tikai neizdodas tās izpaust. Diruā apklusa, vilcinājās. Forestjē saprotoši pavīpsnāja:
– To es pazīstu.
– Jā, sākumā tā notiek laikam katram, – Diruā turpināja. – Un es gribēju… gribēju tevi lūgt, lai tu man palīdzi… Desmit minūtēs tu mani uzvestu uz ceļa, parādītu, kā tas jādara. Ar to tu man sniegtu labu stilistikas mācību, bet bez tevis es netikšu galā.
Forestjē joprojām jautri smaidīja. Uzsitis uz pleca savam kādreizējam pulka biedram, viņš sacīja:
– Uzej pie manas sievas, viņa tev palīdzēs ne sliktāk par mani. Esmu iedresējis Madlenu šajā darbā. Man šorīt nav laika, citādi labprāt būtu pats to izdarījis.
Diruā piepeši kļuva bikls, svārstījās, neuzdrošinājās.
– Es taču nevaru tik agri no rīta viņu traucēt…
– Noteikti vari. Viņa ir piecēlusies. Tu viņu atradīsi manā kabinetā, tur viņa kārto manas piezīmes.
Diruā vilcinājās:
– Nē… tas nav iespējams…
Satvēris Diruā aiz pleciem un apgriezis apkārt, Forestjē pagrūda viņu uz durvju pusi.
– Tu nu gan esi tiepša. Ej, kad es tev saku. Tu taču negribēsi, lai es kāpju augšā trešajā stāvā, aizvedu tevi pie Madlenas un izskaidroju, kas tev vajadzīgs.
Beidzot Diruā saņēmās.
– Paldies, es eju. Pateikšu viņai, ka tu mani piespiedi, vārda pilnā nozīmē piespiedi griezties pie viņas.
– Jā. Un nebaidies, viņa tevi neapēdīs. Tikai neaizmirsti: tieši pulksten trijos.
– O, neraizējies!
Forestjē steidzīgi aizsoļoja, turpretī Diruā sāka iet augšā, kāpienu pa kāpienam, lēnītēm, un gudroja, ko lai saka, un bažījās, kā tiks pieņemts.
Durvis atvēra sulainis. Tas bija apjozis zilu priekšautu un turēja rokā slotu.
– Kungs jau aizgāja, – sulainis sacīja, nenogaidījis jautājumu.
– Pavaicājiet Forestjē kundzei, vai viņa varētu mani pieņemt, – Diruā teica, – un pasakiet, ka mani sūta viņas vīrs, ko nupat satiku uz ielas.
Tad viņš palika gaidot. Sulainis atgriezās, atvēra durvis pa labi un paziņoja:
– Kundze jūs gaida.
Viņa sēdēja atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda nelielā istabā, kuras sienas pilnīgi nosedza akurāti uz melnkoka plauktiem sakrautas grāmatas. Sējumu vienmuļās rindas atdzīvināja dažādu krāsu muguriņas: sarkanas, dzeltenas, zaļas, mēļas un zilas.
Ģērbusies mežģīnēm rotātos, baltos rītasvārkos, Forestjē kundze, kā vienmēr smaidīdama, atskatījās un sniedza roku, kas platajā piedurknē bija redzama kaila gandrīz līdz plecam.
– Jau? – viņa ieprasījās. Un uzreiz piebilda:
– Tas nav pārmetums, bet vienkārši jautājums.
– Ak kundze, – Diruā nomurmināja, – es negribēju traucēt, bet jūsu vīrs, ko satiku lejā, mani piespieda. Man ir tik neērti, ka neuzdrošinos jums pateikt, kālab esmu atnācis.
– Atsēdieties, – viņa aicināja, norādīdama uz krēslu, – un runājiet.
Rokā Forestjē kundzei bija zoss spalva, ko viņa veikli grozīja starp diviem pirkstiem. Priekšā uz galda atradās liela, pa pusei aprakstīta papīra lapa; Diruā ierazdamies bija viņu pārtraucis darbā.
Varēja redzēt, ka viņa pie rakstāmgalda jutās tikpat labi un brīvi kā salonā, nododoties ierastajai darbībai. No viņas drānām plūda viegls aromāts, svaiga, nupat mazgātas miesas smarža. Un Diruā centās uzminēt, ko apslēpa rītasvārki, iztēlojās jauno, gaišo augumu, kuplo un silto miesu, kuru liegi ieskāva mīkstais audums.
Tā kā viņš nekā nerunāja, Forestjē kundze iejautājās:
– Ar ko varu jums pakalpot?
– Redzat… bet patiesi… – viņš stomīdamies iesāka, – es neuzdrošinos… Vakar vakarā es strādāju ļoti vēlu… un šorīt jau agri… pie raksta par Alžīriju, ko Valtera kungs man uzdeva… bet nekas prātīgs man neiznāca… un es saplēsu visus uzmetumus… Neesmu pieradis pie šī darba un tādēļ atnācu pie Forestjē lūgt, lai viņš man palīdz… šo pirmo reizi…
Priecīga, līksma un glaimota viņa sirsnīgi iesmējās un pārtrauca Diruā:
– Un viņš teica, lai jūs nākat pie manis?..
Jauki…
– Jā, kundze. Viņš teica, ka jūs man varēsiet palīdzēt vēl labāk nekā viņš pats. Vai varat mani saprast?
Forestjē kundze piecēlās.
– Tas būs burvīgi – tā kopā sastrādāt. Esmu sajūsmināta par jūsu iedomu. Sēdieties manā vietā, jo manu rokrakstu redakcijā pazīst. Un mēs tūlīt sacerēsim jums rakstu, tādu rakstu, kas gūs žilbinošus panākumus.
Diruā atsēdās, paņēma spalvu, nоlikа uz galda papīra lapu un gaidīja.
Kājās stāvēdama, Forestjē kundze bija noskatījusies, kā viņš sagatavojas rakstīšanai, un pēc tam, paņēmusi no kamīna dzegas cigareti, aizkūpināja to, sacīdama:
– Nevaru strādāt bez smēķēšanas. Tātad ko jūs gribat pastāstīt?
Viņš ar izbrīnu paskatījās uz jauno sievieti. – Es nezinu. Tāpēc jau es atnācu pie jums.
– Jā, es jums palīdzēšu, – viņa sacīja. – Es apņemos pagatavot pikantu mērci, bet man vajadzīga pati viela.
Diruā bija apjucis; galu galā viņš vilcinādamies ierunājās:
– Es gribētu aprakstīt savu ceļojumu no paša sākuma.
Tad Forestjē kundze atsēdās Diruā pretī, lielā galda otrā pusē, un, skatīdamās viņam acīs, teica:
– Tagad izstāstiet man papriekš, man vienai pašai, bez steigas, nekā nepiemirstot, it visu, un es izvēlēšos, kas mums noderēs.
Bet, tā kā Diruā nezināja, ar ko iesākt, tad viņa sāka to izvaicāt kā biktstēvs grēku nožēlnieku, izsacīdama precīzus jautājumus, kas tam modināja atmiņā piemirstus sīkumus, sastaptus cilvēkus, garām ejot ievērotas sejas.
Piespiedusi Diruā izteikties kādu stundas ceturksni, Forestjē kundze piepeši pārtrauca viņu:
– Tagad sāksim. Vispirms pieņemsim, ka jūs vēstījat par saviem iespaidiem kādam draugam: tā jums būs iespējams izteikt veselu kaudzi blēņu, pa starpām dažādas piezīmes, būt dabiskam un amizantam, ja mums tas izdosies. Rakstiet:
“Dārgais Anrī, Tu gribi zināt, kāda ir Alžīrija. Lai notiek – Tu to dabūsi zināt. Tā kā man šeit, mazajā māla būdiņā, kur mājoju, nekas prātīgāks nav ko darīt, tad rakstīšu Tev kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai, kurā attēlošu dienu pa dienai, stundu pa stundai visus savus pieredzējumus. Dažkārt iznāks diezgan piparoti, bet Tev jau tas nav jārāda pazīstamām dāmām.”
Viņa pārtrauca diktēšanu, lai aizdedzinātu izdzisušo cigareti, un zoss spalvas klusā čirkstoņa uzreiz apklusa.
– Turpināsim, – viņa sacīja.
“Alžīrija ir liela franču zeme uz lielu zemju robežas, kuras sauc par tuksnesi, par Sahāru, Centrālo Āfriku utt.
Alžīra ir vārti, šī dīvainā kontinenta baltie, burvīgie vārti.
Bet papriekš vajag tos sasniegt, un tas ne katram izdodas viegli. Tu zini, ka esmu lielisks jātnieks, jo iejāju zirgus pašam pulkvedim, bet cilvēks var būt labs jātnieks un slikts jūrnieks. Tā tas izrādījās ar mani.
Vai atceries pulka ārstu Sembretā, ko bijām iesaukuši par doktoru Ipeku? Kad mums nāvīgi gribējās diennakti atpūsties lazaretē, šajā apsolītajā zemē, tad devāmies pie viņa pieņemšanas stundā. Viņš mēdza sēdēt uz krēsla, kājas iepletis, – resnās gūžas iespīlētas sarkanās biksēs, – ar dūrēm atbalstījies pret ceļgaliem, elkoņus gaisā izslējis; košļādams sirmās ūsas, viņš bolīja acis kā spoles.
Droši vien arī Tu neesi aizmirsis viņa ārstēšanu:
“Šim kareivim traucēta kuņģa darbība. Iedodiet viņam pēc manas receptes vemšanas līdzekli numur trīs, pēc tam divpadsmit stundas atpūtas, un tad viņš būs uz pekām.”
Spēcīgs bija šis vemšanas līdzeklis, spēcīgs un neatvairāms. Katrs to norija, jo citādi nebija iespējams. Izbaudījis doktora Ipekas recepti, cilvēks saņēma pilnīgi pelnīti savas divpadsmit stundas atpūtas.
Tad zini, draugs: lai nokļūtu Āfrikā, četrdesmit stundas ir jāizbauda kāds cits neatvairāms vemšanas līdzeklis pēc Transatlantiskās kuģniecības kompānijas receptes.”
Priecādamās par savu iedomu, Forestjē kundze berzēja rokas.
Viņa piecēlās, aizsmēķēja otru cigareti un diktēdama sāka staigāt pa istabu, brīžam izpūta pa mazu, apaļu spraugu starp sakniebtajām lūpām taisnas dūmu strūklas, kas pamazām izpletās un izgaisa telpā, pamezdamas vietumis pelēkas līnijas, it kā caurspīdīgu miglu, līdzīgu zirnekļtīklam. Reizēm viņa ar plaukstu izdzēsa šīs vieglās un tomēr sīkstās dūmu pēdas, reizēm pārcirta ar rādītājpirkstu un domīgi noskatījās, kā lēnām izzuda abas tikko samanāmo tvaiku šķiedras.
Diruā sekoja katram Forestjē kundzes žestam, katrai pozai, nenovērsdams acis no šīs sievietes auguma un sejas, kamēr viņa aizrāvās ar tukšo rotaļu, kas nemaz nenodarbināja viņas domas.
Tālāk viņa iztēlojās ceļojuma piedzīvojumus, sniedza izgudrotu ceļabiedru portretus un uzmeta mīlas dēku ar kājnieku kapteiņa sievu, kas brauca pie sava vīra.
Atsēdusies Forestjē kundze izjautāja Diruā par Alžīrijas topogrāfiju, kas viņai bija pilnīgi sveša. Pēc desmit minūtēm viņa par to zināja tikpat daudz, cik Diruā pats, un nodiktēja nelielu nodaļu par koloniju politiku un ģeogrāfiju, lai informētu lasītāju un tam palīdzētu izprast nopietnos jautājumus, kas tiks aplūkoti turpmākajos rakstos.
Tad viņa turpināja ar izbraukumu uz Orānas departamentu, ar izdomātu izbraukumu, kur runa bija galvenokārt par sievietēm – mauru, jūdu un spāniešu sievietēm.
– Lasītājus cits nekas neinteresē, – Forestjē kundze sacīja.
Nobeidza viņa ar uzturēšanos Saīdā, augstas plakankalnes piekājē, turklāt ar jauku, mazu romānu starp apakšvirsnieku Žoržu Diruā un spāniešu meiču no alvas pārstrādāšanas fabrikas Ainelhadžarā. Forestjē kundze attēloja abu satikšanos naktī akmeņainajos, kailajos kalnos, kur klintīs rēja šakāļi, hiēnas, arābu suņi.
– Turpinājums rītdienas numurā! – viņa līksmā balsī sacīja. Un pieceldamās piebilda: – Cienījamais kungs, nu jūs redzat, kā sacer avīžrakstus.
Lūdzu, parakstieties.
Diruā vilcinājās.
– Parakstiet taču!
Viņš sāka smieties un lappuses apakšā parakstījās “Žoržs Diruā”.
Forestjē kundze, joprojām smēķēdama, staigāja šurp un turp pa istabu, un jaunais vīrietis nenolaida acu no viņas, neatrazdams vārdus, kā viņai pateikties, būdams laimīgs viņas tuvumā, izjuzdams tīri juteklisku baudu par intimitāti, kas radās starp abiem. Diruā šķita, ka viss apkārtējais, pat ar grāmatu plauktiem aizsegtās sienas, bija daļiņa no viņas. Sēdekļiem, mēbelēm, gaisam, kurā lidinājās tabakas smarža, itin visam piemita kaut kas īpatnējs, labs, maigs, valdzinošs, kas izplūda no viņas.
Piepeši Forestjē kundze jautāja:
– Kā jums patīk mana draudzene de Marela kundze?
Šis jautājums pārsteidza Diruā.
– Kā lai pasaku?.. Man viņa šķiet… man viņa šķiet ļoti valdzinoša.
– Vai ne?
– Jā, protams…
Diruā labprāt būtu piebildis: “Bet ne tik valdzinoša kā jūs,” – taču neuzdrošinājās.
– Un, ja jūs zinātu, cik viņa ir interesanta, īpatnēja, gudra! – Forestjē kundze turpināja. – Viņa ir bohēmiete, īsta bohēmiete. Tāpēc viņas vīrs viņu nemīl. De Marela kungs saskata tikai Klotildes trūkumus, bet neprot novērtēt labās īpašības.
Diruā jutās pārsteigts, uzzinot, ka de Marela kundze ir precējusies. Tomēr tas bija gluži dabiski.
Viņš jautāja:
– Ak tad… viņa ir precējusies? Ar ko nodarbojas viņas vīrs?
