Читать онлайн книгу «Es ceļoju viena» автора Samuels Bjorks

Es ceļoju viena
Samuels Bjorks
Kad pazūd vairākas sešgadīgas meitenes, kas vēlāk tiek atrastas mirušas, Norvēģiju pāršalc vārdos neizsakāmas šausmas. Katrai meitenei ap kaklu atrasta zīmīte: “Es ceļoju viena”. Vai Norvēģiju apsēdis sērijveida slepkava?
Kamēr iedzīvotājos aug panika, pie skandalozās lietas izmeklēšanas ķeras Holgers Munks ar savu specvienību. Bet vai viņam izdosies pierunāt izcilo izmeklētāju Mīu Krīgeri atgriezties komandā? Vai viņš spēs pārliecināt priekšnieku, ka personīgās dzīves traumu māktā izmeklētāja ir spējīga tikt galā ar šo darbu?
Mīa izlemj vēl pēdējo reizi likt lietā savu īpašo talantu, lai apstādinātu mazo meiteņu slepkavu.
“Es ceļoju viena” ir pirmā grāmata sērijā par Holgeru Munku un Mīu Krīgeri. Samuela Bjorka meistardarbs izdots 23 valstīs un kļuvis par starptautisku bestselleru, kas pielīdzināms Kamillas Lekbergas darbiem.

SAMUELS BJORKS
ES CEĻOJU VIENA

Mārīt, mārīt, lido nu mājās,
Nodegs tava mājiņa, sadegs tavi bērniņi.

2006. gada 28. augustā Hēnefosā Ringerikes slimnīcas dzemdību nodaļā piedzima meitenīte. Meitenītes māte, divdesmit piecus gadus vecā bērnudārza audzinātāja Katarīna Olsena, nomira dzemdību laikā no hemofilijas. Vecmāte un medmāsas vēlāk aprakstīja mazulīti kā neticami skaistu. Viņa bijusi klusa un ārkārtīgi modra, ikviens, kas strādāja nodaļā, viņas skatiena dēļ sajuta ar mazo īpašu saikni. Slimnīcas reģistrācijas dokumentos Katarīna Olsena bija uzrādījusi, ka bērna tēvs – nezināms. Pēc notikušā Ringerikes slimnīcas vadība kopā ar Ringerikes sociālo dienestu centās atrast bērna vecmāmiņu, kas dzīvoja Bergenā. Māte, kas pat nezināja par meitas grūtniecību, ieradās slimnīcā, bet atklājās, ka zīdainis no Ringerikes dzemdību nodaļas pazudis. Nekavējoties policija sāka apjomīgu izmeklēšanas operāciju, tomēr bez rezultātiem. Divus mēnešus vēlāk Hēnefosas centrā, studijas tipa dzīvoklī, tika atrastas zviedru medbrāļa Joahima Viklunda mirstīgās atliekas. Viņš bija pakāries. Zem Viklunda ķermeņa atrada drukātu zīmīti, kura vēstīja: “Piedodiet.”
Mazulīte tā arī netika atrasta.

I

1. nodaļa
Valters Henriksens apsēdās pie virtuves galda un izmisīgi mēģināja apēst kaut nedaudz no sievas sarūpētajām brokastīm. Šķiņķis un olas. Siļķe, salami desa un svaigi cepta maize. Krūzē bija tēja, kas pagatavota no pašu dārzā izaudzētajiem garšaugiem; no tā paša dārza, kuru viņa vienmēr bija gribējusi un kura dēļ viņi bija nopirkuši māju tik tālu no Oslo centra, kur viņu tuvākais kaimiņš bija Ostmarkas mežs. Šī bija vieta, kur varēja nodoties veselīgām nodarbēm. Doties pastaigās pa mežu. Audzēt pašiem savus dārzeņus. Lasīt meža ogas un sēnes, un, kas ir ne mazāk svarīgi, dot vaļu savam sunim; tas bija kokerspaniels, ko Valters Henriksens neieredzēja ne acu galā, taču mīlēja savu sievu un tieši tāpēc bija piekritis visam iepriekš minētajam.
Viņš norija maizes gabalu ar siļķi un uzsāka cīņu ar savu ķermeni, kas par katru cenu gribēja nosūtīt apēsto atpakaļ, no kurienes tas nācis. Viņš iedzēra lielu malku apelsīnu sulas un mēģināja pasmaidīt, lai gan galva pulsēja tā, it kā kāds to būtu dauzījis ar āmuru. Iepriekšējās nakts biroja ballīte izvērtās par pilnīgu katastrofu; kārtējo reizi viņš nebija spējis turēties pa gabalu no alkohola.
Ziņām turpinot dūkt fonā, Valters centās izprast savas sievas sejas izteiksmi. Viņas garastāvokli. Vai agrajā rīta stundā, kad viņš bija iegāzies gultā, viņa paslepus bijusi nomodā – cikos no rīta tas bija, viņš nezināja, bet tas noteikti bija vēlu, stipri par vēlu; Valters gan atcerējās, ka bija novilcis drēbes, bija arī neskaidras atmiņas par aizmigušo sievu: Paldies Dievam!, viņš bija nodomājis, pirms nemaņā sabruka uz pārāk cietā matrača, ko viņi bija iegādājušies, jo sieva uzstājīgi prasīja, jo viņai bija sākusi sāpēt mugura.
Valters viegli ieklepojās, noslaucīja muti ar salveti un melīgi paplikšķināja pa vēderu, sak, maltīte bija lieliska un nu viņš bija paēdis.
“Es biju domājis izvest Lēdiju pastaigā,” viņš noteica ar smaidu uz lūpām; vismaz viņš cerēja, ka tas izskatās pēc smaida.
“Ak tā. Labi.” Sieva nedaudz izbrīnīti pamāja ar galvu par viņa piedāvājumu, jo, lai gan viņi parasti par to nerunāja, viņa neloloja absolūti nekādas ilūzijas par Valtera jūtām pret viņu trīs gadus veco kuci. “Varbūt šoreiz tu varētu aizstaigāt nedaudz tālāk, nevis tikai vadāt viņu apkārt mājai?”
Viņš mēģināja sievas balsī saklausīt viegli pasīvās agresijas intonāciju, ar ko viņa pateica, ka nebija apmierināta ar viņu, saskatīt to smaidu, kas parādīja, ko viņa patiesībā domā, taču viņam tas neizdevās; izskatījās, ka viņa ar visu bija mierā un nebija pamanījusi, ka kaut kas nebija, kā vajag. Tpū! Viņam jau atkal bija izdevies tikt cauri sveikā. Un viņš apsolīja sev, ka tā ir pēdējā reize. Sākot ar šo brīdi viņš pievērsīsies tikai veselīgai dzīvošanai. Vairs nekādu biroja ballīšu.
“Nē, es biju domājis aizstaigāt līdz Maridalenai, varbūt pa taku lejā uz Dau ezeru.”
“Tas izklausās lieliski,” sieva pasmaidīja.
Viņa noglāstīja sunes galvu, noskūpstīja uz pieres un pakasīja tai aiz auss.
“Tu iesi tipiņu tapiņu pastaigā kopā ar tētuci, un tev tas ļoti patiks, vai ne? Ļoti, ļoti patiks, Lēdija, tu, mana mazā, mīļā sunīte, vai ne?”
Viņu pastaiga līdz Maridalenai bija tieši tāda pati kā visās citās retajās reizēs, kad viņš bija izvedis pastaigā suni. Valteram Henriksenam nekad nebija patikuši suņi, viņš par tiem nezināja pilnīgi neko; viņaprāt, pasaule varēja itin labi iztikt arī bez tiem. Valters juta, kā viņā mostas aizvien pieaugošs aizkaitinājums pret stulbo kuci, kas rāva pavadu, jo gribēja, lai viņš pieliek soli. Vai apstājas. Vai iet jebkurā citā virzienā, tikai ne tur, kur gribēja Valters.
Beidzot viņi bija nonākuši pie takas, kas veda lejup uz Dau ezeru, kur viņš varēja palaist suni bez pavadas. Viņš pietupās un, kamēr noņēma pavadu, mēģinot izrādīt mazu laipnību, centās nopaijāt suņa galvu.
“Aiziet, nu tu vari nedaudz paskrieties.”
Suns paskatījās viņā ar stulbām acīm un izbāza mēli. Valters aizsmēķēja cigareti un uz īsu brīdi pret mazo kuci sajuta kaut ko līdzīgu mīlestībai. Galu galā, vaina jau nebija sunī. Ar viņu viss bija kārtībā. Valtera galvassāpes sāka rimties; svaigais gaiss nāca viņam par labu. Tagad viņam tas suns sāka patikt. Labs sunītis. Pie tam pastaiga mežā absolūti nebija tas sliktākais, kas ar viņu dzīvē varēja notikt. Viņi taču bija teju draugi, viņš un suns, un, kas to būtu domājis, cik labi tā tagad uzvedās: labs sunītis. Pavada bija noņemta, bet kucīte tik un tā gāja viņam kārtīgi pie sāna.
Un tieši tajā brīdī kokerspaniels izlēma mesties prom, noskriet no takas un skriet uz dullo iekšā mežā. Sasodīts!
“Lēdija!”
Valters Henriksens palika uz takas un ilgi centās sasaukt suni, bet nekā. Tad, klusi lamājoties pie sevis, viņš nometa cigareti zemē un sāka neveikli rāpties kalnā tajā virzienā, kur pēdējo reizi bija redzējis suni. Pēc pārsimts metriem viņš apstājās kā iemiets. Suns mierīgi gulēja nelielā izcirtumā. Tad viņš ieraudzīja mazu meitenīti, kas karājās kokā. Lēnām šūpojās virs zemes. Ar somu uz muguras. Un ap kaklu viņai bija zīmīte:
ES CEĻOJU VIENA.
Valters Henriksens noslīga uz ceļiem un kā apmāts darīja to, ko bija gribējis darīt jau kopš pamošanās.
Viņš apvēmās un sāka nekontrolējami raudāt.

2. nodaļa
Mīu Krīgeri pamodināja ķērcošas kaijas.
Nu jau bija pēdējais laiks sākt pie tām pierast – kā nekā šo māju netālu no fjorda mutes viņa bija ieguvusi savā īpašumā jau pirms četriem mēnešiem – , tomēr Oslo neparko negribēja viņu laist vaļā. Viņas iepriekšējais dzīvoklis Vogtsgātes ielā vienmēr bija autobusu, tramvaju, policijas sirēnu, ātrās palīdzības mašīnu trokšņu pilns, un tas viņai nekad nebija traucējis, gluži otrādi, tas viņu nomierināja, taču viņai nekādi neizdevās ignorēt kaiju kakofoniju.
Varbūt tāpēc, ka te viss vienmēr bija tik kluss.
Viņa pasniedzās pēc modinātājpulksteņa uz galdiņa pie gultas, bet nevarēja saskatīt, ko tas rāda. Likās, ka rādītāji ir pazuduši, izgaisuši miglā: ceturksnis pāri diviem vai divdesmit piecas minūtes līdz nekam. Viņas ķermenis joprojām bija vakar norīto tablešu varā. Nomierinošas, iemidzinošas, maņas izslēdzošas, nedrīkst lietot kopā ar alkoholu – ka tik’ ne arī. Galu galā pēc 12 dienām viņa būs mirusi, viņa bija atzīmējusi virtuves kalendārā dienas: bija palikuši 12 tukši četrstūri.
Divpadsmit dienas. Astoņpadsmitais aprīlis.
Viņa piecēlās gultā sēdus, uzvilka savu īslandisko vilnas džemperi un šļūkādama devās pa kāpnēm lejup uz dzīvojamo istabu.
Tabletes viņai bija izrakstījis kolēģis. Piespiedu “draugs”, kāds, kura darbs bija likt viņai aizmirst, pārdomāt notikušo, sākt visu no jauna. Policijas psihologs – vai arī viņš bija psihiatrs? Noteikti psihiatrs, citādi viņš nevarētu izrakstīt zāļu receptes. Vienalga, viņa varēja dabūt visu, ko vien gribēja. Pat šajā pasaules nostūrī un neskatoties uz pieliktajiem pūliņiem. Bija jāsaģērbjas. Jāiedarbina laivas piekaramais motors. Jāsalst piecpadsmit minūšu ilgajā pārbraucienā līdz Hitras galvenajai salai. Jāiedarbina automašīna. Jābrauc četrdesmit minūšu līdz Filanai, tuvākajai apkaimes pilsētai – lai gan no pilsētas te bija tikai nosaukums – , kur Hjorten lielveikalā bija aptieka. Un turpat uz vietas viņa pēc tam varēja aiziet uz alkoholisko dzērienu veikalu. Izrakstītās zāles jau bija sagatavotas un gaidīja viņu; tās bija telefoniski pasūtītas no Oslo. Nitrazepāms, diazepāms, lamiktāls, citaloprāms. Dažas bija izrakstījis viņas psihiatrs, dažas – ģimenes ārsts. Viņi visi bija tik izpalīdzīgi, tik laipni – Lūdzu nedzeriet pārāk daudz tablešu vienā reizē, esiet uzmanīga! – , taču Mīai Krīgerei nenāca pat prātā būt uzmanīgai. Viņa nebija pārcēlusies uz šejieni, lai atlabtu. Viņa bija šeit, lai aizmirstos.
Vēl divpadsmit dienas. 18. aprīlis.
Mīa Krīgere paņēma no ledusskapja Farris minerālūdens pudeli, saģērbās un devās lejā uz jūru. Viņa apsēdās uz akmens, savilka ciešāk jaku un bija gatava dienas pirmajai tablešu devai. Viņa iebāza roku bikšu kabatā. Dažādu krāsu spektrs. Viņas galva joprojām bija kā vatē, un viņa nekādi nespēja atcerēties, kuras tabletes bija jādzer šodien, bet tas nebija svarīgi. Viņa tās norija ar malku minerālūdens no pudeles, šūpodama kājas virs ūdens virsmas. Viņa nemirkšķinādama skatījās uz saviem zābakiem. Tas bija tik nesaprotami; likās, ka tās nemaz nebūtu viņas kājas, bet kāda cita, un tās atradās tālu, tālu prom. Viņa novērsās no kājām un pievērsās jūrai. Arī tas bija pilnīgi nesaprotami, bet viņa piespieda sevi skatīties pāri jūrai tur, kur tālu pie horizonta bija maza saliņa, vieta, kuras nosaukumu viņa nezināja.
Viņa šo vietu izvēlējās nejauši. Hitra. Neliela sala Trondelāgā, tālu no Norvēģijas rietumu centrālā krasta. Vietai nebija nozīmes, galvenais, lai viņu neviens netraucē. Viņa ļāva nekustamā īpašuma aģentam pieņemt lēmumu. Pārdod manu dzīvokli un atrodi man ko citu. Viņš paskatījās uz viņu un pielieca galvu, it kā viņa būtu jukusi vai muļķe, bet viņš gribēja savu komisiju, tāpēc viņam bija nospļauties. Draudzīgais baltzobu smaids, kas turpināja runāt, Jā, protams, es varu, vai jūs esat ar mieru pārdot to pa lēto? Vai jums ir kas konkrēts padomā? Profesionāla laipnība, tomēr viņa redzēja aģenta patieso seju. Viņai kļuva slikti, pat atceroties. Melīgas, pretīgas acis. Viņa vienmēr redzēja cilvēku patieso būtību. Šajā gadījumā tas bija aģents, glums zutis uzvalkā un ar kaklasaiti, un viņai galīgi nepatika tas, ko viņa redzēja.
Tev jāliek lietā savs talants, vai tad tu nesaproti? Tas ir kaut kur jāizmanto. Un tas ir tieši tā paredzēts.
Nē, pie velna. Viņa to vairs nedarīs. Vairs nekad. Šī doma viņu dīvainā kārtā nomierināja. Ja tā padomā, viņa bija ārkārtīgi mierīga kopš ievākšanās brīža. Šeit, Hitrā. Aģents bija labi pastrādājis. Viņa jutās gandrīz viņam pateicīga.
Mīa Krīgere piecēlās no akmens un pa taku gāja atpakaļ uz mājām. Bija laiks dienas pirmajam dzērienam. Viņa nezināja, cik bija pulkstenis, bet nu noteikti bija laiks. Viņa bija iegādājusies dārgu alkoholu, bija to īpaši pasūtījusi; iespējams, ka tur bija pretruna, bet, kāpēc gan šajā īsajā laika periodā, kas viņai vēl atlicis, nebaudīt kaut ko izmeklētu? Kāpēc to? Kāpēc ne to? Viņa jau sen vairs neuztraucās par tādiem sīkumiem. Viņa atvēra pudeli Armagnac Domaine de Pantagnan 1965 Labeyrie un piepildīja trīs ceturtdaļas netīrās tējas krūzes, kas stāvēja uz virtuves letes. 800 kronu vērts armanjaks netīrā tējas krūzē. Man ir vienalga. Skaties, man ir pilnīgi vienalga. Viņa tikko redzami pasmaidīja pie sevis, atrada bikšu kabatā vēl dažas tabletes un devās atpakaļ pie akmeņiem.
Viņa atkal sajutās gandrīz pateicīga aģentam ar pārāk baltajiem zobiem. Ja viņai būtu kaut kur jādzīvo, tad kāpēc gan ne šeit? Svaigs gaiss, skats uz jūru, miers zem baltiem mākoņiem. Viņa Trondelāgā nepazina nevienu cilvēku, bet šī sala viņai bija uzreiz iepatikusies. Šeit dzīvoja brieži, neskaitāmi briežu bari, un viņai tas likās saistoši: brieži dzīvoja citur, Aļaskā, filmās. Šie skaistie dzīvnieki, ko cilvēki nevarēja vien beigt medīt. Šaut Mīa Krīgere iemācījās Policijas koledžā, taču viņai nekad nebija patikuši ieroči. Tie nebija domāti spēlēm; ieroči bija tikai tiem brīžiem, kad vairs nebija citu iespēju, un pat tad nē. Briežu medību sezona Hitrā ilga no septembra līdz novembrim. Vienu dienu, kad viņa devās uz aptieku, viņa pabrauca garām jaunu cilvēku bariņam, kas pie savas autopiekabes grīdas sēja briedi. Tas bija februārī, kad medību sezona ir galā, un uz brīdi viņa bija apsvērusi iespēju apstāties, pierakstīt viņu vārdus un uzvārdus un ziņot par viņiem, lai viņi saņem pelnīto sodu, bet viņa apspieda šo vēlmi un ļāva visam ritēt savu gaitu.
Kas reiz kļuvis par policistu, tas ir policists līdz mūža galam?
Vairs ne. Nē, nekādā gadījumā.
Vēl divpadsmit dienas. 18. aprīlis.
Viņa izdzēra savu armanjaku, nolika galvu uz akmens un aizvēra acis.

3. nodaļa
Holgers Munks svīzdams gaidīja iznomāto automašīnu Vērnēses lidostas ielidojumu zālē. Lidojums, kā ierasts, bija aizkavējies Gardermūenes lidostā miglas dēļ, un kārtējo reizi Holgers atcerējās stāstu par civilinženieri Janu Fredriku Viborgu, kurš bija kritizējis Oslo galvenās lidostas paplašināšanas plānus, kā iemeslu minot nepiemērotus laikapstākļus, un pēc tam bija izdarījis pašnāvību Kopenhāgenā. Munks pat tagad – astoņpadsmit gadus vēlāk – nespēja aizmirst, kā īsi pirms lidostas likumprojekta izskatīšanas Stortingā, Norvēģijas parlamentā, zem viesnīcas loga tika atrasts pieauguša vīrieša ķermenis. Logs bija tik mazs, ka vīrietis tam nekādi nebūtu varējis izlīst cauri. Un kāpēc Dānijas un Norvēģijas policija atteicās pienācīgi izmeklēt viņa nāvi?
Holgers Munks ļāva domām aizklīst savu ceļu, kad blondā meitene aiz Europcar letes ieklepojās, tādējādi paziņojot, ka pienākusi viņa kārta.
“Munks,” viņš strupi noteica. “Uz mana vārda vajadzētu būt rezervētai automašīnai.”
“Ak tā, tad jūs esat tas cilvēks, kuram par godu Oslo atvērs jaunu muzeju?” Zaļajā formastērpā ģērbtā meitene piemiedza viņam ar aci.
Munks ne uzreiz saprata joku.
“Vai jūs esat tas mākslinieks?” Viņa pasmaidīja, mundri vālējot pa tastatūru sev priekšā.
“Ko? Nē, es neesmu tas mākslinieks, nē,” Munks sausi iebilda. “Neesam pat rados.”
Citādi taču es te nestāvētu, ja būtu saņēmis tādu mantojumu, pilnīgi izslēgts, Munks nodomāja, kamēr meitene viņam iedeva parakstīt veidlapu.
Holgers Munks nevarēja ciest lidošanu, tāpēc arī viņam bija tik slikts garastāvoklis.
Tas nebija tāpēc, ka viņš baidījās no iespējamas aviokatastrofas – Holgers Munks bija matemātiķis amatieris un zināja, ka iespējamība, ka lidmašīna cietīs avārijā, bija mazāka par iespēju, ka zibens varētu vienam cilvēkam iespert divas reizes vienas dienas laikā – , nē, Holgers Munks nevarēja ciest lidošanu, jo tik tikko spēja satilpt lidmašīnas sēdeklī.
“Lūdzu,” meitene zaļajā formastērpā viņam laipni uzsmaidīja un pasniedza atslēgas. “Pilnībā nomaksāts labs un ietilpīgs Volvo V70, neierobežots izīrēšanas laika periods un nobraukums, jūs varat atdot atpakaļ, kad un kur vien vēlaties, lai jums labs brauciens!”
Ietilpīgs? Vai tas atkal bija kāds no viņas jociņiem, vai viņa vienkārši mēģināja Holgeru nomierināt? Lūk, jums labs un ietilpīgs auto, jo jūs esat kļuvis tik resns, ka ar pūlēm spējat pāri vēderam saskatīt savas pēdas?
Iedams uz daudzstāvu autostāvvietu, Holgers Munks lielā logā ārpus ielidojumu zāles pamanīja savu atspīdumu. Varbūt arī bija laiks. Sākt sportot. Ēst nedaudz veselīgāk. Zaudēt nedaudz svara. Pēdējā laikā viņš pieķēra sevi pie tādām domām. Vairs nevajadzēja skriet pa ielām un ķert noziedzniekus; tagad viņš bija priekšnieks un viņam bija cilvēki, kas skrēja viņa vietā, tāpēc tas nebija īstais iemesls – nē, Holgers Munks pēdējo pāris nedēļu laikā bija kļuvis pavisam patmīlīgs.
Ūūū, Holger, tev ir jauns džemperis? Ūūū, Holger, jauna žakete? Ūūū, Holger, vai tu esi apgriezis savu bārdu?
Viņš atslēdza Volvo, ielika mobilo lādētājligzdā un ieslēdza to. Piesprādzējis drošības jostu, viņš sāka braukt Trondheimas centra virzienā, kad telefonā sāka nākt īsziņas. Viņš smagi nopūtās. Telefons bija izslēgts vienu stundu, bet nu jau tas atkal darbojās ar pilnu jaudu. Nekādas atelpas no pasaules. Nebūtu godīgi apgalvot, ka tikai lidojums bija sabojājis viņa garastāvokli. Pēdējā laikā gan darbā, gan mājās bija tik daudz kas noticis. Holgers pārvilka pirkstu pāri viedtālruņa ekrānam; šo modeli viņam bija ieteikuši, mūsdienās pats galvenais bija augstās tehnoloģijas, 21. gadsimta policija, pat šeit Hēnefosā, kur pēdējos astoņpadsmit mēnešus viņš bija strādājis Ringerikes policijā. Šeit viņš bija sācis savu karjeru, un nu viņš bija atgriezies. Pēc Trivānas incidenta.
Septiņi zvani no Oslo policijas galvenās pārvaldes Grenlannē. Divi no bijušās sievas. Viens no meitas. Divi no aprūpes nama. Kā arī neskaitāmi teksta ziņojumi.
Holgers Munks nolēma vēl kādu brīdi ignorēt pasauli un ieslēdza radio. Viņš atrada radiostaciju NRK Klassisk, atvēra logu un aizsmēķēja cigareti. Cigaretes bija viņa vienīgais netikums – vēl bez pārtikas, saprotams, – tomēr tās vilināja daudz spēcīgāk. Holgeram Munkam nebija ne prātā jebkad atmest smēķēšanu – vienalga, cik daudz likumu politiķi izdomātu pieņemt un cik daudz SMĒĶĒT AIZLIEGTS paziņojumu tie izliktu visā Norvēģijā, tostarp arī uz viņa iznomātā auto paneļa.
Bez cigaretes viņš nespēja padomāt, un par visu visvairāk šajā pasaulē Holgeram Munkam patika domāt. Likt lietā savas smadzenes. Nospļauties par ķermeni, galvenais, lai smadzenes kustas. Radio atskaņoja Hendeļa “Mesiju”, kas nebija Munka iecienītākā mūzika, bet tā viņam netraucēja. Viņš vairāk bija Baha cienītājs; viņam patika mūzikas matemātiskā puse, nevis visi tie emocionālie komponisti: Vāgnera agresīvais āriešu temps, Ravela impresionistiskā jūtu ainava. Munks tieši tāpēc klausījās klasisko mūziku, jo gribēja izvairīties no visām šīm cilvēciskajām emocijām. Dzīve būtu daudz vienkāršāka, ja cilvēki būtu matemātiski vienādojumi. Viņš ātri pieskārās savam laulības gredzenam un iedomājās par Mariannu, savu bijušo sievu. Jau bija pagājuši desmit gadi, bet viņš nevarēja saņemties novilkt gredzenu. Viņa bija zvanījusi. Ja nu viņa…
Nē. Tas noteikti būs par kāzām. Viņa gribēja runāt par kāzām. Viņiem abiem bija meita Mirjama, kas drīzumā svinēs kāzas. Bija daudz praktisku sīkumu, ko pārrunāt. Tas arī viss. Holgers Munks ar knipi izlidināja cigareti pa logu un aizsmēķēja nākamo.
Es nedzeru kafiju, alkoholam pat virsū neskatos. Nu, es taču varu uzsmēķēt vienu sasodītu cigareti!
Holgers Munks savā mūžā bija piedzēries tikai vienu reizi, četrpadsmit gadu vecumā, dzerot sava tēva ķiršu brendiju ģimenes vasaras kotedžā Larvikā, un kopš tās reizes nebija alkoholam pat pieskāries.
Viņam vienkārši nebija nekādas vēlmes dzert. Nebija un viss. Viņš nekad nedarītu neko tādu, kas varētu bojāt viņa smadzeņu šūnas. Nekad mūžā. Bet nu smēķēšana un dažreiz kāds burgers, tā bija pilnīgi cita lieta.
Viņš apstājās Shell degvielas uzpildes stacijā pie Stav Gjestergardas un pasūtīja burgera komplektu ar šķiņķi, ko viņš notiesāja, sēžot uz soliņa ar skatu uz Trondheimas fjordu. Ja viņa kolēģiem palūgtu diviem vārdiem raksturot Holgeru Munku, tad viens no tiem noteikti būtu “nūģis”. Otrs vārds varētu būt “gudrs” vai “par daudz gudrs”. Bet noteikti nūģis. Resns, draudzīgs nūģis, kas nelieto alkoholu, kam patīk matemātika, klasiskā mūzika, krustvārdu mīklas un šahs. Iespējams, nedaudz garlaicīgs, taču ļoti spējīgs izmeklētājs. Un taisnīgs priekšnieks. Kas par to, ka viņš nekad nepievienojās saviem kolēģiem uz kādu alu darba dienas beigās vai nebija devies ne uz vienu vienīgu randiņu kopš tā brīža, kad sieva aizgāja pie skolotāja no Hūrumas, kuram katru gadu pienācās astoņas atvaļinājuma nedēļas un kuram nekad nevajadzēja nakts vidū celties augšā un kaut kur doties, ne vārda nesakot par galamērķi. Visi zināja, ka Holgeram Munkam ir pats augstākais atrisināto noziegumu rādītājs policijā. Visiem patika Holgers Munks. Un tik un tā viņš bija nonācis Hēnefosā.
Es tevi nepazeminu amatā, es tevi vienkārši nosūtu strādāt citur. Un vispār, priecājies, ka tev vispār vēl ir darbs.
Todien aiz Mikelsona biroja durvīm Grenlannē viņš gandrīz bija uzteicis darbu, bet laikus apķēries. Ko tad viņš darītu? Strādātu par apsargu?
Holgers Munks atgriezās automašīnā un pa šoseju E6 brauca uz Trondheimu. Viņš aizsmēķēja atkal jaunu cigareti un pa loka ceļu apkārt pilsētai devās uz dienvidiem. Iznomātā automašīna bija aprīkota ar satelīta navigāciju, bet viņš iztika bez tās. Viņš zināja, kur jābrauc.
Mīa Krīgere.
Domājot par savu bijušo kolēģi, viņam kļuva silti ap sirdi, tad atkal iezvanījās telefons.
“Šeit Munks.”
“Kur, pie velna, tu esi?”
Tas bija sanervozējies Mikelsons, kas, kā ierasts, balansēja uz sirdstriekas robežas; neviens nespēja saprast, kā šis cilvēks bija izdzīvojis desmit gadus priekšnieka krēslā Grenlannē.
“Esmu mašīnā. Kur, pie velna, esi tu?” Munks atcirta.
“Mašīnā? Vai tad tu vēl neesi galā?”
“Nē, es vēl tikai braucu. Es tikai nesen ielidoju, domāju, ka tu zini. Ko tu gribi?”
“Gribēju pārbaudīt, vai tu dari visu, kā runājām.”
“Pie manis ir tā mape, un es to nogādāšu personīgi, esi apmierināts?” Munks nopūtās. “Vai tiešām man tikai tāpēc bija jābrauc viss šis gaisa gabals? Kas vainas kurjeram? Vai vietējai policijai?”
“Tu lieliski zini, kāpēc tev bija jābrauc,” Mikelsons attrauca.
“Un šoreiz es gribu, lai tu rīkojies, kā bijām runājuši.”
“Pirmkārt,” Munks teica, ar knipi izsitot izsmēķi pa logu, “es tev neesmu nekādu pateicību parādā. Otrkārt, es tev neesmu nekādu pateicību parādā. Treškārt, tu pats esi vainīgs, ka manas smadzenes vairs nestrādā tavā labā, tāpēc es tev ieteiktu turēt muti. Vai tu gribi zināt, kādus noziegumus es risinu pēdējā laikā? Gribi, Mikelson?
Gribi zināt, ar ko es nodarbojos pēdējā laikā?”
Telefona otrā galā iestājās īslaicīgs klusums. Munks labpatikā klusi nosmējās pie sevis.
Par visu visvairāk Mikelsons nevarēja ciest, kad vajadzēja kādam lūgt palīdzību. Munks zināja, ka Mikelsons ir nokaitināts līdz baltkvēlei, un viņš izbaudīja faktu, ka bijušajam priekšniekam nācās sevi apvaldīt un viņš nevarēja teikt visu, ko domā.
“Vienkārši izdari to.”
“Klausos, ser,” Munks nosmīnēja un salutēja turpat mašīnā.
“Liecies mierā ar to ironiju, Munk, un dod man ziņu, kas notiek.”
“Noteikti. Jā, starp citu, ir viena lieta…”
“Kas?” Mikelsons noņurdēja.
“Ja viņa ir ar mieru, tad es arī esmu ar mieru. Un es tieku prom no Hēnefosas. Un es gribu mūsu iepriekšējo biroju Mariboesgātes ielā. Mēs nestrādāsim Policijas galvenajā pārvaldē. Un es gribu savu veco komandu.”
Telefonā bija pilnīgs klusums. Tad atskanēja atbilde.
“Par to nevar būt nekādas runas. Pilnīgi izslēgts, Munk. Tas ir…”
Munks pasmaidīja un piespieda sarkano zvana beigu pogu, lai Mikelsons vairs neko nevarētu pateikt. Viņš aizsmēķēja kārtējo cigareti, ieslēdza atkal radio un nogriezās uz ceļa, kas veda uz Orkangeru.