Forestjē kundze mazliet paraustīja plecus un uzacis, un šajā vienotajā kustībā izpaudās it kā zīmīgs norādījums, ko Diruā īsti neizprata.
– O! Viņš ir Ziemeļu dzelzceļa līnijas inspektors. Parīzē viņš ir vienu nedēļu mēnesī. Klotilde to sauc par svēto nedēļu vai savu obligāto dienestu, vai arī par klaušām. Kad jūs iepazīsiet tuvāk de Marela kundzi, tad redzēsiet, cik viņa asprātīga un jauka. Apciemojiet viņu drīzumā.
Diruā vairs nedomāja par promiešanu, viņam likās, ka te viņš paliks vienmēr, ka ir savās mājās. Bet durvis klusu atvērās, un bez pieteikšanas ienāca kāds gara auguma kungs.
Ieraudzījis vīrieti, tas apstājās. Forestjē kundze mirkli it kā apmulsa, bet tad, kaut gan viegls sārtums iesitās viņai vaigos, sacīja parastajā balsī:
– Nāciet iekšā, mīļais draugs. Iepazīstināšu jūs ar Šarla biedru, topošu žurnālistu Žoržu Diruā kungu.
Pēc tam gluži citādā tonī viņa pavēstīja:
– Mūsu labākais un intīmākais draugs grāfs de Vodreks.
Abi vīrieši sasveicinājās, cieši ieskatīdamies viens otram acīs, un Diruā tūlīt sāka atvadīties.
Viņu neaicināja palikt. Neveikli nomurminājis dažus pateicības vārdus, viņš paspieda Forestjē kundzei roku, vēlreiz palocījās pret atnācēju, kura seja joprojām palika salta un stinga kā īstam augstāko aprindu cilvēkam, un devās projām galīgi apjucis, it kā būtu izdarījis kādu muļķību.
Kad Diruā nonāca uz ielas, viņu pārņēma skumjas, nomāca neskaidra apbēdinājuma izjūta. Ejot uz priekšu, viņš centās izprast, kāpēc viņu pēkšņi pārņēmusi šī melanholija. Viņš neatrada tai izskaidrojuma, bet visu laiku viņam stāvēja prātā grāfa de Vodreka bargā, jau pavecā seja ar sirmajiem matiem, ļoti bagāta, pašapzinīga cilvēka mierīgais, augstprātīgais izskats.
Beidzot Diruā atskārta, ka šī svešinieka ierašanās, izjaucot burvīgo divvientulību, ar kuru sirds jau bija sākusi aprast, modinājusi viņā šo stindzinošo bezcerību, ko dažkārt spēj radīt kāds nejauši izdzirdēts vārds, garām ejot redzēts sveša cilvēka posts vai gluži kāds sīkums.
Un viņam likās arī, ka šis kungs nezin kāpēc bija juties neapmierināts, sastopot viņu pie Forestjē kundzes.
Līdz pulksten trijiem Diruā vairs nekas nebija darāms, un bija tikai divpadsmit. Kabatā viņam vēl atlikuši seši franki piecdesmit: viņš devās uz Divala ēdnīcu ieturēt brokastis. Pēc tam pastaigājās pa bulvāri un, tikko pulkstenis sita trīs, devās augšā pa “Franču Dzīves” redakcijas galvenajām kāpnēm.
Izsūtāmie, rokas sakrustojuši, sēdēja uz soliņa un gaidīja, bet šveicars aiz letes, kas bija gandrīz kā neliela katedra, šķiroja tikko pienākušo pastu. Viss bija aranžēts lieliski, lai imponētu apmeklētājiem. Kalpotāji izturējās iespaidīgi, cienīgi, iznesīgi, kā pieklājas liela laikraksta redakcijas priekštelpā.
– Vai es varētu runāt ar Valtera kungu? – Diruā jautāja.
– Direktora kungam patlaban ir apspriede, – šveicars atbildēja. – Esiet tik laipni un mazliet uzgaidiet. – Un viņš norādīja uz uzgaidāmo istabu, kas jau bija pilna apmeklētāju.
Tur bija gan pašapzinīgi, lepni kungi ar ordeņiem, gan trūcīgi ģērbušies ļaudis, kas, lai apslēptu veļu, bija aizpogājuši līdz kaklam svārkus, kuriem uz krūtīm rēgojās traipu zīmējumi, kas atgādināja kontinentu un jūru aprises uz ģeogrāfiskām kartēm. Gaidītāju vidū bija arī trīs sievietes. Viena no tām, glīta, smaidīga, izgreznojusies, izskatījās kā kokote; viņas kaimiņiene, ar grumbainu, stingu, traģisku seju, arī bija izgreznojusies, tikai daudz atturīgāk: no šīs sievietes dvesa kaut kas nolietots, mākslots, kas parasti piemīt vecām aktrisēm, – it kā uzsvaidzināta sen zudusi jaunība, it kā izplēnējušas mīlestības rūgtenā smarža.
Trešā sieviete bija sēru tērpā; iespiedusies kaktā, viņa sēdēja kā izmisusi atraitne. Diruā iešāvās prātā, ka viņa laikam gan atnākusi lūgt žēlastības dāvanu. Neviens netika aicināts pie laikraksta izdevēja, kaut gan bija aizritējušas jau vairāk nekā divdesmit minūtes.
Tad Diruā attapās un, piegājis pie šveicara, sacīja:
– Valtera kungs uzaicināja mani ierasties trijos. Paskatieties vismaz, vai mans draugs Forestjē nav redakcijā.
Viņu tūlīt ieveda pa garu koridoru lielā zālē, kur četri kungi kaut ko rakstīja, sēdēdami pie plata, zaļa galda.
Forestjē stāvēja pie kamīna un, kūpinādams cigareti, spēlēja bilboketu. Spēlē viņš bija veikls un katru reizi uztvēra lielo dzeltena bukša bumbu uz mazās koka tapiņas. Viņš skaitīja:
– Divdesmit divi, divdesmit trīs, divdesmit četri, divdesmit pieci.
– Divdesmit seši, – sacīja Diruā.
Nepārtraucot vienmērīgos rokas vēzienus, Forestjē paskatījās uz viņu:
– Tu jau klāt! Vakar man izdevās uzķert piecdesmit septiņas reizes no vietas. Pie mums tikai Senpotens ir stiprāks par mani. Vai pie šefa jau biji? Nekas nav jocīgāks par veco kraķi Norbēru, kad viņš spēlē bilboketu. Viņš tā atpleš muti, it kā gribētu bumbu norīt.
Viens no līdzstrādniekiem pagrieza galvu uz Forestjē pusi un teica:
– Klausies, Forestjē, es zinu, kur pārdod vienu pasakainu Antiļu salu koka bilboketu. Stāsta, ka tas piederējis Spānijas karalienei. Prasa par to sešdesmit frankus. Tas nav dārgi.
– Kur tas ir? – Forestjē jautāja. Tā kā trīsdesmit septīto reizi viņam bija izgājis greizi, viņš atvēra skapi, kurā Diruā ieraudzīja kādus divdesmit lieliskus bilboketus, kas bija sakārtoti un sanumurēti kā greznumlietas kolekcijā. Nolicis bilboketu atpakaļ parastajā vietā, Forestjē atkārtoja jautājumu:
– Kur tad ir tas dārgums?
– Pie viena Vodeviļu teātra biļešu pārdevēja, – žurnālists atbildēja. – Atnesīšu to tev rītdien, ja vēlies.
– Jā, noteikti. Ja tas tiešām būs skaists, es to paņemšu, jo bilboketu nekad nevar būt par daudz.
Tad, pievērsdamies Diruā, viņš sacija:
– Nāc man līdzi, es tevi ievedīšu pie šefa, citādi tu varēsi te kvernēt līdz pulksten septiņiem vakarā. Viņi atkal gāja cauri uzgaidāmajai istabai, kur tie paši cilvēki tāpat sēdēja un gaidīja. Ieraudzījušas Forestjē, jaunā sieviete un vecā aktrise strauji piecēlās un piegāja pie viņa.
Forestjē viņas vienu pēc otras aizveda nomaļus pie loga, un, kaut gan viņi centās sarunāties klusu, Diruā tomēr ievēroja, ka draugs abas sievietes uzrunāja ar “tu”.
Pēc tam, atgrūduši vaļā polsterētās divviru durvis, Forestjē un Diruā iegāja avīzes izdevēja kabinetā.
Apspriede, kas ilga jau veselu stundu, bija “ekartē” partija ar vairākiem no tiem kungiem ar plakandibenu cilindriem, kurus Diruā bija ievērojis iepriekšējā dienā.
Valtera kungs spēlēja ar sasprindzinātu uzmanību un piesardzīgām kustībām, turpretī viņa partneris sita, pārcēla un dalīja vieglās krāsainā kartona lapiņas manīgi, veikli un iznesīgi kā īsts kāršu spēles speciālists. Sēdēdams avīzes izdevēja krēslā, Norbērs de Varens kaut ko rakstīja, un Žaks Rivals, visā garumā izstiepies uz dīvāna, acis pievēris, kūpināja cigāru.
Gaiss kabinetā bija smacīgs, tanī varēja manīt mēbeļu ādas, iestāvējušos tabakas dūmu un tipogrāfijas smaku, šo īpatnējo redakciju smaku, ko pazīst katrs žurnālists.
Melnkoka galds ar vara inkrustācijām bija apkrauts ar neticami lieliem papīru blāķiem: tur bija vēstules, pastkartes, žurnāli, piegādātāju prospekti, visdažādākie iespieddarbi.
Forestjē paspieda roku skatītājiem, kas stāvēja spēlētājiem aiz muguras, un, ne vārda nerunādams, arī nolūkojās spēlē. Tikko vecais Valters bija laimējis, Forestjē viņam sacīja:
– Atnācis mans draugs Diruā.
Izdevējs pāri briļļu stikliem strauji paskatījās uz jauno vīrieti un jautāja:
– Vai atnesāt man rakstu? Šodien tas lieliski noderēs, kamēr vēl norit diskusija sakarā ar Morela iesniegumu.
Diruā izņēma no kabatas salocītās papīra lapas.
– Lūdzu, kungs.
Šefa sejā atspoguļojās apmierinātība. Smaidīdams viņš noteica:
– Ļoti labi, ļoti labi. Jūs turat vārdu. Forestjē, vai pārlasīsiet?
Taču Forestjē steigšus atbildēja:
– Nav vērts, Valtera kungs: mēs rakstījām kopīgi, lai viņam parādītu, kā tas jādara. Raksts ir ļoti labs.
– Tad jau viss kārtībā, – vienaldzīgi izmeta izdevējs, uzņemdams kārtis, ko tagad dalīja garš, kārns kungs, kreisā centra deputāts. Taču Forestjē neļāva šefam sākt jaunu partiju; pieliecies tam pie auss, viņš sacīja:
– Jūs apsolījāt Diruā pieņemt Marambo vietā. Vai atļausiet viņam piedāvāt tos pašus noteikumus?
– Jā, protams.
Valtera kungs atsāka spēli, un žurnālists, paņēmis draugu zem rokas, devās projām.
Norbērs de Varens nebija pacēlis galvu, it kā nebūtu redzējis vai pazinis Diruā. Turpretī Žaks Rivals bija viņam sevišķi spēcīgi spiedis roku, it kā gribēdams parādīt, ka ir labs biedrs, uz ko vajadzības gadījumā var paļauties.
Kad viņi atkal gāja cauri uzgaidāmajai zālei, visi pacēla acis uz viņiem, un Forestjē pietiekami skaļi, lai dzirdētu visi gaidītāji, pateica jaunākajai sievietei:
– Šefs jūs drīz pieņems. Viņš patlaban apspriežas ar diviem budžeta komisijas locekļiem.
Un tūlīt pat aši devās tālāk ar noraizējušos seju, it kā viņam būtu nekavējoties jārediģē ārkārtīgi svarīga telegramma.
Tikko viņi bija atgriezušies redaktoru istabā, Forestjē uzreiz piegāja pie skapja, izņēma bilboketu, sāka spēlēt un, pārtraukdams teikumus, skaitot sitienus, sacīja Diruā:
– Tā. Tagad tev jāierodas te katru dienu pulksten trijos, un es tev pateikšu, kur jāiet ievākt informāciju un kas jāapmeklē vai nu pa dienu, vai vakarā, vai arī nākamajā rītā. Viens! – Vispirms es tev iedošu ieteikuma vēstuli policijas prefektūras pirmās nodaļas priekšniekam – divi! – un viņš tevi iepazīstinās ar vienu no saviem darbiniekiem. Ar to tu vienosies par visu svarīgāko prefektūras jauno ziņu saņemšanu – trīs! – oficiālo un, protams, arī pusoficiālo ziņu saņemšanu. Pēc sīkākiem paskaidrojumiem vērsies pie Senpotena, kas ir informēts, – četri! – Viņu tu satiksi šodien vai rīt. Galvenais, tev jāiemanās izdibināt visu iespējamo no cilvēkiem, pie kuriem tevi sūtīšu, – pieci! – un jāprot ielavīties pat aiz slēgtām durvīm – seši! – Par to tu dabūsi divsimt franku mēnesī plus divus sū rindā par interesantu hroniku, ko pratīsi nomedīt, – septiņi! – plus arī divus sū rindā par rakstiem, kādus redakcija tev pasūtīs par dažādiem tematiem, – astoņi!
Pēc tam viņš visu uzmanību pievērsa tikai spēlei un turpināja lēnām skaitīt:
– Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit.
Četrpadsmitais metiens neizdevās.
– Velns un elle ar to trīspadsmito! – viņš lādējās. – Tas, sasodītais, man vienmēr nes nelaimi.
Droši vien es arī miršu trīspadsmitajā.
Viens no līdzstrādniekiem, beidzis darbu, izņēma no skapja savu bilboketu; viņš bija pavisam sīka auguma vīrietis, kas izskatījās kā bērns, kaut gan viņam jau bija trīsdesmit pieci gadi. Ienāca vēl daži žurnālisti, un visi cits pēc cita paņēma savus bilboketus. Drīz vien seši vīrieši, nostājušies cits citam blakus, muguru pagriezuši pret sienu, vienmērīgi svaidīja gaisā bumbas – sarkanas, dzeltenas vai melnas atkarībā no koka krāsas. Tikko izcēlās sacensība, abi redaktori, kas vēl bija strādājuši, piecēlās un pieteicās par spēles tiesnešiem.
Forestjē uzveica par astoņpadsmit punktiem. Mazais vīriņš, kas izskatījās kā bērns, bija paspēlējis, viņš piezvanīja izsūtāmajam un sacīja:
– Deviņus alus.