4. nodaļa
Mīa Krīgere snauduļoja zem segas uz dīvāna blakus kamīnam. Viņa sapņoja par Sigrīdu un pamodās ar sajūtu, ka viņas dvīņu māsa ir tepat. Kopā ar viņu. Dzīva. Ka viņas atkal ir kopā kā kādreiz. Sigrīda un Mīa. Mīa un Sigrīda. Pilnīgi nešķiramas, piedzimušas ar divu minūšu starpību, viena – gaišmate, un otra – tumšmate; tik dažādas un tomēr tik līdzīgas.
Mīa ļoti gribēja atgriezties sapnī, pievienoties Sigrīdai, bet tā vietā viņa lika sev celties un iet uz virtuvi. Apēst kaut ko brokastīs. Lai alkohols nenāk atpakaļ. Ja viņa turpinās iesākto, tad nomirs pirms laika, un to nu nevarēja pieļaut.
Astoņpadsmitais aprīlis.
Vēl desmit dienas.
Viņai vēl vajadzēja izturēt, vēl desmit dienas. Mīa ar pūlēm apēda divus sausiņus un apsvēra, vai izdzert arī glāzi piena, bet izlēma uzdzert vien ūdeni. Divas glāzes ūdens un divas tabletes. No viņas bikšu kabatas. Vienalga, kuras divas tabletes. Šodien būs viena balta un viena gaiši zila:
Sigrīda Krīgere
Māsa, draudzene un meita.
Dzimusi 1979. gada 11. novembrī. Mirusi 2002. gada 18. aprīlī.
Ļoti mīlēta. Vienmēr mūsu sirdīs.
Mīa Krīgere atgriezās dīvānā un palika tur, līdz sajuta, ka tabletes sāk iedarboties. Padara viņu nejutīgu. Izveido aizsargapvalku starp viņu un pasauli. Viņai to tagad ļoti vajadzēja. Bija pagājušas gandrīz trīs nedēļas, kopš viņa bija pēdējo reizi paskatījusies uz sevi, un vairs to nevarēja atlikt. Bija jāiet dušā. Vannas istaba bija otrajā stāvā. Viņa bija no tā izvairījusies, cik ilgi vien varēja, negribēja sevi redzēt tajā lielajā spogulī, ko mājas iepriekšējais īpašnieks bija pielicis pie durvīm. Viņa taču gribēja atrast skrūvgriezni. Noņemt to nolāpīto spoguli. Viņa jau tā jutās slikti, nebija nekādas vajadzības vēl par to atgādināt, taču viņai nebija spēka. Nebija spēka nekam. Tikai tabletēm. Un alkoholam. Šķidrais Valium plūda viņas vēnās, mazi smaidiņi viņas asinsritē, mīlīga aizsardzība pret visiem ērkšķiem, kas jau tik sen bija peldējuši viņā. Viņa saņēmās un uzkāpa pa kāpnēm augšā. Viņa atvēra vannas istabas durvis un gandrīz pārbijās, kad ieraudzīja spogulī sava auguma atspulgu. Tā nebija viņa. Tā bija kāda cita sieviete. Mīa Krīgere vienmēr bija bijusi tieva, taču tagad viņa bija izkāmējusi. Viņa vienmēr bija veselīga. Vienmēr stipra. Bet tagad viņa bija pārvērtusies teju par ēnu. Novilkusi džemperi un džinsus, viņa nostājās spoguļa priekšā vienā apakšveļā. Viņas apakšbikses vaļīgi nokarājās. Ne uz vēdera, ne uz gurniem vairs nebija ne miņas no miesas. Viņa uzmanīgi pārvilka ar roku pār izspiestajām ribām; tās bija skaidri sataustāmas, pilnīgi visas bija saskaitāmas. Viņa piespieda sevi pieiet tuvāk spogulim un pamanīja spoguļa rūsganajā, sidrabainajā virsmā savu acu atspīdumu. Cilvēki vienmēr ievēroja viņas acis. Kāds bija reiz teicis: “Mīa, tev ir visnorvēģiskākās acis pasaulē”, un viņa joprojām atcerējās, cik lepna bija sajutusies. Tas skanēja tik labi: “norvēģiskas acis”. Laikā, kad viņa gribēja iederēties, nevis atšķirties. Sigrīda vienmēr bija tā skaistākā; iespējams, tas izskaidroja, kāpēc tas izklausījās tik labi. Mirdzošas, zilas acis. Tagad tās bija tālu no mirdzēšanas. Tās izskatījās gandrīz nedzīvas. Dzīvīgums un mirdzums bija zudis, acu baltumi bija pieplūduši asinīm. Viņa noliecās pēc biksēm, atrada kabatā vēl divas tabletes, pabāza muti zem krāna un norija tabletes. Tad viņa atkal ieskatījās spogulī un mēģināja iztaisnoties.
Mana mazā indiāniete, tā viņu sauca vecmāmiņa. Un viņa tik tiešām tā izskatījās – izņemot zilās acis. Amerikas indiāniete. Kiovas vai siu, vai apaču cilts indiāniete. Bērnībā viņa vienmēr bija aizrāvusies ar indiāņiem; nebija ne mazāko šaubu, kurā konflikta pusē viņa nostātos. Kovboji bija sliktie, un indiāņi bija labie. Kā klājas, Mīa Mēnesstars? Mīa piespieda seju pie spoguļa un ar mīlestību atcerējās savu vecmāmiņu. Viņa paskatījās uz saviem garajiem matiem. Tik gari tie sen nebija bijuši. Kad viņa iestājās Policijas koledžā, viņa tos nogrieza īsus un tā arī palika. Viņa negāja pie friziera, bet grieza tos pati, vienkārši paķēra šķēres un šķibīja nost. Lai pierādītu, ka viņai bija vienalga, kā viņa izskatās. Lai izrādītos. Viņa arī nelietoja dekoratīvo kosmētiku.“Tev ir no dabas dots skaistums, manu mazo indiāniet,” vecmāmiņa bija teikusi vienu vakaru viņu mājās Osgordsstrannā, kamīna priekšā pinot Mīas matus. “Vai tu redzi, cik skaisti ir tavi plakstiņi, cik smalkas ir tavas garās skropstas? Vai redzi, cik perfektu tevi ir radījusi daba? Mums nav jākrāsojas, lai iepatiktos puišiem. Tie nāks, kad būs īstais laiks.” Viņa bija indiāniete, kad bija kopā ar vecmāmiņu. Un norvēģiete skolā. Vai tas nebija perfekti? Mīai piepeši kļuva slikti no tabletēm; ne vienmēr tās sniedza aizmirstību un labsajūtu. Laiku pa laikam tā notika, jo viņa nemaz neskatījās, kādas tabletes jauc kopā. Viņa ar vienu roku atbalstījās pret sienu, kamēr pārgāja nelabums, tad vēl reizi ieskatījās spogulī, liekot sev vēl nedaudz pastāvēt pie spoguļa. Paskatīties uz sevi. Pēdējo reizi.
Vēl desmit dienas.
Astoņpadsmitais aprīlis.
Viņai nebija īpaši svarīgi, kā viņa aizies no šīs pasaules. Viņas dzīves pēdējais mirklis. Vai tas sāpēs. Vai būs grūti ļauties nāvei. Viņa neticēja stāstiem par to, ka īsi pirms nāves acu priekšā aizzib visa dzīve. Bet, ja nu tā ir taisnība? Taču tam nebija nozīmes. Mīas Krīgeres ķermenis bija viņas dzīves stāsta apzīmogots. Spogulī viņa redzēja visu savu dzīvi. Indiāniete ar norvēģu acīm. Gari, melni mati, ko viņa agrāk grieza nost, bet tagad tie plūda pāri viņas smalkajiem, baltajiem pleciem. Viņa aizlika matus aiz auss un pētīja rētu pie kreisās acs.Trīs centimetru garš iegriezums, rēta, kas nekad pilnībā nepazudīs. Viņa bija pratinājusi aizdomās turamo par slepkavību, kad Akeras upē tika atrastas jaunas meitenes no Latvijas mirstīgās atliekas. Viņa nebija uzmanījusies, bija palaidusi garām nazi; laimīgā kārtā viņa bija paspējusi novirzīties, un nazis bija saudzējis aci. Pēc tam viņa vairākus mēnešus bija valkājusi acs aizsargu; viņa bija ļoti pateicīga Ulevolas slimnīcas ārstiem, kas parūpējās, lai viņa nezaudē redzi tajā acī. Viņa pacēla savu kreiso roku spoguļa priekšā un paskatījās uz pirkstu, kas bija zaudējis pirkstgalu. Kārtējais aizdomās turamais, ferma ārpus Mosas, uzmanīgi, suns! Rotveilers bija ķēries pie rīkles, bet viņa bija laikus pacēlusi roku. Viņa joprojām juta suņa zobus uz saviem pirkstiem, atcerējās, kā dažās sekundēs viņu bija pārņēmusi panika, līdz viņa izvilka pistoli no maksts un iešāva slepkavnieciskajam sunim galvā. Tad viņa pievērsa skatienu mazajam taurenītim, ko bija uztetovējusi uz gurna tieši virs apakšveļas maliņas. Viņa bija deviņpadsmitgadīga meitene Prāgā, kas jutās kā sieviete ar bagātu dzīves pieredzi. Viņa bija iepazinusies ar spāņu puisi, tā bija īslaicīga vasaras aizraušanās, viņi bija izdzēruši pārāk daudz Becherovka balzama, un abi bija pamodušies ar tetovējumiem. Viņas tetovējums bija mazs taurenis violetā, dzeltenā un zaļā krāsā. Mīai gribējās pasmaidīt. Viņa bija vairākas reizes apsvērusi iespēju tikt vaļā no tetovējuma, jo kaunējās par savu jaunības idiotismu, taču tā arī nekad nebija to izdarījusi, un tagad tam jau vairs nebija nekādas nozīmes. Viņa noglāstīja smalko sudraba rokassprādzi uz labās rokas locītavas. Tā bija iesvētību dāvana, viena – Sigrīdai un viena – viņai. Rokassprādze ar sirds, enkura un iniciāļa piekariņiem. Uz viņas rokassprādzes bija burts M. Sigrīdai bija burts S. Tonakt, kad ballīte bija beigusies un viesi devušies mājās, viņas sēdēja kopīgajā guļamistabā savās mājās Osgordstrannā, kad Sigrīda bija piepeši ierosinājusi samainīties ar rokassprādzēm.
Tu ņem manu, un es – tavējo?
Kopš tās dienas Mīa nekad nebija rokassprādzi ņēmusi nost.
Tabletes viņu bija apdullinājušas vēl vairāk; viņa gandrīz vairs nespēja sevi spogulī saskatīt. Viņas ķermenis bija kā rēgs; likās, ka tas ir kaut kur tālu prom. Rēta pie kreisās acs. Mazais pirkstiņš, kam trūka divu augšējo locītavu. Čehu taurenis tieši virs apakšveļas maliņas. Kaulainas rokas un kājas. Indiāniete ar skumjām, zilām, gandrīz nedzīvām acīm… un tad viņa vairs nespēja skatīties savā atspulgā, viņa novērsa acis no spoguļa, ļodzīgām kājām iegāja dušā un stāvēja zem siltā ūdens tik ilgi, kamēr tas sāka tecēt ledaini auksts.
Kāpjot ārā no dušas, viņa vairījās ieskatīties spogulī. Kaila viņa nogāja lejā uz dzīvojamo istabu un noslaucījās kamīna priekšā, kuru neviens nebija aizkūris. Iegāja virtuvē un ielēja sev vēl dzeramo. Atrada atvilktnē vēl tabletes. Viņa tās sakošļāja, kamēr saģērbās. Tagad viņa bija vēl vairāk apdullusi. Tīra gan no ārpuses, gan pavisam drīz arī no iekšpuses.
Mīa uzlika galvā adītu cepuri, uzvilka vējjaku un izgāja ārā. Viņa gāja lejā uz jūru. Apsēdās uz akmens un ļāva acīm veldzēties pie horizonta. Apcere pie jūras. Kur viņa bija šo izteicienu dzirdējusi? Tas bija festivālā, jā, festivālā, jaunajā norvēģu filmu festivālā, ko bija aizsākušas slavenības, kas uzskatīja, ka norvēģu filmās vajadzētu vairāk darbības. Mīai Krīgerei ļoti patika skatīties filmas, taču viņa neuzskatīja, ka norvēģu filmas būtu palikušas labākas, ja tajās izvairītos no apcerīgiem skatiem pie jūras. Viņa ievaidējās šausmās ik reizi, kad kāds nabaga aktieris mēģināja filmā spēlēt policistu: visbiežāk viņa vienkārši pameta kinoteātri, jo jutās neērti aktiera vietā, kas spēlēja šo lomu un sekoja režisora norādījumiem darīt tā vai citādi; tas bija vienkārši neizturami. Nost ar apcerēšanu pie jūras. Mīa Krīgere tik tikko manāmi pasmaidīja pie sevis un iedzēra malku no pudeles, ko bija paķērusi līdzi. Ja viņa nebūtu atbraukusi uz Hitru nomirt, tad šī būtu lieliska vieta, kur dzīvot.
Astoņpadsmitais aprīlis.
Tas bija noticis pēkšņi, gluži kā tāda vīzija, un tas bija kā pirmais domino kauliņš, kas krīt un parauj līdzi pārējos kauliņus. Sigrīdas mirstīgās atliekas tika atrastas 2002. gada 18. aprīlī. Kādā Tojenas pagrabā Oslo, uz sapuvuša matrača, ar adatu turpat rokā. Viņa pat nebija paspējusi atraisīt žņaugu. Pārāk lielā narkotiku deva bija viņu nogalinājusi acumirklī. Pēc desmit dienām būs viņas nāves desmitā gadadiena. Mīļā, mazā, jaukā, skaistā Sigrīda bija mirusi netīrā pagrabā no heroīna pārdozēšanas. Tieši vienu nedēļu pirms tam Mīa bija aizbraukusi viņai pakaļ uz rehabilitācijas klīniku Valdresā.
Un viņa, Sigrīda, bija izskatījusies tik burvīgi, četras nedēļas klīnikā bija nākušas par labu. Viņas vaigi atkal sārtojās, lūpās bija atgriezies smaids. Brauciens atpakaļ uz Oslo bija gluži kā vecajos, labajos laikos, viņas abas smējās un jokojās kā kādreiz dārzā savās mājās Osgordstrannā.
“Tu esi Sniegbaltīte, un es – Ērkšķrozīte.”
“Bet es gribēju būt Ērkšķrozīte! Kāpēc man vienmēr jābūt Sniegbaltītei?”
“Tāpēc, ka tev ir tumši mati, Mīa.”
“Ak tad tāpēc, ja?”
“Nu – ja. Vai tad tev pašai tas neienāca prātā?”
“Nē.”
“Tu esi dumja.”
“Neesmu gan.”
“Nē, tu neesi.”
“Vai mums obligāti ir jābūt Sniegbaltītei un Ērkšķrozītei? Tad mums abām būs jāguļ simts gadu un jāgaida, kad princis mūs pamodinās. Tas nav interesanti, labāk izdomājam pašas savu spēli.”
“Bet viņš atnāks, tu tikai pagaidi, Mīa. Viņš atnāks.”
Sigrīdas princis bija kāds idiots no Hortenas. Viņš domāja, ka ir mūziķis, viņš pat spēlēja kaut kādā grupā, kura nespēlēja nevienā koncertā; viņi tikai slaistījās parkā, kur smēķēja zālīti vai lietoja spīdu, vai apdullinājās līdz nemaņai. Viņš bija tikai kārtējais kaulainais, pašpārliecinātais neveiksminieks. Mīa Krīgere pat nevarēja piespiesties izteikt viņa vārdu, pietika vien par viņu iedomāt, un palika tik nelabi, ka nācās iztaisnoties un pāris reižu dziļi ievilkt elpu. Pa taciņu viņa devās gar akmeņiem, garām laivu mājai un apsēdās uz mola. Viņa redzēja, ka uz attālā krasta bija rosība. Cilvēki, kas nodarbojās ar savām lietām. Cik tagad bija pulkstenis? Viņa aizsedza acis un paskatījās debesīs. Spriežot pēc saules, viņa minēja, ka varēja būt divpadsmit, varbūt viens dienā. Viņa iedzēra vēl vienu malku no pudeles un juta, kā sāk iedarboties tabletes, kā tās apdullina viņas maņas un padara viņu nejutīgu. Viņa šūpoja kājas pāri mola malai un pavērsa seju pret sauli.
Markuss Skogs.
Sigrīdai bija astoņpadsmit gadi, kaulainajam idiotam divdesmit divi. Viņš pārcēlās uz Oslo un sāka slaistīties Platā. Sigrīda viņam piebiedrojās pāris mēnešus vēlāk.
Četras nedēļas rehabilitācijas klīnikā.Tā nebija pirmā reize, kad Mīa bija braukusi māsai pretī uz klīniku, bet tajā reizē viss bija citādāk. Sigrīdas motivācija bija pilnīgi citādāka. Tas nebija ierastais narkomāna smaidiņš pēc pabūšanas klīnikā, meli un vēl vairāk melu, tā nepārvaramā vēlme tikt ārā un iešļircināt kārtējo devu, – nē, šajā reizē tas bija redzams viņas acīs. Viņa likās apņēmīgāka, gandrīz tāda, kā agrāk.
Mīa šo gadu laikā bija tik daudz domājusi par savu māsu, ka gandrīz bija sajukusi prātā. Kāpēc Sigrīda? Vai tas bija apnikuma dēļ? Tāpēc, ka vecāki aizgāja bojā? Vai tas bija tā kārnā, kaulainā idiota dēļ? Vai viņi tik tiešām bija iemīlējušies?
Viņu māte reizēm bija stingra, taču nekad nebija īpaši barga. Tēvs bija viņas lutinājis, bet tas taču nebija slikti? Ēva un Hjirre Krīgeri adoptēja dvīņu meitenes uzreiz pēc viņu piedzimšanas. Viss adopcijai nepieciešamais bija jau iepriekš sarunāts ar meiteņu bioloģisko māti; viņa bija jauna, neprecējusies un izmisusi. Viņa negribēja un arī nespēja audzināt divus bērnus. Tā bija Dieva dāvana bezbērnu pārim; meitenes bija tieši tas, ko viņi bija vēlējušies, un nu viņu laime bija pilnīga.
Māte Ēva bija skolotāja Osgordenas pamatskolā.Tēvs Hjirre bija krāsu pārdevējs, un viņam Hortenas centrā bija veikals “Ūles Krīgera mantinieks”.
Mīa bija izdomājusies visādi, meklējot izskaidrojumu vai jebko, kas pateiktu, kāpēc Sigrīda kļuva par narkomāni, bet bez panākumiem.
Markuss Skogs.
Tā bija viņa vaina.
Pēc atgriešanās no rehabilitācijas klīnikas bija pagājusi tikai viena nedēļa. Viņas bija tik labi sadzīvojušas Mīas dzīvoklī Vogtsgātē. Sigrīda un Mīa. Mīa un Sigrīda. Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte. Viņas atkal bija nešķiramas. Mīa pat bija uz pāris dienām atprasījusies no darba, tā bija pirmā reize ļoti ilgā laikā. Tad vienu vakaru uz virtuves galda viņa atrada zīmīti:
Iešu parunāt ar M.
Būšu drīz atpakaļ. S.
Mīa Krīgere piecēlās kājās no mola malas un smagiem soļiem devās uz māju. Viņa bija sākusi šūpoties. Laiks tabletēm. Un vēl vienam dzērienam.

5. nodaļa
Holgeram Munkam bija apriebies braukt, un viņš nolēma atpūsties. Pamanījis ceļmalā automašīnu stāvvietu, viņš apstājās un izkāpa izlocīt kājas. Viņš bija tuvu galamērķim – Hitras tunelis bija tikai pāris kilometru attālumā – , tomēr viņš nesteidzās. Vīrietis, kas ar savu laivu aizvedīs viņu uz salu, nezināmu iemeslu dēļ varēja izbrīvēties tikai pēc pulksten diviem pēcpusdienā; Holgeram Munkam nebija spēka pavaicāt, kāpēc tā. Viņš bija runājis ar vietējo policistu, kas nebija šķitis pārāk attapīgs. Lai gan nebija tā, ka Holgeram būtu aizspriedumi pret policistiem reģionos, viņš tomēr bija pieradis pie Oslo darba ritma. Saprotamu iemeslu dēļ tās darba ritms pēdējā laikā bija mainījies: neviens vairs neņemtos apgalvot, ka Ringerikes policijā bija ātrs darba ritms. Munks klusi pie sevis nolamājās un nolādēja Mikelsonu, taču tūlīt pat to nožēloja. Mikelsons tur nebija vainīgs. Pēc tam bija arī izmeklēšana, pēc kuras neizbēgami bija gaidāmas sekas – to viņš bija izjutis arī uz savas ādas, bet visam taču bija savs mērs.
Munks apsēdās uz soliņa un aizsmēķēja. Šogad pavasaris Trendelāgā bija aizsācies agri. Daži koki bija sazaļojuši, un sniegs bija gandrīz nokusis. Nebija jau tā, ka viņš ļoti daudz zinātu par to, kad Trendelāgā parasti sākas pavasaris, bet viņš bija dzirdējis par to vietējā radio. Viņš pārmaiņas pēc izslēdza mūziku, lai paklausītos ziņas. Viņš gribēja uzzināt, vai viņiem bija izdevies presei noklusēt par notikušo vai kāds idiots no Policijas galvenās pārvaldes bija izmuldējies par atradumu sensāciju kāram žurnālistam, kas bija gatavs maksāt, taču, par laimi, ziņās par to nebija ne vārda. Ne vārda par mazo meitenīti, kuru Maridalenā atrada pakārtu kokā.
Visu brauciena laiku viņa mobilais telefons bija zvanījis un pīkstējis, bet Holgers to ignorēja. Viņam nenāca ne prātā zvanīt vai rakstīt īsziņas braukšanas laikā. Viņš bija redzējis pārāk daudz satiksmes negadījumu, kur vienas sekundes neuzmanības dēļ cilvēki bija nobraukuši no ceļa vai uzbraukuši kādam virsū. Turklāt nekas no tā nebija steidzams. Un viņš izbaudīja šo reto brīvības mirkli. Viņam nepatika sev to atzīt, bet reizēm visa bija par daudz. Darbs. Ģimenes dzīve. Viņš neiebilda, kad bija jāapciemo māte aprūpes namā. Neiebilda, kad meitai vajadzēja palīdzēt gatavoties kāzām. Un viņam nebija nekas iebilstams pret stundām, ko viņš pavadīja kopā ar savu mazmeitu Marionu, viņa bija tikko palikusi sešus gadus veca, bet tik un tā, jā, reizēm tā visa bija par daudz.
Viņš un Marianne. Dzīvē viss bija daudz citādāk, nekā viņš to bija iecerējis. Pat tagad, desmit gadus pēc laulības šķiršanas viņam bija sajūta, ka kaut kas viņā ir tik ļoti salūzis, ka to nekad nevarēs salabot.
Viņš nodrebēja un paskatījās mobilajā. Vēl divi neatbildēti zvani no Mikelsona; Munks zināja, kāpēc viņš zvanīja. Nebija nekādas jēgas atzvanīt. Vēl viena īsziņa no viņa meitas Mirjamas; kā jau ierasts tā bija īsa un bezpersoniska. Pāris zvanu no Mariannes, viņa bijušās sievas. Sasodīts, viņš bija aizmirsis piezvanīt aprūpes namam! Un šodien pie tam bija trešdiena. Būtu bijis labāk, ja viņš būtu piezvanījis jau pirms brauciena. Viņš sameklēja telefona numuru, piecēlās un izstaipīja kājas.
“Hūvikveienas aprūpes nams, runā Kārena.”
“Hallo, sveicināti, Kāren. Šeit Holgers Munks.”
“Sveiks, Holger. Kā klājas?” Maigā balss telefonā lika Munkam gandrīz nosarkt; viņš bija domājis, ka uz zvanu atbildēs viena no vecākajām aprūpes māsām, kā tas notika visbiežāk.
Ūūū, Holger, tev ir jauns džemperis? Ūūū, Holger, jauna žakete? Ūūū, Holger, vai tu esi apgriezis savu bārdu?
“Hmm, paldies, viss kārtībā,” Munks atbildēja. “Diemžēl, man nāksies jūs atkal palūgt izdarīt vienu lietu manā labā.”
“Labi, stāstiet, kas uz sirds, Holger.” Sieviete telefona otrā galā iesmējās.
Viņi jau vairākus gadus bija pavirši paziņas. Kārena bija viena no aprūpes nama darbiniecēm, kur viņa māte sākotnēji atteicās uzturēties, bet tagad, likās, bija iedzīvojusies.
“Ir atkal trešdiena.” Munks smagi nopūtās.
“Un jūs nekādi nevarat ierasties?”
“Nē, diemžēl ne,” viņš noteica. “Esmu izbraucis no pilsētas.”
“Skaidrs,” Kārena nosmējās. “Es paskatīšos, vai kāds no aprūpes nama nevar viņu aizvest. Ja nē, tad es pasūtīšu taksometru.”
“Pats par sevi saprotams, ka es par to samaksāšu,” Munks zibenīgi piebilda.
“Neuztraucieties.”
“Paldies, Kāren.”
“Viss ir kārtībā, Holger. Vai varam cerēt, ka jūs ieradīsieties nākamtrešdien?”
“Noteikti ieradīšos.”
“Lieliski. Iespējams, ka mēs tad redzēsimies, ja?”
“Pilnīgi iespējams.” Munks ieklepojās. “Liels jums paldies, un, khm, nododiet viņai sveicienus.”
“Protams.”
Munks nospieda zvana beigu pogu un atkal apsēdās uz soliņa. Kāpēc tu neuzaicini viņu uz randiņu? Tas taču nebūtu tik traki. Vai uz tasi kafijas? Vai uz filmu kinoteātrī?
Viņš izmeta šo domu no galvas tajā pašā mirklī, kad iepīkstējās telefons, lai paziņotu par saņemtu e-pasta ziņojumu. Kādreiz viņš bija ar abām rokām un kājām pretī visiem šiem pārmodernajiem mobilajiem, kuros bija apvienots viss iespējamais – kā viņš vispār varētu kaut uz mirkli atslēgties no tā visa? Bet tagad viņam mobilais tīri labi patika. Atverot e-pasta ziņojumu, viņš pasmaidīja, tas bija kārtējais izaicinājums no krieva Jurija, ar kuru viņš bija iepazinies pirms pāris gadiem internetā. Visas pasaules nūģi pulcējās Math2.org ziņojumu dēļa vietnē. Jurijs bija profesors no Minskas, kam bija nedaudz pāri sešdesmit. Munks nesauktu viņu par savu draugu – galu galā, viņi tā arī nebija tikušies aci pret aci, taču viņi bija apmainījušies e-pasta adresēm un laiku pa laikam aizrakstīja viens otram. Viņi mēdza runāt par šahu un paretam mēdza viens otru izaicināt ar “cietajiem riekstiem”, kā tas bija arī šoreiz.
Traukā ieplūst ūdens. Katru minūti ūdens apjoms palielinās dubultīgi. Trauks ir pilns vienas stundas laikā. Cik ilgā laikā trauks piepildās līdz pusei? J.
Munks atkal aizsmēķēja un, īsu brīdi padomājis, atrada atrisinājumu. Ha, ha. Viņam patika Jurijs. Viņš pat pieļāva, ka kādreiz aizbrauks viņu apciemot – kāpēc gan ne? Viņš nekad nebija bijis Krievijā – kāpēc gan nevarētu satikties ar cilvēkiem, ar kuriem viņš bija iepazinies internetā? Šādā veidā viņš bija iepazinies ar vairākiem cilvēkiem: mrmichigan40 no ASV, margrete_08 no Zviedrijas, Birrrdman no Dienvidāfrikas. Kas par to, ka šaha un matemātikas nūģi, galvenais, ka tādi paši cilvēki kā viņš, – kāpēc gan nē? Izplānot ceļojumu un satikt jaunus draugus – tas viss taču ir izdarāms! Viņš taču nebija tik vecs, vai ne? Un kad viņš bija pēdējo reizi devies ceļojumā? Viņš nejauši ieraudzīja savu atspīdumu telefona ekrānā un nolika telefonu sev blakus uz soliņa.
Piecdesmit četri. Tas skaitlis nevarēja būt pareizs. Viņš jutās daudz vecāks. Tajā dienā, kad Marianne pateica par skolotāju no Hūrumas, viņš bija novecojis par desmit gadiem. Viņš bija no visa spēka centies saglabāt mieru. Viņam vajadzēja to paredzēt. Garās darba dienas un viņam tik raksturīgā izklaidība. Vienmēr par kaut ko aizdomājies, arī tajos retajos brīžos, kad viņš bija mājās. Galu galā, viņš bija nojautis, ka tas labi nebeigsies, taču tagad un pie tam šādi? Sieva bija pilnīgi mierīga, likās, ka viņas runa bija iestudēta. Viņi esot iepazinušies lekciju laikā. Apmainījušies ar kontaktinformāciju un turpinājuši sazināties. Esot parādījušās jūtas vienam pret otru. Viņi esot pāris reižu satikušies paslepus, taču viņa vairs tā negribēja dzīvot, negodīgi. Beigās viņš bija zaudējis savaldību. Viņš, cilvēks, kas nekad nebija pret nevienu pacēlis roku. Viņš ierēcās un trieca vakariņu šķīvi pret sienu. Kliedza un trenkāja viņu pa māju. Viņš joprojām izjuta kaunu par savu uzvedību. Mirjama bija raudādama izskrējusi no savas istabas. Toreiz viņai bija piecpadsmit, tagad divdesmit pieci, un viņa gatavojās iziet pie vīra. Piecpadsmit gadu vecumā viņa nostājās mātes pusē. Tas arī nebija nekāds pārsteigums. Visu šo gadu laikā, cik daudz laika gan viņš bija pavadījis mājās kopā ar viņām?
Viņš negribēja atbildēt uz Mirjamas ziņu: tā bija tik īsa un bezpersoniska, tā simboliski attēloja viņu attiecības tagad un toreiz, šī ziņa padarīja situāciju vēl smagāku – it kā nepietika ar to mapi nomātajā automašīnā.
Atsūtīsi vēl pāris tūkstošus? Nolēmām uzaicināt brālēnus un māsīcas. M.
Par kāzām. Nekādu problēmu, viņš atbildēja un pielika smaidiņu, bet tad to nodzēsa. Viņš skatījās, kā telefons nosūta īsziņu, un iedomājās par savu mazmeitu Marionu. Neilgi pēc mazās piedzimšanas Mirjama viņam, acīs skatīdamās, bija paziņojusi, ka nav pārliecināta, ka viņš jebkad ir pelnījis redzēt savu mazmeitu. Par laimi, viņa mainīja savas domas. Šie mirkļi ar mazmeitu tagad bija visdārgākais, kas viņam piederēja. Stundas, ko viņš pavadīja kopā ar mīlīgo un ļoti tiešo Marionu, bija spilgts gaismas stars viņa, ja godīgi, ļoti nomācošajā ikdienas dzīvē, jo īpaši pēc viņa nosūtījuma uz Hēnefosu.
Pēc šķiršanās viņš ļāva Mariannei paturēt māju. Tajā brīdī likās, ka tā vajag. Citādi Mirjamai nāktos pārcelties un pamest savus draugus un savu skolu, un rokasbumbas komandu. Viņš iegādājās mazu dzīvokli Bisletā, kas bija pienācīgi tuvu viņām un pietiekami tālu no darba. Pēc nosūtījuma saņemšanas viņš savu dzīvokli paturēja un pašlaik īrēja studijas tipa dzīvokli Ringveienā, kas nebija tālu no Hēnefosas policijas iecirkņa. Visa viņa iedzīve vēl joprojām atradās kartona kastēs. Viņš sev līdzi bija paņēmis ļoti maz – viņš bija cerējis, ka pēc sabiedrības protestu norimšanas varēs drīzi atgriezties galvaspilsētā, bet bija pagājuši gandrīz divi gadi, un viņš joprojām bija šeit, un kastes joprojām bija neizpakotas, jo viņš nevienā no dzīvokļiem nejutās kā mājās.
Pietiks sevi žēlot. Ir cilvēki, kuri ir daudz nelaimīgāki par tevi.
Munks nodzēsa cigaretes izsmēķi un iedomājās par mapi savā mašīnā. Maridalēnā kāds nejaušs suņa staidzinātājs bija uzgājis kokā pakārtas sešgadīgas meitenes mirstīgās atliekas. Viņš sen nebija strādājis pie šādas lietas. Nebija nekāds pārsteigums, ka Grenlannē viss gāja juku jukām.
Viņš paņēma mobilo un uzrakstīja atbildi uz Jurija e-pastu.
59 minūtes. ☺ HM
Viņš neparko sev nebūtu to atzinis, taču uz pasažieru sēdekļa noliktā mape viņu biedēja. Viņš iedarbināja auto, nogriezās uz galvenā ceļa un turpināja savu braucienu austrumu virzienā uz Hitru.