Gaidot atsvaidzinājumu, visi atkal sāka spēlēt. Izdzēris glāzi alus ar saviem jaunajiem amata brāļiem, Diruā jautāja Forestjē:
– Kas man jādara?
Draugs atbildēja:
– Šodien tu esi brīvs. Vari iet projām, ja vēlies.
– Vai… mūsu… mūsu raksts… tiks iespiests šovakar?
– Jā, bet par to neraizējies: es izlasīšu korektūru. Uzraksti turpinājumu rītdienai un ierodies šeit pulksten trijos, tāpat kā šodien.
Diruā, atvadoties paspiedis roku visiem redakcijas darbiniekiem, pat nezinādams, kā kuro sauc, nokāpa lejā pa lepnajām kāpnēm; sirds viņam gavilēja, garastāvoklis bija starojošs.
IV
Žoržs Diruā gulēja nemierīgi: viņš dega aiz nepacietības ātrāk redzēt savu rakstu iespiestu. Tikko uzausa gaisma, viņš jau bija kājās un klaiņāja pa ielu, ilgi pirms avīžu piegādātāji sāka skraidīt no kioska uz kiosku.
Diruā devās uz Senlazāra staciju, zinādams, ka “Franču Dzīve” tur būs dabūjama ātrāk nekā viņa kvartālā. Tā kā tomēr bija vēl par agru, viņš sāka pastaigāties pa ietvi.
Viņš redzēja ierodamies pārdevēju, kas atvēra savu stikloto kiosku, pēc tam pienāca vīrs, kas nesa uz galvas lielu kaudzi salocītu avīžu lapu. Diruā pa galvu pa kaklu pieskrēja pie kioska: kaudzē bija “Figaro”, “Zils Blazs”, “Notikumi” un vēl divas trīs rīta avīzes, bet “Franču Dzīves” nebija.
Viņu sagrāba izbailes: ja nu “Āfrikas strēlnieka atmiņas” pārceltas uz rītdienas numuru? Varbūt raksts vecajam Valteram pēdējā mirklī nav paticis? Atgriežoties atkal pie kioska, Diruā redzēja, ka avīzi jau pārdod, kaut gan viņš nebija pamanījis, kad to atnesa. Pieskrējis klāt, viņš uzmeta uz letes trīs sū, atlocīja avīzi un pārlaida acis pār pirmās lappuses virsrakstiem. Nav! Sirds viņam sāka neganti dauzīties. Pašķīris lappusi, viņš ar dziļu saviļņojumu izlasīja zem vienas no slejām trekniem burtiem “Žoržs Diruā”. Ievietots! Kāds prieks!
Nekā nedomādams, avīzi rokā turēdams, cepuri uz vienas auss atbīdījis, viņš soļoja uz priekšu, un viņā kaisa vēlēšanās apturēt garāmgājējus un tiem sacīt: “Nopērciet to, nopērciet! Tur iekšā ir mans raksts!” Diruā labprāt būtu kliedzis pilnā rīklē, kā vakaros uz bulvāra dažkārt kliedz iznēsātāji: “Lasiet “Franču Dzīvi”! Lasiet Žorža Diruā rakstu “Āfrikas strēlnieka atmiņas”!” Un pēkšņi viņam iegribējās pašam izlasīt šo rakstu, izlasīt to kādā publiskā vietā, kafejnīcā, visu acu priekšā. Žoržs sāka meklēt kādu restorānu, kur jau būtu viesi. Meklēt iznāca ilgi. Galu galā viņš atsēdās kādas vīna tirgotavas priekšā, kur jau bija apmetušies vairāki cilvēki, un pasūtīja: “Vienu rumu,” – tāpat kā būtu varējis pasūtīt: “Vienu absintu,” – neiedomādamies, ka ir agra rīta stunda. Tad viņš uzsauca:
– Viesmīl, pasniedziet man “Franču Dzīvi”! Piesteidzās ar baltu priekšautu apjozies vīrietis:
– Kungs, mums nav šīs avīzes, mēs saņemam tikai “Signālu”, “Gadsimtu”, “Laternu” un “Parīzes Ziņas”.
Diruā niknā sašutumā iesaucās:
– Jums nu gan te ir bodīte! Aizejiet un nopērciet man “Franču Dzīvi”!
Viesmīlis aizskrēja un atnesa pieprasīto avīzi. Diruā sāka lasīt savu rakstu un, lai pievilktu kaimiņu uzmanību un viņos modinātu vēlēšanos uzzināt, kas avīzē rakstīts, vairākas reizes ieteicās:
– Ļoti labi, ļoti labi!
Projām ejot, Diruā avīzi atstāja uz galda. Saimnieks, to pamanījis, sauca:
– Kungs, kungs, jūs aizmirsāt savu avīzi!
– Atstāju to jums, – Diruā atbildēja, – esmu jau izlasījis. Šodien tanī ir viens ļoti interesants raksts.
Viņš nepateica, kurš raksts, bet aiziedams redzēja, ka viens no apmeklētājiem paņēma no galdiņa “Franču Dzīvi”.
“Ko es tagad darīšu?” Diruā nodomāja. Un viņš nolēma aiziet uz veco darba vietu saņemt mēneša algu un iesniegt atlūgumu. Jau priekšlaikus viņš trīsēja aiz prieka, iztēlojoties, kādu seju savilks priekšnieks un darba biedri. It īpaši viņu sajūsmināja doma par priekšnieka milzīgo apjukumu.
Diruā soļoja lēnītēm, lai neierastos pirms pusdesmitiem, jo kasi atvēra tikai desmitos.
Kanceleja bija liela, tumša istaba, kur ziemu gandrīz visu dienu vajadzēja dedzināt gāzi. Istabas logi vērās uz šauru iekšējo pagalmu, iepretim citām kancelejām. Istabā sēdēja astoņi ierēdņi, un priekšnieka palīgs bija aizslēpies aiz sabīdāma aizsega.
Vispirms Diruā aizgāja paņemt savus simt astoņpadsmit frankus divdesmit piecus santīmus, kas bija ielikti dzeltenā aploksnē un glabājās kasiera atvilktnē, pēc tam kā uzvarētājs iegāja lielajā darba istabā, kur bija pavadījis jau tik daudz dienu. Priekšnieka palīgs Potela kungs tūlīt viņam uzsauca:
– Diruā kungs? Priekšnieks jau vairākas reizes prasīja pēc jums. Jūs zināt, ka viņš neatļauj slimot divas dienas bez ārsta izziņas.
Lielāka efekta labad Diruā apstājās pašā istabas vidū. Tad skaļā balsī atbildēja:
– Es par to pasvilpoju!
Ierēdņi sastinga aiz brīnumiem, un virs aizsega malas parādījās Potela kunga izbiedētais vaigs.
Viņš mēdza aizbarikadēties aiz šī aizsega kā kastē, baidīdamies no caurvēja, jo slimoja ar reimatismu. Lai uzraudzītu personālu, viņš bija izplēsis papīra sieniņā divus trīs caurumus.
Bija iestājies tāds klusums, ka varēja dzirdēt lidojam mušu.
– Kā jūs teicāt? – priekšnieka vietnieks beidzot iejautājās.
– Es teicu, ka es par to pasvilpoju. Esmu atnācis, tikai lai iesniegtu atlūgumu. Pāreju strādāt par redaktoru “Franču Dzīvē”, ar algu pieci simti franku mēnesī, bez tam vēl saņemot honorāru par reportāžu rindām. Šārīta numurā jau iespiests man pirmais raksts.
Šurp nākdams, Diruā bija noņēmies, cik iespējams, paildzināt savu prieku, taču, nevarēdams savaldīties, izšāva visu pulveri uzreiz.
Efekts tomēr bija graujošs. Neviens nekustējās. – Tūlīt iešu to pateikt Pertuī kungam un atgriezīšos atvadīties no jums, – Diruā paskaidroja. Tikko viņš iegāja šefa kabinetā, Pertuī kungs uzkliedza:
– Atnācāt gan! Jūs zināt, ka es neciešu…
– Velti jūs tā maurojat, – Diruā pārtrauca priekšnieku.
Pertuī kungam, kas bija resns vīrs, sarkans kā gaiļa sekste, aizrāvās elpa aiz pārsteiguma.
– Man jūsu bodīte apriebusies līdz kaklam. Šodien spēru pirmos soļus žurnālistikā, – Diruā turpināja. – Man piedāvāta lieliska vieta. Atļaujiet atvadīties.
Ar šiem vārdiem viņš aizgāja. Viņš bija atriebies.
Diruā tiešām atgriezās kancelejā, lai spiestu roku saviem agrākajiem kolēģiem, taču tie tikko uzdrošinājās atplest muti, baidīdamies sakompromitēties, jo bija dzirdējuši viņa sarunu ar šefu, – durvis bija palikušas vaļā.
Ar algu kabatā Diruā drīz vien atkal bija uz ielas. Viņš sev atļāvās bagātīgas brokastis labā, ne visai dārgā restorānā, ko jau pazina. Vēlreiz nopircis un atstājis uz galdiņa, pie kura bija ēdis brokastis, “Franču Dzīves” numuru, viņš apstaigāja vairākus veikalus, kur iegādājās dažādus sīkus priekšmetus vienīgi tādēļ, lai varētu likt tos nogādāt uz mājām un uzdot savu vārdu – Žoržs Diruā. Turklāt katru reizi piebilda: “Esmu “Franču Dzīves” līdzstrādnieks.”
Nosaucot ielu un mājas numuru, viņš neaizmirsa aizrādīt: “Pirkumu atstājiet pie durvju sarga.”
Tā kā laika bija vēl diezgan, Diruā iegriezās pie litogrāfa, kas uzreiz, klienta klātbūtnē, izgatavoja vizītkartes; jaunais žurnālists pasūtīja vienu simtu, liekot zem vārda iespiest savu tagadējo amatu.
Pēc tam viņš devās uz redakciju.
Forestjē saņēma viņu augstprātīgi, kā mēdz saņemt padotu darbinieku.
– Labi, ka tu atnāci. Man tieši ir tev vairāki uzdevumi. Pagaidi minūtes desmit. Papriekš pabeigšu savu darbu.
Tad Forestjē turpināja iesākto vēstuli.
Galda otrā malā sēdēja mazs vīriņš, kas bija ļoti bāls, uztūcis, ļoti resns, plikgalvains, ar pavisam baltu, spīdošu pauri; viņš kaut ko rakstīja, degunu piebāzis pie papīra, tāpēc ka bija ārkārtīgi tuvredzīgs.
– Senpoten, cikos tu iesi intervēt tos ļaudis? – Forestjē viņam jautāja.
– Pulksten četros.
– Tad paņem līdzi šo jaunekli, Žoržu Diruā, un atklāj viņam amata noslēpumus.
– Lai notiek.
Pievērsdamies draugam, Forestjē jautāja:
– Vai atnesi turpinājumu par Alžīriju? Šorīt iespiestajam sākumam bija lieli panākumi.
– Nē, – Diruā, gauži apmulsis, nopurpināja, – es domāju, ka pagūšu to uzrakstīt pēcpusdienā… man bija tik daudz darīšanu… neizdevās pastrādāt…
Forestjē neapmierināti paraustīja plecu:
– Ja būsi tik nenoteikts, tu sabojāsi sev karjeru. Vecais Valters cerēja, ka dabūs tavu materiālu. Pateikšu viņam, ka tu dosi rītdien. Ja tu domā, ka varēsi saņemt naudu, nekā nedarīdams, tad tu rūgti maldies.
Pēc brītiņa viņš piebilda:
– Kal dzelzi, kamēr tā karsta, sasodīts!
– Esmu beidzis, – Senpotens pieceldamies sacīja.
Atgāzies krēslā, Forestjē ieņēma gandrīz svinīgu pozu, grasīdamies dot norādījumus, un tad pievērsās Diruā:
– Redzi, kopš divām dienām Parīzē atrodas ķīniešu ģenerālis Li-Teng-fu, kas apmeties viesnīcā “Kontinentāls”, un radža Taposahibs Ramaderao Pali, kurš apmeties viesnīcā “Bristole”. Jūs viņus abus intervēsiet.
– Neaizmirsti galvenos punktus, ko tev norādīju, – Forestjē turpināja, pievērsdamies Senpotenam. – Izvaicā ģenerāli un radžu, ko viņi domā par Anglijas rīcību Tālajos Austrumos, kā skatās uz tās kolonizācijas un domīniju sistēmu, vai cer uz Eiropas un it īpaši uz Francijas iejaukšanos.
Brītiņu klusējis, Forestjē piebilda, it kā balsī izteikdams pārdomas:
– Mūsu lasītājiem būs ārkārtīgi interesanti dabūt zināt, ko domā Ķīna un Indija par jautājumiem, kuri patlaban tik ļoti saista sabiedrisko domu.
Paskatīdamies uz Diruā, Forestjē vēl piemetināja:
– Ievēro labi, kā Senpotens rīkosies, viņš ir lielisks reportieris; centies iemācīties, ar kādiem paņēmieniem piecu minūšu laikā no cilvēka var izvilkt visu.
Tad Forestjē atkal svinīgi ķērās pie rakstīšanas, acīmredzot nodomājis nodibināt stingru distanci, ierādīt pienācīgo vietu savam kādreizējam pulka biedram un tagadējam kolēģim.
Tikko viņi bija pāri slieksnim, Senpotens sāka smieties un teica Diruā:
– Kāds lielības gailis! Laužas pat mūsu priekšā.
Itin kā uzskatīdams mūs par saviem lasītājiem.
Kad viņi jau soļoja pa bulvāri, reportieris jautāja:
– Vai iedzersim kaut ko? – Jā, labprāt. Ir tik karsti.
Abi iegriezās kādā kafejnīcā un pasūtīja atspirdzinošu dzērienu. Senpotens sāka runāt. Viņš stāstīja par avīzi un visu ko pārsteidzoši lietpratīgi un sīki.
– Šefs? Īsts ebrejs! Jūs jau zināt, ka ebrejs nekad nemainās. Kāda rase!
Senpotens minēja dažus spilgtus vecā Valtera skopuma izpaudumus, kurš Izraeļa dēliem tik raksturīgs, – sīkumaina taupība, kaulēšanās par niecīgiem grašiem, apkaunojoša cenas pazeminājuma izdiedelēšana, visi augļotāju paņēmieni.