6. nodaļa
Vīrietis ar ērgļa tetovējumu uz kakla īpaši šim gadījumam bija uzvilcis džemperi ar nolokāmu apkakli. Agrāk viņam ļoti patika Oslo centrālā stacija – cilvēku pūļu dēļ tā bija gluži kā radīta cilvēkam ar viņa arodu, taču tagad, kad visur bija tik daudz videokameru, nekur vairs nevarēja būt drošs. Viņš jau sen bija pasācis norunāt savas tikšanās un darījumus citur, kinoteātros un kebabu ēstuvēs, tādās vietās, kur, ja policija sāktu apjomīgu viņa biznesa izmeklēšanu, bija mazāka iespēja, ka viņu kāds spētu atpazīt. Tagad viņš darbojās ar daudz mazāku vērienu, tomēr nekad nevarēja būt pārāk uzmanīgs.
Vīrietis ar ērgļa tetovējumu sparīgi parāva adīto cepuri uz leju un devās iekšā stacijas galvenajā vestibilā. Šo vietu viņš neizvēlējās, tomēr piedāvātā samaksa bija tik liela, ka viņš piekrita. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā klients bija viņu atradis, taču kādu dienu viņš saņēma multivides īsziņu ar foto, veicamo uzdevumu un naudas summu. Un, kā vienmēr, viņš bija atbildējis ar “OK”, bez jebkādiem papildu jautājumiem. Par to, ka tas ir neparasts uzdevums, nebija nekādu šaubu, neko tādu vēl viņš nebija darījis, tomēr laika gaitā bija iemācījies neiedziļināties, izdarīt, kas darāms, un iekasēt samaksu.Tikai tā šajā kriminālajā pasaulē varēja izdzīvot un uzturēt nevainojamu reputāciju. Lai gan pasūtīto uzdevumu skaits kritās vienlaicīgi ar samaksas apjomu, laiku pa laikam parādījās kāds īpašs pasūtījums. Kā šis. Savāds uzdevums – jā, pat ārkārtīgi ekscentrisks – , bet ļoti labi apmaksāts, un šajā brīdī viņa darāmo darbu sarakstā bija algas čekas saņemšana.
Uzvalka žakete, auduma bikses, lakādas kurpes, biznesmeņa portfelis, džemperis ar nolokāmu apkakli. Pat brilles ar parastiem stikliem. Vīrietis ar ērgļa tetovējumu izskatījās pēc absolūta sevis pretstata, un tā tas arī bija domāts. Viņa profesijā nekad nevarēja zināt, kad policijai vajadzēs pilnīgu visu pieejamo videokameru ierakstu pārskatu, tāpēc bija ļoti svarīgi nekrist acīs. Viņš izskatījās pēc grāmatveža vai uzņēmēja, un, lai gan nevienam tas neienāktu prātā, vīrietim ar ērgļa tetovējumu rūpēja viņa izskats. Neviens nekad neteiktu, ka viņš ir labi kopts priviliģētās sabiedrības daļas pārstāvis; viņam patika savs skarbais izskats, tetovējumi un ādas jaka. Šīs pretīgās bikses berzējās gar cirkšņiem, un viņš jutās kā īsts stulbenis šaurajā žaketē un ar tām idiotiskajām, spīdīgajām brūnajām kurpēm kājās. Nav svarīgi, pacieties un dari, kas jādara. Nauda, kas viņu gaidīja vienā no depozītu seifiem, bija tā vērta. Pilnīgi noteikti vērta. Viņš jau kādu laiku bija tukšā, un šī nauda bija tieši laikā. Būs iespēja uzdzīvot. Viņš viegli pasmaidīja aiz sev tik neierastajām brillēm un mierīgā, bet piesardzīgā gaitā soļoja pa stacijas ēku.
Pirmo ziņu viņš bija saņēmis apmēram pirms gada, un pēc tās sekoja arī citas. Multivides ziņa, kurā bija fotogrāfija un summa.
Pirmajā reizē pasūtījums bija licies tik nedzirdēts un ekscentrisks, ka viņš uztvēra to kā joku, tomēr tik un tā izdarīja to, kas bija prasīts. Un saņēma norādīto summu. Tāpat arī nākamajā reizē. Un aiznākamajā. Un pēc tam jau viņam bija vienalga, par ko viņam maksā.
Viņš apstājās pie Narvesen kioska un iegādājās laikrakstu un cigarešu paciņu. Pavisam parasts vīrietis, kas brauc mājās pēc birojā pavadītas darba dienas. Kārtējais garlaicīgais grāmatvedis. Viņš pasita laikrakstu azotē un devās depozīta seifu virzienā. Apstājās pie ieejas un nosūtīja ziņu.
Esmu klāt.
Viņam nenācās ilgi gaidīt uz atbildi. Kā vienmēr, tā pienāca nekavējoties. Viņa mobilais nopīkstēja, saņemdams īsziņu ar depozīta seifa numuru un atvēršanas kodu. Viņš pāris reižu pārlaida acis visapkārt un tikai tad gāja meklēt vajadzīgo seifu. Cepuri nost Oslo centrālās stacijas priekšā: tās dienas, kad nācās tikties mazās un šaurās ieliņās, lai nodotu atslēgas, bija beigušās. Tagad vajadzēja tikai kodu. Vīrs ar ērgļa tetovējumu ievadīja kodu un izdzirdēja klikšķi, kad seifs atvērās. Tajā, kā ierasts, atradās jau labi zināmā brūnā aploksne. Viņš izņēma aploksni no seifa un centās apkārt nekur neskatīties, lai nepievērstu sev lieku uzmanību, jo šeit visur bija kameras, un, atvēris portfeli, veikli ieslidināja tajā aploksni. Viņa mutes kaktiņos parādījās neliels smaids, kad viņš pamanīja, ka tā bija daudz biezāka nekā citkārt. Viņa pēdējais uzdevums. Bija laiks mest mieru. Viņš atstāja seifus aiz muguras, devās augšā pa kāpnēm, cauri stacijai, iegāja Burger King ēstuvē un ieslēdzās kabīnē vīriešu tualetē. Viņš atvēra portfeli un izņēma no tā aploksni; viņam nebija viegli apvaldīt savu sajūsmu. Ieraudzījis aploksnes saturu, viņš atplauka platā smaidā. Šeit bija ne tikai norunātā summa 200 kronu banknotēs, kā viņš vienmēr norādīja, bet arī mazs maisiņš ar baltu pulveri. Vīrietis ar ērgļa tetovējumu atvēra caurspīdīgo maisiņu, uzmanīgi nogaršoja tā saturu, un viņa smaids kļuva vēl platāks. Viņam nebija ne jausmas, kas bija viņa klients, bet viens bija skaidrs: klienta sakari un pieejamā informācija bija nevainojami. Tikai cilvēki, kas ļoti labi pazina vīrieti ar ērgļa tetovējumu, zināja par viņa lielo patiku pret šo vielu.
Viņš izņēma savu mobilo un nosūtīja parasto atbildi.
OK. Paldies.
Parasti viņš nekad neteica paldies, šis galu galā bija tikai bizness, nekā personīga, taču šoreiz – pēc tāda bonusa – viņš nevarēja noturēties. Atbilde pienāca pēc pāris sekundēm.
Izpriecājies.
Vīrs ar ērgļa tetovējumu smaidīdams atlika aploksni ar maisiņu atpakaļ portfelī un atgriezās stacijas galvenajā vestibilā.

7. nodaļa
Mīa Krīgere sēdēja uz akmens, uz viņas garajiem, kraukļmelnajiem matiem bija uzvilkta balta adīta cepure ar bumbuli, un viņa pati bija ietinusies segā. Bija dienas vidus. Aptiekā viņa bija dzirdējusi cilvēkus runājam, ka šogad pavasaris Trondelāgā esot ieradies agri, bet viņai joprojām bija auksti un viņa nebija sajutusi nekādu agrā pavasara siltumu.
Vēl bija palikušas sešas dienas. Seši tukši laukumi virtuves kalendārā, un viņa juta, ka vairs nevarēja sagaidīt 18. aprīli.
Nāve nav bīstama.
Pēdējo dienu laikā viņa kļuva aizvien vairāk pārliecināta par šīs frāzes patiesīgumu. Zinot, ka pavisam drīz viņa būs brīva. Savas siltās vējjakas kabatā viņa atrada pāris tablešu un norija tās ar alkoholu no pudeles, ko bija paņēmusi līdzi, izejot ārā. Mīa pasmaidīja pie sevis un vērsa skatienu uz jūru. Tur gar horizontu garām paslīdēja zvejas laiva. Aprīļa saule iekrāsoja mākoņus zeltainā krāsā, un ūdens zem akmeņiem vizēja. Viņa bija daudz domājusi šajās dienās. Par saviem mīļajiem vai, precīzāk, par cilvēkiem, kas viņai kādreiz bija mīļi. Viņa bija palikusi viena pati, un viņa vairs neplānoja te ilgi uzkavēties. Šajā pasaulē. Šajā realitātē, kā teica viņas vecmāmiņa. Mīa smaidīja un iedzēra malku no pudeles.
Sigrīda vienmēr bija visiem patikusi. Sigrīda ar saviem garajiem, blondajiem matiem. Kas skolā labi mācījās. Kas spēlēja flautu, spēlēja rokasbumbu un ar visiem bija draugos. Mīa neņēma ļaunā, ka Sigrīdai tika visa uzmanība. Sigrīda nekad neizmantoja to savā labā; viņa nekad neteica neko sliktu par nevienu. Sigrīda vienkārši bija absolūti fantastiskā Sigrīda, taču ikreiz, kad vecmāmiņa pavilka Mīu sāņus un nočukstēja, ka viņa ir īpaša, viņa bija jutusies neaprakstāmi labi.
Tu esi ļoti īpaša, vai tu to zināji? Visi pārējie bērni ir labi bērni, bet tu zini lietas, Mīa, vai ne? Tu redzi to, ko citi mēdz palaist garām. Par spīti tam, ka vecmāmiņa nebija viņas īstā vecmāmiņa, viņa vienmēr bija jutusi, ka viņām ir kas kopīgs. Kāda saikne vai dvēseļu radniecība. Varbūt tāpēc, ka viņas bija līdzīgas. Varbūt tāpēc, ka viņa pret Mīu izturējās vairāk nekā pret draugu, sabiedroto, kas ir tikpat savāds. Vecmāmiņa stāstīja Mīai stāstus par savu dzīvi un ļoti bieži lika Mīai sarkt. Par daudzajiem vīriešiem viņas dzīvē, ka nekad nevajag no viņiem baidīties, vīrieši esot tikpat nekaitīgi kā trusīši. Un ka viņa varēja pareģot nākotni, un ka vēl bez šīs realitātes eksistēja arī daudz citu, tāpēc nevajag baidīties no nāves. Tā bija kristietība, kas izdomāja, ka nāve ir negatīvs jēdziens, vecmāmiņa teica, lai mēs visu dzīvi pavadītu bailēs no viņu Dieva, lai mēs ticētu, ka pēc nāves nonākam ellē vai debesīs. Kristieši domā, ka nāve ir visa beigas, bet zini ko, Mīa? Tava vecmāmiņa nebūt nav tik pārliecināta, ka tās ir beigas. Nu, man vismaz nav no tās bail.
Mājās, Osgordstrannā ļaunas mēles bija iesaukušas vecmāmiņu par “raganu”, taču vecā sieviete par to daudz neuztraucās. Mīai nebija grūti saprast, ko cilvēki tieši ar to domāja: viņas vecmāmiņa nebija kā visi pārējie, viņai bija nesavaldāmi, sirmi mati un gaišas, gandrīz zili melnas acis. Veikalos viņa mēdza skaļā balsī runāt par visdīvainākajām lietām un bieži vien, smiedamās pie sevis, augām naktīm vēroja mēnesi savā dārzā. Viņai bija zināmas tādas lietas, kuras viduslaikos cilvēki, bez šaubām, būtu uzskatījuši par raganu pesteļiem, un viņa izturējās pret Mīu kā pret savu mācekli.
Mīa ticēja, ka viņai ir paveicies. Viņa uzauga stabilā vidē. Viņai bija mīļa māte un lielisks tēvs, un vecmāmiņa, kas dzīvoja pavisam netālu. Vecmāmiņa, kas bija viņu ievērojusi, redzējusi viņas patieso būtību un teikusi, ka viņa ir īpaša.
Lido kā mārīte, Mīa. Nekad to neaizmirsti.
Tie bija vecmāmiņas pēdējie vārdi, ko viņa, aci piemiegdama, uz nāves gultas bija teikusi savai ļoti īpašajai draudzenei.
Mīa pacēla pudeli pretī mākoņiem.
Nāve nav bīstama.
Vēl sešas dienas.
No siltās vējjakas izņemtās tabletes padarīja viņas kājas ļodzīgas. Mīa Krīgere norija vēl pāris tablešu, tad atspiedās pret akmeni.
Mīa, vai tu zini, ka tu esi ļoti īpaša?
Varbūt tieši tāpēc viņa bija izlēmusi mācīties Policijas koledžā? Lai darītu kaut ko atšķirīgu? Arī par šo viņa bija domājusi pēdējās dienās. Kāpēc viņa bija pieteikusies? Viņai bija grūti salikt notikumus pareizā secībā. Laiks plūda un mainījās. Viņas smadzenēs nebija nekādas kārtības. Sigrīda vairs nebija mazā blondā Sigrīda, tagad viņa bija narkomāne Sigrīda, īsts murgs. Vecāki bija satriekti, viņi pamazām attālinājās no pasaules, viens no otra, no Mīas. Viņa pārcēlās uz Oslo un bez mazākās entuziasma kripatiņas sāka studijas Blinderna universitātē; beigās viņa tā arī nebija atradusi sevī spēku, lai aizietu uz eksāmeniem. Varbūt Policijas koledža bija viņu noskatījusi? Lai viņa varētu atbrīvot pasauli no tādiem cilvēkiem kā Markuss Skogs?
Mīa piecēlās un aizstreipuļoja līdz molam. Viņa izdzēra pudeli un ielika to siltās vējjakas kabatā. Atrada vēl pārīti tablešu un sakošļāja tās, neko pat neuzdzerot. Kaijas bija viņu pametušas par labu zvejas laivai, un vienīgais, ko tagad varēja dzirdēt, bija viļņu klusā šļakstīšanās pret akmeni.
Viņa nošāva viņu.
Markusu Skogu.
Ar diviem šāvieniem. Tieši krūtīs.
Tā bija nejauša sastapšanās; viņi bija nosūtīti citā uzdevumā, bija pazudusi meitene, un bija pieaicināta īpašā vienība – tikai apjautāties un paskatīties šur un tur vai, kā to pateica Holgers: Mīa, šobrīd mums nekas daudz nav zināms. Man liekas, ka nenāktu par skādi pārbaudīt šo vietu.
Holgers Munks. Mīa Krīgere ar patiku atcerējās savu veco kolēģi un apsēdās uz mola malas, pārkarinot savus zābakus tai pāri. Tas notikums bija tik savāds. Viņa bija nogalinājusi cilvēku, taču nejuta ne mazāko nožēlu. Viņa jutās daudz sliktāk par to, kas notika pēc tam. Par skandālu presē un traci galvenajā pārvaldē Grenlannē. Holgers Munks, kas bija īpašās vienības vadītājs un kas bija personīgi uzaicinājis viņu strādāt savā komandā pa taisno no Policijas koledžas, tika nosūtīts strādāt citur, un īpašā vienība tika izformēta.
Tas Mīu bija ļoti sāpinājis, un fakts, ka Holgeram nācās maksāt par viņas izdarīto, aizskāra viņu līdz sirds dziļumiem. Pati slepkavība, lai cik savādi tas nebūtu, viņu īpaši neuztrauca. Viņi bija sekojuši pierādījumu virknei uz Trivānu, kur narkomāni vai hipiji – kad cilvēki zvanīja, lai sūdzētos, viņiem vienmēr bija grūtības atšķirt šos divus – , vienalga, kāds bija novietojis savu autofurgonu Trivānā un ballējās, un trokšņoja uz velna paraušanu. Holgeram bija ideja, ka pazudusī meitene varētu būt tur. Un viņi tik tiešām netīrajā furgonā bija atraduši jaunu meiteni, kas gan nebija meklētā, bet cita meitene ar stiklainām acīm un ar rokā iedurtu adatu, ar kuru kopā, pavisam negaidīti, bija Markuss Skogs. Un Mīa, kā pilnīgi pareizi bija aprakstīts neatkarīgās policijas sūdzību izskatīšanas komisijas ziņojumā, “rīkojās nolaidīgi, nevajadzīgi lietojot spēku”.
Mīa šūpoja galvu neticībā par savu necilvēciskumu. Holgers Munks aizstāvēja viņu, teikdams, ka Skogs uzbruka pirmais – galu galā, nozieguma vietā tika atrasts nazis un cirvis – , taču Mīa zināja, ka bija rīkojusies nepieļaujami. Viņa bija izgājusi apmācības par to, kā vienai aizstāvēties pret traku narkomānu, kas draudīgi vicinās ar nazi vai uzbrūk ar cirvi. Viņa taču varēja viņam iešaut pēdā. Vai rokā. Taču viņa nošāva viņu. Viens mirklis naida, kurā visa pārējā pasaule vienkārši izgaisa. Divi šāvieni tieši viņa krūškurvja centrā.
Bez Holgera Munka iejaukšanās viņa būtu nonākusi cietumā. Viņa izņēma no vējjakas tukšo pudeli, nolaizīja pēdējās pilītes un vēlreiz pacēla to pretī mākoņiem. Nu jau tam vairs nebija nekādas nozīmes. Beigas bija pavisam tuvu.
Beidzot.
Vēl sešas dienas.
Viņa apgūlās, piespiezdama vaigu pie mola raupjajiem koka dēļiem, un aizvēra acis.

8. nodaļa
Tobiass Ivarsens aizspieda sava jaunākā brāļa ausis, lai viņam nenāktos klausīties tracī, kas nāca no pirmā stāva. Šis bija tas laiks, kad tie parasti sākās: kad mamma pārnāca mājās no darba un atklāja, ka patēvs nebija izdarījis neko no tā, kas bija jāizdara. Nebija pagatavojis puikām vakariņas. Nebija nedaudz piekārtojis māju. Nebija atradis darbu. Tobiass bija izdomājis spēli, lai brālim nebūtu jāklausās to abu strīdos.
Es tev turēšu ciet ausis, un tu man pastāsti, ko tu redzi savā galvā, labi?
“Sarkana smagā automašīna, kurai virsū ir uzzīmētas liesmas,” Torbens pasmaidīja, un Tobiass, piekrītoši pamāja ar galvu un atbildēja viņam ar smaidu. Ko tad citu viņš varēja darīt?
“Bruņinieks, kas cīnās ar pūķi,” viņa brālis teica ar platu smaidu, un Tobiass atkal pamāja.
Trokšņu līmenis pirmajā stāvā pieņēmās spēkā. Dusmīgas balsis līda augšā pa sienām un ieslīdēja viņam zem ādas. Tobiass zināja, ka nevarēs izturēt to, kas notiks tālāk – kā priekšmeti tiks mesti pret sienām, kliedzieni kļūs aizvien skaļāki; iespējams, ka pat kas ļaunāks, – tāpēc viņš izlēma iet ar brāli ārā. Viņš iečukstēja brālim ausī, joprojām turēdams savas rokas tām pāri.
“Ejam ārā medīt bizonus!”
Brālis pasmaidīja un aizgūtnēm māja ar galvu.
Medīt bizonus. Skriet pa mežu un spēlēt indiāņus.Tas mazajam patiks. Šeit nedzīvoja daudz citu bērnu, tāpēc brāļi parasti spēlējās kopā, lai gan Tobiasam bija jau trīspadsmit gadi un viņa brālim tikai septiņi. Būt mājās lielākoties nebija laba doma. Ārā bija daudz labāk.
Tobiass palīdzēja brālim uzvilkt jaku un sporta apavus, un tad, kāpjot lejā pa sētas kāpnēm, viņš dungoja, dziedāja un skaļi dauzīja kājas. Viņa brālis, kā jau ierasts, skatījās uz viņu kā uz Dievu; lielais brālis vienmēr bija tik uzjautrinošs, taisot šādus jokainus un skaļus trokšņus. Torbenam tas likās smieklīgi; viņš ļoti mīlēja lielo brāli un vienmēr ar lielu sajūsmu piedalījās visos viņa interesantajos un dīvainajos piedzīvojumos.
Tobiass iegāja malkas šķūnī, atrada tur nedaudz auklas un nazi, un lika Torbenam skriet pa priekšu bez viņa. Viņiem mežā bija paslēptuve, un šeit nevajadzēja ne no kā baidīties, brālis varēja klaiņot, kur vien ienāk prātā; tur tālāk starp eglēm bija izcirtums, kur viņi abi kopā bija uzcēluši mazu būdiņu, kas bija gluži kā otrās mājas.
Nonācis pie būdiņas, viņš atrada Torbenu sēžam uz veca matrača ar komiksu rokās, brālis bija iegrimis zīmējumu un visu to jauno un aizraujošo burtu un vārdu pasaulē, kas viņam beidzot bija atvērusies, pateicoties lielām pūlēm gan skolā, gan mājās, kur viņam šad un tad palīdzēja arī lielais brālis.
Tobiass paņēma nazi un, izvēlējies piemērotu vītola zaru, nogrieza to pie pašas pamatnes un noplēsa vidusdaļā tam mizu tajā daļā, kas veidos loka rokturi. Ja miza bija noņemta un kokam bija laiks nedaudz apžūt, tad loku bija daudz vieglāk noturēt. Viņš salieca vītola zaru ap ceļgaliem, abos tā galos apsēja tievu auklu, un jauns loks gatavs! Nolicis to zemē, viņš devās meklēt piemērotu materiālu bultu izgatavošanai. Tās varēja arī nebūt no vītola, bultām derēja gandrīz jebkurš koks, izņemot egli: tās zari bija pārāk ļengani. Viņš atgriezās ar taisniem, šmaugiem zariem rokās un sāka tos mizot. Nepagāja ne ilgs laiks, kad pie celma, uz kura viņš sēdēja, gulēja četras jaunas bultas.
“Tobias, kas te rakstīts?”
Mazais brālis izskrēja no būdiņas, rokā turēdams savu komiksu.
“Kriptonīts,”Tobiass atbildēja.
“Supermenam tas nepatīk,” mazais brālis piebilda.
“Tev ir pilnīga taisnība,” Tobiass piekrita, ar džempera piedurkni noslaucīdams nedaudz puņķu no brāļa deguna.
“Domā, šis būs labs?”
Tobiass piecēlās kājās, novietoja bultu pret auklu, tad no visa spēka atvilka loka auklu un ļāva bultai lidot starp kokiem.
“Super!” brālis iekliedzās. “Uztaisīsi man arī vienu, lūdzu?”
“Šis jau arī ir tavējais,”Tobiass teica un piemiedza ar aci.
Brālis nosarka un atmaiga. Viņš nospriegoja loku, cik vien stipri varēja, un viņam izdevās aizšaut bultu pāris metru attālumā. Viņš palūkojās uz Tobiasu, kas atzinīgi pamāja ar galvu – lielisks šāviens, un gāja pakaļ bultai.
“Kāpēc mēs nešaujam kristiešu meitenes?” Torbens jautāja, kad bija atnācis atpakaļ.
“Par ko tu tagad runā?”Tobiass mazliet izbijies noprasīja.
“Tās kristiešu meitenes, kas dzīvo mežā? Kāpēc mēs viņas nešaujam?”
“Mēs nešaujam cilvēkus,” Tobiass noteica un ļoti stingri saķēra brāli aiz rokas. “Un kur tu vispār dzirdēji par kristiešu meitenēm?”
“Skolā par to runā,” brālis atbildēja. “Ka kristiešu meitenes dzīvo mežā un ka viņas ēdot cilvēkus.”
Tobiass nosmējās pie sevis.
“Jā, tas, ka mežā dzīvo jauni cilvēki, ir taisnība,” viņš smaidīja.
“Taču viņi nav bīstami, un pavisam noteikti neēd cilvēkus.”
“Kāpēc tad viņi nemācās mūsu skolā?” acis iepletis, mazais brālis gribēja zināt. “Ja jau viņi te dzīvo?”
“To es nezinu,” Tobiass atbildēja. “Man liekas, ka viņiem ir pašiem sava skola.”
Mazā brāļa seja kļuva ļoti nopietna.
“Varu derēt, ka tā ir ļoti laba skola. Un tāpēc viņi negrib nākt uz mūsējo.”
“Pilnīgi iespējams,” Tobiass atkal viņam piemiedza ar aci. “Tagad tā, kur tu šodien gribētu medīt bizonus?” viņš jautāja un sabužināja brāļa matus. “Tur augšā pie Rundvānas?”
“Droši vien,” noteica jaunākais brālis, kas ļoti gribēja būt kā viņa brālis. “Jā, droši vien tur.”
“Nu, tad uz Rundvānu. Vai tu, lūdzu, varētu aiziet un sameklēt to pirmo bultu, ko es izšāvu? Ja tu domā, ka spēsi to atrast, saprotams.”
Brālis pamāja.
“Es pamēģināšu,” viņš teica ar nebēdnīgu smaidu un metās starp kokiem.