– Un, par spīti visam, viņš ir lāga vīrs, kas netic nekam un visus vazā aiz deguna. Avīzi, kas ir oficioza, katoliska, liberāla, republikāniska, orleāniska, īsta kārtu kūka, viņš dibinājis tikai tādēļ, lai ar to atbalstītu savas biržas operācijas un dažādos pasākumus. Šai ziņā viņš ir spēcīgs, nopelna miljonus ar akciju sabiedrībām, kurām nav ne četri sū kapitāla…
Senpotens nemitīgi turpināja, uzrunādams Diruā par “dārgo draugu”.
– Vecais blēdis reizēm izsaka Balzaka varoņu cienīgus vārdus. Iedomājieties, vienudien atrodos viņa kabinetā kopā ar veco graustu Norbēru un donkihotu Rivalu, te pēkšņi ienāk mūsu administrators Montlens ar visā Parīzē pazīstamo safj anādas portfeli padusē. Valters paceļ snīpi: “Kas jauns?”
Montlens vientiesīgi atbild: “Nupat samaksāju sešpadsmit tūkstošus franku, ko bijām parādā par papīru.”
Šefs izbailēs salēcās: “Kā jūs teicāt?”
“Es nupat samaksāju parādu Privā kungam.”
“Jūs esat traks!”
“Kāpēc?”
“Kāpēc… kāpēc… kāpēc…”
Noņēmis brilles no deguna, Valters tās noslaucīja. Pēc tam pasmīnēja savu blēdīgo smīnu, kas ikreiz savelkas ap tuklajiem vaigiem, kad viņš grasās pateikt kaut ko dzēlīgu vai bezkaunīgu, un zobgalīgā, pārliecinātā tonī ierunājās: “Kāpēc? Tāpēc, ka mēs būtu varējuši izspiest četrus līdz piecus tūkstošus rabata.”
Montlens brīnīdamies iebilda: “Bet, Valtera kungs, visi rēķini taču bija pilnīgā kārtībā, es pats tos pārbaudīju, un jūs akceptējāt…”
Tad šefs, atkal kļuvis nopietns, sacīja: “Nedrīkst būt tik vientiesīgs kā jūs. Jums jāzina, Montlena kungs, ka parādus vajag uzkrāt un tad izkaulēt atlaides.”
Senpotens ar pazinēja skatienu pakratīja galvu.
– Ko jūs teiksiet? Vai nav īsts Balzaks?
Diruā nebija lasījis Balzaku, tomēr atbildēja ļoti pārliecināti:
– Jā, piķis un zēvele!
Pēc tam reportieris nosauca Valtera kundzi par muļķa zosi, Norbēru de Varenu par vecu nelaimes putnu, Rivalu par Fervaka kopiju. Tad viņš atgriezās pie Forestjē:
– Tam vienkārši ir laimējies apprecēt tādu sievu – un vairāk nekas.
– Kas viņa īsti ir par sievieti? – Diruā jautāja.
Senpotens paberzēja rokas.
– Tā ir šķelme, slīpēts sievišķis! Vecā uzdzīvotāja grāfa de Vodreka mīļākā, kurš tai iedeva pūru un izprecināja…
Diruā pēkšņi juta saltas trīsas, muskuļi krampjaini savilkās, viņā modās tieksme izlamāt un iecirst pļauku šim vecajam tenku maisam. Bet viņš to tikai pārtrauca, ieprasīdamies:
– Vai Senpotens ir jūsu īstais vārds?
Reportieris bez mazākā apjukuma atbildēja:
– Nē, mans vārds ir Tomā. Tikai redakcijā mani iesaukuši par Senpotenu[1 - Saint-Potin (fr.) – burtiski: svētās tenkas. (Tulk. piez.)].
– Man rādās, ka ir jau vēls, un mums vēl jāapmeklē abas ievērojamās personas, – sacīja Diruā, maksādams par tēriņu.
Senpotens sāka sirsnīgi smieties.
– Jūs nu gan vēl esat vientiesīgs! – viņš teica. – Vai jūs tiešām ticējāt, ka es iešu jautāt šim ķīnietim un indietim, ko viņi domā par Angliju? It kā es nezinātu labāk, kas viņiem jādomā, lai izpatiktu “Franču Dzīves” lasītājiem. Esmu jau intervējis simtiem ķīniešu, persiešu, indusu, čīliešu, japāņu un citu. Pēc manām domām, viņi visi atbild vienu un to pašu. Man tikai jāpaņem mans raksts par pēdējo iebraucēju un vārdu pa vārdam jānoraksta. Mainās tikai virsraksts, personas vārds, tituli, vecums, pavadoņi. Te nu nedrīkst kļūdīties, jo tad “Figaro” vai “Goluā” uzreiz pieķertu mani. Bet no viesnīcu “Bristole” un “Kontinentāls” šveicariem es piecās minūtēs dabūšu par to visprecīzākās ziņas.
Aiziesim līdz turienei kājām, pa ceļam uzsmēķēsim cigāru. Kopsummā pieprasīsim redakcijā simt sū par braukšanas izdevumiem. Redzi, dārgais draugs, kā rīkojas praktiski cilvēki.
– Laikam gan ir diezgan ienesīgi tādā veidā strādāt par reportieri? – Diruā jautāja.
Žurnālists atbildēja noslēpumaini:
– Jā, tomēr nekas nav tik ienesīgs kā apslēptā reklāma hronikā.
Viņi gāja pa bulvāri uz Madlenas baznīcas pusi.
– Ja jums ir kas darāms, – Senpotens piepeši teica līdzgaitniekam, – jūs man neesat vajadzīgs. Diruā paspieda viņam roku un griezās atpakaļ. Jauno žurnālistu tirdīja doma par “Āfrikas strēlnieka atmiņu” turpinājumu, kas viņam vakarā jāuzraksta. Soļodams pa ielu, viņš prātā pārcilāja dažādus vērojumus, spriedumus, atgadījumus un tā nemanot sasniedza Elizejas lauku avēniju, kur varēja redzēt tikai retus gājējus, jo Parīze šajās tveicīgajās dienās bija tukša.
Paēdis pusdienas vīna pagrabiņā netālu no Triumfa arkas Zvaigznes laukumā, Diruā pa ārējiem bulvāriem lēnām atgriezās kājām mājās un atsēdās pie galda, lai strādātu.
Bet, tikko acu priekšā bija lielā, baltā papīra lapa, viss domās savāktais materiāls izzuda no prāta, it kā viņa smadzenes piepeši būtu izkūpējušas. Diruā pūlējās savākt atmiņu drumslas un saturēt, bet tās tūlīt atkal aizslīdēja vai arī virpuļoja pa galvu juku jukām, un viņš nezināja, kā tās pasniegt, kā ietērpt vārdos un ar kuru iesākt.
Stundu velti nomocījies un saķēpājis piecas papīra lapas ar sākuma teikumiem, kuriem nebija varējis atrast turpinājumu, Diruā nolēma: “Neesmu vēl pietiekami iemanījies amatā. Vajadzēs ņemt vēl vienu mācību stundu.” Izredzes vēl vienu rītu strādāt kopā ar Forestjē kundzi, cerības uz ilgo, intīmo, sirsnīgo, tik jauko divvientulību modināja viņā nepacietīgas gaidu trīsas. Viņš agri likās gulēt, tagad gandrīz pat baidīdamies atgriezties pie darba, jo tas pēkšņi varētu veikties.
Nākamajā rītā viņš piecēlās pavēlu, jau iepriekš tīksminādamies par gaidāmo tikšanos un tīši to attālinādams.
Pulkstenis bija desmit, kad Diruā piezvanīja pie drauga dzīvokļa durvīm.
– Forestjē kungs patlaban strādā, – paziņoja kalpotājs.
Diruā nebija ne iedomājies, ka vīrs varētu būt mājās. Viņš tomēr neatlaidās:
– Pasakiet Forestjē kungam, ka man ar viņu steidzami jārunā.
Minūtes piecas Diruā gaidīja un tad tika ievests tanī pašā kabinetā, kur bija pavadījis tik brīnišķīgu priekšpusdienu.
Viņa vietā sēdēja Forestjē mājas halātā, ar mīkstām tupelēm kājās, mazu cepurīti galvā un rakstīja, bet Forestjē kundze, ietinusies tanīs pašos baltajos rītasvārkos, ar elkoni atbalstījusies pret kamīna dzegu, diktēja, kūpinādama cigareti.
Apstājies uz sliekšņa, Diruā nomurmināja:
– Lūdzu, piedodiet! Vai es jūs traucēju?
Forestjē dusmīgi paskatījās uz viņu un norūca:
– Ko tev atkal vajag? Runā ātrāk, mums nav laika.
– Nē, nekas, atvainojos, – Diruā apjucis nostomījās.
Forestjē noskaitās galīgi.
– Velns lai parauj! Neaizkavē tik ilgi! Tu taču neielauzies pie mums tikai tādēļ, lai pateiktu mums “labdien”!
– Nē… redzi… – Diruā galu galā saņēmās. – Man vēl neizdevās pašam tikt galā ar rakstu… un tu biji… jūs bijāt tik… tik… laipni pēdējo reizi… ka es… ka es cerēju… ka es uzdrošinājos atnākt…
– Tu ņirgājies par cilvēkiem! – Forestjē nikni pārtrauca Diruā. – Laikam gan tu esi iedomājies, ka es darīšu tavu darbu un tev vajadzēs tikai aiziet uz kasi mēneša beigās. Nē! Vai kaut kas tāds ir redzēts!
Forestjē kundze joprojām kūpināja cigareti un, neiejaukdamās sarunā, smaidīja noslēpumaini;
viņas smaids bija kā laipna maska, aiz kuras slēpās ironiskas domas.
– Atvainojiet… man likās… es domāju… – Diruā pietvīcis murmināja un tad pēkšņi ierunājās skaidri un noteikti: – Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, kundze, un atļaujiet jums vēlreiz sirsnīgi pateikties par burvīgo rakstu, ko jūs man vakar sacerējāt.
Palocījies viņš pateica Šarlam:
– Pulksten trijos būšu redakcijā.
Pēc tam viņš aizgāja.
Straujā gaitā Diruā devās mājup, visu ceļu pukodamies: “Labi, gan es pats uzrakstīšu, un tad viņi redzēs…”
Atgriezies savā istabā, viņš lielās dusmās ķērās pie darba.
Viņš risināja tālāk Forestjē kundzes aizsākto dēku, sablīvēdams bulvārromāniem raksturīgas detaļas, neticamus notikumus, pārspīlētus aprakstus, neveiklo, skolniecisko stilu sapiparodams ar kazarmu žargonu. Pēc stundas raksts bija gatavs, un viņš pašapzinīgi nesa savu juceklīgo saputrojumu uz redakciju.
Pirmais, ko Diruā tur sastapa, bija Senpotens, kas enerģiski spieda viņam roku kā līdzzinātājam un jautāja:
– Vai izlasījāt manu sarunu ar ķīnieti un indieti? Jocīgi, vai ne? Raksts ieinteresējis visu Parīzi.
Bet es neesmu redzējis ne viņu degungalu.
Diruā vēl nekā nebija lasījis, tāpēc tūlīt paņēma avīzi un steigšus pārlasīja garu rakstu ar virsrakstu “Indija un Ķīna”, un reportieris viņam norādīja un pasvītroja interesantākās vietas.
Aizelsies iesteidzās Forestjē.
– Ā, labi! Jūs abi man esat vajadzīgi, – viņš rosīgi sacīja un norādīja veselu rindu politisku informāciju, kādas līdz vakaram jāievāc.
Diruā viņam pasniedza savu rakstu.
– Te ir turpinājums par Alžīriju.
– Lieliski, dod šurp, es aiznesīšu šefam.
Tas bija viss.
Senpotens ar jauno kolēģi devās projām, un, kad abi bija izgājuši koridorā, viņš tam jautāja:
– Vai kasē jau esat bijis?
– Nē. Kādēļ?
– Kādēļ? Lai saņemtu naudu. Redzat, algu vienmēr vajag izņemt mēnesi uz priekšu. Neviens nezina, kas var gadīties.
– Jauki… Man nav nekas pretī.
– Iepazīstināšu jūs ar kasieri. Ar viņu nekādas grūtības neradīsies. Maksāt šeit maksā pieklājīgi. Diruā saņēma savus divsimt frankus un divdesmit astoņus frankus par vakardien iespiesto rakstu; kopā ar dzelzceļa kancelejā dabūtās algas atlikumu iznāca trīssimt četrdesmit franku.
Vēl nekad viņam nebija bijusi kabatā tik liela summa, un viņš domāja, ka šīs bagātības pietiks diezin cik ilgam laikam.
Senpotens aizveda Diruā uz četrām piecām konkurējošu laikrakstu redakcijām papļāpāt, cerēdams, ka citi jau būs ievākuši viņam vajadzīgās ziņas un viņš pratīs ar viltību un valodīgumu tās izvilināt.
Vakarā Diruā, kam vairs nekas nebija darāms, iedomājās iegriezties “Folīberžērā”; it nemaz nekautrēdamies, viņš griezās pie kontroliera:
– Esmu Žoržs Diruā, “Franču Dzīves” līdzstrādnieks. Pirms dažām dienām biju šeit kopā ar Forestjē kungu. Un viņš solīja man pagādāt brīvu ieeju. Nezinu, vai viņš nav piemirsis to izdarīt.
Kontrolieris pārbaudīja kādu sarakstu. Diruā vārda tanī nebija. Tomēr kontrolieris izturējās ļoti laipni un sacīja:
– Vienalga, lūdzu, cienījamais kungs, ieejiet pats pie direktora, viņš jūsu lūgumu noteikti nenoraidīs.
Iegājis iekšā, Žoržs Diruā gandrīz tūlīt pat satika Rašelu, sievieti, ko bija no šejienes aizvedis pagājušo reizi.
– Labdien, kaķīt, – viņa pienākusi teica.
– Kā klājas?
– Lieliski, un tev?
– Arī nevaru sūdzēties. Zini, esmu jau divas reizes par tevi sapņojusi kopš tā vakara.
Diruā glaimots pasmaidīja.
– Tā, tā! Un par ko tas liecina?
– Par to, ka tu, muļķīt, man patīc un mēs varam to atkārtot, kad tev patiks.
– Kaut vai šodien, ja gribi.
– Jā, pat ļoti.
– Labi, bet paklausies…
Diruā mazliet vilcinājās, viņam bija diezgan neērti pateikt to, ko bija nodomājis.
– Šoreiz man nav ne plika vērdiņa pie dvēseles, jo nāku no kluba, kur visu paspēlēju.