9. nodaļa
Sēdēdams mazajā motorlaivā, kas devās no Hitras uz vēl mazāku salu pavisam netālu no tās, Holgers Munks nejutās gluži savā ādā. Nē, viņam nebija nelabi, nē, Holgeram Munkam ļoti patika braukt ar laivu pa jūru, taču viņš tikko bija pabeidzis telefonsarunu ar Mikelsonu. Mikelsons bija izklausījies ļoti dīvaini, pavisam ne kā ierastais skarbais priekšnieks; viņš bija izklausījies gandrīz pazemīgs, novēlēja Munkam veiksmīgu braucienu un izteica cerību, ka Munks darīs visu, kas viņa spēkos. Teica, ka tagad ir ļoti svarīgi, ka policija darbojas kā viena komanda – vesels lērums vispārējā noskaņojuma uzmundrināšanas blēņu, kas Mikelsonam bija ļoti neraksturīgi, tāpēc Munkam šis zvans galīgi negāja pie sirds. Bija skaidrs, ka kaut kas atgadījies. Kas tāds, par ko Munkam Mikelsons neko negribēja stāstīt.
Laivai pukšķinot un vienmērīgi slīdot fjorda mutes virzienā, Munks savilka jaku ciešāk, lai aizturētu vēju, un mēģināja aizsmēķēt cigareti. Jaunais vīrietis ar izspūrušajiem matiem, kas vadīja laivu, nevarēja būt policists, bet, pēc Munka domām, droši vien bija kāds vietējais brīvprātīgais; kāpēc viņš Munku varēja aizvest uz salu tikai pēc diviem pēcpusdienā, joprojām bija mīkla, tomēr Munkam trūka spēka vīrieti izprašņāt. Viņš bija saticis viņu kuģu piestātnē, pajautājis, vai zina, kur atrodas sala, un jaunais vīrietis ar nepaklausīgajiem matiem bija pamājis un norādījis salas virzienā. Tikai piecpadsmit minūtes ar laivu, viņš bija paziņojis.Tā bija Rigmoras vecā māja, tur kādreiz viņa dzīvoja ar dēlu, bet tad dēls esot pārcēlies uz Austrāliju, droši vien sievietes dēļ, un Rigmorai neesot nekas cits atlicis, kā pārvākties uz Hitru, tad viņas māja esot pārdota; cilvēki runā, ka to nopirkusi kāda meiča no Austrumnorvēģijas. Neviens par viņu neko nezina, pāris reižu esot redzēta braucam uz Fillanu, esot smuka, tā ap trīsdesmit, ar gariem, melniem matiem. Un vienmēr saulesbrilles uz acīm. Vai viņš braucot uz turieni? Vai kādā svarīgā lietā? To visu jaunais vīrietis izstāstīja, pārkliedzot dzinēja radīto troksni, taču Holgers Munks, kas pēc sasveicināšanās kuģa piestātnē vairs nebija bildis ne vārda, nekādi nereaģēja. Viņš vienkārši ļāva puisim runāt, kamēr pats ar roku nodrošināja šķiltavām aizvēju un centās aizsmēķēt cigareti, taču arī trešais mēģinājums bija neveiksmīgs.
Laivai pietuvojoties salai, vieglais nelabums, ko bija izraisījusi saruna ar Mikelsonu, sāka izgaist. Viņš atskārta, ka drīz atkal viņu satiks. Viņam pietrūka viņas. Pēdējo reizi viņi tikās pirms gada. Sanatorijā. Vai trakonamā. Vai vienalga, kā tagad sauc šādas iestādes. Viņa uzvedās galīgi sev neraksturīgi; viņam tik tikko izdevās piesaistīt viņas uzmanību. Viņš bija pāris reižu mēģinājis ar viņu sazināties, gan zvanot pa telefonu, gan rakstot e-pastus, taču bez panākumiem; un tajā brīdī, kad viņš ieraudzīja mazo, glīto saliņu savu acu priekšā, viņš saprata, kāpēc tā. Viņa negribēja uzturēt nekādus kontaktus. Viņa gribēja palikt viena.
Motorlaiva piestāja pie maza moliņa, un Munks izkāpa krastā, iespējams, ka ne tik izveicīgi kā viņš būtu spējis pirms desmit gadiem, tomēr viņa fiziskā sagatavotība nepavisam nebija tik slikta, kā varētu domāt pēc cilvēku komentāriem.
“Vai jūs gribētu, lai es pagaidu, vai jūs zvanīsiet, kad būsiet gatavs braukt atpakaļ?” jaunais vīrietis ar nesaķemmētajiem matiem jautāja, neslēpti cerēdams, ka viņu lūgs uzkavēties un viņš varēs iesaistīties notiekošajā. Munkam bija nojausma, ka šeit reti kas atgadījās. “Es piezvanīšu,” Munks kodolīgi noteica, un pielika roku pie pieres armijas stila atvadām.
Viņš pagriezās un paskatījās augšup uz māju. Viņš nogaidīja, līdz laivas dzinēja skaņas nogrimst jūrā viņam aiz muguras. Šī bija skaista vieta. Mīai bija laba gaume, neko pielikt, neko atņemt. Viņa bija izvēlējusies perfektu vietu, lai paslēptos. Pašai sava mazā saliņa tuvu fjorda mutei. Šaura taciņa veda no mola uz nelielu, idilliska izskata baltu mājiņu. Munks gan nebija nekāds speciālists, taču izskatījās, ka ēka celta piecdesmitajos, droši vien sākotnēji iecerēta kā vasarnīca, kas vēlāk pārveidota par māju, kurā var dzīvot cauru gadu. Mīa Krīgere. Būs tik labi atkal satikt viņu.
Viņš atcerējās, kad satika viņu pirmo reizi. Neilgi pēc īpašās vienības izveidošanas viņam piezvanīja viņa kādreizējais kolēģis Magnārs Jitre, kas tagad vadīja Policijas koledžu. Lai gan viņi jau gadiem nebija tikušies, Jitre netērēja laiku tukšai tērzēšanai. “Man liekas, ka esmu tev vienu atradis!” viņš paziņoja tikpat lepni kā mazs bērns, kas atrāda vecākiem savu zīmējumu.
“Sveiks, Magnār, sen neesi dzirdēts. Ko tieši tu esi atradis?”
“Esmu atradis kādu, ko tu meklē. Tev viņa ir jāredz.”
Jitre bija runājis tik ātri, ka Munks daudz detaļu tā arī nebija sadzirdējis, tomēr īsā versija bija šāda: visi Policijas koledžas studenti otrā mācību gada laikā pildīja Kalifornijas Universitātes Psiholoģijas institūta zinātnieku izstrādātu testu. Šajā testā, kura tehnisko nosaukumu Munks bija palaidis garām, studentiem tika parādīta slepkavības upura fotogrāfija kopā ar vēl pāris fotogrāfijām no nozieguma vietas. Skatoties uz fotogrāfijām, studentiem vajadzēja aprakstīt savas brīvās asociācijas un reakciju uz tām, kā arī pastāstīt, ko fotogrāfijās ir pamanījuši; tests vienmēr notika ļoti mierīgā gaisotnē, gluži kā spēle, lai studenti justos brīvi un nenojaustu, ka patiesībā piedalās ļoti svarīgā testā.
“Es tev pat nevaru vairs pateikt, cik reižu esam veikuši šo testu, bet šī ir pirmā reize, kad esam ieguvuši šādu rezultātu. Šī meitene ir unikāla,” Jitre paziņoja, gluži vai plīsdams no aizrautības.
Holgers Munks viņu satika kafejnīcā, neformāla tikšanās ārpus Policijas pārvaldes ēkas. Mīa Krīgere. Viņai bija nedaudz pāri 20, tērpusies baltā džemperī un apspīlētās melnās biksēs, viņas melnie mati bija neprasmīgi apgriezti, un viņai bija visdzidrākās zilās acis, ko Munks jebkad bija redzējis. Viņam meitene iepatikās uzreiz. Tas bija kas netverams, kā viņa kustējās un kā viņa runāja. Kā viņas acis reaģēja uz Munka jautājumiem, it kā viņa zinātu, ka tiek pārbaudīta; tomēr viņas atbildes bija pieklājīgas, tikai acis pa laikam uzzibsnīja, sak, ko tu domā? Ka es esmu muļķe, vai?
Pāris nedēļas vēlāk ar Jitres svētību viņš atbrauca viņai pakaļ uz Policijas koledžu; Jitre bija priecīgs, ka varēja nokārtot visus nepieciešamos dokumentus. Palikt skolā viņai vairs nebija nekādas nepieciešamības. Šī meitene bija jau pilnībā kvalificēta.
Munks pasmaidīja pie sevis un devās mājas virzienā. Mājas durvis bija atstātas pusvirus, taču neizskatījās, ka viņa ir mājās.
“Sveiki? Mīa?”
Viņš pieklauvēja pie durvīm un uzmanīgiem soļiem iegāja priekšnamā. Piepeši viņš atskārta, ka par spīti garajiem kopā nostrādātajiem gadiem un ciešajai draudzībai, viņš nekad nav bijis pie viņas mājās. Viņš sajutās kā iebrucējs un kādu laiku vilcinājās priekšnamā, pirms spēra vēl pāris uzmanīgu soļu dziļāk mājas iekšienē. Viņš pieklauvēja pie vēl vienām vaļējām durvīm un iegāja dzīvojamā istabā. Tā bija ļoti askētiski mēbelēta: galds, vecs dīvāns, pāris virpotu krēslu un vienā stūrī kamīns. Kopumā šī vieta atstāja īpatnēju iespaidu, it kā tās nebūtu mājas, bet gan tikai pagaidu apmešanās vieta; šeit nekur nebija ne fotogrāfiju, ne personīgu mantu.
Ja nu viņš bija kļūdījies? Ja nu viņas šeit nemaz nebija? Ja nu viņa šeit bija apmetusies tikai uz pavisam īsu brīdi un tagad bija pārcēlusies uz jaunu slēptuvi?
“Kukū? Mīa?”
Munks tālāk iegāja virtuvē un atviegloti nopūtās.Tur zem viena no logiem uz virtuves letes atradās kafijas automāts, viens no tiem lielajiem un sarežģītajiem aparātiem, kas vairāk iederējās kafejnīcās nekā virtuvēs. Munka sejā parādījās smaids. Tagad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ieradies pareizajā vietā. Mīai Krīgerei nebija daudz trūkumu, tomēr viņa nekādi nevarēja pretoties labai kafijai. Viņš pat vairs nespēja atcerēties visas tās reizes, kad, iedzērusi viņa biroja kafiju, viņa riebumā savilka degunu. “Kā tu vari iedzert šīs samazgas? Vai tev nenāk vēmiens?”
Munks piegāja pie letes un pieskārās spīdīgajam aparātam. Tas bija auksts. Tas jau kādu laiku nebija lietots. Tas gan neko nenozīmēja. Viņa joprojām varēja būt kaut kur tepat. Tomēr viņam uznāca ļoti nelāga sajūta. Viņš nevarēja saprast, kas īsti nebija kārtībā, tomēr nelāgā sajūta neizgaisa. Viņš ļāvās kārdinājumam un sāka vērt vaļā virtuves skapīšus un atvilktnes.
“Mīa? Kur tu esi?”

10. nodaļa
Mīa Krīgere piepeši pamodās un piecēlās gultā sēdus.
Kāds bija ienācis viņas mājā.
Viņai nebija ne jausmas, kā viņa bija nonākusi otrajā stāvā – viņa neatcerējās, ne kā noģērbusies, ne kā iekāpusi gultā, taču tagad tam nebija nozīmes. Kāds bija ienācis viņas mājā. Viņa dzirdēja trokšņus virtuvē. Viņa izslīdēja no gultas, uzvilka džinsu bikses un T kreklu, iebāza roku apakšveļas atvilktnē un izvilka savu mazo Glock 17. Mīai Krīgerei nepatika ieroči, taču viņa nebija nekāda idiote. Basām kājām uz pirkstgaliem viņa izslīdēja no guļamistabas, atvēra koridorā logu un uzrāpās uz mazā jumta. Aukstais vējš uz kailajiem pleciem lika pēkšņi apzināties, ka viņa ir pilnīgi pamodusies. Ka pirms tam viņa bija cieši aizmigusi. Sapņojusi par Sigrīdu. Par dzeltenu kviešu lauku. Sapnī viņas abas bija skrējušas pāri laukam. Sigrīda pa priekšu, viņas mati viļņojušies gluži kā palēninātā filmā.
Nāc, Mīa, nāc pie manis!
Mīa nokratīja pēdējās miega paliekas, aizbāza ieroci aiz džinsu bikšu jostas un nolēca no jumta; viņa piezemējās zālē tikpat nadzīgi kā kaķis. Kas, pie velna, tas varēja būt? Šeit? Viņas mājā? Vai kāds vispār dzīvoja vēl tālāk no civilizācijas par viņu? Viņa uzmanīgi apgāja ap mājas stūri un veikli ielūkojās dzīvojamās istabas logā. Tur neviena nebija. Viņa neatlaidīgi turpināja ceļu uz sētas durvīm, kurām bija mazs lodziņš: arī šeit neviena nebija. Viņa piesardzīgi atvēra durvis, nogaidīja pāris sekunžu un uz pirkstgaliem ieslīdēja koridorā. Viņa nostājās pie dzīvojamās istabas ieejas tā, lai mugura atrastos pret sienu, ievilka dziļu elpu, tad, izstieptajās rokās turēdama ieroci, viņa devās iekšā.
“Nu, vai tad tā sasveicinās ar sen neredzētu draugu?”
Salicis kājas uz galda, Holgers Munks sēdēja dīvānā un smaidīja.
“Tu, nolāpītais idiot,” Mīa nopūtās. “Es varēju tevi nošaut.”
“Man gan tā neliekas,” Munks nosmīnēja un piecēlās. “No manis nesanāktu nekāds dižais šaujammērķis.”
Viņš uzsita sev pa vēderu un īsi nosmējās. Mīa nolika ieroci uz palodzes un gāja apskaut savu veco kolēģi. Un tikai tad viņa apjauta, ka viņai ir auksti, ka viņai kājās nav kurpju un viņa nav pienācīgi apģērbusies un ka vakardienas tabletes joprojām atradās viņas organismā. Viņa bija ļāvusies instinktam. Tas deva spēku, kura viņai nebija. Viņa sabruka dīvānā un satinās pledā.
“Viss kārtībā?”
Mīa piekrītoši pamāja.
“Es negribēju tevi nobiedēt. Vai es tevi nobiedēju?”
“Jā, mazliet,” Mīa atzina.
“Piedod,” Munks atvainojās. “Es uzvārīju tēju. Gribēsi? Es būtu taisījis kafiju, bet es tā arī nesapratu, kā iedarbināt to tavu kosmosa kuģi.”
Mīa pasmaidīja. Par spīti tam, ka viņa kolēģi nebija satikusi ilgu laiku, savstarpējā ķircināšanās nebija nekur pazudusi.
“Es dzeršu tēju, paldies,” Viņa atkal pasmaidīja.
“Būšu atpakaļ pēc divām sekundēm,” Munks atsmaidīja pretī un nozuda virtuvē.
Mīa ieslīpi uzmeta skatienu biezajai mapei, kas bija uzlikta uz galda. Šeit nebija ne telefona, ne interneta, nedz pieejas laikrakstiem, bet noprast, ka ārpasaulē ir kas atgadījies, nebija grūti. Tas bija kas svarīgs. Tik svarīgs, ka Holgers Munks bija lidojis ar lidmašīnu, braucis ar mašīnu un pēc tam iekāpis arī laivā, lai tikai ar viņu parunātu.
“Ķeramies vērsim pie ragiem, vai tu vispirms gribētu saviesīgi patērzēt?” Munks jau atkal smaidīja un nolika viņai priekšā uz galda tējas krūzi.
“Holger, es vairs nestrādāju.”
Mīa noraidoši pašūpoja galvu un iemalkoja tēju.
“Jā, es saprotu, saprotu,” Munks nopūtās, iezveldamies vienā no krēsliem. “Tieši tāpēc tu arī šeit slēpies – es saprotu. Pat bez mobilā? Tu esi ļoti grūti atrodama.”
“Tā arī bija domāts,” Mīa sausi noteica.
“Skaidrs, skaidrs,” Munks vēlreiz nopūtās. “Vai man tūlīt iet prom?”
“Nē, tu vari nedaudz uzkavēties.”
Pēkšņi Mīu pārņēma neizlēmība. Viņa nespēja izšķirties. Līdz pat šim brīdim viņa bija apņēmīga un mērķtiecīga. Viņa parakņājās kabatā, taču neatrada nevienu tableti. Tagad arī negribējās, ņemot vērā, ka šeit bija Holgers Munks, bet viņa labprāt iedzertu ko alkoholisku.
“Tātad, ko tu domā?” Munks jautāja, nedaudz pieliekdams galvu.
“Ko es domāju par ko?”
“Vai tu uzmetīsi tai aci?”
Viņš pamāja, norādīdams uz mapi uz galda, kas atradās viņiem pa vidu.
“Es laikam teikšu nē,” viņa noteica un savilka pledu ciešāk sev ap pleciem.
“Labi,” Munks noteica un izņēma savu mobilo telefonu.
Viņš ievadīja jaunā, izspūrušā vīrieša telefona numuru.
“Šeit Munks. Varēsiet man tagad atbraukt pakaļ? Esmu savu izdarījis.”
Mīa Krīgere pašūpoja galvu. Viņš nebija mainījies. Viņš precīzi zināja, kā panākt savu.
“Tu esi idiots.”
Munks aizklāja telefona mikrofonu ar roku.
“Ko tu teici?”
“Labi, labi. Es uzmetīšu tai aci, bet neko vairāk. Saprati?”
“Aizmirstiet par laivu. Es jums piezvanīšu vēlāk.”
Munks beidza sarunu un piebīdīja savu krēslu tuvāk galdam.
“Kā mēs to darīsim?” viņš jautāja, uzlicis roku uz mapes.
“Man vajag zeķes un biezu džemperi.Tu atradīsi visu manā guļamistabā. Un vēl man vajag alkoholisku dzērienu. Skapītī zem virtuves letes ir jābūt konjaka pudelei.”
“Tu esi sākusi dzert?” pieceldamies kājās, Munks noprasīja. “Tas ir galīgi tev neraksturīgi.”
“Un būtu lieliski, ja tu varētu apklust,” Mīa teica un atvēra mapi, kas stāvēja uz galda viņas priekšā.
Tajā bija aptuveni divdesmit piecas fotogrāfijas un ziņojums no nozieguma vietas. Mīa Krīgere izklāja fotogrāfijas pa visu galdu.
“Ko tu domā? Pirmais iespaids?” Munks sauca no virtuves.
“Tagad man ir skaidrs, kāpēc tu esi ieradies,” Mīa nočukstēja.
Munks atnāca atpakaļ, nolika dzēriena glāzi viņai blakus uz grīdas un atkal nozuda.
“Nesteidzies. Es sameklēšu visu, ko tu prasīji, un tad iešu ārā skatīties uz jūru, labi?”
Mīa nedzirdēja, ko viņš teica. Viņa bija jau noslēgusies no pasaules. Iedzērusi lielu malku dzēriena, viņa dziļi izelpoja un sāka pētīt fotogrāfijas.

11. nodaļa
Munks sēdēja uz akmens un skatījās, kā saule pazūd aiz horizonta. Viņš bija domājis, ka Hēnefosa ir klusa, – naktī, kad viņš gulēja gultā, tur reti kad bija dzirdama kaut viena skaņa – taču tas nebija salīdzināms ar šejieni. Šis bija īsts klusums. Un skaistums. Munks sen nebija redzējis šādu ainavu. Tagad viņš saprata, kāpēc Mīa bija izvēlējusies šo vietu. Tik mierpilnu. Un gaiss bija tik tīrs. Viņš dziļi ieelpoja caur degunu. Vienreizīga vieta. Viņš paskatījās telefonā, cik pulkstenis. Bija pagājušas divas stundas. Tas bija ilgs laiks, bet viņa varēja nesteigties. Galu galā viņš nekur prom neies. Kā būtu, ja viņš paliktu te? Sekotu viņai, piemēram, atteiktos no mobilā. Ignorētu pasauli? Un aizmirstos? Nē, nedrīkstēja aizmirst par Marionu; Munks viņu nekad nepamestu. Pārējie viņam tā nerūpēja. Taču tajā mirklī viņu pārņēma vainas sajūta. Galvā uzzibsnīja viņa mātes tēls, kura ratiņkrēslā devās uz lūgšanām. Viņš cerēja, ka brauciens noritējis veiksmīgi. Tas bija viņa pienākums. Katru trešdienu aizvest viņu uz kapelu. Viņš īsti nesaprata, kāpēc viņa tā uzstāja, jo agrāk viņa nebija īpaši reliģioza; taču tam nebija nekādas nozīmes. Viņas izvēle lika Munkam justies neomulīgi, bet māte bija pietiekami pieaugusi, lai zinātu, ko dara.
“Holger?”
Mīas balss, kas nāca no mājas, pārtrauca Munka pārdomas.
“Tu pabeidzi?”
“Man tā liekas.”
Munks ātri piecēlās, izstaipījās, lai tiktu vaļā no stīvuma, un mundrā gaitā soļoja atpakaļ uz māju.
“Tātad, ko tu domā?”
“Manuprāt, mums ir jāuzēd,” Mīa noteica. “Es uzsildīju zupu.”
Munks iegāja dzīvojamā istabā un atkal apsēdās. Pirms tam pa galdu izkaisītās fotogrāfijas bija saliktas atpakaļ mapē.
Istabā atgriezās Mīa, kas, ne vārda neteikdama, nolika viņa priekšā uz galda kūpošas zupas bļodu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņas prāts ir kaut kur citur; viņš atpazina šo sejas izteiksmi: viņa bija nogrimusi savās pārdomās un negribēja, lai viņu traucē. Viņš paēda klusēdams un ļāva viņai paēst, pirms klusi ieklepojās, lai atsauktu viņu realitātē.
“Paulīne Olsena. Tas ir vecmodīgs vārds sešus gadus vecai meitenei,” teica Mīa.
“Visi viņu sauca par Līnu,” piebilda Munks.
“Hmm?”
“Viņu nosauca par godu mātes mātei, tomēr visi viņu sauca par Līnu.”
Mīa Krīgere paskatījās uz viņu ar savādu sejas izteiksmi. Viņa joprojām bija dziļi savās pārdomās.
“Līne Olsena,” Munks turpināja. “Sešus gadus veca, šoruden vajadzēja sākt iet skolā. Kāds garāmgājējs viņu atrada pakārtu kokā Maridalenā. Nav atrastas seksuālas vardarbības pēdas. Nogalināta, pārdozējot metoheksitālu. Uz muguras bija skolas soma. Tā bija pilna ar skolas grāmatām – tās nebija viņas; kā jau minēju, viņa vēl nebija sākusi skolas gaitas. Penālis, lineāls, visas grāmatas apvākotas ar papīru, nekur neviena pirkstu nospieduma. Nezināma iemesla dēļ uz visām grāmatām uzrakstīts nevis upura vārds, bet gan Toni
J. W. Smith. Viņas drēbes bija tīras, tikko gludinātas; pēc mātes stāstītā, tās nav viņas. Viss ir pilnīgi jauns.”
“Tā ir lelle,” Mīa noteica. “Atvaino?” Munks jautāja.
Stiklainām acīm Mīa lēnām piepildīja savu glāzi; kamēr viņš bija ārā, viņa bija paķērusi konjaka pudeli no virtuves, un tagad tā bija gandrīz tukša.
“Tas ir lelles apģērbs,” Mīa turpināja. “Tas ir lelles kostīms. Kas tā ir par lelli?”
Munks paraustīja plecus kā atvainodamies.
“Piedod, es zinu tikai to, kas ir minēts ziņojumā. Es šo lietu neizmeklēju.”
“Vai tevi sūtīja Mikelsons?”
Munks pamāja.
“Būs vēl citas,” Mīa klusi noteica.
“Ko tu ar to domā?”
“Būs vēl citas meitenes. Viņa ir tikai pirmā.”
“Tu esi pārliecināta?”
Mīa pārmetoši paskatījās uz viņu.
“Piedod,” Munks atvainojās.
“Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir cipars,” Mīa teica.
Mīa izņēma fotogrāfiju no mapes. Tas bija meitenes kreisās rokas tuvplāns. Viņa to nolika Munka priekšā un norādīja ar pirkstu. “Redzi? Viņai uz mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tas izskatās pēc vienkārša skrāpējuma, bet nav. Tas ir romiešu cipars viens. Būs vēl citas meitenes.”
Munks glaudīja savu bārdu. Viņam tas izskatījās pēc skrāpējuma, arī ziņojumā tas bija aprakstīts kā skrāpējums, bet viņš neko neteica.
“Cik daudz?” viņš jautāja, mēģinot likt viņai runāt.
“Iespējams tik, cik pirkstu.”
“Desmit?”
“Grūti teikt. Varbūt.”
“Tu esi pārliecināta? Ka būs vēl citas, es domāju?”
Mīa atkal, gluži kā nespēdama noticēt, paskatījās viņā un iedzēra vēl vienu malku no pudeles.
“Šis ir klīnisks gadījums. Slepkava nesteidzās. Starp citu, neesmu pārliecināta, ka tas ir vīrietis, bet tas varētu būt vīrietis, taču viņš nav, hmm…”
“Nav kas?”
“Es nezinu. Nav normāls. Ja tas ir vīrietis, tad viņš nav normāls.”
“Tu domā viņa seksuālo ievirzi?”
“Tur kaut kas nav un reizē ir, ja tu saproti, ko es ar to domāju. Jā, viss ir kārtībā, bet ne gluži… kaut kas tur nav, un tajā pašā laikā savā ziņā viss ir kārtībā.”
Viņš bija palicis viens; viņas vairs nebija istabā, viņa atkal bija nogrimusi sevī. Munks viņu vairs nepārtrauca.
“Kas ir metoheksitāls?”
Munks atvēra mapi un lapoja cauri nozieguma vietas ziņojumam, lai atrastu atbildi. Protams, ka viņa nebija to lasījusi. Viņa, kā ierasts, bija skatījusies tikai uz fotogrāfijām.
“To tirgo ar nosaukumu Brevital. Tas ir barbiturāta atvasinājums. To izmanto anesteziologi.”
“Anestēzijas līdzeklis,” Mīa teica un atkal pazuda sevī.
Munks ļoti vēlējās uzsmēķēt, bet viņš nekustējās no vietas. Viņš negribēja smēķēt iekštelpās, un viņš ne par kādu naudu negribēja atstāt viņu vienu, jo īpaši tagad.
“Viņš negribēja nodarīt viņai pāri,” Mīa piepeši sacīja.
“Kā tu to domā?”
“Slepkava negribēja viņai nodarīt sāpes. Viņš saģērba viņu, nomazgāja. Iemidzināja viņu. Viņš negribēja, lai viņa cieš. Viņam viņa patika.”
“Viņam viņa patika?”
Mīa Krīgere viegli pamāja ar galvu.
“Tad kāpēc viņš viņu pakāra ar lecamauklu?”
“Viņa drīz sāktu iet skolā.”
“Un kas ir ar skolas somu un grāmatām?”
Viņa paskatījās uz Munku kā uz pilnīgu idiotu.
“Tieši tāpēc.”
“Kāpēc uz grāmatām ir rakstīts Toni J. W. Smith, nevis Paulīne Olsena?”
“Es nezinu.” Mīa nopūtās. “Tas nekādi neiederas. Viss pārējais sakrīt, izņemot šo, vai ne?”
Munks neko neatbildēja.
“Izšūtā etiķete kleitas aizmugurē. “M10:14”. Tas iederas,” viņa turpināja runāt.
“Marka evaņģēlijs 10:14. No Bībeles? “Laidiet bērniņus pie manis”?”
Munks atcerējās šo detaļu no ziņojuma, kas patiesībā bija ļoti izsmeļošs, tomēr neviens nebija pamanījis, cik būtisks bija skrāpējums uz naga.
Mīa pamāja.
“Bet tas nav svarīgi, tas M10:14. Viņš tikai ar mums spēlējas.
Te ir daudz būtiskākas lietas.”
“Svarīgāk par vārdu uz grāmatām?”
“Es nezinu,” Mīa noteica.
“Mikelsons grib, lai tu nāc atpakaļ.”
“Lai strādātu pie šīs lietas?”
“Lai tu vispār nāktu atpakaļ.”
“Pilnīgi izslēgts. Es neiešu atpakaļ.”
“Tu esi pārliecināta?”
“Es neiešu atpakaļ!” viņa uzsprāga. “Vai tu nedzirdi mani? Es neatgriezīšos.”
Munks viņu tādu redzēja pirmo reizi. Viņa trīcēja; likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Viņš piecēlās un apgāja riņķī galdam, kas bija novietots pie dīvāna. Viņš apsēdās viņai blakus un aplika viņai ap pleciem roku. Viņš pievilka viņas galvu pie paduses un noglāstīja matus.
“Kuš, kuš, Mīa. Metam mieru. Liels paldies tev.”
Mīa klusēja; Holgers juta, kā viņas izkāmējušais augums trīs viņam blakus. Viņa bija nopietni slima. Tas bija kas jauns. Viņš palīdzēja viņai piecelties un uzkāpt augšā pa kāpnēm. Ieveda viņu istabā, ielika gultā un apklāja ar dūnu segu.
“Vai tu gribi, lai palieku šeit pa nakti? Pasēžu tev blakus? Vai labāk gulēt lejā uz dīvāna? Vai tu gribētu, lai pagatavoju tev brokastis? Es pamēģināšu iedarbināt tavu kosmosa kuģi. Kafija gultā?”
Mīa Krīgere neteica ne vārda. Pievilcīgā meitene, kas viņam tik ļoti patika, gulēja zem segas gluži kā mirusi, absolūti nekustīgi. Holgers Munks apsēdās uz krēsla blakus gultai un pāris minūšu vēlāk dzirdēja, kā viņas smagā elpošana nomierinās un izlīdzinās.
Viņa bija aizmigusi.
Mīa? Šādā stāvoklī?
Viņš arī kādreiz bija redzējis viņu nogurušu un izmocītu, tomēr ne šādu. Šī reize bija pilnīgi citāda. Viņš vērās viņā ar maigumu, tad, pārliecinājies, ka viņa ir kārtīgi apsegta, nogāja lejup. Viņš atrada taku, kas veda uz molu, un izņēma no jakas kabatas savu mobilo telefonu.
“Mikelsons, runājiet?”
“Šeit Munks.”
“Tātad?”
“Viņa nebrauks.”
Brīdi iestājās klusums.
“Sasodīts,” viņš izdzirdēja pēc kāda laika. “Vai viņa pateica kaut ko noderīgu? Kaut ko, ko mēs esam palaiduši garām?”
“Ka būs vēl citas.”
“Ko tu ar to gribi teikt?”
“To, ko es tikko teicu: būs vēl citas meitenes. Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tavi darbinieki to nebija pamanījuši.”
“Sasodīts,” Mikelsons nolamājās un atkal apklusa.
“Vai ir kaut kas, ko tu man vēl neesi pateicis?” Munks visbeidzot jautāja.
“Gatavojies braukt atpakaļ,” Mikelsons teica.
“Es šeit palieku līdz rītdienai. Esmu viņai vajadzīgs.”
“Tas nav tas, par ko runāju. Es gribu, lai tu atgriezies.”
“Īpašā vienība atsāk darbu?”
“Jā. Tu ziņosi un atskaitīsies pa taisno man. Man vēl rītdien šur un tur jāpiezvana.”
“Sarunājuši, tad līdz rītvakaram,” Munks teica.
“Labi,” Mikelsons atņēma, un atkal iestājās klusums.
“Nē, Mīa nebrauks,” Munks atbildēja uz vārdos neizteikto jautājumu.
“Tu esi drošs?”
“Esmu pilnīgi drošs,” viņš atbildēja. “Mariboesgātes iela, tie paši biroji?”
“Tas jau ir nokārtots,” Mikelsons paskaidroja. “Īpašā vienība neoficiāli atsāk darbu. Vari sākt veidot komandu, kad atgriezīsies Oslo.”
“Labi,” Munks teica un ātri nospieda sarunas pārtraukšanas pogu.
Viņš juta, ka paliek aizvien priecīgāks, taču nevēlējās, ka Mikelsons par to uzzina. Viņš atgriezīsies tur, kur bija viņa īstā vieta. Oslo. Īpašā vienība atkal bija darba kārtībā. Viņš bija atguvis savu veco darbu, taču viņa laime nebija pilnīga. Viņš vēl nekad nebija redzējis Mīu Krīgeri tādā stāvoklī, tik ļoti izmocītu, un viņš nevedīs viņu sev līdzi. Un doma par mazo, kokā pakārto meitenīti joprojām lika citkārt tik milzīgajam izmeklētājam nodrebēt.
Munks paskatījās debesīs. Horizonts sāka grimt tumsā. Zvaigznes appludināja klusumu ar aukstu gaismu. Viņš iemeta cigareti jūrā un lēniem soļiem devās atpakaļ uz māju.

12. nodaļa
Kamēr Tobiass Iversens gaidīja, kad brālis atnāks atpakaļ, viņš atrada vēl vienu zaru un sāka veidot nākamo bultu. Viņam patika darboties ar nazi. Patika, kā asmens šķeļ sev ceļu cauri kokam, patika arī, cik uzmanīgi viņam nācās ieslīpi pavērsto nazi vadīt starp mizu un koku, lai nesabojātu bultu. Tobiasam Iversenam bija zelta rokas; visvairāk uzslavu viņš saņēma mākslas un kokapstrādes stundās. Pārējos priekšmetos viņam bija tikai viduvējas atzīmes, jo īpaši matemātikā, bet viņam patiesi bija talants, darbojoties ar rokām. Un norvēģu valodā. Tobiasam Iversenam ļoti patika lasīt grāmatas. Labu laiku viņš deva priekšroku fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanram, bet tad pagājušajā gada rudenī viņiem sāka mācīt forša, jauna norvēģu valodas skolotāja Emīlija, kura skaļi smējās un kurai bija daudz vasaras raibumu; reizēm likās, ka viņa nemaz nav skolotāja, bet gan patiešām jauka lielā meitene, kuras vadītās stundas vienmēr bija neticami aizraujošas. Un tas bija pavisam citādāk nekā ar viņu iepriekšējo skolotāju, kura tikai… ja tā padomā, viņš nespēja atsaukt atmiņā neko no tā, ko viņi bija darījuši viņas stundās. Emīlija viņam iedeva garu sarakstu ar grāmatām, kas, viņasprāt, viņam būtu jāizlasa. Viņš bija gandrīz pabeidzis lasīt “Mušu pavēlnieku”, kas bija viena no viņas ieteiktajām grāmatām, un tagad apjauta, cik ļoti viņš gaidīja brīdi, kad ies mājās un varēs turpināt lasīt grāmatu gultā. Nu, viņš ilgojās palasīt gultā; viņš nerāvās doties mājās. Lai gan oficiāli Tobiass Iversens bija tikai trīspadsmit gadus vecs, dziļi sirdī viņš bija daudz vecāks un bija pieredzējis lietas, kas bērnam nebūtu jāzina. Viņš bieži domāja par aizbēgšanu: salikt to mazumiņu, kas viņam piederēja, mugursomā un mesties plašajā pasaulē, prom no drūmajām mājām, taču tas bija nepiepildāms sapnis. Uz kurieni gan viņš ietu? Viņš bija iekrājis nedaudz dzimšanās dienās un Ziemassvētkos iedāvinātās naudas, taču ar to nepietika, lai ceļotu, un, vispār, viņš taču nevarēja atstāt savu mazo brāli. Kurš par viņu parūpēsies, ja ne Tobiass? Bez aizķeršanās aizslidinādams naža asmeni zem koka mizas, viņš apmierināti pasmaidīja, kad izdevās nošķelt garu strēmeli vienā gabalā, un mēģināja domāt par kaut ko citu.
Nez, kur Torbens kavējās? Tobiass palūkojās meža virzienā, taču daudz nesatraucās. Viņa mazais brālis bija zinātkārs puika, kas noteikti uzdūries kādai interesantai sēnei vai skudru pūznim.
“Kāpēc mēs nešaujam kristiešu meitenes?”
Tobiasam sanāca smiekli. Bērni, eh, tik nevainīgi; neko viņi nezināja; viņi spļāva ārā visu, kas tiem ienāca prātā. Viss bija gluži pretēji Tobiasa klasē vai skolas spēļu laukumā, kur vajadzēja uzmanīties, ko saka un domā, lai nekādā gadījumā nepieļautu, ka tas atšķiras no vairākuma viedokļa. Tobiass bija redzējis, kā tas notiek, ne vienu reizi vien. Tas bija tāpat kā “Mušu pavēlniekā”. Tiklīdz tu izrādīji vājumu, tā tūliņ tiki iezīmēts par upuri. Tagad viņš uztraucās par sporta stundām; par laimi, viņš bija sportisks, ātri skrēja, lēca tālu un augstu un bija prasmīgs futbolists. Problēma bija viņa sporta tērps. Daži no jaunajiem zēniem, kas bija pārcēlušies uz šejieni no Oslo, ieradās ar citādu attieksmi un kaudzi naudas. Tagad visam bija jābūt Adidas vai Nike, vai Puma, vai Reebok, un pēdējā laikā Tobiasam nācās uzklausīt pārīti nicīgu komentāru par viņa vienkāršajiem apaviem un šortiem, sporta biksēm un vecajiem T krekliem, kas bija bez vajadzīgā logotipa vai stila. Laimīgā kārtā bija vēl kas svarīgāks – vai tu patiki meitenēm. Ja meitenēm tu patiki, tad visiem bija vienalga, kāds bija tavs sporta tērps vai cik tu biji gudrs, vai kādu mūziku tu klausījies, un meitenēm patika Tobiass Iversens. Ne tikai tāpēc, ka viņš bija labā formā, bet arī tāpēc, ka viņš bija ļoti jauks puisis. Tāpēc fakts, ka viņa futbola zābakiem bija tikai viena strīpa un pazolēs caurumi, nebija no svara.
Kristiešu meitenes. Baumas aizsākās uzreiz, kad nepazīstamie ļaudis ievācās vecajā fermā netālu no Litjonas, kas ilgu laiku bija stāvējusi tukša. Viņi bija pamatīgi atjaunojuši ēku; tagad tā izskatījās pilnīgi citādi, un visiem tas likās ļoti aizdomīgi. Daži vietēji bija domājuši, ka jaunpienācēji pieder pie Brunstādas kristīgās baznīcas, tomēr tas bija aplam: izrādījās, ka viņi agrāk bijuši Brunstādas kristīgās baznīcas biedri, bet tad nolēmuši nepiekrist tās sludinātajam un izveidojuši paši savu reliģiju vai, vienalga, kā to sauc. Visiem šķita, ka daudz par viņiem zina, tomēr patiesībā neviens neko daudz par jaunpienācējiem nezināja; izņemot to, ka bērni, kas tur dzīvoja, negāja skolā, ka visi tur bija ļoti kristīgi un viss bija par Dievu. Tobiass priecājās par viņu ierašanos; pavisam ātri viņš bija sapratis, ka, tiklīdz cilvēki sāka komentēt viņa drēbes vai vispār viņa nabadzīgumu, to vien vajadzēja, kā iesākt runāt par kristiešu meitenēm, žviukt!, lai visi aizmirstu par dizaineru zīmoliem. Vienu dienu pēc sporta stundas, lai tikai apklusinātu divus jaunos puišus no Oslo, viņš pat bija samelojis, ka esot viņas redzējis, un tas bija perfekti nostrādājis. Viņš sacerēja pasaciņu par meitenēm dīvainās drēbēs ar gandrīz mirušām acīm, kā viņas bija dzinušas viņu prom. Protams, ka tas bija stulbi darīts, jo viņš personīgi nepazina nevienu no kristiešu meitenēm un viņam pat nebija viedokļa par viņām, bet ko citu viņš varēja darīt?
Tobiass nolika nazi un paskatījās rokas pulkstenī. Brālis bija prom jau kādu laiku, un tagad viņš sāka raizēties. Tas nebija tāpēc, ka viņiem būtu jāiet mājās: viņiem nebija noteikts mājās nākšanas laiks, neviens nepievērsa uzmanību tam, vai viņi bija vai nebija mājās. Tobiass tikai cerēja, ka ledusskapī būs kaut kas ēdams, lai varētu brālim iedot vakariņas. Viņš pats bija apguvis, kā veicami gandrīz visi mājas darbi. Viņš mācēja nomainīt gultas veļu, lietot veļas mašīnu, sakārtot brāļa skolas somu; īstenībā viņš tika galā ar gandrīz visu, izņemot pārtikas iegādi, – viņš negribēja pārtikai tērēt savu naudu, tas, viņaprāt, nebūtu godīgi – tomēr lielākoties virtuves skapīšos varēja atrast nedaudz ēdamā, ātrās pagatavošanas zupas vai mazliet maizes un ievārījuma. Parasti viņiem pietika.
Viņš iedūra bultu zemē blakus celmam un piecēlās kājās. Ja viņi gribēja vēl paspēt medīt bizonus augšup pie Rundvānas, tad bija pēdējais laiks sākt kustēt. Viņš priecājās, ja vismaz skolas dienās izdevās brāli nolikt gulēt vēl pirms deviņiem. Tas nāca par labu brālim un viņam pašam, jo, tā kā viņi abi dzīvoja vienā istabā bēniņos, tad pēc brāļa aizmigšanas viņš izbaudīja pāris stundas savā nodabā pie lasāmlampas.
“Torben?” viņš iesaucās.
Tobiass devās mežā tajā pašā virzienā, kurā pazuda bulta un viņa brālis. Vējš bija pieņēmies spēkā, un viņam visapkārt čaukstēja lapas. Viņam nebija bail, viņš šeit bija neskaitāmas reizes staigājis viens pats vēl negantākā vējā un daudz sliktākos laikapstākļos. Viņam patika, kad daba bija valdonīga un lika visam trīcēt, bet viņa brālis bija bailīgāks.
“Torben? Kur tu esi?”
Viņš atkal sajutās nelāgi par to, ko bija sastāstījis par kristiešu meitenēm. Viņš bija samelojis, sacerējis pasaciņas zēnu ģērbtuvē. Viņš nolēma, ka drīzumā dosies ekspedīcijā līdzīgi kā pieaugušo nepieskatītie puiši “Mušu pavēlniekā”. Izlavīsies, paķers šo to ēdamu, kā arī kabatas lukturīti un aizlaidīs uz Litjonu. Viņš zināja ceļu uz turieni. Pats personīgi pārliecināsies, vai tas, ko saka par jauno fermu un sētu, un visu pārējo, ir taisnība. “Aizraujoši un izglītojoši” – viņš piepeši atcerējās viņa iepriekšējās norvēģu valodas skolotājas iecienītāko frāzi; viss viņiem ieplānotais vienmēr bija aizraujošs un izglītojošs, tāpēc viņiem vajadzēja mierīgi sēdēt un klausīties, bet tā nekad nebija, stundas nekad nebija aizraujošas, un bija ļoti apšaubāms, ka tās bija kaut mazliet izglītojošas, jo viņš nespēja atcerēties neko, ko būtu tajās iemācījies. Tad viņam atmiņā atausa vectēva teiktais, kad viņi reiz braukāja vecajā, sarkanajā Volvo: ne visi cilvēki ir radīti bērnu audzināšanai, ne visi ir dzimuši vecāku lomai. Tas lika viņam aizdomāties: varbūt ar skolotājiem bija līdzīgi? Ka dažiem labāk nevajadzētu mācīt, kas arī izskaidrotu skolēnu nomāktās sejas katru reizi, kad viņi ienāca klasē.
Viņa pārdomas iztraucēja krūmu čabēšana priekšā. Viņa brālis piepeši parādījās kā no zila gaisa; viņa seja bija savilkta dīvainā izteiksmē un uz biksēm bija liels, slapjš pleķis.
“Torben? Kas noticis?”
Brālis paskatījās viņā ar neko neredzošām acīm.
“Tur mežā karājās pavisam vientuļš eņģelis.”
“Ko tu runā?”
“Tur mežā karājās pavisam vientuļš eņģelis.”
Tobiass apskāva brāli un juta, ka mazais puika joprojām trīc.
“Torben, vai tu to tikko izdomāji?”
“Nē. Viņa tur ir.”
“Parādīsi man, lūdzu?”
“Viņai gan nav spārnu, bet viņa noteikti ir eņģelis.”
“Parādi man,”Tobiass nopietni teica un viegli pastūma brāli sev pa priekšu cauri egļu zariem.

13. nodaļa
Mīa Krīgere sēdēja uz akmens un pēdējo reizi vēroja saulrietu pār Hitru.
Septiņpadsmitais aprīlis. Vēl tikai viena diena. Rīt viņa pievienosies Sigrīdai.
Viņa bija nogurusi. Tas nebija tas nogurums, kad vajadzēja izgulēties, lai justos labāk, viņa bija nogurusi no visa. No dzīves. No cilvēces. No visa, kas bija noticis. Viņa bija atradusi mazliet sirdsmiera, bet tad Holgers parādīja fotogrāfijas no mapes, un tūlīt pēc viņa aizbraukšanas viņu atkal pārņēma tā sajūta. Tā pretīgā sajūta.
Ļaunums.
Viņa iedzēra no līdzi paņemtās pudeles un uzvilka adīto cepuri zemāk pāri ausīm. Laiks bija palicis daudz aukstāks; šis tomēr nebija vis nekāds agrais pavasaris. Tas bija visus piemuļķojis ar savu agro nākšanu. Mīa priecājās, ka varēja sasildīties ar pudeli. Viņa savu pēdējo dienu bija iedomājusies citādāku. Savās pēdējās divdesmit četrās dzīves stundās viņa bija gribējusi tik daudz ko piedzīvot un redzēt. Putnus, kokus, jūru, gaismu. Uz vienu dienu mest mieru sevis zāļošanai, lai varētu vēl pēdējo reizi sajust lietas, apzināties sevi. Bet nekas no tā nebija izdevies. Pēc Holgera aizbraukšanas viņas vēlme notrulināt savas maņas bija kļuvusi tikai spēcīgāka. Viņa dzēra vēl vairāk. Rija tabletes. Pamodās, pat nezinādama, ka bija aizmigusi. Aizmiga, pat nezinot, ka bijusi nomodā. Viņa bija apsolījusi sev, ka mapes saturs viņai neko daudz nenozīmēs. Protams, ka tas bija muļķīgi, – vai viņai jelkad bija izdevies distancēties no jebkā, kas saistīts ar šādām lietām? Tas bija viņas darbs. Nu, varbūt citiem tas bija darbs, taču ne Mīai Krīgerei. Katra izmeklētā lieta atstāja viņā ļoti dziļas pēdas. Tās iespiedās viņas dvēselē, it kā tas būtu viņas stāsts, it kā viņa būtu upuris. Nolaupīta, izvarota, piekauta ar dzelzs stieni, dedzināta ar cigaretēm, pārdozējusi, tikai sešus gadus veca, pakārta mežā ar lecamauklu.
Kāpēc uz skolas grāmatām nebija Paulīnes Olsenas vārds un uzvārds?
Ņemot vērā, ka viss pārējais bija izplānots līdz vissīkākajai detaļai?
Nolādēts.
Viņa centās izdzēst mazās kokā pakārtās meitenītes tēlu no prāta, bet nespēja beigt par to domāt. Tas šķita tik nedabisks. Tik teatrāls. Gluži kā spēle. Kā sava veida ziņojums. Bet ziņojums kam? Viņas atradējam, lai kas tas arī nebūtu? Policijai? Viņa bija pārskatījusi savas atmiņas krustu šķērsu, meklējot, vai personvārds Toni bija pieminēts kādā citā viņas izmeklētā lietā, taču bez panākumiem. Šis bija tieši tāds uzdevums, ar ko Mīa kādreiz būtu izcili tikusi galā, bet tagad šķita, ka viņa vairs nespēj funkcionēt. Un tomēr tur kaut kas bija, kaut kas nelika viņai mieru, un tas viņu tracināja. Mīa vēroja sauli nogrimstam jūrā un pūlējās koncentrēties. Ziņojums? Policijai? Veca lieta? Neatrisināta lieta? Paldies Dievam, viņas karjerā nebija daudz neatrisinātu lietu.Tik un tā dažas no tām joprojām nedeva viņai mieru. Bagāta, paveca dāma tika atrasta mirusi savā dzīvoklī Bogstadveinā, bet viņiem nebija izdevies pierādīt, ka tā bijusi slepkavība. Personīgi Mīai nebija nekādu šaubu, ka vecās sievietes nāvē vainojama viena no viņas meitām. Šajā lietā, cik viņa spēja atcerēties, nefigurēja vārds Toni. Pirms dažiem gadiem viņi palīdzēja Ringerikes policijai pazudušas personas meklēšanā. No dzemdību nodaļas bija pazudis mazulis, kāds zviedru vīrietis bija uzņēmies atbildību par notikušo un izdarījis pašnāvību, tomēr mazulis tā arī netika atrasts. Par spīti Mīas centieniem saglabāt lietas “aktīva izmeklēšana” statusu, tā tika pievienota neatrisinātajām lietām. Arī šajā lietā nebija neviena Toni, vismaz viņa nespēja atcerēties. Paulīne. Sešus gadus veca. Pagaidi – vai tad mazulis nebija pazudis pirms sešiem gadiem? Mīa iztukšoja pudeli un ļāva skatienam gremdēties horizontā, mēģinot ieskatīties dziļi sevī. Atskatīties atpakaļ. Tur kaut kas bija. Viņa gandrīz spēja to sajust. Tomēr tas neizdevās.
Sasodīts.
Mīa rakņājās pa bikšu kabatām, meklējot tabletes, bet nevienu neatrada. Viņa bija aizmirsusi tās paņemt līdzi. Tagad tabletes bija sarindotas uz viesistabas galda. Visas pāri palikušās. Tur bija pietiekami daudz. Visas bija gatavas lietošanai. Viņa bija iecerējusi nogaidīt līdz rītausmai, kad ausīs saule. Viņa bija domājusi, ka labprātāk dotos prom gaismā; ja aizietu, kad ir tumšs, tad arī nonāktu tumsā, – taču pašlaik viņai bija vienalga. Tagad tikai sagaidīt, kad pulkstenis būs pāri pusnaktij. Kad septiņpadsmitais aprīlis kļūs par astoņpadsmito.
Nāc pie manis, Mīa, nāc!
Šie pēdējie mirkļi nebija tādi, kā viņa bija iecerējusi. Viņa piecēlās kājās un dusmīgi iesvieda tukšo pudeli jūrā. Viņa to acumirklī nožēloja: nedrīkst piesārņot; tas bija likums, ko viņa ievēroja kopš bērnības. Skaistais dārzs. Viņas vecāki. Vecmāmiņa. Labāk būtu uzrakstījusi ziņojumu un ielikusi to pudelē. Savas pēdējās stundas šajā pasaulē būtu aizvadījusi, paveicot ko cēlu. Palīdzējusi kādam. Atrisinājusi lietu. Viņa gribēja doties atpakaļ uz māju, bet kājas vairs neklausīja. Viņa nekustējās ne no vietas un nosalusi stāvēja uz akmeņiem, aplikusi rokas sev apkārt.
Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Paulīne. Nē, nav Paulīne. Toni J. W. Smith.
Pie velna!
Mīa Krīgere piepeši pamodās. Tāpat arī viņas galva, viņas kājas, viņas rokas, viņas asinis, viņas elpa un viņas maņas.
Toni J. W. Smith.
Bet, protams. Protams. Protams. Ak, dievs, kā gan viņa to agrāk nebija pamanījusi? Tas taču bija acīmredzams. Skaidrāks par skaidru. Mīa skrēja uz māju – viņa tumsā paklupa, bet atguva līdzsvaru – , ar joni ieskrēja dzīvojamā istabā, durvis atstādama vaļā. Viņa metās uz virtuvi. Viņa notupās pie skapīša zem virtuves izlietnes un sāka pārmeklēt atkritumu spaini. Viņa taču to izmeta šeit, vai ne? Mobilo telefonu, ko viņš bija atstājis.
Gadījumā, ja tu pārdomā.
Atradusi atkritumu spainī mobilo telefonu, viņa centās atrast papīra strēmeli, kas bija piestiprināta pie telefona. Dzeltena Post-it līmlapiņa ar PIN kodu un Holgera telefona numuru. Viņa atgriezās dzīvojamā istabā un ieslēdza mobilo, tagad viņai bija grūti apvaldīt nepacietību. Ar trīcošiem pirkstiem viņa ievadīja kodu uz mazā ekrāna. Protams. Protams. Nebija jau nekāds brīnums, ka viss nesakrita. Visam bija jāsakrīt. Un viss sakrita. Toni J. W. Smith. Protams.
Viņa bija tāda muļķe.
Mīa ievadīja Holgera telefona numuru un nepacietīgi gaidīja, kad viņš atbildēs. Viņas zvans tika pāradresēts uz balss pastu, taču viņa zvanīja vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz, kamēr sarunas otrā galā izdzirdēja Holgera miegpilno balsi.
“Mīa?” Holgers nožāvājās.
“Es sapratu,” Mīa noteica gluži bez elpas.
“Ko tu saprati? Cik ir pulkstenis?”
“Kāda starpība? Es sapratu.”
“Ko tad?”
“Toni J. W. Smith.”
“Vai tiešām? Kas tas ir?”
“Manuprāt, J. W. ir saīsinājums no Joahima Viklunda. Zviedru tautības aizdomās turamais Hēnefosas lietā. Atceries?”
“Protams, ka atceros,” Munks nomurmināja.
“Savukārt, Toni Smith,” Mīa turpināja. “Man liekas, ka tā ir anagramma: It’s not him. Joahims Viklunds bija nevainīgs. Holger, tas ir tas pats noziedznieks; no Hēnefosas lietas.”
Munks ilgu laiku klusēja. Mīa teju spēja saklausīt, kā ritentiņi griežas viņa smadzenēs. Viņas teorija bija tik neparasta, ka tai bija grūti noticēt. Bet tā noteikti bija anagramma.
“Tu nepiekrīti?” Mīa jautāja.
“Tas ir neprāts,” Munks galu galā noteica. “Trakākais ir tas, ka, manuprāt, tev ir taisnība. Tātad, vai tu brauksi?”
“Jā,” Mīa atbildēja. “Taču es uzņemos tikai šo lietu. Un tad uzsāku darbu. Man ir citas lietas darāmas.”
“Saprotams. Tas ir tavs lēmums,” Munks teica.
“Vai mēs esam atpakaļ Mariboesgātes ielā?”
“Jā.”
“Es izlidošu rītdien.”
“Lieliski. Uz tikšanos.”
“Labi.”
“Brauc uzmanīgi, labi?”
“Holger, es vienmēr esmu uzmanīga.”
“Tu nekad neesi uzmanīga, Mīa.”
“Ej ratā, Holger.”
“Es arī tevi mīlu, Mīa. Prieks tevi atkal dzirdēt. Līdz rītdienai.”
Mīa nospieda sarunas pārtraukšanas pogu un kādu brīdi stāvēja ar piesardzīgu smaidu uz lūpām. Tagad viņa bija mierīga, viņa iegāja dzīvojamā istabā un paskatījās uz tabletēm, ko bija salikusi rindā uz galda.
Nāc pie manis, Mīa, nāc.
Savā prātā viņa atvainojās dvīņu māsai. Sigrīdai nāksies vēl nedaudz pagaidīt. Mīai Krīgerei vispirms bija darbs darāms.

II

14. nodaļa
Gabriels Merks gaidīja tikšanos Mariboesgātes ielā un jutās nedaudz nervozi. Cik viņam bija zināms, Oslo policijas galvenā pārvalde atradās Grenlannē, tāpēc viņš bija domājis, ka dosies uz turieni, tomēr tā nenotika. Viņš bija saņēmis īsu teksta ziņojumu. Dodies uz Mariboesgātes ielu. Paņems tevi 11os. Bez nosūtītāja vārda. Nekā. Patiešām savādi. Ja tā padomā, visa nedēļa bija izvērtusies savāda – pat nosacīti izklaidējoša – , taču Gabrielam Merkam joprojām nebija īsti skaidrs, uz ko viņš parakstījies.
Darbs. Viņam līdz šim vēl nebija bijis tādas dzīves pieredzes. Atskaitīties priekšniekam. Strādāt komandā. Pievienoties reālajai pasaulei. Celties no rīta. Kļūt par atbildīgu sabiedrības locekli. Šim divdesmit četrus gadus vecajam cilvēkam tā bija gluži jauna pieredze.
Gabrielam Merkam patika naktī būt nomodā, kad visa pārējā pasaule gulēja. Tad bija daudz vieglāk domāt. Kad ārā bija tumša nakts un vienīgā gaisma plūda no spilgtajiem ekrāniem viņa guļamistabā. Guļamistaba varētu būt nedaudz pārspīlēts apzīmējums. Gabrielam Merkam neparko negribējās atzīt, ka viņš vēl aizvien dzīvo mājās. Jā, viņam bija pašam sava ieeja un pašam sava vannas istaba, tomēr šajā pašā mājā dzīvoja arī viņa māte. Tas nepavisam nebija patīkami, un tajos retajos brīžos, kad viņš satika jaunus cilvēkus vai uzskrēja virsū saviem skolas laika draugiem, par to netika runāts. Tā jau nebija arī nekāda problēma. Viņš pazina vairākus hakerus, kuri darīja to pašu. Kuri joprojām dzīvoja mājās. Un tomēr. Taču pavisam drīz viss mainīsies. Pilnīgi neplānoti. Viss notika nedaudz par ātru. Vai arī tas bija tas, ko viņš visu savu mūžu bija gaidījis? Tikai pirms septiņiem mēnešiem viņi bija iepazinušies internetā, un tagad viņa bija stāvoklī. Viņi meklēja vietu, kur dzīvot abiem kopā, un tagad viņš stāvēja uz ielas, jo bija dabūjis darbu policijā. Gabriels Merks nekad nebija domājis, ka būtu ļoti labs kādā jomā, izņemot datorus, – tur bija tikai nedaudzi, kas bija labāki par viņu. Skolā viņš turējās savrup. Sarka ikreiz, kad viņam tuvojās meitene, lai uzaicinātu kaut kur piedalīties. Sestajā klasē viņš pa vakariem sēdēja mājās, kamēr pārējie klasesbiedri līdz nemaņai piedzērās Trivānā. Pabeidzot sesto klasi, viņš bija pierakstījies uz datorkursiem, bet ne reizi uz tiem neaizgāja. Kāda gan jēga? Viņš jau tāpat zināja visu.
Viņš nervozi paskatījās visapkārt, tomēr neizskatījās, ka kāds nāktu viņam pretī. Varbūt tas bija joks? Strādāt policijā? Sākotnēji viņš bija domājis, ka viņa kiberdraugi nes viņu cauri. Viņš pazina dažus, kuriem šāds joks liktos ļoti smieklīgs. Satracināt cilvēkus. Ielauzties viņu medicīniskās informācijas reģistrā. Ielauzties advokātu biroju datorsistēmā. Nosūtīt svešiniecēm ziņojumus, paziņojot, ka viņas ir stāvoklī. Viltoti paternitātes paziņojumi. Radīt pēc iespējas lielāku haosu. Gabriels Merks nebija no tiem hakeriem, taču viņš daudzus tādus pazina. Bija pilnīgi iespējams, ka kāds ar viņu dzen jokus, tomēr viņam tā nelikās. Vīrietis, kas viņam piezvanīja, likās ļoti uzticams. Viņi bija uzzinājuši par viņu no Lielbritānijas Valdības sakaru pārvaldes. MI6. Izlūkošanas dienesta. Tāpat kā liela daļa viņa paziņu arī Gabriels Merks bija izmēģinājis savu laimi ar Canyoucrackit?, kas bija pagājušajā gada rudenī internetā ievietots uzdevums. Parastajiem cilvēkiem tas bija šķietami neuzlaužams kods. Simts sešdesmit skaitļu un burtu pāri ar spriedzi papildinošu pulksteni, kas skaita, cik daudz laika vēl atlicis. Viņš gan nebija pirmais, kas to atrisināja, taču viņš nebija arī palicis tālu iepakaļ. Pirmais bija krievs, melnais hakeris, kas bija uzlauzis kodu tikai pāris stundas pēc tā augšupielādēšanas tīklā. Gabriels Merks zināja, ka krievs nebija uzlauzis pašu kodu, viņš bija uzlauzis tikai canyoucrackit.co.uk tīmekļa vietni, atradis HTML datni, kurā vajadzēja būt atrisinājumam, un veicis apgrieztu programmas koda analīzi. It kā iespaidīgi, bet tā nebija izaicinājuma būtība.
Gabriels Merks uzreiz bija pamanījis, ka tas ir mašīnkods X86, kas izmanto RC4 algoritmu. Atrisinājums nebūt nenāca viegli – koda veidotāji bija ievietojuši dažādus šķēršļus, piemēram, paslēpuši datu bloku PNG datnē, tādējādi ar skaitļu atšifrēšanu vien nebija līdzēts, taču par spīti visam viņš tika galā pāris nakšu laikā. Brīnišķīgs izaicinājums. Savukārt pats atrisinājums nemaz nebija tik aizraujošs. Izrādījās, ka izaicinājums ir Valdības sakaru pārvaldes, kas ir daļa no Lielbritānijas izmeklēšanas dienesta, sabiedrisko attiecību kampaņa, pārbaudes darbs, darba pieteikums. Ja tu spēj uzlauzt šo kodu, tad tu esi pietiekami spējīgs, lai strādātu pie mums.
Viņš bija iesniedzis savu vārdu un uzvārdu un izskaidrojis koda uzlaušanas gaitu. Kāpēc gan ne? Varēja jau arī izskaidrot. Atbildē viņš bija saņēmis draudzīgu apstiprinājumu, ka, jā, viņa atrisinājums bija pareizs, taču diemžēl tikai britu pilsoņi varēja pieteikties darbam dienestā.
Gabriels Merks vairs par to nebija domājis. Līdz tam brīdim, kad pagājušajā piektdienā bija iezvanījies viņa mobilais. Šodien bija ceturtdiena, un te nu viņš stāvēja ar savu datoru zem rokas, gaidīja tikšanos ar svešinieku pirms nezināma darba sākšanas. Darbs policijā.
“Gabriels Merks?”
Gabriels gandrīz salēcās un apgriezās riņķī.
“Jā?”
“Sveiki, mani sauc Kims.”
Vīrietis, kas viņu uzrunāja, pasniedza roku. Gabrielam nebija ne jausmas, no kurienes viņš bija uzradies; viņš izskatījās pavisam parasts, varbūt tāpēc. Viņš bija gaidījis zilas bākugunis un sirēnas vai formas tērpu, nu, vai vismaz skarbu balss toni, bet šis vīrietis viņa priekšā varēja būt jebkurš. Viņš bija teju neredzams. Parastas bikses, parastas kurpes un parasts džemperis, kura krāsas nekādā veidā neizcēlās pūlī, un tad pār Gabrielu nāca apjausma, ka tieši tā arī bija domāts. Viņš bija policists civildrēbēs. Viņš bija apmācīts iejukt pūlī. Neizcelties. Pēkšņi parādīties no zila gaisa.
“Lūdzu, sekojiet man. Šajā virzienā,” teica vīrs vārdā Kims un pārveda Gabrielu pāri ielai uz dzeltenu biroja ēku.
Pie ārdurvīm policists izņēma karti un ievadīja kodu. Durvis atvērās. Gabriels sekoja vīrietim liftā: tā pati kārtība, arī lai izmantotu liftu bija nepieciešama karte. Gabriels paslepus vēroja vīrieti ievadām liftā kodu. Viņš nezināja, ko teikt un vai vispār vajag kaut ko teikt. Viņam nekad nav bijusi nekāda darīšana ar policiju. Un viņš nebija braucis liftā, kam vajadzīgs kods. Policists vārdā Kims izskatījās pilnīgi mierīgs, it kā viņš to darītu visu laiku. Satiktu jaunus, nepazīstamus kolēģus uz ielas. Ievadītu liftos kodu. Abi vīrieši bija vienāda auguma, taču policists bija slaidākas uzbūves un, par spīti savai neredzamībai, lieliskā formā. Viņam bija īsi, tumši mati, un viņš nebija kādu laiku skuvies. Gabriels nemācēja teikt, vai tas bija darīts ar nodomu vai vīrietim vienkārši nebija tam laika. Viņš negribēja blenzt, tomēr ar acs kaktiņu pamanīja, kā policists apspiež nelielas žāvas, tad jau laikam tiešām laika trūkums. Garas dienas. Droši vien, ka liela darba slodze.
Lifts apstājās trešajā stāvā, un policists izkāpa ārā pirmais. Gabriels sekoja viņam pa garu koridoru līdz viņi nonāca pie kārtējām ar tastatūras paneli aprīkotām durvīm, kurām bija nepieciešama karte. Nekur nebija nekādu izskaidrojošu norāžu. Nekur nebija uzraksta “Policija” vai saraksti ar jebkādu citu organizāciju nosaukumiem. Pilnīga anonimitāte. Vīrietis atvēra pēdējās durvis, un viņi bija klāt. Biroja telpas nebija lielas, bet tās bija plašas un gaišas. Pāris rakstāmgaldu, kas bija sabīdīti kopā atvērtā plānojuma birojā, šur un tur dažas mazākas atsevišķas telpas, lielākā daļa bija ar stikla sienām, citas bija ar aizvilktām žalūzijām. Neviens īsti nepievērsa uzmanību abiem tikko ienākušajiem vīriešiem: katrs bija iegrimis savā darbā.
Gabriels sekoja policistam cauri atvērtā plānojuma birojam uz mazāku telpu. Viena no tām ar stikla sienām. Viņš būs labi redzams, bet viņam vismaz būs pašam savs kabinets.
“Šis būs tavs kabinets,” Kims teica, palaizdams Gabrielu pa durvīm iekšā pa priekšu.
Kabinets bija pieticīgi mēbelēts. Rakstāmgalds, lampa, krēsls. Viss izskatījās pilnīgi jauns.
“Tu iesniedzi nepieciešamā aprīkojuma sarakstu?”
Gabriels piekrītoši pamāja.
“Tev vajadzēja rakstāmgaldu un lampu no IKEA?”
Tā bija pirmā reize, kad policists vārdā Kims izrādīja kādas emocijas. Viņš piemiedza ar aci un uzsita Gabrielam pa muguru.
“Ē, nē, tur bija vēl daudz citu lietu,” teica Gabriels.
“Es tikai jokojos. Drīz ieradīsies IT puiši. Viņi te visu šodien uzstādīs, lai tu varētu sākt strādāt. Es tev te visu izrādītu un ar visiem iepazīstinātu, bet tā kā mums pēc piecām minūtēm ir sanāksme, tad mums tam nav laika. Vai tu smēķē?”
“Smēķē?”
“Jā, smēķē? Cigaretes?
“Ēm, nē.”
“Lieliski. Mums te nav daudz noteikumu, bet vienu lietu gan vajag ievērot. Kad Holgers Munks iziet ārā uz smēķēšanas terasi, viņam nedrīkst iet līdzi. Holgers Munks tur domā. Tādos brīžos Holgers Munks negrib, ka viņu traucē, vai skaidrs?”
Policists izvilka Gabrielu no viņa jaunā kabineta un norādīja uz terasi. Gabriels ieraudzīja vīrieti, kas, jādomā, bija Holgers Munks, viņa jaunais priekšnieks. Tas pats vīrietis, kas viņam bija piezvanījis un pilnīgi negaidīti piedāvājis darbu. Strādāt policijas labā. Netraucēt priekšnieku, kad viņš smēķē. Nekādu problēmu. Gabrielam nebija ne mazākās vēlmes kādu traucēt vai darīt jebko, kas no viņa nebija prasīts. Piepeši viņš pamanīja Holgeram blakus stāvošo sievieti.
“Oho!” viņš iesaucās.
Viņš bija domājis, ka bija to klusi pateicis pie sevis, taču Kims pagriezās pret viņu.
“Ko?”
“Vai tā ir Mīa Krīgere?”
“Vai tu viņu pazīsti?”
“Ko? Nē, ne jau tā, taču saprotams, ka esmu… Kā lai saka…
Esmu dzirdējis par viņu.”
“Jā, kurš tad nav,” Kims klusi iesmējās. “Mīa ir nepārspējama, par to nav nekādu šaubu. Viņa ir unikāla.”
“Vai tā ir taisnība, ka viņa ģērbjas tikai melnā un baltā?”
Gabriels bija uzdevis jautājumu pavisam negaidīti – viņa ziņkārība bija ņēmusi virsroku – un viņš to uzreiz nožēloja. Tik neprofesionāli. Kā tāds amatieris. Viņš aizmirsa, ka jau bija pieņemts darbā. Kims droši vien domāja, ka viņš ir kaut kāds fans, kas daļēji arī bija taisnība, bet tas nepavisam nebija tāds iespaids, kādu Gabriels Merks gribēja atstāt uz kolēģi pirmajā darba dienā.
Kims viņu īsi nopētīja un tikai tad atbildēja.
“Laikam, es neatceros, ka būtu kādreiz viņu redzējis jebkādas citas krāsas apģērbā. Kāpēc prasi?”
Gabriels viegli pietvīka un uz īsu brīdi blenza grīdā.
“Tāpat vien, es vienkārši lasīju par to internetā.”
“Netici visam, ko lasi,” Kims pasmaidīja un no savas žaketes kabatas izņēma aploksni. “Lūk, tā ir tava karte. Kods ir tava dzimšanas diena, sanāksmju telpa atrodas koridora galā. Mēs sāksim pēc piecām vai desmit minūtēm. Esi laikā.”
Kims piemiedza ar aci, vēlreiz uzsita Gabrielam pa plecu un atstāja viņu vienu pašu mazajā kabinetā.
Gabriels nezināja, ko lai dara. Vai palikt uz vietas vai apsēsties, vai varbūt vienkārši skriet mājās un aizmirst visu, kas noticis? Atrast citu darbu, darīt ko citu. Viņš galīgi nejutās savā ādā. Un kā lai vispār ierodas laikā uz sanāksmi, kas sākas pēc piecām vai desmit minūtēm?
Viņš atvēra aploksni un sev par pārsteigumu uz kartes ieraudzīja savu fotogrāfiju.
Gabriels Merks.
Vardarbīgo noziegumu nodaļa.
Viņš pēkšņi sajutās ļoti lepns. Slepenas durvis. Slepeni kodi. Ekspertu vienības. Un viņš bija te iekšā. Un pati Mīa Krīgere stāvēja ārā uz terases. Viņš nolēma, ka dosies uz sanāksmju telpu pēc dažām minūtēm. Droši vien ierasties agrāk bija labāk nekā kavēties, lai arī ko tas nozīmētu šajā noslēpumainajā vietā.