Prostitūtas praksē pieradusi pie vīriešu blēdībām un kaulēšanās, sieviete dziļi ielūkojās viņam acīs, jo instinktīvi nojauta, ka viņš melo.
– Melkuli! Tas nemaz nav jauki, ka tu pret mani tā izturies.
Diruā apjucis pasmīnēja.
– Ja vēlies desmit frankus – tas ir viss, kas man atlicis.
– Vienalga, dārgumiņ, es gribu tikai tevi, – Rašela pačukstēja, izturēdamās nesavtīgi kā kurtizāne, kas ļaujas savai iegribai.
Gluži savaldzināta viņa raudzījās uz jaunā vīrieša ūsām, tad satvēra tā roku un, atbalstīdamās uz tās maigi kā iemīlējusies, sacīja:
– Papriekš iesim iedzert glāzi grenadina. Pēc tam mazliet pastaigāsimies. Es gribētu aiziet ar tevi uz operu, tāpat vien, lai parādītos ar tevi. Un tad labi agri iesim uz mājām, vai ne?
…
Diruā palika ilgi pie šīs meičas. Bija jau gaišs, kad viņš izgāja uz ielas un tūlīt pat iedomājās nopirkt “Franču Dzīvi”. Ar drebošām rokām atlocīja avīzi: viņa raksta tur nebija. Viņš palika stāvot uz ietves un nemierpilnām acīm pārbaudīja iespiestās slejas, cerēdams beidzot atrast to, ko meklēja.
Kaut kas smags pēkšņi uzgūla sirdij; Diruā jutās noguris pēc mīlas nakts, un šī neveiksme viņam likās kā īsta nelaime.
Aizgājis mājās, Diruā neizģērbies ielikās gultā un aizmiga.
Pēc dažām stundām ieradies redakcijā, viņš tūdaļ devās pie Valtera kunga un sacīja:
– Cienījamais kungs, es ļoti brīnos, ka šārīta numurā nav mana otrā raksta par Alžīriju.
Laikraksta izdevējs pacēla galvu un sausi atbildēja:
– Iedevu to izlasīt jūsu draugam Forestjē, un viņš atrada, ka tas nav lietojams. Jums vajadzēs rakstu pārstrādāt.
Diruā bija nikns; ne vārda vairs neteicis, viņš izgāja no kabineta un iedrāzās Forestjē istabā.
– Kāpēc tu neliki iespiest šorīt manu rakstu? Atgāzies atzveltnes krēslā, kājas uzlicis uz galda, tieši uz aizsāktā raksta, Forestjē kūpināja cigareti. Viņš atbildēja mierīgi – nosvērtā, garlaikotā balsī, kas skanēja it kā no tāluma, it kā tā plūstu no kādas bedres:
– Šefam raksts nepatika, viņš man lika atdot to tev atpakaļ pārstrādāšanai. Tur tas ir, ņem!
Forestjē norādīja ar pirkstu uz atlocītām papīra lapām, kas bija noliktas zem preses.
Diruā bija tā apjucis, ka neattapās, ko sacīt, un, kamēr viņš bāza kabatā savu rokrakstu, Forestjē turpināja:
– Šodien tu aiziesi vispirms uz prefektūru… Un viņš norādīja veselu rindu gājienu un dažādas ziņas, kas jāievāc. Diruā devās projām, neatradis dzēlīgo vārdu, ko meklēja.
Nākamajā dienā viņš atkal atnesa savu rakstu. Tas no jauna tika atdots atpakaļ. Kad Diruā bija pārtaisījis rakstu trešo reizi un tas tika noraidīts, viņam kļuva skaidrs, ka ir pārsteidzies un ka vienīgi Forestjē roka var viņu uzvest uz ceļa.
Diruā vairs neieminējās par “Āfrikas strēlnieka atmiņām” un cieši sevī noņēmās būt iztapīgs un piesardzīgs, jo tādam vajag būt, un, kamēr nav nekā labāka, cītīgi veikt reportiera darbu.
Viņš iepazinās ar teātru un politiskajām aizkulisēm, ar deputātu palātas kuluāriem un valstsvīru uzgaidāmajām istabām, ar sevišķu uzdevumu ierēdņu svinīgajām fizionomijām un šveicaru miegainajām sejām.
Viņam nepārtraukti bija sakari ar ministriem, vārtsargiem, ģenerāļiem, policijas aģentiem, ar prinčiem, suteneriem, kurtizānēm, sūtņiem, bīskapiem, savedējiem, blēžiem, ar augstāko aprindu cilvēkiem, kāršu spēlētājiem, fiakru kučieriem, kafejnīcu viesmīļiem un daudziem citiem, kuriem viņš bija kļuvis par savtīgu un vienaldzīgu draugu, cienīdams un vērtēdams tos visus vienādi, skatīdamies uz visiem šiem ļaudīm līdzīgi, tāpēc ka redzēja tos diendienā, jebkurā stundā, un bez jebkādas noskaņas pārejas runāja ar visiem par tiem pašiem jautājumiem, kam bija sakars ar viņa amatu. Pats viņš sev likās līdzīgs cilvēkam, kurš, nogaršodams citu pēc cita visdažādākos vīnus, drīz vairs nespēj atšķirt Satomargo no Aržanteija.
Īsā laikā Diruā izvērtās par pirmklasīgu reportieri, piegādāja drošas informācijas, bija manīgs, izdarīgs, attapīgs, avīzei īsts dārgums, kā par viņu izteicās izdevējs Valters, kas prata novērtēt līdzstrādniekus.
Bet, tā kā Diruā saņēma tikai desmit santīmus par rindiņu un divsimt franku mēnesī algas un tā kā bulvāru, kafejnīcu un restorānu dzīve maksā dārgi, tad viņam nekad nebija naudas, un viņš pilnīgi izmisa par savu nabadzību.
“Tur ir kāds triks,” Diruā dažkārt nodomāja, redzēdams, ka dažiem kolēģiem kabatas pilnas ar zeltu, taču nespēja izprast, ar kādiem slepeniem līdzekļiem tie sev sagādā šādu labklājību. Viņu krimta skaudība, viņam bija aizdomas, ka tiek lietoti nepazīstami un aizdomīgi paņēmieni, tiek sniegti kādi pakalpojumi, vesela vispārpieņemta un pieļauta kontrabanda. Katrā ziņā vajadzēja izdibināt šo noslēpumu, iespiesties slepenajā apvienībā, panākt, lai biedri, kas tagad guvumu dalīja bez viņa, uzņem viņu savā vidū.
Vakaros, pa logu raudzīdamies uz garām braucošajiem vilcieniem, Diruā bieži lauzīja galvu, kā lai rīkojas.
V
Divi mēneši bija aizritējuši, pienācis jau septembris, bet no straujajiem panākumiem, uz kuriem Diruā bija cerējis, vēl nebija ne vēsts, un viņam likās, ka tie nāk pārāk lēni. Vairāk par visu viņu sarūgtināja zemais sabiedriskais stāvoklis, taču viņš neredzēja nevienu ceļu, kas varētu aizvest augstumos, kur cilvēks rod cieņu un naudu. Diruā jutās kā ieslēgts nožēlojamā reportiera amatā, iestidzis tanī, nespēdams no tā izrauties. Viņa darbu atzina, bet uz viņu pašu skatījās no augšas. Pat Forestjē, kam viņš sniedza tūkstoš pakalpojumus, vairs neaicināja viņu uz pusdienām un visumā izturējās pret viņu kā pret apakšnieku, kaut arī joprojām uzrunāja ar draudzīgo “tu”.
Ir gan tiesa, ka laiku pa laikam Diruā, izmantodams izdevību, ievietoja avīzē pa nelielam rakstiņam. Ar savām hronikām viņš bija ievingrinājis spalvu un iemantojis mēra sajūtu, kuras viņam bija trūcis, kad rakstīja turpinājumu par Alžīriju, tāpēc tagad vairs nebija ko baidīties, ka viņa piezīmes par aktualitātēm varētu tikt noraidītas. Bet no tām līdz aprakstiem, kuros var ļaut vaļu iztēlei, vai arī līdz autoritatīviem rakstiem par politiskiem jautājumiem bija ļoti tālu, starpība tikpat liela kā vizināties pa Buloņas mežu savā pajūgā vai sēdēt uz bukas par kučieri un vizināt pajūga īpašnieku. Diruā sevišķi pazemoja apziņa, ka augstāko aprindu pasaules durvis viņam slēgtas, ka tur uz viņu neskatījās kā uz līdzīgu un ka viņam nebija intīmas draudzības ar sievietēm, kaut arī vairākas pazīstamas aktrises savtīgos nolūkos reizēm bija viņu uzņēmušas itin sirsnīgi.
No pieredzes zinādams, ka spēj savaldzināt, vienā mirklī modināt neparastas simpātijas gan augstāko aprindu dāmās, gan mazās aktrisītēs, Diruā nepacietīgi kā sapīts kumeļš iztēlē trauca pretī tām sievietēm, no kurām varētu būt atkarīga viņa nākotne.
Diezgan bieži viņam ienāca prātā apmeklēt Forestjē kundzi, bet doma par pēdējo sastapšanos viņu atturēja, pazemoja, un viņš gaidīja, lai vīrs viņu uzlūdz. Tad viņš atcerējās de Marela kundzi, atcerējās, ka tā bija viņu aicinājusi pie sevis, un kādu pēcpusdienu, kad nekas nebija darāms, devās pie jaunās paziņas.
“Līdz pulksten trim vienmēr esmu mājās,” de Marela kundze bija sacījusi.
Diruā piezvanīja pie viņas dzīvokļa durvīm pustrijos.
De Marela kundze dzīvoja Verneija ielā, nama ceturtajā stāvā.
Durvis atvēra jauna, izspūrusi istabene, kas, cepurīti sasienot, sacīja:
– Jā, kundze ir mājās, bet es nezinu, vai jau ir piecēlusies.
Ar šiem vārdiem viņa atgrūda vaļā tikai pievērtās salona durvis.
Diruā iegāja iekšā. Istaba bija diezgan liela, izskatījās neuzposta, mēbeļu tanī nebija daudz. Veci, izbalējuši atzveltnes krēsli bija sarindoti gar sienu, droši vien tos tur atbīdījusi kalpone, jo nekur nebija manāma savu māju mīlošas sievietes gaumīgā roka. Pie četrām sienām nevienāda garuma auklās greizi karājās četras nožēlojamas gleznas, kurās bija attēlota pa upi peldoša laiva, kuģis jūrā, dzirnavas klajumā un malkas cirtējs mežā. Varēja nojaust, ka tās jau ilgi bija tā sašķiebušās un ka tām pāri mēdz slīdēt vienaldzīgas namamātes nevērīgais skatiens.
Diruā atsēdās un sāka gaidīt. Viņš gaidīja ilgi. Beidzot atvērās durvis un ieskrēja de Marela kundze, ģērbusies sārta zīda kimono, uz kura izšūtas zeltainas ainavas, zili ziedi un balti putni.
– Iedomājieties, es vēl biju gultā! – viņa iesaucās. – Cik tas mīļi no jums, ka mani apmeklējat! Domāju, ka esat mani aizmirsis.
Gluži sajūsmināta viņa sniedza viesim abas rokas, un Diruā, ko istabas vienkāršais iekārtojums bija iedrošinājis, satvēra tās un vienu noskūpstīja, kā bija redzējis darām Norbēru de Varenu.
De Marela kundze uzaicināja Diruā atsēsties. Nopētījusi jauno vīrieti no galvas līdz kājām, viņa sacīja:
– Kā jūs esat pārvērties! Jūs izskatāties daudz labāk. Parīze atstājusi uz jums labu iespaidu. Tagad stāstiet, – kas jauns?
Tūlīt abi sāka tērzēt kā veci paziņas, juzdami, ka starp viņiem uzreiz radusies tuvība, mostas paļāvība vienam pret otru, intīma sirsnība, kas piecās minūtēs padara par draugiem divas līdzīga rakstura un līdzīgas iedabas būtnes.
Piepeši jaunā sieviete pārtrauca tērzēšanu.
– Cik dīvaini, ka jūtos ar jums tik nepiespiesti, – viņa ar izbrīnu sacīja. – Man šķiet, ka pazīstu jūs jau desmit gadus. Mēs droši vien kļūsim labi draugi. Vai jūs to vēlētos?
– Bez šaubām, – Diruā atbildēja ar smaidu, kas izteica kaut ko vairāk.
Viņam šī spožajā, mīkstajā kimono tērpusies sieviete likās pievilcīga, ne tik izsmalcināta, ne tik sievišķīga un maiga kā tā otra, baltajos rītasvārkos, toties kārdinošāka, pikantāka.
Forestjē kundze ar nemainīgi laipno smaidu uz lūpām, kurš vilināja un tai pašā laikā brīdināja, kurš šķita sakām: “Jūs man patīkat,” – un arī: “Uzmanieties,” – ar smaidu, kura īstenā jēga bija neizdibināma, modināja it īpaši vēlēšanos mesties viņai pie kājām vai arī skūpstīt viņas ņiebura smalkās mežģīnes un lēnām ieelpot smaržīgo siltumu, kas izplūst no liegās miesas. De Marela kundzes klātbūtnē Diruā juta sevī mostamies brutālākas tieksmes, izteiktu iekāri, kuras dēļ viņam drebēja rokas, kad zem vieglā zīda iezīmējās jaunās sievietes auguma līnijas.
Viņa tērzēja nemitīgi, katrā teikumā bārstīdama savas parastās, draiskās asprātības, tāpat kā strādnieks, apguvis kādu noteiktu paņēmienu, citiem par lielu brīnumu it kā rotaļādamies veic grūtu darbu. Viņš klausījās un domāja: “Būtu labi to visu atcerēties. No viņas čalošanas par dienas notikumiem varētu uzrakstīt burvīgus feļetonus no Parīzes dzīves.”
Kāds klusītēm, tikko dzirdami pieklauvēja pie durvīm, pa kurām de Marela kundze bija ienākusi.
– Nāc iekšā, mīlulīt! – viņa uzsauca.
Mazā meitene no durvīm taisnā ceļā devās pie Diruā un sniedza tam roku.
– Tā ir īsta uzvara! – māte brīnījās. – Es vairs nepazīstu savu Lorinu.
Noskūpstījis bērnu un atsēdinājis sev blakus, Diruā ar jauku nopietnību izvaicāja, ko meitene darījusi, kopš viņi nebija tikušies. Lorina atbildēja dzidrā balstiņā, svinīgi kā pieaugusi dāma.