15. nodaļa
Toms Laurics Larsens, cūku audzētājs no Tangenas, sākumā bija ļoti iebildis pret internetu. Taču, kad brīvajā guļamistabā bija ievācies jaunais palīgstrādnieks Jūnass, viņš bija uzstājis, ka sešdesmit sešus gadus vecajam lauksaimniekam jāierīko platjoslas internets, citādi viņš nestrādāšot. Toms Laurics Larsens bija nikns, kas bija pats par sevi saprotams: nīgrums bija viņa normālais stāvoklis, dzīvē nebija nekā, par ko smaidīt. Un tagad viņam plaušās bija slimība. Iet slimības atvaļinājumā? Kas tās par blēņām? Viņa ģimenē neviens nekad nebija devies slimības atvaļinājumā. Ko tas ārsts-šarlatāns viņam gvelž? Vai viņš gribēja teikt, ka Toms Laurics Larsens netiek galā pats ar savu fermu? Tangenā bija dzīvojuši cūku audzētāji trīs paaudzēs, un neviens no viņiem nekad nebija devies slimības atvaļinājumā vai saņēmis sociālo pabalstu. Tas nebeigsies labi. Bet tad viņam sāka uznākt ģīboņi. Ļoti bieži un kur pagadās. Pēdējo reizi viņš noģība cūkkūtī pie vaļējām durvīm. Nācis pie samaņas, viņš attapās, ka visapkārt ir kaimiņi, cūkas bija izklīdušas pa visu ciematu, un Toms Laurics Larsens tā nokaunējās, ka paklausīja ārsta padomam jau nākamajā dienā. Apmeklēja ārsta vizītes slimnīcā Hamārā. Paņēma slimības lapu. Un ar nodarbinātības aģentūras palīdzību atrada palīgstrādnieku.
Deviņpadsmitgadīgais Jūnass no Stanges bija izcils strādnieks. Tomam Lauricam Larsenam puisis bija uzreiz paticis. Viņš nebija nekāds tur lauksaimnieks-baltrocītis, kas nezina, kas ir smags darbs; nē, šim puisim viss lieliski padevās. Vienīgi tā aizraušanās ar internetu, kura dēļ Tomam Lauricam Larsenam nācās atteikties no kravas mašīnas iegādes. Bet viņš tik un tā bija to ievilcis. Tā deviņpadsmitgadīgā zeļļa dēļ, kas mitinājās brīvajā guļamistabā. Kaut kas par draudzeni Vestlandetā un milzīgiem telefona rēķiniem, un izrādās, ka runāšana internetā esot par velti, viņi varot pat viens otru redzēt, un Dievs vien zina, ko vēl. Ko tad viņš par to visu varēja teikt? Tad nu Telenor bija nosūtījis meistaru no Hamāras, un, nu, jau vairākus mēnešus mazajā fermā bija pieejams internets.
Toms Laurics Larsens vēlreiz piepildīja savu brokastu kafijas krūzi un meklēja Norvēģijas Laukstrādnieku biedrības mājas lapu. Iepriekšējā vakarā viņš bija ātri pārskrējis pāri ļoti interesantam rakstam, bet viņš gribēja to izlasīt kārtīgāk. Pēc Norsvin sanāk, ka kopš 2007. gada Hedmarkā no katriem četriem audzētājiem viens ir pārtraucis nodarboties ar cūku audzēšanu, jo tas vairs neesot ienesīgi. Atlikušajiem cūku audzētājiem piederēja vidēji 53,2 cūkas, lai gan iepriekšējā gadā šis skaitlis bija 51,1. Nebija jābūt ģēnijam, lai saprastu, kas par lietu: lielās fermas palika lielākas, un mazās – izputēja.
Toms Laurics Larsens piecēlās, lai ielietu sev vēl kafiju, bet tad ar krūzi rokās apstājās pie virtuves loga un skatījās, kā no cūku kūts izskrien Jūnass tā, it kā viņam pakaļ dzītos pats nelabais. Kas tad šoreiz puikam atgadījies? Larsens skrēja uz durvju pusi un bija tikko izgājis ārā, kad pagalam nosvīdušais jaunais vīrietis pieskrēja viņam klāt ar slimīgi bālu seju un baiļu pilnām acīm, izskatījās, ka viņš tikko būtu ieraudzījis spoku.
“Kas, pie velna, notiek?” Larsens jautāja.
“Tttttttu, tā irrrrrrrrrr… Kristi- … Kristi- …”
Puisis nevarēja parunāt. Viņš bakstījās un plivinājās rokām kā tāds vājprātīgais. Viņš vilka Larsenu pāri pagalmam ar visām viņa rīta kurpēm kājās un kafijas krūzi rokās. Viņš palaida fermeri vaļā tikai tad, kad abi bija tikuši kūtī un nostājušies pie viena no cūku laidariem. Skats, kas pavērās cūku fermerim, bija tik drausmīgs, ka vēl vairākus mēnešus pēc notikušā viņam bija grūti cilvēkiem pastāstīt, ko tieši viņš redzējis. Viņš nometa krūzi zemē, nemaz nejuzdams kā karstā kafija applaucē augšstilbu.
Viena no cūku mātēm, Kristīne, gulēja aizgaldā beigta. Bet ne visa cūka. Tur bija tikai viņas ķermenis. Kāds bija nozāģējis viņai galvu. Ar motorzāģi. Pilnībā pārzāģējis kaklu pušu. Bezgalvaina cūka. Aizgaldā atradās tikai ķermenis.
“Zvani policijai,” Toms Laurics Larsens vēl paspēja puisim pateikt, un tā bija pēdēja lieta, ko viņš atcerējās pirms samaņas zaudēšanas.
Šoreiz tas nebija viņa plaušu vainas dēļ.

16. nodaļa
Sāra Kīse sēdēja advokāta biroja pieņemšanas telpā Tojenā un ar katru mirkli kļuva aizvien nepacietīgāka. Viņa advokātam bija skaidri pateikusi, ka negrib neko dzirdēt par sava mirušā vīra īpašumu. Kas tas vispār bija par mantojumu? Vēl kāds bērns no citām sievietēm? Vēl vairāk parādu piedzinēju vēstuļu, kurās tie pieprasa naudu un draud ar viņas īpašuma atsavināšanu? Sāra Kīse nebija perfekts cilvēks, absolūti nē, taču salīdzinājumā ar savu mirušo vīru viņa bija svētā. Dzemdēt bērnu no tā neveiksminieka bija nepiedodama kļūda. Viņa par to kaunējās gan tolaik, gan tagad. Viņai nebija gana ar to, ka viņa dāvāja viņam bērnu, viņa arī apprecēja viņu. Dievs, žēlīgais, kāda viņa gan bija muļķe! Viņš bija viņu apbūris; viņa atcerējās, kā pirmo reizi ieraugot viņu bārā Grenlannē, viņš nebija viņai uzreiz iepaticies, bet viņa bija tik kusla. Viņš pirka viņai alu, dzērienus… jā, viņa toreiz bija muļķe, bet kas par to? Tagad tas viss bija beidzies. Meitu viņa mīlēs vienmēr, bet negribēja ne dzirdēt par to stulbeni. Kad viņš vispār bija braucis pie viņas? Kad viņam vajadzēja naudu. Aizņēmumu kārtējam projektam. Viņš bija teicis, ka ir celtnieks, taču nekad nebija strādājis stabilā darbavietā vai uzsācis pats savu biznesu. Nē, nekā tamlīdzīga: bez jebkādiem konkrētiem plāniem, nekādu ambīciju, tikai gadījuma darbi šeit un tur, tā bija nožēlojama iztikšana. Un viņš vienmēr nāca mājās, smaržodams pēc citām sievietēm. Pat nepapūlējās ieiet dušā, pirms ieslīdēja viņas svaigi mazgātajos palagos. Sārai Kīsei metās nelabi par to tikai iedomājoties vien, bet nu tas bija beidzies. Viņš bija nokritis no desmitā stāva vienā no tām jaunajām augstceltnēm pie Operas. Viņa pieņēma, ka viņš tur bija pieņemts kādā darbā, kur, bez šaubām, maksā skaidrā naudā, kā jau viņam tas ierasts, kārtējais gadījuma rakstura nakts darbs.
Sāra Kīse smīnēja, kad iedomājās, cik tas noteikti bija briesmīgi, krist desmit stāvus lejup būvlaukumā; izdzirdējusi jaunumus, viņa bija līksmi ieķiķinājusies. Piecdesmit metru kritiens pretī nāvei? Tā viņam arī vajadzēja; viņš droši vien kritiena laikā bija ārkārtīgi pārbijies. Nez, cik ilgs ir tāds kritiens? Astoņas, desmit sekundes? Lieliski.
Aizkaitināta viņa pavērās pieņemšanas telpas sienas pulkstenī un tad uz advokāta kabineta durvīm. “Nē, nē, nē,” viņa bija teikusi, kad viņš bija piezvanījis, “Es neko negribu dzirdēt par to idiotu,” bet glumais advokāts bija uzstājis. Visi viņi ir krāpnieki, visi bez izņēmuma. Viņas dzīvē vīriešu vairs nebūs, ja nu vienīgi kāds no viņiem ir kroņprincis, bet, iespējams, arī tad nē. Viņai vīriešu vairs nevajadzēja. Tikai viņa pati un meita, nu jau viņu mazajā, jaunajā dzīvoklī Karlā Bernerā. Perfekti. Zem dūnu segas vienīgi viņas pašas smarža, nevis piecdesmit citi lēti parfīmi, kas sajaukušies ar sliktu elpu. Kāpēc viņa vispār bija piekritusi atnākt? Viņa taču teica nē, vai tad nē? Vai tad tas nebija tas, ko viņi mācīja Sociālā dienesta piedāvātajos kursos? “Saki nē, saki nē, uzcel ap sevi apli, tu esi pati sev vislabākais draugs, tev neviena cita nevajag. Nē, nē, nē, nē.”
“Sāra? Sveicināti. Paldies, ka atnācāt.”
Izmanīgais advokāts ar pāri plikajam galvvidum pārķemmētajiem matiem izbāza savu galvu pa durvīm un aicināja viņu iekšā. Viņš viņai atgādināja mazu pelīti. Vārīgu, ar mazām actiņām un uzrautiem pleciem. Nē, nevis pelīti, bet gan žurku. Pretīgu un gļēvu kanalizācijas žurku.
“Es teicu nē,” Sāra teica.
“Es zinu,” kanalizācijas žurka lišķēja. “Un tāpēc esmu vēl jo pateicīgāks, ka ieradāties. Redziet, izrādās, ka …”
Viņš iekrekšķinājās.
“Ka, kārtojot ar īpašumu saistītos jautājumus, esmu palaidis garām vienu lietu. Neliela detaļa, nekas vairāk, saprotams, tā ir mana vaina.”
“Vēl vairāk parādu piedzinēju? Vēl kādas tiesas pavēstes?”
“He-he, nē, nē.” Kanalizācijas žurka ieklepojās un salika kopā pirkstu galus. “Te tas ir.”
Viņš atvēra atvilktni un nolika viņas priekšā zibatmiņu.
“Kas tas ir?”
“Tas ir jums,” kanalizācijas žurka teica. “Jūsu nelaiķis vīrs man to atstāja pirms kāda laika un lūdza, lai nododu jums.”
“Kāpēc viņš pats to nevarēja man atdot?”
Kanalizācijas žurka izspieda mazu smaidiņu.
“Varbūt tāpēc, ka pēdējo reizi, kad viņš ieradās jūsu dzīvoklī, viņš dabūja ar karstu gludekli pa seju?”
Sāra bija ļoti apmierināta ar padarīto. Vīrs bija pats atslēdzis vaļā durvis. Pārsteidzis viņu. Pēkšņi parādījies dzīvojamā istabā. Gribējis viņai pieskarties, būt ļoti jauks, kāds viņš bija vienmēr īsi pirms lūdza viņu izdarīt kādu pakalpojumu. Viņš nebija to gaidījis un bija turpat uz vietas nogāzies uz grīdas. Kopš tās dienas viņa nebija vīru ne redzējusi, ne no viņa ko dzirdējusi.
“Man vajadzēja jums to sen jau atdot, bet mēs esam bijuši ļoti aizņemti,” žurka noteica gluži kā atvainodamās.
“Jūs gribējāt teikt, ka vīrs bija apsolījis par to samaksāt, bet jūs naudu tā arī nesagaidījāt?” Sāra jautāja.
Advokāts viņai uzsmaidīja. “Beidzot viss ir nokārtots.”
Sāra Kīse paņēma zibatmiņu, ielika to savā rokassomā un devās uz durvīm. Žurka piecēlās pussēdus no putekļainā krēsla un iekrekšķinājās.
“Tieši tā, tieši tā. Un kā citādi, Sāra? Vai jums un jūsu meitai viss kārtībā, un…”
“Ej dirst,” Sāra Kīse teica un izgāja no kabineta, atstājot durvis aiz sevis vaļā.
Pa ceļam atpakaļ uz jauno Dzīvokļu asociācijas dzīvokli Karlā Bernerē, viņa vairākas reizes apdomāja iespēju tikt vaļā no zibatmiņas. Izmest to atkritumu tvertnē, un viņai vairs nenāktos domāt par to, taču kaut kāda iemesla dēļ viņa to nedarīja. Viņa nebija ziņkārīga – Sāra Kīse nedeva ne pieci par zibatmiņas saturu; tas vairāk bija par rēķinu noslēgšanu. Advokāts bija žurka, bet tik un tā advokāts. Viņas vīrs bija idiots, taču tā bija viņa pēdējā vēlēšanās. Nodot zibatmiņu Sārai un nevienam citam.
Viņa iegāja dzīvoklī un ieslēdza datoru. Tad jau labāk uzreiz ķerties pie lietas. Melnais klēpjdators lēnām iesila. Viņa ievietoja zibatmiņu datorā un pārkopēja tās saturu uz datora cieto disku. Tajā bija tikai viena datne ar nosaukumu Sarah.mov. Video ieraksts. Koa? Tad viņai nāksies vēl vienu reizi skatīties uz viņa neglīto purnu, vai tā? Pat pēc nāves viņš nevar likt viņai mieru. Viņa ar dubultklikšķi atskaņoja video ierakstu.
Viņš bija filmējis sevi ar mazu video kameru. Iespējams, ka ar mobilo telefonu, bet viņa nebija pārliecināta. Viņa pretīgā seja atradās tuvu objektīvam, taču viņa vēl nekad nebija viņu tādu redzējusi.
Viņš izskatījās līdz nāvei pārbijies.
Sāra, man nav daudz laika, bet man tas ir jāizdara, man par to kādam ir jāizstāsta, jo šeit notiek kaut kas nelāgs.
Viņš nofilmēja vietu, kur atradās.
Man piedāvāja darbu, un es uzbūvēju šo te. Esmu ļoti tālu…
Viņa dzirdēja slāpētus trokšņus, it kā viņš aizklātu mobilā telefona mikrofonu; viņa nevarēja izšķirt, ko viņš saka. Nelaiķis vīrs turpināja ar trīcošām rokām filmēt sev visapkārt un runāt, galvenokārt stostoties. Viņš bija kaut ko uzbūvējis, kas par to?
… Un man ir bail, kā lai pasaka, ko tieši es uzbūvēju? Paskaties uz šo. Esmu dziļi pazemē. Es domāju, ka tā varētu būt patvertne, bet nē. Re, kur ir maza lūka…
Balss atkal izzuda, bet ieraksts turpinājās. Tas izskatījās pēc pazemes bunkura.
… Un, jā, šeit kaut kas nav, kā vajag, šeit notiek kas nelāgs. Kaut kas… Paskaties uz šo. Tu tikai paskaties. Te var uzvilkt priekšmetus augšā un lejā. Kā vecs kalpotāju lifts vai…
Viņas nelaiķis vīrs piepeši salēcās un paskatījās sev apkārt. Viss šis video viņai atgādināja filmu, ko viņa bija redzējusi pirms daudziem gadiem, The Blair Witch Project, par nobiedētiem pusaudžiem, kas skrien pa mežu un filmē sevi.
… Pie velna, es neko nezinu, bet man ir bail, ka ar mani var kaut kas atgadīties. Es to jūtu. Vai tev ir kaut mazākā ideja, cik tālu es tagad atrodos? Sāra, vai tu, lūdzu, pierakstīsi, ko es saku? Kur es esmu un kā ieguvu šo darbu, un, nu, vai tu aiziesi uz policiju, ja ar mani kaut kas notiktu? Mani pieņēma darbā cilvēks, kas …
Kārtējā skrāpēšanās. Sāra Kīse nedzirdēja nevienu vārdu, ko teica viņas nu jau mirušais vīrs, viņa redzēja tikai vīra baiļu pilnās acis un drebošās lūpas, kamēr viņš turpināja vāvuļot. Tas ilga nedaudz vairāk par minūti. Tad ieraksts beidzās.
Tā, ar ko tev vajadzēja pārgulēt, lai dabūtu šo darbu? Viņa domāja. Vai arī tas bija darbs apmaiņā pret seksu? Jo no naudas nebija ne miņas. Palīdzēt tev? Nē, pilnīgi izslēgts.
Viņai bija nepatīkami skatīties īso video ierakstu, taču viņai vairs nebija spēka izrādīt rūpes. Tikpat labi tas video varēja būt pilnīgas blēņas, muļķīgs joks, kas to lai zina. Viņa jau sen bija pārstājusi ticēt jebkam, ko tas idiots teica.
Sāra izdzēsa video ierakstu no sava datora, izņēma zibatmiņu, iemeta to atkritumu tvertnē, izgāja koridorā un izmeta atkritumu maisu atkritumvadā. Un viss. Māja atkal bija tīra un kārtīga. Tikai viņa pati. Ne smakas no viņa.
Drīz mājās no skolas pārradīsies meita. Dzīve bija brīnišķīga. Šajā dzīvoklī viņa bija noteicēja. Viņa izgāja uz terases un aizsmēķēja cigareti. Uzcēla kājas uz galda, pasmaidīja pie sevis, aizvēra acis un baudīja ilgi gaidītā pavasara saules gaismu.
Viņas dzīve. Un tikai viņas. Beidzot.

17. nodaļa
Gabriels Merks gatavojās doties uz incidenta telpu, kad kāds pieklauvēja pie durvīm.
“Jā?” viņš izsaucās.
“Sveicināts, Gabriel.”
Kabinetā ienāca Holgers Munks un aizvēra aiz sevis durvis. Gabriels sveicinot pamāja ar galvu un sarokojās ar Holgera lielo, silto roku.
“Hmm, tā,” Holgers noteica, pakasot galvu. “Redzu, ka tavas mantas vēl nav atvestas?”
“Nē,” Gabriels sacīja. “Taču tas vīrietis… viņš…”
“Kims?”
“Jā, Kims, viņš teica, ka tās jau tiekot vestas.”
“Ļoti labi, ļoti labi,” Holgers Munks sacīja, tagad pakasot savu bārdu. “Mums bija cits cilvēks, kas dara tavu darbu, bet viņš padevās kārdinājumam. Diemžēl, bet tā nu tas notiek.”
Gabriels nebija drošs, vai drīkstēja uzzināt, kādam kārdinājumam bija padevies viņa priekšgājējs, bet tad nolēma neko nejautāt. Tas bija Munka acu skatienā. Tādu pašu izteiksmi viņš bija redzējis arī Kimam. Smags, rūpju pārpilns acu skatiens, kas liecina par nodarbinātu prātu.
“Es atvainojos par savā ziņā netipisko darbā pieņemšanas kārtību; parasti es vispirms tiekos ar cilvēkiem, ko pieņemu darbā, tomēr šajā gadījumā diemžēl nebija tam laika.”
“Viss kārtībā,” Gabriels sacīja.
“Par tevi bija ļoti labas atsauksmes,” Munks pamāja un paplikšķināja Gabrielam uz pleca. “Es vēlreiz gribētu atvainoties par steigu. Tā ir nedaudz… hmm, es pat nezinu, vai Kims tevi jau informēja par notiekošo?”
Gabriels papurināja galvu noliegumā.
“Skaidrs, tad tu uzzināsi, kad sāksi strādāt. Vai tu šodienas avīzes esi lasījis?”
“Internetā.” Gabriels pamāja.
“Vai bija kas īpašs, kas piesaistīja tavu uzmanību?”
“Divas mirušās meitenes?”
Munks pamāja ar galvu.
“Mīa un es drīz informēsim visus par notiekošo, tad tu uzzināsi, par ko mēs runājam. Tev nav iepriekšējas pieredzes darbā ar policiju, vai ne?”
Gabriels noliedzoši pakratīja galvu.
“Neuztraucies. Es tevi izvēlējos tavu jau esošo zināšanu dēļ,” Munks turpināja. “Kā jau es teicu, ja mums būtu vairāk laika, tad mēs tevi nosūtītu uz sagatavošanās kursiem, tādu saīsinātu Policijas koledžas variantu, taču tas nav iespējams, tāpēc tu mācīsies uz vietas, un, ja tev ir kādi jautājumi, tad droši nāc pie manis, ja?”
“Skaidrs,” Gabriels piekrita.
“Labi,” Munks nomurmināja, jau atkal nogrimis savās domās.
“Starp citu, ko tu domāji?”
“Par ko?” Gabriels jautāja.
“Kad lasīji šodienas ziņas?” Munks turpināja.
“Ā, pareizi,” Gabriels atbildēja un viegli piesarka, viņam bija sajūta, ka vajadzēja saprast, par ko jaunais priekšnieks runā. “Es pieļauju, ka domāju to pašu, ko citi.Tas bija šoks. Es jau no paša sākuma sekoju divu pazudušo meiteņu lietai. Biju cerējis, ka viņas atradīs dzīvas.”
Gabriels atsauca atmiņā avīžu virsrakstus.
PAULĪNE UN JOHANNE ATRASTAS NOGALINĀTAS…
KĀ KOKĀ PAKĀRTAS LELLES…
ĢIMENES DZIĻĀS SĒRĀS…
REDZĒTS BALTS CITROEN…
VAI ESAT REDZĒJUŠI ŠĪS KLEITAS…
“Vai to jūs domājāt?”
“Ko?”
Munks bija iegrimis savās domās.
“Vai man ir vēl kaut kas jāsaka?”
“Nē, paldies,” Munks sacīja, uzlicis uz Gabriela pleca roku un jau pagriezies uz durvju pusi. “Tomēr, nē, pastāsti man vairāk.”
Munks ar rokas mājienu aicināja Gabrielu apsēsties, kamēr pats turpināja stāvēt, atspiedies pret stikla sienu.
“Nu, es pat nezinu,” Gabriels sāka runāt. “Kad es šorīt pamodos, es biju parasts cilvēks. Es nezināju, ka, nu, es strādāšu pie šīs lietas.”
Šiem vārdiem viņa mutē bija dīvaina piegarša. Strādāšu. Pie lietas. Slepkavības izmeklēšana. Laikraksti gandrīz ne par ko citu neziņoja; tāpat kā TV kanāli. Visi runāja par divu vairākas nedēļas pazudušo meiteņu mirstīgo atlieku atrašanu; cerībā viņas atrast tika pārmeklēta visa Norvēģija. Bija skaidrs, ka policijai ir vairāk informācijas par notikušo, nekā tā atklāja, taču viņi lūdza informēt, ja kāds atpazītu meiteņu apģērbu. Kleitas. Meitenes tika atrastas saģērbtas leļļu drēbēs. Kaut kur starp rindiņām aizvien biežāk un biežāk parādījās frāze, frāze, kuru gan vēl neviens nelietoja, jo šī taču bija Norvēģija, nevis ASV vai kāda cita valsts, kur notiek tādas lietas, un šī frāze bija “sērijveida slepkava”. Tā nekur vēl nebija nodrukāta, taču visi par to vien domāja.
“Es domāju, ka tas ir viens un tas pats slepkava,” Gabriels sacīja.
“Hmmm, turpini.”
“Es domāju, ka tas nepavisam nav norvēģiski.”
“Tieši tā. Turpini.”
“Es biju priecīgs, ka tie nebija man zināmu cilvēku bērni,” Gabriels turpināja.
Munks ar rokas mājienu lika saprast, lai viņš turpina.
“Man likās dīvaini, ka viņām abām vajadzēja uzsākt skolas gaitas. Sākumā es domāju, ka tas varbūt ir skolotājs. Tad mani pārņēma bailes, ka varbūt pazudīs vēl citas meitenes. Un tad es domāju, ja man būtu sešgadīga meita, ka es tagad viņu no acīm neizlaistu.”
“Ko tu tikko teici?” Munks jautāja un likās, ka uz mirkli ir atgriezies realitātē.
“Ja man būtu sešgadīga meita, es viņu no acīm neizlaistu.”
“Nē, pirms tam.”
“Varbūt vēl citas meitenes pazudīs?”
“Pirms tam.”
“Es domāju, ka te varētu būt iejaukts skolotājs.”
“Hmmm,” Munks noteica, atkal kasot savu bārdu.
Viņš sniedzās pēc durvju roktura.
“Starp citu, cik labi tev padodas kodu uzlaušana?”
Gabriels tikko redzami pasmaidīja.
“Es biju domājis, ka jūs mani tieši tāpēc pieņēmāt darbā, vai tad nē?”
“Ak jā, taisnība.” Munks smaidīja.
Viņš iebāza roku bikšu kabatā un izvilka no tās papīra strēmeli, uz kuras viņš bija kaut ko uzkricelējis.
“Šī nav nekāda galvenā lieta, tas ir privāti, taču es ceru, ka tu man varētu palīdzēt.”
Munks pasniedza Gabrielam zīmīti.
“Man ir pāris draugu datoriķu, kuriem patīk mani izaicināt.
Viens man atsūtīja šo, taču man nav izdevies to atrisināt.”
Gabriels paskatījās uz Munka doto zīmīti.
Bwlybjlynwnztirkjoa=5
“Vai vari pateikt, kas tas ir?” Munks ieinteresēti vaicāja.
“Tā uzreiz nē,” Gabriels sacīja.
“Viņš mani jau vairākas dienas pārbauda.” Munks nopūtās. “Bet liekas, ka būs jāpadodas. Dod ziņu, ja tev izdodas to atrisināt, labi? Ciest nevaru, kad maniem biedriem izdodas mani pievārēt.”
Munks nosmējās un atkal uzsita Gabrielam uz pleca.
“Taču tā nav galvenā, tā ir privāta lieta, ja?”
“Saprotams,” Gabriels pamāja.
Visbeidzot Munks aizgāja prom, bet tad pabāza galvu atvērtajās durvīs.
“Lielā sapulce ir atlikta uz vēlāku laiku. Tā būs pēc apmēram stundas, labi?”
“Labi.” Gabriels atkal pamāja un palika sēžam krēslā, analizējot Munka tikko iedoto zīmīti ar uzdevumu.

18. nodaļa
Lapojot cauri šīs dienas žurnāla VG izdevumu, Benjamiņš Bāhe nespēja noslēpt savu vilšanos, ka tajā nav pieminēts viņa vārds. Žurnāls bija kronējis šī gada vislabāk ģērbtos vīriešus, un pagājušajā gadā viņš bija ticis godpilnajā trešajā vietā, zaudējot tikai Mortenam Harketam un Ari Bēnam; turpretī šogad viņš pat nebija iekļuvis sarakstā. Nolādēts. Aktieris trieca dūri pret ģērbtuves sienu, bet tajā pašā mirklī to nožēloja. Roka sāpēja, un atskanēja troksnis. Pēc neliela brīža bija dzirdams klauvējiens un durvīs parādījās režisora palīdze Sūzana.
“Benjamiņ, vai viss kārtībā? Man likās, ka dzirdēju troksni?”
“Man viss ir lieliski; varbūt tas nāca no Tronda-Espena ģērbtuves?”
“Skaidrs.” Sūzana pasmaidīja. “Mēģinājums sākas pēc piecpadsmit minūtēm, trešais cēliens no paša sākuma.”
“Būt vai nebūt, tāds ir jautājums,” Benjamiņš nodeklamēja un piemiedza ar aci.
Režisora palīdze ieķiķinājās un nozuda. Neapšaubāmi, viņš vēl spēja apburt. Taču, Dieva dēļ, viņš bija ticis sarakstā pagājušajā gadā – kas šoreiz bija nogājis greizi? Viņš tik ļoti rūpējās par savu ārieni. Bija pat nolīdzis sabiedrisko attiecību uzņēmumu un stilistu, kas sniedza konsultācijas. Lai būtu drošs, ka viņš labi izskatās. Fotografējās visos vajadzīgajos pasākumos. Visos pareizajos leņķos. Viņš smagi nopūtās un apsēdās pie grima galdiņa. Gada laikā viņš nebija daudz novecojis. Pāris mazu krunciņu ap acīm. Varbūt deniņi bija nedaudz vairāk atkāpušies. Viņš pieliecās tuvāk un rūpīgi pētīja savu matu līniju. Viņam bija pamatots iemesls uztraukumam: izskatījās, ka matu līnija ir atkāpusies par pāris milimetriem salīdzinājumā ar pēdējo reizi. Viņš pārķemmēja matus uz sāniem; tādā sakārtojumā mati izskatījās biezāki. Tad viņš uzsāka balss iesildīšanas vingrinājumus. Iesildīja rīkli un, skatoties uz sevi spogulī, uzmeta lūpu.
Viņš kļuva par Nationaltheatret aktieri pirms gandrīz astoņiem gadiem. Par viņa Estragona attēlojumu Semjuela Beketa “Gaidot Godo” Dagbladet bija paziņojis, ka “ir dzimusi zvaigzne”, un kopš tā brīža viņš vairumā gadījumu bija spēlējis tikai galvenās lomas, vismaz sākumā. Viņš spēlēja Romeo. Viņš spēlēja Pēru Gintu. Un tagad uz lielās skatuves Šekspīra “Hamletu”. Viņš bija cerējis, ka iegūs titullomu. Hamlets. “Būt vai nebūt.” Taču tā vietā viņš spēlēja Horāciju. Hamleta loma bija piešķirta Trondam-Espenam, jo, jā, kāpēc gan nē? Lai gan viņš tā arī nesaprata, kāpēc. Nebija nekādu šaubu, ka viņš bija daudz talantīgāks aktieris.
Ak Dievs…
Viņš bija ļoti aizskarts. Strādāt Tronda-Espena ēnā. Nolāpītais Horācijs, tēls, ko teju ikviens ignorē; ja godīgi, vienīgi Hamletam ienāca prātā ar viņu runāt. Atrasties uz skatuves, noliekt galvu, izturēties pret Trondu-Espenu kā pret karali – nē, tas bija absolūti nepieņemami. Benjamiņš Bāhe piecēlās un vēroja savu augumu spogulī. Viņš tik tiešām bija ļoti pievilcīgs. Tas nedaudz uzlaboja viņa garastāvokli. Viņa vingrojumu kompleksam bija labi rezultāti. Tāpat kā jogai. Un ādas procedūrām: viņš nespēja saskatīt nevienu pašu trūkumu.
Viņš atkal apsēdās un turpināja veikt balss iesildīšanos, kad no iekšējā telefona izsprakšķēja režisora palīdzes balss.
“Dāmas un kungi, esam gatavi sākt trešo cēlienu. Hamlets. Hamlets, trešais cēliens no paša sākuma, sākam pēc piecām minūtēm.”
Benjamiņš Bāhe meta balss vingrinājumiem mieru, izgāja no ģērbtuves un devās uz lielo skatuvi.

19. nodaļa
Gabriels Merks sēdēja sanāksmju telpas aizmugurē un gaidīja sapulces sākumu. Viņš bija ar visiem sasveicinājies, visiem pēc kārtas paspiedis roku, teicis “sveiki”, “sveiki”, tomēr viņam bija grūtības atcerēties visus vārdus. Tur bija Kims, kuru viņš bija saticis uz ielas, un sieviete ar gariem, blondiem matiem vārdā Anete, tad vēl trīs jaunāki vīrieši, kuru vārdus viņš neatcerējās, un viens vecāks vīrietis, kuru sauca… Ludvigs, ja?
Telpā ienāca Holgers Munks un tūlīt aiz viņa arī Mīa Krīgere. Mīa apsēdās priekšā, bet Holgers tikmēr ieslēdza projektoru un pievienoja to savam datoram.
“Tā, esiet visi sveicināti. Šodienas sapulce ir pirmā, kad esam visi kopā. Visa komanda, un tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Mums šeit ir arī pāris jaunu seju – laipni aicināti; tie, kam šī nav pirmā reize, palīdziet, lūdzu, jaunpienācējiem iekārtoties, lai mēs visi varam strādāt ar pilnu jaudu. Mēs atradām Paulīnes Olsenas līķi pirms desmit dienām un Johannes Langes – pirms astoņām dienām. Sākumā mēs rūpīgi cenzējām plašsaziņas līdzekļus šajā sakarā, taču esam nolēmuši izmantot presi savā labā. Pieļauju, ka visi ir redzējuši, ka šodien atklātībā nodevām fotogrāfijas ar drēbēm, kas meitenēm bija mugurā atrašanas brīdī.”
Holgers uz brīdi apklusa un paskatījās uz klātesošajiem. Gabrielam Merkam likās, ka viņš aiz nopietnā acu skatiena pamanīja nelielu smaidu.
“Mums īstenībā vajadzētu atzīmēt atgriešanos Mariboesgātes ielā,” Munks piebilda. “Taču, kā jau zināms, pašlaik mums ir daudz svarīgākas lietas darāmas, tā ka svinības vajadzēs atlikt.”
Gabriels paraudzījās sev apkārt. Par spīti drūmajam noskaņojumam viņš redzēja smaidus un pāris apmierinātu seju. Nebija nekādu šaubu, ka šī komanda priecājās par iespēju atkal strādāt kopā.
“Daži no jums šeit ir jau no pašiem pirmsākumiem, bet, tā kā mums ir arī jaunpienācēji, tad es informēšu par visu. Piebildīšu, ka informācija ir pieejama arī PDF formātā uz servera, kas uzsāks darbu pēc neilga laika. Lūgums visiem dalīties ar informāciju, un ar to es tik tiešām domāju pilnīgi visu, ko jūs atklājat šīs izmeklēšanas laikā; lūdzu to augšupielādējiet serverī, lai tā ir visiem pieejama. Lietas tādā veidā iet ātrāk uz priekšu, un vēlāk ir vieglāk sagatavot ziņojumus.”
Munks noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās pirmais viņa PowerPoint prezentācijas slaids. Tās nebija tās pašas divu leļļu kleitiņu fotogrāfijas, kas bija publicētas laikrakstu pirmajās lappusēs. Šajās fotogrāfijās abas pazudušās meitenes bija redzamas minētajās leļļu kleitās, katra pakārta savā kokā. Gabriels Merks nekad nebija redzējis neko tamlīdzīgu. Tajā brīdī viņš pēkšņi apjauta, uz ko bija parakstījies. Tā nebija nekāda kinofilma. Tas nebija kārtējais TV raidījums. Tas bija pa īstam. Tās divas mazās meitenītes bija mirušas. Kāds bija viņas nogalinājis. Viņas vairs neelpoja. Viņas vairs nekad nerunās. Nekad nesmaidīs. Viņas nekad nesāks iet skolā. Gabriels Merks centās saglabāt mieru un neļāva sev novērsties no fotogrāfijām, lai arī viņam metās nelaba dūša. Viņš uztraucās, ka tā jau ir pamanāma. Ģībšana viņa pirmās sapulces laikā – tas nebūtu labi.
“Paulīne Olsena un Johanne Lange,” Munks sacīja. “Abas sešus gadus vecas. Abas rudenī gatavojās uzsākt skolas gaitas. Paulīne tika izsludināta meklēšanā pirms četrām nedēļām. Johanne pirms trīs nedēļām.”
Vēl vairāk fotogrāfiju, dažas kartes.
“Paulīne pazuda no Skojenas Baznīcas bērnudārza un tika atrasta Maridalenā. Johanne pazuda no Lilles Ekebergas bērnudārza un tika atrasta Krokskogenā, netālu no Hadelandsveienas. Ir grūti noteikt viņu nāves brīdi, taču pierādījumi liecina, ka, pirms meitenes tika saģērbtas šajos kostīmos un atstātas vietās mūsu atrašanai, abas kādu laiku turētas kā gūsteknes.”
Munks atkal noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās jauni attēli. Gabriels nespēja skatīties uz tiem un sāka vērot grīdu un savus apavus.
Mīļais Dievs. Uz ko viņš bija parakstījies? Šīs meitenes bija mirušas. Reālajā dzīvē. Groteskas spēles upuri.
Viņš no visas sirds vēlējās būt atpakaļ savā gultā; viņš juta, ka pāris minūšu laikā viņa dzīve ir mainījusies. Viņš vēlējās kaut nekad nebūtu redzējis tās fotogrāfijas. Kaut viņš nekad nebūtu zinājis, ka tādi cilvēki eksistē. Cilvēki, kas spēj paveikt tādus noziegumus. Viņš piepeši sajutās pilnīgi nomākts. Viņu pirmo reizi mūžā pārņēma tādas skumjas. Protams, viņš zināja, ka tādas lietas notiek, un tomēr kāda viņa būtības daļa atteicās tam ticēt. Šis likās pārāk nereāli – nē, tas bija pārāk reāli, tā bija asiņaina un brutāla realitāte visā tās godībā. Gabriels dziļi ieelpoja un ļoti centās mierīgi sēdēt.
“Nav konstatētas seksuāla uzbrukuma pazīmes,” Munks turpināja. “Meitenes ir nesen nomazgātas, viņu nagi ir apgriezti un iztīrīti, mati saķemmēti. Abām meitenēm ap kaklu bija Norvēģijas aviolīnijas zīmīte. “Es ceļoju viena.” Abām uz muguras bija skolas somas. Abas nogalinātas, pārdozējot anestezējošu līdzekli. Nav nekādu šaubu, ka mums ir darīšana ar vienu un to pašu slepkavu un ka abas nolaupīšanas un slepkavības bija rūpīgi izplānotas. Paulīni atrada vīrietis vārdā Valters Henriksens – ir iepriekš tiesāts, bet nekas tāds, pirms pāris gadiem divas reizes pieķerts braucam reibumā – taču mums nav iemesla domāt, ka viņš varētu būt iesaistīts. Johannu atrada divi brāļi, Tobiass un Torbens Iverseni, vecākajam trīspadsmit un jaunākajam septiņi gadi. Puišu patēvs Mikaels Franks ir iepriekš nonācis policijas redzeslokā. Notiesāts uz sešiem mēnešiem par nelieliem pārkāpumiem, taču arī šeit nav iemesla domāt, ka kāds no viņiem būtu iesaistīts. Nozieguma vietas tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju aptaujāšana nav devusi rezultātus, tomēr, kā jums jau zināms, ir pamanīta automašīna, kas vēlāk varētu mums būt aktuāla, balta Citroen markas automašīna, ražošanas gads nav zināms.”
Munks atkal klikšķināja tastatūras taustiņus, un parādījās laikrakstos publicētās fotogrāfijas. Munks iedzēra malku no minerālūdens Farris pudeles un turpināja.
“Kleitas ir leļļu apģērba kopijas, kas īpaši izgatavotas meiteņu izmēriem. Ja slepkava tās izgatavoja pats, tad tās mums droši vien nesniegs nekādu noderīgu informāciju, tomēr ir varbūtība, ka viņš vai viņa izmantoja kādu trešo cilvēku, kas nezināja, kādam mērķim drēbes tiks izgatavotas. Tāpēc esam vērsušies pie laikrakstiem, cerībā, ka kāds drēbes atpazīs. Pagaidām vēl nav nekādu ziņu, Anete, vai ne?”
Munks pagriezās pret blondo sievieti.
“Nekādu,” Anete atbildēja. “Bet vēl ir pāragri ko teikt.”
“Jā, protams,” Munks piekrītoši pamāja ar galvu. “Tiem, kas nezina, Anete ir saikne starp mums un Policijas pārvaldi Grenlannē. Visa saziņa iet caur viņu; mēs negribam nekādu informācijas noplūdi mūsu galā. Tāpēc jau arī mēs šeit slēpjamies, vai ne, Kim?”
“Es biju domājis, ka tas ir tāpēc, lai tu varētu smēķēt uz terases, vai es esmu kļūdījies?”
No mazās cilvēku grupiņas atskanēja apslāpēti smiekli.
“Paldies, Kim. Uzmanies, ka nedabū ar durvīm, kad iesi ārā. Taču, runājot nopietni, es nevaru vien pienācīgi uzsvērt, cik tas ir svarīgi: mēs ne ar vienu nerunājam. Ne ar presi. Ne ar saviem kolēģiem Grenlannē. Ne ar ģimeni, draugiem, sievām, draudzenēm, dzīvokļu biedriem, mīļākajiem vai, Kim, tavā gadījumā, tavu suni.”
Atkal šur tur kāds iesmējās. Gabriels Merks paskatījās visapkārt, viņš nespēja saprast, kā cilvēkiem varēja ienākt prātā smieties šādos apstākļos, taču tad viņš apjauta, ka tas bija viss, ko viņi varēja darīt. Emocionāli distancēties. Viņiem vajadzēja distancēt sevi no notikušā. Ja viņi to nedarītu, tad nespētu loģiski domāt un darīt savu darbu.
Nedod jūtām vaļu. Neļauj sev emocionāli iesaistīties notikušajā.
Viņš dziļi ieelpoja un mēģināja smieties līdzi, taču nespēja izdvest nevienu skaņu.
“Mums zināmā informācija,” Munks turpināja, “paliek pie mums. Mums tiks sniegta visa nepieciešamā palīdzība. Vajag tikai Anetei palūgt. Ja kaut kas ir vajadzīgs, runājiet ar Aneti. Mums ir piešķirti neierobežoti resursi.”
“Ko tas nozīmē “neierobežoti?”” Kims jautāja.
“Ka nav nekādu ierobežojumu,” Munks noteica. “Virsstundas, transports, tehnoloģijas, cilvēkresursi – šī izmeklēšana nav tikai mūsu un Grenlannes prioritāte, šī lieta attiecas uz visu valsti. Pavēles nāk no paša augstākā līmeņa, un es ar to nedomāju Mikelsonu.”
“Tieslietu ministrs?” jautāja viens no vīriešiem, par kura vārdu Gabriels nebija drošs, ka bija to pareizi sadzirdējis.
Viņam bija skūta galva, un viņš izskatījās pēc noziedznieka.
Filmās viņš varētu spēlēt slikto puisi.
“Jā, un vēl citi,” Munks pamāja.
“Premjerministrs?” vīrietis turpināja.
“Jā, premjerministra birojs ir informēts,” Munks sacīja.
“Vai tik šogad nav vēlēšanu gads?” vīrs ar skūto galvu atplauka platā smaidā.
“Karij, katru gadu ir vēlēšanu gads.” Kims pasmaidīja.
Karijs. Tad tā viņu sauca. Gabriels bija domājis, ka viņš ir Kari. “Man ir nospļauties, ko jūs abi domājat par premjerministru,” Munks turpināja jau skarbākā tonī. “Tās divas meitenes varēja būt mūsu meitas, un mēs neesam vienīgie, kas tā jūtas – visa valsts tā jūtas, paskatieties internetā, paskatieties ziņās. Visa valsts sēro, mēs visi esam šokā. Mēs izmeklējam šo lietu ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu taisnīgumu meiteņu ģimenēm. Šī ir ārkārtas situācija, cilvēki baidās par savu bērnu dzīvībām, tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kāda, Karij, ir tava politiskā nostāja: vienota valdība atbalsta šo izmeklēšanu ar neierobežotiem resursiem. Mūsu darbs nav analizēt politiskos motīvus, mums ir jāatrod slepkava. Tas ir mūsu darbs, vai skaidrs?”
Uz mirkli atmosfēra telpā jūtami saspringa. Karijs vairs neko neteica un, viegli pieliecis galvu, klēpī spēlējās ar saviem pirkstiem. Tādu Munka šķautni Gabriels vēl nebija redzējis. Gan telefona sarunās, gan viņa kabinetā viņš bija neticami laipns un mierīgs, jauks kā tāds liels rotaļu lācis. Tagad viņš vairāk izskatījās pēc grizlilāča. Biedējošas bija viņa acis, un biedējoša bija viņa apņēmība. Gabrielam palēnām kļuva skaidrs, kāpēc tieši Munks šeit bija galvenais un nevis kāds cits.
“Kā jau jūs redzat, Mīa ir atgriezusies,” Munks šoreiz turpināja savā jau ierastajā labajā garastāvoklī.
“Sveiciens vēlreiz,” Mīa Krīgere sacīja, kas visu prezentācijas laiku bija klusi sēdējusi, bet tagad piecēlās un piegāja pie projektora.
“Paldies jums visiem. Ir patīkami atkal būt šeit.”
Gabriels paslepus uzmeta skatienu Mīai; viņam bija bail, ka skatās uz viņu pārāk bieži, bail, ka viņš nevarēs vien beigt blenzt. Viņam no visa notiekošā sāka griezties galva. Paulīnes un Johannes līķi, kas karājās kokos, un tagad pati Mīa Krīgere stāvēja pāris metru attālumā. Gabriels Merks nebija vienīgais Mīas Krīgeres pielūdzējs. Mīai Krīgerei bija pat dažas Facebook fanu lapas. Varbūt tagad vairs nebija, viņš nebija par to drošs, bet kādreiz viņai bija. Viņš bija gribējis dažām no tām uzspiest Like pogu, tomēr kā hakeris Gabriels Merks zināja, ka tiešsaistē no viena klikšķa varēja izsekot visām tavām aktivitātēm, tāpēc viņš ļoti uzmanījās. Baumoja, ka Mīa Krīgere bija kalusi plānus nošaut māsas draugu narkomānu; laikraksti pēc tam nedēļām ilgi rakstīja par šo lietu, līdz to aizēnoja citi notikumi. Ja viņš pareizi atcerējās, tad galīgajā policijas ziņojumā tika secināts, ka Mīa Krīgere neesot pārkāpusi nevienu likumu, tomēr par spīti visam viņa uz laiku bija nozudusi.
Tieva meitene ar piķa melniem matiem, kurai mugurā bija melns ar baltu svīteris ar nolokāmu apkakli un pieguļošas melnas bikses ar rāvējslēdzējiem uz lieliem. Viņa izskatījās pārgurusi, viņas acis bija nespodras, un viņa bija daudz tievāka, nekā laikrakstos redzamajās fotogrāfijās. Mīa Mēnesstars. Tā bija viņas iesauka internetā. Tas bija ņemts no kādas Gabrielam nezināmas multiplikācijas filmas, kas uzņemta, pirms viņš bija dzimis, taču viņš bija pārliecināts, ka tās nosaukums bija “Sudraba bulta”. Viens no tēliem šajā filmā bija ļoti pievilcīga indiāņu meitene vārdā Mēnesstars, un tika runāts, ka 80tajos gados visi puiši bija viņā slepeni iemīlējušies.
Tik un tā viņš nespēja neskatīties uz viņu. Mīa Krīgere. Iespējams, ka viņas pievilcība slēpās faktā, ka Norvēģijā nebija daudz slavenu noziegumu izmeklētāju. Skaista, jauna, talantīga norvēģu meitene ar zilām acīm, kas izskatījās pēc indiānietes, bija ierauta milzīgā skandālā: perfekts tenku avīžu materiāls. Viņš neko nevarēja darīt, ka tagad izjuta pret viņu žēlumu. Viņa tik tiešām izskatījās pārgurusi. Viņas tievās kājas bija ieautas lielos motociklista zābakos ar sprādzēm, kas grabēja pie katras viņas kustības. Ap vienu roku viņai bija sudraba rokassprādze ar piekariņiem un ap otru – ādas aukliņa. Interneta tērzētavu forumos cirkulēja stāsti par abiem priekšmetiem. Sudraba rokassprādze esot dāvana no viņas māsas, kas nomirusi no narkotiku pārdozēšanas. Ādas aukliņu viņa esot paņēmusi no kāda latviešu vīrieša, kuru turēja aizdomās par jaunas meitenes nogalināšanu, ko viņš bija nelegāli ievedis Norvēģijā kā seksa verdzeni. Tas esot bijis Mīas karjeras pirmsākumos, un latvietim esot izdevies viņu iežēlināt. Viņa atļāvusi viņam nopratināšanas laikā sēdēt bez roku dzelžiem. Viņš esot uzbrucis ar galdnieka nazi, kas bijis paslēpts vienā no zābakiem. Ar asinīm noplūdušu seju, viņai esot izdevies uzveikt vīrieti, un pēc tam ar to pašu nazi viņa esot pārgriezusi ādas aukliņu, kas bija ap vīrieša roku. Viņa to valkājot, lai atgādinātu sev, ka nedrīkst būt vāja. Uzbrukumā viņa gandrīz esot zaudējusi aci. Gabriels no savas vietas varēja saskatīt rētu. Baumas un nostāsti. Grūti pateikt, kas bija patiesība un kas ne, bet tas tik un tā bija aizraujoši. Tagad viņa stāvēja tepat viņa priekšā. Un viņi būs kolēģi.
Mīa Krīgere aplika roku sev apkārt un runāja klusām un piesardzīgi; Gabrielam vajadzēja sasprindzināt dzirdi, lai varētu viņu saklausīt.
“Lielākajai daļai no jums jau ir zināma visa mūsu rīcībā esošā informācija. Tagad pievērsīsimies dažām lietām, ko jūs vēl nezināt, kas, mūsuprāt, ir ļoti svarīgas.”
Mīa piespieda Holgera datora taustiņu, un uz projektora parādījās cita fotogrāfija.
“Atrašanas brīdī meitenēm uz muguras bija skolas somas. Skolas somās bija skolas grāmatas. Uz grāmatu vākiem bija uzrakstīti vārdi. Uz Johannes Langes grāmatām bija rakstīts “Johanne Lange”.
Tomēr uz Paulīnes grāmatām bija rakstīts “Toni J. W. Smith”.
Uz projektora parādījās nākamā fotogrāfija.
“Kāpēc?”
Mīa Krīgere īsi pasmaidīja.
“Paldies, Karij, tikpat pacietīgs kā vienmēr. Prieks tevi atkal redzēt.”
“Ļauj Mīai pabeigt,” Munks saērcināti noteica.
“Tātad uz Johannes grāmatām bija rakstīts vārds “Johanne Lange”. Bet uz Paulīnes grāmatām – “Toni J. W. Smith”. Kā jau esat pamanījuši, nekas šajos noziegumos nav nejaušs. Viss izskatās izplānots līdz sīkākajai detaļai. Slepkava zināja, ko viņš dara, viņš zināja meiteņu vārdus, mums ir iemesls domāt, ka pirms nolaupīšanas viņš ilgu laiku ir viņas vērojis – un par to runāsim nedaudz vēlāk – taču, kā jau es teicu…”
Mīa Krīgere uz brīdi apstājās, noklepojās un vēl ciešāk ar roku apskāva sevi. Munks piecēlās un piedāvāja viņai minerālūdens pudeli. Mīa to noraidīja un turpināja klusā balsī.
“Kā jau zināms, nav nekādu šaubu par šo divu lietu saistību, tomēr mums ir pamats domāt, ka tās ir saistītas vēl arī ar trešo lietu, lietu, ko mēs pirms vairākiem gadiem tā arī neatrisinājām.”
Viņa atkal nospieda datora taustiņu.
“2006. gadā no Hēnefosas slimnīcas pazuda mazulis. Pāris nedēļas vēlāk zviedru medbrālis Joahims Viklunds tika atrasts pakāries savā guļamistabā. Uz grīdas zem viņa ķermeņa atrasta drukāta zīmīte, kurā viņš uzņēmās atbildību par mazuļa nolaupīšanu. Bērns tā arī netika atrasts. Lieta nodota arhīvā.”
Mīa Krīgere atkal pārtrauca runāt. Tomēr nolēma nedaudz padzerties minerālūdeni. Viņa nebija labā formā. Tas nebija noslēpjams. Ierasti tik mundrā un veselīgā sieviete tagad viegli trīcēja; izskatījās, ka viņai bija grūti sakopot domas.
“Holgers un es,” pēc īsas pauzes viņa turpināja, “esam pārliecināti, ka vārds “Toni J. W. Smith”, kas rakstīts uz Paulīnes grāmatas, ir ziņojums no slepkavas. Mums nav īsti skaidrs, kāpēc viņš tā darīja, bet mēs domājam, ka J.W. ir saīsinājums no Joahima Viklunda un Toni Smith ir anagramma: “it’s not him”, “tas nav viņš”.”
Telpā atskanēja klusa murmināšana. Bija skaidrs, ka ikviens dziļi cienīja Mīu Krīgeri un viņas prāta spējas.
Munks atkal pārņēma prezentācijas vadīšanu.
“Tādēļ mēs atsākam Hēnefosas lietas izmeklēšanu. Ir jāpārskata viss, ko mēs atklājām toreiz; ir jāpārbauda katra nopratināšana, katrs novērojums un ikviens personvārds saistībā ar lietu. Gribu, lai to uzņemies tu, Ludvig, tāpēc, ka tu strādāji ar mums arī toreiz, un paņem līdzi arī Kariju, jo viņš savukārt nestrādāja. Manuprāt, būtu labi, ja šeit kopā strādātu cilvēks ar pieredzi šajā lietā un cilvēks ar svaigu skatījumu.”
Gan vecākais vīrietis, kuru sauca Ludvigs, gan vīrietis ar skūto galvu, vārdā Karijs, kurš bija tik aizrautīgi nodevies politiķu komentēšanai, piekrītoši pamāja ar galvu.
“Tā, tas ir mūsu pirmais pavediens – Hēnefosa, 2006. gads – Ludvigs un Karijs. Mūsu otrais pavediens: kleitas. Anete koordinēs visu Grenlannes iedzīvotāju sniegto konfidenciālo informāciju un pārskatīs to kopā ar Mīu un mani. Iepriekš tiesātie un citi iespējamie aizdomās turamie…”
Holgers pacēla galvu.
“Kirre?”
Garš, slaids vīrietis ar īsiem, melniem matiem un lielām brillēm pacēla galvu no savām piezīmēm.
“Jā. Mēs ar Trondu pie tā strādājam, bet saraksts nav garš. Pagaidām mēs skatām seksuāla rakstura noziegumus un uzbrukumus personām. Runājot atklāti, man nav īsti skaidrs, ko mēs meklējam. Vai mēs jebkad esam redzējuši ko līdzīgu? Runāsim godīgi. Es vismaz neesmu. Esam salīdzinājuši vārdus no mūsu saraksta ar mūsu draugu sarakstiem Eiropā, jo īpaši Beļģijā, ar visiem cilvēkiem, kas saistīti ar Marku Ditrū, taču atšķirībā no šīs lietas, tajā gadījumā bija daudz smagu seksuālo uzbrukumu. Taisnību sakot, mūsu ārzemju kolēģi visi kā viens noliedzoši krata galvas, bet mēs, protams, turpināsim meklēt.”
“Labi.” Munks pamāja. “Ak jā, aizmirsu pateikt. Mums ir jauna datubāzes sistēma, kas šodien vēlāk tiks pieslēgta. Viss, kas tajā tiks ievadīts – personvārdi, novērojumi, pilnīgi viss – tiks uzreiz salīdzināts ar visām pārējām pieejamām datubāzēm; ja kādam rodas ar to problēmas, lūdzu vērsties pie mūsu jaunā datoriķa Gabriela Merka. Vai esat visi iepazinušies ar Gabrielu?”
Izdzirdējis savu vārdu, Gabriels salēcās. Viņš pacēla galvu un redzēja, ka visi ir pagriezušies pret viņu.
“Sveiks, sveiks, Gabriel,” daži sveicinājās.
“Sveiki visiem,” Gabriels atņēma, izklausīdamies nedaudz sanervozējies.
Viņš jutās it kā būtu atkal skolas solā. Ka viņam tūlīt vajadzēs celties kājās un kaut ko teikt, bet par laimi viņam nekas tāds nebija jādara. Viņam nebija ne jausmas, par kādu datubāzi tika runāts.
Munks paskatījās uz viņu un piemiedza ar aci.
“Projekts, par kuru laika trūkuma dēļ vēl neesmu tev neko teicis, taču runāsim par to vēlāk, labi?”
“Protams.” Gabriels pamāja un atvieglots pamanīja, ka Mīa Krīgere ir sākusi runāt.
“Es nezinu, kurš no jums jau šo ir pamanījis.”
Viņa nospieda datora taustiņu.
“Bet, izmeklējot Paulīni, uz viņas kreisās rokas mazā pirkstiņa naga mēs atklājām ciparu. Tas ir romiešu cipars viens. Kā redzams šeit…”
Kārtējā fotogrāfija uz projektora.
“Johannei bija tas pats, taču romiešu cipars divi, kā divas līnijas uz viņas kreisās rokas zeltneša.”
“Sasodīts!” Ludvigs negaidīti iesaucās. Viņš bija vecākais vīrietis ar apaļajām brillēm.
“Jā, tieši tā,” Mīa piekrita un paskatījās uz viņu.
“Par ko jūs runājat?” Karijs jautāja.
“Būs vēl citas meitenes,” Anete noteica.
Telpā iestājās klusums.
“Mums ir iemesls domāt, ka Paulīne un Johanne ir tikai sākums.
Ka diemžēl būs vēl arī citi upuri.”
Munks bija atkal uzņēmies vadību.
“Tāpēc mēs pievēršam īpašu uzmanību visiem pazudušo personu gadījumiem. Ja sešgadīga meitene pazūd kaut vai tikai uz trīsdesmit minūtēm, mēs uzreiz rīkojamies, vai skaidrs?”
Visi pamāja ar galvu.
“Tagad man vajag uzsmēķēt, tāpēc paņemsim desmit minūšu pārtraukumu un pēc tam tiekamies šeit.”
Munks izvilka no žaketes kabatas cigarešu paciņu un izgāja uz terases uzsmēķēt, viņam cieši pa pēdām sekoja Mīa. Gabriels nezināja, ko tagad darīt. Viņam pietika jau ar abu meiteņu fotogrāfijām. Un viņi saka, ka būs vēl? Viņš pāris reižu dziļi ievilka gaisu plaušās, ieelpoja, lai nomierinātu pulsu un izgāja koridorā, lai paņemtu sev tasi kafijas.