Pulkstenis nosita trīs. Žurnālists piecēlās.
– Apmeklējiet mūs bieži, – de Marela kundze aicināja, – mēs papļāpāsim tāpat kā šodien, jūs man vienmēr sagādāsiet prieku. Kāpēc jūs vairs neredz Forestjē mājās?
– Tāpat vien, – viņš izvairīgi atbildēja. – Man ir daudz darba. Ceru tomēr, ka drīzumā mēs pie viņiem tiksimies.
Diruā aizgāja ar neizprotamu cerību pilnu sirdi.
Bet Forestjē viņš nestāstīja par šo apmeklējumu.
Taču atcerējās to visas nākamās dienas, vairāk nekā atcerējās: viņš glabāja sevī kaut nereālu, tomēr pastāvīgu šīs sievietes klātbūtnes izjūtu. Viņam šķita, ka ir paņēmis līdzi kaut ko no Marela kundzes: tās auguma apveids neizgaisa no acīm un spriganais gars neizgaisa no sirds. Viņš dzīvoja šīs sievietes burvības gūstā, kā dažkārt atgadās, kad cilvēks pavadījis gaišus mirkļus kopā ar kādu būtni. Tā ir dīvaina apmātība – intīma, neskaidra, mulsinoša un savā noslēpumainībā valdzinoša.
Pēc vairākām dienām Diruā apmeklēja de Marela kundzi otrreiz.
Istabene ieveda viņu salonā, un tūlīt pat tur ienāca Lorina. Meitenīte sniedza ne vairs roku, bet pieri un sacīja:
– Māmiņa lūdza, lai jūs pagaidot. Viņa iznāks pēc ceturtdaļstundas, tāpēc ka nav vēl apģērbusies.
Es jums pakavēšu laiku.
Diruā uzjautrināja meitenītes ceremoniālā izturēšanās.
– Lieliski, jaunkundze, – viņš sacīja, – es ar lielāko prieku pavadīšu ceturtdaļstundu jūsu sabiedrībā, tikai es jūs brīdinu, ka nemaz neesmu nopietns. Es augām dienām rotaļājos un tāpēc uzaicinu jūs spēlēt “sunīšus”.
Skuķēns gluži vai sastinga aiz brīnumiem un tad pasmaidīja, kā būtu pasmaidījusi pieaugusi sieviete par šo iedomu, kura viņu mazliet šokēja un arī pārsteidza.
– Istabās nevar skriet “sunīšos”, – viņa klusu sacīja.
– Man vienalga, – Diruā attrauca, – es rotaļājos visur. Žigli, ķeriet mani!
Viņš sāka skriet apkārt galdam, uzmudinādams Lorinu sekot, un meitene sāka iet viņam pa pēdām, laipni un pretimnākoši smaidīdama, reizēm izstiepdama roku, lai viņam pieskartos, bet neaizraudamās līdz skriešanai.
Diruā apstājās, pietupās, un, kad Lorina vilcinādamās, sīkiem solīšiem tuvojās, viņš uzlēca gaisā kā velniņš no kārbas un aizdrāzās uz istabas otru galu.
Lorinai tas likās jocīgi, galu galā viņa skaļi iesmējās un iekarsdama sāka straujāk tipināt pakaļ Diruā, līksmi un bailīgi iekliegdamās, kad domāja, ka nupat to panāks. Diruā pārbīdīja krēslus, aizsprostodams meitenei ceļu, un, kad viņa vairākas reizes bija apjoņojusi apkārt kādam krēslam, jaunais vīrietis aiztrauca aiz cita sēdekļa. Tagad Lorina skrēja, cik jaudas, pilnīgi iekaisusi jaunās rotaļas priekā; ar piesarkušu seju metās pakaļ savam biedram un, sajūsmināti gavilēdama, atsaucās uz katru viņa viltību, uz katru nebēdnību.
Tai mirklī, kad meitene jau domāja, ka tūlīt notvers Diruā, viņš piepeši saķēra Lorinu un, paceldams līdz griestiem, iesaucās:
– Sunītis!
Bērns spārdījās, cenzdamies izrauties, un smējās no visas sirds.
Ienāca de Marela kundze un palika pārsteigta stāvot:
– Ko es redzu!.. Lorina rotaļājas… Diruā kungs, jūs esat burvis.
Viņš nolaida meitenīti uz grīdas, noskūpstīja mātei roku, un abi atsēdās, paņēmuši Lorinu vidū. Viņi gribēja tērzēt, bet parasti tik mazrunīgā Lorina kā apskurbusi pļāpāja vienā laidā, tā ka to vajadzēja aizsūtīt uz tās istabu.
Meitene paklausīja bez iebildumiem, bet ar asarām acīs.
Tikko viņi palika divatā, de Marela kundze klusā balsī ierunājās:
– Jūs nemaz nezināt, kāds man ir liels nodoms, un šai sakarā es padomāju arī par jums. Klausieties: tā kā es katru nedēļu eju pie Forestjē uz pusdienām, tad laiku pa laikam uzaicinu savukārt viņus uz restorānu. Mājās man nepatīk uzņemt viesus, es neesmu tā iekārtojusies, turklāt nekā nesaprotu no mājturības, no virtuves, itin nekā tamlīdzīga. Man patīk dzīvot nesaistīti, kā čigānietei. Tā nu es šad tad ielūdzu viņus uz restorānu, bet trijatā nemaz nav jautri, un mani paziņas ar viņiem nesaietas. Stāstu jums to visu tik sīki tādēļ, lai izskaidrotu savu ne visai parasto ielūgumu. Jūs, protams, esat uzminējis, ka ielūdzu jūs mums pievienoties sestdien pusastoņos Riša kafejnīcā. Vai zināt, kur tā atrodas?
Diruā ar prieku pieņēma ielūgumu.
– Mēs būsim tikai četri, – viņa turpināja, – divas dāmas un divi kungi. Šādas mazas dzīres mums, sievietēm, kas pie tām neesam pieradušas, liekas ļoti amizantas.
Viņai bija mugurā tumši brūna, cieši pieguļoša kleita, kas izaicinoši un koķeti izcēla viņas vidukli, gūžas, krūtis un rokas. Diruā ar izbrīnu un mulsumu lūkojās uz de Marela kundzi, juzdamies nezin kāpēc gandrīz neērti par nesaskaņu starp viņas kopto ārieni, izsmalcināto eleganci un acīm redzamo bezrūpību par mājokli, ko viņa apdzīvoja. Viss, kas ietērpa de Marela kundzes augumu un pieskārās viņas miesai, bija smalks un liegs, bet par savu apkārtni viņa nelikās zinis.
Aizejot no viņas, Diruā tāpat kā iepriekšējo reizi aiznesa līdzi pastāvīgu viņas klātbūtnes izjūtu, jau līdzīgu jutekļu halucinācijai. Ar aizvien pieaugošu nepacietību viņš gaidīja norunāto dienu.
Otrreiz noīrējis melnu fraku, – līdzekļu joprojām bija par maz, lai viņš nopirktu vakara uzvalku, – Diruā pirmais ieradās restorānā dažas minūtes pirms noteiktā laika.
Viņu uzveda otrajā stāvā, mazā, atsevišķā kabinetā, kurš bija iztapsēts ar sarkanu audumu un kura vienīgais logs vērās uz bulvāri.
Četrām personām klāto, četrstūraino galdu sedza balta galdsega, kas vizēja kā nolakota; augstos svečturos degošo divpadsmit sveču liesmas apstaroja glāzes, sudrabu un bļodu sildītājus.
Aiz loga kā liels, gaiši zaļš plankums vīdēja koka lapotne, ko apspīdēja no atsevišķo kabinetu logiem krītošā gaisma.
Diruā atsēdās uz ļoti zemā dīvāna, kurš, tāpat kā sienas, bija pārvilkts ar sarkanu audumu un kura nolietotās atsperes dziļi ieliecās zem viņa svara, tā ka viņam radās iespaids, ka ir iekritis bedrē.
Visu plašo namu piepildīja neskaidra dunoņa, lielu restorānu raksturīgais troksnis, kurā saplūst kopā trauku un sudraba šķindoņa, paklāju apslāpēto, straujo soļu dipoņa koridoros, durvju virināšana un balsu čala, kas mirkļiem atskan no šaurajiem kabinetiem, kur iesprostoti viesi, kas ēd pusdienas.
Ienāca Forestjē un paspieda viņam roku tik sirsnīgi un familiāri, kā nekad nedarīja “Franču Dzīves” redakcijā.
– Dāmas ieradīsies abas reizē, – Forestjē sacīja. – Šādas pusdienas restorānā ir ļoti jaukas! Viņš ar skatienu pārbaudīja galdu, izdzēsa pavisam blāvi mirgojošo gāzes radziņu, pievēra vienu loga pusi un, izvēlējies sev vietu aizvējā, sacīja:
– Man ļoti jāpiesargās. Kādu mēnesi jutos ciešami, bet kopš pāris dienām man kļuvis sliktāk. Droši vien saaukstējos otrdien, nākot mājās no teātra.
Atvērās durvis, un vecākā viesmīļa pavadībā ienāca abas jaunās sievietes, kas bija aizplīvurojušās, aizsegušās un izturējās ļoti atturīgi, apburoši noslēpumaini, kā dāmas mēdz izturēties šajās vietās, kur katra sastapšanās šķiet aizdomīga.
Kad Diruā sasveicinājās ar Forestjē kundzi, viņa to stingri nostrostēja, ka tas viņus vairs neapmeklē.
– Jā, jā, es zinu, jūs dodat priekšroku de Marela kundzei, – viņa piebilda, ar smaidu uz lūpām pievērsdamas draudzenei, – jums atrodas laiks, lai aizietu pie viņas.
Tikko visi bija atsēdušies, viesmīlis pasniedza Forestjē vīnu karti.
– Kungiem atnesiet, ko viņi vēlēsies, – de Marela kundze draiski ierunājās, – bet mums – šampanieti ledū, vislabāko, ļoti saldu šampanieti un vairāk nekā.
Kad viesmīlis bija aizgājis, viņa, nervozi iesmiedamās, paziņoja:
– Šovakar gribu piedzerties, uzdzīvosim kā pa kāzām.
Forestjē, it kā nebūtu dzirdējis viņas vārdus, jautāja:
– Vai jums nebūs nekas pretī, ja pavisam aizvēršu logu? Man pāris dienu mazliet sāp krūtīs.
– Nē, it nekas, lūdzu.
Viņš piegāja pie loga, aiztaisīja ciet arī otru pusi, ko bija atstājis pusvirus, un tad nomierinājies un priecīgs atgriezās savā vietā.
Forestjē kundze nerunāja nekā; it kā domās iegrimusi, acis nodūrusi uz galdu, viņa uzsmaidīja glāzēm ar savu nenoteikto smaidu, kas šķita vienmēr solām un nekad neizpildām solīto.
Tika pasniegtas Ostendes austeres, mazītiņas, treknas austeres, kas izskatījās kā gliemežnīcās ieslēgtas austiņas un mutē izkusa kā sālītas konfektes.
Pēc viras pasniedza foreli, sārtu kā jaunas meitenes miesa; galdabiedri sāka tērzēt.
Vispirms pārrunāja skandalozu gadījumu, kas bija kļuvis zināms visā pilsētā: kādu augstāko aprindu dāmu viņas vīra draugs bija pārsteidzis atsevišķā kabinetā, kur viņa ēdusi vakariņas ar vienu ārzemju princi.
Forestjē milzīgi smējās par šo dēku, bet abas sievietes atzina, ka nesmalkjūtīgais pļāpa ir bezgodīgs gļēvulis. Diruā viņām piekrita un noteikti apgalvoja, ka vīrieša pienākums šāda veida piedzīvojumos, – vienalga, vai viņš būtu galvenais varonis, uzticības persona vai vienkāršs liecinieks, – ir būt klusam kā kapam.
– Cik daudz jaukuma būtu dzīvē, ja mēs varētu paļauties viens uz otra pilnīgu klusu ciešanu! – viņš iesaucās. – Bieži, ļoti bieži, gandrīz vienmēr sievieti attur vienīgi bailes, ka noslēpums var tikt atklāts. Vai man nav taisnība? – viņš pasmaidīdams turpināja. – Vai daudzas neļautos straujai iekārei, pēkšņai un valdonīgai, kaut arī īslaicīgai iegribai, mīlas iedomai, ja viņas nebaidītos, ka par īsu vieglas laimes mirkli varbūt būs jāsamaksā ar neizdzēšamu negodu un sāpīgām asarām?
Viņš runāja ar lielu pārliecības spēku un degsmi, it kā aizstāvēdams kādu, it kā aizstāvēdams pats sevi, it kā gribēdams sacīt: “Ar mani no šādām briesmām nav jābaidās. Pārliecinieties pašas, tad jūs redzēsiet.”
Abas sievietes ar atzinīgu skatienu vēroja Diruā, atrazdamas, ka viņš runā pilnīgi pareizi, un ar piekrītošo klusēšanu it kā atzīdamās, ka viņu nelokāmā parīziešu tikumība ilgi nespētu pretoties, ja viņas būtu drošas, ka noslēpums netiks atklāts.
Forestjē, atlaidies pusguļus uz dīvāna, vienu kāju saliecis zem sevis, servjeti aizbāzis aiz vestes, lai nenotraipītu fraku, pēkšņi ierunājās ar pašpārliecinātu skeptiķa smīnu uz lūpām:
– Sasodīts, nudien, tad gan tiktu izstrādāti dieva darbi, ja varētu justies droši, ka neviens nekā nedabūs zināt! Piķis un zēvele! Nabaga vīri!
Saruna novirzījās uz mīlestību. Gan neticēdams, ka tā var būt mūžīga, Diruā tomēr uzskatīja to par ilgstošu tuvību, kas rada maigu draudzību, uzticību. Fiziskais tuvums tikai apzīmogo siržu vienotību. Bet viņš ar sašutumu izteicās par mokošām greizsirdības scēnām, par drāmām un visu derdzīgo, kas gandrīz vienmēr pavada šķiršanos. Kad viņš apklusa, de Marela kundze nopūzdamās sacīja:
– Jā, mīlestība ir vienīgais prieks dzīvē, un mēs to bieži vien sagandējam ar nepiepildāmām prasībām.
Forestjē kundze, rotaļādamās ar nazi, apstiprināja:
– Jā… jā… ir jauki tikt mīlētai…
Taču šķita, ka viņas sapņi sniedzas tālāk un ka viņa domā kaut ko tādu, ko neuzdrošinātos vārdos izpaust.
Gaidīdami nākamo ēdienu, viņi laiku pa laikam iedzēra pa malkam šampanieša, piegrauzdami kraukšķošu garoziņu, ko nolauza no mazām, apaļām maizītēm. Un, kā dzidrais vīns, kas, lāsi pa lāsei ieritēdams rīklē, iekarsēja viņiem asinis un apmigloja prātu, tāpat doma par mīlestību lēnām iezīdās viņos, apskurbinot pamazām dvēseli.
Tad viņiem pasniedza uz sīkām sparģeļu galviņām guldītas jēra kotletes, sulīgas, vieglas.
– Deviņi pērkoni! Kas par smalku ēdienu! – iesaucās Forestjē.
Lēnām, ar baudu viņi ēda maigo gaļu un saknes, kas bija eļļainas kā krējums.
– Kad es mīlu kādu sievieti, tad visa pasaule ap viņu man izgaist, – Diruā atsāka.
Viņš pateica to ļoti pārliecināti, jo doma par mīlas baudām viņu sajūsmināja tāpat kā garšīgās pusdienas.
Forestjē kundze, kā parasti izskatīdamās nepieejama, klusu sacīja:
– Ne ar ko nevar salīdzināt laimi, kādu sniedz pirmais roku spiediens, kad viena prasa: “Vai mani mīli?” – un otra atbild: “Jā, mīlu.”
De Marela kundze, vienā paņēmienā iztukšojusi glāzi šampanieša, nolikdama to uz galda, jautri teica:
– Es neesmu tik platoniska.
Visi pasmīnēja, katram acīs iedzirkstījās atzinība.
Pilnīgi atgāzies uz dīvāna, Forestjē iepleta rokas un, atbalstījies uz spilveniem, nopietnā tonī sacīja:
– Šī vaļsirdība jums dara godu un pierāda, ka jūs esat praktiska sieviete. Bet vai drīkstu jautāt, ko par to domā de Marela kungs?
Viņa lēnām paraustīja plecus, izpaužot bezgalīgu nicinājumu, un tad skaidrā balsī atcirta:
– De Marela kungam par to nav nekādu domu.
Viņš tikai… atturas.
Tagad saruna no cildenām teorijām par maigām jūtām nokāpa izsmalcinātu izlaidību ziedošajā dārzā.
Bija pienācis laiks veiklām divdomībām, izteicieniem, kas paceļ plīvuru, tāpat kā sieviete dažkārt paceļ svārkus, un vārdu spēlēm, pārdrošām un apslēptām vaļībām, nekautrīgai liekulībai, pieklājīgiem mājieniem, kuri klaji izpauž nepieklājīgas ainas, modina iztēlē visu to, ko skaļi nevar teikt, un augstāko aprindu ļaudīm dod iespēju smalkai, noslēpumainai mīlas rotaļai, kaut kam līdzīgam netiklai domu saskarei, kura satrauc kā juteklisks apskāviens, vienlaikus atceroties visu slepeno, apkaunojošo un kāroto, kas piepildās mīlas gultā.
Viņiem pasniedza cepeti, irbes un paipalas, pēc tam cukurzirnīšus un tad aknu pastēti un salātus ar robainām lapām, kas līdzīgi zaļai sūnai piepildīja lielu salāttrauku. Viņi ēda to visu, vairs neizjuzdami garšu, aizrāvušies sarunā, iegrimuši mīlas viļņos.
Tagad abas sievietes arī izmeta dažu labu pārgalvīgu piezīmi, de Marela kundze ar viņai raksturīgo bezbēdību, kas skanēja izaicinoši, un Forestjē kundze ar burvīgu atturību, ar kautrības pieskaņu balsī, smaidā, katrā kustībā, kas šķietami it kā mīkstināja, bet īstenībā vēl izcēla pārdrošos vārdus, kuri plūda pār viņas lūpām.
Forestjē, atlaidies uz spilveniem, smējās, dzēra un ēda nemitīgi, šad tad iebilzdams kaut ko tik piparotu vai jēlu, ka sievietes, pieklājības pēc mazliet šokētas par nepieklājību, tēloja apjukumu, kas ilga gan tikai īsu mirkli. Izteicis kādu pārāk rupju nerātnību, viņš aizvien piebilda:
– Draugi, draugi, jūs ejat pārāk strauji. Ja jūs tā turpināsiet, tad sāksiet taisīt muļķības.
Tika pasniegts deserts, pēc tam kafija; liķieris ielēja sakarsētajos prātos vēl smagāku, versmaināku skurbumu.
Kā, sēzdamās pie galda, solījusies, de Marela kundze bija krietni iemetusi un atzina to ar draisku, pļāpīgu grāciju kā sieviete, kas, gribēdama uzjautrināt galdabiedrus, izliekas vēl vairāk apreibusi nekā ir īstenībā.
Forestjē kundze tagad klusēja, varbūt aiz piesardzības, un Diruā, juzdams, ka ir pārāk iesviķojis, arī manīgi atturējās no izteikšanās, lai neizdarītu kādu aplamību.
Visi aizsmēķēja, un Forestjē piepeši sāka klepot.
Lēkme bija šausmīga, likās, ka viņam pārplīsīs krūtis; seja kļuva sarkana, piere aprasoja ar sviedriem, piespiedis pie mutes servjeti, viņš cīnījās.
Kad klepus mitējās, viņš nikni noburkšķēja:
– Šādas dzīres man neder! Idiotiski!
Forestjē labā oma bija izgaisusi, viņu smagi māca bailes no slimības.
– Iesim mājās, – viņš sacīja.
De Marela kundze pazvanīja pēc viesmīļa un pieprasīja rēķinu. Tas tika nekavējoties atnests. Viņa mēģināja to lasīt, bet cipari lēkāja acu priekšā, un viņa pasniedza papīru Diruā.
– Lūdzu, samaksājiet manā vietā, es tur vairs nekā neredzu, esmu pilnā.
Un viņa pasvieda jaunajam vīrietim savu maku.
Kopsumma bija simt trīsdesmit franku. Diruā pārbaudīja rēķinu, iedeva divas naudas zīmes un, saņēmis atlikumu, jautāja pusbalsī:
– Cik lai atstāju dzeramnaudas?
– Nezinu, kā vēlaties.
Uzlicis uz šķīvīša piecus frankus, viņš maku atdeva atpakaļ de Marela kundzei un jautāja:
– Vai atļausiet jūs pavadīt līdz mājām?
– Pats par sevi saprotams. Viena pati es neatradīšu ceļu.
Viņi atvadījās no Forestjē pāra, un drīz vien Diruā divatā ar de Marela kundzi sēdēja fiakrā, kas jau brauca.
Diruā juta viņu tik tuvu sev blakus šajā melnajā, slēgtajā kārbā, ko tikai mirkļiem apgaismoja ielas laternas. Cauri piedurknei viņš juta jaunās sievietes pleca siltumu un neatrada nekā, itin nekā, ko tai pateikt, jo domas paralizēja valdonīga vēlēšanās iekļaut to savās rokās.
“Ko viņa teiktu, ja es uzdrošinātos?” Diruā drudžaini domāja. Atcerēdamies pie pusdienu galda čukstētās divdomības, viņš kļuva drošāks, taču tai pašā laikā bailes no skandāla viņu atturēja.
Arī de Marela kundze, ierāvusies savā kaktiņā, klusēja. Diruā būtu nodomājis, ka viņa iesnaudusies, ja neredzētu, kā viņai spīdēja acis, kad gaismas stars iespiedās fiakrā.
“Ko viņa domā?” Diruā apzinājās, ka nedrīkst runāt, ka viens vārds, viens vienīgs vārds, pārtraucot klusumu, laupītu izredzes uz panākumiem, taču viņam arī trūka drosmes spējam un noteiktam uzbrukumam.
Piepeši viņš juta, ka de Marela kundze pakustināja kāju.
Viņa bija izdarījusi aprautu, nervozu, nepacietīgu kustību, varbūt tas bija aicinājums. No šīs tikko manāmās pieskaršanās viņam pārskrēja trīsas pa visu augumu, no galvas līdz kājām, un, spēji pagriezies, viņš piekļāvās jaunajai sievietei, ar lūpām meklēdams tās muti, ar rokām – kailo miesu. De Marela kundze iekliedzās, aprauti iekliedzās, gribēja izslieties, atbrīvoties, atgrūst Diruā, bet tad padevās, it kā viņai trūktu spēka ilgāk pretoties.
Drīz vien kariete apstājās viņas mājas priekšā, un Diruā savā dziļajā apmulsumā neatrada kaislīgus vārdus, lai viņai pateiktos un izpaustu, cik ļoti viņu mīl un dievina. De Marela kundze, pilnīgi apjukusi no visa notikušā, nepakustējās, necēlās augšā. Tad Diruā, baidīdamies, ka kučierim nemostas kādas aizdomas, pirmais izkāpa no fiakra un sniedza roku jaunajai sievietei.
Beidzot arī viņa grīļodamās izkāpa un nespēja parunāt ne vārda. Diruā piezvanīja, un, kad durvis vērās vaļā, viņš trīcēdams jautāja:
– Kad es jūs atkal redzēšu?
– Atnāciet rīt pie manis uz brokastīm, – viņa pačukstēja tik klusu, ka Diruā tikko sadzirdēja. Un tad pazuda tumšajā kāpņu telpā, aizcirzdama smagās durvis, kas aizkrita, nodārdot kā lielgabala šāviens.
Iedevis simt sū kučierim, Diruā straujiem soļiem, uzvarētāja gaitā devās mājup, un sirds viņam gavilēja aiz prieka.
Beidzot tas bija sasniegts, viņš iekarojis precētu sievieti, sabiedrības dāmu, Parīzes augstāko aprindu dāmu! Cik viegli un negaidīti tas bija noticis!
Līdz šim Diruā bija iedomājies, ka vajadzīgs bezgalīgi nopūlēties, nebeidzami ilgi gaidīt, veikli lenkt ar dažādām laipnībām, mīlas vārdiem, nopūtām un dāvanām, lai tuvotos un iekarotu vienu no šīm ilgotajām būtnēm. Un nu uzreiz pirmā, ko bija saticis, ļāvās pie pirmā uzbrukuma, tik ātri, ka viņš nevarēja vien attapties no pārsteiguma.
“Viņa bija apskurbusi,” Diruā domāja, “rīt būs cita dziesma. Bez asarām neiztiksim.” Šī doma viņu mazliet uztrauca, taču drīz vien viņš nomierinājās: “Nekas, nekas. Tagad šī sieviete ir manās rokās, un es pratīšu viņu noturēt.”
Neskaidrajā mirāžā, kur šaudījās Diruā cerības uz slavu, panākumiem, laimi un mīlestību, viņš pēkšņi ieraudzīja veselu virkni bagātu, elegantu, iespaidīgu sieviešu, kuras līdzīgi statistēm kādā teātra apoteozē smaidīdamas aizslīdēja garām un cita pēc citas nozuda viņa sapņu zeltītajos mākoņos.
Miegs bija pilns dažādu vīziju.
Nākamajā dienā, kāpdams augšā uz de Marela kundzes dzīvokli, Diruā bija mazliet uztraucies. Kā viņa to pieņems? Un vai vispār pieņems? Ja nu viņa ir likusi to nelaist iekšā? Ja ir kaut ko izstāstījusi?.. Nē, viņa nevarēja nekā stāstīt, neatklājot visu patiesību. Tātad stāvokļa kungs bija viņš.
Mazā kalponīte atvēra durvis. Viņa izskatījās kā parasti. Diruā nomierinājās, it kā patiesi būtu sagaidījis, ka istabene raudzīsies uz viņu ar apjukumu sejā.
– Kā kundze jūtas? – viņš jautāja.
– Paldies, labi kā vienmēr, – kalpone atbildēja.
Viņa ieveda Diruā salonā.
Jaunais vīrietis taisnā ceļā devās pie kamīna, lai pārbaudītu savu matu sasukājumu un uzvalku; sakārtodams kaklasaiti, viņš spogulī ieraudzīja de Marela kundzi, kas stāvēja pie durvīm un skatījās uz viņu.
Diruā izlikās, ka nav pamanījis jauno sievieti, un mirkli abi vērīgi aplūkoja viens otru spogulī, iekams stājās aci pret aci.
Tad viņš apgriezās. De Marela kundze it kā gaidīdama nekustējās no vietas. Viņš metās tai klāt, čukstēdams:
– Kā es jūs mīlu! Kā es jūs mīlu!
Viņa iepleta rokas un noslīga Diruā pie krūts, pēc tam pacēla galvu. Sekoja ilgs skūpsts.
“Iznāca daudz vienkāršāk, nekā gaidīju,” viņš nodomāja. “Viss iet lieliski.”
Kad abi atrāvās viens no otra, viņš, ne vārda neteikdams, smaidīja un pūlējās ar skatienu izpaust savu bezgalīgo mīlestību.
Pasmaidīja arī de Marela kundze, kā smaida sievietes, kad vēlas izteikt savu piekrišanu, iekāri, gatavību atdoties.
– Mēs esam vieni, – viņa nomurmināja.
– Aizsūtīju Lorinu brokastīs pie draudzenes.
Skūpstīdams viņai rokas, Diruā nopūzdamies sacīja:
– Paldies, es jūs dievinu.
Tad viņa paņēma to zem rokas, it kā Diruā būtu viņas vīrs, un abi piegāja pie dīvāna, kur atsēdās viens otram blakus.
Tagad viņam vajadzētu uzsākt veiklu, valdzinošu sarunu, bet, nekā piemērota neatrazdams, viņš nočukstēja:
– Vai neesat uz mani pārāk ļauna? Viņa uzlika plaukstu tam uz mutes:
– Klusē!
Viņi palika sēžot klusēdami, raudzīdamies viens otram acīs, spiezdami viens otra kaistošos pirkstus.
– Kā es alku pēc jums! – viņš atkal ierunājās.
Viņa atkārtoja:
– Klusē!
Bija dzirdams, kā aiz sienas kalpone šķindina šķīvjus.
Viņš piecēlās.
– Nevaru sēdēt jums blakus. Es zaudēšu galvu.
Atvērās durvis.
– Kundze, galds ir klāts.
Diruā ceremoniāli piedāvāja de Marela kundzei roku.
Viņi brokastoja, sēdēdami viens otram pretī, nemitīgi saskatīdamies, uzsmaidīdami viens otram, aizņemti tikai ar sevi, un abus ietina mostošā maiguma liegais valdzinājums. Viņi neatskārta, ko ēda. Diruā sajuta mazas kājiņas pieskārienu, kura slīdēja pa pagaldi. Satvēris to starp savām kājām, viņš nelaida vairs vaļā un cieši spieda.