20. nodaļa
Lūkass sēdēja sev ierastajā vietā kapelā uz nedaudz paaugstinātā krēslā tuvu pie sienas, no kurienes varēja labi pārskatīt kanceli un draudzi. Mācītājs Simons bija nostājies altāra priekšā, bet vēl nebija sācis runāt. Izskatījās, ka viņš bija nopietnu domu pārņemts. Lūkass un pārējie draudzes locekļi sēdēja pavisam nekustīgi; lielajā baltajā telpā varētu dzirdēt pat adatu nokrītam. Ikviens ar aizturētu elpu gaidīja, ko mācītājs Simons teiks. Visi zināja, ka baltmatainais mācītājs pirms sprediķa lasīšanas vienmēr ieturēja pauzi; tas bija laiks, kad viņš sazinājās ar Dievu, atbrīvojās saziņai ar Dievu un attīrīja telpu no visa, kas varētu traucēt dievišķajam dialogam. Mierīgi salicis rokas sev klēpī, Lūkass domāja, ka viss dievkalpojums bija brīnišķīgs, svēts, gluži kā meditācija.
Lūkasam ļoti patika klausīties mācītāju Simonu. Pirmo reizi viņš dzirdēja mācītāju nejauši kempingā Sorlandetā pirms divpadsmit gadiem. Viņa audžuģimene bija aizsūtījusi viņu brīvdienās kopā ar kaimiņiem: vai nu viņi finansiāli nespēja atļauties paņemt viņu sev līdzi vai arī negribēja kopā ar viņu doties brīvdienās. Lūkass nespēja atcerēties, uz kurieni viņi bija devušies – uz Vidusjūru, kaut kur tajā virzienā – tam vairs nebija nozīmes. Lūkass bija gandrīz piecpadsmit gadu vecs un sākotnēji kempingā bija juties pavisam neērti; visi pārējie salīdzinājumā ar viņu tur bija veci. Tā nebija pirmā reize, kad viņš jutās neiederīgs, tā viņš bija juties visu mūžu. Kopš tā brīža, kad Sociālais dienests izņēma viņu no mājas, kam vajadzēja būt viņa mājām, viņš kļuva par biežu audžuģimeņu sistēmas viesi, bet nekur tā arī neiedzīvojās. Arī skolās ne. Viņam nebija nekādu grūtību ar mācību priekšmetiem – problēma bija pārējie skolēni. Un skolotāji. Varbūt visi cilvēki kopumā. Ar apbrīnas pilnām acīm Lūkass vērās mācītājā Simonā, kas joprojām stāvēja ar aizvērtām acīm un pret debesīm pavērstām plaukstām. Lūkass spēja sajust siltumu. Kvēlojošo siltumu un maigo, spožo gaismu, kas piepildīja viņa ķermeni un lika viņam justies drošībā. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad bija tā sajuties tajā kempingā Sorlandetā pirms divpadsmit gadiem. Taču ne no paša sākuma; sākumā viņš jutās kā no laivas izmests, it kā visi pārēji zinātu kādu noslēpumu, kas nebija domāts viņa ausīm. Nedrošība un nespēja nomierināties atstāja uz viņu graujošu iespaidu un, kā parasti, kad tā notika, balsis viņa galvā sāka likt viņam darīt lietas, lietas, par kurām viņš nedrīkstēja skaļi runāt. Bet tad, it kā pats Dievs izgaismotu ceļu viņa priekšā, viņš nonāca pie vienas no mazākajām teltīm kempinga nomalē. Gaismas stars vadīja viņu uz balto telti, un čukstētājs iedrošināja viņu iet iekšā, viena no balsīm, kas nebija tik skaļa, nebija kā tie bļāvēji, tos viņš ienīda, taču viņš bija citādāks, tas bija jauks čukstētājs, kas viņu klusiņām sauca svešā valodā. Sequere via ad caelum. Laipnā balss viņa ausī un neatvairāmā gaisma vilka viņu tuvāk. Sequere via ad caelum, seko ceļam uz Debesīm. Neilgi pēc tam viņš attapās teltī, balsu, siltuma un gaismas valdzinājuma varā. Un tur, telts vidū uz paaugstinājuma stāvēja mācītājs Simons ar mirdzošām acīm un spēcīgu balsi, un tajā dienā Lūkass tapa pestīts.
Lūkass skatījās pāri baznīcēniem, kas joprojām klusi gaidīja, kad mācītājs sāks sprediķi. Viņš atpazina katru klātesošo. Lielākā daļa jau gadiem bija draudzes locekļi, taču Lūkass šeit bija visilgāk. Tovasar viņš tā arī neatgriezās audžuģimenē, un izrādījās, ka nevienam pret to nebija nekādu iebildumu. Viņš bija kāpis pa karjeras kāpnēm un tagad, divpadsmit gadus vēlāk bija kļuvis par mācītāja Simona palīgu, par spīti tam, ka viņš bija tikai divdesmit sešus gadus vecs. Viņa labā roka. Viņš palīdzēja mācītājam Simonam, kur vien vajadzēja, gan privātās, gan ar baznīcu saistītās lietās. Lūkass ticēja, ka darbs pie mācītāja Simona bija viņa dzīves misija. Viņš bija gatavs uz visu mācītāja labā. Bez viņa dzīvei nebija jēgas, un, ja vajadzētu, viņš ar prieku mirtu mācītāja dēļ. Nāve jau arī nebija nāve, vismaz ne mācītāja Simona sekotājiem; tas vienkārši bija solis tuvāk debesīm. Lūkass apspieda mazu smaidu un ļāva siltumam un brīnišķīgajai gaismai pārņemt viņa ķermeni.
Viņš jau kādu laiku nebija dzirdējis balsis savā galvā. Laiku pa laikam, jā, protams, taču ne tik skaļi un ne tik bieži kā kādreiz, kad viņš bija jaunāks, kad balsis, jo īpaši bļāvēji lika viņam darīt lietas, ko viņš zināja, ka nedrīkst. Viņš centās balsīm pretoties, bet tas bija bezjēdzīgi; dziļi sirdī viņš zināja, ka bļāvēji nekad neliksies mierā. Viņam vajadzēja paklausīt. Darīt, kas jādara. Cerēt uz labāko. Viņam bija reiz ienācis prātā, ka čukstētāji un bļāvēji bija kā Dievs un nelabais. Mācītājs Simons viņam bija kādreiz skaidrojis, ka tie nevar eksistēt viens bez otra. Ka šie divi visuma un mūžības pretpoli bija nešķirami. Ka nevajag baidīties, tāpēc ka gaismas ceļš vienmēr rādīs, kur iet. Tas nebija nekāds nāves grēks laiku pa laikam pakļauties nelabā pavēlēm, tas tikai pierādīja Dieva eksistenci, ka reizēm Dievs runāja ar nelabā muti, lai tevi pārbaudītu, tas bija pārbaudījums.Tomēr Lūkass ļoti priecājās, ka balsis, un jo īpaši bļāvēji, bija pierimuši.
Deo sic per diabolum.
Ceļš pie Dieva iet caur nelabo.
Lūkass lieliski apzinājās, ka tā nebija baznīcas oficiālā nostāja. Iesācēji to atteiktos pieņemt. Lai to saprastu, bija jākļūst par vienu no iesvaidītajiem. Iesācēji eksistēja vien tāpēc, ka viņus varēja izmantot gluži kā šos cilvēkus, kas godbijīgā klusumā sēdēja viņa priekšā. Svarīgi bija tikai iesvaidītie. Tie, kas saprata, ko mācītājs Simons patiesībā domāja ar ceļu pretī gaismai. Un Lūkass bija viens no viņiem.
Šovakar bija iesācēju vakars. Lūkass juta, cik ļoti viņš gaida nedēļas nogali, kad viņi atgriezīsies mežā un satiksies ar citiem iesvaidītajiem. Dziļi sirdī Lūkass nespēja saprast, kāpēc mācītājs Simons joprojām uzstāja uz iesācēju sanāksmēm – galu galā viņiem bija daudz svarīgākas lietas darāmas – taču saprotams, ka viņš nekad nerunātu mācītajam Simonam pretī. Mācītājs bija tiešā saikne ar Dievu un ļoti labi zināja, kas ir jādara. Lux domus. Jāgaida nedēļas nogale. Kad siltums un gaisma atkal ieplūda viņa ķermenī, Lūkasam nācās cieši saspiest lūpas kopā, lai aizturētu baudpilnu nopūtu. Beidzot mācītājs Simons atvēra muti, un telpā ienāca Dievs. Draudzes locekļi sēdēja gluži kā pielīmēti pie saviem krēsliem un ļāvās svētlaimes varai. Lūkass šo sprediķi jau bija dzirdējis, tas bija rakstīts iesācēju vajadzībām; tam nebija ne vainas, tikai tas bija vienkāršs, un viņa prāts tik un tā bija nodevies domām par drīzo nedēļas nogali. Lux domus. Vēl viens solis tuvāk debesīm. Viņš aizvēra acis un ļāva mācītāja vārdiem piepildīt viņu, un drīz pēc tam dievkalpojums jau bija beidzies un mācītājs stāvēja pie izejas. Pateicīgas rokas un pieliektas galvas gāja viņam garām, lai dotos ārā no zāles, un tad viņi atkal bija vieni paši, tikai divi vien lielā, baltā telpā.
Lūkass sekoja mācītājam viņa birojā un palīdzēja novilkt sutanu. Viņš aizgriezās, lai neredzētu mācītāju apakšveļā, un tad palīdzēja uzvilkt viņam ierasto uzvalku. Ielēja krūzē svaigi pagatavotu kafiju. Viņš neko neteica līdz brīdim, kad mācītājs apsēdās aiz sava lielā rakstāmgalda un norādīja, ka Dievs ir pametis telpu un ka viņiem ir atkal ļauts runāt.
“Ir parādījies vēl viens vārds.” Lūkass ieklepojās un izvilka no savas žaketes iekšējās kabatas aploksni, ko viņš bija glabājis visu dievkalpojuma laiku.
“Ak tā?”
Mācītājs uzlūkoja viņu un paņēma aploksni. Tajā bija viena balta papīra loksne. Lūkass vien zināja, ka uz tās ir rakstīts vārds, neko vairāk. Viņš nezināja, kas tas bija par vārdu; tas bija paredzēts tikai mācītāja acīm. Viņa uzdevums bija saņemt aploksni un nodot to mācītājam. Netaisīt vaļā; viņš bija tikai ziņnesis, gluži kā eņģelis. Mācītājs kā parasti neko neteica. Viņš izlasīja vārdu, salocīja lapu un ieslēdza aploksni seifā, kas atradās zem maza galdiņa pie loga.
“Paldies, Lūkas. Vai vēl kas?” Mācītājs paskatījās uz viņu. Lūkass atbildēja uz viņa laipno, gaismas pilno skatienu ar smaidu.
“Nē, tas bija viss. Ak jā, ir ieradies jūsu brālis.”
“Nils? Viņš ir šeit?”
Lūkass pamāja ar galvu.
“Viņš ieradās īsi pirms dievkalpojuma. Es palūdzu, lai viņš uzgaida dārzā aiz mājas.”
“Labi, Lūkas, labi. Saki, lai viņš nāk iekšā.”
Lūkass paklanījās un izgāja pasaukt viesi.
“Kāpēc tu man liki tik ilgi gaidīt? Es taču teicu, ka šī ir svarīga lieta.”
Arī Simona brālis Nils bija augsti stāvoša persona Baznīcas biedru starpā. Lūkass ar viņu iepazinās Sorlandetas teltī, tomēr par spīti tam, ka viņš bija Baznīcas rindās tikpat ilgi, cik Lūkass, Nils nebija spējis kļūt par mācītāja labo roku. Lūkass zināja, ka viņa iecelšana par mācītāja palīgu izsauca ķildīgas un neapmierinātas balsis; daudziem likās, ka šis amats bija lemts Nilam, taču, kā jau ierasts, neviens neapstrīdēja mācītāja lēmumu. Galu galā, viņam bija uzticēta debesu atslēga.
“Tu zini, ka mācītājam ir jāpalīdz iesācējiem. Viņš tevi tagad var pieņemt.”
“Lux domus,” nomurmināja brālis ar īsajiem matiem.
“Lux domus.” Lūkass pasmaidīja un aicināja viņu sev līdzi.
Viņiem ieejot telpā, mācītājs piecēlās kājās. Viņa viesis paklanījās un piegāja tuvāk vecākajam brālim. Noskūpstīja viņa roku un abus vaigus.
“Apsēdies, apsēdies, manu brāli,” mācītājs teica un apsēdās savā krēslā aiz rakstāmgalda.
Nils uzmeta ātru skatienu Lūkasam.
“Vai man iziet?” Lūkass nekavējoties apvaicājās.
“Nē, nē, paliec.”
Mācītājs ar paviršu žestu lika Lūkasam apsēsties; viņš bija viens no iniciētajiem, nav nekāda iemesla likt viņam iet prom.
Lūkasam likās, ka mācītāja lēmums izsauc Nilā zināmu devu aizkaitinājuma, bet viņš neko neteica.
“Kā jums visiem tur augšā klājas?” mācītājs jautāja, kad viņi bija apsēdušies.
“Viss ir kārtībā.” Brālis pamāja ar galvu.
“Un žogs?”
“Lielākā daļa jau ir pabeigta.”
“Vai tas būs tik augsts, cik runājām?”
“Jā.” Brālis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.
“Tad, kāpēc tu esi šeit?”
“Kā tu to domā?”
“Kāpēc tu esi šeit, ja tur ir darbs darāms?”
Nils atkal uzmeta ātru skatienu Lūkasam. Šķita, ka viņam ir kas sakāms, bet viņš to neuzdrīkstējās darīt Lūkasa klātbūtnē.
“Draudze gandrīz zaudēja vienu biedru,” galvu pieliecis, viņš visbeidzot nomurmināja: viņš izskatījās nokaunējies.
“Kā to saprast: “zaudēja biedru”?”
“Mums bija nelaimes gadījums ar vienu no jaunākajiem biedriem.”
“Kas tas par “nelaimes gadījumu”?”
“Vienkārši nelaimes gadījums. Kļūda. Tagad viss ir kārtībā.”
“Kurš tas bija?”
“Rakele.”
“Labā Rakele? Mana Rakele?”
Brālis pamāja un nolieca galvu vēl zemāk.
“Vienu nakti viņa vienkārši pazuda. Bet tagad viņa ir ar mums.”
“Tātad viss ir kārtībā?”
“Jā, viss ir kārtībā.”
“Tad es jautāšu tev vēlreiz, manu brāli: kāpēc tu esi ieradies, ja tev augšā ir darāms darbs?”
Nils pacēla acis uz mācītāju, savu lielo brāli. Lai gan Nilam bija jau pāri piecdesmit, viņš izskatījās gluži kā tēva norāts puika.
“Tu teici, lai tevi informē par notiekošo.”
“Ja viss ir kārtībā, tad viss ir kārtībā, vai tad ne?”
Nils paklausīgi māja ar galvu.
“Būtu vieglāk, ja mums būtu telefons,” viņš pēc īsa brīža uzmanīgi noteica.
Mācītājs atgāzās krēslā un salika abu roku pirkstgalus kopā.
“Vai tev ir vēl kādi ieteikumi? Vēl citi viedokļi? Vai tevi neapmierina tas, ko Dievs tev ir devis?”
“Nē, nē… Tas nav tas, ko… Es tikai gribēju…”
Nils nezināja, ko teikt, un viņa seja kļuva sarkana. Mācītājs viegli pašūpoja galvu, un telpā izpletās dīvains klusums. Lūkasam tas nesagādāja nekādas problēmas – viņš vienmēr bija mācītāja pusē – taču mācītāja brālis jutās neveikli, un viņš to bija pelnījis. Kā viņš uzdrošinās apstrīdēt mācītāja pavēles? Brālis piecēlās kājās, viņa skatiens joprojām bija vērsts uz grīdu.
“Vai jūs sestdien atbrauksiet?”
“Mēs sestdien būsim klāt.”
“Labi. Tad līdz sestdienai.” Brālis pamāja un izgāja ārā.
“Lux domus,” Lūkass noteica, kad telpā bija palicis tikai viņš un mācītājs. Tas viņam patika visvairāk: tikai viņi abi divi.
Mācītājs pasmaidīja un paskatījās uz viņu.
“Vai, tavuprāt, mēs izdarījām pareizi?”
“Pilnīgi noteikti,” Lūkass sacīja.
“Reizēm es neesmu tik drošs,” mācītājs teica un atkal salika pirkstu galus kopā.
“Man ir kas sakāms,” Lūkass sacīja.
“Kas par lietu?”
“Jūs taču zināt, ka mans darbs ir rūpēties par jums.”
“Vai tā, Lūkas? Vai tā ir?” Mācītājs smaidīja.
Lūkass viegli nosarka. Viņš ļoti labi pazina mācītāju. Viņš pazina viņa balsi. Viņš zināja, ka mācītājs viņu tikko uzslavēja.
“Es nezinu, vai jūs esat informēts, taču mums varētu būt problēma saistībā ar baznīcēniem.”
“Tu domā šo draudzi?”
“ Jā, ar iesācējiem.”
“Un, kas tā ir par problēmu?”
“Tas, saprotams, ir jūsu lēmums, jo es esmu šeit tikai, lai ziņotu, ko redzu, un rūpētos par jums.”
“Jā, tieši tā, Lūkas, un es to augsti novērtēju.”
Pirms turpināt tālāk Lūkass viegli ieklepojās.
“Vienai no mūsu regulārajām atbalstītājām ir diezgan nevēlami radu raksti.”
Mācītājs pakratīja galvu.
“Nu, tu runā mēlēs, Lūkas. Saki, kas tev uz sirds. Saki visu, kā ir.”
“Pavecāka dāma ratiņkrēslā, ar brillēm… viņa parasti sēž aizmugurē.”
“Hildura?”
Lūkass pamāja. “Kas ir ar viņu?”
“Viņa ir Holgera Munka māte.”
“Kā māte?”
“Holgera Munka. Viņš ir policists.”
“Ak tā? Es nezināju.”
Lūkass nedaudz samulsa, jo viņš zināja, ka mācītājs ir dzirdējis par Holgeru Munku, taču viņš cieta klusu.
“Hildura ir viņa māte,” viņš turpināja.
“Un kā gan tas varētu mums radīt problēmas?”
“Es tikai gribēju, lai jūs to zinātu.”
“Vai tu tagad domā par aploksnes saturu?”
Lūkass uzmanīgi pamāja ar galvu.
“Liels paldies, Lūkas, taču, manuprāt, mums nav nekāda iemesla satraukties par Holgeru Munku. Mums pašlaik ir daudz svarīgākas lietas darāmas, vai ne?”
“Tā gan.” Lūkass piecēlās.
“Lux domus, mans draugs.” Mācītājs viņam draudzīgi uzsmaidīja.
“Lux domus,” Lūkass atbildēja viņam ar smaidu.
Viņš zemu paklanījās un, nesakot ne vārda, izgāja no mācītāja kabineta.

21. nodaļa
Mīa Krīgere sēdēja savā kabinetā un knibinājās ap tabletēm, ko glabāja bikšu kabatā. Viņa bija sev apsolījusi, ka neņems nevienu sev līdzi, atstās visas mājā uz salas līdz brīdim, kad atgriezīsies pēc lietas atrisināšanas, kad viņai tās atkal vajadzēs, taču tas nebija izdevies. Katram gadījumam viņa bija iebāzusi pāris tablešu kabatā. Tagad viņa no visas sirds gribēja vienu iedzert. Viss ķermenis niezēja. Viņa bija aizmirsusi, kā tas ir, kad tieši jāsaskaras ar reālo pasauli. Viņa bija to aizstūmusi tālu prom no apziņas. Galu galā viņa nebija domājusi, ka vēl ilgāku laiku nāksies ar to sadzīvot, taču tad bija ieradies Holgers Munks un izjaucis viņas plānus.
Jau četras dienas kopš ierašanās Oslo Mīa nebija dzērusi neko alkoholisku. Vairākas reizes viņa bija izjutusi kārdinājumu iztukšot viesnīcas numuriņa minibāru, bet viņai izdevās sevi apturēt. Holgers bija piedāvājis valdības dzīvokli, bet viņa bija uzstājusi, ka apmetīsies viesnīcā un labprāt maksās par to no savas kabatas. Viņa negribēja atgriezties. Viņa neatgriezīsies. Viņai pietika ar bezpersonisku viesnīcas numuriņu. Tā bija pagaidu vieta. Uzgaidāmā telpa. Viņa negribēja pārāk pietuvoties ikdienas dzīvei. Tik vien kā atrisināt šo lietu. Un tad viņa brauktu atpakaļ. Uz Hitru. Pie Sigrīdas. Viņa tagad meklēja jaunu, simbolisku datumu. Astoņpadsmitais aprīlis, desmitā gadadiena bija pagājusi. Nākamais bija viņu dzimšanas diena: 11. novembris. Kad viņām abām apritēs trīsdesmit trīs gadi. Būtu apritējuši trīsdesmit trīs. Novembris likās tik neticami tālu. Pārāk tālu. Vajadzēja atrast tuvāku datumu. Varbūt viņai nemaz to nevajadzēja darīt. Derēja jebkura diena. Pats svarīgākais bija, ka tas notiks. Ka viņai aiztaupīs šo visu. Šos cilvēkus. Viņa iebāza roku kabatā un uzlika tableti uz mēles. Pārdomāja. Izspļāva to ārā un ielika atpakaļ kabatā.
“Mums ir piezvanījuši par drēbēm.”
Viņas kabinetā parādījās Anete.
“Ko?”
“Mums ir pavediens saistībā ar leļļu kleitām.”
“Tik ātri?”
“Jā.” Blondā sieviete smaidīja, vēcinot rokās papīra strēmeli. “Piezvanīja Dženija no Dženijas šūšanas darbnīcas Sandvikā. Viņa atvainojās, ka nav piezvanījusi ātrāk, bet viņa tikai tagad izlasījusi laikrakstus. Gribi braukt kopā ar mani?”
“Jā, protams. Kur ir Munks?”
“Viņš aizbrauca izņemt mazmeitu no bērnudārza. Tu gribi sēdēt pie stūres vai labāk es?” Anete jautāja, žvadzinot viņas priekšā atslēgu saišķi.
“Labāk tu.” Mīa pasmaidīja un sekoja kolēģei lejā uz pazemes autostāvvietu.
“Ko viņa pastāstīja?” Mīa jautāja, kad viņas izbrauca no pilsētas centra un devās Drammensveinas ceļa virzienā.
Viņa bija strādājusi ar Aneti pie vairākām lietām arī iepriekš, taču viņu starpā tā arī nebija izveidojušās tuvākas attiecības. Mīa īsti nezināja, kāpēc: ar Aneti viss bija kārtībā. Viņai bija ass prāts un vienmēr draudzīga attieksme. Viņa pēc izglītības bija advokāte, viņa bija neticami gudra un lieliski piemērota darbam īpašajā vienībā. Iemesls droši vien bija tas, ka Mīa neuzturēja tuvas attiecības ne ar vienu no kolēģiem. Izņemot Holgeru Munku, protams, bet tas bija savādāk. Vai viņai vispār bija vēl kāds tuvs cilvēks? Viņa jau gadiem nebija runājusies ar draugiem no Osgordstrannas. Pēc Sigrīdas aiziešanas viņa bija aizvien vairāk un vairāk noslēgusies sevī. Varbūt tā nevajadzēja darīt? Varbūt būtu bijis labāk, ja viņai vēl bez darba būtu arī privātā dzīve? Taču pašlaik tam nebija nekādas nozīmes. Tiklīdz lieta būs atrisināta, viņa atgriezīsies Hitrā. Pie Sigrīdas. Viņa noglāstīja piekariņu S burta formā, kas karājās pie rokassprādzes. Tas viņai palīdzēja justies drošāk.
“Es pati ar viņu nerunāju – man par to ziņoja kolēģis no Policijas pārvaldes. Taču man liekas, ka viņa ir īstā.”
“Vai viņa zināja par uzrakstu uz apkakles?”
Anete pamāja un mainīja braukšanas joslu.
“Marka evaņģēlijs 10:14. “Laidiet bērniņus pie manis.” Vai tev liekas, ka mums ir darīšana ar reliģiozu maniaku?”
“Vēl ir par agru spriest,” Mīa noteica un uzlika saulesbrilles.
Ārā bija pārāk gaišs; varbūt citiem tā likās tikai vāja pavasara saule, bet ne viņai. Likās, ka viņas ķermenis vairs nespēja tikt galā ar visiem maņu kairinājumiem. Iepriekšējā vakarā viņā bija mēģinājusi paskatīties TV, bet viņai bija iesāpējusies galva. Viņai pat nācās lūgt Holgeram, lai tas savā kabinetā izslēdz radio. Viņas brauca uz Drammensveienu klusējot. Mīa nojauta, ka Anetei ir jautājumi, taču to ignorēja. Visi pārējie bija tādi paši. Aiz pieklājīgajiem smaidiem slēpās ziņkārīgi skatieni. Izņemot tos, kas viņu pazina vislabāk – Karijs, Kims, Ludvigs – bet, kas zina, varbūt arī viņi. Kā iet? Kā ir klājies visu šo laiku? Mīa, vai tagad tu jūties labāk? Dzirdējām, ka tev bijis nervu sabrukums, vai tā ir taisnība? Kā tu noskuvi galvu? Mēģināji izdarīt pašnāvību uz salas jūras vidū? Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Anete viņai uzmet īsu skatienu. Automašīnā bija tikpat daudz neatbildētu jautājumu, kā viņu birojā Mariboesgātes ielā, bet Mīai nebija spēka uz tiem atbildēt. Viņa nolēma vēlāk vērst situāciju uz labu. Viņai Anete tik tiešām patika. Kā būtu, ja viņas abas vienu vakaru aizietu un izdzertu pa alum? Vai arī ne.
Kāpēc, kāpēc, kāpēc.
Nāc pie manis, Mīa, nāc! Ko tu tur viena pati dari?
Kad viņas nogriezās Sandvikas virzienā, sāka līt. Lietus grabinājās pa vējstiklu, bet Mīa neņēma nost saulesbrilles. Viņa aizvēra acis un ieklausījās skaņās. Lietus lāses, kas sitas pret vējstiklu. Dzinēja rūkšana. Uz mirkli viņai atkal bija vienpadsmit gadu, viņa sēdēja tēva automašīnas aizmugurējā sēdeklī, un viņi brauca mājās no Hortenas, kur viņa bija ciemojusies tēta krāsu veikalā. Viņa atsauca atmiņā tēva smaržu, viņa balsi, kad viņš dungoja pie sevis, ādas cimdus, kas stūrēja tikai ar vienu roku, nu jau brīvi un mierīgi, jo mātes vairs nebija mašīnā.
Uzdziedāsim mūsu dziesmu, Mīa?
Jā, lūdzu, dziedam!
Un tad viņš dziedāja vecu Einara Roses rēvijas dziesmu.
Vēlreiz, vēlreiz! Vēlreiz, vēlreiz?
Jā!
Mīa pasmaidīja pie sevis, noslēpusies aiz saulesbrillēm, un jutās gluži kā maza meitene, tā kutinošā sajūta vēderā, kas vienmēr lika uzmesties zosādai un viņas vaigiem kļūt pavisam sarkaniem. Toreiz dzīve bija tik vienkārša. Tagad viņi visi ir miruši. Viņa bija palikusi viena pati.
Mašīnai apstājoties, viņa iztrūkās no sava lidojuma fantāziju pasaulē.
“Mēs esam klāt,” Anete paziņoja un izkāpa ārā no mašīnas.
Mīa uzlika saulesbrilles uz instrumentu paneļa un sekoja viņai. Vairs nelija – tā izrādījās tikai tāda maza lietusgāze tajā vietā – no mākoņiem atkal iznira maigā pavasara saule, kas norādīja viņām ceļu uz dzeltenas krāsas veikaliņu Sandvikas nomalē.
Skatlogā bija redzams uzraksts “Dženijas šūšanas darbnīca”. Durvju otrā pusē karājās vecmodīga izkārtne, uz kuras bija rakstīts SLĒGTS. Mīa pieklauvēja, un aiz aizkariem parādījās laipna, bet noraizējusies pavecākas sievietes seja.
“Jā?” sieviete jautāja caur aizslēgtajām durvīm.
“Mīa Krīgere, Oslo policijas Vardarbīgo noziegumu nodaļa,” Mīa atbildēja, turot pie stikla savu policistes apliecību un žetonu, lai nomierinātu veco sievieti.
“Jūs esat no policijas?” sieviete jautāja, neticībā skatoties uz viņām abām.
“Jā, tieši tā,” Mīa laipni noteica. “Vai mēs, lūdzu, varam ienākt?”
Bija skaidri redzams, ka laikrakstos izlasītais bija pamatīgi satriecis paveco sievieti, jo viņa nekādi nevarēja atslēgt durvis. Vecajiem, trīcošajiem pirkstiem bija grūti pagriezt atslēgu, taču beigās viņai tas izdevās. Mīa lēnām iegāja iekšā un vēlreiz parādīja sievietei savu policistes apliecību. Sieviete aizvēra aiz viņām durvis un uzreiz arī tās aizslēdza. Viņa stāvēja mazās, krāsainās telpas vidū, nezinādama, ko ar sevi iesākt.
“Vai jūs esat Dženija?” Mīa jautāja.
“Jā, es atvainojos, kur gan palikušas manas manieres? Ak, Dievs, kas par dienu, es joprojām trīcu. Esmu Dženija Midthuna.” Viņa iepazīstināja ar sevi un sniedza Mīai mazu, smalku plaukstu.
“Vai šis ir jūsu veikals?” Anete jautāja, skatoties visapkārt.
Skatlogos izliktie drēbnieka manekeni bija saģērbti pašdarinātā apģērbā. Sienas un plaukti bija pilni ar izstrādājumiem, kas nepārprotami bija Dženijas roku darbs. Galdauti, kleitas, viena siena bija noklāta ar no dažādas krāsas gabaliem sašūtām segām – visā darbnīcā jautās senlaicīga, labas kvalitātes meistarības klātbūtne.
“Jā, jau kopš 1972. gada.” Dženija Midthuna piekrītoši pamāja. “Mēs to atvērām kopā, es ar vīru, taču viņš jau ir aizsaulē. Viņš nomira 1989. gadā. Tā bija viņa ideja nosaukt to par “Dženijas šūšanas darbnīcu”. Man gan likās, ka to pareizāk būtu saukt par Dženijas un Arilda darbnīcu, taču viņš uzstāja, un tad nu…”
Dženijas Midthunas balss izdzisa.
“Vai jūs izgatavojāt šīs kleitas?”
Mīa izņēma fotogrāfijas no jakas iekšējās kabatas un novietoja tās uz letes. Dženija Midthuna uzlika brilles, kas bija iekārtas aukliņā ap kaklu, un rūpīgi apskatīja fotogrāfijas, pirms pamāja ar galvu.
“Jā, es izgatavoju abas divas. Kas ir ar šīm kleitām? Vai man ir nepatikšanas? Vai es esmu izdarījusi kaut ko nepareizi?”
“Nepavisam, Dženij. Mums nav nekāda iemesla domāt, ka jūs būtu izdarījusi kaut ko nepareizu. Kas bija pasūtītājs?” Mīa jautāja. Dženija Midthuna aizgāja aiz letes un izņēma no viena plaukta mapi ar gredzeniem.
“Man šeit viss ir iekšā,” viņa noteica, uzsitot pa mapi ar pirkstu.
“Kas tieši?”
“Visi mani pasūtījumi. Es pierakstu pilnīgi visu. Mērījumus, audumu, cenu, nodošanas datumu – šeit ir pilnīgi viss.”
“Vai neiebildīsiet, ja mēs to paņemsim līdzi?” Mīa jautāja.
“Nē, nē, protams, nē, ņemiet visu, kas vajadzīgs. Tas ir tik briesmīgi, ak Dievs, es nezinu, vai es maz varu… Man bija tāds šoks, kad… Kaimiņš bija ieskrējis un atnesa arī laikrakstus…”
“Kas pasūtīja kleitas?” Mīa prasīja.
“Vīrietis.”
“Vai jums ir zināms viņa vārds?”
“Nē, vārdu es tā arī neuzzināju. Viņš atnesa fotogrāfijas. Leļļu fotogrāfijas. Teica, ka gribot izgatavot kleitas, kas derētu bērniem.”
“Vai viņš minēja, kam kleitas ir paredzētas?”
“Nē, un es arī neprasīju. Ja es būtu zinājusi… bet es jau nevarēju zināt, ka …”

Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/samuels-bjorks/es-ce-oju-viena/) на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.