Kalpone nāca un gāja, atnesa ūdeni, aiznesa ēdienus, izskatīdamās pavisam vienaldzīga, it kā nekā nemanītu.
Paēduši brokastis, abi atgriezās salonā un atkal atsēdās uz dīvāna viens otram blakus.
Pamazām viņš glaudās aizvien tuvāk de Marela kundzei, tiekdamies to apskaut. Taču viņa rāmi atbīdīja Diruā.
– Uzmanieties, kāds var ienākt.
– Kad varēšu jūs satikt gluži vienu, lai varētu jums pateikt, cik ļoti jūs mīlu? – viņš klusu jautāja.
Pieliekusies viņam pie auss, de Marela kundze pavisam klusītēm atteica:
– Šinīs dienās uz brīdi jūs apciemošu.
Diruā juta, ka dziļi pietvīkst.
– Jā, bet… es… pie manis… ir ļoti vienkārši.
De Marela kundze pasmaidīja.
– Nekas. Es jau iešu paskatīties uz jums, nevis apskatīt jūsu dzīvokli.
Tad jaunais vīrietis sāka tincināt, kad viņa nākšot. Viņa noteica kādu dienu nākamās nedēļas beigās, un Diruā, glāstīdams un žņaudzīdams viņai rokas, satraukti murminādams, lūgtin lūdzās, lai viņa nāk drīzāk; acis tam spīdēja, piesarkušajā sejā izpaudās iekāre, valdonīga iekāre, kāda mostas pēc divatā ieturētas maltītes.
De Marela kundzi uzjautrināja dedzīgā lūgšanās, mirkli pa mirklim viņa piekāpās pa vienai dienai. Bet Diruā neatlaidās:
– Rīt… Sakiet, ka rīt…
Galu galā viņa bija ar mieru.
– Labi. Rīt. Pulksten piecos.
Dziļa, priekpilna nopūta izlauzās viņam no krūtīm. Un tad viņi sāka tērzēt gandrīz mierīgi, ļoti sirsnīgi, it kā pazītos jau divdesmit gadus.
Pie durvīm atskanēja zvans, abi sarāvās un reizē steigšus atvirzījās viens no otra.
– Droši vien atgriezusies Lorina, – de Marela kundze klusu sacīja.
Meitene ienāca un pārsteigta apstājās, tad, aiz prieka rokas plaukšķinādama, pieskrēja pie Diruā.
– Ā, Mīlulis! – viņa sauca.
De Marela kundze sāka smieties.
– Mīlulis! Lorina jūs nokristījusi! Tā ir ļoti jauka iesauka draugam, es arī saukšu jūs par Mīluli!
Diruā bija paņēmis meitenīti klēpī, un nu viņam vajadzēja spēlēt visas rotaļas, kuras bija tai iemācījis.
Bez divdesmit minūtēm trijos viņš atvadījās, lai dotos uz redakciju.
Pie durvīm viņš vēl reizi pačukstēja:
– Rīt. Pulksten piecos.
Jaunā sieviete ar smaidu atbildēja “jā” un pazuda.
Tikko beidzis dienas darbu, Diruā sāka prātot, kā uzpost savu istabu, lai tanī uzņemtu mīļāko un, cik iespējams, labāk apslēptu sava mājokļa nabadzību. Viņam ienāca prātā piespraust pie sienām japāņu nieciņus, un par pieciem frankiem viņš nopirka veselu kolekciju dažādu papīra izstrādājumu, mazus vēdeklīšus, mazus aizsegus, ar kuriem apslēpa redzamākos traipus uz tapetēm. Uz loga rūtīm uzlipināja caurspīdīgas bildītes, kurās bija attēlotas laivas uz ūdens, lidojoši putni uz sārtas debess fona, daudzkrāsainas dāmas uz balkona un sīki, melni vīriņi apsnigušā klajumā.
Diruā miteklis, kas bija tieši tik liels, lai tanī varētu gulēt un sēdēt, drīz vien izskatījās kā krāsaina papīra laterna. Iespaids viņu apmierināja, un visu vakaru viņš noņēmās, pielipinot pie griestiem putnus, ko izgrieza no atlikušajām bilžainajām lapām.
Tad viņš likās gulēt un, vilcienu svilpienu ieaijāts, aizmiga.
Nākamajā dienā Diruā atgriezās mājās agri, atnesdams turzu cepumu un pudeli madeiras, ko bija nopircis pārtikas preču tirgotavā. Tad vajadzēja otrreiz noskriet lejā, lai iegādātos divus šķīvīšus un divas glāzes. Visu cienastu viņš sakārtoja uz tualetes galdiņa, apklājis netīro koka virsu ar servjeti un mazgājamo bļodu ar ūdens krūzi paslēpis apakšā.
Tad Diruā sāka gaidīt.
Viņa atnāca ceturksni pāri pieciem un, ieraudzījusi krāsaino papīra nieciņu raibo margojumu, sajūsmināta iesaucās:
– Cik pie jums ir jauki! Bet kāpnēs gan ir daudz ļaužu.
Diruā bija apskāvis de Marela kundzi un kaislīgi skūpstīja cauri plīvuram viņas matu cirtas, kas no cepurītes bija izslīdējušas uz pieres.
Pēc pusotras stundas Diruā pavadīja jauno sievieti līdz fiakru stāvvietai Romas ielā. Kad viņa jau bija iesēdusies karietē, viņš pačukstēja:
– Otrdien, tanī pašā laikā.
– Tanī pašā laikā otrdien, – viņa apstiprināja.
Tā kā bija jau satumsis, viņa pievilka Diruā galvu pie atvērtajām karietes durtiņām un noskūpstīja uz lūpām. Kučieris uzšāva ar pātagu savam lopiņam, un viņa vēl uzsauca:
– Ardievu, Mīluli!
Vecā kariete sakustējās, baltais zirgs uzņēma gurdu riksi.
Veselas trīs nedēļas de Marela kundze tā apmeklēja Diruā katru otro vai trešo dienu, reizēm no rītiem, reizēm pievakarē.
Kādu pēcpusdienu, kad Diruā atkal gaidīja to ierodamies, kāpnēs atskanēja skaļa kņada, un viņš piegāja pie durvīm. Brēca kāds bērns. Nikna vīrieša balss uzkliedza:
– Ko tas draņķis tā auro?
– Tā nešķīstā slampa, kas velkas pie avīžu skrīvētāja augšstāvā, notrieca no kājām Nikolā, – atbildēja ķērcoša, pikta sievietes balss. – Tādai mātītei vajadzētu riktīgi sadot, ka neskatās, kad uz trepēm ir mazs bērns!
Diruā galīgi apjucis atrāvās no durvīm, jo dzirdēja stāvu zemāk straujus soļus un svārku čaukstēšanu.
Tūlīt pat pieklauvēja pie durvīm, kuras viņš nupat bija aizvēris. Viņš tās atvēra, un istabā iedrāzās de Marela kundze aizelsusies, ārkārtīgi uztraukusies.
– Vai tu dzirdēji? – viņa murmināja.
Viņš izlikās, ka nekā nezina.
– Nē, ko tad?
– Kā viņi mani apvainoja!
– Kas?
– Nelieši, kas dzīvo apakšā.
– Nē, jel runā, – kas tad noticis?
De Marela kundze sāka elsot un nespēja izrunāt ne vārda.
Diruā noņēma viņai cepuri, atlaida vaļā korseti, atguldīja gultā, paberza deniņus ar samitrinātu dvieli. Viņa raudāja aizelsdamās. Tikko dziļais satraukums mazliet norima, viņa ļāva vaļu sašutumam un dusmām.
Viņa gribēja, lai Diruā tūlīt nokāpj lejā, kaujas ar tiem nekauņām, nosit tos.
– Bet tie taču ir strādnieki, rupji ļaudis, – viņš centās nomierināt de Marela kundzi. – Lieta nonāktu līdz tiesai, tevi uzrādītu, varbūt pat aizturētu, – tas tevi pazudinātu.
Tad viņai ienāca prātā kaut kas cits.
– Bet kā mēs tagad rīkosimies? Šurp es vairs nevaru nākt.
– Gluži vienkārši: es pārvākšos uz citu istabu, – Diruā atbildēja.
– Jā, bet tas vilksies ilgi, – de Marela kundze čukstēja.
Piepeši viņa kaut ko iedomājās un uzreiz kļuva jautra.
– Nē, es atradu izeju, atļauj man rīkoties un neraizējies ne par ko, – viņa sacīja. – Rīt no rīta atsūtīšu tev zilu vēstulīti.
Par “zilām vēstulītēm” de Marela kundze sauca pneimatiskā pasta vēstules, kas cirkulēja Parīzē.
Tagad viņa jau smaidīja, sajūsmināta par savu izgudrojumu, ko negribēja tam atklāt. Todien viņa sevišķi neprātīgi izpauda savu kaisli.
Tomēr, kāpjot lejā, viņa atkal uztraucās un smagi atbalstījās uz sava mīļākā rokas, jo kājas viņai ļodzījās.
Kāpnēs viņi nevienu nesastapa.
Tā kā Diruā vēlu cēlās, tad bija vēl gultā, kad ap pulksten vienpadsmitiem pastnieks atnesa apsolīto, zilo vēstulīti. Diruā to atvēra un izlasīja:
“Satiksimies šodien piecos Konstantinopoles ielā 127. Liec atslēgt Diruā kundzes noīrēto dzīvokli.
Tevi skūpsta Klo.”
Tieši pulksten piecos viņš iegāja pie durvju sarga lielā mājā, kur tika izīrēti mēbelēti dzīvokļi, un jautāja:
– Vai Diruā kundze šeit noīrējusi dzīvokli?
– Jā, kungs.
– Lūdzu, ievediet mani tanī.
Šveicars, acīmredzot pieradis pie delikātām situācijām, kurās jābūt piesardzīgam, vērīgi paskatījās uz viņu un, izvēloties no liela atslēgu saišķa vajadzīgo, jautāja:
– Vai jūs esat Diruā kungs?
– Jā, protams.
Pēc brītiņa Diruā iegāja mazā divistabu dzīvoklī, kurš atradās apakšstāvā un kura durvis bija tieši pretī šveicara istabiņai.
Salonā bija diezgan tīras, raibas tapetes, sarkankoka mēbeles, pārvilktas ar zaļganu ripsu, ko rotāja dzelteni raksti, un grīdu sedza paklājs, kas bija tik plāns, ka tam cauri varēja just dēļus.
Guļamistaba bija tik mazītiņa, ka trīs ceturtdaļas no tās aizņēma gulta. Platā, tipiskā mēbelētu istabu gulta sniedzās no vienas sienas līdz otrai, aizsegta ar smagiem, ziliem ripsa aizkariem un pārklāta ar sarkanu dūnu segu, uz kuras rēgojās aizdomīgi plankumi.
Diruā noraizējies un neapmierināts pukojās: “Tas man maksās ellīgi dārgi. Atkal vajadzēs aizņemties. Cik muļķīgi viņa rīkojusies!”
Atvērās durvis, un strauji, svārkiem plīvojot, ieskrēja Klotilde, rokas atpletusi. Viņa bija sajūsmināta.
– Jauki, vai ne? Šeit ir tik jauki! Un nav nekur jākāpj, pašā pirmajā stāvā! Var ieiet un iziet pa logu, pat šveicars neredzēs. Kā mēs šeit viens otru mīlēsim!
Diruā vēsi noskūpstīja Klotildi, neuzdrošinādamies izteikt jautājumu, kas viņam dega uz mēles. Uz apaļā galdiņa istabas vidū Klotilde uzlika prāvu saini. Viņa to attina un izņēma gabalu ziepju, flakonu tualetes ūdeņa, sūkli, kārbiņu ar matadatām, zābakpogu aizāķējamo un šķēres matu cirtošanai, ar ko sakārtot nepaklausīgās šķipsnas uz pieres, kuras vienmēr izjuka.
Klotilde iekārtojās ar lielu prieku, meklēdama katram priekšmetam piemērotu vietu.
Vilkdama vaļā atvilktnes, viņa pļāpāja:
– Man vajadzēs atnest mazliet veļas, lai vajadzības gadījumā varētu pārmainīt. Tas būs ļoti ērti.
Ja es nejauši, staigājot pa ielu, salīšu, tad varēšu nākt te nožāvēties. Mums katram būs sava atslēga, un vienu atstāsim pie durvju sarga, ja mēs nejauši aizmirstu paņemt līdzi savu. Noīrēju uz trim mēnešiem, protams, uz tava vārda, jo es taču nevarēju uzdot savu.
Tad Diruā jautāja:
– Tu man pateiksi, kad vajadzēs maksāt?
– Dārgais, ir jau samaksāts! – viņa vienkārši atbildēja.
– Tātad esmu tavs parādnieks? – viņš turpināja.
– Nē, draudziņ, tas uz tevi neattiecas, es pati gribēju atļauties šo mazo kaprīzi.
Viņš izlikās noskaities.
– Nu nē! To es nepieļaušu.
Ar lūdzošu seju viņa piegāja pie tā un uzlika rokas tam uz pleciem.
– Lūdzu, Žorž, man būs tik liels prieks, tik liels prieks, ka mūsu ligzdiņa ir mana, tikai mana! Tas taču nevar tevi aizvainot? Vai ne? Es gribētu, ka tas būtu mans veltījums mūsu mīlestībai. Saki, ka esi ar mieru, mīļais Žorž, saki!..
Klotilde lūdzās ar skatienu, ar lūpām, ar visu būtni.
Diruā ilgi nepiekāpās, izlikās neapmierināts, taču galu galā pieļāvās un īstenībā atrada, ka tā ir gluži pareizi.
Kad Klotilde aizgāja, viņš, rokas berzēdams, nočukstēja: “Cik viņa tomēr ir jauka!” Kāpēc šī doma viņam radās tieši šodien, – par to viņš galvu sevišķi nelauzīja.
Pēc dažām dienām Diruā atkal saņēma zilu vēstulīti, kurā bija rakstīts:
“Šovakar ieradīsies mans vīrs pēc pusotra mēneša inspekcijas brauciena. Nedēļu nevarēsim satikties. Cik nepatīkami, dārgumiņ!
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/gijs-de-mopasans/m-lulis/) на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
notes
1
Saint-Potin (fr.) – burtiski: svētās tenkas. (Tulk. piez.)